Šoreiz nezinu kā iesākt, īsti nezinu, ko teikt. Visādas idejas maisās pa galvu, bet, vai kāda no tām ir īstā, es nezinu, un nezināšu, kamēr nebūšu jau pabeidzis rakstīt, un šis raksts netiks izlasīts. Tāpat kā ar treniņiem, kad nekad nevari būt pārliecināts par savu varēšanu, kamēr nav sevi jāpierāda, nostājoties uz starta līnijas. Zinu to, ka šis noteikti būs viens no grūtākajiem ierakstiem šeit.
Vakar braucot mājās, ilgi domāju, kad pēdējo reizi piedzīvoju tik lielu vilšanos attiecībā pret sagaidīto rezultātu. Tā arī neizdomāju, kura bija tā reize. Ir bijis smagi, kad jau pirms starta, iepriekšējā dienā un pat nedēļā zini, ka būs smagi. Attiecīgi tad arī tam noskaņojies un gatavojies, bet tāpat ej un dari, un ceri, ka izdosies. Ir piedzīvotas vilšanās rezultātu, vietas, sajūtu ziņā, bet nekad tik lielā apmērā, kad esi tam tik ilgi gatavojies, bet beigās nekas no tā nesanāk.
Pirms kāda laika prātoju, ka vairs neskrienu īstus garos un man to nemaz vairs nepietrūkst. Protams, ka treniņā ar visu iesildīšanos un atsildīšanos sanāk noskriet pat vairāk par pusmaratonu, bet jebko līdz 25 kilometriem es vairs neskaitu kā garo. To, ka man nepietrūkst ilgo, garo un smago treniņu, es teicu tad, kad vēl jutos ātrs, jo varēju vienā nedēļā 300m intervālus noskriet pa 50 sekundēm, un ar smagām un nodzītām kājām uzstādīt personisko 10km Jelgavā – rezultāts, kuru man tā arī neizdevās pārspēt, kaut gan tam bija jābūt tikai kā atskaitei, kā pakāpienam, kā atspērienam, kaut kam ātrākam. Skriet īsās distances ātri ir grūti, ļoti grūti, daudz grūtāk kā garās – lēni. To es tāpat zināju jau iepriekš, taču pieņēmu šo izaicinājumu un mēģināju trenēties citādi, izmainīt ierastās metodes un paražas, pārkāpt savai komforta zonai, savā ziņā upurēju savus vasaras pusmaratonus, lai varētu labāk sagatavoties īsajam desmitniekam. Tagad es vairs ātrs nejūtos – bedres ir labas, jo ir vieglāk no tām rāpties ārā, nekā malties uz vietas kaut kādā dūksnājā, no kura netiec ārā.
Man šodien nevajadzēja spēt paiet, man būtu bijis jākāpj pa kāpnēm lēnāk nekā trīsreiz vecākam opim, maniem muskuļiem būtu jābūt saplosītiem un saitēm savilktām. Tad es justu, ka vakar būtu labi pastrādājis, ka būtu atdevis trasē visu, kas man bija un vēl mazliet. Tā jau ir bijis un esmu sevi pie tā pieradinājis, es tam biju gatavs arī garīgi. Tā vietā mani pievīla organisma pati pamatdaļa – elpošana. Zinu, ka tas ir negodīgi pret visiem astmatiķiem pasaulē, kas bez inhalatora vispār nevar dzīvot, bet pašlaik man nāk prātā tikai viens – no visām lietām, kas varēja noiet greizi, vai tiešām tai bija jābūt elpošanai?
Nav jau pirmā reize, kad esmu piedzīvojis problēmas ar elpošanu. Pirms diviem gadiem Frankfurtes maratonā tiku galā ar panikas lēkmes izraisītu dispnoju 34. kilometrā, kad vairs burtiski nevarēju paelpot. Tikai bezpalīdzīgi sēkt, cerot, ka pāries, sajūta bija, it kā bronhos būtu spazmas. Nezinu kā citiem, bet, manuprāt, elpot maratona laikā ir svarīgi. Arī citreiz pie lielas slodzes esmu sajutis to pašu sajūtu – pēdējos metros pirms finiša, skrienot ar maksimālu pulsu, plaušu tahometra bultiņa lēkā pa sarkano iedaļu. Rezultāts ir tāds pats kā ar dzinēju – tas to agri vai vēlu nokauj, ja turpina nežēlīgi spiest gāzi grīdā. Vakar tā bija sākot ar trešo kilometru, kad pēc sajūtām sasniedzu anaerobā pulsa zonu un pamazām iedzinu sevi arvien dziļākā skābekļa badā. Maratonā, pat pusmaratonā, ir vēl laiks, kurā savākties, nomierināties, pārdomāt visu un sākt no jauna. Protams, ka pa to laiku jau esi apdzīts vairākas reizes, bet iesēsties astē kādam ir vieglāk nekā skriet vienam. Tā es arī darīju – pirmā apļa beigās jutu, ka mani tūlīt apdzīs Māris Ābele un pēc starpfiniša tā arī notika, iesēdos astē un koncentrējos tikai uz noturēšanos. Koncentrējos uz viņa spēcīgajiem apakšstilbiem, turējos, cik tik tuvu varēju (brīžiem pat pārāk tuvu) un centos atgūties. Pretvējš gan arī nedaudz pamocīja, bet pēc pagrieziena septītajā kilometrā maldīgi cerēju, ka varbūt tomēr kaut kas izdosies. Pa to laiku jau mūs bija noķēris vēl viens skrējējs un atļāvu apziņā iezagties nolemtībai, kas lieliem kumosiem aprija cīņassparu. Arī tā man ir pazīstama sajūta, ar kuru pagaidām neesmu īsti spējis tikt galā – saņemties, kad nekas nesanāk un neko tur nevari padarīt. Līdzīgas sajūtas bija pagājušajā gadā Kuldīgā, kad vēlmes galīgi nesakrita ar varēšanu un viss bija līdz kaklam. Šoreiz arī bija viss līdz kaklam, kad nebija pat puse noskrieta. Cita lieta ir, kad taupies garajai distancei un neskrien pilnā ātrumā jau no sākta gala – tad ir vēl tas pussolis, ko vari pielikt un ieķerties, īpaši vairāk nepiepūlot sevi. Vakar šis pussolis iztērēja to, ko varbūt taupīju pēdējiem kilometriem, jo tiem vairs spēka neatlika. Tālākā bija tikai bezcerīga cīņa ar vējdzirnavām.
Kaut kur ap septīto kilometru arī garmins sāka steigties un zvanīt pirms kilometru atzīmēm – uzmetu acis pulkstenim – kopējo laiku rādīja 24 minūtes. Tātad man ir tieši desmit minūtes, lai noskrietu trīs kilometrus. Atceros sevi nodomājam, ka man ir jānoskrien tikai trīs kilometri, katrs pa 3:20. Lieki teikt, ka tas man neizdevās – vienīgi pēdējā kilometrā spēju pienācīgi kāpināt tempu. Astotajā mazliet centos paātrināt soli un turpināt skriet, cik vien plaši varu, bet temps neauga kā gribētos un nelielā lavierēšana starp atpalicējiem nepalīdzēja noķert ritmu. Tam arī bija krietni par vēlu un sajūtas vairāk atgādināja knapu turēšanos uz skrejceliņa, kuram uzlikts pārāk liels ātrums. Pagriezieni pēdējā kilometrā un pulss draudēja uzkāpt vēl augstāk – no vienas puses būtu interesanti uzzināt, vai sasniedzu maksimālo pulsu, no otras puses – es laikam nemaz negribu to zināt. Pēdējā taisne caur starta arku un turpat jau pagrieziens uz finišu. “Nebūs”, atceros pie sevis nodomājam un mazliet atlaidu līdz galam grīdā iespiesto gāzes pedāli, lai pāri finiša līnijai nepārstreipuļotu. Dzirdēju Matisonu uzbļaujam, ka mums jādod lielās medaļas, bet uzreiz gan to noņēmu un kā apdullis aizsteberēju uz krūmiem, ķermenis prasīja atviegloties. Aizvilkos atpakaļ uz finiša zonu, dažiem paspiedu rokas, mazliet padzēros un uzēdu, un sāku atžirgt. Sagaidījis Ilonu un Anitu, gāju atsildīties, pa ceļam mazliet pavelkot Ilzi līdz finišam.
Kaut nekad tā nebiju darījis, vēl stāvot starta koridorā, pieliku divus pirkstus pie kakla artērijas un sajutu strauju vibrēšanu. Nav gan ar ko salīdzināt, jo pulsu sacensībās nemēru, bet nosacītā miera stāvoklī tas likās par ātru. Un es tieši pirms sacensībām nopriecājos, ka atkal varēju sajust patīkamo satraukumu pirms sacensībām, to karsto asiņu šalti, to kamolu kaklā un kņudoņu vēderā. Tāpat kā priecājos par šonedēļ sasniegto miera stāvokļa pulsu 40 sitieni minūtē, kas šovasar ir zemākais pierakstītais. Vai tas bija pie vainas – pārāk lielais uztraukums? Vai to sauc par pārdegšanu, pārgatavošanos? Negribu ticēt, ka pirmais kilometrs pa 3:16 bija pie vainas – it kā es nekad nebūtu pārķēris startu un pēc tam nomierinājies, iekārtojies ērtā ritmā un noskrējis līdz galam. Šoreiz tam pietrūka gan laika, gan varēšanas. Jāmēģina no tā mācīties un izmantot kā pieredzi. Jā, bet izmantot kam? Kā lai savāc sevi pēc kā šāda? Fiziski vēl kaut kā – kaut pirms starta iedzēru ibumetīnu, nekādas īpašas traumas man nav, vairāk diskomforts. Dūša un motivācija gan ir sašļukusi kaut kur papēžos, un nezinu, kur to atkal atrast. Jāmeklē ātri, jo šodien ir svētdiena, bet rīt sāku gatavoties maratonam.
Interesanti, ka pirmie četri kilometri bija ok ātruma ziņā – ceturtā beigās temps pazuda uz neatgriešanos. Piektais un astotais kilometrs bija vislēnākie. Katrā būtu nometis septiņas sekundes (no 3:32) un vismaz rezultāta ziņā šo pasākumu vēl varētu ieskaitīt. Tik vienkārši.
Tagad es pat priecājos, ka Jelgavas rezultāts palika par rekordu, būs vieglāk varbūt šo aizmirst. Beigu beigās, 11. vieta ir likumsakarīga un pelnīta. Uzreiz aiz labāko desmitnieka. Laikam tomēr pēdējo reizi rezultāta ziņā tā izgāzos Tallinas maratonā, pirms trīs gadiem. Kaut gan nē, vēl pēdējo reizi to visu apdomājot, es vēl nekad nebiju šādi izgāzies.
Nobeigumā es gribu pateikt lielu paldies tiem, kas atbalstīja un sekoja līdzi. Paldies Aigaram Matisonam par uzņemšanu – kopā ar Nordu un Rimantu jūs vienīgie liekat skrējējiem justies gaidītiem un aprūpētiem. Man žēl, ka šis pasākums man nepaliks atmiņā pozitīvs, bet tā ir tikai mana vaina. Ceru vēl atgriezties.
Skriešana ir viena lieliska nodarbe. Labu sajūtu avots rīta agrumā, vakaros vai brīvdienās. Labs iemesls doties uz parku vai pludmali, izpētīt taciņas netālajā mežā un pārliecināties, ka līdz kaimiņu miestam vien nieka stundas skrējiens.
Tu noskrēji. Varbūt uzskrēji Ezerlūķu pilskalnā, varbūt rāpies ārā no Garkalnes bļodas. Skrienot skaitīji un salīdzināji, uz cik pakalniem atrodas Rēzekne, un uz cik – Talsi. Stāvēji startā 11.novembra krastmalā kopā ar daudziem tūkstošiem skrējēju, bet varbūt izbaudīji mazo maču šarmu Aizkrauklē, Mežaparkā vai Ozolniekos.
Vārds pa vārdam līdz nejauši nokļuvu – jābrauc uz Venēciju. Izpētot piedāvātās distances, nekas cits neatlika, kā pieteikties 10km skrējienam, jo klasisko maratonu es neskrienu, un pusītes viņiem rudenī nav. Jāatzīst, ka lielu lomu nospēlēja arī tas, ka maratons itāliešiem maksā 60e, bet ārzemniekiem par to pašu servisu – 90e. No pavasara itāļiem tik ļoti nepieciešamā ārsta zīme jau ir, bet ar savu reģistrāciju kādā Itālijas skriešanas klubā, lai viņi iet dillēs. Lai vai kā, Venēcija mūs sagaida ar sauli, siltumu un vispār +18c.
Pēc kārtējā rīta skrējienu tieku pie visnotaļ divdomīga uzmundrinājuma “Maratons nav ienaidnieks, kuru jāvinnē, bet draugs, ar kuru labi pavadīt laiku.” Nez, tas būtu mājiens, ka jāsamainās un jāskrien kas četrreiz garāks? Un iepriekšējā dienā vēl Ina jautā, vai negribu mainīties ar distancēm. Uz ko atbildēju, ka, ja skrienu, tad ar savu vārdu. Lai vai kā, expo tiek izņemts 10km numurs un Diānas maratona numurs paliek orgiem, jo šie atrunājas, ka visi dati jau aizsūtīti skriešanas federācijai. Nevajag arī.
Iepriekšējā vakarā tiek izpētīts, ka uz sacensību startu vedīs autobusi no salas otra gala. Maratonistus no 7.00-7.20, bet desmitniekus no 7.20-7.40. Viss it kā vienkārši… Lieki piebilst, ka maratonistus tiešām veda no salas otra gala, bet par mūsu vešanas vietu katrs norādīja uz citu vietu. Smējāmies, ja neatradīsim oficiālo dalībnieku busu, tad brauksim pāri tiltam ar tramvaju. Ja autobusu atradām, tad nākamais lielais piedzīvojums ir laicīgi nodot mantas kravas mašīnās līdz 7.45. Paspējām, bet pavisam maz trūka, lai būtu jāskrien ar visām somām. Tik sīkums, ka līdz startam vairāk kā pusstunda. Tad nu mēs trīs meitenes īsos bruncīšos kavējām sev laiku, kā mācējām.
Starta vietas stratēģija jau iepriekš norunāta – ejam stāvēt priekšā, jo esot divi starti. Domāts, darīts. Lieki piebilst, ka mēs piesaistījām daudz uzmanības. Kā nākamajā dienā Torcello uzzināsim, ka viens kungs gados atpazina Baibu un norādīja uz mani, ka viņas vakar blakus stāvēja. Pirmajā koridora jeb pašā priekšā netiekam. Vēl nosmejos, ka tur iespējams elite vai ātrie skrējēji. Mums jādodas apkārt. Spriežam par finiša plāniem. Atšķirībā no Ineses un Baibas es savu finiša latiņu esmu uzcēlusi, tā teikt – augstāk par savu galvu jeb mākoņos, bet Ozolnieki jau pierādīja, ka vajag tikai sapņot un viss izdosies. Tātad, mūsu mērķis ir 45min. Baloni ierodas nedaudz pirms starta un salien pašā priekšā. Dīvaini. Tas tā, lai mazāk būtu jāiedzen? Bet ko tiem, kas aizmugurē? Viens ir skaidrs – mūsējie ir zilie, un būs nedaudz jāpieskrien.
Atskan Itālijas himna. Laika atskaite tiek dota. Starts? Kāpēc mēs neskrienam? Kāpēc visi stāv un nekustās? Kāpēc mēs – vairāk kā 2500+ skrējēji palikām stāvēt? Tempa turētāji uz aci 200-300 skrējējiem. Skaisti. Vēl 10 minūtes jāstāv starta koridorā. Pilnai laimei mums priekšā pielien nūjotājas. Nopietni? Aizlīdām tā jau no ļoti tuvām starta vietām uz gandrīz pašu priekšu. Tā kā baloni nav, finiša laiks kopējs, tad skrienam kopā.
Beidzot arī mūsu starta signāls. Jāsaka, ka pirmajos 50 metros jutos kā līderi trešajā aplī, jo bija jālīkumo un jāapdzen daudzi savas plūsmas skrējēji. Meitenes palaidu pirmajos 500m. Man par ātru. Pirmajā km apdzinu pirmās grupas skrējējus. Tilts ir tāls un plašs. Saule spīd sejā. Venēcija un jūra ietinusies dūmakā. Sev par kompāniju izvēlos vienu priekšā skrienošu kungu nākamajiem 4km. Pa tramvaja sliedēm ir ērti skriet, bet labajā malā esošais asfalta ir drausmīgs. Pēc 2km galds, tukšs galds, kura tālākajā galā maratonistiem tiek griezti banāni un apelsīni. Drīz apdzenu TT 1h un dažas dāmas, kas fotografējas uz tilta. Saule turpina sildīt, un es priecājos par savu mazo ūdens pudelīti. Viens pēc otra pīkst kilometri. Ik pa brītiņam skatos pulkstenī tempu. Neslikti – ap 4.40min/km turas. Vienā brīdī par sevi liek manīt ceļi, jā zinu jau zinu, tas no ātruma. Tilts gandrīz ir beidzies. Esmu atradusi jaunu kompāniju. Kārtējo reizi nopīkst pulkstenis. Blakus skrienošais kungs uzreiz angliski pajautā – vai 5km? Nē, tikai 4km. Viņam patīk temps un kompānija. Atkal priecājos par savu ūdens pudeli, jo uz galdiem tikai bļodas ar ūdeni maratonistiem. Un kur bija, kur ne – sāns iesāpējās. Ne jau tagad. Viss. Sāp. Palaižu kompāniju pa priekšu, jo ceru, ka atlaidīs. Tā lēnām ap 5min/km klunkurēju uz priekšu. Tiltiņš. Ovācijas. Beidzot esam pilsētā. Kad sāns ir atlaidis, ir arī dzeršanas punkts, saule aizvien cepina. Noķeru arī nākamos TT 55min.
Pēdējie kilometri vijas pa pilsētas promenādi pāri pa tiltiņiem gandrīz līdz salas otram galam. Atkal pie sašaurinājumiem nākas apdzīt pirmās grupas lēnākos skrējējus. Labi, ka pēdējā brīdī pamanīju paaugstinājumus, jo savādāk būtu bladāc vai plunkš. Krastmala ir pilna ar peļķēm. Applūdis. Drīz gaidītais pontona tilts, un jau lēnām nevaru sagaidīt finišu. Pulkstenis rāda, ka noskrieti jau 8.9km, bet uz aci redzams, ka līdz finišam ir krietni vairāk par kilometru (mēs tak katru rītu te skrējām), plus vēl cilpa Marka laukumā. Nu nē. Kur ir solītie 10km? Labi, ka pa visu Marka laukumu nav jāskrien, tik jāieskrien/jāizskrien. Apgriežos taisnajā posmā atpakaļ, uzsmaidu fotogrāfam. Mani uzmundrina pirmais līdzskrējējs. Krastmala pilna ar atpūtniekiem un tirgotājiem. Skriet pa tiltiņiem kļūst grūtāk, jo aizvien vairāk ir jāapdzen atpalicēji. Laikam sajutu un saredzēju finiša tuvumu, jo ātrāk sāku skriet. Noķēru savu otru kompāniju, atsveicinājos un prom biju. Finišs ar elegantu palēcienu. Pulkstenis rāda, ka noskrieti 10.7km. Ar meitenēm spriežam, ka 10km šeit tiešām nebija. Lai vai kā, finišs ir sasniegts pēc 50min54sek. Paņemam somas, pamielojamies ar augļiem un vēlāk teltī ar citiem gardumiem.
Kad pašas elpu atvilkušas, ejam jau visas atbalstīt maratonistus, kam jāskrien cauri visam Marka laukumam, kur galā ir izveidots mini aplis. Pie tā iekārtojamies ar plakātiem rokā un atbalstām visus skrējējus. Redzētais prieks savējo acīs ir neizmērojams (tik Dzintars kā vējš aizskrēja garām – nepamanījām). Te gan radās jautājums, kas ir vieglāk noskriet ātri 10km vai 3 ar pusi stundas atbalstīt visu skrējējus.
Ziediņa kalnā ir uzskriets. Vai arī uzkāpts. Vismaz divas reizes. “Skrien Latvija” sezonas pēdējais posms ir noskriets. Varbūt arī noslēguma ballē ir pabūts. Un, iespējams, Ozolniekos ir noskriets šī gada ātrākais skrējiens. Skriešanas svētku sezona tuvojas noslēgumam.
Varbūt tas teiciens par uzmanīšanos ar savām vēlmēm ir patiess – reizēm tās patiešām mēdz piepildīties pašas no sevis. Un reizēm sīkumiem un mazajām niansēm ir liela nozīme, bet to, protams, var saprast, tikai vēlāk atskatoties atpakaļ!
2014. gada 11. oktobris, vakars. Ir noslēdzies kārtējais „Skrien Latvija” seriāls. Esmu noskrējusi kārtējo ~10 km distanci ar aizvadītajai sezonai atbilstošu rezultātu, tagad sēžu zālē, tumsā, skatos, kā apbalvo ātrākās manas distances meitenes dažādās vecuma grupās un kopvērtējumā. Skaisti! Cik ātri ir jāskrien, lai tur tiktu? Daudzos aizvadītajos posmos esmu skrējusi, cik spēka, un parasti paliku ap 8. – 12. vietu savā vecuma grupā, bet kopvērtējumu labāk vispār neskatīties. Nu nekas, tas neliedz man pasapņot un uz mirkli iedomāties par to, cik forši būtu reiz… nē, labāk jau nākamgad (sapņojot taču nevajag sevi pārāk ierobežot) tikt uz tā milzīgā, nesasniedzamā pjedestāla! Savā vecuma grupā diez vai tas ir pārāk grūti. Es taču varētu visu ziemu cītīgi trenēties, pavasarī skriet ātruma treniņus un intervālus, gudrāk plānot ikdienas treniņus… Mājupceļā saku Edgaram: „Kā domā, vai es varētu tikt uz SL pjedestāla nākamgad?” Edgars atbild, ka, protams, varētu, man tikai nedaudz jāpatrenējas beidzot, un viss. Izklausās cerīgi! Vēlāk nedaudz papētu, cik tad man īsti to minūšu trūkst līdz pjedestāla cienīgam rezultātam. Precīzi gan vairs neatceros, cik, bet liekas, ka diezgan ārprātīgi daudz, tādēļ tas nebūs iespējams… Bet vai tiešām man tagad par to jāsatraucas? Vēl taču visa ziema ar treniņiem priekšā.
Ziemas slinkie treniņi. Noskrien nozīmīte nu ir oficiāli pabijusi aiz Polārā loka :)
Tā pagāja ziema… Skrienot parastos ikdienas skrējienus un priecājoties par skaisto apkārtni, rītiem, vakariem, mežiņu, trubām pie Grindeksa, sniegpārslām egļu zaros. Varbūt reiz jāpaskrien kas garāks vai ātrāks? Ai, nē, gan jau paspēšu. Pavasaris it kā ir klāt. Varbūt laiks tiem sen plānotajiem intervāliem? Ai, nu gan jau rīt vai parīt, šodien tik smuks laiks, gribas vienkārši skriet un priecāties. Esmu jebkura trenera ļaunākais murgs (pat ja tas „treneris” esmu es pati). Pat Edgars šī paša iemesla dēļ nekad nav īsti piekritis pieskatīt manus treniņus…
1. posms – Rēzekne
Tuvojas aprīlis, un es saprotu, ka Rēzeknes skrējiens jau pavisam tuvu (līdz ar to nav jēgas vairs intervāliem – jātaupa spēki). Turklāt šogad esmu tikusi tieši 10 km komandā pie MiniVāverēm, izjūtu zināmu atbildību. Izrādās, ka Rēzeknes posms notiks ap Lieldienu laiku, kad biju plānojusi braukt uz Valmieru. Nu nekas, gan jau valmierieši un Edgars arī šogad brauks no Valmieras uz Rēzeknes posmu. Pāris dienas pirms skrējiena atklājas, ka neviens neplāno doties uz Rēzekni no Valmieras. Nevienu nav iespējams pierunāt! Ar sabiedrisko nav iespējams paspēt uz startu. Kaut kāds ārprāts! Es taču esmu apņēmības pilna skriet! Es visu ziemu „gatavojos”! Man ir atbildība komandas priekšā! Ir pats pirmais sezonas posms!!! Neviens joprojām neplāno braukt… Esmu samierinājusies ar sūro likteni – pirmais posms, un jau izlaists… Vai tā ir jāuzsāk sezona? Kad visas cerības par skrējienu atmestas, sāku plānot, ko varētu iesāk ar draugiem Valmierā Lieldienu brīvdienās. Zvanu draugam Sandim, lai apvaicātos par viņa plāniem. Sandis (kas jau ilgstoši plāno atsāk skriet) man svinīgi paziņo, ka ir uzzinājis, ka Latvijā ir tāds skriešanas seriāls, kura ietvaros varot skriet dažādās Latvijas pilsētās un visu sezonu krāt punktus, tādēļ viņš rītā došoties uz Rēzekni un nevarēs man piebiedroties izklaidēm Valmierā. Jā, viņš brauks no Valmieras. Jā, viņam ir brīvas vietas mašīnā. Jā, viņš būs agri no rīta man pakaļ! Neticami, bet jau nākamajā rītā es braucu uz Rēzekni!
Par Rēzeknes posmu man nav nekādu lielo plānu. Laikam jau neesmu izcila stratēģiju kalēja… Skriešu, cik ātri varēšu, tādējādi pārbaudot, uz ko esmu spējīga. Rēzeknē, kā vienmēr, grūti pa kalniņiem un samudžinātajām parka taciņām, bet vai tas traucē priecāties par skaisto pavasara dienu un skrējēju pūli visapkārt? Finišēju un saņemu zvanu no Edgara – esot bijis gana ātri. Esmu pērnā gada vidējo tempu Rēzeknes posmā esmu uzlabojusi par 18 sek/km. Esmu sajūsmā.
2. posms – Biķernieki? Nē, man šoreiz Ventspils.
Biķernieku skrējiens šogad iekritis tieši manā vārda dienā. Jau iepriekš esmu nolēmusi šo dienu pavadīt citādāk, ārpus Biķernieku trases. Trase tāpat nav ātra, turklāt, kā vēlāk atklājas, Jeļena tajā nostartējusi tik ātri, ka citu dalībnieču gūtie punkti ~ 10 km distancē ir gandrīz pārliecinoši pirmie uz izsvītrošanos, ja skrien vairāk kā piecus posmus.
Ventspils posmā ar foršajām Vāverēm un MiniVāverēm.
Tātad mans nākamais starts ir Ventspilī. Kopš Rēzeknes starta esmu ne vien uzlabojusi savu Vīlandes ezera skrējiena rekordu, bet arī bez lielas mocīšanās uzlabojusi savu pusmaratona rekordu (LRM) par kādām 6 min. Esmu cerības pilna Ventspilī skriet daudz ātrāk nekā pērn. Protams, tas rada zināmu satraukuma devu, kā rezultātā paspēju pēdējā dienā saaukstēties, sadusmoties uz sevi un apstākļiem, trasi, karstumu un visu pārējo… Protams, ar šādu attieksmi un pašsajūtu rekordus neuzlabo, vismaz ne es. Nepalīdz pat tas, ka Edgars man rūpīgi tur tempu visu distanci, ziedojot savu pusmaratona skrējienu. Rezultātā vidējais ātrums atpaliek no pērnā gada par 2 sek/km jeb šogad tas ir 4:39 min/km. Zinu, lēni, citi maratonus skrien ātrāk, bet man Ventspilī tās bija mocības. Tomēr – vienlaikus laba mācība! Jelgavā ņemšu to vērā!
3. posms – Jelgava
Pērn tieši Jelgavas posms bija man ātrākais no SL posmiem, distanci noskrēju ar 4:35 min/km. Šo personīgo rekordu ļoti gribu šosezon pārspēt, bet ne Rēzeknē, ne Ventspilī tas nav izdevies. Šķiet, tas ir grūtāk, nekā man bija licies, tādēļ sāku pamazām radināt sevi pie domas, ka, iespējams, šis plāns man šogad nav sasniedzams. Ņemot vērā Ventspils mācību, ka skriešana mocību režīmā nenes labus rezultātus, jau no paša sākuma apņemos skriet komforta tempā un baudīt skaisto Jelgavas trasi, kas šoreiz tiešām bija īpaši krāšņa. Skrienot atklāju, ka mans komforta temps ir 4:41 min/km, pašai liekas, ka diezgan OK priekš komforta tempa (atcerieties, es tomēr esmu mazāk ambiciozais VSK Noskrien biedrs!). Diemžēl viss tomēr nav tik spīdoši. Sacensību atmosfēra tomēr rada zināmu stresu, savukārt satraukums liek manam sānam skriešanas laikā sāpēt. Neko tur nevaru darīt. Ap 6.-7.km jau sāp abi sāni un liekas, ka arī viss apkārt, liekas, ka ir pietiekami traki, lai stātos malā, gulētu zālītē un pinkšķētu. Šādu scenāriju man galīgi negribas pieļaut, tādēļ nākas vien samazināt savu komforta tempu, kādu brīdi tipinot pavisam lēnītēm. Visbeidzot liekas, ka vairs nav tik traki un varu skriet un mēģināt noķert, kas vēl ķerams. Finišēju ar vidējo ātrumu 4:38 min/km (tādējādi par 3 sek/km atpaliekot no sava pērnā gada rezultāta un vispārējā rekorda). Finišā esmu priecīga – trase bija fantastiska! Turklāt iemācos, ka, skrienot ar prieku nevis mocībām, rezultāts gandrīz neatšķiras. Izdaru attiecīgus secinājumus.
Skaistais Jelgavas nakts skrējiens!
4. posms – Kuldīga
Pērn Kuldīgā nestartēju, jo kādreiz taču jāpaņem arī kāds brīvāks periods. Rezultātā man nav, ar ko sevi salīdzināt, jo 2013. gada rezultāts (par ko toreiz biju lielā sajūsmā) šoreiz neliekas liels izaicinājums. Turklāt papildus tam man vēl ir kaudze attaisnojumu – ir karsts laiks, trase pa bruģi un ar asiem pagriezieniem. Mocīšanos trasē, balstoties uz Jelgavas pieredzi, esmu nolēmusi atmest, turklāt jau nākamajā dienā man ir plānos piedalīties pirmajā Lietuvas baskāju skrējienā! Tā kā par savu SL sezonas kopvērtējuma pjedestāla sapni esmu jau sen aizmirsusi un neesmu pat ne reizi ieskatījusies sezonas rezultātu tabulā, tad kā prioritāti šajās brīvdienās izvirzu baskāju skrējienu Lietuvā (kā nekā pirmais LT, turklāt basām…). Protams, speciāli neplānoju sevi bremzēt, bet arī pārāk mocīties noteikti ne. Skrienu, ir baigi karsti, temps ap 4:41 min/km – saprotu, ka nav, kur steigties, vienkārši jāturpina tādā garā līdz finišam. Pie finiša pagrieziena mani apdzen meitene – parasti gan mēģinu neļaut sevi apdzīt pie finiša taisnes, cik nu tas ir iespējams, bet šoreiz liekas, ka nu kāda īsti starpība. Skrienu, skatos, kā meitene attālinās. Tad kaut kā sajūtos nedaudz nelāgi – nu nevar taču tā uzvesties pie paša finiša. Sāku skriet ātrāk un man par brīnumu gandrīz panāku meiteni, uz finiša paklājiņa esam gandrīz vienlaicīgi, bet viņas kāja ir man priekšā, tātad viņa finišē pirmā. Viss OK, neko citu es arī nebiju gaidījusi. Tā arī esmu noskrējusi ar vidējo tempu 4:41 min/km – karstums dara savu. Nākamajā dienā Lietuvā gan jāskrien īsāka distance – 8 km, bet golfa laukumā esošā trase ir tā sakarsusi, ka neko vairāk par 4:41 min/km jau atkal no sevis nevaru izspiest. Liekas jocīgi, jo distance taču īsāka. Bet karstums tiešām liels, vietām jāskrien pa stāviem golfa laukuma pauguriem, un vispār – man priekšā ir tik daudz meiteņu, ka esmu atmetusi jebkādas ambīcijas. Vienīgais, ko vēlos, lai neviena meitene mani vairs neapdzen. Sacensībās ir divas distances – 4 km un 8 km (attiecīgi 1 un 2 apļi). Man par lielu brīnumu viss man priekšā esošais meiteņu bars pēc pirmā apļa apstājas, un es palieku viena. Kaut kur tālumā pretējā plūsmā redzu vienu ļoti ātra izskata meiteni, ko man noteikti neizdosies panākt, pat, ja nebūtu karsti un būtu vēl lielas spēka rezerves. Tā diezgan lielā neizpratnē un absolūti vīrišķīgā kompānijā noskrienu otro apli un finišēju kā otrā. Protams, esmu sajūsmā, arī par skaisto organiskā stikla pēdas formas kausu, liekas, ka visus savus sezonas mērķus esmu jau sasniegusi un nu varu vienkārši priecāties.
Lietuvas pirmā baskāju skrējiena apbalvošanas ceremonija.
Tā dzīvoju skaistā eiforijā līdz pirmdienas rītam, kad iepīkstas telefons un tajā parādās ziņa no baskāju Edgara (tādi ir vairāki, jā, šis nav tas, kas OreMan). Edgars jautā diezgan tieši – kas tā par lietu, ka man un vēl vienai meitenei Kuldīgā ir vienādi rezultāti, bet es esmu 4., bet viņa 3.? Turklāt mans čipa laiks esot labāks… Šajā brīdī es spēju vien nodomāt – kas notiek? Kāda trešā vietā? Kādas sekundes? Jūs nopietni? Vai tiešām SL godalgotās vietas var būt tik viegli sasniedzamas?? Un tā ir mana Kuldīgas mācība – finišā skrien, cik spēka, lai arī ko esi darījusi trasē! Reizēm visu izšķir sekundes simtdaļas…
5. posms – Valmiera
Valmierā šoreiz garāka distance, ap 12+ km. Tas maina tikai to, ka man būs nedaudz ilgāk jāpacenšas, 2 km taču nav nekas traks. Taču kaut kas traks ir tas, ka manai distancei starts ir tikai vienos dienā, kamēr maratonam un pusmaratonam jau deviņos no rīta. Esmu pieradusi skriet no rītiem, turklāt tāpat plānoju nākt skatīties pirmo startu. Kas tā par netaisnību, ka man jānīkst n-tās stundas līdz savam startam? Nekas cits man neatliek, kā vienīgi samierināties, bet sajūsmā gan neesmu. Turklāt neilgi pirms Valmieras mani sācis motivēt vēl cits Edgars, sakot, ka man tagad pēdējos posmos ļoti jāpacenšas, jo varu iegūt labus punktus un vietu sezonas kopvērtējumā. Pati gan neesmu pētījusi un joprojām neesmu noskaņota mocīties, tomēr, izejot uz starta līnijas, vienmēr jau parādās kādas vilinošas domas prātā par to, ka šoreiz jāpacenšas vēl ātrāk paskriet un ātrāk tikt uz finišu. Un šoreiz man laikam ļoti gribējās uz finišu… Pērnā gada Valmieras tempu laboju par 20 sek/km (tiesa gan, tas bijis diezgan pateicīgs labošanai. Rezultātā vidējais temps sanāca 4:31 min/km. Esmu beidzot labojusi savu pērnā gada tempa rekordu, turklāt garākā distancē. Ko vēl vairāk es šajā sezonā varu vēlēties? Izrādās, ka kaut ko varu gan… Pirmdienā pēc Valmieras saņemu ziņu no diviem Edgariem par to, ka esmu 2. vietā savā grupā sezonas kopvērtējumā. Kā tas var būt? Protams, esmu sajūsmā, bet vienlaikus izpētu tabulu un saprotu, ka man nav cerību palikt trijniekā, jo manas grupas līderes visticamāk Siguldā mani izstums vismaz uz ceturto vietu. Bet tā kā neesmu sekojusi šiem skaitļiem līdzi visu sezonu un tāpat nebiju pat domājusi par godalgotu vietu, pārāk ilgi par to satraukties neplānoju, tomēr – vai tiešām es spēšu palikt mierīga esošajos apstākļos? Būtu diezgan naivi cerēt, ka jā.
Sveiciens fotogrāfam
Valmieras mācība – ja Tu pati neseko līdzi saviem rezultātiem, tas nenozīmē, ka tiem neseko līdzi neviens cits.
6. posms – Sigulda
Tā kā visi apkārtējie mani bija pietiekami daudz mudinājuši tomēr censties kaut ko darīt lietas labā un Siguldā skriet daudz ātrāk kā parasti, esmu tomēr apņēmusies nedaudz pacensties. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem noskrienu intervālu treniņu, pēc tam gandrīz uzreiz ātruma treniņu, pa vidu parastos treniņus un vingrinājumus. Protams, neesmu pieradusi skriet neko ātru treniņos, jo esmu pataloģiska skriešanas sliņķe, tādēļ organisms momentā reaģē uz izmaiņām. Ikri ir piedzīti, kaut kādas mistiskas saites, par kuru eksistenci nebiju domājusi, arī sāp, un visļaunākais – parādās vecās kaites – sāp pēdas saites, un to es pavisam negribu piedzīvot atkal (jāprecizē, ka pēdas saišu iekaisums man ir hronisks, taču ikdienā parasti netraucē, bet šoreiz laikam tam bijis par daudz). Vienu vakaru pavadu galīgi skumjā noskaņojumā, paskriet īsti labi nesanāk, saprotu, ka, ja tā turpināšu, būs arvien trakāk… Apsēžos zālienā pie mājām un vēroju kāda vīrieša pastaigā izvestās jūrascūciņas. Burvīgas, starp citu! Nolemju, ka nevajag man nekādus ātruma rekordus Siguldas ātrajā trasē, ka nevajag man tos punktus, nevajag mocīšanos trasē, saprotu, ka tā situācija, kurā šobrīd esmu, ir radusies vienīgi tādēļ, ka esmu ļāvusi sev aizmirst iemeslu, kādēļ patiesībā skrienu – priekam, nevis ātrumam un skaitļiem! Nolemju atmest visiem intervāliem ar roku un turpmāk skriet, kā sanāks, ja sanāks.
Edgars tur man tempu Siguldas skrējienā.
Pienāk Siguldas skrējiena rīts. Protams, esmu nenormāli satraukusies pat par spīti tam, ka plānoju skriet, kā sanāks, un nepārcensties. Edgars ziedos savu kārtējo pusmaratonu, lai paskrietu man līdzi un atbalstītu. Tas gan priecē un nedaudz mierina. Ir nenormāli auksti. Ielienam startā kaut kur kaut cik tuvāk starta līnijai un sākam skriet. Skrienas diezgan labi, trase pateicīga, tādēļ sanāk ātrāk kā cerēts. Skrienot, protams, esmu piemirsusi par savu apņemšanos skriet prātīgāk un skrienu, cik spēka, tomēr man kopumā patīk. Divi apļi paiet ļoti ātri, diemžēl priekšā neredzu nevienu noķeramu meiteni līdz pēdējam puskilometram, kad ieraugu veselas divas. Saprotu, ka jāpacenšas. Vienu apdzenu diezgan drīz, bet pēc Edgara tekstiem kaut kur aizmugurē saprotu, ka viņa centīsies atgūt pozīciju, tomēr galīgi negribētos to pieļaut. Apdzenu arī nākamo meiteni, un finišs jau pavisam tuvu. Tomēr, tā kā finiša sprintu apdzīšanu dēļ biju sākusi ātrāk nekā parasti, nespēju noturēt šo pozīciju, un pēdējā apdzītā meitene mani tomēr apdzen atpakaļ. Finišējam ar sekundes starpību 4. un 5. vietā savā grupā. Savu pērnā gada Siguldas vidēju tempu esmu uzlabojusi par 21 sek/km (vidējais temps 4:22 min/km). Ko vēl vairāk es varu vēlēties?
Noslēguma balle
Reizēm ir jāaiziet arī uz ballēm, īpaši – uz skriešanai veltītajām. Līdz pašam vakaram nezinu, kas notiek ar manu pozīciju manā vecuma grupā, un kaut kādā veidā neesmu arī iedomājusies nekur to paskatīties. Esmu gatava tam, ka būšu ceturtā. Jocīga sajūta – būt tik tuvu kārotajai trešajai vietai. Tomēr prātīgās vāveres ir visu laicīgi izpētījušas, un jau balles sākumā uzzinu, ka esmu trešā savā grupā! Drīz pēc tam saņemu ziņu no citiem draugiem, kas apskatījušies rezultātus un sūta man priecīgas ziņas! Nu ko lai saka, man jāsāk satraukties par to, kā lai ar drebošām kājām uzkāpj tajā lielajā pjedestālā!
Izbaudu stāvēšanu uz lielā, skaistā pjedestāla
Pilnīgi godīgi sakot, esmu ne vien milzīgā sajūsmā, bet arī nelielā apjukumā, jo grūti noticēt, ka SL pjedestāls var būt tik tuvs parastam skrējējam kā man…
Vien vēlāk, mēģinot salikt domas pa plauktiņiem un papētot rezultātu tabulu, nākas secināt, ka ne jau Siguldas posms, kā biju domājusi, bija tas izšķirošais, bet gan pats pirmais – Rēzeknes posms. Ja Sandis nebūtu mani aizvedis 6. aprīļa rītā uz Rēzekni, viss būtu bijis pavisam citādi. Atskatoties atpakaļ uz sezonu, liekas, ka viss noticis tā, lai man būtu interesantāk, no otras puses, lielāko izvēli izdarot jau pašā pirmajā posmā. Un protams, man prātā ataust aina kā es pirms gada iedomājos, cik forši būtu tikt uz tā pjedestāla, lai pēc tam par to aizmirsu uz gandrīz veselu sezonu.
Noslēgumā: paldies Edgaram un Edgariem, Sandim un manām foršajām vāveru komandām. Šī bija interesanta sezona!
Mans šīs sezonas SL komplekts.
Vai es tagad, atskatoties atpakaļ, gribētu, lai būtu vairāk pamocījusies un skrējusi nopietnāk? Laikam jau ne. Bet tagad arvien vairāk apbrīnoju ikvienu, kas to spēj – pildīt treniņu plānus, skriet intervālus, saņemties tempa skrējieniem… Jūs esat malači!
P.S. Un vēl, ja jau esmu uzrakstījusi tik garu palagu, vēlējos dalīties novērojumā – distances, kas īsākas par pusmaratonu, bieži vien tiek uztvertas kā tādas, ko skrien tikai tādēļ, ka nespēj noskriet vismaz pusīti. Bet tā īsti nav. Dažiem jocīgajiem vienkārši ļoti patīk tie 10 km.
km 
-