Piektdiena (23.05.) darbā brīvdiena, tāpēc plānots miegs vismaz līdz plkst.10:00. Mamma ieradusies jau iepriekšējā vakarā, ēšanas plāns izrunāts, viss parādīts. Nabags – satraukusies, vai visu sapratīs un izdarīs pareizi. Mierinu, ka Matīss palīdzēs. Šķiet, ka viņa to plānu pārlasa vēl un vēl. Protams, pirms sacensību satraukums dara savu un gan iemigt vakarā, gan nogulēt līdz 10:00 neizdodas. Drošības pēc telefonā atslēdzu arī internetu un skaņu, jo starta diena sakrīt ar manu dzimšanas dienu, tāpēc 100 punkti būs zvani utt. Esmu augšā jau ap 7 un iemigt neizdodas, pa gultu horizontālā stāvoklī vēl novārtos līdz kādiem 9, palasu apsveikumus, norunāju pusstundu ar dēliņu, kurš no zila gaisa izdomā man plānu – “noskrien 5 maratonus”. Pastāstu viņam par Spartatlona kvalifikāciju, ka gribu to, un tad viņš noapaļo savu plānu uz 213 km :D (diezgan tuvu beigās būs trāpījis 😊). Lienu ārā no gultas. Pa lielam viss jau ir sakrāmēts iepriekšējās dienās un lielākā daļa pat nonesta uz mašīnu iepriekšējā vakarā. Palikušas tikai dažas lietas no ledusskapja. Uztaisu Mammai “cilvēku brokastis”, sev – makaronus ar pesto (sadalu divās daļās – viena brokastīs, otra kastītē līdzi uz Roju – apēšanai stundu pirms starta). Sašķaidu elektrolītu pudeli un sāku jau laicīgi dzert (tas darīts arī divas iepriekšējās dienas. Kā arī divas dienas iepriekš vēdera mikrofloras profilaksei padzerta Smecta. Plus arī magnijs. Kā arī septiņas dienas pēc kārtas iets pirtī (15-25 minūtes dienā)). Sagaidām Vīru no skolas, kaut gan sākumā tā nebija paredzēts – bija domāts, ka viņš ierodas ar autobusu pēc darba, tomēr direktora vietniece ir skrējēja un sabīda stundu plānu tā, ka būs viņš arī uz startu, kas beigās tomēr izrādās ļoti labi. Dodamies ceļā, dzeru savus elektrolītus un prasos uz zaļo pieturu ik pa kādām 50 minūtēm. Pie sevis domāju, kā diez būs sacensībās – cerams, ka tik bieži nevajadzēs.
RV107 telts (kas plānota kā manas komandas bāzes vieta stadiona malā) ir aiztransportēta uz Roju jau iepriekšējā vakarā, kā arī visi biedrības Ultrataka galdi, krēsli, pagarinātāji. Un norunāts, ka organizatori telti būs uzcēluši un tajā atstājuši vienu galdu un divus krēslus. Drošības pēc mašīnā iemests arī lielais Venden bačoks – rēķinos tikai ar sevi attiecībā uz visu, jo, zinot gaisa temperatūru, ūdeni vajadzēs daudz!
Ierodamies Rojas stadionā nedaudz pirms 13:30 (starts 15:00). Ātri aplaižu aci stadionam – RV telts vēl uzcelta nav, līdz ar to plānotā iekārtošanās atceļas. Par to es baigi nepārdzīvoju, jo komanda to paspēs izdarīt arī sacensību pirmajā stundā. Galvenais, lai tā telts vispār ir Rojā 😊, jo mīcīties ar citiem pa vienu šoreiz negribas. Atstāju Vīru stadionā atrisināt šo problēmu un ar Mammu dodamies uz viņas viesnīcu, kurā plānots ieiet vēsā dušā, salīmēt teipus uz potenciāli noberžamām vietām, apēst (pirms 14:00) makaronus un saģērbties startam. Uz viesnīcu ņemamās lietas ir saliktas atsevišķā somā, tāpēc nav nekāda meklēšana un tā. Vienīgi jāsamaina cepures – nebiju domājusi, ka cepure ar ledus kabatām būs vajadzīga jau startā, bet tieši 15:00 sola visaugstāko dienas temperatūru, tāpēc sākšu jau no starta ar ledu. Viesnīcā viss labi. Man pat līdzi Stendera Awakening Shower gel :D. Tās sastāvā ir septiņas ēteriskās eļļas un tiešām pēc smaržas atbilst nosaukumam un man galīgi nav pretī saostīties kaut kādas uzmundrinošās eļļiņas. Pat Mamma, man iznākot no dušas – pajautā, kas Tev tur tik atsvaidzinoši smaržo :D
Tā kā Maxima atrodas pretī viesnīcai, tad izlemju pirms došanās uz stadionu, vēl paķert ledu. Veikalā priekšā jau citi ledus pircēji un ātri pasaka priekšā vietu, tāpēc bez liekas kavēšanās tieku pie ledus somas un 9-ām 500g ledus pakām (vairāk somā nesalīda). Pa vidu zvana arī Matīss un jautā, vai nebūs pretenziju, ka telts būs blakus Pagalma ultras (BYU) uzvarētājas Gitas teltij. Nedaudz apdomāju un saku, ka nē – es taču netaisos tajā teltī gulēt, tāpēc pret kaimiņiem nepavisam nav iebildumu 😊.
Esam stadionā. Ieradies arī tētis ar sievu. Apsveikumi un apskāvieni dzimšanas dienā no viņiem un dodamies uz telti. Man jau komanda paliela – pa visiem ātri vien aiznes visas mantas un iekārtojas. Ejot garām citām teltīm, sasveicinos ar pārējiem un viss – krēslā iekšā un kājas gaisā. Mamma jau pirmās stundas darbiņus zina no galvas. Jau šķaida un pilda pudeles. Grafiks pie rokas.
Te pēkšņi aiz telts stūra parādās manas trīs draudzenes ar dziesmu, plakātu, dāvanu un kūku ar sprakšķošo sveci. Knapi esot paspējušas, bet ir – atkal apsveikumi, apskāvieni, kopīgs foto un nu jau jātaisās uz starta līniju. Noskaņojums ļoti labs, ķermenis jūtas izcili.
Par apģērbu.
Apavi – Asics NOVABLAST 3. Par tiem lēmums jau tika pieņemts pēc BYU.
Zeķes – arī it kā lēmums skriet ar Asics zeķēm, ar kurām viss bija labi BYU. Tomēr piezogas šaubas, vai nav par biezu. Parādās doma par plānākām Asics, bet tām ir salāpīts mazs caurumiņš purngalā un sabīstos, vai tie diedziņi tomēr kaut ko nepatraucēs. Palieku pie pirmajām zeķēm (atkāpei – kā diez būtu bijis, ja būtu plānās zeķes – varbūt tulznu būtu mazāk).
Šorti – īsie, plānie Asics (dāvana no Norda kunga uz pērno tempa turēšanu (TT) Pasaules čempi pusmaratonā). Tos pērn saņemot nodomāju, ka tā arī paliks skapī nekad neuzvilkti, jo tā kā par īsu, kājas resnas, vecums u.tml. Esmu gana redzējusi kundzītes skrienam ar pusplikām pakaļām īsos šortiņos cienījamā vecumā. Par tādu apsmieklu negribu kļūt. Tomēr šortiņi tiek izvilkti no skapja uz šī gada Rīgas maratona TT. Sataisītas kritiskas bildes pie spoguļa, nosūtītas cilvēkiem, kuri tiešām pateiks kā ir, nevis piepušķos. Un saņemts akcepts. Nākamā lieta (atvainojos par tādām niansēm 😊), vilkt vai nevilkt apakšbikses – jo šortiem iekšpusē ir tās plānās iešūtās. Nekad pirms tam šādi neesmu skrējusi (bez “īstajām apakšbiksēm”), bet, lai iet – Rīgas maratons būs testiņš. Beigās viss ir labi – ērti un bez neviena noberzuma. Pirms Rojas vēl nedaudz pie sevis un ar Mammu pacilāju apakšbikšu tēmu, bet palieku pie Rīgas pārbaudītā gājiena.
Krekliņš – neticami, bet sirdī un sajūtās iekrīt tik tikko Rīgas maratonā saņemtais TT krekliņš. Patīk, ka ir brīvs, plandošs un pusmugura tāds kā tīkliņš, kas nozīmē vieglumu un labu vēdināšanu. Liekas, ka īsti nav pareizi par sacensību kreklu izvēlēties pirms nedēļas saņemto un 1x izskrieto, plus vēl ar tiem tempa turēšanas uzrakstiem uz muguras, tāpēc izcilāju vēl potenciālos kreklu kandidātus, tomēr palieku pie TT krekla.
Cepure – no Matīsa aizņemtā Compressport cepure ar ledus kabatām un paltraciņu kakla pasargāšanai no saules. Lūk, šis ir reāli visnesimpātiskākais skriešanas aksesuārs! Man ļoti nepatīk, kā tas izskatās, bet beigās nolemju, ka nav tik traki, un, ka galvenais ir dzesēšana nevis smukums. Šoreiz.
Kājas vēl pirms starta sasmērēju ar prettulznu smēri NOK, teipus salīmēju vietā, kur sporta krūšturis saskaras ar ķermeni un pulsa jostiņu – tās vietas ir pārbaudītas – tiek noberztas gandrīz vienmēr garākos un karstākos skrējienos. Padusēs un kājstarpē – vazelīns.
Starts un pirmās dienas gaišā daļa.
Grūti jau tagad rakstīt, kad Treneris jau pateicis, ka pirmās 8h stundas bija labi un nav, kur piekasīties 😊. Iesāku tiešām no beigām, skrēju un domāju, nu, kur Jūs, cilvēki, nesieties. Ir 24h laika, divdesmit četras stundas!!! Jūs vispār saprotiet, ko tas nozīmē 😊 Patiesībā tieši 8h atbilst vai gandrīz atbilst arī perfektam ēšanas grafikam (ar perfektu es domāju ēšanu, kā uz papīra uzrakstīts). Sākums, ja neskaita prātīgo skriešanu, paiet arī saprotot loģistiku – kā pieskriet pie galda, kā paņemt padzerties katrā aplī – šo Trenera ieteikumu atceros ļoti labi un arī ievēroju – kaut dažas mutītes, bet dzert pie katras iespējas. Man ir 4 mazas pudelītes (ap 170 ml tilpumā katra) un Mammai ir noteikts, ka šīm visu laiku ir jābūt apritē – nevar būt tā, ka uz galda nav pilna neviena no šīm pudelītēm ar elektrolītu dzērienu. Darbojos tā – katrā aplī paņemu, izdzeru, cik varu un pēc kādiem 200 metriem izmetu savā kastē. Kastes atrašanās vietu pakāpeniski pielāgojam, lai būtu pēc iespējas ērtāk man. Mammai ir uzdots pamainīt elektrolītu tablešu garšiņas – citronu iet vislabāk. Plus pudelītes uz galda tiek ieliktas nelielā traukā ar ledu (pēc finiša uzzinu, ka šī ir bijusi Sindžuka ideja!), līdz ar to šķidrums ir arī vēss. Uzturu skatīt ēšanas tabulā zemāk. Paralēli pirmos apļus “iztaustu” savas sajūtas par apģērba, apavu ērtumu – viss šķiet labi, nekas nespiež, neberž un nav par ciešu sasiets (atkāpei: pēc finiša gan redzēšu, ka nedaudz nospiedums botu sasiešanas vietā tomēr ir, bet pieņemu, ka tas radās laika gaitā – kājai “izplešoties”. Iespējams, ka vajadzēja pasiet vaļīgāk, bet tā kā tas netraucēja, tad to nedarīju).
Par pašu skriešanu īsti neko vairs neatceros, zinu, ka uz pulksteņa ekrāna pamīšus liku vai nu pulsu vai parasto pulksteni, jo tempu un distanci redzēt negribēju 😊 Ik pa laikam uzmundrināju citus skrējējus un saņēmu uzmundrinājumus pretī. Neatceros pēc kura apļa, bet jau ātri sākām likt ledu cepurē. Tur arī sistēma sākumā bija tāda, ka no galda paņemu plastmasas glāzīti ar ledus gabaliem, to 200 metru laikā sastellēju cepures kabatās. Ja kāds paliek pāri ar to apmazgāju seju un aizlieku aiz sporta krūštura. Ar tiem lediem vispār arī sanāk tāda noņemšanās – visu laiku ir ko darīt – apraudzīt, vai nav izkusuši, ja ir pakusuši, tad kādus pāris pārlieku priekšā pieres zonā – lai tur arī tiek vēsumiņš. Es teiktu, ka ledi iztur kādu pusstundu, 40 minūtes, bet varbūt kļūdos. “Ledus ņemšanas aplī” tiek izlaista elektrolītu padzeršanās, jo rokas ir tik, cik ir – visu nevar paņemt. Tāpēc vienu ledus gabalu iemetu mutē.
Velts ir mans satraukums, ka bieži vajadzēs uz tualeti – pirmo reizi aizeju pēc kādām 6h un arī tikai tāpēc, ka Mamma pajautā – Tu tiešām neesi bijusi un Tev nevajag? Loģiski, kad kāds tā pajautā – sāc par to domāt, un tad liekas, ka vajag. Bet, patiesībā varēja iztikt.
Kas vēl – patīk, ka stadionā ir dīdžejs ar mūziku, ik pa laikam dungoju līdzi. Mūziku var dzirdēt kādu 1/3 apļa vai nedaudz vairāk. Plus 19:00 vakarā ir dzīvā izpildītāja no Ukrainas – emocionāli – gan abu valstu himnas, gan Kaupera “Mana dziesma”, gan Tīnas Tērneres “You’re simply the best”. Uz tablo neskatos, nojaušu, ka no dāmām esmu ātrākā, bet ultra ir ultra – tur viss var mainīties ļoti krasi.
Bet, pats galvenais – man ir neizsakāms prieks par manu gremošanas sistēmu!!! – tā pieņem un pārstrādā visu sporta uzturu pilnīgi bez jebkādiem iebildumiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā – tas tā paliks visu sacensību laiku, ja nu vienīgi otrajā dienā nedaudz klunkšķēja vēders, bet to uztvēru pozitīvi – tātad šķidrums tiek uzņemts pietiekami. Tik labs vēders man nav bijis nevienās sacensībās! Šis tiešām ir apbrīnojami neticami!
Vakars/nakts.
Iestājoties krēsliņai noņemu cepuri un to paltraku – vismaz pagaidām “ledošanās” ir beigusies. Uzlieku matu lentu – prasās nedaudz smukuma 😊 to gan pēc kādām stundām noņemšu, jo šķitīs, ka spiež. Daudzi dalībnieki ir pārģērbušies pat par vairākām reizēm, es turpinu savā starta ekipējumā, izņemot cepuri. Vienīgi teipi no nemitīgās laistīšanās ar ūdeni ir atlipuši un dažs pat nokritis, tāpēc jūtot beršanas diskomforta tuvošanos uzsaucu Mammai, lai meklē vazelīnu – malacīte nākamā aplī stāv ar abiem vazelīniem rokā un prasa, kuru 😊 Ielienu teltī un ļauju sevi kārtīgi sasmērēt (atkāpei – kad to naktī darīs Matīss, tad būs sajūta, ka viņš ar mani apietas, kā ar jēlu olu – un man jāsaka “Davai, smērē drošāk un vairāk, kārtīgu kārtu”). Tumsai iestājoties Mamma nodod instrukcijas Matīsam un dodas uz viesnīcu čučēt. Plāns, ka celsies 7:00, paēdīs brokastis un caur veikalu (pēc ledus) būs atpakaļ.
Aaaaaaa, aizmirsu pateikt, ka 20:00 ir startējuši 12h skrējēji un ienes jaunas asinis sagurušajā trasē. No šiem jaunpienācējiem baigi nevienu neatceros. Vienīgi Aijens nesas ātri un katru reizi mani apdzenot dzied man “Daudz baltu dieniņu” 😊 un nosaka, ka turpinājums būs tad, kad mani atkal apdzīs. Tas liek pasmaidīt.
Draudzenes arī vēlreiz ierodas mani atbalstīt. Šoreiz līdzi ir vēl ceturtā – fizioterapeite Ingucīts, no kuras saņemu komplimentus, ka ķermenis smuki stalts, un izskatos labi. Šis man ir svarīgi un dod papildus apliecinājumu, ka ķermenis ir spēcīgs. Vingrošana ir ZELTS! Meičuki atvadās un aizdodas patusēt.
Par nakts ēšanu jāskatās grafikā, plāns ir nojucis, bet veselais saprāts vēl ir un domāšana skaidra, ka reizi stundā ir kaut kas jāēd. Pa nakti “pieslēdzos” arī pie orgu galda arbūza (ierakstu te, jo ēšanas atskaitē šis neparādīsies).
Vispār tā nakts paiet ātri, jo cik tad tur tā tumsa ilgi ir. Saullēkts ir vienreizējs ar ļoti smuku violetu pamalīti. Kāds 12h skrējējs iesmej par manu Garmin TT kreklu un saka, ka paskries ar mani, lai es paturot tempu. Man nav iebildumu. Pārmijam kādas lietas, saprotam, ka Rīgā strādājam vienā biroju ēkā, bet tad es pasaku, ka vairāk nerunāšu – jātaupa enerģija.
Protams, nevaru nepieminēt nakts lielāko notikumu – 8 minūšu atrašanos horizontāli. Līdz tam nonācu, jo 1) dikti sāka kristies temps un 2) jutu, ka sāku streipuļot. Bet, lai Vīrs uz šo piekristu, pagāja vairāki apļi. Pirmo reizi pasaucu viņu uz pārrunām teltī (lai neviens nedzird) un saku – “man vajag pagulēt, pamēģinām kā Spartatlonā – 10 minūtes – ir ir, nav nav. Ja nebūs – celšos ātrāk augšā, apsolu.” Atbildes nav, tikai ieteikums ņemt kofeīna želeju. Nākamajā aplī jau uzstājīgāk pasaku, lai aiziet sameklēt kādu paklājiņu (paši līdzi neesam paņēmuši). Atbild: “Es paskatīšos”. Šitās atbildes es zinu – tulkojums “es paskatīšos” ir “nē”. Neviens te manu nolikšanos horizontāli neatbalsta. Pienāk nākamais aplis, kad atkal ieskrienu teltī un redzu, ka Vīrs no sava apģērba (biksēm, džemperiem u.c.) ir saklājis guļvietiņu. Esmu beidzot horizontāli un Vīram pasaku: “Uzliec modinātāju uz 8 minūtēm un cel man ar kofeīna želeju un kafiju!”. Pirmās sajūtas apguļoties atceros ļoti spilgti – nenormāli elsoju, mēģinu to nomierināt, izdodas. Tad ieņemu savu ātrāko aizmigšanas poziņu un mēģinu atslābināties, šķiet, ka izdodas. Tā arī es nesapratu – aizmigu vai neaizmigu, bet pati piecēlos reizē ar Matīsa ienākšanu teltī, kurš noteica, ka ir pagājušas tieši 8 minūtes. Tāpat tupot uz ceļiem, apēdu kofeīna želeju un izdzēru puskrūzi ar kafiju (atceros, ka vēl nodomāju, nu kāda velna pēc pielējis pienu 😊, bet saprotu, ja ikdienā dzeru ar pienu, tad, labi gribēdams, stiepa man tādu. Šoreiz gan varēja iztikt).
Pēc piecelšanās atsākt skriet nav grūti, ripo labi un sajūtas ir brīnišķīgas. Pulkstenis pīkst zem 6 minūtēm uz km, pat ap 5:30 un vēl ātrāk. Nodomāju, ka jābremzē, bet atceros Trenera teikto par tempa pamainīšanu, kā arī saprotu, ka paskrienot ātrāk muskuļi kaut kā pamainās un izkustās (ja tā var teikt), tāpēc ļauju sev izskrieties. Vīrs ir šokā un knapi atraujas no datora, kad lidoju garām un saku, ka man viss labi 😊
Rīta cēliens.
Rīta cēlienu spilgti atceros ar to, ka nu jau pulkstenī ik pa laikam uzmetu acis arī kilometriem. Ļoti gaidīju, kad būs 150 – tā likās tāda robežšķirtnīte. Likās, ka ar 150 km varētu sagaidīt Mammas atgriešanos atbalsta teltī, bet pēc nakts paātrināšanās posma, saprotu, ka uz Mammas ierašanos būs jau kādi 160-170km. Tas labi. Pēc 180 jau varēs gaidīt maģisko 200 robežu. Ik pa laikam kāds no skrējējiem ieminas, ka viņam ar nākamo apli būs personal best (PB), es klusēju – man līdz PB vēl kādi 40 km 😊).
Tuvojas 8:00 un 12h skrējēju finišs. Te jāpaskaidro, ka tuvojoties laika atskaites beigām, šķērsojot finiša līniju ir jāpaņem kociņš, akmens vai krītiņš un tad laika atskaites beigās tas jānoliek vietā, kur aplī esi palicis. Tādā veidā pie pabeigtajiem pilnajiem apļiem vēl tiek klāt pieskaitīti nepilnā apļa metri. Pieskaitīšana notiek ar tādu speciālu riteņveidīgu iekārtu piemērot klāt metrus. Nebiju iedomājusies, ka organizatori mērot uz asfalta uzpūtīs 100, 200, 300 utt. metru atzīmes – tas ir loģiski, jo tad mērot 24h un 6h skrējējiem ir vieglāk izdarīt aprēķinus. Šīs atzīmes mani kādu laiku reāli kaitināja – kaut kā nepatika skatīsies, ka tagad ir 200m no apļa, tagad 400m. Bet, ar laiku pieradu arī pie tā.
Par ēšanu – skrienu un domāju, nu, kas man vēl tāds garšīgs ir līdzi un nāk apgaismība – arbūzs!!! Dodu Matīsam uzdevumu. Arbūzs iet iekšā labi, nezinu gan, cik tur tas cukurs – šeit ogļhidrātu aprēķini nav veikti. Uz trīs apļiem uzvelku arī skriešanas vesti, lai palādētu pulksteni.
9:00 startē 6h skrējēji – šie ir vēl ātrāki, jo startē no rīta un ir izgulējušies un uz mūsu fona izskatās neizsakāmi svaigi. Te no pazīstamajiem izrādās ir Līga Girgensone, Sergejs Maslobojevs ar Agri Samcovu. Pēteris Cābulis arī.
Ierodas arī Mamma – ledus ir maz, pēdējās četras 500g paciņas no veikala. Ja vakar aizgāja deviņas, tad ar četrām te būs maza aršana. Kā ir, tā ir – galvā atgriežas cepure ar ledus kabatām.
Matīss tikmēr sauc kaut kādus skaitļus un vietas un runā, ka otrā un trešā vieta esot tuvu un, ka es drīz tur būšu. Man kaut kā tā neliekas, jo ik pa laikam uzmetot aci tablo, redzu, ka nemainīgi esmu 5.vietā. Es pat nezinu, kuri ir man tur priekšā. Principā mani tas arī baigi neinteresē – man vajag PB un tad, ja sanāks – arī Spartatlona automātisko kvalifikāciju. Tad plāns būs izpildīts un arī vieta būs laba.
Jau sen man ir ienācis prātā, ka vajadzētu salīdzināt Garmin km ar čipa km, bet kaut kā visu laiku piemirstu to pajautāt Matīsam. Beidzot, kad es uz pulksteņa esmu tikusi pāri 191 km un esmu noslēdzošajā desmitā uz 200 km atskaites punktu, kam pēc tam loģiski seko arī PB, es to atceros pajautāt. Atbilde mani vienkārši šokē, lai neteiktu vairāk. Čips ir samērījis 185 km, tātad es tieku pēkšņi atmesta atpakaļ par 6 km. Sajūta ir briesmīga. Vīrs pēc tam atzīst, ka šo salīdzināšanu vajadzēja uztaisīt ātrāk. Es pie sevis mēģinu rēķināt, vai tad vispār es te varu paspēt tikt līdz 200 un PB, par Spartatlona automātu vispār jau šaubos. Bet, pieļauju, ka mana matemātika tajā brīdī nav baigi laba.
Noslēgums.
Kādu brīdi pie sevis rakstot domāju, kuru stundu varētu saukt par “noslēguma” sākumu 😊 Teiksim tā – es gaidīju, kad uz trases laika pulksteņa skaitli “1” nomainīs “2”, jo likās, ka tad būs foršāk, ka tas divnieks priekšā. Tātad, noslēgums būs noslēdzošās četras stundas. Sajūtas galvā divējādas – it kā četri ir maz, bet tomēr daudz. Nevaru saprast. Mana atbalsta komanda ir atkal kļuvusi lielāka, jo pamanu, ka ieradusies ir Dana Mačtama ar Uvi. Nu, jā – kas tad viņiem te no Ventspils ko neatbraukt. Apķeru, sasveicinos, sabučojos – viņi, jo īpaši Uvis, ir piedevuši atbalsta komandai jaunu dzirksteli. Saprotot, ka ledus nav daudz, šie momentā aizdodas griezt otrādi Roju un jau pēc neilga laika ir atpakaļ ar pilniem maisiem ledus un aukstu minerālūdeni. Jā, starp citu – gāzēts auksts minerālūdens ļoti labi gāja iekšā gan naktī, gan no rīta.
Nu jau stājos pie telts un bļodas katrā aplī, jo, neskatoties uz to, ka laistīšana ir arī ap apļa 800 – 900 metru (vietējie ar šļūteni), es žūstu nereāli ātri un arī apļa beigās vajag uzliet uz galvas ūdeni un uz skausta aiz krekla aizbāzt slapju švammi.
Kaut kādā brīdī (neatceros, precīzi kad) Matīss paziņo, ka tūlīt noķeršu 2.vietu – Ritvaru Lērmi un, ka būšu ātrākā no visiem latviešiem. Tas izklausās nereāli, kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Ritvaru zinu, kā izskatās, un skrienot redzu tiešām, ka tuvojos – rokā ir! Tomēr vēl kādus tuvākos apļus mēs vēl pamaināmies vietām apļa ietvaros atkarībā no tā, kurš ilgāk pavada laiku starpfinišā. Līdz es pieņemu lēmumu, ka ir jābēg prom un jāiegūst handikaps. Noķeru Ritvaru par apli un tagad ir tāda komforta zoniņa – esmu Ritvaram priekšā par apli. PB arī ir. Un pa galvu jaucas domas, ka bez tā Spartatlona automāta varētu arī iztikt 😊 Dalība tāpat tur nežēlīgi dārga – kam man to vajag? Mēģinu savai atbalsta komandai iestāstīt, ka es gribu sākt staigāt. Atbalstu nerodu, tieši otrādi – draudzenes ir atgriezušās, tikušas pie DJ pults un nu jau runā atbalsta vārdus pa mikrofonu, liek dziesmas, kas man patīk, un bļauj kā trakas. Jā, uz fizioterapeite Ingucīts pasaka, ka es vēl joprojām smuka un stalta. Nu, kā lai neskrien 😊 Saņemos. Džeki (Matīss ar Uvi) tikmēr mēģina pēc numura atrast līderi lietuvieti. Šis laikam skrienot bez numura, viņi iešot teikt, lai viņu diskvalificē 😊. Āksti. Es tikmēr atļaujot apstāties pie tablo un paskatīties savus km – tagad es gribu zināt jau konkrēti, ko te vēl var paspēt saskriet. Mēģinu rēķināt un, jā – Spartas automāts sanāks gan – nu labi – to tad saskriešu un tad 100 punkti pāreju soļos – lūdzu, ļaujiet man vismaz bišķi pastaigāt šajās sacensībās! Beidzas kārtējais aplis un saprotu, ka savu kārtējo apli ir pabeidzis arī līderis lietuvietis (viņš starp citu ikdienā ir skolas direktors) un soļo. Apstājos arī es un sākam runāt – viņš vairs negrib skriet, atbildu, ka es arī nē. Vienojamies, ka atlikušās aptuveni 40 minūtes kopā nostaigāsim. Viņš mani apķer, pasniedz ceriņu zaru un tā mēs dodamies garām teltīm. Mana atbalsta komanda ir šokā. Man tajā brīdī viss vienalga. Izejam no stadiona. Atbalsta komanda aiz žoga mēģina pierunāt tomēr paskriet. Es negribu. Un tad aiz muguras parādās ātrākais latvietis Ritvars. Viņš skrien un apdzen mūs ar lietuvieti. Saprotu, ka šādi es pakāsīšu savu absolūto uzvaru starp latviešiem. Tas būtu stulbi, galīgi to negribu. Uzvarēt absolūtajā taču ir nereāli forši 😊 Atdodu lietuvietim viņa uzdāvināto ceriņa zaru un sāku ķert rokā Ritvaru. Atbalsta komanda ir pārlaimīga.
Tipinu un gaidu noslēdzošo apli. Gribas ātrāk paņemt to akmeni un nolikt zemē. Skatos pulkstenī, ka vēl kādas 18 minūtes atlikušas – sasodīts, vēl nevaru ņemt akmeni, jo paspēšu noskriet vēl vienu apli. Lūk, tagad man uznāk raudiens un raustās lūpa – jo nāk atklāsme, ka es to būšu izdarījusi un izdarījusi labi! Spartatlonā bija līdzīgi – raudiens nebija finišā, bet kādus 2 km pirms finiša – jo tad apziņa saprot, ka viss – tas būs beidzies un es to būšu izdarījusi.
Pēc finiša.
Matīss bļauj atlikušās sekundes, skrienu ar savu akmeni un Latvijas karogu rokās. Tuvojas tualetes – nu nē – pie tām es negribu finišēt – jāskrien ātrāk, lai tiktu tām garām uz smukāku vietu 😊 Vissss, atskan signāls un nolieku savu akmeni zemē. Tas ir beidzies! Jūtos sasodīti labi. Neticami labi. Protams, ir sagurums, bet šīs 24h nevar salīdzināt ar iepriekšējiem diviem diennakts skrējieniem – tajās es necēlos no asfalta.
Pēc kāda laiciņa mani apķer un apsveic Gita, kurai šoreiz bronza un pirmais, ko apķerot pasaka – cik Tu vēsa. Tātad, viss ir darīts pareizi – man ir izdevies noturēt ķermeni nepārkarsušu visu sacensību laiku!
Man bija liels prieks, ka es izskatījos fiziski tik labi, nu teiksim ne labi, bet ļoti normāli, un to redzēja mani vecāki. Jo viņi jau par mums satraucas visvairāk. Joprojām, kaut arī esam pieauguši. Ja es būtu šķība, līka, vemjoša – viņiem droši vien katras manas nākamās sacensības radītu bažas un satraukumu – tagad, pieļauju, kas viss būs normāli.
Un vispār pēc pāris dienām es saprotu, ka varbūt pat nedaudz esmu nohaltūrējusi un varēju piespiest sevi noskriet vairāk. Tas Latvijas rekords (229km) tiešām ir/bija ņemams 😊 Vismaz tā man šķiet galvā pāris dienas pēc pasākuma.
Pēc finiša sajūtas/sāpes/traumas/miegs/ēšana.
Neskatoties uz kāju gatavošanu pret tulznām, tomēr regulārās slapināšanās dēļ (tā vismaz es domāju), tulznu ir daudz, jo īpaši uz labās kājas – laikam tomēr vadošā 😊 Uz īkšķa blakus ir vēl viens īkšķis tulznas izskatā ☹. Kāju pirksti arī sapampuši un pulsē, tas neļauj gulēt normāli vēl kādas 3 dienas pēc finiša. Guļu ar kājām uz spilvena (paceltas augstāk), nakts vidū pūšu auksto uz pirktiem un kaut kā iemiegu. Ceturtdienā (30.05.) beidzot tulznas pamazām nomierinās, kreisā kāja pavisam laba, labās kājas lielais pirksts principā ir vienīgais, kas traucē teikt, ka sacensības ir pagājušas bez traumām 😊
Pēc finiša (svētdienā) 60 minūtes arī “sēdēšana zābakos” + 3 km pastaiga līdz jūrai. Masāžas pistoli pirmajās dienās ikri negrib – jūtīgi. Nedaudz jūt arī muguru, kreisās rokas augšdelmu. Pārējais ķermenis jūtas lieliski. Apetīte tuvākās 2 dienas nekāda un pēc tam pamazām atgriežas. Tulznu dēļ ērtāk ir pārvietoties ar velo nekā staigāt.
Nu tā kaut kā – diezgan haotiski sanāca, bet ņemiet par labu. Varbūt kādam noderēs.
Nākamreiz (ja tāda būs un būšu gatavojusies tik pat rūpīgi) vairāk jānotic sev un jāpaspiež sevi līdz galam. Nu nav normāli, ja pēc 24h vēl var normāli tusēt – tā tam nevajadzētu būt, man vajadzēja būt beigtākai 😊
Sigita.
Ēšanas plāns.
Par šķidrumu/pulverdzērienu sagatavošanu un pasniegšanu:
Izšķīdināt lielajās, cietajās pudelēs 1-2 elektrolītu tabletes (mainīt garšiņas) un tad saliet pa mazajām, cietajām (170 ml) pudelītēm. Tām visu laiku jābūt uz galda malas piepildītām (4 gab.). Es skrienot garām paņemšu, padzeršos un iemetīšu kastē, kas būs nolikta tālāk. Paņemt un atkal uzpildīt. Šis ir bez daudz kalorijām. Ideāli (Trenera vārdiem “kruta”), ja stundā izdzertu 1 litru. Lai tam sekotu līdzi, vieglāk skaitīt, cik lielās pudeles tiek sajauktas pirms ieliet mazajās. Lūgums šo piefiksēt tabulā.
Lielajās mīkstajās pudelēs šķaidīt pulveri (3 veidi – daudzumu skatīt pēc tabulas, galvenais, lai izpildās ogļhidrātu daudzums); Maurten (jāber visa paciņa (ir mazā un lielā); šis grūtāk šķīst, kratīt stiprāk). Šie pulveri aizvietos želejas. Vieglāk sašķaidīt mērkrūzē (varbūt) un tad ieliet. Ir arī piltuve (vai kā to sauc latviski).
Pamata ēšanas plāns ir veidots: sporta uzturs + katru 4h “īsts” ēdiens.
Pa starpām palutināt ar: arbūzu, apelsīnu, greipfrūtu, banānu, marinētiem gurķīšiem, šokolādes batoniņiem, Nomedas batoniņiem, buljonu, tēju ar medu, kafiju, gāzētu minerālūdeni, colu, pildītām vafelēm, želejkončām, no rīta puses – varbūt kāda svaigi cepta bulciņa no vietējās konditorejas (mīksta, reāla bulka). Necensties iejaukt greipfrūtu pie griķiem :D
Tabulā lūgums piefiksēt, ko es reāli apēdu un cik tas ir ogļhidrātu.
Ēdiena nosaukums
Ogļhidrātu daudzums (g)
SIS želejas (dažādas, ar/bez kofeīna)
22 g vienā
Melnā ņiprā želeja(Nduranz Nrgy Unit Gel | enerģijas želeja ar elektrolītiem)
45 g vienā
Dzeramais pulveris bundulis
36 g divos kausiņos
Dzeramais pulveris paka
26 g vienā kausiņā
Maurten pulveris mazais
40 g vienā paciņā
Maurten pulveris lielais
80 g vienā paciņā
Banāni
apt. 26 g vienā gab.
Colas želejkončas (Lidl maxi paka)
3.19 g vienā
Peanut šokolādes batoniņš
26.5 g
Choco caramel batoniņš
31.5 g
Nomeda
30.36 g
Griķi aplejamie
47 g
Kuskuss (aplejamais)
61 g
Vafele apaļā ar karameli
27.72 g vienā
*Mamma piefiksēja km pēc Garmin, ko nosaucu katrā stundā. Matīss laikam no tiešsaistes datiem. Matīsa dati iekavās. Pēc tam km nomainās uz gaisa temperatūru 😊
Stundas
Plāns
Dzīve
Komentāri
Cik km*
1.
15-1640g
Melnā ņiprā želeja
15:56Melnā ņiprā želeja (45g)
Katrā aplī elektrolīti
10.5
2.
16-1740g
Maurten mazais
16:54Maurten mazais (40g)
Katrā aplī elektrolīti
20.27
3.
17-1840g
Melnā ņiprā želeja
17:53Melnā ņiprā želeja (45g)18:01 500ml cola ar citronu un ledu
Katrā aplī elektrolīti
30.49 (29.62)
4.
18-19Īsts ēd.40g
Banāns + SIS želeja
18:53Banāns, bet ne vesels + SIS želeja (22g)
Te kļūda komunikācijā – nebiju pateikusi, ka mierīgi, lai dod veselu banānu. Līdz ar to bija sagriezti gabaliņi ar mizu, gabaliņi bez mizas, kā rezultātā neapēdu veselu banānu.
40.83(39.49)
5.
19-2050g
Maurten mazais
19:40Maurten mazais (40g)
500ml cola ar citronu un ledu
51.04
6.
20-2150g
Melnā ņiprā želeja
20:57Melnā ņiprā želeja (45g)
61.27
7.
21-2250g
Nomeda batoniņš+ SIS želeja
Nomeda batoniņš (30.36g) + SIS želeja (22g)
200 ml apelsīnu sula ar ledu.Batoniņš nepatīk – par sausu. Vairāk batoniņus man nedot.
71.36(69.10)
8.
22-23Īsts ēd.50g
Kuskuss
Kuskuss neaiziet. Apēdu 3 karotes.¼ apelsīns.
200 ml apelsīnu sula ar ledu.Baterija pulkstenim 65%
81 km(78.98)T +20’C
9.
23-2450g
Maurten lielais vaicits dzeramais pulv.
500ml tīrs ūdens23:55 ½ Maurten lielais (40g)
Maurten jaudīgo dzeru pirmo reizi un ir par stipru, šķebina. Ha, gribējās gan 80g ogļhidrātus dabūt iekšā 😊Tomēr puspudeli izmoku un atdodu atpakaļ Matīsam piešķaidīt klāt ūdeni. Paliksim pie švakā Maurten (40g).
(87.67)
10.
00-0150g
Melnā ņiprā želeja
00:15 200 ml apelsīnu sula00:55 Melnā ņiprā želeja (45g)
Matu lentu noņemu – sajūta, ka spiež galvu.Sūdzos, ka paliek grūti.
(97.49)T +17C
11.
01-0250g
Maurten lielais vaicits dzeramais pulv.
1:05 200 ml apelsīnu sula,500 ml ūdens1:55 Maurten mazais (40g)
Elektrolīti neiet, švammes lieto.
T +17’C
12.
02-03Īsts ēd.50g
Banāns + SIS želeja
2:05 500 ml ūdens
2:25 sūdzos par miegu2:33 gribu 10 min. gulēt2:39-49 horizontāliPēc tam SIS kofeīna želeja (22g) + puskrūzīte kafija ar pienu
T +15.9 ’C
13.
03-0440g
Maurten mazais
500ml cola
14.
04-0540g
Vafele apaļā ar karameli + SIS želeja
4:15 pabeidz colu ar citronu4:50 sēdēšot WC 😊
T +13.4 ’C
15.
05-0640g
2 SIS želejas
5:21 minerālūdens 150ml5:30 vazelīns uz muguras+ SIS kofeīna želeja (22g)5:40 minerālūdens 150ml5:55 greipfrūtu sula 200 ml
5:13 ledus, ūdens uz sejas, aukstais pūšamais uz kājām, švamme līdzi aiz krekla5:55 cepure atpakaļ
7:12 rullis, bļoda**, wc (pa lielo)7:20 švamme uz kakla**bļoda šeit un turpmāk nozīmē, ka apstājos, kārtīgi apmazgāju seju, sprandu un ar švammi izspiežu uz galvas ūdeni7:40 non stop ar švammi
Ar ultramaratoniem man ir tā – man tie ļoti patīk. Bija reiz tāds sapnis piedalīties diennakts skrējienā, bet kaut kā nesanāca, tad sāka bērni dzimt, un tagad jau vispār sāk likties, ka jāmet tās ultras pie malas vismaz uz laiku, kamēr svarīgākas lietas darāmas. Ir sapņi, kas paliek neizsapņoti. Bet šeku reku parādās informācija, ka tepat, Rojā, notiks Latvijas čempionāts 24h skrējienā! Divu domu nav – jāpiedalās!
Sagatavošanās ir nopietna – saplānoju, ka piedalīšos Māras dīķa 12h skrējienā, Rīga – Valmiera paies brīvprātīgā pozīcijā, Rīgas maratonā tikai pusīte, un tad Roja. Jo viss būtu par daudz. Kaut kāds saprāts man tomēr ir palicis. Diemžēl gatavošanās fiziskā ziņā ir švakāka – ziemā, kad būtu vajadzējis saskriet daaaaudz, cīnos ar visādām slimībām un saskrienu maaaaaz. Nu, kā ir, tā ir! Tuvojoties sacīkstei, sarunāju čomu Dāvi kā atbalsta personālu. Tomēr vieglāk skriet, ja ir kāds, kurš salej dzērienus un atplēš rozīņu pakas. Salieku somā līdzi 4 sporta tērpus – varēšu pārģērbties kaut vai ik pa 6 stundām, ja vajadzēs. Visu salieku numurētos maisiņos, ielieku traukus pārtikai un dzērieniem, viss ir loģiski un strukturēti. Ja pasaku, ka man vajag nr3, tad Dāvis man iedos nr3, un vēlāk viņš saka, ka struktūra bijusi parocīga, izņemot to, ka lūpu balzams bija provianta, nevis aptiekas sadaļā. Labi, ņemu vērā!
Atmosfēra pirms starta ir silta. Ļoti silta. Sirdi silda draugi un paziņas, bet gaisu silda saule. Maigi izsakoties. Ir skaidrs, ka būs traki grūti. Organizētība kā jau festivālā – kas bija pērn Rojas pusītē, tie zina to ballītes sajūtu. Saliekam individuālos atbalsta punktus, man sanāk viens galds ar Elviju. Lieliski – mūsu atbalstītāji (Elvijam Linda) varēs atbalstīt viens otru, palaist pasnaust un pakavēt viens otram laiku. Starts un aiziet! Aplis ved pa stadionu un tad pa ārpusi, 1,2347km. Šoreiz pārmaiņas pēc nepārķeru sākumu, skrienu lēnām un prātīgi. Ik pa pusstundai piestāju pie galdiem kaut ko sabāzt un saliet galvā. Pusstundu pa pusstundai, laiks rit, čalas pierimst, saules svilināšana sāk mocīt nost. Man gan ir slapjš lakatiņš galvā, bet tāpat karsti. Vietējie iedzīvotāji uztaisījuši laistīšanas punktu. Svētīgi! Dīdžejs gan liek kaut kādu popsu, ko kļūst arvien grūtāk izturēt. Tālajā galā to nedzird, bet ar to atelpas brīdi ir par maz. Ar laiku tomēr sākas normālāka mūzika.
Vispār dīdžejs ir pelnījis atsevišķu iestarpinājumu. Pasūtītās dziesmas viņš liek no youtube, bet, kamēr tās lādējas, viņš uzliek dzērāju šlāgerdziesmas. Roka un zaļumballes kombinācija ir tik izcila, ka sāk iepatikties. Vienpadsmitos vakarā tiek pasludināts naktsmiers un mūzika pagriezta klusāk, bet kopīgajā atbalsta punktā šiverē enerģiski ļautiņi un pagriež muzonu vēl skaļāk, nekā pa dienu. Dīdžejs griež klusāk, kamēr atmet ar roku, un divos naktī pa visu Roju skan: “Hei, ir trīs no rīta!” Otrreiz to dziesmu sarakstu es negribētu klausīties, bet uz vietas atmosfēra sanāk jestra.
Atpakaļ pie skriešanas! Kļūst arvien karstāk. Ceriņi smaržo arvien tveicīgāk. Man nekad nebija licies, ka ceriņi var smaržot pārāk uzmācīgi. Nogurums, karstums, pulss kāpj debesīs. bet es jau tā tipinu ļoti lēni. Gaidu nakti. Visa esmu slapja. Astoņos vakarā starts 12h satelītskrējienam. Sākumā viņi ir spirgti, bet mēs zinām, ka pēc dažām stundām arī viņiem kļūs grūti. Tuvojas sešu stundu atzīme, saule nu jau ir aiz kokiem, joprojām ir karsts, bet man periodiski kļūst traki auksti. Ir vēdera problēmas. Pa starpai vēl ukraiņu dziedātājas koncerts, dzied arī himnas, un himnas laikā taču neiešu uz tualeti! Kaut kā mokos un tipinu tālāk. Kad uzpūš, kļūst drebinoši auksti, un saprotu, ka laiks pārģērbties. Man ir ļooooti grūti! Sarēķinu, ka tomēr 140km ir diezgan droši, ja turpinu kaut kādu kustību, un tas jau liek justies labāk, jo zem 140 es pilnīgi noteikti negribu. Tas būtu par maz. Pēc kāda laika zarnas nomierinās, taču sākas problēmas ar čurāšanu. Vajag, bet nevaru. Izspiežu pilienus, skrienu tālāk, bet jūtu, ka vajag atkal. Velns ar ārā, tas nav normāli!
Un te nu sākas nopietnākas grūtības. Vēl pirms pusnakts iekrītu mikromiegā, jo laiks gulēt. Galīgi nav forši. Sāk reibt galva, piemetas nerealitātes sajūta, skrienu taisni, bet aizvelk uz sānu. Tas nav labi! Pie galdiem nu jau piesēžu uz ilgākiem brīžiem. Dāvis redz, ka man nav labi (viņš vispār ir ārsts), bet nekā nevar palīdzēt, jo es nespēju nodefinēt, kas man kaiš. Vēlāk stāsta, ka licies, ka es nestāstu, cik tieši slikti man ir, un tad nu arī es netieku mudināta beigt slinkot. Dabūnu kaut kādas zāles pret to, ka sāp sāns, jo pēc 8h man nācās pāriet soļos, jo sāp sāns. Laimīgā kārtā atlaida, nostaigāju tikai pārsimt metru. Kā es izcīnīšos līdz galam?
Pusnakts. Aiziet jūriņā! Man kaut kas atveras vaļā. Laikam jau hiēnas tomēr ir nakts dzīvnieki! Es pēkšņi varu paskriet! Paziņoju līdzskrējējiem, ka ir sākusies jauna diena, “mēs dzīvosim to stundu pa stundai”. Turpinu skriet lēni, bet pulss ir saprāta robežās beidzot, daudzi staigā, bet es joprojām turu skriešanas kustību! Man viss ir labi! Aiz muguras dzirdu, ka lietuvieši mani aprunā – tik daudz saprotu, ka apbrīno manu spēju turpināt tipināt bez pāriešanas soļos. Apzinos, ka viss vēl daudzreiz var mainīties, bet nu baudu situāciju un skrienu, kamēr vēl var! Kamēr ir nakts! Vēroju debesis – ap vieniem beidzot rietumu pamale kļūst pilnīgi tumša, bet uzreiz arī saullēkts sāk sārtot debesis. Ak, īsās vasaras naktis! Trases tālajā galā smird pēc maitas. Es tomēr ceru, ka tie ir zemestauki. Viena ēna no laternas atgādina palmu, bet tie ir priežu ziedi. Trase skaitās apgaismota, bet švaki un reti. Sacīkšu direktors prasa, vai lampas netraucējot skriet. Es saku, ka traucē lukturis uz elektrības skapja. Direktors nesaprot, kas par skapi. Kaut kādi atbalstītāji trases malā smej, ka man vajagot padzert ūdeni un pasēdēt ēniņā. Nākamajā aplī paskatos, ka elektrības skapis tur tiešām ir. “Un lampa arī tur ir?” Nē, lampas nav. Bet esmu pārliecināta, ka bija. Trases malā aug koki, bet man vairākkārt liekas, ka tie ir cilvēki. Tāda ir nakts.
Kļūst arvien grūtāk. It kā nekādu tādu baigo problēmu nav, bet izbeidzās iekšas un kājas, nevar paskriet. Ir pagājušas tikai 11 stundas. Vispār 11 noskrietas stundas galīgi nav maz, bet priekšā ir vēl 13… Sadalu laiku nogriežņos. Tagad gaidīšu saullēktu. Nav tā, ka es ilgotos pēc saules, bet tas tāds tuvākais notikums. Ar katru apli arvien trakāk, arī vēdera problēmas atgriežas, ir grūti ar to čurāšanu… Reiboņi. Ak nē, reibst galva atkal! Nav labi. Nolemju atkal pārģērbties – gan ilgāka atpūta sanāks, gan arī sausas drēbes mugurā, būs apakšgalam patīkamāka sajūta. Pārģērbjos, pačīkstu. Vienā brīdī sāku prasīt Direktoram, kāpēc foršie skriešanas krekli, ko izdalīja dalībniekiem, ir tik lieli. Kāpēc man netika S izmērs? Kur viņš ir redzējis resnu ultramaratonistu? Es nezinu, kā, bet viņš man iedeva kokvilnas S izmēra kreklu ar uzrakstu “Roja”. Man prieciņš! Diemžēl tas prieciņš baigi nepalīdz skriet. Trases malā ir saradušies vietējie atbalstītāji, tie gan palīdz. Pēc 13 noskrietām stundām nolemju apli nosoļot. Drusku atlaiž, bet nu nevar vairs paskriet! Vienkārši nevar! Man ir apziņas traucējumi! Tā, viss, ir laiks jaudas snaudai. Atbalsta punktā noguļos uz paklājiņa, ietinos segā, galvu man norullē ar pretodu līdzekli, un pēc 20 minūtēm viņiem ir jāceļ mani augšā. Gribu iemigt, dīdžejs uzlicis uz pilnu klapi “Tā gribējās man saules LĒKTA….” Iemiegu, pamostos, man šķiet, ka Dāvis pats ir aizmidzis un pagājusi vismaz stunda, bet saprotu, ka tas tā nevar būt, un iemiegu vēlreiz. Tad mani ceļ augšā. Gribu gulēeeeet, nēeee, kāaaapēeeec… Bet nav laika čīkstēt. Palieku uz zemes, man izrullē kājas, noņemu segu un drebu pie visām miesām. Uzstūķēju džemperi un skrienu.
Pēc pāris apļiem džemperis kļūst lieks. Vismaz čurāšanas problēma ir pārgājusi, bet paskriet nevar. Pāreju uz režīmu “divus apļus skrienu, vienu eju”. Pēc tam jau “vienu skrienu, vienu eju”, kamēr jau tikai eju. Katrā aplī gan vismaz mazliet paskrienu – nu jāpamēģina jau ir, varbūt var tomēr! Bet nevar. Liekas, ka iekšas izgāzīsies. Soļoju sparīgi, pat ātrāk, nekā dažs skrien, bet ar katru stundu arī mana vilkšanās kļūst lēnāka. Uz kājām sametušās tulznas. Kamēr kustas, nav tik traki, bet pēc atpūtas pauzēm ir grūti atsākt. Jaukais brīdis no soļošanas – beidzot var patērzēt ar citiem tādiem soļotājiem. Tik sirsnīgas sarunas! Tā ir ultramaratonu burvība – mēs varam parunāties un izpriecāties viens par otru! Atbalstītāju teltīs arī iet jautri – viņi sadalījušies pa pulciņiem un triec jokus. Dāvis un Linda arī kaut ko rēc, es tos viņu iekšējos jokus nesaprotu, bet vispār nākamgad skries šie abi, bet mēs ar Elviju sēdēsim kastē. Ak jā, “sēdi kastē” ir tāds iekšējais jociņš. To ir grūti izskaidrot bez garāka konteksta, bet izklausās gana pieklājīgi, lai liktu viņiem sēdēt kastē. Viņiem tur tik jautri iet, ka pat aizmirst man sagatavot slaveno tumi! Nu lai – es nedusmojos. Esmu pateicīga, ka viņi mani aprūpē. Bet vai ta gulēt nemaz neies? Nē, viņi negāja gulēt! Trakie. Tas nav normāli.
Jo stundas rit, jo pārliecinātāka es esmu, ka tas viss tiešām nav normāli, un es neskriešu 24h vairs nekad. Nu tiešām, tiešām, goda vārds! Tas NAV normāli! Simtnieku vēl jā, tas ir prātam aptverams lielums, bet ne jau diennakti! Nē. Nē nē nē! Visi man piekrīt. Nu, par to neskriešanu – iesmīn, bet lai tie smīnētāji sēž kastē! Neskriešu! Stadionā uzradušies policisti. Smejos, ka mūs visus savāks un aizvedīs uz piespiedu ārstēšanu.
Saule cepina. 12h skrējēji finišē. 6h skrējēji startē – nu tie gan bija enerģiski pēc velna! Kā nesās! Mēs tur velkamies nīkuļi un pārspriežam savas problēmas. Teš tikai lietuvieši un Sigita. Mums šķiet, ka viņi nav cilvēki. Man galvā maļas domas par vēlamajiem kilometriem. Kāpēc tas man vispār ir svarīgi? Bet nu gribas, lai kaut kas būtu arī saskriets, nevis tikai pa tukšo nosēdēts pie galdiem. Man drēbes ir atkal slapjas, un šorti līdz celim un t-krekls ir pārāk siltas drēbes. Naktī vietējais man pastāstīja, ka vakar bijuši 27 grādi ēnā. Cik vēl šodien būs? Laiks īsajiem šortiem un lencīštopiņam! Slapjais lakatiņš atkal galvā, turpinu soļot, ik pa laikam pārbaudot neesošās spējas skriet. Ap pusdienlaiku sagribas ēst. Nevis rozīnes un gurķus, bet tiešām ēst! Kopējā bufetē dabūju zupu un normāli paēdu. Var kustēt tālāk. Man viens čalis iedod ledu. Atbalstītāji prasa: “Tāpat vien? Bez prasīšanas? Par smukām acīm?” Es nezinu, par smuku ko, bet man ir ledus. Īsts dārgums, jo Rojas veikalos ledus ir beidzies. Vēlāk tieku arī pie saldējuma “ar svaigiem dārzeņiem”. Es nezinu, ko pīpē mūsu atbalsta telts, un arī negribu mēģināt, bet salčuks labs. Uzrodas mana mamma ar savu vīru, piedāvā krabju salātus. “Sēdi kastē!” – “Nē, nu vēlākam!” – “Es negribu neko!” Dāvis: “Siļķi?” – “Sēdi kastē!” Bet vispār pēc tam man saka, ka es esot bijusi ļoti pieklājīga un necimperlīga. Prieks dzirdēt!
Pēdējās stundas. Saule cepina līdz kaulam. Man parādās tūska. Nevis tāda parasta tūska, bet kārtīga! Rokas nevaru saliekt dūrēs. Tās pat nav sardeles, bet es nezinu, kādi blāķi! Turu gaisā, skats par rubli. Vēlāk kļūst plankumainas. Dakteris sliktumu novērtē uz 2 no 5. Ai, saies! Darbu atsāk vietējo laistīšanas punkts. Atgādinu citiem soļotājiem, ka mums ir milzu mentālā izturība! Fizisko ta jebkurš var, bet cik ir tādu, kuri mentāli spēj izturēt riņķošanas kustību diennakti no vietas? Svinam sevi! Jānodara tas darbiņš līdz galam, citādi būs jāpārskrien! Pamazām uzlabojas noskaņojums. Iekšās nav, kājās nav, bet galvā ir. Citiem grūti, citi vemj, viens tika aizvests uz slimnīcu, citi knapi velk kājas, viens lietuvietis sarunājas pats ar sevi. Ceru, ka ar savu labo omu viņus nenokaitināju. Dzirdu: “Es šitam sāk redzet gal!” Ak, nuja, lībiešu izplatības zona ir vieta, kur pazaudēt sirdis un vārdu galotnes! Nav ko tēret laik uz burt! Gals tiešām tuvojas. Pēdējā stundiņa klāt! Kurš vēl vairāk priecājas par pēdējo stundiņu? Pēdējā pusstunda. Saku atbastītājiem, ka proviantu var krāmēt nost, lai atstāj tikai padzerties. Kādas 20 minūtes vēl. Var dabūt akmeni ar savu numuru – kad viss beigsies, to noliks uz asfalta, lai pilniem apļiem var piemērīt klāt visu noskrieto. Kaut kas metīs mieru pēc pilniem apļiem, es saku, ka es gan skriešu līdz galam! Stadionā skan “Don`t stop me now!” Skrienu! Es skrienu! Ar akmeni rokā, ar smaidu sejā, es skrienu! Sāp viss, kas var sāpēt, bet te nevar neskriet! Līdzjutēja trases malā, kura jau labu laiku vārda tiešā nozīmē tur īkšķus par mums, dala ceriņu zarus. Ar ceriņu vienā un akmeni otrā rokā es gliemeža tempā un klibā solī lidoju pa trasi, dodu pieci citiem, līksmoju, man ir finiša eiforija! Ak jā, pareizi, tāpēc es te to visu daru! Aplis noskriets, bet vēl ir dažas minūtes, jāturpina skriet! Visi auro, sveic līderi, aiziet, uz priekšu! Esmu tālajā galā, kur lāgā nedzird, tāpēc klausos uzmanīgi. 3, 2, 1, stop! Akmens zemē. Viss. Vairs nav jāskrien. Es arī zemē.
Pasēžu, nu cik ta sēdēs, jāiet mājās! Novelku botas un eju zeķēs. Mani personīgie atbalstītāji nāk mani sveikt un apskaut, un uzkāpj man uz tulznas. Aaaaauuu! Sāpīgi! Bet man vairs nav jāskrien! Parpalas jau novāktas, piknika paklājs palicis, guļu uz tā un saku, ka nekad, nekad, nekad es šo neatkārtošu! Es nokustējos visas šitās stundas, un viss! Nekad vairs, un pati tam no sirds ticu. Sirsnīgas sarunas, stulbi neizgulējušos un pārgurušu cilvēku joki, ālēšanās, joki, smiekli un vēlreiz joki un smiekli. Apbalvošana un velkamies uz viesnīcu. Ne es gribu pēc šitās slodzes locīties un mocīties mašīnā (es nekad pēc ultrām nevaru atrast ērtu pozu), ne arī Dāvim pēc negulētas pusotras diennakts vajadzētu stūrēt. Ļoti prātīgs lēmums. Parasti pēc ultrām es murgoju un trūkstos augšā, un cenšos iegrozīt kājas ērtākā pozā, bet šonakt gulēju kā nosista.
Nākamajā dienā uzzinu precīzi izmērītos rezultātus. 159,994km. Jāpārskrien! Jā, te nu bija “nekad vairs”. Nepilnu diennakti pēc finiša es jau zinu, ka es šito gribēšu skriet vēl!
Ieelpa, izelpa. Rokas ir sasprindzinātas, un uz apakšdelnām izspiežas asinsvadi. Piegājiens beidzies, rūpīgi tiek nolikts svaru stienis, un viegli novibrē telefons. Pienākusi ziņa no Matīsa, kuru lasot mana sirds sāk pukstēt straujāk. Latvijas izlase? Pasaules čempionāts? Uzreiz saprotu, ka šo garām laist nevarēs. Sākumā gan mēģinu izturēties piesardzīgi, bet sirdī jau biju izlēmis, ka mēs dosimies uz mazo Francijas pilsētiņu Albi. Satraukums, protams, pamatīgs. Pirmo reizi dzīves laikā man ir iespēja pārstāvēt Latvijas izlasi. Tomēr uzreiz nākas nolaisties uz zemes. Lasīt tālāk.
Kad ieraudzīju, ka 2015. gadā Pasaules čempionāts rogainingā notiks Somijā, 200 km aiz polārā loka, man bija skaidrs, ka es to gribu. Izsludināju forumā, ka meklēju komandas biedru, un tā pavisam drīz radās komanda Double I – Inga un Inga. Lasīt tālāk.
Pirmsstarta sacensību gaisotnē, protams, ierasts dzirdēt sarunas starp skrējējiem – kāda kuram plānota skriešanas stratēģija, temps vai rezultāts. Pienāk klāt druupijs, lai paklausītos pieredzējušāku vai vienkārši citu skrējēju viedokli par plānoto stratēģiju un tad sākās: “Šis jau no ātrajiem, lidotājs, skrien maratonu zem 3h, tam jau nav par ko domāt vai satraukties pirms skrējiena..”. Vienmēr tā gluži nav un par to ir stāsts jeb par manu stratēģiju un realitāti Turīnas 24h skrējienā aprīlī.
Pirmssacensību treniņperiods (640 km šā gada martā) pēc maniem ieskatiem bija aizvadīts godam, lai startētu WC24h Turīnā. Atlika tikai saplānot stratēģiju. Jau pirms sacensībām zināju, ka Guncha skrien vistuvāk manam plānotajam tempam un ka viņam līdzi būs GPS ar ko vienmērīgu tempu nokontrolēt.
Tā arī startējam. No rīta laiciņš likās pavēss, tādēļ sākt kustēties bija īpaši patīkami. Pirmajos apļos apbrīnojām Voļdu un Dzo, kurus pirmajās stundās mikrofonā minējā kā sacensību līderus.
Laika apstākļi, kā tas pavasarī mēdz būt, bija viltīgi. Kamēr citi ap pusdienlaiku sāka izmantot sūkļus, lai atvēsinātos, man sāka salt kakls no pavasara vēja, tādēļ ap kaklu uzvilku bandanu un nopriecājos, ka laikam pēcpusdienā, neskatoties uz saulaino laiku, nebūs pārāk karsts.
Ja pirmajās stundās man vai Guncham vajadzēja kādu iemeslu dēļ piestāt, tad pēc pus apļa viens otru atkal panācām. Bet kādā 4. stundā konstatēju, ka pēc kārtējās piestāšanas Guncha mani jau ilgāku laiku nav panācis. Jutos labi un nodomāju, ka nekas nenotiks, ja pat skrienu nedaudz ātrāk par Guncha tempu, jo vēlāk gan jau tas atkal dabīgi samazināsies uz noguruma pamata, bet notika citādi..
Sakarā ar vējiņu, visdrīzāk nebiju pamanījis kā piezogas karstums un tas pēc trijiem pēcpusdienā uz mani iedarbojās diezgan pēkšņi.. Reiba galva, spēka skriet vispār vairs nebija. Ikreiz, kad pēc staigāšanas mēģināju atsākt kaut kā tipināt, atkal reiba un sāpēja galva.. Turpmākās 3 stundas līdz saule pazuda aiz kokiem bija vienas no mokošākajām kādas man sacensībās bijušas. Pēc savas saprašanas (jo pulsometra man nebija), biju sasniedzis maksimālo pulsu un karstumā, mēģinot atkal un atkal kustēties, to nomierināt nebija iespējams.
Saulei rietot, atguvu vismaz spēju tipināt, bet normālu asinsriti laikam biju jau “sabojājis”. Pakāpeniski arvien vairāk sāka izteikti sāpēt augšstilbu muskuļi līdz es atkal varēju vairs tikai staigāt. Laikam sakarā ar pulsa problēmām asinsapgādes problēmas muskuļos nāca klāt “komplektā”. Vakarā arī Veipaskundzīte bija sākusi vairāk staigāt nekā skriet, bet mans staigāšanas temps ar katru brīdi samazinājās, līdz es vairs arī Dacei līdzi netiku. Kad sasniedzu 12h robežu un bija savākti 120 km, galvā jau bija tikai doma, cik kilometri vēl jaanomoka, lai mans 24h sacensību rezultāts nepieklājīgi neatgādinātu 12 stundu skrējiena rezultātu.
Esot atpakaļ Latvijā man kāds ar skriešanu nesaistīts cilvēks jautāja par šīm sacensībām: “Kā Tu zināji brīdi, kad pārtraukt sacensības un iet gulēt? Pēc pulsometra?”.
Ja gulēt iešana būtu jānosaka pēc pulsometra, domāju tas būtu brīdis ap pulksten 15.30 pēcpusdienā.. Es labi zināju, kur un kāpēc atrodos, tādēļ darīju to, kas tajā brīdī bija manos spēkos. Brīdis, kad paliku pagulēt uz zemes Latvijas teltī, pienāca, kad vairs nevarēju muskuļu sāpju dēļ sevi piespiest pavilkt kājas, lai staigātu. Tas bija grūts lēmums,kuru centos atlikt jau kopš minētā laika pēcpusdienā, bet to tomēr pieņēmu 1:30 naktī, saprotot,ka rāpošana mērķa virzienā nedotu vajadzīgo rezultātu un diez vai mediķi to saprastu pareizi..
Zinu, ka, ja neiedzīvošos traumās, tad mani 200 kilometri vēl būs, jo pieredze iemācījusi vairāk saprast savu organismu un kontrolēt skrējienu. Bet domāju, ka visdrīzāk tas būs ārpus pasaules čempionāta. Negribas atkal 200 km uzlikt kā pienākumu, kas rada stresu un palielina iespēju pārcensties distances vidū.
24 stundas, 2 km garā aplī – neizklausās pēc pārāk jautra brīvdienu pavadīšanas veida. Otro reizi savā skriešanas vēsturē piekritu piedalīties sacensībās, kas mani nesaistīja. Andris piedāvāja, es apsolīju padomāt. Prognozējamā atteikuma iemesls – divas iepriekšējā mēnesī ieplānotās ultras. Tomēr, jo ilgāk domāju, jo vairāk sliecos piekrist, ko nu tur liegties – maģiskais vārdu salikums ”Pasaules čempionāts” darīja savu. Ja nu tā ir mana vienīgā iespēja jebkad pabūt TUR? Sapurināju savu Mīkstmiesi un devu jāvārdu. Gatavošanās pasākumam izpalika. Skrēju visu, ko vien biju ieplānojusi, pa starpām dziedējot traumēto celi. Tā nu, apgādājusies ar želeju un gumijkonču kaudzi, kā arī izdaiļota ar gaumīgi noteipotu celi, 11.aprīlī ierados Rufīnī parkā Turīnā.
Pirmais, kas mani nošokēja, bija nopietnā atmosfēra. Šķiet, te tiešām brieda sporta pasākums, nevis pierastā ballīte ar fizkultūras elementiem – visapkārt skrējēji no visas pasaules, ar savām komandām, karogiem un visaptverošu satraukumu. Sajutos gluži neiederīga, esmu taču tikai brīvdienu skrējēja, kas man te darāms? Apvilku Latvijas komandas krekliņu. Tas izrādījās par lielu, bet pie tā jāstiprina veseli divi numuri, tāpēc pamanījos to saspraust bišku mazāku. Pēc komandas foto, ceļš uz startu, kur jau sapulcējusies lielākā daļa skrējēju. Ar mani uzsāk sarunu kāda krieviete, kas interesējas, vai tiešām skriešu ar vaļējiem matiem. Savukārt es jokojoties jautāju: “Nu cik tad skriesim?” Uz ko saņemu pilnīgi nopietnu atbildi, ka vismaz 256 km. Pasmejos un saku, ka labs plāns. Kā man bij’ zināt, ka tā ir Tatjana Maslova, kura visā nopietnībā ir atbraukusi pēc medaļas.
Starts tiek dots, un daudzkrāsainais skrējēju pulks metas iekšā 24 stundu piedzīvojumā trasē, kas nosacīti sadalāma 2 apļos – lielajā ārējā aplī (1600m) un mazajā iekšējā aplī (400m). Ārējais aplis ved apkārt stadionam, ar pagarinājumu vienā stūrī. Iekšējais ir stadiona aplis. Ieskriešana tajā ved uz leju, izskriešana uz augšu. Stadionā tiek veikta apļu uzskaite, atrodas organizatoru ēdināšanas punkts un komandu teltis.
Iesākums ir daudzsološs – spirgts, pat mazliet pavēss gaiss uzmundrina un skrienas visai viegli. Pirmie apļi paiet izzinot trasi, vērojot pilnā sparā ziedošo pavasari un turot tempu pēc plāna uz 5:40. Saule pamazām sāk pieņemties spēkā, galvā jāliek bandana. Jau pēc 2 apļiem ievēroju, ka ar 2 tualešu vietām daļai dalībnieku šķiet par maz, un viņi (ne tikai puiši!) savas dabiskās vajadzības steidz kārtot glītā kastaņkoku alejā, kas aug gar stadiona ielas pusi. Neticami, līdz tādai stadijai tak vēl tālu! Var jau būt, ka beigās tas nozīmē būtisku laika ietaupījumu…
Nolikums paredz, ka nevaru skriet kopā ar savas komandas puišiem. Man ir garlaicīgi. Nu labi, tepat blakus ir kaimiņi igauņi, tomēr kad sāku skriet kopā ar Rainu, saņemu aizrādījumu. Pēc tā Rains aizlaižas kā apsvilis. Nu labi, nāksies izklaidēties savādāk. Atminos, ka kaut kas jāapēd. Man padomā viena želeja uz 2 stundām, neliedzot sev neko, ko vēl varētu pa ceļam sakāroties. Tomēr piefiksēju, ka želeju plāns jau sācis atpalikt un neko citu, izņemot kolu, protams, arī negribas. Tas nav uz labu. Karstums pieņemas spēkā. Veipa kungs tiek sūtīts pēc ledus, kas izrādās teju neiespējamā misija. Tomēr ledu mēs dabūjam, kaut tā izrādās maza, nožēlojama glāzīte, citām komandām nebija arī tik. Reizēs, kad piestāju komandas teltī, klausos, ka atbalsta komandai neiet viegli. Varētu padomāt, ka viņu aprūpē nonākuši 7 niķīgi bērni. Nu apžēliņ, skriet tāpat ir grūtāk, tā kā, lai dabū man tās olīves – es beidzot zinu ko gribu – olīves! Karstums sāk savu triumfa gājienu. Sāku ievērot vemjošus cilvēkus. Japānietes ir pieklājīgas un vemj notekās. Citi to dara kur pagadās. Kastaņu aleja, kur liela daļa skrējēju turpina kārtot dabiskās vajadzības ir sākusi pretīgi smirdēt. Viss kopā met izaicinājumu manam kuņģim, kas draud pievienoties pirmajam satiktajam vēmējam. Jau atkal viens ceļmalā aizgūtnēm atbrīvojas no kuņģa satura, nu jau skrienu prom cik ātri varu, domājot mīlestības pilnas domas par kaķēniem un ceriņziediem, tomēr tas nelietis mani noķer un apdzen, lai izdarītu to atkal, tieši ceļa vidū man priekšā. Kaķēni un ceriņziedi, kaķēni un ceriņziedi! Kaķēni tomēr uzvar!
Noskrieto kilometru skaits tuvojas 50. Spēks mani ir atstājis, un nav jau brīnums, ja neko neēd. Esot sagādātas olīves. Fui, zaļās! Vai tad es neprasīju melnās? Vienu pieveicu. Uzkodai – dažas želejkončas. Kaut kā tirinos tālāk. Sāku ievērot, kur trasē ir kāpumi, kur kritumi, tie ir niecīgi, bet jūtami. Visnejaukākā vieta, protams, ir ieskriešana un izskriešana no stadiona. To veicot, jau mēdzu pāriet soļos. Ceru, ka naktī skriet būs vieglāk. Turpinu vērot cilvēkus. Skatoties uz viņiem var riktīgi samotivēties. Kaut lielākā daļa pasaules mēroga fizkultūriešu ir sportiska paskata, starp viņiem skrien gan cilvēki ar lieko svaru, gan omītes un opīši. Piemēram, skrējējam no Taizemes ir ieģipsētas abas rokas. Vislielāko apbrīnu izpelnās kāda aptuveni septiņdesmit gadus veca kundze no Krievijas – Rimma Paļceva. Nolemju vēlāk ar viņu iepazīties. Turpinu riņķot kā žurka labirintā, līdz nenovēršami piezogas bezcerība. Varu bezjēgā skraidīt, bet šoreiz zinu, ka labirinta durvis atvērsies tikai 10:00 no rīta, bet līdz tam ir vienkārši jāizdzīvo, atrodoties kustībā. Bet spēka vairs nav, un kājas sāp krietni vairāk nekā vajadzētu pēc nieka 60 km skrējiena. Pasaule ap mani jau labu laiku maina krāsas, brīžiem paliekot tumšāka, tad atkal gaišāka, ausis ir aizkritušas un kuņģis vēl aizvien ir gatavs parādīt visai pasaulei, kaut ko, par ko man nav ne jausmas. Vienā brīdī man viss ir līdz kaklam un, ietenterējusi komandas placī, sabrūku zālājā. Asaras līst bez apstājas, es gribu pie mammas. Šķiet viņa to ir sajutusi un zvana, lai apjautātos, kas noticis – sekojot līdzi būs pamanījusi, ka esmu salēninājusies. Tomēr neko sakarīgu nespēju paskaidrot, Veipa kungs atņem man telefonu un klaigā lai tak ceļos un eju skriet, bet jebkas, ko man saka, mani nomāc arvien vairāk. Man liekas, tādos brīžos mani jāliek mierā. Es pati sevi samotivēšu – diez vai kāds cits to spēs par mani labāk. Saprotu, ka Pasaules čempionāts jau nu ir pēdējā vieta, kur domāt par izstāšanos. Ceļos un dodos atpakaļ trasē.
Pienāk vakars un kļūst nedaudz vēsāks. Mans temps ir nožēlojams, bet es kustos uz priekšu. Pie 80 km garlaicība nudien sit augstu vilni, tādēļ sāku lūkoties pēc kompanjona. Ieraugu igauņu meiteni, kuru nepazīstu. Nospriežu, ka tai jābūt Raina meitai. Tā arī ir. Aveli sastāda man kompāniju uz veseliem 3 apļiem, kurus aizvadām ļoti lēni skrienot, tomēr šajā laikā atgūstu dzīvesprieku un sāku pat domāt par ēšanu. Aveli mani atstāj, lai dotos pagulēt, bet es pirmo reizi nogaršoju organizatoru sarūpētās uzkodas. Ledus tēja šķebina, žagariņiem līdzīgie cepumi šķiet pārlieku sausi, āboliem traucē miza, banāni sagriezti tik mazās ripiņās, ka grūti saņemt pirkstos. Pārējais piedāvājums neuzrunā. Uz mūsu galda ir apelsīni un mandarīni – tas der. Andris ar Ediju paguvuši uzvārīt zupu, kur un kādos apstākļos, pat laikam labāk nezināt, bet tā izrādās ēdama. Vakara gaitā tieku pie veselām 2 glāzītēm šī viruma. Tiek paziņots, ka vēlāk tiks sameistarots ķīselis. Interesanti!
100 km pienāk neiedomājami lēni – 13 stundās. Tas laikam būs mans antirekords, runājot par asfaltu. Cik tad es vairs varu paspēt pieveikt? Nakts aizsegā ir gatavs ķīselis. Tas ir labi, jo ķīselis ir silts, bet ārā – jau ļoti auksti. Savā palūdzu sabērt rozīnes. Ideāli. Noslīd lejā, ka nav ko redzēt. Ignorēju prasību ēst rupjmaizi un šokolādi. Organizatoru teltī ir dabūjams buljons, tiesa to neviens nepiedāvā, jāprašņā pašam, un miniatūras siermaizītes. Tādas var arī apēst.
Naktī skrējēju rindas palikušas retākas, arī Druupijs paziņo, ka dosies atpūsties, kad būs pieveicis 150 km. Es tādu greznību atļauties nevaru, tādēļ kustos uz priekšu brīžiem soļiem, brīžiem skriešus. Lai sevi izklaidētu, pļāpāju ar visiem, kas vien izskatās runājami. Katram ir kāda bēda, par ko pasūdzēties, vien Rimma iepriecina. Viņas temps ir mats matā tāds pats kā no rīta, viņa ne reizi nav pārgājusi soļos. Jautāju, kādēļ viņa to dara savā cienījamajā vecumā – viņai, kā izrādās, ir 67 gadi. Rimma atsaka, ka pirmkārt, viņai tas patīk, un, otrkārt, tādējādi varot uzmundrināt jaunos. Jāpiebilst, ka viņa pieveica 195 km! Nu jā, kāds gan mums ir attaisnojums tizloties! Mīsktmiesis gan domā, ka attaisnojumu ir gana un nekautrējas uzbāzties ar tiem teju vai aiz katra līkuma. Stundas dilst lēni un kilometri krājas negribīgi. Pēc 120, saprotu, ka ar līdzšimējo tempu pieveikt spēšu 140, nu maksimums 150 km. Arvien biežāk gribas apstāties pie mūsu telts, lai kaut uz mirklīti piesēstu. Vājumam gan labāk izmantot mirkļus, kad tur nav ne Edija, ne Andra, jo viņos nemājo ne kripatas žēluma pret līdzcilvēkiem. Ar Gintu vēl var sarunāt. Vienā tādā reizē, viņa mani dzen prom, bet man vienīgā vēlme ir rūkt un kost, saku, ja viņa mani aiztiks, es speršu. Tie gan ir tukši draudi, diez vai es šobrīd spēju iespert pat spilvenam, tomēr nostrādā. Šajā sakarā gan esmu Gintai atvainošanos parādā par savu nesmuko izrunāšanos.
Lai aukstā nakts būtu interesantāka, stadionā izceļas 2 ugunsgrēki. Pirmajā reizē izdziest viss lielais stadiona apgaismojums un rezultātu tablo, otrajā, tikai daļa apgaismojuma. No stadiona ēkām veļas biezi, kodīgi dūmi, tiek iedegtas mazās skrienamlampiņas un telefoni, šurp steidzas ugunsdzēsēji. Pirmajā mirklī prātā iešaujas bailes, vai nebūtībā nav zuduši rezultāti, un mums nav jāsāk visu no gala, tomēr viss šķiet kārtībā, tādēļ, sacensības turpinās kā ierasts.
Pārsteidzoši, cik auksta var būt nakts pēc tik karstas dienas. Ar uzvilktajām drēbēm nepietiek, lai neklabētu zobi, ir kaut lēnām, bet jāskrien. Lieki piebilst, ka sāpīga ir pat pēdas pieskaršanās zemei, kur nu vēl skriešana, tomēr rīta tuvums vieš cerību. Visi burtiski skaita stundas līdz rītausmai. Reiz gadās redzēt visai biedējošu ainu – aiz teltīm uz masāžas galda guļ skrējējs, ap kuru līkņā tumši silueti. Nav iespējams saskatīt ko viņi tur dara, bet kaut kas krakšķ, skrējējs kliedz un vaid nelabā balsī, kad drūmie stāvi savas izdarības ir beiguši un piecēluši to nabagu sēdus, viņš ņemās tik neganti un skaļi vemt, ka es sēžu muti pavērusi un domāju, vai tiešām viņš būs gatavs doties tālāk. To es tā arī neuzzinu. Atbalsta grupa man neļauj vērot šausmu izrādi un aizdzen aplī. Esmu atklājusi, kā dabūt sevī vēl mazdrusciņ želejas – tā jāizšķīdina apelsīnu sulā un jāizdzer. Bet vispār ēšanas jautājums aizvien ir sāpīgs. No salduma sākuši sāpēt zobi, neko negribas. Pa visu šo laiku pieveiktas knapi 4 želejas.
Rītausma atnāk ar spēku pieplūdumu un jaunu kompanjonu. Tas ir lietuvietis Mindaugas. Viņš slavē mani par ātro soli un piedāvā soļot kopā. Tikai ātrums, kādā viņš soļo, ir krietni ātrāks par manējo. Tas nekas, turos līdzi, jo vajag kompāniju. Pļapāšana novērš domas no sāpēm un kilometriem. Izstrādājam savu taktiku – stadionā izliekamies, ka viens otru nepazīstam, lai neizpelnītos aizrādījumus par tempa turēšanu, bet ārpusē soļojam kopā. Tas notiek ātrāk, kā pirms tam biju skrējusi. Mindaugam ir savs stāsts par vakardienas karstumu. Pirmo simtnieku noskrējis ļoti ātri, bet tad pamatīgi nolūzis, tā ka pat palicis gluži akls. Nācies dažas stundiņas pagulēt, lai pēc tam turpinātu tikai soļos, ne vairs skriešus. Viņa stāsti ir aizraujoši, tomēr viņš liek stāstīt arī man, tā nu dalamies skriešanas piedzīvojumos 7 apļu garumā, kas paiet zibenīgi. Ir pamodies Druupijs un nadzīgi ķer mani rokā. Pārējie latviešu puiši turpina apņēmīgi riņķot. Šķiet Džo un Gunārs ir vienīgie, kuros nemana nogurumu.
Pienākusi pēdējā stunda, šķiros no Mindauga, jo viņš sāk kāpināt tempu. Un viņam ir mērķis – noķert Rimmu, neļaus tak omītei noskriet vairāk! Man arī ir mērķis, pieticīgs gan, ne tuvu tāds ar kādu uz šejieni braucu – man jaizspiež 160 km, kā izrādās, ne uz ko vairāk es neesmu spējīga. Vienu apli pieveicu lepnā vientulībā, bet tad satieku Tatjanu – krievu sportisti ar kuru iepazinos jau startā. Tatjana ir pagalam saskumusi, jo gan viņa, gan viņas komanda ir izgāzusies. Viņa atklāj, ka bija ieradusies pēc medaļas, bet karstums un kuņģa problēmas naktī ir nogāzušas visus. Izņemot Rimmu, protams. Tā kundzīte ir sīksta. Mierinu viņu, kā māku, kaut pati nejūtos labāk, šķiet pat Laulasmaa 24 stundu laikā noskrēju vairāk kilometru kā šeit. Pieveicam pēdējo pilno apli, paņemam konusus ar saviem vārdiem un numuriem, ko nolikt zemē tieši 10.00. Pēdējo apli ejam pavisam nesteidzīgi, laiku pa laikam kāds nesas garām kā apsvilis, lai iedzītu vēl pēdejos metrus. Izskatās, ka mūsu finišs būs trases vistālākajā stūrī – būs ilgi jānāk atpakaļ. Taņa saka, ka jāsēž nost kaut kur tepat, lai pēc tam īsāks ceļš, tomēr saņemas un dodas tālāk. Atskan šāviens, visi uz mirkli piebremzē, tomēr, tas nav īstais. Tad seko otrs šāviens… Viss. Šķiet, laiks ir apstājies. 24 stundas valdošā kustība ir beigusies. Cilvēki apmulsuši veras apkārt. Tāda nedaudz apokaliptiska sajūta. Noliekam konusus, fotografējamies. Zviedriete nokritusi zemē, pie viņas jau steidz mediķi.
Neatceros, kā tiku līdz stadionam. Aizvelku savu mitro dvieli līdz saulītei un saritinos uz tā. Mani baksta, liek ģērbties, draud, ka nokavēšu autobusu, bet man ir labi. Labirinta durtiņas ir atvērušās un es esmu brīva. Pieveikts 161 kilometrs. Nākamreiz es to izdarīšu labāk, nākamreiz es būšu tam gatava. Bet pagaidām es izbaudu to, ka varu vairs neskriet.
Secinājumi:
Neraugoties uz to, ka šī bija skarba pieredze, ir palikusi nepadarīta darba sajūta un gribas to izdarīt vēlreiz. Tagad analizējot kļūdas liekas, ka ir vēl kur iegūt papildus kilometrus.
Man jāsaprot, kā karstā laikā dabūt iekšā ēdienu. Šajā gadījumā tas būtu līdzējis.
Nebūtu slikti patrenēt ātrās iešanas soli. Tā soļojot viena ukraiņu meitene pieveica vairāk par 200 km. Tiesa, sākumā viņa skrēja un pašās beigās arī, tomēr lielākoties redzēju viņu soļojam.
Ļoti gribētos, kaut būtu vairāk meiteņu no Latvijas. Komandu. Varbūt nākamreiz tādu izdosies savākt…
km 
-