Savulaik 107 km skrējiensoļojumu no Rīgas uz Valmieru izmantoju kā uzskatāmu piemēru, kur es varētu ņemt nelabu galu – ik pa brīdim citiem piesolīju, ka tur piedalīšos un tad visi no manis būs veiksmīgi tikuši vaļā. Kad pirms 2 gadiem pusmūža krīzes karstumā nojūdzos un sāku skriet, turpināju jokot par RV aizvien biežāk, kamēr pēc pērn noskrietā pirmā maratona Rīgā un tam sekojošā pirmā ultramaratona Cēsīs (78 km), joki kļuva par tik lielu nopietnību, ka decembra vidū pusnaktī, cīnīdamies ar miegu, paspēju pieteikties līdz šim lielākajam izaicinājumam.
Decembrī forma pēc aktīvās vasaras bija krietni pasliktinājusies – rudens mēnešos bija skriets maz un svars pieaudzis, motivācija arī kaut kur pačibējusi. Tomēr sasparojos un no Jaunā gada gan apņēmīgi atmetu smēķēšanu, gan sāku trenēties pēc pilnas programmas. Forma auga labi un mēneša beigās tīri labi noskrēju 81km treniņultru uz Bikstiem. Tomēr tur bija tā pati nelaime, kas Cēsu ultrā – pēc 60. kilometra aizvien vairāk sāka sāpēt gūžas un no 70. kilometra paskriet vairs nebija iespējams. Tāpēc cītigi apņēmos vingrot un nomest lieko svaru – bez šiem nejaukajiem 10-15 kilogramiem kājas noteikti būtu daudz pateicīgākas. Kā nu sanāca, tā sanāca, ka vingroju ļoti maz un svaru izdevās knapi noturēt uz vietas, jo pēc smēķēšanas atmešanas izskatījās, ka vielmaiņa apstājusies vispār un pamstu pat no gaisa un ūdens. Tomēr skrēju kārtīgi, treniņā uztaisīju PB 10 un 5 km distancēs, un pirmās 2 šā gada sacensības – Noskrien ziemu 4. posmu un Liepājas pusmaratonu, aizvadīju teju optimālā līmenī.
Tāpēc jutos puslīdz gatavs RV, kaut arī lielākās bažas raisīja tas, ka esmu pieradis laikus iet gulēt un nakts sacensību pieredzes nekādas (Jelgavā drīzāk ir vakara, nekā nakts pusmaratons). Nebiju īsti drošs, ko par negulēšanu teiks mana galva un sirsniņa, tomēr vislielākās nepatikšanas sagādāja kakla nervs, kurš izdomāja tapt sapūsts vai citādi savilkts tieši dienu pirms starta. Nolīmējos ar pretsāpju plāksteri un saēdos ibumetīnu, tomēr bija puslīdz skaidrs, ka uz atpakaļu skatīties nesanāks un būs daudz jālec nost no ceļa, kad tuvosies automašīnas.
Tā nu pienāca starta vakars. No rīta dabūju pagulēt pāris stundas ilgāk nekā ierasts, bet pēcpusdienā nekāds miegs diemžēl nesanāca. Nolēmu līdzi ņemt 3 kofeīna želejas, vēl 3 aizsūtīju uz Braslas kontrolpunktu. Tāpat iejaucu 2 puslitra pudeles ar jau labi izmēģināto Vitargo, kuras nosūtīju uz Sēnīti un Braslu. Tad vēl mugursomā poverbanka, lādētājs telefonam un pulkstenim, plāksteri, ibumetīns, rezerves cepure, maks un lukturis.
Miegs sāka nākt jau ceļā uz reģistrāciju LU. Ātri noformējos un sāku pamatīgi garlaikoties, kas vēlmi gulēt it nemaz nemazināja, un tur uzņemtajās bildēs manāms, ka acis jau pamatīgi šķības. Tomēr beidzot pienāca runu laiks, tad himna un jau jestrākā noskaņojumā sākām garo riksi.
Plānā bija pirmo trases trešdaļu skriet ātrumā ap 5.10-5.20 min/km, tālāk jau, kā nu sanāks un cik būs dukas. Startā aizripoju sparīgi, kā par brīnumu, skrējās ļoti labi, bija prieks par atbalstītājiem un līdzjutējiem. Tomēr pēc otrā km nošokējos – tas bija noskriets 4:43, tāpēc nedaudz nometu tempu. Pie Matīsa ielas policijas pavadība beidzās un vajadzēja skriet pa ietvēm, tomēr ātrums bija gana labs. Pie VEF tilta no manis aizmuka Konstantīns ar dažiem citiem puišiem (viņš vēlāk dabūja 4. vietu), tā ka drīz jau skrēju samērā vientulīgi. Atbalstītāji bija gan pie Alfas, gan Juglas, bet tālāk jau pamazām sāku grimt tumsā. Starp Juglu un Berģu kalnu man pietuvojās daži jautri skrējēji (vēlāk uzzināju, ka tur bija arī Ainīc), tomēr drīz aizmuku. Tālāk ceļā līdz Garkalnei mierīgi turēju to pašu tempu 5.05-5.15min/km, apdzenot pāris čaļus. Kofeīna želejas ierāvu ik pēc 15 km.
Pie Garklanes trases uzraugi lika nogriezties no lielās šosejas, jo kontrolpunkts esot tajā virzienā. Nebiju tik sīki trasi pētījis, tāpēc vienu brīdi pa galvu malās domas, vai tik kādi līdzjutēji nav izdomājuši 1. aprīlī pajokot. Tomēr nospriedu, ka tādi joki būtu pārāk nežēlīgi un mierīgi rikšoju norādītajā virzienā. Drīz noķēru vienu bēdurausi, kurš vaimanāja, ka lukturītis nestrādājot, pudele somā izlijusi, tempu noturēt nevarot. Tā nu puslīdz kopā tikām līdz pirmajam kontrolpunktam Garkalnē. Fiksi nointervējos, apēdu šo to no sāļā gala, uzpildīju pudeli ar kolas ūdeni un ripoju tālāk, sajūta bija laba.
Tālāk jau bija jāskrien tumsā līdz Sēnītei pa mežainu posmu. Vienam brīžiem palika neomulīgi – ko nu, ja mežaruksis sadomā mani uzkost? Temps nedaudz samazinājās, tomēr īpaši neizlaidos un pēc Sēnītē dabūtās Vitargo pudeles pat dažus apdzinu. Murjāņu kalnos gan nedaudz sāku staigāt, un tur atkal kāds paspruka garām. Kaut kur izkrita un pazuda tukšā pudele, cerams, ka kāds tai neuzkāpa un nepakrita. Konstatēju, ka pirmos 42 km – maratonu, esmu noskrējis tīri pieklājīgi – 3:48. Raganā atkal iekodu olīvas, sieru un gurķīšus, dabūju selfiju ar Selfiju karalieni un devos tālāk.
Tālāk bija garš un grūts 18 km posms līdz Braslai. Drīz pēc Raganas mani apdzina un aizmuka Magnus (viņš dabūja 13. vietu). Nu jau temps bija ap 5.40-5.50 min/km, brīžiem nedaudz pārgāju arī soļos. Kad biju pusē distances, no meža izlīda Mīkstmiesis un pierunāja ik pa brīdim nedaudz pasoļot, līdz ar to kilometrs jau gāja vidēji uz 6:30. Tomēr paskriet vēl varēja tīri labi un tā arī sasniedzu Braslas kontrolpunktu, kur par lielu brīnumu tusēja Valdis – biju domājis, ka viņš ir krietni tālāk. Dabūju savu Vitargo un želejas, iekodu un aizskrēju tālāk. Tomēr Valdis drīz vien mani noķēra un apdzina. Straupes beigās konstatēju, ka telefons sāk izlādēties, kamēr piespraudu pie poverbankas, Valdis aizmuka pavisam.
Kā par brīnumu, ne ap 60. km, ne 70. km gūžas vēl nekā neteica. Miegs gan ik pa brīdim sāka mākties virsū, visādi rēķināju, cik vēl varu skriet, cik iet, lai palīstu zem 12 stundām, brīžiem galvā sāka skanēt dīvaini trokšņi vai vecas un glupas Dimitera dziesmas. Kaut kur ap Braslu sāka līt, un krietni vairāk, nekā likās pēc sinoptiķu prognozēm. Lietutiņš pats par sevi nebūtu nekas traks, bet milzu fūres katru reizi nošļāca krietni vairāk, nekā gribētos.
Nu jau Mīkstmiesis ar Cietmiesi vienojās, ka 100 metrus eju, 900 metrus skrienu. Vēlāk šī disciplīna pajuka un brīžiem iešana un skriešana jau bija attiecībā 50:50. Pēc Stalbes kontrolpunkta atkal bija šausmīgi garš 17 km posms līdz Rubenei. Nu jau aizvien vairāk pamodās autovadītāji, arī tie kretīni, kuriem likās, ka jāapdzen tieši tajās vietās, kur skrienu es. Fūres šķieda sejā aukstu miglu un šļakatas, galvā grabēja nu jau galīgi debilas dziesmas, vidējais ātrums bija ap 8 min/km. Arī pēc 2 maratonu pieveikšanas gūžas vēl turējās braši, Garmins gan piedraudēja izlādēties un bija jāpiesprauž pie poverbankas.
Spraudīdams vadus somā, biju nedaudz iekavējies, un mani noķēra kāda dāma. Kā vēlāk izrādījās, Krievijas pārstāve Sviridova, kura galā dabūja sievietēm 3. vietu. Pārsalusi zila, ne īpaši sakarīga, bet ļoti mērķtiecīga. Teju ar varu atņēma man cimdus (būtu jau iedevis arī tad, ja palūgtu, man mīksta sirds), lika turēt kaut kādu savu dzeramtrauku, tā nu krietnu gabalu soļojām kopā. Pratināja, vai neesot redzējis Martu. Pats domāju, ka Marta ir priekšā, bet viņa skrējusi čillošanas režīmā un kaut kur nemanot biju pasprucis rekordistei garām. Pēc dažiem km beidzot laipni atdeva man cimdus un mēģināja aizmukt, mūs noķēra vēl viens vīrs, un tā nu trijatā skrienot/ejot sasniedzām pēdējo kontrolpunktu Rubenē. Fiksi ierāvu buljoniņu un kā lidot aizlidojām pieveikt atlikušos 13 km, nespēju noticēt pavēstītajam, ka esmu ap 20. vietu. Ar lielu pārsteigumu pamanīju, ka aizmugurē parādījusies Antra, un meitene-raķete ne tikai tuvojās, bet arī pēc kādiem pāris kilometriem noķēra. Drīz gan iegūtā otrā elpa sāka beigties, nācās pastaigāt, un visi aizmuka.
Tuvojoties 100. kilometram, beidzot notika tas, kam bija jānotiek – gūžas skarbi pateica, ka pietiek. Brīžiem mēģināju pa druskai uztipināt, bet ne sevišķi veiksmīgi, un mani sāka apdzīt katrs, kurš kaut drusku varēja paskriet. 6 km pirms finiša mani noķēra Ainīc, visādi centās sapurināt, pat pāris simtus metru izdevās noskriet, bet tas bija arī viss. Nu arī ceļgali pateica visu, ko domā par manu skriešanu ar tādu riepu uz vēdera.
Pēdējie km bija īsts sāpju ceļš. Kājas ļodzījās, palika aizvien aukstāk, un ik pa brīdim iebira sāls brūcēs, redzot, kā garām aizlido konkurenti. No Rubenes līdz finišam zaudēju kādas 10 vietas, žēl, bet pelnīti. Vismaz bija prieks par cilvēkiem trases malās, kuri uzmundrināja un lika kaut cik saņemties. Drausmīgi pārskaitos, ka 107 km pēc pulksteņa bija pieveikti, bet finišs ir 400 metrus tālāk. Pēdējos metros gan saņēmos nelielam riksītim un kliņķis bija rokā.
Rezultātā izdevās plānotais, palīdu zem 12 stundām – 11:48:41. Kopvērtējumā 31. vieta, vīru grupā 26. vieta.
Pirms vairākiem gadiem es nevarēju iedomāties, ka kādreiz skriešu no Rīgas uz Valmieru pa šosejas malu, kur nepārtraukti gar sāniem drāžas fūres un baļķvedēji. No 2011. gada, kad pirmoreiz uzvilku kājās botas, lai sāktu skriet, un kaut kā noklunkurēju veselus 300 metrus, ir pagājusi vesela mūžība. Pa šo laiku ir mainījušās arī manas domas par to, vai ir iespējams skriet pa šosejas malu.
Un tā jau pagājušā gada nogalē tika pieņemts lēmums par piedalīšanos RV107km un uzsākti sistemātiski treniņi ar pakāpenisku kilometrāžas palielināšanu. Paralēli garajiem treniņiem reizi mēnesī Hamburgā piedalījos ziemas skriešanas seriāla 15 km distancē. Viss gāja kā plānots, palielinās gan kilometrāža, gan arī ātrumi pieaug, jūtos lieliski. Tad notiek negaidītais – februāra beigās pēc kārtējās sacīkstes Vācijā kaut ko salaižu grīstē ar atjaunošanos un saslimstu. Rezultātā pāris nedēļas par skriešanu varu pat nedomāt. Pēc piespiedu pauzes nekādi neizdodas atgūt skriešanas ritmu, un sākas nākamās problēmas – ceļa locītava ir kategoriski pret skriešanu. Dažas dienas pirms starta gan liekas, ka viss būs labi, tieku noteipots visur, kur iespējams. Morāli esmu gatavs, iespējams, savam grūtākajam skrējienam. Tiek nokancelēti visi A un B grafiki. Skriešu un izbaudīšu visu no sākuma līdz beigām, klusībā ceru noskriet vismaz līdz pusei, pēc tam jau var vienkārši aiziet ar kājām, jo zinu, ka iet es māku diezgan ātri.
Beidzot ilgi gaidītā diena ir klāt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka rīt es lepni varēšu teikt: “Esmu noskrējis savu pirmo ultramaratonu.” Tajā pašā laikā ļoti labi apzinos, ka tas nebūs viegli, jo nezinu, cik daudz laika man vajadzēs un cik sāpīgi tas būs. Tāpat nedaudz biedē skriešana naktī, vai man nenāks miegs, jo pēc dabas esmu cīrulis – agri eju gulēt, agri ceļos.
Laicīgi kopā ar savu nelielo atbalsta komandu – sieviņu un draugu Arturu – esam Rīgā. Pirms starta -formalitātes, un jau pavisam drīz visi skrējēji pulcējas pie Brīvības pieminekļa, lai nodziedātu Latvijas himnu. Gaisā virmo pacilājošs noskaņojums. Sajūtas ir vārdiem neaprakstāmas, tas ir kas pilnīgi jauns un nezināms, es piedalos vēsturiskā un vienlaicīgi arī labdarības skrējienā.
Beidzot starts – stresa nekāda, pilnīgs miers, jo zinu, ka tagad es darīšu to, ko protu, to, kas man patīk. Iesāku ļoti piesardzīgi, lai nekaitinātu skriet negribošo kāju. Luksofori īpaši netraucē, tāpēc visai ātri esmu jau Berģos un izgaismotā Rīga paliek aiz muguras, atvadoties pamājot ar roku. Tagad dodos nezināmajā, ilgi gaidītajā piedzīvojumā. Treniņskrējienos neskaitāmas reizes savās domās jau esmu izskrējis trases lielāko daļu, jo šeit bieži braukts ar mašīnu un zinu gandrīz visus paugurus un līkumus. Skrienas viegli un nepiespiesti, palaikam pačalojot gan ar zināmiem, gan nezināmiem skrējējiem. Beidzot ir jāieslēdz lukturītis, es palieku viens, jo Juris, ar ko labu laiku skrējām kopā, pēkšņi kaut kur pazudis. Tas mani nebiedē, drīzāk pat patīk, jo skrienot diez ko nemīlu tarkšķēt. Man labāk patīk klausīties naksnīgās meža skaņās, atrasties kaut kādā mistiskā savu domu pasaulē. Pretim braucošās automašīnas netraucē nemaz, visas pieklājīgi ar tuvajām gaismām, paretam kāda uztaurē, sveicina – tas ļoti uzmundrina. Drīz jābūt Garkalnei. Īsi pirms 1.KP mana kaitnieciski noskaņotā locītava grib uzsākt diskusiju par manu vēlmi nokļūt Valmierā. Ar cerībām, ka šī beigs grabēt, līdz kontrolpunktam nolemju pasoļot. Mana atbilde ir skaidra un nepārprotama: man nav laika gaidīt, nākošgad man būs citi plāni.
Kontrolpunktā mana mīļā atbalsta komanda mani apkalpo ne lēnāk kā Ferrari formulu. Netaisos lieki kavēties un dodos cauri kontrolpunktam, kur satieku Juri. Nobrīnos, kā viņš šeit nokļuvis ātrāk par mani – laikam būšu piesnaudis uz lielceļa. Principā man vienalga, jo netaisos šobrīd ar kādu sacensties, izņemot ar sevi. Šķērsojot svecītēm izgaismoto sliežu ceļu, mana locītava nešķīsti iebrēcas: “Pietiek, tālāk vari doties bez manis!” Es daudz neklausos, bet mēģinu šo iemidzināt, brīdi pasoļoju, tad atkal skrienu. Un tā līdz otrajam kontrolpunktam, kur veikli tieku pie visa nepieciešamā. Nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tālāk man jātiek jau bez atbalsta komandas, mans draugs Arturs aizved sieviņu uz Valmieru un pats ar vilcienu atpakaļ uz Rīgu, uz darbu.
Vienā elpas vilcienā ir pagājusi nakts, sāk palikt gaišāks, bet mana locītava ir norāvusi stop krānu, tomēr ik pa brīdim mēģinu skriet, neskatoties uz to, ka brīžiem sāp tā, ka asaras acīs. Izvelku līdz paņemto ibumetīnu, bet tikpat ātri nolieku atpakaļ, jo līdz Valmierai vēl tālu un droppy sabiedēja ar kuņģa sabendēšanu. Nav ne mazākā vēlēšanās atrast vēl vienu problēmu, ar ko cīnīties. Pie sevis noķiķinu par to, kā es izskatos, pusklibs penšuks klunkurē ap astoņām minūtēm katru kilometru. Kaut ilgāk būtu tumšs, lai neviens neredz to briesmīgo skatu. Pazvanu Initiņai, izstāstu situāciju, ka, visticamāk, drīz mans ātrums būs ap 10 minūtēm pa kilometru, un Valmierā līdz tumsai būšu noteikti. Saņēmu veselu vezumu ar bučām un uzmundrinājumiem un pielieku soli. Bija gan jāapsola, ka stāšos malā, ja sāpes pastiprināsies. Pie sevis nodomāju, ka to taču neviens nevarēs pārbaudīt, un vispār, kurš teica, ka tas būs viegli. Rodas arī jauns pasākuma nosaukums: “soļošanas paskrējiens”. Noņirdzos par to un soļoju tālāk. Jau redzama Ragana, tātad drīz ļaušos brīvprātīgo aprūpei. Viss ir kārtībā, es kustos.
Raganā brīvprātīgie nolasa katru manu vēlmi jau no lūpām. Aizkustinoši. Padzeros siltu tēju, ielādēju mugurenē jaunu porciju ar želejām un citus draņķus, bez kuriem šodien man neiztikt. Pārmijis pāris vārdus ar citiem skrējējiem, taisos prom, jo ir nejēdzīgi auksts. Sausas drēbes, ko pārvilkt, man nav, un brīžiem liekas, ka man ādas arī vairs nav, ir tikai vējjaka un mans gars ar nesatricināmu pārliecību, ka līdz kliņķim es tikšu. Paldies dievam, paliek gaišs, mostas putni, tuvējo māju suņi un citi zvēri. Pēkšņi atcerējos kādu rītu Brazīlijā, džungļu viesnīcā, kad rītausmā uzlēcu uz gultas sēdus no pēkšņajām putnu klaigām. Tikai tagad saprotu, ka tai brīdī biju vienkārši pārsalis. Likās, ka labu laiku atrodos saulainajā Brazīlijā, tādā kā transā biju nosoļojis jau veselu stundu, līdz mani pamodināja no muguras lidojošs vietējais kamikadze ar vecu bumeru, kas izdvesa tādas skaņas un smakas, kādas var būt tikai pēdējā ceļā uz auto kapsētu. Lieki piebilst, ka apdzīšanas manevrs tika veikts pārkāpjot visus iespējamos noteikumus, pavisam nepārredzamā vietā. Skrienot pa Tērvetes ielu Jelgavā, man tā ir ikreiz, tā ka nekādas negatīvas emocijas man tas nelaimīgais neizsauca. Arvien biežāk garāmbraucošās automašīnas pīpina, sveicina, tas ikreiz dod jaunu emociju vilni un spēku pieplūdumu. Cenšos iztaisnoties un pasmaidīt pretī, jo no domas vien, cik nožēlojami es izskatos, gribas iemukt mežā un gaidīt tumsu, lai neviens to klibojošo veci neredz. Bet, tā kā esmu garā stiprs un nesatricināms, tas nav arguments, lai apstātos. Garmins rāda, ka kilometrs iet pa 8-9 minūtēm, tas mani apmierina, jo esmu sarēķinājis, ka, šādā tempā ejot, Valmierā būšu ap pieciem vai pat ātrāk. Tā rēķinot dažādus iespējamos ceļā pavadāmos laikus, ieraugu Braslas kontrolpunktu.
Kārtējie fantastiskie brīvprātīgie – tiku iepakots siltā pledā, liekas, ka buljona glāze ir speciāli sagatavota man, viss ir jauki, tikai viens neliels sīkums, lai varētu skriet un baudīt dzīvi – mana vaimanājošā locītava – nekas, cieties, ja es varu, tev arī vajadzēs vilkties man nopakaļus. Turpmākās pāris stundas paiet nepārtrauktās sarunās ar manu sāpošo kāju diapazonā no pielabināšanās līdz draudiem atstāt tepat ceļmalā. Tuvojas Stalbes kontrolpunkts, kur man jāpārrevidē pārtikas krājumi. Neļaujos jaukajām meitenēm pierunāt mani ilgāk atpūsties, uzēdu man atstātos makaronu salātus, padzeros un jau pēc pāris minūtēm dodos tālāk. Lielākā daļa no tiem, kas mani apdzina, sen jau gabalā, bet daži ilgāk izbauda kontrolpunktu jaukumus un tuvākās stundas laikā mani apdzīs atkal. Pamazām tas sāk mani kaitināt, bet argumentu, kā to nepieļaut, šodien man nav. No ātrās un ilgstošās soļošanas sāk sāpēt tādas vietas, par kuru eksistenci es līdz šim pat nenojautu. Neskatoties uz to, pēc Stalbes noskaņojums sāk ievērojami uzlaboties, jo zinu, ka no Rubenes kliņķis jau tikpat kā redzams. Vienīgā nelaime, ka Rubene tuvojas lēnāk kā citi kontrolpunkti. Dīvainā kārtā mani neviens vairs neapdzen, bet draudzīgi izvietojušies apmēram dažu simtu metru attālumā man aiz muguras labi pārskatāmā rindiņā. Man tas diezko nepatīk, bet atrauties man nav variantu. Tā tas turpinās labu laiku, mašīnu arī pavisam maz. Kur ir tā Rubene? Te pēkšņi kādi neredzami spēki mani pagriež nost no ceļa, taisni iekšā nelielā egļu jaunaudzē. Nezinu, ko nodomāja puisis aiz manis par tādu gājienu, bet attopos jau sēžam uz nogāzta koka un purinu ārā savas somas saturu. Atstāju pašu nepieciešamāko, lai tiktu līdz kliņķim. Noņirdzos pie sevis, ka tie pārsimts mežā atstātie grami jau nu gan ievērojami palielinās manu ātrumu. Iedomājos, ka esmu sporta automašīna, kura maksimāli jāatvieglo, lai ātrāk brauktu. Pa to laiku visi, kas bija pārredzamā attālumā aiz manis, ir prom. Aiz pēdējās meitenes, priecīgi pie sevis ķiķinādams, lienu no meža ārā, nevaru gan lāgā iztaisnoties, tomēr līks kā veca nagla, purva velnam līdzīgiem soļiem, visiem spēkiem nolemju ķert to meiteni rokā. Vairs pat necenšos, uz sveicieniem atbildot, ieņemt cilvēkam atbilstošu stāju, šobrīd tam vairs nav nozīmes. Tā meitene tuvojas, mana pašapziņa ceļas, mēģinu uzskriet, nekā, kājas metas, akmeņi ķeras un tieku nofiksēts. Meitene kaut ko izvelk no somas, uzēd, padzeras un arī mēģina sākt skriet. Pēc brīža viņai tas arī izdodas, saprotu, ka drīz viņu vairs neredzēšu. Nu labi, ieslēdzu kruīzu un turpinu tīksmināties, kā es skriešu pa sarkano paklāju pie Sīmaņa. Sarēķinu, ka Rubenē būšu pēc 30-40 minūtēm un neapstājoties došos tālāk. Pienācis laiks ibumetīnam. Pēc nostāstiem zinu, ka tas palīdz. Ceru, ka neesmu savādāks, un palīdzēs arī man. Nē, es esmu savādāks, jo maz ticams, ka normāls cilvēks darīs to, ko šodien daru es. Bet esmu ieņēmis galvā, ka man nav laika gaidīt citu gadu. Tad ieraugu tālumā kādu kustamies, bet tā noteikti nav meitene, kura no manis aizlaidās, tātad es kādu ķeru, manī atkal mostas mednieka instinkts. Es tik tiešām tuvojos, un tuvojas arī kontrolpunkts, es to jau redzu, vēl apmēram tikai kilometrs. Tas paiet ātrāk nekā iepriekšējie, jo redzu, ka kontrolpunktā ir daudz cilvēku un ceru tomēr vēl kādu panākt, jo apstāties netaisos, tās mocības ir jāizbeidz iespējami ātri. Kad esmu jau diezgan tuvu kontrolpunktam, viens puisis dodas Valmieras virzienā, bet otrs man pretī. Nu es vairs neko nesaprotu. Man par milzīgu pārsteigumu, viņš sāk mani iztaujāt par manām vēlmēm, diemžēl esmu spiest atteikt, jo gribu ātrāk tikt līdz kliņķim. Puisis vēl apjautājas, kā man iet – nu skaidrs, ka slikti, šodien viss ir slikti.., bet varbūt tomēr ne? Kā starta šāvienu atceros puiša teikto: “Muļķības, tu izskaties forši, un solis tev ir pavisam raits.” Milzīgs paldies.
Un tad notika neticamais. Es sāku atkal skriet. Pats no sevis. Nekas nesāp. Zili brīnumi! Vēl nebiju noskrējis kilometru, kad panācu pirmo puisi un turpinām kopā, bet pavisam īsu brīdi. Garmin nopīkst kilometrs, neticu savām acīm, 06:30, vienlaicīgi mani pārņem nelielas šausmas – ja nu tā ir pirmsnāves agonija kā amerikāņu filmās? Nu labi, vēl vienu noskriešu un tad jau redzēs. Palūkojos atpakaļ, kur palika puisis un ieraugu, ka viņam vēl kāds tuvojas. Nu nē, tā viegli es rokās nedošos un palielinu ātrumu uz leju, tad, par laimi, kalns uz augšu, tas man patīk, cerot, ka šiem aizmugurē ne. Tā arī ir, esmu atrāvies, Garmins rāda, ka pēdējo kilometru esmu noskrējis jau ar 06:04, ka tik nav pa traku. Turpinu nedaudz lēnāk, tomēr joprojām eju prom no maniem iedzinējiem, un priekšā ieraugu nākamo. Šoreiz paskrienu garām tā, it kā man nelabais drāztos pakaļ. Kilometri iet viens pēc otra, ātrums turas, pašsajūta kolosāla, noguruma nekāda, apdzenu vēl kādu. Tad panāku puisi, kurš mani apdzina pa dienu, un labu laiku vilka mani sev līdz. Nu ko, tagad mana kārta tevi pavilkt. Diemžēl esmu ātrāks un tālāk joņoju atkal viens. Noguruma nekāda, smaids pa visu ģīmi. Ieraugu Valmieru, jāāāā, tagad skaidri zinu, ka es to kliņķi dabūšu. Mans draugs autotirgotājs Māris tur savu solījumu sagaidīt mani pirms Valmieras. Ieraugot mani, viņš ir gatavs skriet ar visu padusē iespiesto instrumentu kasti līdz pat kliņķim. Ar lielām mokām izdodas viņu atrunāt un, saņēmis nenovērtējamu atbalstu, iztaisnojos un ar augsti paceltu galvu, pašapmierināts un lepns par sevi, skrienu tālāk. Kliņķis strauji tuvojas, parādās arī cilvēki, kuri lielākoties plaukšķina un uzslavē. Automašīnas taurē, viss ir labi, dzīve ir skaista. Visas iepriekšējo stundu mocības ir aizmirstas. Emocijas vienkārši mutuļo, daži gan diezgan līdzjūtīgi uz mani atskatās, es tik nosmejos un turpinu skaļā balsī dungot kaut kādu muļķīgu vārdu salikumu, ko sen jau esmu aizmirsis. Sveicinu visus, ko ieraugu. Dīvaini, bet daži neatbild – laikam nav valmierieši vai arī nesaprot latviešu valodu. Nav laika par to domāt, jo ieraugu Sīmani un vēl vienu skrējēju ar atbalsta komandu nesteidzīgi soļojam. Nu forši, pielieku soli, varēsim kopīgi finišēt. Tad puisim, kurš vēlāk izrādījās ir foršs džeks – Ainārs no Tukuma – noziņo, Tevi tūlīt apdzīs viens onka. Ainārs sāk skriet, es, gandrīz jau viņu panācis, saku, ka nemaz netaisos viņu apdzīt. Man nenotic, laikam rūgta pieredze no citām sacensībām. Nu ko, turpinām tik skriet, man spēka uz emociju viļņa ir kā zirgam, paskatīsimies vēl par to onku. Visiem apkārtējiem par prieku tieku izaicināts uz finiša sprintu. Ja vajag, tad vajag. Šobrīd es varu visu, es to izdarīju, es tiku līdz kliņķim.
Es no priekiem esmu gatavs pacelties gaisā, dejot, dziedāt, skriet vēl. Pēc finiša pārmiju dažus vārdus ar Aināru un saku, ka taisnība jau viņam par to onku ir, kaut pats nemaz tā nejūtos. Visi ir priecīgi, viss ir labi, visas grūtības ir aizmirstas. Sabučoju savu galveno atbalstītāju, sieviņu Initu. Esmu lepns un laimīgs. Paldies manai nelielajai atbalsta komandai, paldies SK Tērauds treneriem Jānim Razgalim un Jānim Višķeram. Bez jums es nebūtu tas, kas es esmu, es šeit nebūtu. Bet es šeit esmu un tas nebija nemaz tik grūti. Esmu ieguvis milzīgu pārliecību par savām spējām. Emocijas pamazām noplok, bet spēka pieplūdums paliek un palīdz ikdienas darbos. Esmu ieguvis pārliecību, ka man vēl daudz kas ir pa spēkam. Man ir gan jauni mērķi, gan arī sapņi. Es atgriezīšos trasēs vesels un vēl stiprāks.
Reiz dzīvoja kāds Labinieks. Viņš vienmēr bija sapņojis, ka vienu dienu viņš metīsies skriešanas piedzīvojumos, kuru laikā, pārvarot grūtības, drosmīgi cīnoties ar nezvēriem un saviem iekšējiem dēmoniem, svinēs uzvaru un izpelnīsies citu ļaužu cieņu. 2015. gada 19. martā pēc cītīgas gatavošanās viņš grūtā cīņā pieveica 107 km distanci (12h:59 min), ko visi dēvēja par Gladiatoru pastaigu. „Būt par Gladiatoru…patīkami”, nodomāja Labinieks un lepns par sasniegto turpināja mesties jaunos piedzīvojumos visa gada garumā.
Tomēr Labinieku nelika mierā, ka sasniegtais Gladiatora pastaigā nav viņa virsotnes kalngals, un viņš prātoja, ka, cītīgāk trenējoties, iespējams, viņš varētu sasniegt ko vairāk. Tā nu apņēmības pilns viņš sāka gatavoties jaunam Gladiatora pastaigas piedzīvojumam. Ar lielāku pārliecību un iegūto pieredzi viņš juta, ka ir stiprāks un labāks. Lai šoreiz sasniegtu labāku rezultātu, viņš nolēma, ka centīsies vairāk, strādās vairāk un cerēs, ka šī apņēmība un ieguldītais darbs dos savu rezultātu. Gatavošanās posms sākās decembrī. Sākotnēji viss arī notika, kā bija plānots, un treniņos Labinieks jutās labi. Grūtos brīžos ar viedu padomu un skriešanas kompāniju talkā nāca citi, daudz nopietnāku rūdījumu guvušie Jelgavas ciema Gladiatori – Tuksneša Vētra, Huch un Ainīc.
Rezultāti un ātrums salīdzinājumā ar iepriekšējā gada sagatavošanos posmu Labiniekam pieauga. Progress bija acīmredzams, un klusībā viņš sāka lolot mērķi par Gladiatoru pastaigas pieveikšanu 11 stundās. Bet, kā jau tas nereti notiek, viss nav tik skaisti, kā mēs to būtu vēlējušies, un šī stāsta varonis 6 nedēļas pirms lielā skrējiena iedzīvojās ceļa traumā, ko šamaņi dēvēja par “Skrējēja celi”. Šķērslis, kas draudēja pārvilkt treknu strīpu visiem plāniem. Nākamās divas dienas kājas saliekšana sagādāja grūtības, un Labiniekam radās bažas par sava mērķa sasniegšanas iespējamību. Viņam bija grūti samierināties ar šādu pavērsienu, un pēc nedēļas, kad celis sāka atgūt kustības brīvību, tika atjaunoti treniņi saudzīgā režīmā. Lai mazinātu spiedienu uz celi, tika izmantota šamaņu piešķirtā ceļa elastīgā saite. Turpmākajās nedēļās ceļa sāpes pakāpeniski mazinājās, kas viesa cerības, ka tas bija tikai organisma protests pret pastāvošo kārtību. Bet kopumā Labinieks jutās izsists no sava gatavošanās plāna. Lai dzīve neliktos rožaina, 2 nedēļas pirms Gladiatora pastaigas mūsu personāžam dzīvi sāka bojāt nelietis VĪRUSS. Cīņa ar temperatūru un klepu norisinājās nedēļas garumā. Tā jau iedragātā pārliecība sāka šķobīties vēl vairāk. Pēdējās dienas pirms sacensībām ļaunie spēki centās iedēstīt Labinieka prātā nepārliecinātību un negatīvismu, pret ko viņš veiksmīgi cīnījās pretī ar apkārtējo cilvēku pozitīvismu un atbalstu.
2016. gada Rīga – Valmiera gatavošanās process ciparos
Pienāca sacensību diena. Šķietami tikko Labinieks vēl bija sācis gatavošanos šim piedzīvojumam, bet nu jau pienāca ilgi gaidītais brīdis. Iespaidīgi un mazāk iespaidīgi Gladiatori no visas valsts bija ieradušies, lai kopīgi dotos grūtajā cīņā visas nakts garumā. Apņēmīgās sejas tikai palielināja Labinieka pārliecību, un viņš nolēma pieturēties pie iepriekš ieplānotās stratēģijas turēt tempu tuvu 5:45 min/km, cik nu tas ilgi būs iespējams, un apsolīja sev, ka darīs visu, lai godam aizvadītu tās nakts piedzīvojumus.
Kaut arī Labinieks jau bija devies piedzīvojumā arī iepriekšējā gadā un sagatavojies saskarties ar grūtībām noteiktos ceļa posmos, tomēr viņš nebija rēķinājies, ka pirmā cīņa ar mošķiem jau būs jāizcīna distances pirmajā trešdaļā. Sajūtas bija, ka kāds būtu viņam uzlicis važas uz kājām, un solis neliecināja, ka iepriekšējie mēneši ir pavadīti kārtīgi gatavojoties šim piedzīvojumam.
Smagais sacensību iesākums
Motivāciju turpmākajām cīņām Labinieks atrada 4 gladiatoru kompānijā, kuru vidū bija arī slavenie Jelgavas ciema gladiatori Huch un Labinieka mentors no agrākiem laikiem – Tuksneša Vētra. Pēc pirmās distances daļas atvadījušies no 3 gladiatoriem, kuri bija izvēlējušies citus ceļus savu mērķu realizēšanā, Labinieks un Tuksneša Vētra turpināja ceļu divatā. Kā divi no bara padzīti vilki viņi nolēma distancē turēties kopā un nepamest viens otru grūtos brīžos. Nakts smagums gūlās uz viņu pleciem, un katra saules stara parādīšanās tika sagaidīta ar atvieglojumu. Ar cerību, ka grūtākais ir jau aiz muguras. Patvērumu un slāpes pēc grūtajiem ceļa posmiem abi ceļotāji veldzēja sešās ceļojošajās Oāzēs. Fantastiskās vietās, kur galdu pārbagātība, cilvēciskās ērtības un saimnieku laipnība tā vien vilināja palikt un tālāk vairs nedoties. Pārvarējuši šīs komforta burvestības, Gladiatori turpināja savu grūto ceļu.
Labinieks un Tuksneša Vētra 107 km garumā
75.km nāca kā ļauna vīzija no 2015. gada. Šī bija vieta, kur iepriekšējā gadā spēki bija beigušies un tika pāriets soļos. Bet šoreiz viss bija citādi. Lai arī skriešana vairs nesagādāja baudu, abi Gladiatori novienojās skriet tik ilgi, cik vien iespējams. Pienāca brīdis, kad sarunas vairs nespēja palīdzēt, un abi vientuļnieki klusā solī sekoja viens otram, klausoties trubadūru mūziku savās ausīs. Kur pagadās kur nē, pa ceļam tika sastapta Gladiatoru princese Sigita, kas možā pastaigas solī un labā garastāvoklī atļāva mums doties tai garām. Kā izrādījās vēlāk, Sigita tikpat možā solī mūs vairākkārt distancē apsteidzot, beigās tika kronēta par šī piedzīvojuma karalieni.
Pie 90. km Labinieka solis sāka grīļoties. Viņš saprata, ka nedrīkst atpalikt no Tuksneša Vētras, tādā veidā zaudējot savā prātā esošajiem tarakāniem. Pēdējiem spēkiem turoties aiz Tuksneša Vētras, viņš sasniedza pēdējo Oāzi. Izsalcis un izbadējies Labinieks tvēra pēc visa, ko viņam deva saimnieki.
Kad spēki tuvu beigām (95. km)
Uzmetot acis laikrādim, viņš saprata, ka 11h šajā skrējienā sasniegt ir praktiski neiespējami. 4 minūtes aiz nepieciešamā grafika bija uz to brīdi neatspēlējams laiks. Aprunājoties abi ceļotāji novienojās, ka atlikušo piedzīvojuma daļu viņi izbaudīs.
Pārvietojoties nesteidzīgā solī un atrodoties jau Valmieras karaļvalsts sirdī, abi Gladiatori ar smaidu sejā paspieda viens otram roku un pēc neilga brīža jau ieskrēja pils pagalmā, kur viņus sagaidīja ar rokas spiedienu pils princis Jēkabs un citi galma ļaudis, skaļi sveicot par paveikto varoņdarbu. Gladiatori distanci bija pieveikuši 11h:22 min. Par 1h:39 min ātrāk kā iepriekšējā gadā.
Jēkaba apsveikumi pie kliņķa
Emocijas pēc finiša sasniegšanas
Labinieks bija priecīgs un gandarīts par sasniegto. Ieguldītais darbs bija atmaksājies un sasniegts teju maksimums no nospraustā mērķa. Pēc divām nedēļām pēc šī piedzīvojuma Labinieks ar vēsu prātu apsēdās pie sava rakstāmgalda un pārdomu brīdī mēģināja tikt skaidrībā par labajām un sliktajām lietām skrējienā. Tomēr visvairāk viņš vēlējās tikt skaidrībā, vai gatavošanās plāns, kurš tika izmantots divus gadus pēc kārtas, ir devis vēlamo rezultātu.
2015. gada un 2016. gada Rīga – Valmiera treniņplāna salīdzinājums
Apkopojot visu informāciju, viņš saprata, ka sākotnējā apņemšanās gatavoties apņēmīgāk un cītīgāk nav tikusi realizēta. Skriešanas apjomi nav palielinājušies. Skrējienu skaits treniņprocesā nav palielinājies. Palielinājies bija skriešanas ātrums. Noskrietās distances rezultāts liecināja, ka ir palielinājusies izturība. Vai šī izturība bija palielinājusies uz skriešanas programmas rēķina, vai uz ieguldītā darba rēķina visa gada garumā? Vai skriet mazāk garos treniņus nebūtu bijis prātīgāk, kas ļautu izvairīties no traumas un saslimšanas? Jautājumi, uz kuriem Labinieks nolēma meklēt atbildes turpmākajos piedzīvojumos. Bet tauta mēļo, ka Labinieks jau šobrīd ir nolēmis, ka turpmāk gatavosies saviem piedzīvojumiem citādi. Vai labāk…? to jau rādīs nākotne.
Par to, ka piedalīšos šajā skrējiensoļojumā, draugi/paziņas uzzināja labākajā gadījumā tikai pāris stundas pirms starta, kad ieminējos par to FB un Endomondo. Mācījos no NRM kļūdām, jo jau 2 gadus pēc kārtas esmu gatavojies tajā noskriet maratonu, bet dažādu apstākļu sakritības rezultātā abos nestartēju. Jā, abās reizēs iepriekšējā dienā/vakarā bija tautas deju koncerti. Jā, neliels nogurums pēc tiem bija. Bet laicīgi devos mājās ar tekstu: “Ilgāk nevaru palikt. Rīt jāskrien maratons!” Un abās reizēs – čušš. Iemesls – nespēja kārtīgi pagulēt pirms starta.Tāpēc šoreiz par manu dalību RV107 no tuvākās apkārtnes iepriekš zināja tikai 1 cilvēks, un informācijas noplūde bija neiespējama. Klusais sapnis. Sirdī klusi, klusi izlolots, neizpļāpāts, un nu – arī piepildīts.
Sagatavošanās priekšdarbi jau bija lieli, jo ne man visa vajadzīgā ekipējuma, ne šādu skrējienu pieredzes. Laicīgi paņēmu divu nedēļu atvaļinājumu. Pirmajā gan bija daudz dejošanas, jo abiem deju kolektīviem bija skates. 7 dienas pirms starta noskrēju 30km, un tad gan atpūtos no visa. Nevar taču būt, ka aizmirsīšu, kā jākustina kājas. Starts bija pusnaktī, tā ka atruna par nespēju aizmigt iepriekšējā naktī pirms starta nu nekādi nevarētu tikt pieņemta. Bija doma pāris stundas pagulēt arī pēcpusdienā, bet brīdī, kad laidos miegā, atnāca atgādinājuma īsziņa par rēķina apmaksu, un miegs vairs neatnāca. Soma bija pasmaga, un, lai priekšlaikus nenogurtu, uz LU ēku, kur bija reģistrācija, devos ar taksometru. Rindā stāvēšanas laiks tika pavadīts lietderīgi – pētot citu dalībnieku ekipējumu, un to, cik silti/plāni viņi ir apģērbušies. Mugursomā jau liku tikai nepieciešamāko: akumulatoru, jo pulkstenis līdz finišam neizturētu, rezerves zeķes un cimdus (nebija pārliecības, ka plānajos nesals rokas), želejas, hematogēnu, haribo paciņu u.tml. Pirmo reizi skrēju ar mugursomu un ja vēl būtu ūdens sistēma, tad būtu vēl vairāk nezināmā. Tā ka iztiku ar 200ml pudelīti. Pēc finiša jau, protams, sapratu, ka liekas bija gan zeķes, gan cimdi. Gumijlāči bija tikai pagaršoti, hematogēns neatvērts (to gan uzēdu vienākontrolpunktā). Bet to jau īsti zināt nevarēja. Pirms starta izlēmu atteikties no termokrekla, un tas bija ļoti pareizs lēmums, lai gan, izejot ārā, tā vēl nešķita.
Emocionāla himna pie Brīvības pieminekļa, un – aidā! Piedzīvojums bija sācies. Daži jau pašā sākumā aiznesās mežonīgi ātrā tempā, bija vēl pāris policijas mašīnu, bet arī sekotāju pulciņš varēja netraucēti šķērsotielas pie sarkanās gaismas. Jau pirmā pozitīvā lieta! Pirms skrējiena bija 3 klusie plāni: C (finišēt), B (iekļauties 12h), A (iekļauties 11h). Optimistiski. Sākuma temps turējās ap 5:20 min/km. A plāna izpildei bija nepieciešams 6:09. Agri vai vēlu jau tas kritīsies, un tāpēc bija jātur augstāks, cik vien ilgi iespējams.Nepilnu kilometru pēc starta jau biju atradis ceļabiedru. Skrēja vienā tempā, plāns apmēram tāds pats, pagājušogad finišējis. Ko vēl labāku var vēlēties?! Abpusēji. Jo viņa plāni sākumā bija skriet 5:30-5:40.Un tad nu nevilšus sākumā pavilku es.
Rīgā uzmundrinājumu daudz. Arī darba kolēģis, stundu pirms starta uzzinājis par manu dalību, uz ielas nodeva laba vēlējumus. Aiz Juglas jau krietni izklīdām. Palikām divatā ar saviem lukturiem un šoseju baltajām svītrām. Par ko tad runāt diviem nepazīstamiem cilvēkiem, skrienot tumsā gar šoseju? Sākumā, protams, par skriešanu. Par savām kilometrāžām, rekordiem utt. Mani skaitļi ceļabiedru vēl vairāk pārliecināja, ka kopā varam. Savukārt, man nebija jāsatraucas par nomaldīšanos.
1. KP (Garkalne). Neko jau vēl īsti negribas. Tempu arī žēl pazaudēt. Uzpildu savu pudelīti ar siltu tēju, apēdu pāris banāna gabaliņus. Nākamais punkts pēc 13km. Tas taču būs ātri! Mūs neviens neapdzen, tikai mēs dažus. Noguruma nav. ZZR vējš gan reizēm jūtams. Tieši piektdien tas bija nomainījies no DDR. Tas – lai mums, skrējējiem, būtu interesantāk. Mitrums bija paliels, bet, paldies Dievam, lietus nebija!
2. KP parastais rituāls, nekādas sēdēšanas. Jānoēd kāds gurķītis un olīve! Dodoties ceļā, šķita, ka tieši tie šoreiz deva papildus enerģiju. Nākamais KP jau pēc 10km. Ideāli! Tempu gan esam “nometuši” uz 5:35-5:40. Bet jūtamies labi. Katram jau kāda maza sāpīte, bet par to klusējam. Kopējo noskaņojumu nedrīkst sabojāt.
3. KP kolēģim jāuzpilda skriešanas sistēma, man sāk parādīties apetīte. Ja katrā no pirmajiem diviem punktiem papildus iztērējām pa minūtei, tad šeit jau bija vairāk kā 3min. Tas vienalga ir maz, salīdzinot ar nostāstiem par 15min. sēdēšanu. Spēks vēl kaulos ir, turpinām skriet. Bet sarunu nav vairs tik daudz, katrs jau sāk cīnīties ar sevi. Iespējams, ka mana cīņa ir lielāka. Kaut kad debesīs mēģināju parādīt Kasiopejas zvaigznāju. Tas aizņēma pārdesmit sekundes. Domāju turpināt izglītot zvaigžņotās debess zināšanās, bet nē – galva būs jāceļ augstāk, un tas jau sāk palikt par grūtu.
Līdz 4. KP (Braslai) vēl turos. Izpildām pat skrējiena gaitā radušos kolēģa mērķi – paspēt 6 stundās. Pauze 5min. Ceļabiedrs arī šeit uzpilda ūdeni. Jūtu, ka apņēmības rezerves viņam ir krietni lielākas. Bet, visticamāk, ka pats nebiju pietiekami rūpējies par savām enerģijas rezervēm. Katrā ziņā, želejas biju paņēmis par maz. Pamēģināju haribo. Kāpēc es paņēmu līdzi šos? Lieli gabali, grūti sūkājami. Vieglāk gāja ar mīkstajām konfektēm. Bet nu, galvenā enerģija jau nāca no želejām. Paldies, Ainār (Bubu), par aizdotajām! Bet vēl milzīgāks paldies par 13km ceļu līdz 5. KP (Stalbei)!
Pat pusceļu neizturēju ar 6 min/km. Atstarpe viņa Garmin un mana Suunto pīkstienos bija kļuvusi lielāka, un ceļabiedra paziņojumus (par tik un tik km līdz KP) gribējās apstrīdēt, bet pat tam vairs nebija spēka. Ik pa brīdim viņš pagriezās pret mani (attālums tobrīd bija pārdesmit metru), skrēja atpakaļgaitā un uzmundrināja. Uz to spēju atbildēt tikai ar galvas mājienu. Pāris reizes jau ieminējos, lai atstāj mani, bet viņa arguments par to, ka, atstājot mani, es varētu arī sākt soļot, kas, pie sevis pārdomājot, izklausījās ticami. Pulksteni lādēties jau biju uzlicis iepriekšējā punktā. Bija prieks, ka šo jautājumu esmu veiksmīgi atrisinājis (lādējoties tas palika uz rokas).
Stalbe. Mūsu ceļi šķiras. 77km plecu pie pleca, soli solī. Brīžiem baltā līnija vienā pusē, brīžiempa vidu. Ko nu tur nožēlot par šķiršanos? Pēdējos km jau bija vainas apziņa, ka esmu lieks balasts. Un kolēģis atlikušos 30km jau kārtīgi nospridzināja. Šajā KP jau bāzu mutē visu pēc kārtas. Pauze 7min. Paskrienu garām soliņam, uz kura dažs labs iepriekš ir izstājies. Esmu viņus uzvarējis, pagaidām uzvaru arī sevi. Bet vēl palikuši 30 km. Un tagad jau esmu viens. Enerģija palēnām atgriežas, temps nostabilizējas pie 6:35. Galvā maisās A plāns, un tas, ka līdz Rubenei ir ļoooti tālu. Stalbē biju ieminējies, lai uztaisa vēl vienu – neoficiālo KP, jo šie 17km tomēr ir gana draudīgi. 200ml ūdens, jādzer ļoti prātīgi. Vēl ir pāris želeju, sūkājamās konfektes, mugursomā arī izbrāķētie haribo. Hematogēnam tā arī nepieķeros, vajadzēs uzdzert. Kilometru kļūst mazāk. To skaitu salīdzinu ar ierasto treniņmaršrutu vietām. Nu ir palicis tikpat, cik no Mola līdz mājām. Bet tas taču nekas nav!
Kalna lejā ir pēdējais KP. Otro reizi (pirmo – dziedot himnu) acīs saskrien asaras. Noturos, KP nesapratīs. Ļoti sirsnīga uzņemšana. Piedāvājumu klāsts milzīgs. Sāli vienkārši nolaizu no maizes. Bija masāžas piedāvājums, bet negribēju tam kavēt laiku. Iepriekš minimāli krampju simptomi bija, un nolēmu nejokot. Somā bija 2 magnija ampulas, un vienu no tām arī izdzēru. Iepriekš jau tādas nebiju lietojis, instrukcijā baidīja par blakusefektiem. Lai iet, pārāk īss gabals! Blakusefekti nepaspēs iestāties. Ar visu mīļo apčubināšanu punktā pavadīju tikai 5min. Jokojot mani mudināja atsākt skriet: “Re, kur Dace! Gribi, lai tevi meitene apdzen?” Nenoticēju, jovismaz man pa gabalu jau īsti nebija redzams, kurš tuvojas. Piebildu, ka nemaz neesmu tik jauns, un jautāju, ko Dace darīs manā vecumā. Teica, ka skriešot vēl ātrāk. Nu nu, lai jau būtu! Rāpšanās pēdējā kalnā, kura tomēr vēl aizvien bija skriešana, ne soļošana. Tas bija tāds beigās izdomāts A+ plāns – ne brīdi visas distances laikā nepāriet soļos. Ja jau šajā kalnā uzskrēju, tad atlikušie 12 līdzenuma km mani vairs neapturēs. Kilometri jau sen kā kļuvuši krietni garāki. Bet daudz to vairs nav. Nodarbinu galvu ar aprēķiniem par A plāna izpildi. Bilance no Juglas pārejas trasē ir pozitīva (esmu apdzinis vairāk nekā mani). Pēdējais paskrien garām ar novēlējumu: “velc līdz galam!” Protams, kā gan citādi! Televīzijas torni jau redz pa gabalu. Pirms tā vēl viens lēnais km. Bet atlikušie 3 pagāja ātri. Biju gaidījis lielāku atbalstu ielās. Reti kurš pretimnācējs pamāja. Varbūt tāpēc, ka skrēju viens pats. Jāšķērso iela, bet sarkanā gaisma un daudz mašīnu. Šeit arī tās sekundes pietrūka. Būtu šķērsojis īstajā pārejā – droši vien būtu citādāk. Sarkanais paklājs pirms Sīmaņa. Emocijas aumaļām. Acīs atkal asaras. Bučoju abus kliņķus. Pasniedz strūdeli un kefīru. Parakstos, atdod drošības naudu. Daudz nedomājot, tā nonāk ziedojumu kastītē. Arī paša Jēkaba rokasspiediens. Viss kā sapnī…
Neapšaubāmi, ka šis bija viens no maniem lielākajiem piedzīvojumiem mūžā. Iespējams, ka tas būtu vēl lielāks, ja 77km nebūtu skrējuši divatā. Iespējams, ka tad manā aprakstā būtu vairāk lasāms par zvaigznēm, baltajām līnijām un kaitinošajiem furgoniem. Kā tad būtu ar finiša laiku – to var tikai zīlēt. Bet tagad ir tā, kā ir – 19.vieta ar rezultātu 11:00:15. Esmu lepns par sevi. Par sevis pārvarēšanu gan morāli, gan fiziski. Neaprakstāms gandarījums par ciešanu nakti!
P.S. Plāni trieca uz priekšu, tāpēc KP ilgi nesanāca uzkavēties. Bet arī šajos īsajos brīžos jutu Jūsu izpalīdzību un sirds siltumu. Milzīgs paldies visiem! Arī organizatoriski viss bija augstākajā līmenī. Esmu lepns par šādu Latviju!
Rīga – Valmiera. Diez vai pateikšu kaut ko jaunu, tādēļ rakstītais ir vairāk domāts kā atgādinājums man pašai, nu tā, lai neienāk prātā to atkārtot vēl ceturto reizi.
Pagājušā gada rudenī nolēmu, ka nedaudz mainīšu savu attieksmi pret skriešanu, proti, sākšu uz to raudzīties nopietnāk. Nopietnākā raudzīšanās ietvertu kārtīgus treniņus un šādus tādus mērķus. Kādēļ? Vai gribu ar kādu sacensties, vai arī kaut ko pierādīt? Nezinu, laikam vienkārši gribu uzzināt, vai esmu spējīga uz ko vairāk. Un nē, sacensties nav manā dabā. Tātad gribu atrast savas robežas – kaut kā tā. Protams, nogurdinošie treniņi tagad sāk atgādināt darbu un nevaru teikt, ka tas mani īpaši sajūsmina, reizēm pat iešaujas prātā doma: „Kā man tas ir apnicis!” (it īpaši, kad ārā ir mīnusi, bet tev vienkārši jāskrien 30km, jo tā vajag), taču jāatzīst, ka pie šī hobija es jau tāpat esmu kavējusies neraksturīgi ilgi. Tad nu ļaunākais, kas varētu atgadīties – es vienkārši atrastu sev citu aizraujošu nodarbi. Mieru, tikai mieru! Tas nebūs šogad. Šogad padomā daudz interesantu lietu. Pirmais brīnišķīgais notikums šajā sezonā – pievienošanās VSK Noskrien Vāverēm. Šie jaukie, pūkainie zvēriņi mani motivē gatavoties Skrien Latvija un Stirnu Buka sezonai. Tomēr garie skrējieni paliek manis pašas ziņā, un attiecībā uz tiem man ir plāni, neraugoties uz to, ka gads sācies skumīgi – netieku izlozēta diviem aizrobežu sapņu skrējieniem, kuros neprātīgi kāroju piedalīties. Par laimi vismaz attiecībā uz skrējienu Rīga – Valmiera nav nekādas aizķeršanās, paspēju pieteikties laicīgi.
Kliņķa skrējiens ir tāds interesants – no vienas puses, es to ļoti gaidu, jo tas ir piedzīvojums, kaut kas īpašs, pilns emociju, tajā pašā laikā tie ir 107 km, un tos noskriet ir sasodīti grūti. Tādēļ ir tā kā bail un gribas, lai tas nemaz tik ātri nepienāktu. Esmu uzstādījusi sev nopietnu mērķi – šajā reizē (trešajā un pēdējā) gribu noskriet Rīga – Valmiera 11 stundās. Šķiet, ka es to varu.
Pirmais aprīlis. Cik gan būtu jauki, ja tā būtu brīvdiena. Bet esmu jau pieradusi, ka pirms nopietnām sacensībām ir jāstrādā pēc pilnas programmas. Nu ko lai dara, ka ar šo skrējienu sakrīt arī svarīgākā sezonas diena darbā. Tā nu visu dienu pavadu uz kājām un nelielā stresā, bet vakarā pametu kolēģus likteņa varā un dodos pie fizioterapeita. Viena no kolēģēm vēl nosmejas, ka tieku palaista tik ar norunu, ka dabūšu pirmo vietu. Nu kā tad. Kad krustām šķērsām noteipota ierodos mājās, saprotu, ka gulēšanai laika atlicis vien nieka 30 minūtes, kurās tā arī neizdodas iemigt.
Latvijas Universitātes telpas, kad ierodos, šķiet neparasti tukšas. Biju gaidījusi lielāku burzmu. Reģistrācija, smaidīgas sejas, pļāpas, stiepšanās – viss paiet vieglā satraukuma virpulī, līdz dažus mirkļus pirms pusnakts jau dziedam himnu pie Mildas kājām. Starts.
Šoreiz skriešana organizēta nedaudz citādāk. Pa priekšu brauc policijas mašīna un varam neievērojot luksoforu signālus, skriet pa pirmo joslu. Nav slikti. Tikai tad, kad mašīnas no sānielām tomēr izrāda vēlēšanos mūs sabraukt, sāku prātot, vai tā, ko es redzu priekšā, ir pirmā vai otrā policijas mašīna. Drošības labad pārvācos uz ietvi. Tomēr nē, viss pareizi, pie Dailes teātra garām pabrauc arī otra policijas mašīna. Tagad gan viss pa vecam. Temps 5:30. Zinu, ka par ātru, tomēr tik viegli skriet. Pie TRT starta vietas mani sagaida Inga. Viņa apņēmusies paskriet ar mani līdz Juglai. Turpinām tādā pašā tempā, tikai pļāpājot. Prātā iešaujas doma, ka droši vien šādi pļāpājot, laiks un kilometri līdz Valmierai paskrietu nemanot. Pie Šmerļa meža mans Garmins paziņo, ka ir želejas laiks. Jā, viņš to iemācījies no Ingas Garmina. Patiesībā noderīgi, jo garajos skrējienos ir tik viegli aizmirst, ka jāpaēd. Un tad tu, cilvēks, attopies, ka spēka vairs nav, un arī līdzams nekas vairs nav. Ir ieplānots ēst ik pa 40 minūtēm, neatkarīgi no sajūtām. Garmina pīkstiens – piparmētru „vemjamā” želeja vēderā.
Pienāk Jugla un jāatvadās no Ingas. Ieslēdzu savu pieres lampiņu un dodos pretī vientulībai. Tomēr nē, izskatās, ka meitene raibi rozā legingos, kuru biju ievērojusi labu gabalu priekšā, sākusi nomest tempu, panāku viņu. Nedaudz papļāpājam. Pārgudri apjautājos, vai viņa nav uzsākusi par strauju, un attopos, ka pati jau arī tikpat vainīga. Nu neko, meitene saka, ka ārsts esot aizliedzis skriet, bet tas jau nu viņu neatturēs. Skriešot līdz Raganai un tālāk jau kā sanāks. Kāpēc līdz Raganai – lai paskatos uz viņas numuru. Paskatos, ha – tur rakstīts Raganiņa, un gandrīz norauju uz acīm. Skaidrs, burvestības, jātaisās prom! Atvados un skrienu tālāk, prātojot, ka nepazīstu un pat neesmu dzirdējusi par tādu niku. Tomēr apskaidrība atnāk – tai jābūt Dainai, mainītā matu krāsa samulsināja.
Pilsētas ugunis lēnām noplok, atstājot priekšā vien aicinošo tumsu. Man ļoti patīk skriet tumsā. Nekas nenovērš uzmanību, lukturītis izgaismo tik daudz ceļa, cik tajā brīdī nepieciešams. Netraucē arī lieki trokšņi. Dzirdama vien reta mašīna, klusītiņi inoveitu soļi un pašas sirdspuksti, pat balsis galvā vēl nav pamodušās. Pirms Garkalnes noķeru Arti, temps aizvien turas ap 5:30, Kādu mirkli paskrienam kopā, pļāpādami, bet tad priekšā ieraugu Baibu un metos parunāties ar viņu. Pirmais kontrolpunkts klāt. Piestāju tikai, lai izmestu tukšo želejas tūbiņu. Man neko nevajag. Dzeramais ļumīgajā pudelē vēl nav pat pusē un želejas pietiks līdz trešajam KP.
Svecītes. Ceļš izlikts ar svecītēm. Sapriecājos un sekoju tām tā aizrāvusies, ka gandrīz paklūpu pār sliedēm, kuras pēkšņi uzrodas manā priekšā. Skaidrs, svecītes norādīja uz sliedēm. Ienirstu atpakaļ tumsā. Varbūt vajadzētu ieslēgt mūziku? Negribas, un bail nesadzirdēt Garmina atgādinājumus par ēšanu. Varbūt vēlāk. Turos uz 5:30. Sajūtas labas, ja neskaita sāpes kreisajā augšstilbā, bet tām jau nav jāpievērš uzmanība, tās tur vienkārši dzīvo. Izskrējusi atpakaļ uz lielā ceļa, pamanu spīdīgas acu pērlītes. Pelīte skrien man pretī pa ceļa malu – laikam sataisījusies uz Rīgu. Es gan uz Valmieru. Kur gadījies, kur ne – pavisam drīz klāt jau otrais KP. Pazīstamas, smaidīgas sejas, neko man nevajag, skrienu tālāk.
Riebīgo kalniņu posms. Tajā apdzenu vairākus skrējējus. Man iet tīri labi, kaut temps paliek svārstīgs – pret kalnu lēnāks, no kalna ātrāks. Tas ir normāli, tomēr jūtu, ka kājas ļoti piedzinušās un sāk pamatīgi rauties krampjos. Lieku garākus soļus, cerībā, ka atlaidīs. Kas tev deva. Par laimi šis ir viens īss posms, un klāt jau 3. kontrolpunkts. Tur priekšā Veipa kungs, kura uzdevums ir uzpildīt ļumīgo pudeli un iebāzt man kabatā pāris želejas. Esmu viņu noinstruējusi, skaidrojot, ka man nepieciešams tik ātrs serviss, kā pirmajā formulā, un man ir vajadzīgs tikai tas, ko esmu prasījusi iepriekš, nekādu jautājumu. Jā, es varu būt neganta, kad skrienu garos gabalus. KP piedāvājumam nepievēršu uzmanību – neko negribas.
Dodos tālāk, bet pēkšņi samulstu, kur īsti jāskrien, lai neattaptos Siguldā. Tak trešā reize jau, vajadzētu tā kā atcerēties. Trasē pavadītas jau vairāk kā 4 stundas, tādēļ jāorganizējas uz zaļo pieturu, kaut tā vienmēr liekas nejēdzīga laika tērēšana. Pēcāk saprotu, ka esmu uz tā iebraucamā ceļa atstājusi tukšo želejas tūbiņu. Vai dieniņ, cik nesmuki sanācis, bet nu gabals jau noskriets, atpakaļ negriezīšos. Bet ir kauns. Nākamais kontrolpunkts gaidāms pēc iespaidīga gabala. Varbūt mūziku? Nē, negribas. Iegrimstu sevī un skrienu. Taču temps nenovēršami krītas. Ja sākumā vēl izdodas turēties zem sešām, tad tuvāk posma vidum un beigām, temps jau ir 6:10-6:30. Ikri sāp tā, ka maz neliekas, bet augšstilbos kāds vienkārši cērt ar cirvi. Jūtu, ka piekliboju. Ai, nu ko darīs, atpakaļ jau neskries, tā ka nākas vien turpināt. Nakts ir skaista. Ievēroju, ka mākoņi izklīduši un debesis kā nosētas ar zvaigznēm. Brīnišķīgi. Bet vai man tikai liekas, vai priekšā manāms tāds kā gaišums? Gaišums lēni pieņemas spēkā un tumsa sāk izklīst. Putni mostas, sākumā kautrīgi, bet tad aizvien skaļāk un priecīgāk mani uzmundrinādami. Kad tuvojos Braslas kontrolpunktam, ir jau tāda maza gaismiņa. Izslēdzu lukturi. Man pretī kāds skrien. Tā ir Lauma. Viņa mani pavada līdz kontrolpunktam. Tas ir jauki – uzreiz var paskriet ātrāk. Man tiek paziņots ka KP notiek kaut kāda filmēšana. Nav labi, jo, kad esmu tik nogurusi, varu pateikt ko rupju vai nejauku. Bet es cenšos savākties. Veipa kungs jau atkal uzpilda manu pudeli, bet šoreiz kaut kā neveikli, es palūdzu koka kolu, bet muļķīgi aplejos, pie tam, man viņa izrādās vairs nemaz negaršo. Kaut kāda muļļāšanās sanāk. Ātrāk prom, lai nav jādomā, ka negribas. Zinu, ka no meitenēm esmu šobrīd pirmā, bet Sigita nav nekur tālu. Tas viss ir sīkums. Galvenais jautājums – vai iekļaušos 11 stundās, ņemot vērā, ka mans temps turpina dramatiski kristies?
Tipinu tālāk, šoreiz esmu stingri apņēmusies nepāriet soļos. Tā vien liekas, ka ceļš vairāk ved uz augšu. Un tas sasodītais Plācis, tas gan ir pavisam augstu! Šitais slīpums mani piebeigs. Citus gadus es tos augšupceļus būtu soļojusi. Taču Plācim līdzi nāk viens bonusiņš. Pirms ieskriešanas tajā, mani apžilbina satriecošs saullēkts. Skaisti. Tuvojas Stalbes kontrolpunkts, te mani atmiņa nedaudz mulsina, vai sekojošais bija pirms vai pēc tā, bet lai nu kā, mani pārsteidz ellīgs troksnis, kas tuvojas no mugurpuses. Netērēju enerģiju, lai atskatītos, tomēr nespēju saprast, kas tas ir. Kā bļaušana, kā taurēšana, varbūt kādu priekšmetu dauzīšana… Trokšņa vaininieks mani apdzen. Tas ir surikātu Pēteris, kurš austiņās klausās kaut ko pilnīgi neiedomājamu. Tas, acīmredzot, palīdz, jo viņš man aiziet garām kā stāvošai. Varbūt man arī jāieslēdz mūzika? Nē, vēl negribas.
Stalbe. Palikuši vien nieka 30km. Bet kā lai tos pieveic? Edijs pēdējo reizi papildina manu ļumīgo pudeli un atdod visas atlikušās želejas. Pirms atvadīties pavisam, viņš vēl noskaidro, ka Sigita ir kādas 10 minūtes aiz manis. Njā, man nepatīk bēgt un es arī vairāk nevaru. Jau sen gaidu, kad viņa mani beidzot noķers. Izskatās, ka arī 11 stundu plānu izpildīt neizdosies, jo vēl jau nav bijis galvenais lūziens – tāds, kas mani piemeklē vienmēr. Vārdu sakot – viss ir slikti. Gaidu katru kilometra pīkstienu. Sāp. Apnicis. Negribu. Bet vai tad tas nav tas pats skrējiens, ko tik ļoti gaidīju? Vecais muļķa kažokzvērs – tu taču atkal pārķēri startu! Vai vienreiz sāksi mācīties no savām kļūdām, vai kā? It kā ar šo visu vēl nepietiktu, izrādās, ka lielajai želejai, kuras kārta ir pienākusi, es nespēju atskrūvēt vāciņu. Nu neparko! Par laimi Veipa kungs nav klausījis manus norādījumus un ir iemetis līdzi vienu želeju, ko dabūju balvā pagājušās nedēļas rogainingā. Kaut kas ar zemenēm un banāniem, neesmu tādu ēdusi. Atplēšu to. Tas izrādās visšķebinošākais un saldākais klīsteris, kāds jebkad ir nonācis uz manas mēles. Fui! Cīnoties ar vemšanas refleksu, kaut kā dabonu iekšā, noderēs.
Tuvojas pēdējais kontrolpunkts. Domāju, ka atlicis vien tāds nieka padsmit kilometru skrējiens. Nu kurš tad to nevar? Es? Jā, es. Pretī skrien puisis gaiši zilā jakā. Vai viņš mēģina ar mani komunicēt? Vai es atbildu? Neko neatceros. Laikam pavada mani līdz kontrolpunktam. Tas kontrolpunkts ņudz no cilvēkiem. Atpazīstu Divplākšņus. Viņi ir brīnišķīgi un visu ko piedāvā, bet es tik nelaipni atsakos. Piedodiet, esmu pārāk nogurusi, lai būtu jauka! Palūdzu vien uzpildīt manu pudeli un atskrūvēt to sasodīto želeju. Želeja tomēr netaisās padoties, tāpēc atstāju viņu kontrolpunktā. Ceļš ved kalnā. Tirinos augšup. Pēc brīža puisis zilajā jakā mani panāk, un es tieku pie želejas. Dabūjuši tomēr vaļā, malači, paldies! Apņēmīgi, kaut lēni kulstu ar kājām asfaltu līdz pienāk 100km. 10 stundas un 15 minūtes. Un tad kaut kas izbeidzas. Viss. Mans jau tā nekādais ātrums samazinās vēl vairāk. Pretī brauc velosipēdists un sāk ar mani komunicēt. Kā es jūtos? Vai man vajag želeju, vai ūdeni? Da neko man nevajag. Kliņķi man vajag un apskāvienu, bet vēl sasodīti 7 kilometri. To es viņam nesaku. Kādu mirkli esam runājuši, tad beidzot atpazīstu – tas tak Māris Babris! Nu, sorry, sarkanbaltā triko, uz velo, pēc maniem 100 noskrietajiem kilometriem, cerams tas ir piedodams. Viņš interesējas, vai es tiešām nevaru paskriet ātrāk. Žēl, bet tiešām nevaru. Tās apmēram 7 minūtes uz kilometru šobrīd ir mans maksimums. Māris aizbrauc apskatīties, kā klājas Sigitai. Pēc mirkļa atgriezies paziņo, ka mūs šķir vien 500metri, un viņas temps ir krietni labāks. Tas mani nespēj sapurināt. Lai tik skrien šurp, jau sen viņu gaidu. Pie pašas Valmieras viņa mani tiešām panāk. Solis raits, pati smaidīga, tur jau viņa aiztraucas un izgaist manam skatienam. Esmu atvieglota. Man vairs nav jābēg un es beidzot varu uztaisīt zaļo pieturu! Atlikušie kilometri ir kā murgs. Pienāk laiks želejai, bet, paņēmusi rokā sūri, grūti atskrūvēto pudelīti, saprotu, ka tas ir pārāk liels izaicinājums manam vemšanas refleksam. Man atlikusi vēl viena piparmētru, taču arī tā neiet iekšā. Glābiņš ir vien Divplākšņu dotā tēja – tā ir rūgtena ar vieglu citrusa piegaršu. Kā veldzējoša oāze šajā šķebinoši saldajā tuksnesī. Kā izrādās, tā esot bijusi tēja ar bergamoti. Steberēju kliņķa virzienā, sažņaugusi rokā pudeli un atvērto želeju. Pudele ir saplīsusi un gardā tēja sūcas ārā, sajaucoties ar lipīgo želeju, kas vienkārši nekontrolēti šļakstās visos virzienos. Sapīkusi izmetu želeju, taču ļaunums ir jau nodarīts – rokas ir neiedomājami lipīgas un to substanci gar sāniem noslaucīt neizdodas. Sāku prātot – bet ja nu finišā vēl būs aizkavējies tas mazais puisītis Jēkabs? Ja nu man viņam jāpaspiež roka? Viņš taču vienkārši pielips! Cik nelāgi. Izlemju ziedot pēdējos gardās tējas malkus, lai noskalotu vismaz labo roku. Ļumīgā pudele arī tiek atstāta miskastē, tas caurums nav lāpāms. Velkos tālāk. Nu kur ir tā baznīca? Viss, nevaru, pāriešu soļos. Tomēr nē, tā nevar, izturi līdz galam! Šis atkārtojas vēl pāris reižu, līdz vajadzīgā gājēju pāreja ir sasniegta. Emocijas uzbango. Sarkanais paklājs. Esmu laimīga, skrienu pēdējos metrus, dodot pieci visiem, kas vien izstiepuši rokas. Lai man piedod tie, kas bija kreisajā pusē – tā roka bija lipīga.
Kāpnes, durvis… what a f… – kāpēc te ir 2 kliņķi??? Samulsusi pieķeros gan īstajam, gan viltus kliņķim un sabrūku pie baznīcas durvīm. 11 stundas 12 minūtes un 24 sekundes. Vai nav vienalga, es to izdarīju un tas nemaz nav slikts rezultāts! Ar rokas mazgāšanu esmu trāpījusi desmitniekā! Te jau kautrīgi nāk mazais Jēkabs, lai paspiestu manu roku. Forši! Lai viņam laba veselība!
Tā, tuvojas nākamais finišētājs – kaut kā jātiek prom no „skatuves”. Bet es nevaru, vienkārši nevaru piecelties. Mēģinu kaut kā pievērst uzmanību un palūgt, lai kāds man palīdz tikt nost no kāpnēm, bet visu acis jau pievērstas nākamajam skrējējam. Par laimi Ina uztver manu izmisušo skatienu un kaut kā tieku dabūta nost. Tieši laikā, jāatzīmē, jo tajā brīdī uzcirties klauna parūkā finišē Jānis. Malacis, labs laiks, zinu, ka daudzi viņam neticēja. Tālāk jau tikai patīkamas emocijas. Satieku Sigitu un kādā brīdī šī tikšanās tiek iemūžināta amizantajā „bēdu māsu” fotogrāfijā.
Tieku noguldīta uz soliņa un pilnīgi nekontrolēti pār maniem vaigiem sāk ritēt laimes vai atvieglojuma asaras. Nav vairs jāskrien. Cik labi! Diemžēl man ir pazudusi kontrole pār ķermeni, tādēļ Edgaram un Kristapam kaut kā stiepšus vilkšus mani jādabū uz mašīnu. Cīnos ar sliktu dūšu, pilnīgu nespēku un riebīgām sāpēm. Par laimi karsta duša nāk par labu. Pa to laiku finišējusi jau trešā meitene – Līga, tādēļ pēc neilga brīža jābūt atpakaļ uz ziedu ceremoniju. Nemaz ar nav viegli. Bet, atgriežoties pie baznīcas, jau nonāku Vāveru gādīgajās rokās. Kaut pa skatuves kāpnēm neesmu spējīga ne uzkāpt, ne nokāpt bez palīdzības, tomēr ir patīkami. Ārkārtīgi patīkami.
Kopsavilkums:
Skriet uz Valmieru ir forši.
Skriet uz Valmieru ir briesmīgi.
Trīs reizes ir vairāk kā pietiekoši.
Varbūt tomēr vēl vienu var – ja nu izdodas kādu nieku ātrāk?
Nekad vairs.
Nu, bet varbūt tomēr?
Un, visbeidzot, nebija tur nekādu klavieru. Nebija!
Daudzi, jo daudzi dalās iespaidos, kā viņi nonākuši līdz tam, ka jāpiedalās atjaunotajā skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera. Un, protams, tas veiksmīgi arī aizvadīts.
Pasteidzoties notikumiem pa priekšu varu pateikt, ka es diemžēl izstājos.
Doma, ka vajadzētu pastāstīt, kā neaizskrēju līdz galam, mieru neliek, un arī Garkalnes stirnubukā sastaptais Edgars (tas kurš no Liepājas), arī mudina, ka vajag uzrakstīt! Pastāstīt citiem, kādas bija manas iespējamās kļūdas, un arī, lai pats labāk atcerētos un neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem nākamreiz!
Kā tad es pats nonācu līdz tam, ka jāpiedalās? Jau pagājušajā gadā sekoju līdz notikumu gaitai trasē, arī gatavošanās posmam un atskaņām pēc notikuma. Un protams, ka arī mani, tas viss vienaldzīgu neatstāja. Pagājušajā, 2014.gadā, piedalījos tikai 3 skriešanas sacensībās. Kaut kā bija apnicis ierastais Skrien Latvija seriāls un ar domubiedriem piedalījāmies Xrace sacensībās. Vairāk vai mazāk bet skriets tika! Sacensībās pa vasaru bija noskriets Nordea maratons (plānoto 4 stundu vietā gandrīz 5, izgāšanās), tad vasarā bija Cēsu ECOtreils (ar jau bija grūti, bet līdz galam tiku). Pēc tā nosecināju, ka pietrūka garo treniņskrējienu. Un trešās sacensības bija Siguldas kalnu maratona 55 km distance. Arī tā nāca ļoti grūti. Otrajā aplī jau biju gatavs izstāties, bet tomēr saņēmos vēl trešajam aplim un beidzamos noskrējienus un kāpumus ar asarām acīs pieveicu! Gada beigās gan motivācija skriet atkal pavisam sašļuka un 2013. gada noskrieto km rekordu nepārspēju! Vajadzēja atrast motivāciju. Vispirms ziemassvētku nedēļā nospraudu mērķi 100 km nedēļā! Izdevās. Kaut kad ap to laiku arī sākās reģistrācija R-V 2015. Mazliet tomēr 107 km agrā pavasarī baidīja. Bija noteikts dalībnieku limits 107. Ziemassvētkos zem eglītes man dalību nepalika, tāpēc nolēmu, ka pagaidīšu līdz 29. decembrim. Ja vēl būs brīvas vietas, tad pieteikšos. Sākumā bija cerība, ka vietu vairāk nebūs, bet kas tev deva. No rīta skatos vēl ir brīvas vakances.
Mazliet velku garumā, bet ņemu un piereģistrējos!
Nu jau vairs neko! Kauliņi mesti un atkāpšanās ceļa vairs nav. Mazliet mazāk, kā 3 mēneši līdz startam.
Janvāra sākums atkal ir galīgi neskrienošs! Pēc uzrāviena decembra beigās atkal atslābums. Tomēr visu laiku mēģinu paturēt prātā, NRM 2014 pietrūka garo skrējienu. Atrodu plašajās interneta ārēs treniņu plānu 100 km distancei. Nav tik traki. Pa nedēļu 3 skrējieni, nedēļas nogalē 2 garāki. Sāku tīri neslikti. Gandrīz 3 nedēļas iet pēc plāna, vienīgi nedēļas nogales garie skrējieni nav īsti tik gari, kā plānots. Savas korekcijas ievieš arī smagāki deju mēģinājumi darbadienās vai arī koncerti nedēļas nogalēs.
Aizvien tuvāk nākot notikumam, sociālajā tīklā Edmunds, Ģirts ar kuru iepazinos vienā no koptreniņiem Baložu velotrasē, tur rūpi par manu netreniņprocesu. Tā ik pa laikam sanāk uzskriet arī kopā ar viņu! Labi sapass mums skriešanas tempi. Tagad ātri caurskatot skrējienu statistiku redzu, ka esmu noskrējis dažus 20+ km skrējienus un vienu 40 km. Tātad ne ko no sāpīgās NRM pieredzes neesmu prātā turējis. Kādā no koptreniņiem ar Ģirtu kaļam stratēģiju, ka viņš pats neskriešot uz Valmieru, bet pavadīšot mani līdz Raganai un tad braukšot mājās. OK! Būs kompānija. Pēdējās pāris nedēļas vēl piedomāju mazliet pie tā ko ēdu (galvenokārt jau cik ēdu). Ar to viss OK! Mazliet gan dancošanā tiek samocīta potīte, kas ik pa laikam liek par sevi manīt, bet skriet tā dikti netraucē.
Treniņprocesā arī iemēģinu skriešanu mūzikas pavadībā! Pirms skrējiena vēl arī saorganizēju vecāko māsu Zani, kas mani pavadīs atlikušajā distancē pēc Raganas, kad Ģirts ar savu Zani būs pametuši mani. Vēl māsai palīgos piesakās bijusī kolēģe Krista, kas plāno maijā skriet maratonu gluži tāpat kā Ģirts. Un arī tētis ar jaunāko māsu Lolitu ir apņēmības pilni būt pretī distancē, kad nakts jau būs pagājusi. Atbalsta komanda nemanot savākusies pamatīga. Un tas man vienam. Protams vēl ir arī mājās palicēji, kas atbalsta neklātienē!
Skrējiena priekšvakarā.
Kas treniņos sadarīts, sadarīts. Pienācis 26.marts. Tā kā piektdienu darbā brīvu neņemu, mantas krāmēju jau 4dienas vakarā, lai 5dien vēl ir laika mazliet nosnausties pirms pusnaktī gaidāmā starta. Tā kā man plānots, ka principā visu laiku būs pavadošais auto, tad tiek saliktas 3 drēbju kārtas (+ ceturtā jau pirms mēneša bija sagatavotā tētim, jo uz laukiem neplānojām braukt), kārtīga čupa ar zeķēm, jo tās bija kritiskais punkts Cēsu ECOtreilā, rezerves kedas. Sajaukti dažādu koncentrāciju dažādi dzērieni. Želejas sadalītas pa somām, jo tas, kas būs vajadzīgs līdz Raganai, tiks atdots Ģirta Zanei. Mazliet uztraukums un stress, bet dodos pie miera.
Sacensību diena
No rīta uz darbu. Pieslēdzās arī mazā māsa, kas studē uzturzinātni un sāk man stāstīt, kas jāēd. Laicīgi gan vai ne, bet vienalga Paldies, Loči! Tā nu pie rokas ir rozīnes un vēl šis tas no žāvētiem augļiem, cenšos uzņemt daudz šķidrumu. Mājās ir pasūtīti makaroni ar malto gaļu. Darbadienu beidzu mazliet ātrāk un dodos mājās.
Mājās sagaida Omīte, jo Paulai ir koncerts un tādēļ viņas ar Zani (jau trešā Zane šajā rakstā) arī nav klātienes atbalsta komandā. Tūlīt dodos pie miera. Plāns ir līdz deviņiem pagulēt, tad mazliet ieēst un ap desmitiem doties uz LU galveno ēku piereģistrēties. Numurs jau ir iepriekš izņemts. Snaužu, ap septiņiem pamostos no trokšņa aiz loga, ko rada pret palodzi līstošs lietus. Gāž pamatīgi. Astoņos, jau ceļos, jo šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar modinātāju. Kad jau sāku šiverēties, tad tik saprotu savu kļūdu, ka varēju vēl stundu gulēt. Pulsometrs salādēts, telefons, portatīvā baterija. Pieres lukturim arī 2 komplekti bateriju vēl rezervē. Mazliet ieēdu, vēl sazināmies ar Rolandu (tas kurš Zauls) un Ģirtu. Sarunājam, ka pa ceļam paķeršu Rolandu un satiksimies LU. Savācu somas, atvados no Omītes un dodos. Auto noparkot īsi pirms pusnakts pie LU galvenās ēkas nav problēmu. Sazvanu māsu. Viņas ar Kristu arī esot ceļā uz reģistrāciju. Stājamies ar Rolandu rindā! Cilvēku daudz, rinda gara. Eklēru (tas bija obligātajā ekipējumā un pirms starta bija jāatrāda) rokās neturu, tas smuki ietīts pārtikas plēvē stāv kabatā. Kad pienākusi mana rinda, attopos, ka pieres lukturi atstāju mašīnā! Bez nelaidīšot. Neko darīt. Jožu uz mašīnu pakaļ! Nākas atkal stāvēt rindā! Nu jau stāvam kopā ar Albertu. Pārspriežam cik ilgi plānots skriet, un kā veicies pagājušās nedēļas piedzīvojumā Rīgas rogainingā. Ik pa laikam ar kādu jāapsveicinās.
Pienākusi arī mūsu kārta. Eklērs tiek atņemts, parādu lukturi, telefonu, saņemu atstarojošo vesti – suvenīru. Iemaksāju drošības naudu. Sasveicinos arī ar Ģirta Zani, viņa brīvprātīgais pie reģistrācijas. Ģirts pats arī jau ieradies. Aiznesam somu ar mantām, kas plānotas līdz Raganai, uz viņa mašīnu. Zane ar Kristu arī klāt. Aizeju parādu, kur mašīna, izstāstu kur, kas salikts, ko pa ceļam vajadzēs. Sasveicinos arī ar Bosu. Prasu, kā viņš vesels. Pēdējās nedēļas viņu vajājušas dažādas veselības likstas. Viņš man atbild: “Vai tad veselie skrien 107 km? ” Pozitīvi. Iepozējam:
Nu jau laiks doties uz starta vietu, Brīvības pieminekļa pakājē. Beidzot sasveicinamies arī ar Gundu un citiem mazsalaciešiem (mēs pavisam 4). Nelielas uzrunas, kopīgi nodziedāta himna un skrējiens var sākties. Simboliski pieskaros Brīvības piemineklim (paņemu sveicienu) un aidā! Pēc pārdesmit metriem visi stāvam pie sarkanā luksofora. Izskriešana no Rīgas tāda saraustīta, kā jau visiem. Līderi strauju attālinās. Temps šķiet tīri komfortabls. Pulss gan augsts, bet ar domu, ka tas dēļ saraustītā skrējiena, turpinām. Soli solī ar Ģirtu. Tempu mums tur Marta. Laiciņš labs! Lietus nelīst, silts. Vēja nav.
Aptuveni pēc stundas esam Juglā. Saprotu, ka tomēr mazliet par ātru un nometu tempu. Marta attālinās. Visu laiku kaut ko pļāpājam ar Ģirtu.
Īsi pirms Rīgas apvedceļa
Tā nu esam tikuši ārā no Rīgas un sākas Vidzemes šoseja. Ieslēdzu savu blāvo pieres lampiņu. Pulss nostabilizējies, bet tik un tā šķiet krietni par augstu, Ģirtam krietni zemāks. Treniņos mums parasti ļoti līdzīgi. Viņš man saka, ka es esot par siltu saģērbies. Pēc kāda laika attaisu jauku. Bruņojies esmu ar pudeļu jostu 4×0,125 L isostar dzēriena un želeja. Plāns, ka līdz 2:40 jau būtu jāpamet Garkalnes KP pildās labi. Līdz KP ir jau neliels handikaps. Tas labi, jo beigas noteikti būs lēnākas. Ik pa laikam pieķeru sevi pie domas: ja es tikšu līdz galam, tad būs … konkrēti vairs neatceros, bet piezogas šīs šaubas. Mēģinu sevi motivēt, ar tekstu, ka es noteikti tikšu līdz galam un šaubas aizgaiņāt, bet tās visu laiku atgriežas. Kontrolpunktā novelku cepuri, atdodu Zanei. Uzpildu izdzertās pudelītes, padzeros brīvprātīgo piedāvāto ūdeni un dodamies ar Ģirtu tālāk. Uz šosejas jau krietni izretojušies. Redzamas tik atsevišķas gaismiņas priekšā un aiz muguras. Pulss joprojām spītīgi augsts. Temps šķiet piemērots. Cenšos skriet pa šosejas nomali. Tā cenšos saudzēt samocīto potīti. Redzam jau Vangažu gaismas. Zane zvana Ģirtam un prasa, kur ir KP. Izstāstām un sakām, ka pēc 20 minūtēm mums vajadzētu būt klāt. Tā arī ir. Kontrolpunkts klāt. Tagad skatos, ka tur handikaps bijis jau 15 minūtes. Nav slikti. Atkal papildinu jostas pudelītes. Padzeros arī brīvprātīgo piedāvāto buljonu. Gards. Pirmo reizi sasveicināmies dzīvē ar Jāni jeb virtuālo paziņu DJ. Viņš apvaicājas, kā skrienas. Atbildu, ka ir OK! Viņš saka, ka viņam gan smagi. Pagājušogad līdz Raganai esot mierīgi aizskrējis, bet nu jau esot grūti pirms Sēnītes. Neko daudz nekavējamies. Skaļi paziņoju, ka Nr 83 dodas tālāk. Tad attapos, ka neesmu želeju apēdis. To jau var arī skrienot. Turpinām. Tāpat tērzējot ar Ģirtu. Panākam arī DJ ar kompāniju. Ģirts jau gatavs apdzīt, es saku, ka ne. Skriešu viņu tempā. Tā lēnā garā lejā uz Gaujas tiltu, pāri upei, pret kalnu Murjāņos. Sāk palikt gaišāks, bet joprojām jāskrien ar lukturi. Kāds ātrāks mūs apdzen. Mēs arī laikam kādu apdzenam. Iesmeju, ka Murjāņos fotoradars, nedrīkst pārsniegt ātrumu. Izskrienot no Murjāņiem maratons. Ģirts priecīgs, taisa selfijus. Pirmo reizi tik garu distanci noskrējis. Ar to arī viņu apsveicu. Man selfijs dikti miglains. Īsi pēc tam mūs apsteidz arī Gunta. Apsveicu viņu vārdadienā. DJ arī pāriet soļos pret kalnu. Mēs gan ne! Turpinām skriet. Klāt jau Raganas KP. Ģirts ar Zani mani pametīs. Māsa ar Kristu un Kasparu nekādas ziņas nav devuši! Raganā bija plānots būt 5:40. Handikaps tās pašas 15 minūtes. Apēdu kādu siera gabaliņu un marmelādi. Palūdzu, lai man atšķaida kolu ar tēju, kas brīvprātīgajos izraisīja interesi. Izsūtu visiem SMS par to cik tālu esmu ticis, atvados no Ģirta un Zanes. Pasaku paldies par atbalstu paņemu savu skrienamo somu, uzlieku mūziku. Kā pirmā sarakstā uzlikta Kalniem pāri! Tas jau dod atkal zināmu impulsu. Māsa ziņo, ka viņi Juglā. Saku, ka man viss OK. Lai tik brauc un tad jau tiekamies. Aptuveni pāris km aiz Raganas pārsteidz mani divi iespaidīga izmēra suncīši, kas draudzīgi neizskatās. Apstājos un sabļauju uz viņiem, lielākais nokaunas un apstājās, mazais gan ne. Atņirdzis zobus nesas virsū. Sabijos ne pa jokam. Nezinu, kas lika viņam apstāties, bet kad mūs šķīra vien kādi metri 3, viņš apstājās. FUUUUU! Lēni dodos tālāk. Kad suņa uzmanība pievērsta nākamajam skrējējam, es atsāku skriet. Zvana Ģirts. Stāsta par stāvolki trasē. Pirmais esot triatlonists, otrais Kristaps Broks, es drīkstot minēt, kas trešais. Jautāju vai tiešām Rolis. Atbilde ir apstiprinoša. Prieks par viņu! Izstāstu par suņiem, bet Ģirts saka, ka neesot neviens organizatoru telefons uz kuru piezvanīt, lai pabrīdina skrējējus. Nu neko darīt! Jācer, ka viss būs veiksmīgi. Turpinu mūzikas pavadībā skriet. Dzinja ar ko gandrīz reizē izskrējām no Raganas KP, jau krietni atrāvusies. Atkal zvana māsa. Kur es esot. Saku, ka kādi 4 km aiz Raganas. Pēc dažām minūtēm arī viņi klāt. Pasaku, ka man neko nevajag, ka varu turpināt skriet. Attopos, ka neesmu papildinājis dzērienu jostu. Atdodu tukšās pudelītes izstāstu, ko man vajag un turpinu skriet. Zane vēl prasa vai somu neatdošu. Saku, ka ne! Dikti jau netraucē. Tā kā viņas ar Kristu ir plānojušas kādus 10 km noskriet, tad nedaudz pabrauc uz priekšu un piestāj ceļmalā, sapilda pudeles un pievienojas man. Atslēdzos no mūzikas un atkal jautrā kompānijā turpinam. Solis krietni lēnāks, gaišs, pļāpājam. Ir noguruma pazīmes. Pirms pagrieziena uz Bīriņiem atļaujos pāriet soļos. Saku meitenēm, ka te taču pret kalnu. Kaspars pabraucis ar auto 5 km uz priekšu un gaida mašīnā snauzdams. Tā viņiem sarunāts ik pa 5 km. Kad meitenes pirmos 5 km noskrējušas attopos, ka neesmu želeju iepriekšējā KP notiesājis. Daru kas darāms. Atdodu arī mugursomu. Tomēr bez bija vieglāk. Nosecinu, ka pulsometrs arī grasās nomirt, atdodu to Kasparam mašīnā lādēt. Papildinu tukšās dzēriena pudeles. Kristai arī līdz tīrs H2O, kas tiek nests rokā. Kad esam gatavi turpināt, mēģinu telefonā noķert satelītus, lai nezaudētu GPS distanci, bet kaut kā neizdodas. Krista uzsauc, ka jāskrien, tuvojoties fotogrāfs. Atmetu ar roku edmundam un skrienam.
Lukturi arī neesmu vēl atdevis
Nu jau ar vien biežāk pārejam soļos. Sagurums jau krietni liels. Sāk berzt kaut kur bikses, un sāpēt potīte. Garš tas pārskrējiens no Raganas līdz Braslas KP. 18 km ar garām taisnēm. Pretī brauc arī pa kādai fūrei, kuru radītais virpulis ir pamatīgs. Labi, ka nenones no ceļa. Pirms Inciema kalnup atkal pārejam soļos. Pa kalnu lejā mēģinām skriet, bet ar lielu piespiešanos. Radās ideja par ceļa zīmēm ar trijstūrīšiem un apļiem. Līdz tai ejam, tad atkal skriesim. Tā mēģinām kustēt.
Izmantoju zaļo pieturu. Uzkāpt atpakaļ uz ceļa uzbēruma pavisam grūti. Īsi pirms pēdējā kalna pirms Braslas, Kaspars gaida. Pasaku, ka pēc tilta ir KP, lai brauc uz turieni. Meitenes līdz turienei skries. Klāt arī ilgi gaidītais Braslas KP. Tas pārskrējiens bija nāvējoš, bet joprojām esmu dzīvs. Beidzot atļaujos piesēt. Apēdu kādu marmelādes gabalu un sieru. To, ka marmelāde labi iet iekšā Cēsīs un Siguldā pārbaudīju pagājušajā sezonā! Atkal padzeros tēju ar kolu. Paņemu pulsometru, un plānos cimdus. Esmu gatavs turpināt. Zane iesēžas mašīnā pie Kaspara, mēs ar Kristu turpinām.
Līdz Valmierai maratons.
Nu jau handikapa vairs nav! No plāna atpalieku minūtes 15. Skrienam ejam, ejam skrienam, Krista visu laiku pļāpā, mēģina dzīt mani uz priekšu. Padoties nedrīkst. Nu jau mūs tikai apdzen. Es vairs neesmu spējīgs kādu apdzīt. Kādus km pirms Straupes uz ceļa kāds sabraukt dzīvnieks. Atceramies abi ar Kristu par Zanes stāstīto spēlīti. Neatceros vairs, ko Krista teica, kas tas ir, bet es teicu, ka jenots. Kad jau bijām blakus, tad aste, kā airis nodeva nelaimīgo ceļa šķērsotāju – bebrs, jeb kā vēlāk twiterī aprunājām nelaimīgo dzīvnieku: mežacūka ar airi. Pirms Straupes mums atkal pievienojas Zane. Skrienam. Norunājam, ka pie tā tur trijstūrīša ar aplīti pāriesim soļos, bet kas tev deva. Piebrauc līdzās busiņš, vīrs attaisa logu un ievērojamā skaļumā mūs atbalsta ar dziesmu par Zilo karbunkuli. Nu kā tu pāriesi soļos, jāskrien. Ieskrienam Straupē. Sākas ceļu remonti. Te jau mazliet treil segments parādās. Iesmeju, ka jāvelk krosa kedas. Tās arī mašīnā. Nolemju, ka ir laiks pārģērbties. Savādāk noberzīšu visu vēl trakāk. Tā nu Straupes DUS Lukoil pārģērbjos. Tiesa ārpus KP, bet nu tā pat par vietām necīnos. Vēl pienāk klāt kāds igaunis un prasa, kas te notiekot. Izstāstu viņam, ka skrienam no Rīgas uz Valmieru, sacensības. Viņš savu ziņkāri apmierinājis dodas savās gaitās. Esmu pārģērbies un dodos tālāk. Atlikusī distance sarūk, bet kļūst ar vien grūtāk.
Pirms Plāča celtnieki būvē veloceļiņu! 7dienā strādā! Laikam jau termiņi spiež! Ar Kristu nosmejam, ka viņam droši vien, grūtāk nekā mums. Plācī pa kalnu uz leju arī nav spēka skriet. Motivēju sevi atkal līdz ceļazīmei paieties un tad turpināt skriet. Cenšos sev atgādināt, cik grūti bija Siguldā! Un cik daudz jau ir noskriets, ja netikšu līdz galam, nākamgad būs jāsāk no jauna. Un Sveiciens arī no Mildas Sīmanim jānodod. Šķērsojam tiltu pār upi. Pamanu, ka pretī brauc riteņbraucējs. Atpazīstu tēti. Saņemos! Jāskrien. Nu jau atkal emocijas un varu paskriet. Tētis stāsta, ka auto atstājuši Stalbē un Ločis ar skrienot. Citi, kas skrienot pa priekšu izskatījušies krietni švakāk kā es. Kā nu bija kā ne, nezinu! Ločis ar klāt. Stāsta, ka citi skrējēji brīnījušies kur viņa skrienot. Viņa jokojusi ka skrienot no Valmieras uz Rīgu. Īsi pirms Stalbes kāpums. Krista noskrējusi pusmaratonu! Pēdējos metrus sprinto. Es gan lēnu garu. Uzskrienu kalnā. Lejā jau arī Stalbes KP. Atkal piesēžu. Pasūtu, lai no mašīnas atnes manis sasmērētas desmaizes. Prasās. Atvelku elpu, sēžot paceļu kājās uz tēta riteņa. Daudz neko sēdēt nesanāk. Tētis mudina doties tālāk. It kā sāku skriet/iet. Kā nekā šis taču ir skrējiensoļojums. Iet drīkst. Tētis apbrīno meitenes, kas vieglā skrējiena solī mūs apsteidz. Man tam nav spēka. Krista sāk kalt plānus kurā pieturā atvienoties, jo viņai jātiek atpakaļ uz Rīgu uz darbu. Viņa vēl mēģina mani pielauzt paskriet, mazliet sanāk, bet vairāk nevaru. Sāp potītes abas. Pats jau esmu padevies. Vairs neko daudz nerunāju, bet nedrīkstu pievilt savus atbalstītājus. Žēl viņu patērētā laika. Daibes pagrieziens. Mēģinu pa kalnu lejā skriet. Grūti. Zane aizskrien tālāk pēc Kaspara, jo Kristai pēdējais laiks doties uz autobusu. Vēl ceļmalā piestāj vīri, kas uzmundrina, ka pirms daudzpadsmit gadiem arī esot skrējuši. Neatceros vairs stundas, bet līdz Valmieras rajona robežai bija kaut kāds laiks un atlikusī distance bija vēl ilgākā laikā pievarēta. Tētis piedāvā man štoku ar ko atbalstīties, būšot vieglāk. Saku, ka es Cēsis arī mēģināju, bet nesanāca. Pienācis laiks arī atvadīties no Kristas.
Tētis vairāk piestāt neļauj, lai tik turpinot pekāties uz priekšu. Atvados no Kristas, pasaku paldies! Un esmu nolēmis turpināt līdz pieturai un tad tur apsēsties. Krista prom. Tētis tomēr sameklē koku, dažus soļus pasperu ar to, bet nav vērts. Es jau esmu padevies. Līdz pieturai tieku un apsēžos atvilkt elpu. Saku, ka viss man pietiek. Tētis vēl mēģina pierunāt, lai atpūšos un turpinu. Piebrauc arī Zane ar Kasparu ar mašīnām. Uzsedz man segu un dod arī tēju. Pienāk arī Gunda. Viņa soļo. Saka, lai atpūšoties un turpinu. Sāku briesmīgi trīcēt. Tētis vēlreiz pārjautā vai tiešām viss? Atbildu, ka jā! Šoreiz nebūs! Iekāpju mašīnā. Tiek uzlikts uz jumta ritenis un dodamies. Saku, ka jāiebrauc Valmierā jāpiesakās, ka esmu izstājies. Pa ceļam apdzenam skrējējus, bet man asaras acīs. Visvairāk par to, ka esmu pievīlis savus atbalstītājus. Pēc pulksteņa sanāk pietrūkst 22 km. Autobusa pietura Kalnozoli.
Šo pieturu atcerēšos. Katru reizi, kad brauksim uz laukiem un atpakaļ! Valmierā pie baznīcas, kad dodos ziņot par savu izstāšanos draudzīgais noskrieniešu kolektīvs saka, ka vedīšot mani atpakaļ, lai tik turpinot skriet, bet es atkal jau trīcu.
Nobeigumā…
Nevienu brīdi nebija doma: Kam man to vajag? Tagad vēl jo vairāk ir motivācija, ka nākošgad mēģināšu atkal, ja tāda iespēja būs. Sveiciens palika pie manis.
Mēģinot iemigt, jutās ceļi mazliet, bet nākamajā dienā pašsajūta bija Ok! Nevarētu teikt, ka seku nekādu, bet pēc pagājušā gada NRM bija krietni smagāk.
Viela pārdomām.
Varbūt KP vajadzēja uzkavēties ilgāk. Bet galvenais ir ēst. Lai nebeidzas “degviela”. Un protams treniņi. Garie treniņi. Ar vienu četrdesmitnieku sagatavošanās procesā un neregulāriem 50 km nedēļā ir par maz…..
km 
-