Gada sākums. Kolēģi jau zina, ka man patīk skriet un, ka daru to ar milzīgu prieku. Viena no kolēģēm man jautā – vai es esmu domājusi skriet Ņujorkā? Padomāju un saku viņai, ka ir vēlēšanās skriet kaut kur ārpus Latvijas robežām. Bet Ņujorka – tas ir kaut kas tik grandiozs un liekas neiespējams. Nu nezinu. Varbūt kādreiz izdosies, ko tādu piepildīt. Gribēties jau gribētos.
Pēc maratona sekoju līdz jaunumiem par ātrākajām komandām!
Ieraugu pazīstamu seju pie tiem, kas brauc uz Ņujorku. Apsveicu Facebookā puisi ar tādu laimi. Viņš raksta man atpakaļ – “Starp citu: Tev ar jādodas uz NY! Es to uztveru, kā jociņu un saku, ka es jau labprāt, bet… Ne es esmu pieteikusies kam tādam nekā!”
Tad atnāk vēstule no Lattelecom Rīgas maratona, ka man jāaizpilda anketa, kurā, jāsaka vai braucu uz Ņujorku skriet maratonu?!
Ak, es taču neko nesaprotu. Es taču neesmu bijusi nevienā komandā. Kā tas ir iespējams? Tad nu pētu, kā saucas komandas, kuras laimējušas šo iespēju. Nevienu nosaukumu neesmu pat dzirdējusi. Bet izrādās, būt komandā VSK Noskrien nozīmē vairāk. Tas nozīmē, ka Boss ieliek Tevi apakškomandā, kura uzvar un tiek braukt uz Ņujorku! (Es varu teikt tikai milzīgu, milzīgu paldies Signim Vāverem par šādu iespēju).
Tad nu ar trīcošām rokām atrodu, ka esmu šai komandā. Vienkārši nereāla sajūta. Grūti izstāstīt, kāda man šī sajūta bija. Nu nereāli, cik liela ir iespējamība notikt šādām sakritībām?
Aizpildu anketu, ka nelaidīšu šādu iespēju garām un braukšu skriet. Bez variantiem. Krāšu naudu un skriešu.
Meklēju cilvēkus, kas ir šajā sarakstā – braucu uz Ņujorku. Lai nebūtu vienai jābrauc, jo mazliet baidos. Nekad neesmu braukusi tā uz citu valsti skriet. Ciemos esmu braukusi, kur man atbrauc pretī savāc un aizved paciemoties. Bet, kad man jāmeklē kur palikt, kā tikt līdz tai vietai, kur palikt. Nekad. Rodas panika! Tā nu es atrodu puišus no savas komandas un sarunājam, ka lidosim un dzīvosim kopīgi. Atviegloti uzelpoju. Man blakus būs puiši, kas jau ir ceļojuši.
Tā mēs kopīgi iegādājām biļetes uz lidmašīnu un rezervējam dzīves vietu. Un tad sākas gaidīšana – vienkārši ceļojuma gaidīšana. Visu laiku iekšā uzdodas tāds jautājums: Vai tiešām tas notiek ar mani? Nu vai tā var vispār notikt?
Pat redzot savā kontā NYRR ierakstu:
Pat tad nav īsti skaidrs, kas ar mani notiek. Vai tiešām notiek.
Pašlaik ir palikušas tieši 3 nedēļas līdz lidojumam uz tālo, tālo zemi un tā nezināmā sajūta ir ārkārtīgi satraucoša!
Vienu vakaru tiek sarunāts tikties, lai mūs iepazīstinātu ar notikumiem, kas mūs gaida tai galā. Sapazīstinātu. Tiek sarunāta tikšanās, kuras laikā tiekam pie ļoti skaistiem krekliņiem ar saviem vārdiņiem.
Šī saruna ir tik patīkama, un stāsti par atbalstu trasē liek sajust vēlmi ātrāk tikt pie pašas skriešanas.
Tātad viss notiek!!!
Esam lidostā, satiekamies un ejam pēc savām biļetēm, sākumā tiekam līdz Oslo, tāds īsais lidojums. Tad pagaidām dažas stundiņas līdz transfēra reisam uz Ņujorku. Garais pārlidojums tomēr paņem man spēkus, kaut kā nespēju iemigt tā pa īstam. Kad esam tai galā, viss liekas tik jauns un nesaprotams. Jābrauc ar “AirTrain” līdz metro.
Tad mazliet jāpamaldās pirms atrodam vietu kur beidzot kājas tiek izstieptas un acis aizkrīt.
Pirmā diena
Pirmajā dienā nolemjam necelties pārāk agri, bet, kad pamodīsimies, laisties paskriet pa tuvējo parku. Parks liekas kā parks, bet, kamēr tiekam līdz tam, mājas jau sāk šķist interesantas. Man gan galīgi nav skaidrs, kā vispār kaut ko šeit var atrast. Tikai skrienu līdz puišiem. Kristaps ir visu izpētījis un zina, kur un kā nokļūt. Patīkami vienkārši ļauties skrējienam nedomājot par to, kā pēc tam tikšu atpakaļ. Gan jau aizvedīs.
Pēc skrējiena visu laiku līst, nekur īsti negribas iet. Aizgājām tik uz veikalu, kur tiku pie jaunām skrienam botiņām. Jeeee. Un pārējo dienas laiku mēs vienkārši atgūstamies mājās no garā lidojuma.
Otrās dienas rīts tāds mazliet apmācies, bet skrējienam labvēlīgs laiks un no rīta kaut kā galīgi miegs nenāk. Tā nu ceļamies un skrienam apskatīt Bruklinas tiltu.
Neatrodam gan kur uz tā var uzskriet virsū, tāpēc pieskrienam no malas tam. Skats burvīgs.
No otras puses arī Manhatenas tilts.
Bet mākoņi, kas iesprūduši debesskrāpjos izskatījās iespaidīgi.
Diena sāka izvērsties arvien saulaināka un siltāka. Tāpēc devāmies uz Manhatanas centru, lai apskatītu tuvplānā tās augstās mājas, un pie reizes arī centrālparku uzmeklēt.
Par lielajiem akmeņiem biju sajūsmā un ap parku esošās mājiņas. Ahhhh. Skaisti.
Staigājam ļoti daudz. Visu laiku acis zib uz visām pusēm. Beigās izlemjam, ka vajag arī uzbraukt kaut kur augšā. Vislabākais pēc Kristapa pētījumiem ir Rokfellera centrs, kurā braukt augšā, lai izbaudītu Ņujorkas skatu pilnībā. Tiekam pie biļetēm uz 17:50, līdz tam laikam kaut kur jāaiziet. Dodamies apskatīt reklāmas Time Square un China Town. Pēc tam ar metro braucam atpakaļ, lai paspētu īstajā laikā, un, ziniet – bija īstais laiks, kad braukt tur augšā. Sākumā bija gaišs, visu novērtēt un apskatīt.
Tad pats skaistākais saulriets un gaismiņu parādīšanās Ņujorkā.
Pēc šī centra apmeklējuma Kristaps mūs atstāj un dodas uz basketbola spēli. Mēs ar Aigaru izlemjam aiziet apskatīt Time Square tumsā. Cilvēki tur bija saradušies nez no kurienes ļoti daudz, un Walt Disney varoņi ļoti vēlējās samīļoties un taisīt selfijus. Bet es neļāvos šim vilinošajam piedāvājumam, laidām mājās atpūsties no garās, piepildītās dienas ar metro. Atkal mazliet pamaldījāmies, kamēr atradām savu apmešanās vietu.
Trešā diena
Skrējiens. Atradām vietu, kur tikt uz Bruklinas tilta. Burvīgi skati. Telefons nevar uzņemt to, ko es ar acīm baudīju.
Šai dienā svarīgākais notikums bija došanās pēc numuriņiem un fotografēšanās kopbildei. Te nu mēs visi laimīgie esam (Lai gan laikam ne visi, kāds vēl ir ceļā).
Vakarā noteikti jāatgriežas Centrālparkā uz gājienu, bet pa dienu kaut ko jāsadomā, ko vajag redzēt. Par to parūpējies Kristaps. Mēs dodamies uz Brighton beach. Nu skaista saulaina diena pludmalē.
Izrādās, ka tur ir atrakciju parks – acis iemirdzas, tak jāpamēģina kāds no foršākajiem. Aigaram ar tāda doma ienākusi prātā. Tā nu mēs izbraucam ar šādu.
Bija ļoti bailīgi. Un bija to vērts.
Un vakarā jādodas uz valstu gājienu, ir tautas kam temperaments laužas laukā un viņi danco, dzied, spēlē instrumentus. Bija ko ieraudzīt un mēs – Latvija!!! Kāds bija sagādājis karodziņus! Skaisti, un paldies par karodziņiem!
Bet skatoties salūtu, sapratu, ka Rīga prot uztaisīt salūtus! Nevarējām redzēt pārāk labi un nemaz nelikās nekas īpašs.
Ceturtā diena
Dienu pirms maratona – NESKRIENAM, tikai nelielas pastaigas aizbraucām apskatīt dvīņu torņu atceres vietu (tā ir tāda aukstumus izraisoša vieta); un pēc tam vēl suvenīru iegāde.
Maratona rīts
It kā mierīgi pamostamies, sataisāmies un gatavojamies (tiek uzvilktas jaunās iegādātās botiņas) uz Honor Guest autobusu, bet, kad aizbraucam līdz tai vietai, kur būtu bijis jābūt, saprotam, ka esam nokavējušies. Man vēl nav stresa, jo man starts vēlāk kā puišiem, tad dodamies uz metro, lai tiktu uz Staten Island Ferry, bet kā slikta zīme parādās paziņojums, ka metro kaut kas noticis un kavēsies. Tad nu gan piemetas neliels satraukums, kā mēs paspēsim.
Kaut kā Kristaps sāk sarunu ar Ņujorkieti Dan. Viņš saka, lai paspētu, domā braukt ar taksi. Bet mēs tādi “ļoti sagatavojušies” visām situācijām, neviens neesam paņēmuši naudu līdz. Bet šis puisis laipni uzaicina aizvest arī mūs līdz šim prāmītim. Tā nu viss stress pazūd. Domāju, ka nu jau viss. Pārbrauksim ar prāmīti un būsim startā. Bet kā izrādās maldos, jo vēl ir jāsēžas autobusā… Un jābrauc. Tā nu puišiem paliek arvien mazāk laika līdz startam.
Ziniet, ar visu šo maldīšanos sāk ēst gribēties. Atrodu savu koridoru un ieraugu – O, pirmsskrējiena šokolādītes un kafija. Saēdos, lai ir spēks skriet.
Un drīz jau jāstājas startā. Jāizmet savas siltuma drēbes un jāsāk skriet.
Tiek nodziedāta himna un Starts!
Sākumā ir tikai skrējēji. Spēka daudz. Skrienas skaisti. Skatos, ka zem kājām daudz labu drēbīšu. Un visu laiku smaidu. Tik daudz cilvēku. Wooooouuuu, un šī jau ir trešā plūsma.
Kad jau pārskriets pirmais tilts, uzrodas līdzjutēju bari. Tiešām bari. Viss ir pilns, pārpilns. Tā kā uz krekliņa ir vārds, cilvēki sauc manu vārdu. Dzirdēju, šķiet, 4 dažādus variantus savam vārdam – Eidža, Eiža, Eidžiaiei un īsto variantu – Aija. Tā kā mana balss bija aizkritusi, uzsaukt paldies neizdodas. Tik vicinu rokas ar īkšķiem uz augšu un visu laiku smaidu. Tiešām nepārtraukti smaidu. Plakāti ar uzrakstiem daždažādiem: Hit for a Power!!! Ka viņi lepojas ar mums, veiksmes nejaušam svešiniekam, Labs temps, Pēdējais nolādētais tilts. Nu ļoooti daudz. Sanāk lasīt visu laiku kaut ko un tik smaidīt par viņu izdomu.
Katrs rajons sveic ar nonākšanu pie viņiem. Welcome to Bruklin, Welcome to Bronx. Un vēl ievēroju, ka cilvēki par savu naudiņu iegādājuši salvetes ar ko noslaucīt sviedrus, želejas lācīšus, banānus.
Vaigiem ar sanāk treniņš kārtīgs un rokas ar tiek vicinātas pa gaisu, parādot, ka viņi ir lieliski līdzjutēji.
Piecinieku došana ar’ bija superīga, brīžiem jutos kā tāda slavenība. Visi sauc manu vārdu un dod pieciniekus. Ahhhh. Un vēl, ja sagribējās kādu uzsaucienu, vienkārši smaidīju un pacēlu rokas gaisā. Uzreiz ovācijas. Tas tiešām bija nenovērtējami.
Ja godīgi, nemaz īsti nejutu kilometrus, līdz ar to nekādi nespēju aprakstīt, kas bija kurā kilometrā.
Zinu, ka dzelzceļa tilts bija grūtāks, jo ļoti pūta un man bija ciet kakls. To mēģināju izskriet ātrāk, lai ātrāk beidz pūst. Daudzi gāja maliņās un vienkārši fotografējās. Viņi izbaudīja trasi pēc pilnas programmas. Man arī likās, ka baudu distanci no sirds, biju sajūsmā par mūziku, kuru spēlēja grupas un arī cilvēki, kas paši izdomājuši iznākt uz ielas un paspēlēt kaut ko.
Un vēl atceros grūtumu, kad man pulkstenī bija jau 42 km, bet trases malā bija tikai 41 km. Ahhhh. Dzērienu punktu bija ļoti daudz, un beigās sarunāju ar sevi, ka nu jau ir jāskrien līdz galam un dzeršu, kad pabeigšu distanci.
Ļoti gribēju 3:45 noskriet, bet neizdevās. Lai gan pēc pulksteņa uzņemtā km laika man izdevās, jo man pulkstenī rādīja, ka esmu noskrējusi 43,4 km. Rezultāts tomēr iepriecināja, jo tas bija labākais šajā gadā – 3:51:42.
Finišā protams bizes gaisā (Viena gan man izjuka pa ceļam). Bet vēl neesmu iegādājusi bildes. Šomēnes nesanāk. Hiiii.
Kad ir finišs pilns ar fotogrāfiem, kas gatavi Tevi fotografēt cits pēc cita. Brīvprātīgie apsveic ar labi padarītu darbu. Tikai tā iešana pēc maisiņa liekas tāla, ļoti dzert sāk gribēties. Un tad tālāk pēc apmetņa. Šausmas – liekas, ka nezin uz kurieni mūs sūta. Un visi tā lēnītēm iet. Mazliet grūti un tomēr vēl nebeidzas apsveikumi no brīvprātīgajiem. Saņēmu savu apmetnīti, lai silti!
Noķēru betmenu (Ziniet, tā ejot tai pūlī aizdomājos par to, ka jaunās botiņas ir brīnumainas, jo neviena noberzuma. Neviena!!!!).
Tālāk jādomā, kā tikt uz mājām, jo puiši jau noteikti ir mājās. Viņi startēja ātrāk un ātrāk skrien. Tā kā – pirmo reizi vienai kaut kur jātiek. Tad tāda mazliet dīvaina sajūta. Atrodu vienu metro, nokāpju lejā, tāpat dara vēl daudz skrējēju, tā, ka tur sarodas milzīgs bars. Stāvu un jūtu, ka gribas apsēsties. Un tad saprotu, ka iešu uz citu metro staciju, jo nežēlīgi ilgi jāgaida metro. Gāju labāk pastaigāt, aizgāju uz tādu metro, kas pa taisno brauc uz mūsu apmešanās vietu.
Pēcmaratona diena
Nākošā dienā arī ir pavēss, tāpēc atkal jāizmanto savs siltuma apmetnis, jo klepus jau ir piemeties, kakls arī vēl arvien ciet.
Staigājot pa pilsētu šajā apmetnī, daudzi apsveic ar maratona finišēšanu un skatās ar apbrīnas pilnām acīm par to, ka staigāju.
Nofotografējamies visi atkal kopā.
Puiši izdomā braukt uz Bronx, man tā kā bail – nepievienojos. Pastaigāju pa parku, bet, tā kā kājas nevēlas daudz staigāt, dodamies ātri mājās – atpūsties un ēst.
Otrā diena pēc Maratona
Nākošā dienā atkal ir skaistā diena un 20 grādu siltums. Braucam ar Staten Island Ferry, lai kārtīgi apskatītu Brīvības statuju.
Jocīgi, filmās statuja izskatās lielāka. Vai arī, saskatījusies debesskrāpjus, vairs nespēju adekvāti novērtēt.
Starta tilts ar skaists.
Šajā dienā izlemjam aizskriet uz Bruklinas tiltu un apskatīt to tumsā. Lai nebūtu pārāk tālu jāskrien, iekāpjam metro un aizbraucam mazliet tuvāk, un tad skrienam uzreiz uz Bruklinas tiltu.
Tad noskrienam no tilta, pasēžam un pabaudām tumsu. Tādu skatu grūti aprakstīt un telefons nespēj uzņemt to sajūtu. Skats vienkārši neaprakstāms.
Pēdējā diena Ņujorkā
Pēdējo dienu tiešām jau sāku gaidīt, kad būs jāsēžas lidmašīnā, jo sāka pietrūkt savu tuvinieku. Meitiņa un dzīvesbiedrs visu šo laiku man rakstīja, ka viņa ilgojas pēc manis, laikam arī man sāka viņu pietrūkt. Gribējās, lai viņi arī to visu redz, ko redzēju es.
Kārtīgi saēdāmies apmešanās vietā makaronus ar sieru un devāmies ceļā uz lidostu.
Metro stacijā bija traks piedzīvojums – islāmticīgais staigāja un skaļi stāstīja, kas viņš tāds ir un ka nākotnē visa pasaule būs islāmticīgie un, ja vajadzēs, nogalinās mūsu bērnus. Tas bija nepatīkami.
Tā kā bijām laicīgi lidostā, paspējām noskatīties filmu tur, tad jau drīz bija arī lidmašīna, šoreiz kārtīgi aizmigu un likās, ka ātri aizlidojām. Stokholmā 7 stundas pagaidījām lidmašīnu uz Rīgu, nolidojām vienu stundiņu un bijām Latvijā. Ahhh. Cik patīkami būt tomēr mājās.. Bija sajūta, ka neesmu bijusi Latvijā veselu mēnesi.
Pēc brīvdienām darbā saņēmu dīvainu apsveikumu – Apsveicam ar otro vietu! Hmmmm. Neko nesaprotu, kāda otrā vieta? Tad man tika paskaidrots – Latviju pārstāvēja 27 cilvēki, no kuriem 9 sievietes – pirmā bija Jeļena Prokopčuka un otrā es. Godpilnā otrā vieta aiz Jeļenas.
Līdz izbraukšanas dienai bija atlikušas vien divas nedēļas, kad labs draugs man piezvanīja un teica „Braucam uz Ameriku. Uz mēnesi”. Uz ko es ilgi nedomādama atbildēju „Ja tas ir nopietns piedāvājums, tad kāpēc gan nē. Braucam.” Ceļojums labā kompānijā – man nekad nav bijis ilgi jādomā, lai pieņemtu lēmumu. Kā vēlāk noskaidrojās, tas bija viens no iemesliem, kāpēc tiku aicināta – esot no tiem retajiem trakajiem, kam ceļojums ir aicinājums. Neko daudz par ceļojumu nestāstīšu, visumā ASV ir tieši tādas, kā es tās biju iedomājusies un diezgan tuvu tam, ko rāda kino. Bet ne par to ir stāsts. 
km 
-