Biedriem

Klupdams, krizdams, bet uz Tartu pusi kustos

Nu jau pagājis nedaudz vairāk nekā 2 nedēļas, kopš saposos doties uz Tartu maratonu. Izaicinājums nav slikts, 6 nedēļās no pilnīgas bezformas pamēģināt sasniegt ciešamu rezultātu 42km distancē (jūlijā nesaskrēju pat 80km, augustā ap 180km, bet lielāko daļu mēneša otrajā pusē, kad jau sāku domāt par maratonu). Pamazām darbojos un progress manāms, bet rezultātu jau varēs manīt tikai 6. oktobra eksāmenā (nē, es vēlēšanās nekandidēju).

Foto: Vija Vāvere

Foto: Vija Vāvere

Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, piedāvājums doties uz Tartu bija negaidīts, turklāt sanācis tā, ka Igaunijā vispār neesmu bijis un ārzemēs neesmu skrējis. Kopumā interese liela, bet arī stresa netrūkst – gan par rezultātu, gan par pašu braucienu uz kaimiņvalsti. Ceļojis līdz šim esmu ne pārāk daudz, un nekad – individuāli. Ja Briseles lidostā pamanījos noklīst no grupas un apmaldīties, ko vēl sadarīšu, būdams viens pats, vai ne? Par laimi, Tartu nav milzīga, un atsauksmes par šo bohēmisko studentu pilsētu esmu dzirdējis labas. Muzeji mani tik ļoti neinteresē, bet vecpilsētā un parkos oktobra sākumā varētu izskatīties gana labi. Laika gan pilsētas pētīšanai nebūs pārāk daudz.

Foto: Ardo Säks

Foto: Ardo Säks

Pēc Šlokenbekas Stirnubuka, kurā es ar lielām mokām tiku līdz galam, nākamā nedēļa pagāja paslinki, tikai svētdien uzrāvu 15x200m intervālus. Un tad bija laiks sākt pašizcepto 6 nedēļu treniņprogrammu maratonam. Pirms programmas sākuma VO2max – 53 (augstākais cipars – 58 – bija maijā pirms maratona).

1.nedēļa 27.08-02.09. Kopā 62km

Pirmdiena (6km) – lēns riksis + neliela vingrošana.

Otrdiena – brīva.

Trešdiena (6km) – vajadzēja 6x1km intervālus, bet jau uz iesildīšanās beigām uznāca tāds vājums, ka knapi varēju pat lēni paskriet. Pāris reižu gadā tā gadās, vēl neesmu īsti sapratis, kas par vainu. Varbūt cukura līmenis nosvārstās, varbūt galvā kaut kas bremzi uzliek. Pie mājām jau biju tīri ņiprs, bet treniņš izpurgāts. Nolēmu šo darbu pārcelt uz nākamo dienu.

Ceturtdiena (13km) – ne smakas no vakardienas vājuma un darbiņš padarīts. 6x1km zem 4min/km ar 2min recovery pa starpām.  VO2max pieaudzis līdz 55.

3

Piektdiena (15km) – pēc vakardienas intervāliem tāds pastīvs riksis sākumā, vēlāk tīri labi, bet pēdējā trešdaļā jau nācās saņemties, jo sāka trūkt degvielas. Vispār jau biju piemirsis, kā skriet lietū un ciešamā temperatūrā, laikam tāpēc VO2max jau 56.

Sestdiena (6km) – lēns riksis + neliela vingrošana.

Svētdiena – (16km) – 4×1 km pusmaratona tempā (ap 4.00 – 4.10 min/km) un 3×1 km maratona tempā (ap 4.20-4.30 min/km). Bija iecerēts tā kā 15x1km ap 4min/km, bet jau iepriekš bija skaidrs, ka tik daudz vēl nepavilkšu. Turklāt bezvējā saule stadionā cepināja tīri labi, tā ka nācās procesa gaitā treniņplānu koriģēt.

2.nedēļa 03.09 – 09.09. Kopā 71km

Pirmdiena – brīva.

Otrdiena (12 km) – mierīgs steady riksis, vidējais temps 4:54min/km. VO2max jau 57.

Trešdiena (14 km) – 20x300m ap 3:30-3:40min/km caur 60s recovery. Beigu daļa jau bija pagrūta, nācās pacensties, lai kvalitatīvi treniņu pabeigtu.

4

Ceturtdiena (18km)- vieglāk bija intervālus skriet, nekā šo garo, lēno (vidējais temps 5:47min/km). Kājas stīvas, spēka maz, saulīte cepina un ūdens ātri beidzās. Vismaz laiciņš jauks.

Piektdiena (5km) – lēns riksis + neliela vingrošana.

Sestdiena (20km) – Gaiziņkalna Stirnubuks.

5

Velti biju izlielījies, ka šā gada karstās sacensības jau noskrietas, saulīte cepināja tīri labi. Jau iesildoties jutu, ka kājas pasmagas un nebūs viegli. Biju nošāvis greizi ar teipiem, tikai no rīta pirms starta pamanīju, ka esmu nopircis kaut kādus mēslus, kas bija šauri un nelipa kārtīgi klāt. Parasti takās noteipoju potītes, jo tad daudz labāk skrienas pa ciņiem. Nācās šoreiz pamocīt potītes, jo ciņu un dažādu citu potīšu mocītāju netrūka. Jau pašā startā bija jāskrien pret vairākiem kalniem, tas uzreiz kājas piedzina un ilgi nevarēju atkopties. Arī tālāk skriešana nebija vienkārša. Bet distances vidū atkopos, skrienamajos posmos tīri viegli skrēju zem 5 min/km un daudzus apdzinu. Turpināju šā gada tradīciju un nomaucos, tikai pārmaiņas pēc nevis vienu, bet trīs reizes. Kāpšana pauguros diezgan nomocīja, bet līdz finišam veiksmīgi tiku un vecumgrupā 15.vieta.

Foto: Taku skrējējs

Foto: Taku skrējējs

Līdz startam Tartu maratonā palikušas vairs tikai 4 nedēļas. Ņemot vērā padomus, piekoriģēju tālāko treniņplānu un laikam Līgatnes kalnos tomēr neskriešu, tā vietā uztaisot kārtīgu asfalta treniņu.

7

Bet, kā tikšu tajā Tartu kalnā, tiešām nezinu.

Foto: Ardo Säks

Foto: Ardo Säks

Neplānots maratons kā sniegs uz galvas. Laiks iekarot Tartu!

Nu kā jau vienmēr neviena skriešanas sezona nenorit pēc iecerētā plāna. Sāku posties uz ziemas guļu, pirms tam vēl pāris reizes paskrienot Stirnubuka takās un kādā pusmaratonā, bet te pēkšņi kā sniegs uz galvas nokrita iespēja teju par velti piedalīties Tartu maratonā 6. oktobrī. Vispirms piekritu, jo savos 40 mūža gados ne reizi neesmu bijis Igaunijā un vispār nekur ārpus mūsu valsts neesmu skrējis, un tikai tad sāku domāt, kā tikšu galā ar šiem 42 km laimes, jo fiziskā kondīcija 6 nedēļas pirms starta, maigi sakot, nelāga.

Šī man ir trešā aktīvā skriešanas sezona (daži simti lēni notipināti kilometri 2015. gadā īsti neskaitās). Abās pirmajās sezonās cītīgi strādāju ziemā, galvenos sezonas plānus izpildīju jau pavasarī vai vasarā, un pēc tam slinkoju līdz nākamajai ziemai. Arī šogad galvenie darbi bija apdarīti (tiesa, ne gluži tik labi, kā biju sadomājies) – gan sasniegts PB 3:14 Rīgas maratonā, gan par dažām minūtēm uzlabots laiks pirmslīgo 107 km ultrā Rīga-Valmiera. Turklāt biju pamatīgi pamocījis kājas maija beigās 140 km pārgājienā Kolka-Dubulti un jūlija vidū ellīgajā 110 km pārgājienā “Simtiņš”. Pēc ultras jokaini uzvedās celis un intervālos stadionā pamanījos sastiept augšstilba muskuli, savukārt pēc “Simtiņa” pāris nedēļas dziedēju tulznas (Hiēna noteikti mani labi saprot ? ) un iedzīvojos regulārās gūžu un augšstilbu sāpēs. Arī karstais laiks nemudināja aktīvi skriet (jūlijā kopā knapi 70 km), jo vakaros miegs pamanījās atnākt ātrāk nekā daudz maz ciešama gaisa temperatūra, un agros rītos mani nevar dabūt pie skriešanas pat ar koku. Turklāt vēl slinkojot biju sācis piekopt nelāgu dzīvesveidu – smēķēt un rīt krietni par daudz. VO2 max, kas pirms Rīgas maratona sasniedza 58, augusta sākumā nokritās līdz 53, un svars atkal sāka tuvoties 80kg atzīmei. Pilns komplekts formas zaudēšanai.

Krietni sabāru sevi, kārtējo reizi atmetu smēķēšanu un augusta vidū sāku nedaudz vairāk skriet. Līdz Šlokenbekas Stirnubukam jau nedaudz atkopos, lai varētu pieveikt sev tik “mīļos” paugurus, un biju nolēmis tā mierīgi patrenēties līdz rudenim, lai tad ar pilnu sparu gatavotos “Noskrien ziemu” posmiem un nākamajam Lattelecom Rīgas maratonam. Un tad nu uzkrita uz galvas Tartu maratons.

Gatavošanās process maratonam man nav nekas svešs, trīs reizes jau to ir gadījies darīt (noskrēju gan tikai divus, jo pērn pamanījos sabojāt celi). Tikai problēma tajā apstāklī, ka to sāku vismaz 16 nedēļas pirms starta un man bija pieejama trenera Meldera kopīgā grupas treniņprogramma. Tagad atlikušas vairs tikai nieka 6 nedēļas un jāmēģina plānu saķīmiķot pašam.

Turklāt nav viegli izdomāt, uz kādu rezultātu iet. Lēnām maratonu notipināt varētu jau bez nopietnas gatavošanās, bet tādu gabalu dzīties, lai slinkotu, arī īsti negribas. Nāksies vien rikšot fiksi, lai igauņu brāļu priekšā nepaliktu kaunā. Mēģināšu labot PB un palīst zem 3:14 ?

Kā nu plāns sanācis, tā sanācis, ja kāds vieds prāts palabotu kļūmes un dotu padomus, būtu tikai pateicīgs. ?

Cik nu atradu atsauksmes internetā un kā informēja pieredzes bagāti avoti farmaceitu aprindās, trase varētu būt pauguraina. Organizatori saka, ka kopējais kāpuma metru daudzums trasē varētu būt 250-300 metri, tostarp ap 40. kilometru nedaudz nopietnāks paugurs 5,5% slīpumā un 250 metru garumā. Tā kā jebkurš paugurs mani izsit no ritma un esmu slinks Grīziņkalna kāpņu treniņu apmeklētājs, noteikti jāpiestrādā pie vingrošanas, uz ko tik grūti saņemties.

Bet oktobrī Tartu varētu izskatīties tīri labi. Laiks ideāls skriešanai, protams, ja nepūtīs un nelīs par traku. Un man patīk, ja nav jāskrien apļi – šī ir tāda trase. Jāsāk tik strādāt un tad manīs, kas sanāks. ?

Foto: Tarmo Haud

#Tartumaraton

Ceļš līdz Barsai

Neliels laiciņš pagājis kopš Barselonas maratona 2012, pirmās spilgtās emocijās nostabilizējušās, tāpēc nolēmu padalīties savos iespaidos un pieredzē, kā es nonācu līdz Barselonas maratona apaļajām rezultātam – 3:00:00. Lasīt tālāk.

Maratontūrists

Tā kā pēdējā laikā dažs apkārtējais izrāda interesi par maratoniem, tad sapratu, ka arī pašam būtu interesanti apkopot gandrīz jau aizvadīto maratonu sezonu. Lai rakstīšanas process neievilktos līdz nākamā gada sezonas noslēgumam, talkā lūdzu manu aktivitāšu lielāko atbalstītāju, kas visos aprakstītajos notikumos ir bijusi klāt. Mūsu kopdarbā mazliet par maratona pasauli no fotoobjektīva abām pusēm. Lasīt tālāk.