Ne nu piektdiena trīspadsmitais, bet bija skaista ziemas diena un es ne nu gluži tā pavisam neapdomīgi, bet tomēr pieteicos Vilkaču maratonam. Jāteic, ka pirms tam gan kārtīgi izlasīju nolikumu, kur skaisti rakstīts, ka savu dalību var pārcelt uz citu skrējēju un vispār, kurš tagad var kaut ko saprast, kas notiks vasarā. Pieteicos un aizmirstu, jo tas tak vēl pulka tālu.
Protams, tas bija līdz brīdim, kad kādā skaistā jūnija dienā Vilkaču maratons paziņo: “Vai tu esi gatavs Vilkaču maratonam? Mēs būsim.” Nopietni? Būs jāskrien? Tiešām, tiešām? Nevarētu teikt, ka šo paziņojumu uztvēru ar lielu sajūsmu, drīzāk ar dziļām pārdomām par to, vai es gribu skriet to maratoniņu, un pie viena ar piesardzīgu skepsi, ka man jau ir pieredze ar – negribu skriet Vilku. Lai nu kā būtu, par šo es domāšu vēlāk un izlikos, ka šis uz mani neattiecas, un aizmirsu par Vilkaču maratonu vēl uz kādu laiku.
Divas nedēļas līdz Vilkacim. Pilnai laimei, braucot mājas no Neklātienes Jāņuzāļu rogainiga, nobruka viens muskulis pie labās potītes. Nē, nu vispār es zinu, ka man tas muskulis mēdz niķoties skrienot, bet braucot ar velo un 3km no mājām? Sivēnaste gatavā. Paskriet īsti nevaru, jo sāp kāja un solis arī tizls. Braucot ar velo arī sāp. Pietupjoties arī. Skaisti. Un tas viss tieši uz garajām Jāņu brīvdienām. Lai nu kā tur bija, bet garās Jāņu brīvdienas tika pavadītas ēdot, atpūšoties, peldoties, ejot pastaigās un izbaudot mīlīgo siltumiņu. Pēc četru dienu atpūtas pauzes un profilakses es atkal varu paskriet un normāli pietupties.
Nedēļa līdz Vilkacim. Tā kā mājupceļš no Daugavpils līdz Rīgai ar vilcienu ir diezgan garš, tad prātīgāka doma ir vispirms pagulēt un tad lasīt atsūtītās ziņas. Bet kaut kā Zanes rakstītais par to, vai rīt negribu sastādīt Ģirtam kompāniju Vilkaču mežā, tomēr izlasās. Lai vai kā tur bija, bet nākamajā rītā es nevis ar velo dodos uz Baldoni uz attālināto velo gonku, kā biju plānojusi, bet braucu pie Zanes un Ģirta, lai tālāk dotos uz Vilkaču mežu un Ģirtam izrādītu trasi.
Vispār jau mēs tā īsti nemaz netikām līdz startam, jo pirmajos metros uz takas satikām labāko Vilkaču trases gidu – Šoko. Ar sarunām, jokiem un daudz smiekliem trīs Vilkaču apļi paskrēja nemanot. Nē, nu vispār jau nepaskrēja gan tik ātri. Štrunts, ka katrs aplis gana izaicinošs un pēdējā šie divi mani atstāja vienu, bet tie dunduri… Nopietni, kāpēc viņi te ir tik daudz? Kāda vēl skriešana, ja visu laiku vienīgā doma ir – kā no viņiem atgaiņāties. Tu cilvēks tā jau +25°C mēģini tikt augšā tajās sasodītajās saules pielietajās nogāzēs, bet ko dunduri? Kā tāds mušu bars tev visapkārt un pat tad, kad esi veiksmīgi ticis augšā, šie neatiet no tevis ne soli pat noskrējienā! Ok, nedaudz gan priecājos, ka nūjas šodien nav paņēmušās līdzi un rokas ir brīvas, lai no šiem atgaiņātos, bet cik var tos sasodītos dundurus. Kā, lai paskrien? Kāds vēl Vilkacis pēc nedēļas, ja tagad visa enerģija aiziet, kaujoties ar tiem nezvēriem? Un vispār – šodien tie ir tikai trīs apļi Vilkaču mežā ar tiem negantniekiem, bet kas būs pēc nedēļas? Es viņus, tos sasodītos dundurus, toč pēc nedēļas negribu redzēt. Simtu gadu man viņus nevajag!
Piecas dienas līdz Vilkacim. “Būt vai nebūt? Skriet vai neskriet? Pārdot vai nepārdot Vilkaču maratona dalību, kas būs pēc nedēļas? Tāds ir jautājums… p.s. dunduri bez komentāriem…” jeb man šodien prātā tikai viena doma.
Atbildes ilgi nebija jāmeklē, tas ir, jāgaida:
“Pietiek slinkot, velcies augšā!”
“Šitik čīkstulīgu Laumu redzēju pirmo reiz,” teica Sadistic Coach.
“Es pāršķirstīju sarakstu un secināju, ka tur ir diezgan daudz dalībnieku, kurus gribās satikt. Nācās pieteikties. Ko es ar to gribēju teikt? Pamēģini tikai nebūt.”
“Visi zin Tavu lēmumu!”
“Tiekamies pēc nedēļas!”
“Ai, nu izbeidz, cik tad grūti tas varētu būt!”
“Ir, kas pērk? Es arī esmu skeptisks par savu varēšanu, bet vienreiz taču jāpamēģina,” – bāc… gribēju jau tev piedāvāt, bet pats jau ar tur pieteicies.
“Tu jau nespētu finišēt.”
“Ja vēlies šogad Alpus, tad “vilkacis” būs noderīgs,” – Sasodītais Monblāns. p.s. jau gaidīju, ka kāds šo pateiks: “Priekš tam ir uzticami draugi.”
Vilkacis. Lai vai kā tur bija, bet rīta cēliens jau atkal tiek pavadīts, klausoties kantāti “Tēvzemei un Brīvībai”. Lai arī iepriekš biju sarunājusi sev palīgā Zani, bet neilgi pirms starta izlemju, ka savu bāzes vietu tomēr labāk gribu iekārtot aiz finiša līnijas, jo tur gandrīz blakus ir arī lielais uzkodu galds un šo palīga pienākumu uzticu Lindai. Īsi izstāstu, kas ir manā maisiņā un cik dzērienu tabletes jāiejauc pudelē. Savu krūzīti atstāju uz koplietošanas galda.
Pirmie trīs apļi. Vilkaču maratons kļūdas nepiedod. Startu uzsāku lēnām, cik nu vispār lēnām var uzsākt skrējienu ar kopēju startu. Vispār jau īsti nekas šajos apļos nenotika, ja neskaita faktu, ka pirmo apli atskrēju kā pirmā no dāmām. Labi, ka pēc starpfiniša viss mainījās un varēju beidzot uzelpot, ka manā virzienā vairs netiek vērsta frāze “pirmā dāma un re kur arī otrā un trešā”. Otrā apļa beigās foršajā taisnītē tieši pirms finiša arkas man ausī ielidoja dundurs. Nopietni, šo neliešu limits pēdējās nedēļas laikā nav jau izsmelts? Bet, vai esat redzējuši zemu lidojošu laumiņu? Es esmu, jo trešā apļa pirmajā noskrējienā pa pludmales smiltiņām man kaut kas samisējās un attapos garšļaukus uz takas. Es pat nepaspēju attapties no kritiena, kad aizmugurē skrienošie jau bija klāt un ar jautājumu “vai viss kārtībā?” mani jau bija pieslējuši augšā un nūjas iespieduši rokā. Lūk, tas tik bija serviss. Jau atkal apskrambāts kreisais celis. Vispār krītot pie sevis nopriecājos, ka nūju rokturos vēl nebiju paspējusi ielikt rokās. Bet kā tur bija tajā pēdējā Supervaroņu podkāstā par to negribēšanu skriet un domāšanu, lai atsienas kurpe… Eu, bet ideāls iemesls, lai izstātos. Tā arī nākamajā aplī, skrienot garām Andrim pasaku, ka man ir plāns un paldies par ģeniālo ideju.
Ceturtais līdz divpadsmitais aplis. Kas notika šajos apļos, neatceros, bet atceros vienu, ka pirmais kalns atšķirībā no pirmā apļa vairs nebija skrienams. Lēnām saule parādījās uz otrā augšup kalna un tur, diemžēl, parādījās arī manas pagājušās nedēļas draudzenes, tfu, tie sasodītie dunduri. Ok, viņi tur šoreiz bija daudz mazāk, jo a) bija vēlāks vakars; b) nebija tik karsts; c) ā, man bija mugurā krekls, bet viņas tur bija un pietiekami daudz. Otrais noskrējiens kā otrais noskrējiens. Vēl aizvien atceros, kā es tajā vienu gadu ar velo izklājos pludmales smiltiņās. Spīganu kalns visā savā godībā spīdēja un laistījās, tas ir, pavadīja ar skaļām ovācijām, uzmundrinājumiem un, protams, ar katru apli palika aizvien stāvāks un stāvāks. Aiz viņa skaists noskrējiens un šīs cilpas pēdējais riebīgais kāpums. Tad jau atkal taisnīte, tad lejup, tad nedaudz augšup pa aizaugušu taciņu, tad Āžu kalns, kurš jau no pirmā apļa nebija skrienams, tad vēl kāds skrienams augšup gabaliņš ar nūjām un tad jau drīz aiz pagrieziena finiša taisne. Un tā aplis aiz apļa. Pa vidu gan mani apdzina, gan es kādu apdzinu. Bet čaļi, neesat kaktusi, ja dzirdat, ka jums no mugurpuses tuvojas kāds ātrāks skrējējs – lūdzu, palaidiet viņu garām.
Nē, nu vispār jau starp apļiem bija tik ilgi gaidītās atpūtas, ēšanas un dzeršanas pauzes. Ok, vienā finiša taisnē bija nelielas pārrunas ar vēderu, ka jāiztur šie pārsimts metri un tad eko sirsiņmājā piesēdīšu uz brītiņu apdomāt turpmāko apļu pieveikšanas stratēģiju. Jā, jā. Garmins saskaitīja, ka visas distances laikā uz vietas esmu stāvējusi veselas 40 minūtes. Tik daudz? Nē nu, jā. Es daudz ēdu, dzēru un labi pavadīju laiku pie lielā ēšanas galda. Biju arī tik izvēlīga un aizmāršīga, ka vispirms Linda nevarēja manā ēšanas maisiņā atrast vienu mazo želeju, jo kurš gan atceras, ka tieši to želeju es ieliku sev svārku kabatā, lai būtu līdzi trasē. Bet šo faktu pati atcerējos tikai nākamā apļa vidū, kad priecīgi pēc apļa notiesāju tieši šo ilgi un dikti meklēto želeju. Un to, ka Inga, labu gribēdama, attaisīja pirmo želeju, ko paņēma, bet es dubultā kofeīna želeju biju paņēmusi līdzi ar domu, ka to mēģināšu ēst, ja viss būs slikti. Taisnība jau vien ir, ka kaut kas ir jāziedo miskastes dievam un kāpēc, lai tā šoreiz nebūtu tikai attaisīta, pilna dubultā kofeīna želeja.
Bet “viss ir slikti” tā arī nepienāca. Man nekas nesāpēja un pat nebija grūti. Man nebija to drūmo domu, ka jāstājas laukā. Pat ne to domu, kāpēc man vajag šo sasodīto maratoniņu. Pat plīsiena nebija. Nekā no tā. Nekā, nekā. Pilnīgs tukšums apli no apļa. Es tikai skrēju un skrēju. Ā, nē, bija gan. Pēc ceturtā apļa man apnika. Nu tā, ka ļoti, ļoti, ļoti apnika. Manuprāt, tas ir vēl trakāk nekā, ja viss būtu slikti.
Pēdējais aplis. Jau kādu brīdi saprotu, ka apli skrienu daudz ilgāk kā 30 minūtes. Tas mani vairs neiepriecina, jo lēnām atpalieku no sava skaistā grafika un vienā brīdī saprotu, ka apaļā stundā vai pusstundā neierodos starpfinišā, kā tas bija sākumā. Te palieku arī tramīga, jo, lai arī laika ir daudz, finišu nokavēt negribu, bet to, ka varu finišēt, zinu, jo, ja jau vienreiz finišēju, tad arī šoreiz to izdarīšu.
Aizejot pēdējā aplī, Riekstu čaļi nosauc, lai noķeru Viktoru. Kā tad. Kā lai noķeru cilvēku, kuru neesmu redzējusi vairāk kā pusdistanci. Te gan jāteic, ka rezultātu lapa rādīs, ka man, aizejot pēdējā aplī, atstarpe bija 15min, bet finišā tik nepilna minūte. Varbūt čaļiem bija taisnība un es varēju viņu noķert.
Pēdējais aplis tāds kluss un tukšs. Pamanos noķert vēl kādu no skrējējiem. Vienā no noskrējieniem nosmējos, lai palaiž garām zemu lidojušu laumiņu un prom biju. Arī pēdējā aplī Āža kalns nav skrienams. Nu nav. Bet šķiet, ka Durbes muižu gan pirmo reizi ieraudzīju.
Nobeiguma vietā. Ak, jā. Man atkal bija sasodīti skaista, forša un galvenais – grandioza vārda dienas pēc ballīte.
km 
-