Kas ar mani pēdējā laikā notiek nezinu pat es pati. Kāds var sākt vainot apavus un likt man tos novilkt, kāds var ieteikt nodarboties ar jogu un… jā, ieteica man arī crossfit nodarbības. Bet ko es esmu sapratusi kopš pērnā gada Valmieras, kad pusmaratonam otru pusi noskrēju zobus sakodusi cīnoties ar sāpēm? Vispār diezgan daudz! Man fizioterapeite ir uzlīmējusi kilometriem teipus un esmu uz sevi uzzieķējusi kilogramiem smēres, bet rezultātu nevar teikt, ka nav, bet negribas arī atzīt, ka baigi palīdz. Paliek sliktāk, miers, paliek labāk, atsākam skriet. Tā ar traumatalogu vienojāmies. Bet tas jau ir solījums man pašai, ne ārstam. Zinu, ka diagnozi likt ar Dr. Google nav prātīgi un publikācijas galvā sabāzt ne tik, bet šādi var saprast iespējas, kas ar Tevi notiek. Varu izteikt aizdomas ārstam un viņš var vai nu apstiprināt vai noliegt. Šobrīd esmu tikusi līdz tam, ka diska trūces man nav un ar Šmorla trūci piedzimu un nomiršu. Piriformis syndrom tas nav, ko apstiprināja fizioterapeites veikts tests. Šādi dzīvojot mācos anatomiju. Katra kauliņa vai muskuļu nosaukumu nenosaukšu, bet sāk rasties iespaids par to izvietojumu un stiprinājumiem. Šobrīd esmu noskaidrojusi, ka esmu savilkts nervu kamols un vari kaut ar slotas kātu sist, neatslābšu. Šādi dzīvot nevar. Kāpēc esmu saspringta? Iemesli var būt jebkas – pārpūle, stress, vāja muskulatūra (stiprie muskuļi dara vēl vājo muskuļu darbu), slinkums pēc treniņa izstaipīties, viltīgs iekaisums vai neiroloģiska slimība. Ir ieteikts mainīt visu ārstu korpusu un kam nav slinkums sasūta kontaktus. Savā mūžiņā ir tik daudz ārsti izstaigāti, ka esmu jau nogurusi no daudzo ārstu sniegtās informācijas filtrēšanas. Man ir bijis neirologs, kurš lika iziet fizikālās terapijas, fizioterapeite, kura lika mest mieru visiem sporta veidiem izņemot peldēšanai. Parādīja dažus vingrojumus un viss. Katram savs šausmu stāsts nāk ārā skatoties DT un rentgenu ainas. Vienam par otru šausminošāks. Šobrīd esmu nobāzējusies pie fizioterapeites, kurai man nav nekas jāatgādina par sevi, viņa mani pazīst un zina ar ko sākt, kad sūdzos par sāpēm un man ir traumatalogs, kurš var izlasīt savu rokrakstu (nē, viņam nav princips „ka tik kādu uzšķērst”) un nesāk ar šausmīgāko, bet ar iespējamo un iespējām. Kāpēc man jāmaina ārsti, ja viņi arī vēlas, lai man ir labāk? Ko dos, ja es aizmetīšos pie cita ārsta? Vai nav vienalga, kurš pamaina programmu – tas cits ārsts vai jau esošais? Labāk jau, ka rezultātu novērtē un programmu koriģē esošais. Tas skanēs neticami, bet iespējams, ka man sāp galvā… ne mugurā vai kājās. Tieši tā – problēma var būt arī galvā. Ticu, ka magnētiskās rezonanses diskotēkā vēl varu pagulēt ne vienreiz vien, jo ārsts „nepaliek labāk” gadījumā ir gatavs meklēt dziļāk. Varbūt man tikai sevi jāsakārto – jāsāk ar galvu un tālākais nāks pats no sevis!? Varbūt tikai jāsaved kārtībā dziļā muskulatūra?!
Kāpēc es nevaru veikt planking chelleng? To, tā pat kā visus citus vingrojumus, jāveic pareizi. Pērn to pamēģināju, veicu nepareizi un vājākā vieta ķermenī veica protestu, kas bija tiešām ilgs protests. Tāpēc, kamēr neesmu tikusi galā ar muguru un kājām, tas man ir tabu. Šobrīd vingroju ar patīkamu apziņu, ka fizioterapeite no malas mani izkoriģēs un izbakstīs. Daru visu tiešām cik labi vien varu, jo gribu tikt līdz maratonam.
Kāpēc no manīm bieži vīd negatīvisms ikdienā? Ar sāpēm dzīvot ir grūti. Ir grūti tāpēc, ka teipošana nav pieejama man 24h 7 dienas nedēļā. Ar pretsāpju zālēm nevēlos sabeigt nieres. Kad jūtu, ka striķi trūks, vienu tableti atļaujos. Bet manās kabatās ir melnais caurums, kurš iesūc sevī visas tabletes. Ir izrakstītas zāles ikdienai, kuras cenšos cītīgi dzert, bet kurss nav ilgs. Manā arsenālā ir sildošie un atvēsinošie gēli. Dažreiz vakarā atļaujos sāpošo augšstilbu ietīt elastīgajā saitē. Nesāp, muskuļi atslogoti, bet ikdienas gaitām neder un nedrīkst. Ar kāju un muguru arī sev iztiku pelnu. Nav viegli tās stundas noskraidīt pa pļavu ar diskomfortu locekļos. Vakarā pēc fiziska darba jābūt pret sevi atklātam – ja Tev sāp, vai Tu tiešām domā, ka šodien vēl skriet ir gudri? Robs kalendārā, bet kas ir labāks – tas robs vai padauzītā kāja? Dīvānā sēdēšana mani nomāc, tāpēc kaut kas ir jādara. Skrienu kamēr varu un analizēju notiekošo. Sevi neierobežoju uz 21 km distanci, bet viss iet ar piesardzību un ir bailes, bet ja nu… ja nu 17. maijā notiek tā kā es negribu! Cenšos turēt pozitīvo noti – ja tagad strādāšu cik kāja ļaus, varbūt pat jaunu PB sasniegšu!
Sāku domāt par kompresijas apģērba papildinājumu. Esmu apņēmusies cītīgāk darboties ar putu rulli un vairāk staipīties. Esmu tikusi pie mīkstākiem skriešanas apaviem, kuros jūtos labi un vēlos tikt pie vel vieniem. Esmu sākusi piedomāt pie tehnikas, gan skriešanā, gan jāšanā. Esmu izteikusi pretenzijas par krēslu darbā un cenšos vairāk staigāt, lai nav jānosēž dibens. Bet, ja Tu nezini vai cīnies ar pareizo bubuli, tas viss var neviest cerības, ka pozitīvs rezultāts ir 100%. Nesāp jau visu laiku, bet kad sāpes parādās, tad ir jābūt sadomazohistam, lai to diskomfortu uzņemtu ar „urrā!” saucieniem. Traumas periods turpinās un bedres mala ir visu laiku. Kad tā beigsies es nezinu pati un ārsti stingru datumu neprognozē. Iekrist bedrē varu pašai nejūtot. Bedres malas var būt stāvas un varbūt lēzenas. Galvenais nezaudēt modrību. Jādomā ilgtermiņā. Varbūt labāk šogad izlaist Stirnu buku sēriju un uzskriet tik dažus treilus. Un tos pašus ar lielu piesardzību. Arī Skrien Latvija šogad ies klausoties vairāk sevī, lai gan ļoti gribu, lai Imants mani savā 5. aplī nenoķer. Man nav viegli pateikt „nē”, bet tagad raujot visu pa galvu pa kaklu var nākties pateikt visam treknu „nē” uz visiem laikiem. Es gribu daudz, bet šobrīd to visu es fiziski un emocionāli nevaru atļauties.
Nav jau tā, ka graizu vēnas, stūrīti ietinusies. Atbalsts man ir vajadzīgs un to sniedz fizioterapeite, kas mani moka uz paklājiņa, vecāki un tuvākie draugi. Uz daudz ko raugos gaišāk. Nostiprināšu kājas, muguru, plecus un gan jau tik traki nesāpēs. Piemeklēšu atsvarus un sākšu citus treniņu veidus. Darbošanās uz putu ruļļa var būt arī laika jautājums. Gan tikšu līdz vēl vienam labi amortizētam apavu pārim. Arī ikdienas apaviem pievēršu lielāku uzmanību. Esmu gatava sameklēt interesantāku toņu teipus, lai ikdiena krāsaināka. Sasparošos apmeklēt neirologu un aprunāšos ar viņu. Tāpēc arī interese par Keto terapiju. Vēl ir jātiek galā ar dzīvsvaru, kas pēc R.Meldera domām ir jāadoptē. No liekā svara esmu tikusi vaļā, bet derētu vēl kādu kilogramiņu atstāt pagātnei. Ir doma pamēģināt padarboties ar floreti. Tenisā jāuzlabo elkonītis un dziļuma izjūta, lai EdGaram interesantāk ar mani spēlēt.
Kamēr vēl sāpes ļauj kustēties, jādara tikai viens – jākustās!
km 
-