Reiz pirms daudziem gadiem vēl pagājušajā gadsimtā mans draugs, kurš tobrīd bija Sporta pedagoģijas akadēmijas students, ieminējās, ka viņam jāiet pieteikties Tautasdziesmu maratonam. Es palūdzu, lai piesaka arī mani. Iepriekšējā gadā kopā ar tēti jau biju noskrējusi kādu apli pa Biķernieku trasi, un man bija ļoti jaukas atmiņas par šo pasākumu, kur finišā dod medusmaizi un Lielvārdes jostas fragmentu. Kad pirms pasākuma saņēmu savu numuru, es biju pārsteigta. Tas bija sarkanā, nevis zilā krāsā kā tautas klases skrējējiem. Es biju pieteikta maratona distancei. Šķiet tikai toreiz es uzzināju, ko nozīmē vārds „maratons”. Bet, ko nu, lai es tagad daru? Es taču nevaru noskriet 42 km. Draugs mierināja – noskrien, cik apļus gribi, un tad izstājies. To bija viegli pateikt, bet jau ierodoties trasē visi draugi un paziņas to vien jautā – vai tiešām skriešu maratonu? Kā lai visiem izstāsta, ka tas ir pārpratums? Ar lielu kauna sajūtu toreiz nostājos pie maratonistu starta, noskrēju vienu apli un izstājos. Skrienot man galvā, bija tikai viena doma, pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no tā briesmīgā numura.
Kopš tā notikuma bija pagājis ceturtdaļgadsimts un maratonu skriešana sen vairs nebija starp tām tēmām, kas tiek apspriesta mūsu ģimenē. Nezinu, vai mans vīrs šo mazo atgadījumu vēl atceras, bet, kopš es sāku regulāri skriet, savstarpējās sarunās savus trīs reiz noskrietos maratonus arvien biežāk mēdza pieminēt. Vēsturei parādi bija jāatdod. Šobrīd es skaidri zinu, cik gara ir maratona distance, un pati apzināti biju pieteikusies Amsterdamas maratonam.
Vasarā atvaļinājuma laikā es izlasīju vai visus šī (arī dažu citu) bloga rakstus par to, kā noskrienieši ir gatavojušies savam pirmajam maratonam. Tad nu es ar domāju, ka varētu aprakstīt savu gatavošanos lielajam notikumam. Vairākas reizes mēģināju to darīt, bet man vairāk gribējās rakstīt tad, kad iet grūti, nevis, kad – forši. Es šo trīs mēnešu laikā, kopš pieņēmu lēmumu noskriet maratonu, esmu cīnījusies gan ar pārtrenēšanās sekām (es taču varu skriet katru dienu un tas ir forši), gan depresiju (kam man to vajag?). Nu nē, šie stāsti nepiedien šim pozitīvajam blogam.
Tādēļ sākšu uzreiz ar ceļojumu uz Amsterdamu, kur devos kopā ar savu 14 gadīgo dēlu. Viņš beidzot bija izlūdzies iespēju lidot. Amsterdamā ieradāmies piektdienas vakarā. Naktsmājas mums bija sarunātas studentu kopmītnēs, kur dzīvo Amstedamā studējošais brāļa dēls. Vakarā izplānojām nākamās dienas pasākumu plānu. Nepieciešams apmeklēt EXPO, jāapskata pilsēta, kāds muzejs utml. Nolemju, ka no rīta varētu arī nedaudz paskriet. Man kartē tiek parādīts skaists skrienamais maršruts, kas vijas caur parku un gar ūdeņiem.
Neesmu no tiem, kas agros rītos mīl skriet. Bet, ja jāmostas tikai 8:00 pēc Amsterdamas laika, tad varu paskriet arī no rīta. Lai tiktu līdz skaistajam skrienamajam parkam, bija jānoskrien tikai daži simti metru. Nepaspēju vēl ieskriet parkā, kad aizķēros aiz kādas koka sakņu izcilātas celiņa flīzes. Kritiens. Ui, sāp! Piecēlos un novērtēju kritiena sekas: nobrāzta delna un elkonis, nedaudz sasists gurns un kāja. Mēģinu paskriet. Nolemju – būs labi! Līdz maratonam sadzīs. Skrēju tālāk. Skaists rīts un skaists maršruts. Skrējēju netrūka.
Pilsētas apskati nolēmām sākt ar Expo apmeklējumu. Amsterdamā sabiedriskais transports ir salīdzinoši dārgs un auto uz ielām maz. Visi pārvietojas ar velosipēdiem. Mēs darījām tāpat. Braucot ar velo pa pilsētu, nojautu, ka tā nemaz nav tik plakana, kā biju iedomājusies. Ņemot vērā, ka lielākā daļa Amsterdamas atrodas zem jūras līmeņa un pilsētā ir ļoti daudz kanālu, tad, lai tiem tiktu pāri, visu laiku bija jāpārvar nelieli kāpumiņi. Nonākot Expo, sastapāmies ar milzīgām dalībnieku masām. Šķiet, ka tajā hallē nebija, kur ābolam nokrist. Neraugoties uz lielo pūli, pie sava numura un oficiālā sacensību krekla tiku samērā veikli. Lai tiktu laukā, bija jāiziet cauri vēl divām citām hallēm, kurās bija milzīgi daudz dažādu sporta firmu sporta preču tirgus. Bija arī citas atraktivitātes, ar kurām neiepazinos.
Pie sava numura biju tikusi, varējām doties apskatīt pilsētu. Plānos bija Jūras kuģu muzejs, zooloģiskais dārzs un izbrauciens pa kanāliem ar kuģīti. Jau pēc pārvietošanās ar velo, kāpelēšanas pa kuģi un muzeja stāvajām kāpnēm, sāku just nogurumu kājās. Nodomāju, diezin vai man vajag dienu pirms maratona tādu slodzi? Atcēlu tālākos pilsētas apskates plānus un mināmies uz naktsmītni atpūsties. Vakarpusē puika tomēr mani pierunāja pavizināties ar kuģīti pa Amsterdamas kanāliem. Neko darīt, mināmies atkal. Vakarā endomondo vēstīja, ka ar divriteni šajā dienā ir nobraukti ap 40 km. Tā kā es ikdienā vairāk pārvietojos ar četriem riteņiem, tad šos nobrauktos kilometrus es jutu savos augšstilbos. Nekas. Vēl jau visa nakts bija priekšā. Cerēju, ka no rīta pamodīšos svaiga kā gurķītis.
Maratona dienas rīts. Starts pl. 9:30. Plānoju starta vietā būt ap 8:30. Lai nokļūtu līdz Olimpiskajam stadionam (8 km attālumā), man bija iespēja braukt ar divriteni vai sabiedrisko transportu ar dubultu pārsēšanos. Izvēlējos otro variantu. Jārēķinās bija ar stundu ceļam. Plānotais vilciens atgāja 7:30. Iepriekšējā vakarā biju sakārtojusi mugurā velkamās drēbes un līdzi ņemamās mantas. Kad laiks bija doties ārā, pēkšņi vairs nevarēju atrast skrienamo telefona maciņu. Man to vajadzēja, Divplākšņi bija piekodinājuši ieslēgt endomondo, un arī ar savējiem vajadzēja vēlāk sazvanīties. Meklēju, meklēju, neatradu. Paķēru līdzpaņemto vēdera somu un aizskrēju uz vilcienu. Paspēju ielekt vilcienā pēdējā minūtē. Vilcienā konstatēju, ka želejas ir palikušas uz galda. Neko darīt, piezvanīju puikam un palūdzu, lai atved tās uz trases 10 km. Pēc izkāpšanas no vilciena tālākais ceļš bija vienkāršs. Skrējēju plūsma aizveda uz metro, norādīja, kur jāiekāpj, kur jāizkāpj un kā jānokļūst Olimpiskajā stadionā.
Informācijas lapā bija rakstīts, ka starta vietā būs dažas tualetes. Interesanti, ko nozīmē „dažas”. Paceļam no metro pirms ieejas stadiona teritorijā ieraudzīju 6 būdiņas, pie kurām bija neliela rindiņa. Eju tālāk, stadiona ārpusē ir vēl dažas (nesaskaitīju cik), bet pie tām jau bija milzīgas rindas. Es aizgāju atpakaļ pie pirmajām 6 un salīdzinoši ātri nokārtoju savas dabiskās vajadzības. Vēlāk stadionā redzēju, ka iepretim katram starta koridoram ir vēl vairākas tualetes, kur pulcējas skrējēji. Nezinu, vai tas bija tualešu trūkuma dēļ, vai tas ir maratonistiem vispārpieņemts stils, bet jau pēc pirmajiem diviem kilometriem, kad trase ievijās parkā, varēju skriet garām kilometriem garai čurātāju rindai. Stipri īpatnējs skats.
Līdzi nebiju paņēmusi nekā lieka. Tikai sporta krekls ar garām rokām un NRM maisiņš. Sigita bija rakstījusi, lai uzvelku vecāku kreklu, kuru nav žēl izmest. Man nebija tāda, ko nav žēl izmest, bet bija tāds, kuru ir nedaudz žēl izmest. Tādēļ biju paņēmusi līdzi maisiņu, lai tajā ieliktu kreklu un novietotu organizatoru sarūpētajā teltī, kurā mantas neviens nepieskatīšot. Vispār, jau tā telts jeb mantu glabātuve bija līdzīga, kā Latvijā organizētajos lielajos pasākumos. Jaunieši pieņēma somas un pie starta numura pielīmēja uzlīmīti ar somas numuru. Šī mantu glabātuvju telts bija ļoti, ļoti gara un rindu tur praktiski nebija.
Devos uz startu. Gāju līdzi cilvēku plūsmai. Milzīgi vārti. Izejot tiem cauri, iekļuvu nevis stadionā, bet skatītāju tribīnēs. Atceļā uz kāpnēm mani uzrunāja kāds latviešu puisi (vēlāk noskaidroju – tas bija Edgars Šneps), ak jā, man mugurā jaunais dzeltenais krekliņš ar Latvijas karodziņu. Arī viņš un tāpat kā daudzi citi skrējēji startu meklēja tribīnēs. Ar nelielu maldīšanos ieeja stadionā vēlāk veiksmīgi tika atrasta un savs starta koridors arī.
Skats no tribīnēm.
(marathon-photos.com)
No mana starta koridora vajadzēja startēt arī TT uz 4:15 un 4:30. Biju nolēmusi, ka kādu brīdi mēģināšu skriet kopā ar TT 4:30. Pamanīju, ka koridorā iespraucas TT ar baloniem 4:15, bet balonus 4:30 nekur neredzēju. Ja nav, tad nav. Skriešu viena pati. Pēc dažām minūtēm sagaidīju startu. Fantastiskas ovācijas tribīnēs. Jau iepriekš biju izpētījusi, ka lai no mana starta koridora tiktu līdz startam, paies apmēram 10-15 minūtes. Pagāja vairāk kā 16 minūtes.
Jau pirmajos kilometros jutu, ka neskrienas tik viegli kā gribētos. Bet, kā nu ir, tā ir. Skrēju vien uz priekšu. Ļoti drīz pienāca pirmais dzeršanas punkts. Nedaudz padzēros un skrēju tālāk. Šķita, ka skrienu ļoti lēni, jo visi man skrēja garām. Pirmajos 3 km ik pēc kilometra bija pulkstenis. Mēģināju izrēķināt, kāds bija mans skriešanas temps, nesanāca. Stāvēšanas laiks startā nojauca visus rēķinus. Endomondo runāja brīnumus un ik pa brīdim atslēdzas, tam uzticēties nevarēja. Tomēr pēc sajūtām šķita, ka skrēju par ātru. Nedaudz samazināju tempu. Vēlāk analizējot čipa laikus, uzzināju, ka pirmos 10 km esmu skrējusi vidēji 6 km/min. Varbūt nevajadzēja tik ātri.
Skrējiena sākumā
(marathon-photos.com)
Pēc 10 km sāku meklēt, kur mani atbalstītāji. Satiku, saņēmu uzmundrinājumus un savas aizmirstās želejas. Pēc 12 km trase gar Amster upi izgāja ārpus pilsētas. Bija silts un sutīgs. Jau pl.8:00 bija ap +20oC. Gribējās dzert. Tikai tagad atcerējos, ka tresē dzeršanas punkti līdz 30 km būs izvietoti tikai ik pa 5 km. Ar kārdinošu aci skatījos uz apkārt skrienošo skrējēju pudeļsomām un dzeramsomām. Šķita, ka tās ir lielākai daļai skrējēju. Tik ļoti lēnām tuvojās tas 15 km dzeršanas punkts, ka gribējās padzerties no upes. Tad pirmie parādījās Elites skrējēju numurētie galdi ar numurētajām pudelēm. Redzu kā dažs cenšas paķert kādu pudeli, lai padzertos, bet tās visas ir tukšas. Ja numurētās pudeles nebija izdzēruši paši Elites skrējēji, tad to bija izdarījuši pirms mums skrienoši skrējēju tūkstoši.
Jau pēc 15 km dzeršanas punkta man šķita, ka man vairs nav spēka skriet, bet priekšā vēl bija tik daudz kilometru. Kopējā noskaņojuma sabojāšanai, sāka apmākties un pūst negants vējš. Vēlāk pat nedaudz sāka līt. Lietus skriet netraucēja, bet vējš gan nogurdināja pirms laika. Kādā 18 vai 19 km ievēroju upē kādu intresantu atrakciju, uz kuras cilvēks augstu virs ūdens sveicināja skrējējus. Kur es tā steidzos? Es taču varētu apstāties un nobildēt to.
Skrējēju sveicējs uz ūdens
Tas arī bija mans lūzuma punkts. Pašai likās neticami. Es taču esmu noskrējusi vairākus pusmaratonus, treniņos skrējusi vairāk kā 30 km, bet tagad es nevaru noskriet pat 20 km.
Tālāk man skriešana mijās ar soļošanu jeb turpināju skrējiensoļojumā uz finišu. Zināju, ka noiet es to atlikušo distanci līdz finišam varu un visticamāk pat varu iekļauties kontrolaika 6 stundās (tam gan laikam bija informatīvs raksturs), jo pēdējiem finišētājiem rezultāts ir virs 7h30m. Es biju dusmīga uz sevi, ne jau soļot es te biju atbraukusi. Domāju, ja būtu jāskrien 2 apļi, tad izstātos. Bet man nebija cita varianta, līdz finišam bija jātiek.
Tresē, kur pār tiltu bija jāšķērso upe Amster, bija ciemats. Tur atbalstīt skrējējus bija sapulcējies vai viss ciems. Pie vienas mājas pamanu privāto dzirdināšanas punktu. Uz soliņa stāvēja glāzītes. Pieliecos, lai paņemtu vienu. Tad sajutu, ka kāds man to atņem. Vilšanās gan bija mums abām, jo visas glāzes bija tukšas. Labvēļu sagādāto ūdeni, ātrākie skrējēji jau bija izdzēruši. Atlika vien virzīties tālāk uz priekšu. Soļotāju parādījās arvien vairāk, un man motivācija skriet arvien vairāk samazinājās. Gribējās apsēsties upes malā un paskatīties uz laivām, kuģīšiem un atraktīvajiem skrējēju atbalstītājiem, kas ņēmās pa upi. Neatradu piemērotu vietu.
Pēc noskrietā pusmaratona mani apdzina TT 4:30. Kur tie bija startā? Tagad man vairs nebija spēka tiem turēt līdzi. Nedaudz mēģināju, bet tikai nedaudz.
Ap 26 km trase atgriezās pilsētā. Manu skrējiensoļojuma tempu gan tas nepaātrināja.
Vienīgi ik pa brīdim manu omu uzlaboja šie dīvainie maratonisti, kuri visa skrējiena laikā bija manā redzeslaukā.
Vienā brīdī ievēroju, ka vairāki skrējēji cenšas pastiept ikru muskuļus. Nolemju, ka es arī tā varētu pamēģināt. Domāts, darīts. O, tiešām kļuva vieglāk skriet. Noskrēju kādu garāku posmu, bet tad jau atkal sāpes muskuļos atgriezās un pārgāju soļos. Tuvojoties centram, parādījās līdzjutēju saorganizēti dzeršanas punkti. Pēc 30 km arī divreiz biežāk bija arī oficiālie dzeršanas punkti. Tie neoficiālie būtu bijuši trases vidusdaļā, tad varbūt man būtu gājis vieglāk.
Skumjais skrējiensoļojums ar nodurtu galvu
(marathon-photos.com)
Pie 35km paskatoties pulkstenī, nodomāju, ja es varētu atlikušos attālumu noskriet Divplākšņus cienošā tempā, tad es iekļautos 5 stundās. Vienlaikus gan sapratu, ka mans skrējiensoļojuma temps nav īsti Divplākšņu cienīgs. Turpināju virzību uz priekšu. 40 km – es taču varu noskriet tos 2 km! Iekšējā balss atbildēja: „Nē, nevaru”. Pēdējais kilometrs. Tad gan saņēmos. Gar trases malām saņēmu atbalstītāju nepārtrauktus uzmundrinājumus. Ieskrienu stadionā un sāku lidot. Finišēju ar paceltām rokām, bet bez gaidītās gandarījuma sajūtas. Es varēju labāk, bet nepratu tam saņemties. Čipa laiks 4:58:41.
Tas bija neprāts! Neiesaku pieņemt lēmumus, kas balstīti „Janvārī jau varu noskriet 10 km, gan jau sezonas beigās varēšu noskriet arī maratonu”. Jā, daži labi jau man mājienus deva, bet es biju apņēmības pilna un nebiju pārliecināta, ka skriet man patiks arī nākamgad.
Paldies Divplākšņiem un visiem pārējiem, kas mani atbalstīja. Jūs man pietrūkāt trasē.
P.S. Tagad es došos „ziemas miegā”. Bet, kad pamodīšos no tā, es iegādāšos to pulkstenīti, kas aprīkots ar modernajām tehnoloģijām un rāda pulsu, skriešanas tempu un visu ko citu. Varbūt noderēs, ja gribēsies vēlreiz piedzīvot šo aizraujošo skriešanas gadu.
km 
-