Pirmo reizi pa īstam ar maratontūrismu nodarbojos 2013. gadā, kad noskrēju Cīrihes maratonu. Toreiz par rezultātu īpaši nedomāju – izmantoju skrējienu, lai apskatītu pilsētu, taču pēc tam biju pārāk nomocīts, lai spētu izbaudīt ko vairāk. Kāds laiciņš ir pagājis, un nākamajā gadā dažādu iemeslu dēļ nekur tālu neaizbraucu, tik vien kā uz Tallinu, bet to es laikam par baigo tūrismu nesauktu – skrēju uz noteiktu rezultātu, kuru sasniegt tā arī neizdevās. Pagājušajā, 2015. gadā, arī rudeni atvēlēju rezultātu sasniegšanai, bet pavasarī iztiku ar Rīgas maratonu. Kaut kā esmu izprātojis, ka sezonas sākumu labāk ir iesākt prātīgi, īpaši nedzenoties pēc rekordiem, drīzāk jāpiedzīvo kaut kas jauns, nebijis un garšīgs, bet rudenī tad kārtīgi jāiztrakojas par visiem 100%. Tā nu arī skrēju ar smaidu un baudīju visu, ko Bostonas maratons piedāvāja.
Biju lasījis, ka betons nokauj kājas. Klātienē par to pārliecinājos, skrienot pa Hjūstonas, Ņujorkas un Bostonas ietvēm, jo no tieši tādām plātnēm tās sastāv. Turklāt uz ASV devos jau desmit dienas pirms maratona – visu laiku nemitīgi pārbraucieni, staigāšanas un stāvēšanas, līdzi staipot smagu somu un/vai čemodānu. Nu, kā jau kārtīgs tūrists, centos apskatīt pēc iespējas vairāk, izstaigāt un pabūt pēc iespējas vairākās vietās. Tikai pāris dienas pirms paša maratona pats sev teicu – viss, tagad mazliet jāpasaudzē kājas, jo pēdas jau dikti smeldza, kāju muskuļi bija piedzīti un vispār nebija nekāda svaiguma. Mazliet iesmērēju kājas, centos vairāk braukt ar transportu un mazāk staigāt, un, nedaudz pastaipīdamies, šķita, ka palīdzēja, jo pirmdienas rītā, kad bija paredzēts maratons, biju jau diezgan atpūties. Ceļgali gan darīja nedaudz bažīgu, jo no ilgās sēdēšanas tie bija sākuši smelgt. Sestdienā lepni izskrēju vieglu riksi pa apkārtni jaunajā Bostonas maratona jakā, sastapu dažus skrējējus, bet neviens neizskatījās tāds, kas varētu piedalīties Bostonā. Vēl pieminēšanas vērtas ir apkārtnes, kur uzturējos, nebeidzamie kalniņi, viens pēc otra. It kā nekādi stāvie, bet praktiski nekur nebija tāds īsti plakans, kur varētu ieskrieties. Labi, ka vismaz neapmaldījos. Pēcpusdienā arī apmeklēju EXPO un saņēmu visādus labumus, ieskaitot pašu galveno – numuru. Šoreiz nekādas zobu birstes nebija, toties bija pudeļu attaisāmais. Otrajā līmenī bija ļoti bieži apmeklētās pārdošanas zāles, kurās tiku pie uzročiem jeb tautā sauktajām “maucītēm”. Ņēmu vērā pagājušā gada pieredzi, kad pēc vairākām lietainām sacensībām vairs nejutu rokas. Mazliet vēl pastaigājām pa centru, un nākamajā dienā izskrēju savu ierasto “kāju iestīvināšanas” treniņu. Kaut gan svaigums bija atgriezies, kreisais ceļgals likās pavisam vaļīgs. Vakarā vēl paskatījos video par trasi, saliku visas mantiņas un centos aizmigt, jo bija jāceļas jau nedaudz pāri pieciem.
Bostonas maratons ir īpatnējs ar to, ka skriet sanāk nevis pa pašu Bostonu, bet uz to. Starts tiek dots mazā pilsētiņā Hopkintonā un uz to katru no apmēram 30 000 dalībnieku ved ar dzeltenajiem skolu autobusiem. Visi skrējēji sapulcējas pie Boston Common un piešķirto viļņu secībā tiek sasēdināti autobusos. Somas var nodot pirms tam un saņemt atpakaļ tikai pēc maratona, jo tieši pirms sēšanās autobusā ir drošības kontrole. Līdzi var ņemt tikai drēbes, kuras nomest pirms starta, un mazliet ēdamā. Iepriekšējā vakarā sapratu, ka man nemaz nav vienreiz lietojamā trauka, kur ielikt savu auzu putru, nācās iet uz veikalu pēc plastmasas kārbiņas un dakšiņas. Pirmdienas rītā, ap sešiem no rīta, uzvilku vecu t-kreklu, garo kreklu, kuru saņēmu EXPO un plastikāta plēvi. Garo kreklu nodevu un ietinos ciešāk plēvē – apkārt bija visvisādi saģērbušies skrējēji – gan pidžamās, gan rīta svārkos, halātos un pat krāsotāju kombinezonos, pārsvarā gan bija kaut kādās vecās drēbēs – treniņbikses un kožu saēsti krekli bija vispopulārākie. Kad nu beidzot nedaudz jau pārsalis sēdēju autobusā, biju nepatīkami pārsteigts, ka vairumam nenāca miegs – it īpaši vairākiem aizmugurē sēdošajiem latīņamerikāņiem, kas visnotaļ skaļi tērzēja savā valodā. Jābrauc bija gandrīz stundu, un pie beigām jau viņu nepārtrauktā vārīšanās bija nopietni nokaitinājusi. Ar prieku izrāpos no autobusa, jo kājas jau arī bija kļuvušas stīvas. Ieeja skrējēju ciematiņā tika kontrolēta, un tālāk jau atlika tikai atrast pleķīti zālītē. Saulīte spīdēja, paņēmu padzerties mazliet Gatorade un ēdu savu putru. Brīvprātīgie te bija jau ne pirmo reizi un zināja, kas jādara, piemēram, izmantotos kartona paliktņus no ūdens pudeļu pakām tie piedāvāja skrējējiem kā padibeņus, lai nebūtu jāsēž uz rasotās zāles. Paēdu un atradu smuku, saulainu zālāju tikai man vienam nelielā uzkalniņā, netālu no tualetēm. Bija jau pāri astoņiem, gaiss pamazām iesila, apgūlos un tā arī iesnaudos par spīti skaļruņiem, kas pārkliedza visu apkārtni ar noderīgiem paziņojumiem un uzmundrinošu rokmūziku.
Modinātāju nebiju uzlicis, bet pamodos 8:55. Tagad man apkārt jau bija pilns ar skrējējiem, cits pie cita sagūlušies – kāds pat bija piesavinājis manu ūdens pudeli. Nekavējoties iestājos milzīgā rindā uz tualetēm, jo pēc dažām minūtēm pirmā viļņa skrējēji (arī es) jau tika aicināti doties uz koridoriem. Es gan vēl apmēram 15 minūtes stāvēju rindā – centos neuztraukties par vietu startā, ja nu kas – ne jau pēc rezultāta es te braucu; vēlāk izrādījās, ka pilnīgi lieki satraucos, jo visa organizēšana bija augstākajā līmenī. Iepriekšējā rudenī uzstādītais Frankfurtes maratona rekords man deva visas tiesības nostāties pirmā viļņa pirmajā koridorā. Milzīga skrējēju straume lēnām plūda uz startu, pa ceļam cienājoties ar mandarīniem, apelsīniem un banāniem, kurus piedāvāja vietējie. Arī sauļošanās krēmu piedāvāja un arī no tā atteicos – liela kļūda. Blakus koridoriem bija norobežota brīva eja, caur kuru droši iedams visiem garām, varēju tikt līdz starta tuvākajiem koridoriem. Pavecākas kundzītes pārbaudīja katru numuru, vai esi nokļuvis pie pareizā koridora, nekādas šmaukšanās. Vēl viena lieta, ko darīju kā pilnīgs iesācējs – es neiesildījos, praktiski nemaz. Drusku palēkāju, patirinājos, bet tas arī viss. Dažas svinīgas uzrunas, saule jau cepina, elites skrējēji ieņem savas vietas pirmajā rindā, kaujas helikopteri, kuriem līdz finišam vien 15-17 minūtes, pārlido pāri mūsu galvām līdz ar himnas pēdējiem akordiem, starta šāviens un aiziet!
Āaaaaiziet lejā no kalna! Trakākais lejupskrējiens kādu esmu redzējis uzreiz pēc starta – trakāks par Valmieras maratona nogāzi. Zināju, ka sākumā ies lejā, bet šis jau ir kaut kas pavisam cits. Nelienu vidus burzmā, turos gar malām, lai kādu nepaklupinātu vai vēl trakāk, pats nenoliktos uz acīm. Kājas klapē asfaltu, pagaidām ļaujos inercei, kaut arī zinu, ka jātaupa kājas visiem 42km. Augšstilbi mani ienīdīs. Bet tas atbalsts – nu nemaz nevari tagad bremzēt un skriet lēnāk – kaut kāds miests, apkārt krūmi un koki, čūkslājs, bet gar trasi abās pusēs stāv cilvēki un uzmundrina, kliedz un dzied, un grib, lai mazi bērni sniedz savas mazās rociņas, lai sit saujā. Tik daudz high-fives!!
Trase kaut nedaudz izlīdzinās, un atceros par savu plānu – sākumā jātur ap 4:00, lai pārāk nenobeigtu kājas, jo pirmās 6 jūdzes lielākoties ies lejā no kalna. Cenšos piebremzēt, bet īpaši nesanāk – tikai ap ceturto kilometru kaut kā izlīdzinu visu to padarīšanu. Nākamie divi kilometri atkal lejā no kalna un atkal jau temps ap 3:50, drusku par ātru, bet ko tur vairs – mazāk skatos pulkstenī, vairāk apkārt uz līdzjutējiem – visdažādākajās formās, krāsās un izmēros. Plakāti, saukļi, kas tik tur nav – var redzēt, cik ļoti visi šie cilvēki lepojas ar to, ka var atbalstīt pasaules labākos skrējējus. Pat dzirdēju vienu vīrieti sakām blakus stāvošajai sievietei – un visi šie skrējēji ir spējuši kvalificēties Bostonai.
Aiz Ashland sākās arī kādi kalniņi augšup un beidzot sajutu tādu kā pretestību – tā jau ir, ka Bostona ir kalnaina, bet tiešām nebiju gatavs uz tādām augstuma svārstībām. Tikai Framingham, kas ir ap 10. kilometru sākās nosacīti plakans posms. Pirms tam augšā, lejā bez apstājas. Plānā arī tā bija – iesākumā neļauties vilinājumam un nedzīties, bet skriet mierīgi – pēc 6 jūdzēm tad mazliet pakāpināt tempu un iekārtoties daudzmaz kaut kādā ritmā. Cik nu bija manos spēkos, to arī centos paveikt – atkal ceļš ved cauri pilsētai, cilvēku daudz, visi priecīgi, un uz pāris kilometriem arī sasniedzu iecerēto tempu.
12k – pamazām sākās jau kalniņi augšup – nav lieli, bet jūtami, kas tomēr pamaisa soli, tempu, elpošanu un vairāk liek strādāt ar rokām. Saule arī cepināja, un jau pēc dažiem kilometriem jutu, ka paliek krietni smagāk. Ūdens un sporta dzērienu punkti bija ļoti bieži, labi organizēti, varēja jau pēc glāzītēm pateikt, kas tajās iekšā, turklāt arī brīvprātīgie nemitīgi atkārtoja, ko pie viņiem var dabūt. Lēju sev virsū uz galvas, slaucīju seju un skaustu, mazliet arī padzēros – vispār jau no paša sākuma nedaudz vilka uz krūmiem, bet kaut kā ar laiku aizmirsu par to.
Ap 15k piefiksēju, ka nu jau sāk kļūt grūtāk – svaiguma vairs nebija, saule tikai cepināja, un ēnas praktiski nebija nekur – skrējām uz austrumiem, un saule visu ceļu spīdēja sejā vai mazliet iesāņus no labās puses. Tad arī parādījās tādi nopietnāki kalniņi, kuros apdzinu vairākus skrējējus un, lejā skrienot, ļāvos nogāzei. Temps lēnām sāka kristies un, kaut gan turējos diezgan konstanti ap 4:00, vidējais jau pamazām sāka tuvoties – 3:54; 3:55 . . .
Pusmaratons!
Zināju, ka apmēram pusceļā atrodas Wellesley meiteņu koledža, bet pa ceļam to kaut kā nedaudz piemirsu. Šīs studentes ir slavenas ar savu tā saucamo scream tunnel, kuram visi maratonisti izskrien cauri. Pusmaratonu noskrēju iekļaujoties 1:24 – gribēju vismaz 1:25, jo plānā bija noskriet ap 2:50 – tad es justos apmierināts ar paveikto. Kaut ko savā nodabā rēķināju, atkal kalniņš un tad es tās sadzirdēju – sirēnu skaņas, kas ar katru soli arvien tuvojās, kļuva skaļākas un stiprākas, un vilināja pie sevis. Tur bija tikai meitenes, cita par citu smukākas, bagātīgāk un skopāk apģērbtas, ar plakātiem un tikai kara krāsām nokrāsotas, dažas pat bija piesegušās tikai ar plakātiem, vismaz tā viņas gribēja lai mēs domājam (tā nebija, viņas bija apģērbtas, viss kārtībā). Pirms tam kādu laiku šaubījos, vai sabremzēt un ļauties vilinājumam, bet, nokļuvis starp viņām, nevarēju atturēties. Viena pauze, apskāvieni un bučas. Otra. Nu vēl vienu. Un vēl pēdējo. Varbūt vēl vienu. Tikai apskāvienu šoreiz. Go Boston!
Izkļuvis no daiļavu skavām dzīvs un vienā gabalā, varbūt tikai nedaudz notriepts ar lūpu krāsu, metos tālāk – nedaudz biju zaudējis laiku, bet tas bija tā vērts. Tieši pirms puses pagrābu pāris brīvprātīgo piedāvātās želejas, pats nebiju paņēmis līdzi savas iecienītās SiS un, kā jau kārtīgs amatieris, nolēmu pirmo reizi pamēģināt šīs. Apskatījos, ko man bija iesmērējuši – vaniļas un aveņu – lai iet vaniļas un uzreiz baigi labā, bieza gan kā kondensētais piens un arī saldena. Prasījās kaut ko uzdzert, bet to nebija tālu jāmeklē – turpat bija arī ūdens punkts. Otra aveņu gan bija diezgan nekāda, vē, noriju un pie sevis šķendējos.
Ieskrienot Newton, saule jau pamatīgi cepināja, bet līdzjutējiem tikai labāk – foršs laiciņš, jau pat vasarīgs un visi varēja gavilēt – tik ļoti, ka vienā vietā pat ausis aizkrita. Nezinu, vai tā bija kāda studentu korporācija, bet sportiska paskata puiši piedāvāja skrējējiem alu. Viens puskails vienos šortos arī naski pieskrēja pie šiem un izmantoja piedāvājumu, par lielu prieku apkārtējiem, kas viņu pavadīja tikai ar vēl skaļākām ovācijām. Labi vai slikti, ka man negaršo alus?
Vispār diezgan daudzi izmantoja saulaino laiku un skrēja bez krekliem. Bija arī krietni iedeguši, garmataini blondīņi, kas vairāk atgādināja austrāliešu sērfotājus nekā maratonistus. Bija lepni patrioti, kas skrēja svītrotos un zvaigžņotos šortos, bija gan aziāti, gan melnie, gan latīņamerikāņi, kas skrēja visdažādākās piederības kreklos, lepojoties ar savu skriešanas klubu. Un skrēju es ar savu dzelteno VSK Noskrien kreklu starp 30 000 skrējēju no visas pasaules. Kāds pavisam maza auguma gvatemalietis kādu brīdi skrēja līdzās, tad pa priekšu, tad atkal apdzinu viņu un tā mēs mainījāmies līdz pat pēdējai taisnei, kad viņu apdzinu pēdējo reizi. Bija arī īsos, rozā šortos iespīlēts dibens, kuram centos vismaz ar acīm sekot līdzi. Arī to es apdzinu uz neredzēšanos, kaut kad ieskrienot pilsētā. Patiesībā es biju gaidījis vairāk sieviešu skrējēju, nevarētu teikt, ka bija maz, bet… bija maz. Frankfurtē bija vairāk, bet tās vairāk skaitījās pie elitēm un tika uzmanītas ar tempa turētājiem. Šeit tādus nemanīju vispār, izņemot savdabīgus tusnīšus ar guide numuriem. Vienā vietā piefiksēju trases malā novietotu guide change punktu – sapratu, ka tā ir sava veida stafete, bet tas arī ir viss, kas man zināms.
Iekampu trešo želeju, šoreiz ar mokas garšu. Bija laba, garša labāka par tām avenēm, kaut vaniļu tomēr nepārspēt, tomēr drīz vien sajutu kaut ko notiekam vēderā. Baigi nesagrieza un nesāka smelgt, taču pietiekami, lai to sajustu un sāktu skriet mazliet aizdomīgāk, piedomājot un ieklausoties ķermeņa signālos. Klausījos un skaitīju kilometrus, kalnus vairs neskaitīju. Pāri 30k atzīmei ir tieši 2h, tas nozīmē, ka man ir piecdesmit minūtes divpadsmit kilometriem. Vienkārši!
Skrienu pāri kalnam, tad vēl vienam un lasu uz plakāta – you’re over the heartbreak hill and it didn’t break your heart – paga, tas bija viss? Tas bija tas slavenais heartbreak hill, kuru visi lamā un no kura bīstas kā no mēra? Tas, kas ir salauzis tik daudzu maratonistu sirdis, kuri nav spējuši sadalīt enerģiju un ir pārgājuši soļos tajā kāpjot. Eh, nebija nemaz tik traki. Tad jau citi kāpumi bija iespaidīgāki.
Vairs jau nav tālu, 35k un tagad viss tiešām iet lejā no kalna, gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē, jo līdz pat 24. jūdzei trase ved praktiski nemitīgi lejup. Tagad gan vairs netaupu kājas un maucu lejā – ja pa vidu mani daudzi apdzina, kad rātni turējos pie sava plāna, tad tagad es daudzus apdzenu, nežēlojot kājas un ļaujoties nogāzes inercei mani nest. Parādās jau pilsētas aprises, nami kļūst augstāki un biežāki, vairāk betona, mazāk koku, tramvaja sliedes un atbalstītāju rindas ir vismaz seškārtīgas – pēdējie kilometri paskrien kā viesulis, garas taisnes, gar kurām sapulcējušies neskaitāmi līdzjutēji, vienotā unisonā atbalsta maratonistus. Nav iespējams izšķirt atsevišķus uzsaucienus, tas viss ir saplūdis – kaut kas tomēr manī ieslēdzās un paši pēdējie kilometri kā caur tuneli, kad vilciens tam traucas cauri – apkārt esošais kaut kā pagaist un izplūst. It kā redzēju atbalstītājus, dzirdēju tos, bet neko konkrētu neizšķīru, mammu arī centos ar acīm meklēt, taču cilvēku tik daudz. Pēdējos divos kilometros iesēdos astē vēl vienam, kas kāpināja tempu – viņš izskrēja zem 2:50, man vēl kāds gabaliņš pietrūka. Divpadsmit sekundes, kuras turpat startā arī nomīņājos. Paceļu rokas gaisā, sveicu Bostonas maratona izkārtni un apkārt esošos līdzjutējus un brīvprātīgos, un finišēju. Kājas diezgan pastīvas, bet citādi viss kārtībā, virzos tālāk, dodot ceļu citiem nule kā finišētājiem. Tādu bija gana daudz. Brīvprātīgie iedod folijas plēvi un sastiķē to kopā ar uzlīmi, lai nav pašam jātur. Medaļa, visādi batoniņi, ūdens un atjaunošanās dzērieni, maisiņš ar vēl kaut kādiem labumiem un aplausi, aplausi no brīvprātīgajiem, kas atzinīgi novērtē skrējēju paveikto. Sūtu viņu virzienā to pašu – situ plaukstas, saku paldies un novērtēju arī viņu ieguldīto darbu. Nav tālu vairs līdz mantu saņemšanai. Pie sevis pasmejos, ka visur valda vienlīdz haotiska somu meklēšana. Drīz vien gan tā ir pie manis un pieliecies cenšos sastūķēt visus labumus somā – to darot, ūdens pudele izkrīt no rokām un paripo zem nožogojuma, kāds brīvprātīgais piesteidzas klāt un iedod man vietā divus ūdeņus. Tas arī pasaka visu par viņu attieksmi pret šo pasākumu. Drīz vien atradu mammu ar viņas Latvijas karodziņu, mazliet patirinājos, mazliet pabildējos un pienāca kāds jauns puisis, tīrā latviešu valodā sakot “sveiki”. Tas gan bija viss, ko viņš mācēja – no viņa sapratu, ka ir tikai dzimis Latvijā, bet visu mūžu nodzīvojis ASV.
Mana iekšējā velnišķīgā sulasspiede, kurai dikti patīk, ka plēšu pakaļu un skrienu uz savu spēju robežas pēc tam man pārmeta, ka par maz skrēju kalniņus šogad (tikpat kā nemaz), par maz pildīju spēka vingrinājumus un vingroju (tikpat kā nemaz), par maz to un šito; ka nebiju gana nekaunīgs un nelīdu tuvāk starta līnijai, ka nepaņēmu ierastās želejas un par daudz pirms tam vazājos apkārt, ka par daudz vedžinājos apkārt pa trasi un par maz koncentrējos uz pašu skrējienu, stratēģiju un skriešanu. Un tās meitenes – vajadzēja kā pilotiem – bet meitenes pēc tam. Tad varbūt būtu kādas piecas minūtes ātrāk, bet vienreiz gadā jau vajag izbaudīt kaut ko tik nebijušu un vienreizēju, kas man, manuprāt, arī pilnībā izdevās. Esmu 491. no 26 639 skrējējiem. Trasē pavadītas 2:50:12 – čipa laiks 2:50:02 – esmu apmierināts ar piedzīvojumu, kaut gan tas šķita īsākais maratons manā mūžā. Ir skrējieni, kas velkas mūžību, kad skaiti metrus un nolādi katru soli, bet ne šis, ne šis. Šis beidzās daudz par ātru un pēc tam gribējās vēl.
Pēcpusdienā vēl aizbraucām atpakaļ uz pilsētas centru un, tavu brīnumu, cilvēki vēl skrēja, kaut kopš starta šāviena bija pagājušas jau vairāk kā astoņas stundas. Kas mani pazīst, zina, ka ko tādu es neatbalstu, lai arī cik cēli būtu katra mērķi. Bet nu lai jau. Negribīgi vilkos līdzi mammai līdz pat Charles River ietekai, bildējot vāveres un zosis. Nākamajā rītā stīvs un sāpīgs skrējiens pa apkārtni, kāpnes ir nopietna problēma vēl vairākas dienas, kaut arī trešdien izmantoju pasakaino laiciņu un noskrienu pusmaratonu pa Hārlemu un Ņujorkas Centrālparku. Tas arī pēdējais skrējiens ASV. Pagaidām.
3h saulē bez sauļošanās krēma
Skrienam!
km 
-