VSK Noskrien

Priekšvārds

Uz Siguldas kalnu maratonu acis metu jau pirms gada, taču toreiz nobijos. Iemesli nobīties bija arī šogad, taču kā jau pēdējā laikā ierasts, veselais saprāts virsroku neņem un 25.oktobra rītā, nosalis kā prusaks, es stāvu Ziediņu kalna pakājē.

Gatavojies pasākumam īsti neesmu. Patiesībā divus mēnešus pirms starta, pēc tam, kad Āžu kalna skrējienā kādā no nogāzēm aizeju lejā rūkdams un attopos sūnās ar izmežģītu potīti, es mājiniekiem svēti apsolos, ka mežā vairs šogad kāju sporta nolūkos nesperšu. Solījumu gan turu tikai desmit dienas, kad vēl joprojām klibs, ar manāmi uzpampušu potīti un samākslotu bezrūpību sejā dodos Magnēta trasē. Mantkārība pēc Nissana uz šādu nekaunību mājiniekiem liek pievērt acis, bet par SKM gan man tiek īpaši piekodināts – nemaz nedomā.

Bet es domāju gan, oij kā domāju…

Vēl dažas dienas pirms pieteikuma nosūtīšanas mājinieki saņem nākamos solījumus – skriešu lēnām, skriešu prātīgi un kas pats galvenais, potītei tiks iegādāts speciāls aizsargaprīkojums. Uzķeras…

 SKM’14

Tā nu es, nosalis kā prusaks, bez aizsargaprīkojuma potītei un bez lielām ilūzijām skriet lēnām, 25.oktobra rītā stāvu Ziediņu kalna pakājē. Izvēle startēt šortos sāk likties ar vien glupāka, bet mierinu sevi ar domu, ka skrienot būs silts un tā arī ir – distancē nenosalstu. Lai arī kādu brīdi pirms sacensībās par to nopietni esmu domājis, šoreiz starta sprintā nolemju ar varenajiem necīnīties. Tā vietā kalnā eju diezgan prātīgi un augšgalā esmu uzreiz priekšā ātrākajai no meitenēm. Izrādās gan, ka liela daļa konkurentu kāpšanu augšā ir veikuši vēl prātīgāk tāpēc serpentīnā un vēlāk arī uz tilta man daudzi steidzas garām. Ar to samierinos, distance ir gara, pirmie kilometri neko neizšķirs.

Pirmajā reizē augšā pa serpentīnu esmu stariņā – esmu atradis perfektu vietu, kur kādreiz varētu atbraukt patrenēties. Jūtu arī, ka šī ir vieta, kur es jūtos patiešām spēcīgs – apdzenu daudzus tiešos un netiešos konkurentus – dzīve ir skaista. Sekojošais mazais aplis pa mežu gan man īsti pie sirds neiet, segums daudz kur neliekas stabils, tāpēc drošības labad pārsvarā izvēlos kāpnes. Tas izrādās lēnākais variants un daļa dalībnieku, ko esmu apdzinis serpentīnā atkal man ir priekšā. Nekā darīt, nevaru atļauties trakot.

Nonākot uz garās taisnes atkal varu uzņemt ātrumu, taču pārāk neforsēju tāpēc nav pārsteigums, ka taisnes galā mani panāk un apdzen divi konkurenti. Kristapu es jau pazīstu, bet otrs, lai arī redzēts, pēc vārda līdz šim nav zināms (izrādās Andis). Drīz jau visi trīs sasniedzam dzirdināšanas punktu, kur iestiprinos ar tēju un tad jau arī pirmo reizi iešana pa baļķi. Savam līdzsvaram īpaši neuzticos tomēr pāri tieku bez problēmām, baļķis vēl ir sauss. Ik pa laikam no Kristapa un Anda noskrējienos vai tehniski sarežģītākās vietās atpalieku, bet kāpumos cītīgi velku klāt tāpēc nekur tālu viņi netiek. Sevišķi grūti iet pēdējos divos noskrējienos, Kaķīškalnā zaudēju sekundes 20, kuras atkal izdodas atgūt nākamajā kāpumā, kur mani kolēģi aizķeras aiz 15km veicējiem, bet īpaši nepatīk pēdējais noskrējiens aplī, kur vietām ir ledus, bet vietām ir dubļi. Arī šeit zaudēju daudz laika, bet taisnēs līdz Ziediņu kalnam visu atgūstu.

Šeit gan mani Kristaps morāli sagrauj, pats skriet Ziediņu kalnā gatavs neesmu, bet viņš to dara atstājot mūs ar Andi ierīt putekļus. Līdz kalna galam tikt ir grūti, bet palīdz skatītāju atbalsts, kurš lai arī nav man, tāpat mudina uz priekšu. Neilgi pirms virsotnes dzirdu arī tekstu par to, lai paeju malā, jo redz Andis nākot, bet savācos un savu bērnībā labi trenēto leksiku paturu pie sevis. Pašā spicītē gan vienu “sarauj Droppy” saņemu un tas palīdz pēdējos soļus kalnā veikt skriešus, laiks doties otrajā aplī, bet pirmais piebeigts ar rezultātu 1:39:33. Cienīgi!

Jau no paša apļa sākuma esmu palicis viens, Kristaps ir aizskrējis uz neatgriešanos, Andis ir palicis aiz muguras. Skrienot lejā no serpentīna gan uz mirkli tieku atkal noķerts, bet tiklīdz ir taisne atkal atraujos, šoreiz arī es uz neatgriešanos. Serpentīns augšup vairs tik ļoti pie sirds neiet. Uzskrienu gan diezgan labā tempā, bet mežā iekšā dodos ar smagām kājām. Ar vien biežāk sapņoju par nākamajiem kāpumiem, jo nosacīti tie ir kā atpūta no skriešanas. Garajā taisnē ātrums vairs nav tik skaists kā bija pirmajā aplī, taču tas netraucē man apdzīt dažus spēcīgus skrējējus no 36km distances. Jūtos pacilāts un dzirdināšanas punktā ieskrienot smaidot pieprasu gan tēju, gan sporta dzērienu, gan pēc kāda pārdomu mirkļa vēlreiz tēju. Baļķis šajā reizē jau ir nedrošāks, bet nekādu lielo aizķeršanos nav.

Pirmās problēmas sākās karjerā. Kalniņš, kas jāpievar, lai tiktu ārā no šī smilšainā veidojuma tiek nominēts kā riebīgākais visā trasē. Nepalīdz arī mazais kikerītis, kas seko uzreiz pēc tam. Nedaudz jau sāku sagurt, bet tad uz asfaltētā ceļa posma es priekšā ieraugu vienu no līderiem, kurš pārvietojas ejot. Karma man par šo noteikti kādreiz atspēlēsies, bet paskrējis viņam garām es klusībā pie sevis smaidu. Ļauni, bet es taču nevienam neapsolīju, ka būšu labs.

Vēlme smaidīt gan diezgan drīz atkal pazūd, trases beigu daļa ir visgrūtākā. Uzmanīgi noklenderēju no Kaķīškalna, bet fonā jau redzu, ka man ir sekotājs. Uz mirkli tas motivē, bet jau nākamajā noskrējienā Kordes trasē, pēc tam, kad esmu pirmo reizi nolicies uz pakaļas un esmu bijis ļoti tuvu tam, lai atkal palielinātu potītes izmērus, es tieku noķerts. Nepatīk man šis kalns.

Savam konkurentam (vēl vienam Kristapam) noturu līdzi līdz pat Ziediņu kalnam, bet galvā maļās nelāgas domas par pāragru finišu. Nogurums ir milzīgs, nedaudz velk uz sliktu dūšu, arī kājas izrāda protestus. Lielas izvēles gan man nav, mašīna neapdomīgi ir atstāta kalna augšgalā.

Viegli neiet, bet augšā tieku. Atbalsta no skatītājiem nav, taču fonā, no kalna augšas, dzirdu komentētāja tekstu par to, ka 4. vieta dodas pēdējā aplī. Klusībā pie sevis šo vīru apsaukāju nesmukos vārdos, vai tad tiešām nevarēja paklusēt un ļaut man mierīgi izstāties? Skaidrs, ka uzzinādams, ka esmu iespējams top5 pozīcijā, es vairs ārā nestāšos, tas nebūtu attaisnojami. Lai nu kā, bet otrais aplis pievarēts 1:49:07, bet kopējais laiks ir labāks par plānoto 3:28:40.

Ēdināšanas punktā piekrāmēju pilnas rokas. Grābju visu, ko varu panest. Nākamo kilometru es nodarbojos ar negausīgu ēšanu, ko pabeidzu tikai nokļūdams uz Gaujas tilta. Enerģija ir nedaudz atgriezusies, taču nedaudz sāk durt sānā – tas par negausību.

Serpentīnu trešo reizi skriešus pievarēt neizdodas – noriju rūgtumu un soļoju. Meža aplī gan cenšos neslinkot un saņēmis pāris uzmundrinājumus no tiesnešiem un trases baudītājiem, šo daļu pieveicu pārliecinoši. Garajā taisnē iet grūti. Cenšos skriet, bet ik pēc 200 metriem uz pāris mirkļiem pāreju soļos. Atpūtas mirkļi nav gari, tāpēc uz priekšu es tieku diezgan raiti. Galvā tiek skaitīti kilometri, kad to ir palicis nedaudz virs desmit, cenšos sev iestāstīt, ka nu jau vairs tāda treniņdeva vien palikusi. Pats gan šīm muļķībām nenoticu. Nedaudz gan priecē fakts, ka esmu veicis divus ātrus pirmos apļus, pat, ja pāriešu soļos, 6 stundās vajadzētu ierakstīties.

Dzirdināšanas punktā vēlreiz kārtīgi padzeros, meitenes smaida, bet es vairāk neko par dažām neloģiskām skaņām izdot nevaru. Nogurums ir milzīgs. Sasniedzis baļķi, novērtēju to kā ļoti slidenu, bet labāku variantu nav. Uzkāpdams uz baļķa gandrīz tikpat ātri noveļos no tā lejā – labās kājas augšstilbs tiek sarauts krampī. Mirkli palokos sāpēs, bet uz baļķa noturos un pēc mirkļa tieku arī pāri. Izveļos cauri māla dubļiem, tieku zālītē un tad krampī sarauj arī otras kājas augšstilbu. Vārda vistiešākajā nozīmē esmu nospiests uz ceļiem. Par manu leksiku, kas seko pēc krampjiem vēsture klusē, bet ilgi uz ceļiem es nepalieku. Malēnieši esot spītīgas radības un arī es tāds esmu. Ceļos un veļos, bet par krampjiem aizmirstu.

Turpinājums nav viegls taču, lai arī lēnākā gaitā, tomēr diezgan efektīvi tieku galā ar dažiem grūtiem kāpumiem, pat karjers vairs neliekas tik nepievarams. Ar noskrējieniem gan iet ar vien grūtāk un Kaķīškalnā Garmins rāda 7:00min/km, jūtos nožēlojami. Arī nākamajā kāpumā pēc Kaķīškalna iet grūti, jau kalna sākumā esmu spiests uz mirkli apstāties, bet atgūstu elpu un tālāk jau iet vieglāk. Kordes trases noskrējienā atkal ir problēmas, vispirms saplēšu cimdu pret zariem un tas atlikušo distanci ir jānes rokās, bet mirkli vēlāk slaidi noliekos uz pakaļas. Nepatika pret šo kalnu sāk pārvērsties par kaut ko lielāku.

Nepatika gan ātri izgaist, jo tuvojas finiša kalns. Jau pirms tā garajā taisnē esmu pārliecinājies, ka man neviens aiz muguras nav, tas ir svarīgi, kalnā nebūs jātrako. Ziediņu gan tas vieglāku nepadara un apsaukādams to par Dēmonu kalnu es lēnām raušos augšā. Jau kalna vidū redzu, ka kalna galā beidzot ir ieradušies arī mani atbalstītāji. Tas nedaudz uzmundrina, lai arī temps ir pašvaks un brīžiem liekas, ka tūlīt kritīšu atpakaļ. Vēl desmit metrus pirms virsotnes noliektu galvu un sakostiem zobiem cīnos ar sevi, bet tad saņemos, uzlieku uz sejas smaidu un dodos augšā. Patiesu smaidu gan ārā dabūju tikai pēc tam, kad kāds no līdzjutējiem grib mani aizsūtīt vēl vienā aplī. Lepni smaidīdams noliedzoši kratu galvu – nu nebūs. Pēc šī jau līdzjutēju atbalsts ir lielāks, tieku skubināts paskriet un to arī daru līdz pat finišam. 5 stundas, 31minūte un 55 sekundes ir mans finiša laiks, kas gala rezultātā man dod 5. vietu un milzīgu lepnumu un gandarījumu par paveikto. Uz Ziediņu gan vairs neatskatos, mūsu draudzība ir galā.

Nākamo stundu gaidot rezultātus pārsvarā kratos drebuļos. Pēc tam, kad nepalīdz ne karstā tēja, ne karstā zupa, tieku ievietots siltā mašīnā ar pledu uz pleciem un tas lēnām atgriež man dzīvību. Tā pa īstam silti gan paliek tikai Rīgā, pēc tam, kad visu ceļu mašīnas krāsniņa ir rūkusi uz pilnu klapi. Tas gan man neliedz visu ceļu lepni smaidīt.

 Pēcvārds

Ir pirmdienas rīts, kad sēžot pie brokastu galda čekojot e-pastus pamanu, ko interesantu:

Congratulations! Your name was chosen at random from the 1908 pre-registered athletes to The North Face® Lavaredo Ultra Trail 2015.

Sirsniņa salecās no priekiem, bet kājas zem galda gan noburkšķ ko nesmuku. Nav gan tā, ka viņām ir kāda teikšana, nāksies vien skriet. Bet Siguldā, Siguldā es nākamgad atgriezīšos pieredzējušāks, izturīgāks un drošāks – man te patika!

P.S. Spēles ar uguni (medaļu) – jeb adrenalīna ķeršana Līmes gaumē.