Distances profils
Kāpjot ārā no lidmašīnas ieelpoju atvaļinājumu. Noteikti vairāk nekā +30 grādi. Gandrīz gadu nekas tāds nav sajusts. Vēl dažas stundas ar Flixbusu un esam Bolcāno. Tos nieka 2 km jau nebrauksim ar taksi. Visu dienu nosēdēts. Uz Airbnb noīrēto apartamentu nolemjam doties ar kājām. Ejam gar šoseju, jo google maps uzrāda īsāko ceļu. Pēc dažiem simtiem metru pāris melnādainas senākās profesijas pārstāves novērtē mūs. Sakrāsojušās, super mini sarkanos svārkos. Nebūsim viņu klienti. Bet šis rūpals Bolcāno ir attīstīts. Nu jau ceļš aizved uz dzīvojamo rajonu. Stadions, picērija un kafijas veikaliņš. Vajadzīgā adrese atrasta, pastkastīte arī. Pēkšņi piefiksēju, ka man nav dzīvokļa Nr. Šeit tikai uzvārdi. Izdomāju, ka šis dzīvoklis būs īstais mēģinu atslēgt durvis. Palieku jau nedaudz dusmīgs, ka tik nekvalitatīvas atslēgas. Sāku pielietot to, kas man vēl ir palicis – spēku. Baiba vienā brīdī mani pārliecina, ka īstās durvis varētu būt stāvu augstāk. Labi, ka pārliecināja, taču zaudējām iespēju iepazīties ar Karabinieriem. Iekārtojamies savās mājās, kurās Baiba pavadīs 9 naktis, es 8.
Izpētu laika prognozi. Aklimatizācijas plāns skaidrs.
- diena – jāuzkāpj 1500 vjl.
- diena – Šopings (jo sola lietainu laiku).
- diena – Kalni 2200 vjl.
- diena – mierīgi jāpadzīvojas ap 1500 – 1700 vjl.
Jāatpūšas un jāsagatavojas sacensībām.
Bolcāno ir tikai 150m vjl., bet skriešana pārsvarā būs augstkalnē.
Laiciņš jauks. Silta vasara.
Pārgājienu dienās ar Baibu nostaigājam pa 20km. Par daudz pirms 121 km sacensībām. Izejam arī trases sākumu. Liekas, ka skrējiens būs līdzīgs iepriekšējā gada UTMB CCC. Skaistums un ainavas dievīgas.
Pienāk pirmstarta Diena. Manī iestājas apmulsums. Ko es šeit daru? Dzeru vinčikus pa vakariem un ēdu dienvidu augļus. Kādēļ un uz kurieni man jāskrien, turklāt 121km ar +7500 (kas beigās bija kādi 8000m vismaz). Mēģinu nospraust sportiskos mērķus – 3. vecuma grupā. Izskatās nereāli. Jo vecuma grupas līderi ir spēcīgi tehniskās distancēs. Labi, galvenais mērķis ir finišēt, lai varu dabūt pietrūkstošos 6 punktus UTMB (Ultra Trail Mont Blanc – skrējiens apkārt Montblānam 170 km ar 10 000 kāpummetriem, kas jāpaveic 46 stundās, taču ātrākie to dara 19 stundās. Elitārākās taku skriešanas sacensības pasaulē! Lai tajās piedalītos ir jāsakrāj kvalifikācijas punkti un jālaimē dalība izlozē, jo ir 3 gribētāji uz dalības vietu!)
Kādā brīdī man apmulsums ir tik liels, ka uzrakstu postu feisītī. Biju gaidījis, ka saņemšu atbalstu tikai no skrējējiem apmēram: Savāc savu pakaļu un velcies uz startu vai Kas ar Tevi noticis, es Tevi vairs nepazīstu formā! Taču saņēmu ārkārtīgi daudz atbalstošus un uzmundrinošus vēlējumus. Rodas sajūta, ka gribas skriet uz startu! Draugu atbalsts ir noderīgs.
Jau skatoties ātrāko iepriekšējo finišētāju laikus, viss izskatās aizdomīgi. Kādēļ 17 un 18h, nevis 13 – 14h? Dalībnieku sapulcē tiek izstāstīti drošības noteikumi, kurā brīdi saukt medikopteri, kurā pietiek ar zvanu organizatoru glābējiem. Organizatori arī norāda grūtos posmos. Pastāv iespēja stipra negaisa laikā sacensības pārtraukt pavisam, vai uz laiku. Vēl viņi uzsver, ka distance esot tehniska. Visu šo vārdu nozīmi vēl īsti neuztveru.
Pēc ekipējuma pārbaudes mēs 200 dalībnieki dodamies uz startu. Dalībnieki no dažādām valstīm. Baiba iedod buču.
Pirms starta man klāt pienāk Pēteris. Minhenē dzīvojošs puisis. Viņam arī vajag punktus. Novēlam veiksmīgu startu. Atskan jauka dziesma, laikam himna. Pistoles šāviens un dodamies skrējienā. Viegls iesildošs solis. Pēc 1km skrējiens beidzas, jo turpmākajos 15km būs jāsasniedz 2200m. Ja iekļaušos 3 stundās, tad būs gājis labi. Kāpjam pa stāvu ceļu augšup.
Skrien ar stilu
Novērtēju publiku. Viens vīrs stilīgs, koka paštaisītas nūjas. Rūtains kokvilnas krekls un bikses. Brezenta pleca soma. Tad viens džeks no Francijai piederošas salas. Izskatās kā Šerpas. Ak, šīs mollīgās itāļu ultru skrējējas. Skatoties uz priekšu kalnā augšā, sanāk skatīties zem svārkiem. Ilgi tāds skats nav izturams. Dodos uzbrukumā. Apdzenu divas svārkainās. Pamanu priekšā dāmu līderes. Turos grupā ar viņām. Pamanu, ka skrienot panāku dāmas, taču kāpjot viņas attālinās. Laikam viņām pavisam cita tehnika. Labi, ka līderes pienācīgi apģērbtas biksēs.
Basta
Pulss ir labs, jūtos lieliski. Ceļš ir zināms, jo ar Baibu izstaigājām pirmajās dienās. Tuvojas pirmais dzeršanas punkts. Esam sasnieguši Operbolzano ciematiņu. Dāmas skrien 100m pa priekšu. Līdz šim ciematiņam jūs varat uzbraukt ar gaisa tramvaju. Un pēc tam pa 15EUR varat doties izbraukumā ar mazbānīti. Līdz nākošajam ciematam. Šeit jau esmu bijis 2 reizes. Jūtos kā mājās. Želejas iet iekšā burvīgi. Dzeršanas punktam paskrienu garām. Jāizdzer no sākuma līdzpaņemtais. Līdzjutēji ar alpu zvaniem ieriktējušies ap trasi. Audzē riepu, dzerot alu un cepot gaļu. Dažs jau pavisam iesarcis. Protams, visi draudzīgi piedāvā iedzert alu.
Asfaltu nomaina priežu mežs. Patīkams, mīksts segums. Slēdzam lampu iekšā. Jau krēslo. Pēc kārtējās želejas sāk likties, ka dāmu līderes pa mežu pret kalnu skrien par lēnu. Uzņemu ātrumu un atraujos no viņām. Solis raits. Joprojām skrienam un stāvākos posmos kāpjam pret kalnu. Ik pa brīdim ieskrienam kādā aplokā. Jau sāku priecāties ka plāns Nr.1 tiks izpildīts. 3h iekļaušos sasniedzot pirmo mazo 2260 Ritner Horn virsotni. Pirmie 19 km būs noskrieti. Šeit mēs ar Baibu baudījām dievīgo aprikožu kūku un kafiju īpašā noformējumā!
Mosties. Pēkšņi kāds tuvojas, un man kāpumā garām aiziet ātrā solī Maria. Virsotnē viņa paliek punktā. Es skrienu garām. Ūdens man ir pietiekoši. Pirmajās divās stundās dzerts nav daudz. Uz brīdi brīvprātīgie mani aptur, norādot, ka kafija, tēja un viss pārējais ir tur. Bet pēc brīža esmu distancē. Lauku ceļš, kurš ved lejup. Var skriet. Gluži kā Stirnu buks. Lieku želeju pie lūpām. Kas tad tas? Tā ir pretīga. Tik pretīga, ka siekalas neizdalās. Kuņģis pateica ar labu nakti. Pirmo reizi šāda sajūta. Droši vien kalnu ietekmē. Pēc brīža sekas ir jūtamas. Ja, skrienot pa ceļu, es daudzus apdzinu, tad tagad Maria atkal man aiziet garām kāpumā. Tad vēl kādi jaunieši. Arī itāļu draiskule mani apdzen un vēl šķelmīgi man uzsauc – čau. Viss, sacensības man ir beigušās. Iespējams, labi vien ir, nodomāju. Mocīties netaisos. Pāreju baudīšanas režīmā. Cik labi, ka nekur nav jāsteidzas. Paldies visiem Facebook draugiem par atbalstu. Pāreju pie plāna B – finišēt un dabūt 6 punktus. Ārā nakts. Nekā interesenta. Marķējums labs.
Kāpju. Pa kalniem, lejup paskrienu. Akmeņi. Nekā neaug. Tad jau būsim virs 2000m. Kā koki zina, ka virs 2000m nav jāaug? Jauka taciņa gar klintīm. Brīžiem nesaprotu, kādēļ pie klintīm un tik labi skrienamajām takām tie itāļi piestiprinājuši troses. Paspīdinu lukturi lejā no kalna tukšumā. Tur nekā nav. Vairāk par puskilometru tur nevarētu būt, nodomāju, kad manis izkustinātie akmeņi tumsā noripo lejā ar akmens šķindošo skaņu. Sāk aust. Skaisti, paliek vēsāks. Uzvelku lietus jaku. Ēšanas punkts. Iekšā varu dabūt tikai arbūzus un tēju ar kolu. Skaisti. Vienmēr esmu gribējis sagaidīt rīta gaismu kalnos. Tas notiek. Pēkšņi sāk parādīties cilvēki. Esmu kalnā migla. Izskatās pēc glābējiem. Jā, glābēji un fotogrāfi. Pozēju, nekas sakarīgs nesanāk.
Ceļš ved pa kalniem. Nākošā plānojas pusceļa atzīme, kur būs drēbju maiņa. Varēšu atstāt lielo lukturi. Soma paliks vieglāka.
Pēkšņi parādās vīrelis, kurš diezgan strauji pārvietojas pa kalnu. Nē, tas nav skrējējs. Dzirdu Alpu zvanu no viņa puses. Ezītis miglā. No miglas virs kalna parādās zirga galva, kas vēro mani. Mani jau vēro trīs galvas. Apreibinājies ezītis miglā, nodomāju. Zirgiem neesmu interesants. Šie dodas pie vīreļa, kurš no kules ņemas viņus barot. Tā strādā gani.
Skaistākā skrējiena daļa
Penser Joch. Puisis ātri atnes maisu ar manu Nr. Uzvelku silto jaku un tieku vaļā no liekā svara. Ir kādi 6 no rīta. Skriets nieka 9 stundas.
Man sagribas ēst. Jes, man gribas ēst. Mans vēders saka labrīt. Pēc brīža ēdu makaronus ar zupu. Garšīgākos makaronus pasaulē! Formāli pusceļš noskriets. Taču zinu, ka grūtākais priekšā! Punktā ievēroju poli. Visas takas nomarķētas ar sarkani baltām zīmēm. Kā Polijas karogi, es viņam nosaku. Viņš piekrīt un aizskrien.
Manā zemē nav kalnu, brīvprātīgajiem nosaku. Toties jums ir smukas meitenes. To viņi gan zina! Vēl nedaudz uz augšu un tad sāksies ilgs noskrējiens lejup. Pa ceļam vēl viena ganu būda ar pjedestālu, uz kura var uzkāpt uz zirga. Uz tā – kārtīga pātaga. Tā laikam brīžiem, kad klusām slavenais mīkstmiesis piezogas. Ja godīgi jāsaka, tad ātra kāpšana lejup pa akmeņu krāvumiem diez ko patīkama nav. Šajos brīžos tu sapņo par Latvijas taku skrējieniem vai rogainingiem. Ceļš ved lejup, akmeņi, akmeņi. Parādās zāle, tātad esam nedaudz ap 2000. Sāk smaržot pēc govīm. Jāieiet aplokā, kurš nodrošināts ar elektrisko ganu. Neticēsiet, bet ar elektrisko ganu man nav bijis fiziska kontakta. Man vienmēr elektriskais gans asociējās ar bērnību, kad 6 gadu vecumā ķēdīti iebāzu kontakta rozetes abos caurumos. Bija blīkšķis, nepatīkama sajūta pie rokām un apdegusi siena bērnistabā. Skrienot domāju, vai tiešām tā ir. Govju zvani šķind. Tās nobloķējušas izeju no aploka. Nākas gaiņāties. Nākošajā aplokā nākas sarunāt ar zirgiem, lai palaiž. Visumā ķēves ar kumeļiem liekas mīlīgākas par meža cūkām ar bērniem kādā no seklajiem rogainingiem pavasarī. Jau parādās koki. Esmu jau zem 2000m, sākas lauku ceļš lejup. Skrienu, kopš beidzās akmeņi. Skrienu aizvien ātrāk, ik pa brīdim jāpārvar vārti ar elektrisko ganu. Un šeit ir TĀ pirmā tikšanās. Diezgan uzmundrinoši jāsaka. Esmu priecīgs, ka nebija kā ar ķēdīti. Ripoju lejā. Jau redzu galdiņu. Domāju, ka varēšu iemalkot kolu ar tēju, bet nekā. Šeit tikai laika kontrole. Kādu kilometru baudu skrējienu pa līdzenu lauku ceļu, un sākas grūtākais posms pēc organizatora vārdiem. Iesākumā skrienu. Pēc tam pāreju ātros soļos. Lejā vieglāk elpot. Pēc 75km atzīmes redzu zīmi, ka ēdināšana pēc 500m. Paldies dievam, tas ir joks, jo jau pēc 100m esam lauku sētā.
Ebenbergalm. Ēdu buljonu ar makaroniem. Pa virsu tēju ar kolu. Baigi garšīgi. Punktā sēž džeki, kas izstājušies. Kaut ko baigi stāsta vācu mēlē. Laikam gaida transportu. Šeit arī viena govs, kas iepriekšējā dzīvē bijusi suns. Atnāk un apguļas man pie kājām. Saimniece šo dzen prom, lai iet pie pārējām govīm. Negribīgi viņa aizvelkas ganībās. Negribīgi es sāku kāpt augšā pa ceļu. Ātri eju un skrienu pa lauku serpentīnu. Esmu kā kukuruzņiks, kas lēni ceļas augšup. Ieleja paliek lejā. Šie kalni liekas lieli. Fonā visu laiku skan ūdenskritums un govju zvani. Izcila meditācija. Man skrien vīrietis 500m pa priekšu. Es nesteidzos. Serpentīns pāriet kāpienā pa akmeņiem! Paliek aizvien grūtāk un grūtāk. Bet kāpt augšā liekas ir vieglāk, nekā skriet lejā!
Redzu puišus priekšā, sekoju viņiem, un puisis aizmugurē, no kura mūku. Koki nav un zāle pazūd. Ieleja nekur nepazūd. Dzirdu strautus čalojam. Govju zvani turpina ievadīt transā. Viegli reibst galva. Laikam atkal esam virs 2500m. Kāpjam augšā. Akmeņu krāvumi kļūst stāvāki. Dzirdu, ka puiši jau sasnieguši virsotni. Glābēji viņus jau sveic un skandina zvanus. Reāli grūtākais posms paveikts.
Alpler Nieder. 2624m. Esmu kalna galā. Taciņa vijas pa kalna kori. Skats fantastisks. Glābēji mani vizuāli novērtē un palaiž distancē tālāk. Forši, var paskriet pa kalna kori. Pēkšņi priekšā kaut kas pazib. Adrenalīns. Sajūtu medījuma garšu. Ai, bet draiskā itāļu meiča. Noķeru viņu. Esam ap 2600m augstumā. Viņa tāda jocīga. Es viņai saku “Čau!”. Uz ko viņa man dusmīgi atbild: “Basta.” Es piedāvāju izsaukt glābējus. Viņa apsēžas. Un kaut ko itāliski nosaka, ko es iztulkoju kā – viss man apriebies, bet glābējus nevajag. Viņa neizskatās labi. Nolemju skriet tālāk. Jo itāļu valodu nesaprotu, bet viņa angliski nerunā. Forši ir skriet pa kalna kori. Brīžiem uzspīd saule, bet pārsvarā migla. Pēkšņi taka beidzās un saprotu, kādēļ obligātajā ekipējumā ir cimdi. Lejā var nokļūt tikai turoties pie troses. Var arī neturēties, bet tad no klints lejā nokļūsi ļoti ātri. Ātrāk nekā vajadzīgs. Šīs tad visticamāk šīs būs pēdējās sacensības. Domāju, kā pareizi kāpt lejā, lai satiktu sievu un bērnus. Kaut kā izdodas nokāpt. Nodomāju, ka ar steigu nepieciešama instruktāža kalnu kāpšanā! Paldies dievam, kaut kā lēnām pamazām lejā klumburēju, līdz taka paliek skrienama. Domāju par zupu un kolu. Atzīme 80km. Nieka maratons palicis. Parādās cilvēki. Apdzenu skrējējus, kam beidzies ūdens. Šie dzer no strauta. Man viss labi, tikai baigi gribas ēst. Ieskrienu ēšanas punktā. Tradicionālā recepte. Un ar diviem puišiem dodamies iekarot pēdējo virsotni. Šī vairs neliekas tik iespaidīga. Kaut arī visaugstākā.
Obere Sharte 2689m. Pārrāpjos kalnam. Puiši sen aizskrējuši. Apziņā paliek labāk, ka nu ceļš iet lejup. Skrienama gara taka gar kalnu. Aiz kalna nākamais kalns, tas pats. Izskatās kā apsniguši. Nē, tas nav sniegs. Ezers. Man likās, ka te jābūt dzeršanas punktam. Nav neviena. Varbūt nopeldēties? Spīd saule. Paliek karsti. Ai, slinkums. Pēc brīža redzu glābējus un ieraugu divas milzīgas slēpošanas trases. Nojaušu ko nelāgu. Lūk, jums, skriešana uz leju. Rāpies vien augšā. Bet šis ir ceļš. Es lēnām skrienu pret kalnu. Gribu arbūzu. Kalna galā tādam taču jābūt. Man pretī skrien mani apdzinušais vīrs, aplaudē un uzsauc bravo. Vai tiešām trasē bija apgriešanās punkts. Nē, viņš izstājies un dodas pie glābējiem!
Kalna galā būdā nekā nav. Tikai marķējums. Saprotu, kādēļ puisis izstājies. Jo no šejienes var labi redzēt, ka ilgi vēl nebūs nekas ne ēdams, ne dzerams. Skrienu, skrienu, labi, ka var paskriet. Parādās pa kokam.
Meraner Hūte. Slēpošanas trases. Skrienu lejā. Ēšanas punkts. 8gadīgs puišelis sagaida un konvojē mani uz ēšanas punktu. Līdz finišam tikai 25km pusmaratons. Tas nekas, ka skrieta jau 21h. 2h pat lēnā tempā no kalna lejā. Punktā ieraugu poli, kurš loka iekšā karbonādi. Sakās, ka esot piekusis. Pieņemu kļūdaināko lēmumu. Neiestiprinos un mūku no poļa. Ko tur rīt, ka ceļš iet lejā. Ceļš nepavisam neiet lejā. Skrienu lēzenā kāpumā un šķielēju atpakaļ. Polis man tuvojas. Priekšā manu vēl skrējējus. Krustojumā pie 100km atzīmes sēž bariņš ar tādiem. 54km distances skrējēji, kuri izstājušies. Polis tuvojas. Nav spēka mukt. Apēdu pēdējo želeju. Viss. Polis mani noķer. Beidzot ceļš arī iet uz leju. Polim pajautāju, cik pulkstenis? Viņš saka 6. Varam pagūt finišēt 24h. Man nav spēka, vajadzēja paēst. Uzzinu, ka viņš arī vāc punktus UTMB. 2x esot startējis, bet nav finišējis. Pirmajā reizē atceltas sacensības, otrajā nav iekļāvies 30h un izstājies 150.km.
Apdzenam 54km skrējējus ik pa brīdim. Polis jau aizmuka. Atteicos piedalīties 24h plānā. Meža ceļš beidzas. Asfalts. Apsēžos pieturā, lai piezvanītu Baibai. Man jātaisnojas garāmskrējējiem, ka viss ok – tikai telefonu šobrīd meklēju.
Skrienu lejā. Sāpīgi. Pēdējais posms skarbs. Redzi, kur tev jānokļūst, bet labā kāja reāli sāp. Kāds km jāskrien pa akmeņiem, kas līdzinās Liepājas mola akmeņiem, pēc tam stāvs betons un asfalts. Visskarbākais skrējiens. Sūc ar skaistajiem skatiem un vīnogu laukiem, man sāp kāja no šī stāvā noskrējiena. Gribu finišēt. Esmu lejā. Pēdējais km. Skrienu. Aplausi. Kungi ņem cepures nost. Dāmas uzsauc respect. Finišs – 24:50. Medaļa. 6 punkti kabatā! Vīru kopvērtējumā 23.vieta. Diezgan labi plakanzemes iemītniekam lēnā skrējienā.
Finišs
Bolcāno ir vieta, uz kurieni var noteikti doties ar ģimeni. Jo būs gan, ko darīt sievai, bērniem un pārējiem.
Vai es šeit atgriezīšos? Šobrīd plāns ir neskriet 2x vienā un tajā pašā vietā. Kalnu ir daudz!
km 
-