VSK Noskrien

Nu tas ir galā. Padarīts. Piedzīvots. Izbaudīts.

Vajadzēja laiku, lai to tā kārtīgi apjaustu, jo prātā to nemaz nav tik viegli aptvert: 145 km pa sarežģītu kalnu reljefu ar kopējo kāpumu +9100 m un tik pat arī lejā. Tas ir kā “uzskriet” Everestā un pēc tam noskriet arī lejā… Tam atvēlēts laika limits – 43 stundas. Izmantojot laika limitu pilnībā, nācās lukturi ieslēgt trīs naktīs pēc kārtas, jo starts tika dots 28.augustā plkst. 4.00 no rīta Itālijā, kad bija vēl tumsa. Tad visa diena un nakts pa kalniem, un finišs Šamonī (Chamonix) 29.augusta vakarā, kad jau atkal ir tumšs.

Paši organizatori TDS distanci sauc par skarbāko, jo 145 km garajā ceļā augstuma metri jāsalasa gandrīz tik pat daudz, kā pasaulslavenajā ultra maratonistu festivāla garākajā distancē UTMB. TDS distance intensīvāka un tehniski sarežģītāka. Ar to arī skaidrojams fakts, kāpēc no vairāk nekā 1700 startējušajiem finišu izdevās sasniegt tikai 60%, lai gan laika apstākļi mūs lutināja. Vairāk nekā 600 dalībnieku izstājas pārslodzes, spēka izsīkuma vai veselības problēmu dēļ.

Uz starta izgāju, skandinot pats sev trīs saukļus. Mana drauga iemīļotais teiciens: “man nevienam nekas nav jāpierāda”, bija visam pamatā. Tik tiešām, tā ir mana paša izvēle un es nevienam neesmu neko apsolījis. Otru sev skaitīju vēl biežāk: “ziloni var apēst, ja to ēd pa gabaliņam”. Domās visu distanci sadalīju pa gabaliņam, no viena dzirdīšanas vai barošanas punkta līdz nākamajam (7-16 km katrs posms). Vai – līdz kalna galam un tad tālāk. Bet dažkārt dalīju pat vēl smalkāk – nu, līdz tam akmenim… Trešais, varbūt vēl banālāks, bet patiess: “cerība mirst pēdējā”. Es tiešām cerēju, ka man tas izdosies.

28.augusta vienos naktī mana ģimene vēl nebija aizgājusi gulēt, kad cēlos, lai ēstu un dotos ceļā. Šķiet, ka bija izdevies pagulēt tikai kādu pusotru stundu. Apetīte nekāda, bet apziņa, ka vajag, bija. Katra putras karote mutē tika nogādāta ar helikopteru. Tā tētis mani bērnībā, pašam nemanot, spēja “iebarot”, līdz šķīvis tukšs. Olivers sasmērēja maizītes, kuras ieliku maisā “pusceļam” 91.km pieturai Beafort, uz kuru maisus nogādā organizatori. Sapucējos, vēlreiz prātā pārliku, vai viss obligātais inventārs līdzi, un aidā, uz priekšu.

Pie iepriekš aizrunāta autobusa, kurš salasa visus dalībniekus no Francijas puses un caur Monblāna tuneli nogādā uz Itāliju Kurmaijera (Courmayeur) starta vietu, mani sagaidīja manas komandas līdzjutēju smaidīgās sejas. Jutos īpaši pacilātā noskaņojumā. Mani bez maz vai iecēla autobusā. Kamēr autobuss vēl stāvēja, dzirdēju savējos dziedam Šveika dziesmu “Ar Dievu meitenes, jūs tagad redzat, varoņi kā rodas”. Šī dziesma mani vēl ļoti ilgi pavadīja ceļā. Autobusā valdīja pilnīgs klusums. Vien retais sarunājās. Visi aizņemti ar savām domām. Satraukums virmoja gaisā. Es te pat aizdomājos par zināmu līdzību ar sajūtām, kādas, iespējams, izjūt karavīri, dodoties cīņā. Visiem viens mērķis, misijas apziņa, augsta motivācija, skaidrs, ka būs kritušie, un, vispār, neziņa par nākotni un šaubas par pasākuma jēgu. Šaubu mākoņi arī virs manas galvas ik palaikam savilkās. Lai arī jūtos labā formā, skaidrs, ka vajadzēja vairāk laiku veltīt treniņiem. Bažīgu darīja fakts, ka neesmu izgulējies un kārtīgi atjaunojies pēc Monblāna kāpiena. Tikai pirms divām dienām mēs vēl bijām virsotnē. Kāpām klasisko Gouter Hut maršrutu. Tā kā kāpēju skaits tiek strikti regulēts un teltīs dzīvot vairs neļauj, tad mēs 9 vietas Izturības komandai dabūjām tikai apakšējā būdā Tete Rousse. Līdz ar to, kāpiens paģērēja teju 16 stundas. Bet par Monblānu, tas jau ir cits stāsts.

Kad mūsu autobuss ieradās Kurmaijerā, tas mūs aizveda līdz stāvlaukumam pilsētiņas tālākajā galā. Piktojos, ka tagad distance būs vēl par 3 km garāka. 20 min pirms sākuma starta koridors jau bija pilns. Noskatījos uz līderu VIP-iem un atcerējos, ko Intaram Olimpiskā centra daktere bija teikusi: “ar tādu augumu jums uz hokeju vai regbiju jāiet, nevis ultra maratonos jāpiedalās”.

Iespraucos starp pārējiem pie beigu daļas. Kad distancē daudzus apdzen, tad ir labāks noskaņojums, nevis otrādi, kad tevi apdzen. Starts! Sajūtas neaprakstāmas. Līdzjutēji, mūzika un tūkstošiem lukturu. Uzreiz aiz starta līnijas Katrīna no visiem skrējējiem atsveicinās. Katrīna ir visa UTMB festivāla mamma. Agrāk esot katru finišētāju personīgi sagaidījusi. Arī es pieskāros Katrīnai un sajutos kā svētību saņēmis.

Kad pilsētas kņada bija palikusi aiz muguras, ceļš tālāk vijās kalnā, pa kuru uz augšu plūda elsojoša lampiņu straume. Nevarēju atturēties pamēģināt to nobildēt, bet no bildēm nekas sakarīgs nesanāca. Tad piefiksēju, ka katra mazā apstāšanās man “izmaksā” kādas 20 vietas, kuras atgūt, pa stāvu taku augšā rāpjoties, nemaz tik viegli nevar. Uz augšu man gāja raiti un viegli, bet noskrējienos uz leju jutu augšstilba muskuļus. Sevišķi grūti bija tie garie noskrējieni, kad kādos 8 kilometros jānomet vairāk nekā 1400 augstuma metri. Vietām bija arī sastrēgumi. Vēlāk distancē kāda taka bija aprīkota ar virvēm. Nolīgtie alpīnisti stāvēja blakus un diriģēja parādi. Kamēr stāvēju, ļoti nosalu.

Man bija tā laime redzēt divus pasakainus saullēktus un divus saulrietus. Kad migla ar mākoņiem un kalnu korēm izveido tādu ainavu, tad, to redzot, dvēsele gavilē. Tajos brīžos vairs nav šaubu par dalību šajā avantūrā – tas ir to vērts!

Pirmie 30-40 km paskrēja nemanot. Bet pēc 50 km sajutu ko nelāgu vēderā. Ar visu to, ko līdz tam biju saēdies, mans nabaga kuņģītis netika galā. Bija sajūta, ka esmu norijis basketbola bumbu. Sita augšā skābi, un par barības uzņemšanu nespēju pat padomāt. Katrs nākamais kilometrs skaitījās aizvien lēnāk. Paskriet uz leju vairs nevarēju. Katrs solis tika pavadīts ar sāpēm vēderā.
Kā tad tā? Vai tās ir beigas? Viss? Nekas cits taču nesāp. Kājas ir OK. Laika apstākļi ideāli. Bet es vairs nevaru pakustēties.

Nu ziloni dalīju pavisam mazos gabaliņos. Liku sev mērķi tik, cik lukturis tālu rāda. Pēdējie 15 km līdz punktam, kurā būs iespēja izstāties, bija visgrūtākie. Atskārtu, ka pēdējās 6 stundas neesmu neko ēdis. Tikai drusku buljonu un krūzi kolas. Spēki līdz ar to arī bija galā. Bet vēl jātiek līdz 91.km. Nogurums, miegs un vēdergraizes man lika meklēt daudz maz taisnu un plakanu pleķīti, kur atgulties. Bet ne jau es vienīgais tāds. Visi luksus klases dabas dīvāniņi jau aizsisti. Koncentrēšanās spējas strauji samazinājās. Pastāvēja ļoti liels risks paklupt un savainoties. Kā atlaidos garšļaukus, tā atslēdzos. Bet pēc 12 min atmodos, jo tas bija laiks, pa kuru ķermenis paspēja atdzist. Nospriedu, ka labs dabīgais modinātājs. Nosalis rausos augšā un turpināju dalīt ziloni pa gabaliņam.

Kad sasniedzu 91.km barošanas punktu, biju pārliecināts, ka ar to man šis pasākums ir galā. Gandrīz pārliecināts. Atstāju tikai mazu mazītiņu cerības stariņu. Vilšanās. Pazemojums. Sašutums. Bezspēks. Paņēmu savu iepriekš atsūtīto maisu un domāju, ko darīt. Zvanīt savējiem nakts vidū, lai brauc pakaļ? Kamēr gaidīšu, tāpat gulšņāšu. Nolēmu vēl neizstāties. Pagulēt un tad. Sporta zāle bija pārvērsta par riktīgu lazareti. Vienā galā dakterīši un fizioterapeiti uz saliekamajām kušetēm apstrādā cietušos, bet otrā galā uz matračiem atpūšas atbirēji un tie, kas vēl plāno turpināt. Visas vietas aizsistas. Stāvēju, gaidīju un kā kāds sakustējās, tā ātri riktējos viņa vietā. Līdz kontrollaika beigām vairs atlikušas 1,5 stundas. Cerība mirst pēdējā. Uzliku modinātāju. Ja nu notiek brīnumi? Brīnumi nenotika. Modinātāju nedzirdēju. Pamodos no trokšņa, kad dakteri locīja savas kušetes kopā. Kāda franču kundzīte ar slotu rokā man prasa, vai es vēl došos trasē. Teicu – jā. Neapzināti. Atvēru maisu, pārģērbos un apēdu dēla sasmērētās sviestmaizes. Man bija divi varianti, vai nu tās paliks manī vai arī strauji pametīs. Palika. Hm, sajutos daudz labāk. Kamēr biju atradies miera stāvoklī horizontāli, mans kuņģītis bija pastrādājis un samalis daļu no tā, kas tajā bija salādēts. Biju ieguvis tik ļoti nepieciešamo enerģiju. Labi. Tad es vismaz iziešu no šī punkta un, ja joprojām būs slikti, nākšu atpakaļ.

Pie durvīm mani sagaidīja pārsteigums. Organizatori paziņoja, ka kontrollaiks beidzies. Tas izraisīja neviltotu sašutumu kādai ķīniešu dāmai, kura skaļi mēģināja šo jautājumu atrisināt. Tas paglāba mani. Kamēr šie tur ķīvējās, es klusītiņām pazagos garām. Pagāju garām arī organizētājiem, kuri kā pēdējie dodas distancē, lai pārliecinātos, ka neviens tur nav palicis. Nu ne jau gluži ar lāpstu rokā, bet ar rāciju gan.

Jutos pārsteidzoši labi. Atlika tikai izdzenāt pesimistiskās domas un apziņu, ka esmu pats pēdējais. Pēdējais aiz visiem, kuri vēl cīnās trasē un aiz tiem, kuri jau TDS finišējuši. To grūti prātā aptvert. Ja es esmu tikai pusē (tā biju sev iestāstījis, ka 91.km ir puse), tad TDS līderi visu ir darījuši divreiz ātrāk nekā es. Divreiz ātrāk kāpuši kalnā, divreiz ātrāk skrējuši uz leju un divreiz mazāk uzturējušies barošanas punktos. Vou!

Tālāk man gāja salīdzinoši viegli. Izklaidējos skaitot, cik daudzus es apdzenu. Pēc pirmā simtiņa jau sāka atgriezties pārliecība, ka nekas nav beidzies un es to varu. Startējot no pašām beigām, man bija iespēja satikt vairākus letiņus. Iepriekš distances sākumā biju saticis tikai Matīsu. Kāpjot pa kādu nogāzi, mani pēkšņi uzrunāja latviski. Tā bija ar apbrīnojamu apņēmību apveltītā Antra. Viņai bija bijušas savas likstas, taču tās nelaupīja plānu iet līdz galam. Tad kādā punktā satiku Gustu un tālāko ceļu būtu gājuši kopā, ja vien nepazaudētu viens otru. Kādā punktā es biju pārliecināts, ka viņš jau priekšā. Pieliku soli un mēģināju panākt, bet izrādījās, ka Gusts gaidījis mani pie telts.

Beidzot sasniedzu ilgi gaidīto Les Contamines, jo zināju, ka tur satikšu savējos. Tik superīgi bija satikt Intaru un Edgaru, un pēc tam arī Otaru un Odriju ar Itu. Intars varēja ienākt punktā kā oficiāls asistents. Citādi, tāpat no malas, nemaz nevar visi ienākt. Lai arī man neko īpašu nevajadzēja palīdzēt, tas, ka kāds savējais blakām, dod ļoti labu sajūtu. Drauga plecs. Arī visu pārējo draugu atbalsts no attāluma ļoti palīdzēja. WhatsApp ziņas lasīju tikai barošanas punktos. Tie mirkļi bija kā saldais ēdiens. Pateicoties man īpašiem un tuviem cilvēkiem, es sevi spēju motivēt darīt to, ko es daru.

TDS distances noslēguma daļā bija kāds īpašs izaicinājums – bija jāpārrāpjas pāri Col de Tricot pārejai. Pa stāvu serpentīna taciņu jātiek līdz augšai. Atskatoties no taciņas, ainava pasakaina. Spožais sniegs Monblāna kalna apkārtējās virsotnēs, ledāja zilās mēles, no kurām iztek mutuļojošas upītes un zaļas pļavas ielejā. Tā varētu stāvēt un apjūsmot dabu, taču saule pakausī burtiski spieda nost pie zemes. Kāpu ļoti prātīgi. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Elpoju, atelpojos, dzēru un turpināju kāpt. Sāku bažīties par ūdens krājumiem. Pēdējā uzpildes stacijā līdzi paņemtie 1,5 l strauji sāka izsīkt. Es jau uzbūru ainiņu, kā pārejas augšā ieeju bārā, nometu 20 EUR uz letes un pasūtu lielu glāzi auksta ūdens. Palūgtu, lai piešauj klāt mazītiņu šļuku alus, tik ļoti gribējās kaut ko rūgtu. Taču ūdens pietika un vājums neuznāca. Kuluāra vidū gan kādai itāļu meitenei bija palicis slikti. Ar viņu šad tad bijām kādu vārdu pārmijuši. Viņa bija atslēgusies, bet kad no pārejas augšas noskrēja glābēji, bija jau atžirgusi. Pēkšņi starp klintīm atskanēja helikoptera izraisītā dārdoņa. Nevarēju iedomāties, ka helikopters spēj piezemēties arī tik lielā slīpumā. Tas atstutēja vienu slieces galu uz akmens, un no tā izlēca divi glābēji ar lielām somām. Tad helikopters pacēlās gaisā. Pēc brīža tas atgriezās un ar troses palīdzību iecēla vienu no glābējiem, tad nolaida trosi un pacēla iepriekš sagatavoto cietušo itāļu meiteni. Tad, visticamāk, visu sagatavoja transportēšanai un visbeidzot pacēla otru glābēju. Helikopters pazuda Šamonī virzienā. Kad biju sasniedzis pāreju, atkal tika izsaukti glābēji. No pārejas augšas atkal devās divi lejā. Taču helikopters varēja ierasties tikai pēc laika, jo, šķiet, tas bija aizņemts ar glābšanas darbiem Monblānā. Tā gadās. Ceru, ka ar cietušajiem viss kārtībā. Dažādus pārmocījušos jau ik pa laikam varēja redzēt. Citi nespēj apstāties un pateikt nē. Tāpēc arī pie barošanas punktiem un pirms vai pēc sarežģītiem posmiem visus dalībniekus vizuāli novērtē dakteri. Dažu labu nolika mierā.

Kolosāla sajūta bija skriet pa to taku lejā, kuru jau iepriekš bijām noskatījuši, kad visi ar tramvaju cēlāmies uz augšu, lai kāptu Monblānā. Līdz pat Šamonī tālākais skrējiens vairs nesagādāja nekādas grūtības. Biju kā uz tāda viļņa. Ar katru soli finišs tuvojās. Un atkal mēs satikāmies ar Gustu un viņa jauno brazīļu draugu. Pļāpājot laiks ātri aizskrēja.
Kad ieskrējām Šamonī, man pretī jau bija atskrējuši Intars ar Edgaru. Rokās liels Latvijas karogs. Skrējām cauri Šamonī. Ielas malās visi aplaudē un uzsauc! Es tik tiešām sajutos kā varonis. Pašā centriņā mani sagaidīja pārējā atbalsta komanda. Mana lielā ģimene – komanda IZTURĪBA. Visi kopā skrējām pa atbalstītāju pilnajām ielām. Un nesām karogu kā uz olimpiskajām spēlēm. Tas bija vienreizēji! Es biju tik ļoti aizkustināts un laimīgs. Visu laiku centos noturēties, lai no tās visas emociju gammas nesāktu raudāt. Šī mirkļa dēļ vien tas bija tā vērts. Man vajadzēja pieveikt vairāk nekā 145 km, uzkāpt un nokāpt vairāk nekā 9 km uz augšu un leju, divas naktis praktiski negulēt, lai tā kārtīgi izprastu, cik svarīgi ir būt starp savējiem. Es esmu pateicīgs visiem, kuri mani atbalstīja un līdzi juta. Esmu pateicīgs Dieviņam, ka viņš man ļāva to visu izbaudīt. Un, protams, bez IZTURĪBNIEKIEM es to nebūtu paveicis. Esmu pateicīgs arī savam kuņģītim, kurš, iespējams, paglāba mani no ilgstoša atjaunošanās procesa. Ja man nebūtu bijis slikti ar vēderu, es būtu darbojies daudz intensīvāk un, noteikti, pēc tam būtu juties ļoti noguris. Es nepārmocījos, nedabūju nevienu tulznu un man tā īsti arī nemaz nesāka sāpēt muskuļi.

Vai es kādreiz vēl uz ko tādu parakstīšos? Nezinu. To Do liste man ir garu garā…

Uldis mani iedvesmoja un iedrošināja. Es ceru, ka arī mana pieredze kādam ļaus noticēt pašam sev. To var izdarīt. Tas ir iespējams.