|
||||||
Komandas blogi |
Pārdomas par Grieķijas braucienu sākotnēji tika paredzētas glabāšanai ģimenes arhīvā, tāpēc jau iepriekš brīdinu, ka formāts nav pateicīgs ātrai lasīšanai un ieteicams tiem, kuri ir patiesi ieinteresēti, kā skrējiens pa vēsturiskajām takām izskatās no atbalsta komandas skatu punkta. Lasīt tālāk.
Cīņa par novembra mēneša skrējēja nozīmīti bija sīva. Lai arī sezona beigusies un vairs nebija izteikts spilgtu kandidātu birums, pacīkstēties tomēr nācās un šajā cīniņā lai arī nelielā, bet vadībā izvirzījās Imants. Lai arī jau manīts šosezon skrienam 50 km, 100 km un piedalāmies Ņergu treniņos, tomēr tikai tagad – novembrī noskrējis savu pirmo klasisko maratonu tā klasiskajā trasē. Viņš arī bija viens no idejas autoriem Latvijas 95 gadu jubilejas skrējienam, kas sapulcināja ļoti kuplu dalībnieku skaitu un aizkustināja ne viena vien skrējēja emocijas, patriotiskās jūtas un arī dažas muskuļu grupas. Imants arī bija atbildīgais par Siguldas kalnu maratona pēcballīti, bijis tempa turētāja amatā gan oficiāli, gan privāti – nu vienkārši – aktīvs biedrs ne tikai kilometru krāšanā, bet arī sabiedriski darbojoties. Fani pieprasa race report. Varbūt nedaudz no vēstures… Kad 2012. gada sākumā pievērsos skriešanai, pat pusmaratons šķita pilnīgs kosmoss. Tad NRM ietvaros kaut kā noskrēju 10km distanci zem stundas, un visu vasaru turpināju trenēties, lai rudenī pievarētu savu pirmo pusmaratonu Siguldā, kuru noskrēju stundā un 45 minūtēs, kā rezultāta mute smaidīja vēl pāris dienas. Drīz pēc tam sekoja pirmā treniņnometne Atēnās, kur pirmo reizi veicu treniņu garāku par 40km, pārskrienot pāri Imitos kalnam. Šeit radās iedīglis idejai par pirmo oficiālo maratonu tieši Atēnās. Gadu mijā dalība igauņu sacensībās Dream of the Final Night izmainīja priekšstatu par ultrām. Sapratu, ka patīk ilgi un lēni skriet. Vienmēr esmu teicis, ka ātri skriet man nepatīk. Visdrīzāk jau laikam tāpēc, ka nemaz nevaru. Otrajā treniņnometnē šogad maija sākumā iepazinos ar trasi un, pīpēdams, 32grādu karstumā noskrēju no Maratonas līdz Atēnām 4-ās stundās ar diviem pitstopiem pa vidu, jo 2 litru dzeršanas sistēma nežēlīgi ātri žuva ārā. Pārējais gatavošanās process savam pirmajam tika aizvadīts pēc diezgan ņerdzīga plāna. Visi noteikti zina par Ņergu vasaras skrējieniem, par somu Marathon of Dangers, Daugavpils 50km, SKM, 100km Viļņā un citiem treniņskrējieniem. Un tas viss, lai sezonas beigās noskrietu savu pirmo Maratonu gada sākumā nospraustajā mērķa laikā – 3:30:00. Atēnās ierados laicīgi, lai aprastu ar vietējo klimatu. Piektdien apmeklēju sacensību EXPO, kurš kaut kāpēc no Zappeiona, kur tas notika iepriekšējos gados, tika pārcelts kaut kādā “čuhņā” pie jūras. EXPO liels – daudz dalībnieku, daudz stendu, daudz firmu – pat tādas, par kurām iepriekš nebiju dzirdējis. Piedāvājums interesants, gandrīz saķēru iepirkšanās drudzi.  Atēnu Maratona 2013 EXPO Pēdējā nedēļā aizvadīju trīs treniņus savā aplī apkārt parlamentam, no kura viens bija pusmaratons zem 100 minūtēm. Saucu to par zāģēšanu, jo parkam pa vienu pusi jāskrien augšā, bet pa otru – lejā. Rezultātā augstuma līkne atgādina zāģa zobus. Ņergas trenējās nepareizi, tāpēc nolēmu, ka šāds tempa treniņš pirms Maratona ir vienkārši nepieciešams.  Zāģis Maratona starts ir, protams, Maratonā. Uz turieni dalībniekus veda organizatoru sarūpēti autobusi. Viss ceļš līdz Maratonai bija pilns ar autobusiem. Neesmu parēķinājis, cik simtus autobusu vajadzētu, lai visus dalībniekus pārtransportētu. Sešos no rīta iesēdos vienā no šiem autobusiem. Ar blakussēdošo grieķi pārrunājām trases īpatnības. Uzaicināju uz NRM, teicu, lai droši brauc, auksti nebūs. Pirms starta satikāmies ar Ingu, un nofotogrāfējāmies dzelteno krekliņu kopbildē. Tad vēl nezināju, ka Ingai bija dzimšanas diena. Vēlreiz apsveicu!  Moments pirms starta ar Elie Atdevu savas mantas DHL kurjeriem, kuri tās nogādāja atpakaļ uz Atēnām – arī organizatoru serviss. Nu ja, tātad trases vidusdaļa – garš, garš posms ar nepārtrauktiem kāpumiem, kas kauj nost lēnām, bet stabili. Papildus reljefam visu laiku spīd Saule un karsē ne pa jokam. Ēnā bija 22-23 grādi vismaz. Termometrs līdzi nebija paņēmies. Uz asfalta Saulē apstākļi līdzīgi šī gada NRM. Apmēram pusē parādās pirmie „staigātāji”, es turpinu kāpt augstāk tuvāk Saulei. Paliek aizvien karstāks un karstāks, skrienas aizvien grūtāk un grūtāk. Motivēju sevi ar domām, ka jānoskrien cienīgi, lai Rīgā nebūtu jāatgriežas ar kaunu, un ka nedrīkstu pievilt tos mīļos, kas tur par mani īkšķi. Stāvākajos kāpumos palīdz skaļāk izteikts vārds “Ņerga!”. Pozitīvo emociju lādiņu sagādā līdzjutēji – grieķi ir iznākuši ielās un bļauj, aplaudē, spēlē mūziku un visādi uzmundrina skrējējus. 29.-jā kilometrā no līdzjutēju rindām izskan “LATVIJA, LATVIJA!”. To tik man vajadzēja dzirdēt… Pēdējie kāpumi noskrējās nemanot.  Atēnu Maratona trases augstuma līkne Un tad jau pēdējie desmit kilometri – lejā no kalna. Pārslēdzu ātrumu no pazeminātā uz sesto, un ripoju lejā uz Panathinaiko stadionu. Pēdējos kilometros trases malas pilnas ar atbalstītājiem. Tracis ne pa jokam. Ieskrienu stadionā. Tas arī pilns ar atbalstītājiem. Pēdējie 200 metri jāveic pa stadiona melno švammi. Redzu priekšā divus skrējējus. Uzdevums skaidrs (kā vēsta mūsu lapas moto – noskrien), tā arī izdarīju – paņēmu un noskrēju. Finišs jeb, kā man labpatīk to saukt – mērķis. Ambitu apturēju pie laika 3 stundas, 12 minūtes un 4 sekundes. Lēnu garu, izbaudot atmosfēru stadionā, dodos ārā, saņemu medaļu (medālis glīts, pat ļoti). Atgūstu savas mantas, vēlreiz apeju apkārt stadionam, drusku pavēroju sacensību finišētājus un dodos mājās. Jāteic, ka iet bija vieglāk nekā pēc Jūrmalas pusmaratona, kur dīvainā kārtā zaudēju iešanas spējas uz vairākām stundām.  Mērķis sasniegts!
 Medālis Nedaudz tehniskās informācijas. Iztērētas trīs želejas. Dzeršanas punktos ūdens un Powerade. Vienreiz arī kola. Kāpumu summa trasē – 321m. Pamatā visi kāpumi trases vidusdaļā no 10.-tā km līdz 32.-jam km. Jāsaka liels paldies maniem draugiem Grieķijā, bez viņiem šī skrējiena nebūtu. Paldies Ņergām par treniņprogrammu. Paldies maniem faniem, kas domāja labas domas.
Nu arī mana sezona ir cauri. Beidzot jāsāk trenēties. ______________________________________________________
|
2024. gadā: noskriets - 379259.64 km skrējuši - 340 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 5676.97 km skrējuši - 182 biedri skrējieni - 535 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Rīga, Varšava, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Sofija, Atēnas, Zagreba, Venēcija, Roma, Monaco, Madride, Lisabona, Parīze, Dublina, Londona, Amsterdama, Brisele, Berlīne, Kopenhāgena, Stokholma, Oslo, Reikjavīka, Toronto, Ņujorka, Sanfrancisko, Mehiko, Riodežaneiro, Tokija, Pekina, Bankoka, Singapūra, Agra, Kaira, Stambula, Kijeva, Minska, Maskava, Sanpēterburga, Helsinki, Tallina. Četrdesmit divas pilsētas, vairāk kā septiņdemit tūkstoši kilometru un divdesmit viena komanda. Kura komanda pirmā apskries apkārt pasaulei? 
Sākšu ar laiku, kad 18. gadi atpakaļ pirmo reizi apzināti uzvilku skrienamos apavus un pamēģināju noskriet nelielu gabaliņu. Vairākus gadus pirms šī notikuma biju guvis nopietnu muguras traumu, un veselu gadu biju pat nestrādājošais invalīds-pensionārs. Pastnieks par draugu kļuva, ik mēnesi pensiju piegādājot man uz mājām. Pienākot laikam, kad jāiet uz kārtējo ārstu komisiju, lai invaliditātes pensiju pagarinātu, nolēmu – nē, neiešu, vilkšu skrienamos apavus un iešu skriet. Mans svars, gulšņājot pa dīvānu, bija sasniedzis 132 kilogramus, un tik tiešām nebiju spējīgs vairs neko ne padarīt, ne paveikt. Sabiedrībai bija zudis sportisks un apņēmības pilns jauneklis. Nolēmu viņu atgriezt dzīvē, un beigt ‘’ņaudēt’’. Ilgs laiks pagāja, līdz varēju bez apstājas noskriet piecus kilometrus. Apmēram tajā laikā arī iezagās prātā doma par maratonu.
km 
-