YOU’RE BETTER THAN YOU THINK YOU ARE AND YOU CAN DO MORE THAN YOU THINK YOU CAN!
Ken Chlouber
2018.gada rudens. Viss ir slikti. Mani lauztie pirksti dzīst lēni. Vēl joprojām nevaru tos jēdzīgi kustināt, kaut gan pagājusi jau pieci mēneši. Karstā vasara traucēja dzīšanas procesam. Var jau būt ka nevajadzēja ar lauztajiem pirkstiem skriet Scenic 54km, Piedalīties Kāpas 3 dienās un LČ 24h rogainingā. Iespējams vajadzēja pēc negadījuma uzreiz atgriezties Latvijā un uztaisīt operāciju. Iespējams. Bet ir, kā ir. Lasīt tālāk.
Pirms trīsdesmit gadiem kāds vīrietis neparastā vārdā Lācars no austrumu Tenesī aizsāka pasaulē sarežģītāko skrējienu. Bārklija maratons (Barkley Marathon) jau bija plaši pazīstams ekstrēmo skrējēju vidū, un 2014. gada dokumentālā filma tam pievērsa plašākas pasaules uzmanību. Šo sacīkšu stāsts ir satriecošs. Stāsts par vīru, kas aiz tām stāv, ir vēl labāks. Ja vien Lācars Leiks patiesi pastāv… Lasīt tālāk.
Esmu galīgi slims dažas dienas pirms maratona, un iepriekšējā nakts ir vispār šausmas. Nevarēšana aizmigt, mošanās desmitiem reižu, lai paskatītos, ka nogulēts ir dažas minūtes. Sapņos nokavēts starts, aizmirstas kedas un pat jau noskriets tas maratons. Pie sevis to visu uztveru kā maratona sastāvdaļu – nu, ka tas viss ir iemesls, kāpēc skrienu to maratonu, ka tas ir kaut kas tāds, kas spēj mani satraukt, izmest no ikdienas, un liek domāt par to. Ņujorkas maratons nebija izņēmums. Bet šoreiz par ko citu.
Sacensībām noslēdzoties, vietējie beidzot piedalījās ballītē. Saule tūlīt, tūlīt ausīs, un pie galda bija divi galvenie jautājumi. Vai lāči spēj nomedīt aļņus, un ka var braukt tūkstošiem kilometru, skriet četras dienas un pasākums nav gada galvenie mači. Šogad jebkurš no startiem varēja būt galvenais. Parāda nokārtošana skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera. Beidzot tikt galā ar maratonu zem četrām stundām. Vairāku dienu ultra tajos pašos Urālos. CET garākās distances finišs. Vai pat tempa turēšana pusmaratonā uz divām stundām vai skriešana Stirnubukos.
Sākot šogad skriet uz Valmieru, sev apsolīju, ka finišs būs zaļā gaisma, lai varu pieteikties. Maratons zem četrām stundām, lai nevajadzētu kaut ko pierādīt pēc tam. Urāli kā pirmā pārbaude skriet vairākas dienas pēc kārtas. CET gan bija pārpratums. Liepiņa banda pie vainas. Un Ņujorkas maratons ir vēl lielāks pārpratums. Vai iemesls.
Pēc tam, kad viesuļvētra izjauca manu pirmo Ņujorkas maratonu, pieteicos katru gadu izlozei ar domu – ja paveiksies, braukšu. Šogad notika tas pats. Pieteicos un, nesagaidījis loterijas rezultātu, uzķēros uz lētām biļetēm. Loterijās man veicas tikai uz Valmieru un, netiekot dalībnieku sarakstā, sāku pētīt, ko tad man darīt ar biļetēm uz Ņujorku. Interesanti, ka apkārt Ņujorkai dažu stundu braucienā tajās pašās brīvdienās notiek aptuveni divdesmit dažādi skrējieni – maratoni, ultramaratoni, skrējieni pa takām. Plaša izvēle. Un daži piedāvā atlaides tiem, kuriem nepaveicās izlozē. Viss šis meklēšanas process netīšām noveda līdz maniem sezonas galvenajiem mačiem.
Mainly Marathons ir ģimenes organizācija, kas visu gadu rīko mazus maratona seriālus, un viens no viņu veidotajiem arī būs manējais. Viņu klienti pārsvarā ir trakie vai skrējēji, kuru mērķis ir noskriet katrā štatā maratonu vai pusmaratonu, un tāpēc katrs no šiem seriāliem notiek dažādu štatu krustpunktos.
Dust bowl norisinās piecos štatos, kas cieta visvairāk no smilšu vētrām, kuras gandrīz iznīcināja dienvidu štatus. Appalachian series – štatos, caur kuriem vijas šī slavenā pārgājienu taka. Riverboat – maratoni notiek štatos, kuriem cauri tek Misisipi upe. Vai Heartland – štati, kuriem nav nekāds sakars ar okeāniem. Manējais būs Southwest. Četri štati Amerikas dienvidos un seši maratoni tajos. Seši nav labs skaitlis, un tāpēc tam visam pievienosies arī Lasvegasas maratons.
Viena no populārākām atbildēm uz jautājumu “kāpēc tu skrien?” ir – tāpēc, ka varu. Kaut ko es varu, bet šo skrējienu es izvēlējos, jo nezinu, vai varu. Aizbraukšu un pārbaudīšu. Otrs iemesls ir pati labākā barošana uz pasaules sacensību laikā. Viņiem pat ir savs pavārs. Ar pavārgrāmatu. Nezinu gan, vai kaut kas var pārspēt “Īsākās nakts” galdu Biķernieku trasē. Tāpēc arī tas ir jāpārbauda.
Izrunājoties par savu varēšanu pirms Valmieras un līdz galam netiekot, šoreiz par plānu zināja tikai daži tuvākie draugi. Domas mainīju, izlasot topinja skūšanās plānus un atceroties sava pirmā maratona šausmīgo motivāciju. Dažreiz tikšanai līdz galam pietiek, ka kāds seko līdzi tam, vai tu tiksi līdz galam. Tāpat dažreiz uz priekšu tevi dzen plāns. Tad nu manu septiņu maratonu plāns:
*) A++ – vienā no dienām pamēģināt 50k
*) A+ – visus septiņus ātrāk nekā 5h
*) A – tikt ar visiem galā un paspēt uz lidmašīnu (septītajā dienā jāvar maratons pa 7h)
*) B – izbaudīt pasākumu, parunāties ar trakiem skrējējiem un riktīgi pieēsties
*) C – neizmantot apdrošināšanu
Un, ja tu kaut ko ļoti, ļoti gribi, tad kaut kā tas nokārtojas – es skriešu arī Ņujorkas maratonu.
Lattelecom Rīgas maratona EXPO, viesojoties “Stirnubuka” stendā, redzēju, kā divi puiši ar nepārprotamu nodarbošanos pieteicās Siguldas posmam. Viņi ir no Kolorādospringsas un dienē Amerikas armijā. Šeit viņi bija dažu nedēļu mācībās un brīvdienas izmantoja savu skriešanas atkarību remdēšanai. Tad es atcerējos par Alex, kurš pēc pirmā “Stirnubuka” posma rakstīja organizatoriem par lielisko maču. Piedāvāju jums interviju par to, kā tad ir būt no skriešanas atkarīgam amerikāņu armijniekam Latvijā.
Jau pagājušā gada septembrī kļuva skaidrs, ka atkal skriešu Bostonas maratonu. Ap to laiku mani sāka urdīt doma, kā tikt uz Big Sur maratonu Kalifornijā. Pirmo reizi par to dzirdēju no kādas pieredzējušas maratonistes, kad Merilendā vienu brīdi kopā skrējām neveiksmīgo Džordža Vašingtona dzimšanas dienas maratonu 2015. gada februārī. Sniega vētras dēļ tas tika oficiāli apturēts. Uz jautājumu, kurš no ASV maratoniem varētu būt vispievilcīgākais, viņa uzreiz nosauca Big Sur. Tā tas palika, jo šķita, ka tas tomēr ir pārāk tālu no Austrumkrasta. Taču ik pa laikam kāds no skrējējiem atkal pieminēja šo maratonu. Ja jau tā slavē, tad būs jānoskrien. Diemžēl biju nokavējis vairākas izlozes iespējas, izņemot vienu – Boston 2 Big Sur Challenge. Tas nozīmē, ka pirmdien Austrumkrastā jānoskrien Bostona un tās pašas nedēļas nogalē Rietumkrastā Big Sur. Izloze notika oktobrī un es uz to pieteicos. Jau 12. oktobrī atnāca atbilde: ”We are very sorry but you were not selected through this random entry drawing” (tulk. – mums ir ļoti žēl, bet jūs netikāt izvēlēts šajā nejaušajā izlozē). Īpaši neskumu, jo daudz svarīgāks šķita Ņujorkas maratons, kurā iekļuvu ar pirmo piegājienu. Mani arī māca šaubas, vai vienā nedēļā vispār esmu spējīgs noskriet divus maratonus. Parasti pēc maratona vismaz nedēļu vispār neskrienu. Taču pāris dienas pirms Ņujorkas maratona negaidīti pienāca sekojošs e-pasts: ”You are receiving this email because not everyone who was selected in the Boston 2 Big Sur drawing chose to register. As a result of this, we are now able to move in some folks from our wait list” (tulk. – Jūs saņemat šo epastu, jo ne visi, kas tika izvēlēti Boston 2 Big Sur izlozē, izvēlējās reģistrēties. tā rezultātā, mēs varam piedāvāt iekļaut dalībnieku sarakstā dažus gaidītāju saraksta dalībniekus). Skaidrs, ka viens no some folks esmu es! Piereģistrējos un tikai tad sāku prātot, kā es uz turieni tikšu, kur dzīvošu utt. Apmēram pāris mēnešu laikā nobrieda konkrēts plāns. Visgrūtāk izrādījās caur Airbnb dabūt dzīvošanu Monterejas pilsētas apkaimē. Nekad nebiju to lietojis. Ja Airbnb nav nekādas informācijas un atsauksmju, tad nav arī piedāvājuma. Tikai februārī beidzot izdevās vienoties ar kādu ģimeni blakus pilsētiņā. Kāpēc nepaliku viesnīcā? Pirms maratona man ir svarīgi ko es ēdu, un tāpēc ir vajadzīga virtuve. Bostonā tāds atbalsta punkts man ir. Nobeidzot šo peripetiju aprakstu jāteic, ka Bostona bija pirmajā vietā ar cerību, ka tur varētu ”palīst” zem 3:40. Tam tika pakļauts viss piecu mēnešu treniņu cikls.
Izvēlējos Bostonas maratona mājas lapā piedāvāto treniņu plānu ar domu, ka tas ir praksē aprobēts un darbojas. Ātruma ziņā man izdevās uzlabot PB gandrīz visās distancēs stadionā līdz 6 jūdzēm. Kopumā pa šo laiku noskrēju ap 1300 jūdzes; tai skaitā 9 garos skrējienus 2-2:30 stundu robežās un 13 virs trijām stundām. 21 reizi riņķoju pa tuvējās skolas stadionu pieturoties pie treniņu plānā ieteiktās intervālu dozas un parasti pat bišķin vairāk. Biju arī divās nedēļu ilgās treniņu nometnēs (protams, nosacīti): Katskiļu kalnos Ņujorkas štatā un San Juan del Sur pilsētiņā Nikaragvā. Katskiļu skrējieni pa vietām ļoti stāviem ceļiem izrādījās īpaši efektīvi. Ja var izturēt tādu slodzi, ātruma izturība acīmredzami uzlabojas. Laimīgā kārtā nopietnas traumas šoreiz negadījās. Tas viesa pamatotas cerības, ka rezultātam ir jābūt. Pienāca 13. aprīlis, tātad tikai 5 dienas pirms Bostonas maratona starta, kad notika absolūti negaidītais – pavēlu vakarā sēžot pie kompja pēkšņi palika nelabi līdz novēlos uz grīdas. Sākās briesmīga vemšana un citas nepatikšanas arī. Ar lielām pūlēm izdevās piezvanīt sievai uz māju. Viņai savukārt izdevās piezvanīt universitātes ātrās palīdzības dienestam. Pavisam drīz ieradās piecu cilvēku komanda ieskaitot policistu. Ātra izmeklēšana liecināja, ka infarkts tomēr nav. Pirms vairākiem gadiem piedzīvoju ļoti līdzīgus simptomus ar diagnozi stomach flu (tulk. – vēdera gripa). Parakstīju papīru, ka atsakos no hospitalizācijas, un sāku gaidīt kamēr ierodas sieva un mani savāc, jo auto vadītājs nu galīgi nebiju. Vēl pāris dienas neko lāga nevarēju ieēst, nemaz nerunājot par ogļhidrātu uzkrāšanu pirms maratona. Tāds es aizbraucu uz Bostonu. Grozies kā gribi, bet tagad iznāca, ka pieci intensīvie treniņu mēneši ir kaķim zem astes… Maratona rīts saulains, silts un sauss. Lielisks laiks skatītājiem, bet ne gluži tāds pašiem skrējējiem. Vēlāk uzzināju, ka jau startā termometrs rādījis 22 grādus pēc Celsija. Uzreiz nolēmu – jāskrien mierīgi un jādzer, cik tik vien lien iekšā. Līdz 12. jūdzei nekas, bet tad sākās krampji abās kājās. Ne tik stipri, ka pilnīgi sarautu kādu muskuli, taču pietiekoši uzmācīgi, lai domas grieztos tikai ap izdzīvošanu, tātad, mēģināt vismaz finišēt. Palīdzēja pretkrampju tabletes, kas šoreiz bija ieliktas katra skrējēja paketē. Pēdējās 4-5 jūdzēs kājas galīgi nevilka. Kāda latviete starp skatītājiem mēģināja mani uzmundrināt. Ar pliku gribu vien tur neko nevarēju darīt. Finišēju ar laiku 3:59. Atceļā ar metro uz viesnīcu atkal palika slikti ap dūšu. Tāpēc Post-Race Party (tulk. – pēcsacensību ballīte) vietā nācās aprobežoties ar sauju vārītu rīsu, maizi un zaļo tēju viesnīcas restorāna izpildījumā.
Braucot mājās ar vilcienu, iznāca aprunāties ar vairākiem Bostonas maratonistiem. Neviens no viņiem nevarēja lepoties ar jaunu PB. Vēlāk populārajā skrējēju diskusiju forumā LetsRun.com lasīju, ka laika apstākļi Bostonā bijuši viltīgi un daudzi skrējēji kļuvuši tiem par upuri. Arī mans stadiona treniņu partneris Thomas F. noskrēja vairāk kā pusstundu lēnāk par iecerēto laiku. Smaga diena mums abiem. Uz šī fona Jeļenas Prokopčukas 4. vieta patiešām ir apbrīnas vērta!
Pēc Bostonas sāku vērot kā mans ķermenis atjaunojas un cik gatavs tas ir nākošajam izaicinājumam. Kā par brīnumu gandrīz nekādu problēmu. Izņemot vienu – četras dienas pēc Bostonas maratona kaut kur dziļi kreisajā gūžā sāka tā kā vilkt un iesāpēties. Acīmredzot kaut kāds muskulis dabūjis pārāk lielu slodzi. Agri sestdienas rītā izlidoju uz Sanfrancisko, lai tālāk ar auto dotos uz Montereju pēc numura. Svētdien jau plkst 2:45 no rīta vajadzēja celties un braukt uz skrējēju savākšanas vietu autobusos, lai mūs visus aizvestu uz Big Sur maratona starta vietu tālu ārpus pilsētas. Tieši tāpat kā Bostonā un Ņujorkā. Varēja just, ka publika tomēr ir savādāka nekā lielajos maratonos, kuros man ir izdevies piedalīties. Viena meitene uz sava pleijera palaida diezgan skaļu kantrī mūziku. Visumā jautra festivāla noskaņojums. Caur mākoņiem reizēm parādījās spožs mēness, izgaismojot apkārtējo kalnu aprises. Braucām gandrīz veselu stundu. Galapunktā vairāk kā 4000 skrējēju tika sablīvēti ne visai plašā autostāvvietā. Tur mēs pāris stundas nīkām zem prožektoru gaismas līdz sākās triju viļņu neformāla veidošana pēc sagaidāmā finiša laika: ātrais gals līdz 3:45; tad 3:45-4:30 un beidzot 4:30-6:00. Es ieriktējos otrajā vilnī ar domu skriet uzmanīgi un ieklausīties, ko ziņo mana gūža. Lai viņa paklusētu, iedzēru četras Ibuprofen kapsulas. Maratons tika palaists plkst 6:45. Pirmās piecas jūdzes iet tikai uz leju. Gūža liek sevi manīt, bet kļūst arvien klusāka. Tiešām laba ziņa! Nu, tad jau var sākt skriet. Vispirms panācu 4:15 tempa turētāju grupu un vēlāk apdzinu arī 4:00 tempa grupu. Līdzko tiekam ārā no sarkankoku meža, tā sākas kārtīgs un, galvenais, nepārtraukts pretvējš. Pirmo reizi savā īsajā “maratonista mūžā” sāku medīt liela auguma skrējējus, aiz kuriem varēja kaut nedaudz paslēpties no pretvēja. Taču galvenais Big Sur izaicinājums ir divu jūdžu garā nepārtrauktā augšupeja līdz augstākajai vietai ar nosaukumu Hurricane Point. Kopējais vertikālais pacēlums maratona trasē ir 2182 pēdas jeb 665 metri. Kā man tur gāja? Runājot līdzībās ar pārnesumiem automašīnas ātrumkārbā, ieliku otrajā ”robā” un vienmērīgi virzījos augšup. Uz to es biju gatavojies. Vienīgā reize, kad gandrīz noplīsu, gadījās pēdējā pacēlumā 26. jūdzē ar zīmīgu nosaukumu D-minor hill at D-major time. Finišēju ar laiku 3:55. Pirmo reizi negatīvi spliti starp pirmo un otro maratona daļu, pirmo reizi varēju jūtami palielināt ātrumu starp 23. un 25. jūdzi, un pirmo reizi finiša brīdī nosauca manu vārdu! Formāli mans rezultāts nav nekāds dižais, tomēr savā vecuma grupā esmu septītais starp 87 skrējējiem, bet Boston 2 Big Sur Challenge ietvaros – sestais starp 19 finišētājiem tajā pašā vecuma grupā. Maratona uzvarētāju laiki kungiem un dāmām 2016. gadā ir 2:35 un 3:01. Lai gan Big Sur ir starptautisks maratons, Austrumāfrikas skrējējus te neredzēt, jo naudas prēmijas nav paredzētas, un arī elites atlēti paši sedz savus izdevumus. Toties, gaidot maratona startu, ieraudzīju kādu skrējēju ar iedegtu pieres lukturīti ierodamies no pretējās puses. Izrādījās, ka tas ir slavenais ultramaratonists Dean Karnazes, kurš šoreiz skrēja dubultmaratonu.
Atskatoties uz šo neparasto aprīļa nedēļu, kura sākās ar izmisumu un beidzās tīri veiksmīgi, es noteikti nemēģināšu kaut ko tādu atkārtot. Mans otrais Bostonas maratons vairāku iemeslu dēļ neradīja gandarījumu. Pat meitenes no Wellesley College nevis iedvesmoja, bet drīzāk krita uz nerviem. Skrienot Bostonu atcerējos kādu japāņu parunu: ”He who climbs Mount Fuji is a wise man, he who climbs twice is a fool” (tulk. – Tas, kurš kāpju Fudzi kalnā ir gudrs vīrs. Tas kurš tajā kāpj otro reizi ir muļķis). Dziļa doma. Savukārt, skrienot Big Sur ik pa brīdim pametu skatienu uz okeāna pusi. Tas ir tiešām iespaidīgs! Tāpat kā taiko bungu dramatiskā rīboņa pirms Hurricane Point un klavieru liegās skaņas pie varenā Bixby tilta. Ja ir vēlēšanās izbaudīt dabas skatus un dažādās atrakcijas gar ceļmalu, tad labāk piedalīties 21 Miler skrējienā, kas noris vienlaikus ar maratonu. To var pat nosoļot, ko daudzi arī darīja, jo distance ir īsāka un laika limits nedaudz garāks. Bez pārspīlējuma Big Sur maratons ir skrējiens, kuru var droši likt bucket list augšgalā.
km 
-