Nosaucu šo rakstu par 52km meditācijai ne jau tāpēc, ka tajā pietrūka emocijas, bet gan tāpēc, ka cauri visam skrējienam nāca līdzi pavediens, kurā daļa no prāta bija pavisam mierīga, bez šaubām par finišu vai par pašsajūtu galā. Daļa no manis bija pārliecināta, ka līdz finišam es tikšu, dzīva un vesela, neatkarīgi no tā, kas mani sagaida ceļā.
Kad Ēģiptē notika revolūcija, VSK Noskrien pastiprināti sekoja līdzi notikumiem tur. Ne tikai politiskajiem, bet arī sportiskajiem. Viens no VSK Noskrien aktīvākajiem biedriem, Aivars Birks, vai kā visi viņu pazīst – Aivars703, atradās tur. Nevis Kairā piedalījās demonstrācijās, bet El Gunā noskrēja vairāk kā 120km nedēļā. Lasīt tālāk.
Saruna ar blakus skrienošo džeku.
– Nu jā, tagad vieglāk skriet, kad tikai maratonisti.
– Tu no Bulgārijas?
– Nē, no Latvijas.
– Tad kamdēļ tādas krāsas tērpā? (zaļš un balts)
– Es dzīvoju Īrijā.
– Es arī no Īrijas. Tagad gan dzīvoju Ženēvā, Šveice.
Jaunas dzīves sākšana vismaz mentāli ir nodarbinājusi ne tikai VSK Noskrien klubiņa biedrus. Cits vēlas šogad noskriet maratonu zem 2:39:59, cits vēlas Prāgas maratonā ieņemt vismaz 200 vietu, bet vēl cits vēlas tikai šogad aplipināties ar „skriešanas vīrusu”. Pie tam nez kāpēc jaunas dzīves sākšana ideja visbiežāk ienāk prātā tieši uzsākoties jaunam gadam. Mana „jaunā dzīve” šogad tika uzsākta ar ieplānotu skrējienu pa diviem kontinentiem, jo 1.janvārī rīta 5 km noskrēju Rīgā, kas kā zināms atrodas Eiropā, bet vakarā 5km izdevās noskriet miestiņā netālu no Ēģiptes pilsētas Hurgadas, kurš iekārtojies krāšņās Sarkanās jūras krastos, pievilinot tūristus Āfrikas kontinentam.