Biedriem

Uz Florenci caur Ņujorku pēc pirmā finiša

Man viss sākās ar nelielu patipināšanu janvāra sākumā, kad sen nebiju skrējis un šķita, ka pieveiktie četri kilometri ir kaut kas varens. Nākamajā dienā, notipinot tādu pašu distanci, likās, ka vareni tomēr būtu noskriet vairāk un, tā kā pāris pusmaratonus bez īpašas sagatavošanās biju notipinājis iepriekšējos gados, likās, ka interesanti būtu gatavoties maratonam. Lasīt tālāk.

Kā tos maratonus skriet tomēr (ne)vajadzētu…

Līdz izbraukšanas dienai bija atlikušas vien divas nedēļas, kad labs draugs man piezvanīja un teica „Braucam uz Ameriku. Uz mēnesi”. Uz ko es ilgi nedomādama atbildēju „Ja tas ir nopietns piedāvājums, tad kāpēc gan nē. Braucam.” Ceļojums labā kompānijā – man nekad nav bijis ilgi jādomā, lai pieņemtu lēmumu. Kā vēlāk noskaidrojās, tas bija viens no iemesliem, kāpēc tiku aicināta – esot no tiem retajiem trakajiem, kam ceļojums ir aicinājums. Neko daudz par ceļojumu nestāstīšu, visumā ASV ir tieši tādas, kā es tās biju iedomājusies un diezgan tuvu tam, ko rāda kino. Bet ne par to ir stāsts. Lasīt tālāk.