Diemžēl vai par laimi man ik pa laikam veicas loterijās. Tā ir arī šogad. Vēl aizvien nezinu cik tas bija gudri pieteikties uz to loteriju, bet par to lai vēsture klusē. Tik šoreiz tā nebija slavenā Rīga-Valmiera brīvprātīgo loterija, kurā var tikt pie pirmā starta numura nākamajā gadā. Lai nu kā tur bija, tad kādā skaistā marta dienā treneris atraksta, ka vispār būtu vēlams noskriet kādu ultriņu 80-100km maijā vai jūnijā. Vai arī izskriet kādu maršrutu, ko jau sen gribās izskriet. Nē nu, ja man pajautātu izbraukt ar velo kādu maršrutu, ko vēlos, es diezgan droši teiktu, ka tādu atrastu katrai nedēļas nogalei un vēl abām dienām, bet skriet? Nu nez…
Ievads
Tā pāris dienas pavadu pētot, ko es varētu gribēt skriet. Viens ir skaidrs, lai vai kā es gribētu aizbraukt uz kādu ārvalstu ultriņu, mans naudas maks paziņo, ka sēdi vien mājās un šo ideju aizmirsti. Aizmirsti, tas naudas maks teica. Aizmirsti! Lai gan piemetināja, ja atrodi ko interesantu Lietuvā vai Igaunijā, tad brauc. Jāatzīst, ka brīdī, kad martā skatījos ITRAs lapā ultriņas, tur nekā nebija, ja neskaita Baltijas 100km ultru Jāņos, kurā katru dienu katrā valstī jāskrien ap 33km. Info par to maz un jau sākumā nekādi neuzrunāja, un beigās pasākumu atcēla. Bet tā jau ideja interesanta.
Mežtaka. Nav jau tā, ka ļoti vilinātu, bet izskriet kādu gabaliņu varētu. Vienkāršākais variants – sākt pie mājām un finišēt Valmierā. Padomāju un izdomāju, ka gandrīz visu šo Mežtakas posmu esmu ar velo nobraukusi un sākums vispār plakans, un daudz asfalta. Neder. Toties Kornetu puse mani gan uzrunā. Tik tā loģistika ar nokļūšanu un ēšanu (veikaliem) nu tā. Kaut kādā brīdī papētu arī Igaunijas un Lietuvas posmus. Igaunija neuzrunā. Atkāpei jāsaka, ka nesaprotu, kāpēc nepētīju igauņu marķētās takas – to tur ir daudz, un noteikti būtu kādu skaistu maršrutu atradusi un salikusi pa mežu un gar purvu ezeriņiem. Bet ko nu vairs. Lietuvā aizķērās posms aiz Viļņas un tad posms tuvāk Latvijas robežai. Vēl papētot sapratu, ka mani uzrunā Latvijas Mežtakas posms no Ķemeriem līdz Kuldīgai. Neraža – tur vai nu 80km vai 110km. Bet vismaz ir veikali un uz papīra izskatās interesanti. Kādu zaļo dzelzceļu? Nē, tos labāk ar velo.
Pagāja vēl pāris dienas un atgriezos pie pašmāju sacensību pētīšanas. Apreibināšanās ap Māras dīķi 12h garumā derētu, ja vien tas nebūtu aprīļa vidus. Pagalma ultra Jēkabpilī neuzrunā. Neesmu nevienu reizi tādā skrējusi, bet neuzrunā. Varbūt kādreiz aiz neko darīt jāpamēģina, varbūt arī nē. Rojas 24h (precīzāk 12h) arī izmetu no saraksta, jo sākotnēji man nederēja datums un labi, ka tā, jo tas karstums, kas tur bija. Nē, paldies. Tai pat nedēļas nogalē ir Stirnu buka Vilka distance Latgalē, kas vienlaikus ir arī Latvijas čempionāts. Nekā personīga, bet tas nav nopietni, ja divus mēnešus pirms starta ir zināma tikai sacensību norises vieta. Un viss. Ne garums, ne trase, kontrolpunktu atrašanās vietas, nemaz nerunājot par citām organizatoriskam lietām. Nenopietni. Arī Vilku izsvītroju no saraksta. Nebūs.
Nē nu labi. Ir vēl Rīga-Valmiera maija sākumā. Nav gluži tas, ko es gribētu skriet. Vispār es gribētu kādu ultriņu skriet maija beigās, jūnija sākumā, bet tur nekā nav. Un vispār tas ir 100% asfalts. Garlaicīgs asfalts. Tā pāris dienas pagāja pārdomās par kādu Mežtakas posmu vai tomēr aizskriet līdz Valmierai. Nezinu, vai problēma, bet izvēli grūtāku padarīja fakts, ka es jau pāris pēdējos gadus ik pa laikam nodomāju, ka varētu trešo reizi aizskriet līdz Valmierai. Arī no loģistikas viedokļa visvienkāršākais pasākums. Un vispār tā šoseja jau ir zināma. Ja atmet domu par “labi” aizskriet un atstāj tikai aizskriet, tad vēl pēc pāris dienām tas viss rezultējas ar atrašanos dalībnieku sarakstā. Protams, vēl ilgi pēc tam domāju, vai man to vajag, bet tad tieši tāpat atceros, ka es tak kādu laiku sapņoju jeb domāju par to, ka vajadzētu aizskriet trešo reizi līdz tai Valmierai. Aizskries un būs miers. Atkāpei. Dažas dienas pirms Rīga-Valmiera starta uzzinu, ka Lietuvā pirms Jāņiem būs Kernave Trail ultriņa. Neraža. Es tagad gribu uz turieni, jo tā izklausās interesantāk nekā skriet pa šoseju.
Divas stundas līdz startam
Universitātes aulā ierodos pietiekami laicīgi un tai pat laikā ne pārāk vēlu, lai nebūtu lieki jāgaida līdz startam. Es gan labāk būtu palikusi mājās un turpinājusi gulēt, bet to man nekādi neļāva un teica, ka jābrauc. Ātri atrādu obligāto ekipējumu un tieši tik pat ātri tieku pie sava dalībnieka numura. Atdodu liepājnieku gādībā jeb salieku kontrolpunktu kastēs savas paciņas un tagad atliek tikai gaidīt kopējo došanos uz startu.
Šodienas populārākās frāzes mani ieraugot – kāpēc tu esi tajā (dalībnieku) pusē, ne šajā (brīvprātīgo). Tu esi brīvprātīgais? Atbrauci paskatīties startu? Kurš mani vedīs mājās? Par pēdējo jautājumu es biju piemirsusi, jo iepriekšējos divus gadus mājup no Valmieras es stūrēju Aijas auto. Ups.
Sarunas daudz nevedas, bet dažiem ir interese, kuru reizi es skrienu uz Valmieru un tik pat liels izbrīns rodas, ka, jā, šī būs trešā reize uz šosejas. Jāteic, ka pirmā reize bija 2014.gada 8.martā, kad tika atjaunots skrējiensoļojums un 40 skrējēji devās ceļā līdz Valmierai un otrā 2015.gada 28.martā, kad finišēja visas dāmas. Jā, tas bija gandrīz pirms desmit gadiem.
Minūtes divdesmit pirms starta Matīss visus aicina doties pie Brīvības pieminekļa. Ziedu nolikšana. Himna. Sarunas. Ja man prasītu, cik reizes esmu ar kori savulaik dziedājusi pie Brīvības pieminekļa teiktu, ka daudz, bet ziedus gan noliku pirmo reizi.
Brīvības piemineklis – Garkalne 22,7km (0km)
Nostājos tālu aizmugurē cik nu tālu vispār tas ir iespējams nostāties esot blakus visiem dalībniekiem. Lai pirmā rinda pieder tiem, kas grib skriet ātri. Es labāk lēnām un prātīgi no beigām, cik nu tas prātīgi sanāks.
Vispār ir jau forši skriet pa Brīvības ielu vismaz kādu brīdi, kamēr garām nav pabraucis policijas auto. Sarunas īsti nevedas, un es klausos, ko runā citi. Kādā brīdī blakus piebrauc Viktors ar velo un jautā: Lauma, nopietni tu? Es pēc garas pārdomu pauzes lēni pārdomāti nosaku – jā. Vai tev nepietika ar iepriekšējām reizēm? Nē… novelku tik pat lēnā garā un visi kopistiski nosmejamies. Ik pa laikam klāt pieskrien kāds pazīstams un grib parunāties. Vispār man nav diži liela vēlme sarunāties, bet nu pieklājības pēc neatsaku sarunu. Finiša mērķi un vēlmes katram savi.
Neesam vēl noskrējuši pirmos 5km, kad man jau nepatīk, kā sāk uzvesties vēders. Labi, pieņemsim, ka tas no satraukuma, jo cita pamata viņam nav tā uzvesties, un būtu tagad stulbi meklēt kādu benzīntanku. Vēl ir opcija sarunāt ar šamējo un tikt līdz mežam, kas būs pēc kādiem pāris km. Tad vēl. Skrienot pa pilsētu ir karsts, +14℃. Es gan sevi, gan līdzskrējējus mierinu, ka tiksim tuvāk Juglai paliks vēsāk. Tā arī bija. Temperatūra manāmi nokritās, kad bijām aizskrējuši līdz Šmerlim. Jo tuvāk Juglai, jo viss pazīstamāks. Veloceliņa malā stāv Viktors un man jautā – nākamajā krustojumā pa labi? Un pats nosmejas. Uz ko es atbildu, ka jā, un arī nosmejos. Jāteic, ka tas kilometrs līdz mājām ir dikti vilinošs. Tas nekas, ka atslēgas jau aizbrauca uz Valmieru, bet, kā tikt mājā iekšā, izdomāšu. Juglā, kur mums pa veloceliņu ir jānokļūst ielas otrā pusē, ir ļoti daudz atbalstītāju. Jau atkal nosmejos, ka man līdz mājām ir tuvāk nekā līdz Valmierai un turpinu skriet uz priekšu. Izskrienot ielas otrā pusē, kāds no brīvprātīgajiem saka, ka jāslēdz lampa iekšā. Kad pirmo teikto noignorēju, tad pasaka vēlreiz. Nopietni? Kāda lampa? Te ir gaišs vismaz augšā līdz Berģiem. Nu labi, ja jau jums vajag, tad ieslēgšu to lampu un pēc brītiņa izslēdzu, jo te ir gaišs no ielas apgaismojuma. Treniņos šis Berģu kalns liekas garš un garlaicīgs, bet te kompānijā nav ne vainas. Jau no tāluma redzu, ka kalna galā kāds fotografē dalībniekus, jo ik pa laikam nozib zibspuldze. Berģu tilts, pagrieziens uz Ādažiem un skrējiens sākas pa īstam.
Šoseja. Gara un nebeidzama šoseja. Skrienama šoseja. Kāds kaut kur sarunājas, bet lielākoties visi skrien pa vienam vai mazos bariņos. Pretī braucošās automašīnas netraucē. Nedaudz manai lampai nepatīk ceļmalas stabiņi, automašīnu gaismas un garām skrienošo atstarojošās vestes, jo mana lampa tai brīdī pārslēdz savus gaismas režīmus jeb domā, ka es skatos kaut kur tuvumā. Aizvien nesaprotu kāpēc jau izejot uz starta es lampai neuzliku normālu režīmu, bet skrēju šajā “karuseļa” režīmā. It kā jau saprotu, ka kalnu ultrā šādi ir ērtāk, bet te uz asfalta? Nez. Pulkstenī ik pa laikam pīkstēja gan kilometri, gan atgādinājumi, ka jāēd. Skrēju, ēdu un galvā skaitīju, cik vēl palicis līdz pirmajam kontrolpunktam. Visvairāk manas domas galvā nodarbināja jautājums, kāpēc mans vēders īsti negrib ar mani sadarboties un kāpēc man viss liekas tik salds un šķebinošs. To, ka varētu paņemt līdzi sāļās želejas, nez kāpēc neiedomājos. Neraža. Varētu ieiet krūmos, bet negribas stāties. Un nav jau arī tā, ka vajag tagad un tūlīt. Un vispār tas vēders tikai tā dīvaini burbuļo. Pēc nelielas pārdomu pauzes nolemju, ka tagad krūmu pauze nebūs, bet Garkalnē gan. Ik pa laikam skatos pulkstenī noskrietos kilometrus un domāju, ka es skrienu jau ļoti ilgi. Man pat pusmaratons 2h nesanāk, un tai pirmajā karstajā pavasara nedēļas nogalē, kad iepriekšējā dienā ar čaļiem kopā biju nobraukusi ar velo 100+km, kad skrēju uz Ādažiem, es skrēju ātrāk nekā tagad. Bet tas bija gandrīz pirms mēneša. Pieņemsim, ka man toreiz nebija tik pilna soma kā tagad. Tā skrēju un savā prātā kaut ko domāju, drīzāk – neko nedomāju, bet tikai skrēju. Ieskrienot Garkalnē, man viens no skrējējiem jautā vai te ir kontrolpunkts. Uz ko atbildu, ka ir, bet ielas paša galā. Šo jociņu par izskriešanu līdz ielas galam es zinu. It īpaši, ka nevarētu teikt, ka tā iela ir īsa. Tieši tāpat kādu brīdi, ja pavisam godīgi, tad jau vairākus kilometrus man salst kreisā plauksta. Jā, zinu, ka man viņa tā vēsā laikā mēdz uzvesties, bet nebiju domājusi, ka šodien būs tā diena, kad viņa sals. Dikti tizla sajūta, ka pašai silti, bet viena plaukstas daļa salst. Neko pāri pārvilkt arī nevaru, jo uz rokām tik roku sildītāji. Skrienu, kustinu plaukstu, parīvēju plaukstu un mēģinu kaut kā pasildīt. Vispār, kur ir Gunta ar savām desmit liekajām drēbju kārtām un tiem cimdiem, kurus Saulkrastu bukā tā arī nepajautāju, bet pēc nostāstiem zinu, ka būtu man iedevusi.
Garkalne – Sēnīte 13,4km (22,7km)
Kontrolpunktu jau var pa gabalu pamanīt, jo pirms tā ir daudz atbalstītāju. Es zinu, ka man vajag šajā kontrolpunktā tikt pie savas nosūtītās paciņas un kaut ko uzēst no kopgalda. Jāatzīst, ka vietu, kur stāv paciņas pamanīju tik ar otro piegājienu. Dzēriens pudelēs sapildīts, želejas kabatās sastūķētas. Pie viena uzkožu želeju, kas būtu jāēd pēc laika. Tad vēl gribu buljonu un kaut ko sāļu. Sāli nemanu, kad pamanu, tad no tā sasodītā trauciņa nekas laukā nebirst. Es būtu labāk gribējusi, ka sāls arī būtu servēts uz šķīvīša. Žēl. Ja tā padomā, tad Garkalnē ir +5℃ un mitrs. Bet es gribu sāli. Brīdī, kad grasos izmest miskastē savas paciņas iepakojumu palūdzu brīvprātīgajam atgriezt vaļā otro galu, lai varu uzvilkt uz salstošās plaukstas. Smuki nebūs, bet būs funkcionāli. Un vispār, kurš mani tur tumsā ar tādu plastmasas nestrādājošu zip maisiņu redzēs. Un man ir vienalga. Man salst tā sasodītā plauksta pie īkšķa. Jāteic, ka pēc pāris metriem tiku pie bufa, jo Egons ir atbraucis pafotografēt dalībniekus uz šo kontrolpunktu. Man garām ejot vēl noteica, ka tad līdz Valmierai un, lai ātrāk nezvanu. Labi, labi. Nezvanīšu. Un, jā, es dodos līdz Valmierai. Ejot pāri dzelzceļa sliedēm, es atceros, ka neapēdu sāls tabletes. Šo ātri laboju. Un prātā pārcilāju ideju izvilkt no somas arī Sorbex kapsulas, bet atrunāju sevi no šīs domas, jo negribu kaut ko tumsā pazaudēt, rakājoties pa sānu kabatām. Kāpēc tabletes neieliku somas priekšējā kabatā aiz rāvējslēdzēja, aizvien nesaprotu. Iespējams tāpēc, ka es to kabatu īsti nekad neizmantoju. Krūmi, te ir daudz krūmu. O, foršs pievedceļš, varētu tur aiziet. Bet pag. Tur jau kāds ir. Nu labi, palikšu ceļa šajā pusē. Cik pieklājīgi naktī, tumsā ir nelīst ļoti tālu krūmos? Pieņemsim, ka tieši tik, lai no aizmugures nākošie tevi uzreiz neredzētu savā lampu gaismā. Lai gan citi tur pat netālu ielīda krūmos tik tālu, ka tik lampiņa spīd. Naktī, tumsā, nekurienē tālu līst krūmos. Ok, man to nesaprast. Pie sevis nosmējos un turpināju skriet.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad mani jau atkal apdzina Liepājas vilcieniņš tik šoreiz ne ar tekstu – lec iekšā vilcienā, kā tas bija uz šosejas, bet gan ar – tiekamies pēc brīža. Ar bufu aptītā plauksta sasila un vairāk netraucēja. Tāpat beidzot notestēju, kā ir skriet ar plikiem ceļiem pie zemas temperatūras. Nekāda vaina. Šis noderēs kalnu ultriņām. Lai gan šādu testu vajadzēja veikt vismaz gadus desmit atpakaļ, bet ko nu vairs. Mazais Garkalnes pievedceļš beidzās, un mēs atkal izskrējām uz šosejas. Tik tagad šoseja klusāka, jo šajā posmā vienvirziena ceļš. Klusumu un ceļa nomales balto līniju vērošanu pārtrauc kāds pretī braucošs auto, kāda ceļa zīme, kāds mežā spīdošs acu pāris. Klusums. Man kādu laiku aizmugurē kāds skrien. Nezinu kas, bet kāds skrien. Pie sevis nodomāju, lai skrien, man netraucē. Pilsētas gaismās spīd Vangaži. Skrienu garām autobusa pieturai un aizvien labi redzu, kā es te gandrīz desmit gadus atpakaļ uz soliņa sēdēju, gulēju, atpūtos, ēdu, jo viss bija slikti. Redzu to visu tik spilgti, ka pat pasmaidu. Tagad gremdējos atmiņās un skrienu tālāk. Vienā pusē skaņas slāpējošā siena, otrā šoseja. Dīvaina skriešana. Vēl pēc brīža panākam kādu skrējēju, kurš iet, un mana aste ar viņu uzsāk sarunu par to, vai pagaidīs kādu no aizmugures skrienošo. Ko viņi tur runāja, nedzirdēju, jo turpināju kustību un pie sevis nodomāju, ka gan jau šie turpinās skriet kopā. Pēc brītiņa dzirdu, ka man kāds no aizmugures tuvojas. Pēc soļa dzirdu, ka tas pats, kas iepriekš. Smejoties šim jautāju, vai izmanto mani kā tempa turētāju? Uz ko šis atbild, ka negrib naktī pa šoseju viens pats skriet. Ja negrib, negrib. Man netraucē, lai skrien.
Līdz Sēnītei vēl kāds gabaliņš skrienams, bet mans prāts atkal pārcilā vienu un to pašu tēmu – kas nepatīk manam vēderam. Kāpēc viņš pēc krūmu pauzes nav norimies. Man nākamajā kontrolpunktā vajag Sorbex. Vispār, ko man vēl vajag nākamajā kontrolpunktā izdarīt. Uzpildīt ūdeni, bet ne sporta dzērienu. Tad ko darīt ar sporta dzēriena pudeli, kas aizsūtīta uz kontrolpunktu? Hmm, par šo es domāšu kontrolpunktā. Tad vēl man vajag tikt pie sāls. Pajautāt pēc Sorbex un paņemt salvetes. Ā, un apēst kaut ko no galda. Labi. Ar šo es tikšu galā. Bet kur atrados kontrolpunkts? Skrienu un nevaru atcerēties. Labi zinu, ka es tur esmu vairākas reizes bijusi, bet nekādi neatminos vai šis bija benzīntankā, stāvlaukumā vai vēl sazin kur citur. Kāpēc tieši tagad tām kontrolpunktu atrašanās vietām ir jābūt sajukušām visām kopā, m?
Sēnīte – Ragana 10km (36,1km)
Laimīgs tas, kurš ieskrējis kārtējā kontrolpunktā. Te daudz skrējēju un atbalstītāju. Lēnām jau sāku pamanīt sev pazīstamos kā arī lēnām atpazīstu, kuri ir kuriem atbalstītāji. Šeit ļoti ātri tieku pie savas nosūtītās paciņas un tieši tik pat ātri dzēriena pudeli atdodu atpakaļ, jo saprotu, ka mani aprēķini bija nepareizi un, ka man katrā kontrolpunktā nevajag sporta dzērienu. Paprasu Sorbex. Nē, man ar vienu būs pa maz. Trīs der. Brīdī, kamēr nevaru saprast – uzpildīt ūdeni vai paņemt kaut ko no galda, Linda man skarbākā tonī pajautā, ko es darīšu. Nē nu jā, nedaudz jau stāvēju priekšā tam ūdens bačokam un nesapratu, ko es gribu darīt. Tik nosmejos pie sevis, ka Linda man startā teica, ka viņa skries lēni. Ja šis ir lēni, ieskriet šajā kontrolpunktā aiz manis, tad kāds no mums ir satrenējies, vai arī es esmu lēna. Es palieku pie tā, ka es esmu lēna, jo Linda ir satrenējusies. Nosmejos vēlreiz pie sevis un pavirzos malā. Palūdzu pēc sāls. Šeit tas sāls arī lāgā negrib birt laukā no burciņas, bet vismaz maizīti ar sāli apēdu. Nav jau tā, ka pati savas paciņas nebūtu likusi, bet jau aizmirsu, uz kuriem kontrolpunktiem ko aizsūtīju. Lai gan pēc paciņu satura varu ātri saprast, vai tagad ir laiks uzēst normālu pārtiku, kas manā gadījumā ir bērnu sāļais biezenis, vai arī sekos garš pārskrējiena posms. Vēk, kā var ieēst ko tik bezgaršīgu? Nē nu es saprotu, ka maziem bērniem garšas kārpiņas nav vēl tik attīstītas, bet šis sāļais biezenis ir vēk. Labi. Pati nopirku, pati arī apēdīšu. Galu galā, pieņemsim, ka tas ir normāls ēdiens. Tik plāns izgāzās apēst kontrolpunktā un izmest. Nav jau tā, ka somas kabatās būtu daudz vietas, bet atradīšu, kur ielikt, kaut ko neizmetot laukā. Ilgi neuzkavējos un pametu šo burvīgo kontrolpunktu.
Man atkal vajag krūmus. Es jau atkal biju izdomājusi, ka krūmi jāmeklē pēc kontrolpunkta. Kāpēc, nezinu. Varbūt mazāk cilvēku apkārt. Nezinu. Aplis derēs. Šoreiz gan pakāpju nedaudz zemāk grāvī. Noskrējiens uz Rāmkalniem izgaismots. Man pretī nāk kaut kāds onkulis un spīdina virsū gaismu. Skrienot garām nodomāju – re, cik interesanti, ka kāds no brīvprātīgajiem nolikts pusceļā, lai skatās, vai visiem skrējējiem ir numuri. Atkāpei. Skrējēju domas dalās, kas tas bija par cilvēku un ko viņš tur darīja, bet cilvēks tur bija. Tik zinu, ka man paveicās un paskrēju viņam garām bez starpgadījumiem. Šis posms līdz pat Murjāņiem veicams pa trotuāru. Pie sevis nosmejos, ka iepriekšējā reizē, kad es te skrēju, tad te tā nebija. Te viss bija savādāk. Tik savādāk, ka sen jau gāju, dziedāju un tālumā jau ausa jauna diena. Šodien es skrienu, ik pa laikam mēģinu uzēst biezeni un tieši tāpat ik pa laikam apdzenu kādu citu dalībnieku, kas iet. Kalns ir nebeidzami garš, bet es skrienu. Tas vēders norimās vai tomēr vēl aizvien kaut kas nepatīk. Man ir apnicis. Skrienu un skatos uz priekšā spīdošajām gaismiņā. Te pabrauc garām auto un uzmundrina. Te pabrauc garām kāds un man ir atkal jāpieliek priekšā roka lampai vai arī galva jāpieliec zemāk, lai nežilbina acis. Te kāds mani pamanās apdzīt. Lai skrien. Ultra sākas pēc 50km, vismaz. Skrienu un prātoju. Raganā kontrolpunkts ir pieturā. Aiz pieturas ir benzīntanks, bet vai es gribēšu taisīt līkumu līdz tam. Nez. Vispār cik tālu esmu aizskrējusi. Kur ir tā Inčukalna gāzes krātuve, kurā biju ekskursijā? Šie krūmi izskatās labi, ja vien tos var nosaukt par krūmiem. Kādi pārdesmit metri no ceļa nokalniņš ar dažiem kokiem. Labāk tā nekā nekas. Iepriekšējā kontrolpunktā apēstais Sorbex ir palīdzējis. Vismaz viens mazs prieciņš. Gāzes vēderā neskaitās.
Ragana – Ģīmji 10km (45,6km)
Es tur lejā tālumā redzu kontrolpunktu. Ieskrienu punktā un tieku pie paciņas. Pārleju sporta dzērienu pudelē. Kabatās sabāžu želejas. Šajā punktā ir trīs želejas, kas nozīmē, ka tagad būs pārskrējiens bez paciņas pa vidu jeb tukšais kontrolpunkts ar ūdeni. Beidzot tieku pie maizītes ar sāls kaudzi. Tik lielu sāls kaudzi, ka nošķebina. Tas ir labi un tā sen jau vajadzēja. Pulkstenis rāda, ka ir dažas minūtes pāri pieciem, un tas nozīmē, ka tālāk var skriet bez lampas. It kā ņemu nost no galvas lampu, it kā cienājos no kopgalda, bet, ko darīt ar lampu man rokās, mana smadzene atsakās izdomāt. Brīvprātīgo meitene teic, ka es tak lampu varu aizsūtīt uz finišu. Varu gan. Nebūs pašai jānes. Kamēr es tirinos ap kopgaldu, Santa teic, ka var mani aizvest līdz Rubenei. Pēc brītiņa gan piebilst, ka piedāvājums tomēr nav spēkā un abas smejoties ar Intu aiziet uz auto. Es palieku nosmīnot pie galda.
Kaut kur tālumā lēnām aust jauna diena. Es skrienu un redzu apkārt plašus laukus, dažus sev priekšā skrienošos, sāku atpazīt citu skrējēju atbalstītāju auto. Tas, ka visi brauc garām un pīpina, ir normāli. Es arī tā esmu darījusi. Tas palīdz. Ļoti palīdz. Neesmu noskrējusi pat kilometru, ka pieķeru sevi pie domas, ka tā Santas ideja bija dikti laba. Tik neraža. Man ir aizdomas, ka viņa jau aizbrauca, un zvanīt viņai nav jēga, jo jau tālu un atpakaļ negriezīs. Vismaz man tā šķiet, ka tā bija viņa. Pag. Stop. Šīs domas laukā no galvas. Prom, prom, prom. Atceries, ko treneris teica, ka daudz izšķirs tas, ar cik pozitīvu skatu spēšu noturēties visas distances garumā un, jo vairāk iemācīšos izbaudīt, jo vieglāks būs skrējiens. Vai nu tas ir runājoties ar citiem, domājot labas domas vai kā savādāk. Nē nu jā. Lai arī cik man ļoti patīk skriet pa nakti, nakts beidzās un uzausa rīts. Lai arī kalnu ultriņās es ļoti gaidu gaismu, te tā nakts varēja turpināties vēl kādus kilometrus desmit vismaz vai pat vairāk. Tā, ko es vēl pozitīvu no šī varu saskatīt. Saullēkts. Eu, man beidzot būs iespēja pašai redzēt to maģisko rīta gaismu no tām skaistajām bildēm. Šis der. Ja godīgi, tad derēja uz īsu brīdi, jo tā garlaicīgā šoseja bija daudz apnicīgāka nekā saullēkts. Pirmais autobuss uz Rīgu. It kā jau nekas tāds, bet pirmais autobuss uz Rīgu man vienmēr ir asociējies ar kaut ko īpašu. Es pat nezinu ar ko. Tā, ko es vēl varētu tādu foršu padomāt un izdomāt. Kāpēc Santa ir tik tālu. Gan jau viņa tagad ir Rubenē un jau riktējas augšā. Līdz viņiem vēl arī gabals ko skriet. Bet tur būs saldējums. Ha, noķēru vienu skrējēju. It kā nekas, bet patīkami. Atgriežamies pie saullēkta. Ir jau skaisti, it īpaši tagad, kad šoseja iet uz leju un virs tās saule lien laukā kā apaļa bumba, un tur tālumā lido putnu kāši. It kā ir agrs rīts, šoseja, bet tas miers. Kaut kādā brīdī domās aizpeldu pie noskrietās distances un laika. Es velkos kā gliemezis. Es šādā tempā pat maratonu pa 4h30min nevaru noskriet. Ha. Skaisti. Es viņgad Berlīnē maratonu pat noskrēju daudz ātrāk, neskatoties uz to, ka trīs nedēļas pirms maratona biju noskrējusi ultriņu un atbraucu no kalniem saindējusies. Nīkulīgi. Un vispār…
Vēl kādus dažus kilometrus skrēju gremdējoties pārdomās. Saule cēlās augstāk un augstāk un lēnām, bet neatlaidīgi sāka karsēt. Vēders lēnām norimās un domas par krūmiem sāka pazust. Jāatzīst, ka gaismā atrast krūmus ir izaicinājums. Apēstais sāls daudzums arī sāk iedarboties un es sāku justies pēc cilvēka, cik nu pēc cilvēka var justies. Skats arī pozitīvāks uz atlikušo distanci. Tas gan nebija uz ilgu laiku, jo lēnām, bet neatlaidīgi man sāka sāpēt abi augšstilbi. Tā sāpēt, ka paskriet varu maziem solīšiem, bet īpaši lielu sajūsmu nespēju izrādīt. Tā, kas tas tagad tāds ir. Kāpēc? Pamēģinu pamainīt soli. Īsti nesanāk un nekas nemainās. Mana galva, protams, uzreiz izmet paziņojumu – Santa teica, ka var aizvest līdz Rubenei. Un vispār tev riebjas asfalts. Ko tu te dari? Tā kādu kilometru mana galva ir pilna ar visu, ko nevajag ultrā. Ar visu to, par ko vispār nevajag ne domāt, ne runāt, un visu to, ko vajag nolikt tālākajā stūrī un nekustināt. Tas viss ir te un, lai vai kā es cenšos mainīt tēmu, man tas neizdodas. Šo visu cenšos izjaukt un pārcilāt galvā trenera teikto. Man galvā ir haoss.
Nē, man galvā nav haoss. Man galvā norit daudz un dažādu domu apmaiņa. Argumenti. Viedokļi. Atmiņas. Es aizvien skrienu. Es apdzenu un mani apdzen, bet es skrienu. Kā tur bija vai nebija, viens ir skaidrs – man šo ballīti nevajag. Man viņas pietiek ar jau noskrietajiem kilometriem. Pat nezinu, vai es šajā brīdī padevos vai arī pieņēmu vieglāko lēmumu izstāties. Tik tāds sīkums, ka, lai to realizētu, man ir jānokļūst līdz kontrolpunktam. Šai brīdī, lai arī man aizvien sāp abas kājas un skrienu maziem solīšiem, domās solis paliek vieglāks. Vienu es zinu. Es evakuatoru neizmantošu, jo man ir žēl tos 25€. Kā nokļūt finišā, ja man nav atbalsta? Tā. Visu laiku, ieskrienot kontrolpunktā, tur manīju Noras draugu, arī Matisonu redzēju. Pajautāšu, vai kāds mani nevar paķert vismaz līdz nākamajam punktam. Pajautāt var vienmēr. Atteiks, atteiks. Ja vajag, varu aizbraukt arī ar autobusu līdz Valmierai. Man somā ir folija sega, tā kā varu mierīgi sēdēt pieturā un gaidīt. Šis bija arī brīdis, kad pirmo reizi no kabatas izvilku telefonu un ieslēdzu internetu, lai varētu apskatīties, cikos tad iet tas autobuss uz Valmieru. Autobusu neapskatījos, bet to, cik līdz nākamajam kontrolpunktam, gan. Nākamais kontrolpunkts Ģīmji būs pēc noskrietiem 55,5km. Ideāli. Tā ir puse no visa skrējiena. Der.
Ģīmji – Brasla 8,5km (64km)
Brīdī, kad ieskrēju šajā kontrolpunktā, man bija pilnīgi skaidrs, ka es te palieku un ko es daru tālāk. Bet bija tikai viens bet. Man šis kontrolpunkts nepatika. Tā, ka ļoti nepatika. Te bija tikai ūdens un kola un te pat nebija laika ņemšanas iekārtas. Nemaz nerunājot, ka te praktiski vispār nebija neviena atbalstītāja. Te ir tik vienmuļi un nekā. Nekā, nekā, nekā. Man te nepatīk un es te negribu palikt. Štrunts ar to, ka pietura ir netālu. Man te nepatīk. Te nekā nav, nekā, nekā, nekā. Lieki teikt, ka es šajā brīdī sabruku kā tāds kāršu namiņš un gribēju raudāt, jo viss mans plāns izkusa rīta saulē uz tā sasodītā asfalta šosejas malā. Lai es varētu izstāties, man vēl ir jānoskrien sasodīti gari un grūti 8.5km. Ak jel, vēl 8.5km. Tas ir nedaudz mazāk kā ikdienas treniņa aplis, bet tik sasodīti daudz. Nu nē. Ar lielu izmisuma devu sakopojusi pēdējos spēkus, neizrādot savas emocijas un sašutumu, es skrēju tālāk.
Es aizliedzu sev iet, jo es aizvien varu paskriet ne tikai pa taisni, bet arī kalnā. Es skrienu. Iet nē. Iet es varēšu, kad būšu sasniegusi nākamo kontrolpunktu. Varbūt arī nē. Es skrēju. Liku vienu soli aiz otra un skrēju. Tieši tik pat izmisīgi es galvā mēģināju sarēķināt, cik kilometrus es būšu noskrējusi jeb kas man ir jāredz pulksteņa ekrānā. Nesanāk. Nezinu, cik ilgi mocījos ar saskaitīšanu, bet kaut kā pie vajadzīgā kilometru daudzuma nonācu. Un vispār. Varēja jau tie organizatori atvieglot man matemātiku un uz tiem lielajiem plakātiem uzlīmēt arī nākamā kontrolpunkta kilometrus nevis esošā, cik līdz nākamajam un cik līdz finišam. Eh. Man viss riebjas. Ne gluži viss, bet gandrīz. Varbūt arī nē. Mazais prieciņš ir kādu apdzīt, kas iet, jo es aizvien skrienu. Brīdī, kad šķiet, ka esmu skrējusi veselu mūžību pulkstenis rāda, ka noskrieti 200m. Un tā katru reizi, kad paskatos esmu tikusi tālāk tikai par 100m, 200m vai 300m. Kilometri uz priekšu iet tieši tik lēni un negribīgi, ka man jau sāk likties, ka es līdz Braslai netikšu. Ceļš ir līkumains, kalnains un es zinu, ka šis kontrolpunkts ir viltīgi paslēpies noskrējiena pakājē. Pirmais autobuss uz Valmieru. Man sāp kājas. Pie katra soļa sāp abi augšstilbi. Es tiešām biju iedomājusies, ka es bez šī skrējiena varētu vēlreiz noskriet kādu asfalta ultriņu. Tiešām? Smieklīgi. Lai arī pavisam lēni, bet kilometri aiz kilometriem krājās. Te ceļa kreisajā pusē sēž viens un spēlē akordeonu. Atkāpei. Uz šosejas runā, ka tas ir tas pats, kas naktī bija pie Rāmkalniem. Man pat nav spēka pasmaidīt vai pamāt. Ceļa otrā pusē kādam noslāpis auto un citu skrējēju atbalstītāji steidz palīgā iestumt.
Brasla (64km)
Tur lejā tālumā spīd kontrolpunkts. Man vēl kāds puskilometrs līdz viņam ir jāaizskrien. Man ir vienalga, es skrienu. Pēdējos kilometros vidējais temps aizvien ir 6:20-6:30min/km. Es teiktu, ka priekš pieveiktiem vairāk ka 60km nepieklājīgi labs temps. Vispār tas temps tāds ir visu laiku kopš starta. Tāds diezgan vienmērīgs. Paskrienu garām autobusa pieturai. Tas gan nepriecē. Nekas. Skrienot iekšā kontrolpunktā pamanu, ka malā stāv atbalstītāji, kurus jau iepriekš esmu manījusi. Brīdī, kad ieskrienu nevis ieeju, kā biju sev atļāvusi, kontrolpunktā man pretī nāk brīvprātīgais ar manu nosūtīto paciņu uz šo punktu. Es palūdzu, lai brītiņu patur pie sevis un, ka es to paciņu paņemšu vēlāk. Tai brīdī es izvilku telefonu no kabatas, attaisīju Mobilly aplikāciju un apskatījos, cikos iet autobuss uz Valmieru. Man ir vairāk kā pusotra stunda līdz autobusam. Un man ir vienalga. Man somā ir folija sega, kurā varu ietīties, un es te palieku. Viss. Man šī skriešanas ballīte pietiek. Es izstājos.
Kamēr es vēl kaut ko domāju un mēģinu saprast, ko es gribu, parādās liepājnieki un uz manu teikto, ka es izstājos, noteic, ka var mani aizvest līdz finišam. Man der.
Stāvu, skatos uz galdu, ko es varētu gribēt. Viens no brīvprātīgajiem man jautā, vai ieliet ūdeni, kolu, tēju. Es skatos uz buljona iepakojumu, kas stāv man tieši pretī uz galda, un nevaru saprast, kāpēc man viņš nepiedāvā buljonu, kuru es tai brīdī nespēju pateikt, jo esmu aizmirsusi šo vārdu. Tieku pie buljona. Pie daudz buljona. No apsēšanās atsakos un atsakos arī no iespējas pēc tam tikt pieceltai. Čipsi, olīvas, maize ar sāli, apelsīni. Liepājnieki no sava auto atnes man segu. Šis ir arī tas brīdis, kad ar visu buljona krūzi rokās noeju gar pīkstekli un atpakaļ atnākot paziņoju, ka šis numurs izstājās. Jāatzīst, ka brīvprātīgie bija uzdevuma augstumos un mani ļoti meistarīgi mēģināja pierunāt turpināt. Piedāvāja gan pretsāpju zāles, gan pasēdēt, gan manu izstāšanās īsziņu tagad nenosūtīt. Uz ko noteicu, ka manis pēc varat sūtīt kaut vai pēc stundas, bet es te palieku.
Laimīgs cilvēks ir tas, kurš ir izstājies un kuram vairs nav jāskrien. Pēcāk skolas sporta zālē, runājoties ar citu skrējēju atbalstītājiem, man teica, ka varēja redzēt, ka es ienācu kontrolpunktā ar nelokāmu lēmumu te palikt. Aiziet nebija opcija. Es gribēju aizskriet līdz Valmierai. Tāpat sapnis par trešo reizi aizskriet līdz Valmierai piepildīts. Varbūt ne gluži tā kā gribējās, bet ir izsapņots.
Kad pēc sava otrā Rīga-Valmiera finiša teicu, ka nākamgad padošu ūdeni man neviens neticēja, bet es padevu ūdeni Braslas kontrolpunktā.
Nobeiguma vietā.
Taisnības labad jāsaka, ka es gribēju finišēt līdz pusdienalaikam, ja vēlāk, tad būtu vīlusies sevī. Nefinišēju vispār. Vai esmu sevī vīlusies? Nē, noteikti nē. Varbūt nedaudz žēl par to tempu, kādā skrēju, jo temps bija pietiekami stabils un labs. Varbūt arī nē. Vai es nožēloju, ka izstājos. Noteikti nē. Asfalts? Paldies, nē.
Es tevi ļoti gaidīšu
Bet ne pie pulksteņa. Pie Laika.
Pie debesīm es stāvēšu,
Un manā rokā slaikā
Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani. /Māra Zālīte/ Lasīt tālāk.
Teiksmām apvīti nostāsti par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera, kurš savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu un skrējējiem, kuri tajā piedalās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos. Mājās palicēju sekošana notikumiem tiešsaistē. Līderu cīņa un katra dalībnieka eksistenciālie jautājumi. Šoseja, nakts, kravas auto, nogurums un Sīmaņa vilinājums. 107 kilometri ir skrējiens līdz Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim ar soļošanas elementiem.
Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu, kura lepojas ar neatkarīgās Latvijas pirmo Vasaras Olimpisko spēļu medaļnieku – soļotāju Jāni Daliņu. 107 kilometru Gladiatoru pastaiga trešās atmodas laikā (1989-1993) kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. „Brīvību Latvijai!” uz dalībnieku numuriem. Tie ir teiksmām apvīti nostāsti par skrējējiem pastalās un džinsās. Vietējo iedzīvotāju nesavtīgs atbalsts trases malā, gulēšana autobusu pieturās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos.
Apskats radio NABA raidījumā NABARĪTS kopā ar Viktoru Dunaiski ir ŠEIT
Bloga ieraksts “Mildas sveiciens Sīmaņa baznīcas kliņķim” #1 ir atrodams ŠEIT
10. jūlijs, plkst. 9:10
Ir pienākusi sacensību diena. Beidzot. Es visu nedēļu esmu no rītiem cēlusies nosvīdusi, arī naktīs aizmigt nav viegli. Jau gandrīz mēnesi pusdienās ūdenim pilinu klāt magnija ampulu saturu un ar mokām izdzeru, vispār cenšos sevi piespiest kaut ko apēst un darīt ikdienas darbus bez liekas domāšanas. Bet tomēr… katru reizi, kad ir iespēja aizdomāties, apzinos, ka ar katru minūti tuvāk nāk tā diena, tā stunda, tā minūte… kad es otro reizi došos uz Valmieru. Jau otro reizi! Vispār, tā atceroties to, kas notika pagājušo gadu, īsti vēl nesaprotu, kā aizkļuvu līdz kliņķim. Bija mērķis, bija adrenalīns un pirms tam arī nedaudz pagatavojos, noejot dažus garus attālumus. Šogad gan ir nedaudz citādāk jebšu gatavojos ar regulāriem gan īsākiem, gan garākiem treniņiem, taču nevienu simtnieku pirms tam nenogāju. Kā tas ietekmēs rezultātu, spēkus distancē un svarīgākais jautājums – vai izdosies piepildīt šī gada mērķi – finišēt 16 stundu laikā? Šie ir tie jautājumi, uz kuriem atbildes varēšu sniegt jau pavisam drīz.
10. jūlijs, plkst. 15:30
Plānā, kā jau paredzēts, kārtoju mantas pirms pirmsskrējiena pagulēšanas. Tā kā šoreiz ar ģimeni tikšos vien Stalbē, izlēmu sūtīt arī vienu somu uz Raganu. Pa nakti sola nedaudz lietu, no rīta būtu jauki pārģērbties. Ieraugu leikoplasta rulli un nošausminos kādēļ tas nav mazāks, varētu paņemt līdzi vestē, kas to lai zin, kādas tulznas mani sagaida. Īsi arī pirms dodos gulēt lasu portālos par pašlaik notiekošo ārkārtas sēdi, kurā izskata dažu veco ierobežojumu atjaunināšanu. Sāku pamatīgi satraukties – ja nu, man pamostoties, sacensības tiek atceltas vai ir pārcelts starta laiks? Pie sevis domāju, ka varbūt pat zemapziņā priecātos, ja uz Valmieru neskrietu. Ak vai, kādas muļķības, taču nē! Bailes ir slikts arguments šādām domām, neesmu taču mīkstā.
10. jūlijs, plkst. 19:08
Pagulēt vairs nevaru, jāiet ģērbties, saliet pēdējās ūdens pudeles un kārtīgi jāpaēd makaroni. Kamēr mamma pin matus, ar viņas draudzeni runājam par gaidāmo piedzīvojumu, kuram pati vēl nespēju noticēt.
Īsi pēc desmitiem kāpjam mašīnā, lai jau pirms 23:00 paspētu piereģistrēties un saņemt numuru. To veiksmīgi nokārtojam manis jau simtiem reižu izstaigātajās LU galvenās ēkas telpās. Šajā universitātē esmu daudz ko paspējusi sadarīt, kamēr studēju 1. kursā.
Pēc nelielas fotosesijas atvados no mammas un brāļa. Palieku viena. Nu, nosacīti. mani daudzi sveicina, nedaudz arī parunājas. Es, kā jau iepriekšējā gadā bija pieredzēts, neesmu pie īpaši skaidra prāta, dažos mirkļos pat vairs nesaprotu, ko stāstu.
Vēderā ir kaut kas nedaudz līdzīgs tiem pagājušā gada tauriņiem, bet ne tik spēcīgi. Esmu vienkārši satraukta. Arī, protams, emocionāla.
20 minūtes pirms pusnakts kopīgi dodamies uz Brīvības pieminekļa pusi, tam seko uzrunas un čalošana apkārt. Es joprojām esmu pārbijusies, taču vienu gan atceros – tagad jāvirzās uz bara aizmuguri. Pirmos 15km plānoju ātri iet, tādēļ priekšgalā man nav vietas.
Stunda pirms starta – pie pieminekļa neviena nav
11. jūlijs, plkst. 00:00
Pieci, četri, trīs, divi, viens… un sākam! Protams, ka pirmo kilometru patipinu, tad gan pāreju uz ātriem soļiem. Iesmeju par citiem, kuri pie gājēju luksofora zaļās gaismas aizjoņo, ko kājas nes, bet tad dažus metrus vēlāk viņus atkal satieku pie nākamā krustojuma. Lai jau skrien, kas tad man!
Jau pie Dailes teātra mani sagaida pirmais pārsteigums – no kādas atbalstītāju mašīnas izliekusies roka, kura skandina govs zvanu. Tieku tuvāk un saprotu, ka tā ir Anita Liepiņa ar Valteru Kaminski, kuri ir mani lielākie rogainingu draugi un iedvesmotāji. Apskaujos ar Anitu, kura jau esot sākusi satraukties, ka es esmu pārdomājusi par dalību skrējiensoļojumā. Nedaudz pasmejos – kur tad es likšos? Es jau eju tālāk, līdz no Anitas dzirdu pēdējos vārdus: “Es tevi gaidīšu Stalbē. No turienes tad iesim kopā!” Ko tas nozīmē? Šī dāma man tikko iedeva pārdomu tēmu nākamajiem kilometriem. Vai Anita strādā par brīvprātīgo Stalbē un no turienes man pievienosies ceļā uz Valmieru? Vai viņa ar mani paies tikai līdz Rubenei? Cik viņa ilgi tur mani grasās gaidīt? Jautājumu ir divas reizes vairāk nekā atbilžu, es patiešām nesaprotu, kā man justies. Ticu gan tikai vienam – man uz Stalbi jātiek pēc iespējas ātrāk, negribu, lai Anitai mani būtu pusgads jāgaida.
Esmu sev noķērusi foršu kompāniju – Kristīni un Dzintaru, soļotājus, ar kuriem ceļi krustojās Cēsis Eco Trail. Mums ir daudz, par ko parunāt, un turamies blakus gandrīz līdz Garkalnei. Īsi pirms pirmā ēšanas punkta, es iedzeru ibumetīnu, jo galvas sāpes nebija pārgājušas un nedaudz saņemu sevi rokās, lai uzskrietu. Piedzenu vairākas kompānijas, līdz, noejot nost no lielās šosejas, sāk gāzt lietus. Patiešām smagi gāzt! Mans temps kritiski mazinās, cenšos neiekāpt lielās peļķēs, bet pie punkta tas vairs nebija iespējams. Es skatos uz tām siltajām, kārdinošajām mašīnām un apsveru domu kādā no tām iešmaukt. Labi, ka saņēmos turpināt ceļu.
Pēc sejas izteiksmes var nojaust manu attieksmi pret lietu.
11. jūlijs, plkst. 03:13
Garkalnē esmu trīs minūtes vēlāk nekā pagājušajā gadā. Tas nozīmē vien, ka startu neesmu pārforsējusi un tagad var pieēsties. Dzeru kolu, ēdu gurķus, sieru, maizi un olīvas saujām. Ārā gāž lietus, es gandrīz apraudos no tā, cik ļoti nevēlos doties projām no telts.
Viss ir mitrs, īpaši jau apavi. Tos nebija plānos mainīt, tādēļ varu vien lūgt augstākos spēkus, lai mitrums nebūtu iemesls agrām tulznām. Lai gan jau kopš Juglas jūtu, kā vienam kājas pirkstam netīk šī skriešana. Nekas, galvenais ir tikt līdz Raganā atstātajam leikoplastam, tad to varēs labi daudz nolīmēt.
Kamēr mielojos ar gardumiem, Kristīne un Dzintars mani ir panākuši un es saprotu, ka pašlaik gudrākā doma būtu turēties viņiem līdzi. Tā arī daru un ne mirkli nenožēloju.
Lietus ir vairāk vai mazāk mitējies un dažus nākamos kilometrus sev apsolu ātri iet, lai uzkodas varētu nosēsties. Tad atkal kādā mirklī Kristīne ar Dzintaru apstājas un es saprotu, ka īstais šovs var sākties. Esmu trīsdesmitajā kilometrā, īsti nekas nesāp, esmu labi paēdusi un gatava sākt skriet.
11. jūlijs, plkst. 05:15
Pēdējos kilometrus pirms Sēnītes skrienu ar slapjo lietusjaku rokās, satieku arī pagājušā gada labāko draudzeni Justīni. Nedaudz papļāpājam par sajūtām un atmiņām, es viņai piedāvāju skriet ar mani un tā arī darām. Īsi pirms Sēnītes ēdampunkta arī viņai ir tehniskā pauze, es uzlieku atpakaļ telefonā mūziku un skrienu. Šis punkts bija patiešām man mīļš – satieku sacensību evakuatoru Laimoni, kura pakalpojumus šodien izmantot negrasos. Vien atdodu viņam jaku un lukturi, kurus šķiet vairs nevajadzēs. Laimonis no manis atvadās ar vārdiem: “Tiec vien līdz Raganai, pēc tam sāksies īstais pārbaudījums.” Pasmejos, bet dziļi sirdī jūtos iebiedēta. Vai patiešām?
Pieēdos, cik vien labi varu, uzmundrinu brīvprātīgos ar saviem ašajiem, nedaudz smieklīgajiem jociņiem un 10 minūtes vēlāk esmu ceļā uz nākamo punktu. Ak vai, kā nevaru sagaidīt pārģērbšanos!
11. jūlijs, plkst. 06:29
Nesaprotu, no kurienes manī ir šī enerģija – laikam jau adrenalīns un vēlme tikt pie sausām zeķēm. Lejā no “kalniņiem” skrienu ar tādu tempu, kāds treniņos reti parādās. Lūdzu sevi nepārforsēt, bet pamanu to, ka nejūtu ātro skriešanu. Kopumā kustos trīs ātrumos – lēna iešana, ātra iešana un skriešana. Šajā skriešanas mirklī es nejūtu, ar kādu ātrumu kustos, vien apzinos to, ka skrienu.
Murjāņos gan piedzīvoju pirmo vilšanos. No kabatas velku ārā savu pirmo sporta želeju, riju to lejā un tikpat ātri arī izvemju ārā. Dīvaini. Man tā pirms tam gadījies nebija. Mēģinu vēlreiz, atkal saturu automātiski izvadu ārā. Nomainu želeju pret biezenīti, tas gan labāk iet iekšā.
Sveicieni visām Raganām
Ieskrienu Raganas ēdampunktā tik ar vienu saucienu: “Mīļie, brīvprātīgie, vai jūs zināt, kas ir vislabākā sajūta pasaulē? Nu, nofinišēt ultramaratonu, tas ir tā… vidēji labi. Bet vislabākais, kas var notikt, ir apskriet rezultātos paredzēto laiku!” Un tā arī bija – pie viņiem ierados 12 minūtes ātrāk nekā bija paredzēts. Uzreiz saku, ka man ir nepieciešama 47 numura soma un kāda privātāka vietiņa, jo grasos pilnībā pārģērbties. Man piedāvā DUS tualeti, uz ko gan atbildu noraidoši. Verot vaļā maisiņu, piedzīvoju vilšanos, jo tur diemžēl neesmu ielikusi pilnībā visus iespējamos maiņas apģērbu veidus. Labs ir, ar šortiem un kreklu būs gana. Pagājušo gadu tieši Murjāņos dalīju trasi ar nūjotāju Aiju, viņa šogad man tur priekšā plediņu, kamēr es ģērbjos un, stāvot kājās, lipinu leikoplastu uz dažām jūtīgām pēdu vietām.
Pagājis nedaudz vairāk par 10 minūtēm, taču šoreiz sev to piedodu pārģērbšanās dēļ. Nākamā pietura ir Brasla un arī uz to es dodos skrienot.
11. jūlijs, plkst. 09:02
Ceļu uz Braslu atceros vien ar zīmīga punkta sasniegšanu – biju tieši ultramaratona pusē. Būtu jau forši turpināt turēt līdzīgu tempu un nofinišēt plkst. 15:00. Aizsūtīju arī ziņu savai ģimenei, ka viņiem jau ir laiks celties un braukt ciemos. Šajā laikā arī saņemu ziņu par fantastisko Pētera Grīviņa un mana orientēšanās kluba biedra Kristapa Magones finišu. Esmu lepna, ka viņus zinu un ka rekords ir beidzot pārspēts! Būs man finišā stāsti, kuros klausīties.
Protams, nedrīkst arī aizmirst apciemojumu no jau iepriekšminētās Anitas Liepiņas un Valtera Kaminska. Abi izskatās labi izgulējušies un uz īsu mirkli mani uzmundrina. Izskatījās, ka Anita bija gatava man pievienoties, taču pamanīja, ka es ik pa mirklim uzskrienu. Viņa man saka, ka pievienosies tad, kad vairs paskriet nevarēšu, jo pašlaik izskatās, ka man vēl ir daudz spēka. Nosacīti – taisnība viņai arī bija…
Esmu ieradusies vietā, kur pirms trim gadiem, satuntulējusies pledā, ārā, trakā lietū, pati nosacīti pildīju brīvprātīgā pienākumus. Šoreiz gan spīd saulīte, pūš pretvējš un noskaņojums ir 15 reizes labāks. Pirmo, ko gan es daru, ir meklēju Anitu un Valteru. Apskatu visas mašīnas, nopētu visus klātesošos, bet viņu šeit nav. Man ir skaidrs – jāskrien fiksi tālāk, lai satiktu.
Brīvprātīgie šeit ir fantastiski, manas jau kopš Murjāņu vemšanas ieilgušās kuņģa problēmas risina ar smektu un rozā tabletītēm, sola, ka sliktāk jau nepaliks. Redzu, kā divi nūjotāji un skrējēji ir piesēduši, es ar tādām muļķībām nenodarbojos. Pēc krūzītes iztukšošanas sev kabatā ieberu gumijkončas tālākam ceļam un turpinu skriet. Ļoti ceru, ka zāles palīdzēs, jo tagad grūti sāk palikt kājām.
11. jūlijs, plkst. 11:15
Dodos Stalbes virzienā, pie Straupes gan uznāk neliels lūziens. Beidzu skriet, ieslēdzu mūziku un sāku ar sevi parunāties. Šeit gan atceros, kā pagājušajā gadā “miru nost”, un kožu lūpā. Straupe man ir ļoti mīļa, šeit esmu aizvadījusi orientēšanās nometnes ar savu mīļo Meridiāna klubu.
Kur gadījusies, kur ne, tieši kā manas domas saklausījusi, parādās Anita Liepiņa. Tieši pašas Straupes vidū pie gājēju celiņa, kurš ved uz Plāci. Viņa man priekšā smaidīga paskandina savu govs zvanu un man, godīgi sakot, likās, ka no laimes nezinu, ko darīt. Viņa, Anita Liepiņa, mana dzimšanas dienas māsa, tik fantastiska soļotāja, vieglatlēte, rogaininga ienesēja Latvijā, superpieredzējusi soļotāja un garo distanču veicēja, tagad man ies blakus. Līdz pat Valmierai!
Ar Anitu tīri ātrā, labā tempā tiekam līdz turpat esošajai Stalbei, kurā tad arī ir plāns satikt manu ģimeni pirmo reizi šodien. Pa ceļam vien klausos viņas sākotnējo plānu iet pašai no Brīvības pieminekļa, bet tad viņa esot atcerējusies par šodien notiekošo skrējiensoļojumu un izlēmusi mani atbalstīt.
Straupē šoreiz, atšķirībā no pagājušā gada, neguļu. Pirmo reizi visu sacensību laikā es apsēžos un cenšos aptīt kājas ar teipu. Ēstgriba ir manāmi samazinājusies, taču kaut ko mutē iekšā iespraužu.
Pēc pavadītām aptuveni 7 minūtēm ēdampunktā, ierodas arī mana ģimene – mamma, brāļi, mammas māsa ar meitām. Man tiek piešķirtas nūjas, ne jau tādēļ, lai es nūjotu, bet – lai būtu, kur atbalstīties un noturēt līdzsvaru. Nūjot es nemāku, tur traki rokas jākustina.
Ceļš uz Rubeni ir smags, no tā pat es īsti daudz ko neatceros. Atceros vien domu: “Elīn, lūdzu koncentrējies uz to, ko Anita stāsta. Tas tev lieti noderēs priekšdienām.” Bet nu, protams, ka tagad ir ļoti cītīgi jāpiedomā, lai atcerētos viņas vārdus. Es biju nogurusi, man tiešām nāca miegs. Mainīju gan segumu no asfalta uz granti, vienu mirkli aizdomājos tā, ka sapratu, ka esmu tik daudz ko palaidusi garām. Bet Anita pati ir garo distanču veicēja, viņa lieliski zināja, kā mani uzmundrināt, ko man pateikt, taču vislabākais ir tas, ka viņa precīzi zināja, kā es jūtos.
11. jūlijs, plkst. 14:33
No ēdampunkta izeju gan ar nedaudz pacilātu sajūtu, gan arī ar briesmīgām sāpēm (ja vien es būtu zinājusi, kādas briesmas mani sagaidīs vien pēc stundas). Sāk palikt grūti un es to jūtu. Vismaz vairs nemiegu ciet.
Sāku tukšot pēdējās enerģijas rezerves, kad ar Anitu vienojamies iet ātri. Kaut 10 minūtes uz kilometru nav nekas iespaidīgs, tas tomēr prasīja sakost zobus. Vismaz miegs vairs nenāk, tas gan. Anita mani izklaidē ar saviem stāstiem par ultrām, kuras ir piedzīvojusi. Jo vairāk klausos, jo vairāk saprotu, cik man vēl daudz ir priekšā. Pilnīgi jau vairs nevaru sagaidīt.
Želejkofektes bija vienīgais, ko spēju ieēst
11. jūlijs, plkst. 15:53
Beidzot tālumā sāku redzēt simtā kilometra atzīmi. No vienas puses – priecājos, taču otra puse saka, ka tagad ir grūtākā daļa priekšā. Ar Anitu vienojamies, ka Valmierā jau vajadzētu paskriet un ar katru soli pilsēta nāk aizvien tuvāk. Sasniegušas pēdējo dzerampunktu, ievelkam nelielu elpu un es beidzot sāku just, kā man beržas pēdas. Ierosinu turpat pieturā apsēsties, lai pa virsu uzlīmētu teipu, taču… tur pie “horizonta” parādās divi nūjotāji, kurus apskrēju Braslā. Kā viņi mūs panāca, es vispār negulēju nevienā mirklī?! Pieceļos no soliņa tik ātri, cik vien varu, un saku, ka nedrīkst ļaut viņiem mani panākt. Speru nākamos soļus ar mokām. Turpmākais scenārijs ir kā šausmu filmas pakaļdzīšanās. Bija tik daudzi iemesli, kādēļ atsākt skriet – gribas paspēt finišēt zem 17 stundām, baznīcas kliņķis tepat vien ir, pirms Valmieras ir izliktas neskaitāmi daudz uzmundrinošas sacensību reklāmas, arī ģimenei solīju ierasties pirms pieciem pēcpusdienā un gribu šo visu BEIDZOT PABEIGT.
Sāku skriet. Pirmo reizi dzīvē man tā dega pēdas. Katrs solis bija kā uzkāpt uz 200 nažu asmeņiem. Speciāli lieku kājas šķībi uz pēdas maliņas, lai nespiestu, bet tas ir vēl grūtāk. Es ciešos. Nedaudz paņurdu, bet lieku sev saņemties. Tas bija, manuprāt, nepilns kilometrs, līdz vienam mirklim, kad man kaut kas pārsprāgst. Kreisās kājas pēdai apakšā kaut kas pārsprāgst, paliek mitrs un es skaļi novaidu, jo tagad šo pēdu pat nevaru pielikt pie zemes. Sāk tecēt lielas asaras un nedaudz sākties histērija, kā arī es kliboju. NE-VA-RU pielikt kreiso pēdu pie zemes, nu nevaru! Anita man neatļauj apstāties, viņa mani dzen uz priekšu, liek raudāt un vaimanāt, cik skaļi es vēlos. Vienā mirklī sāku pat lamāties ar tādiem vārdiem, kādus pat dzīvē nebiju nekad izteikusi, interesanti no kādiem zemapziņas dziļumiem tie nāca.
Ieskrienam Valmierā, es pāreju atpakaļ uz klibu iešanu. Anita iet man pa priekšu, lamā mani, jo es neskrienu. Man ir vienalga. Dziļi vienalga. Lai jau viņa iet, man nevajag nekādu palīdzību, es te mirstu nost. Tā nu es pavadīju nelielu laiciņu vientuļā klusumā, līdz pat hesburgeram. Un tur pēkšņi man priekšā izlec pagājušā gada sargeņģelis, mans Valmieras labākais draugs Migliņš.
11. jūlijs, plkst. 16:55
Katrs mans solis nāk ar jaunām asarām acīs. Pie degošās pēdu sajūtas esmu jau nedaudz radusi un tagad lēnām rikšoju ar diviem man patiešām mīļiem cilvēkiem blakus. Gaidu Sīmaņa baznīcu. AK JĒZIŅ, kā es gaidīju baznīcas parādīšanos. Un tad, pēkšņi, vienā mirklī… tur tā bija – vakara saules apspīdēta. Kopš pagājušā gada savu vietu mainījusi nav. Es sāku otro histēriskās raudāšanas posmu, šoreiz vairs par to nekaunoties.
Tālumā skan mūzika un man apkārt ir apjukuši valmierieši. Es vairs neredzu pilnīgi neko citu, kā vien baznīcu. Galvā tikai viena doma – es to izdarīju. Es to patiešām izdarīju! Sāpes pazūd, parādās adrenalīns un vēl reizi šajā skrējiensoļojumā uzskrienu ar pēdējiem spēkiem.
Apkārt ir cilvēki, dzirdu kā tieku saukta. Varbūt tie bija pazīstamie, varbūt atbalstītāji, bet manā galvā tas bija kliņķis. Tieku uz sarkanā paklāja. Kustos uz priekšu. Ieraugu kliņķi. Skrienu tam virsū. Uzskrēju. Pieskaros. Ļauju asarām vaļu. Lūdzu, lūdzu, mīļie organizētāji, pagrieziet skaļāk mūziku. Negribās, lai kāds dzird mani tā šņukstot. Negribās sevi tā apkaunot kameras priekšā ar aizpampušām, sarkanām acīm un puņķainu degunu. Nu labi, tajā mirklī man bija vienalga.
Aizgūtās šī gada skrējiensoļojuma atziņas
Teiciens “lēnāk brauksi, tālāk tiksi” pat nosacīti strādā – nesteidzīgums sākumā noveda pie drošas starta nepārforsēšanas un ilgākas izturības. Protams, ar to lēnumu nevajag arī aizrauties, bet šai reizei bija krietni labi.
Vienā mirklī miega sagurums parādīsies, tas ir neizbēgami. Kā to risināt? Jāmēģina saprast, kurā mirklī šis lūziens var uznākt, un ir jāatrod kāds “sargeņģelis”, kurš būs blakus. Tas var būt tuvinieks, cits sacensību dalībnieks vai kāds skrējējs. Galvenais, lai tas nebeidzas ar iziešanu šosejas vidū.
Sēdēt ir kaitīgi – šajā skrējiensoļojumā savu dibenu atpūtināju vien 4 reizes, kas noteikti ir rekords. Manuprāt, nedrīkst ļaut sev tik pamatīgi atslābt. Piecelties tomēr pēc tam ir krietni pagrūti.
Hahaha, jāatceras arī, ka man sporta želejas īsti tomēr pie sirds neiet. Vispār, sporta uzturs traki dedzinot kuņģi, līdz ar to būtu jāuzmanās. Bet man ir vēl gads, lai iztestētu dažādu pārtiku.
Jātrenējas regulāri, ar īsiem līdz vidēji gariem skrējieniem. Noiet 2 x 100 kilometrus pirms sacensībām tiešām būs maza jēga.
Un nu kliņķis uz gadu iztiks bez tik lielas uzmanības.
No iepriekšējā rezultāta (19 stundas un 46 minūtes) laiku esmu nokāvusi par nepilnām trim stundām. Pirms gada man bija nepieciešami 7 mēneši, lai pieņemtu lēmumu par 2020. gada startu. Šoreiz man pietika vien ar nepilnām 24 stundām pēc finiša, lai jau uzstādītu jaunu mērķi un sāktu gatavot plānu, kā to sasniegt.
Tiekamies jau nākamajās ultrās!
Ar autora atļauju pārpublicēts no Elīnas Krēmeres bloga.
Es esmu piecēlusies no kārtējā vakara iesnaudiena. Mantas ir sakrautas RIMI kastē un jau sadalītas pa maisiem, ēdiena kaste ir savā vietā, soma salikta, sistēma uzpildīta, lukturis uzlādēts un tā tālāk. Vienīgais, kas vēl ir jāsaliek savā vietā pirms tik svarīgām sacensībām, ir savi iekšējie orgāni un smadzeņu puslodes. Uztraukums. Galva nedaudz reibst un vēderā lido tauriņi. Šķiet, ka es vēl sapņoju, lai gan jau esmu mašīnā un braucu uz LU galveno ēku. Neaprakstāmas sajūtas, kurām sekoja neizskaidrojami notikumi…
21. jūnijs, plkst. 23:00
Aploksne saņemta, drošības ekipējuma pārbaude izieta. Nervozi spaidu savu lampiņu iekšā un ārā, atceroties, kā pirms gada stāvēju otrā pusē galdam un besījos, kad kāds nevarēja trīs sekunžu laikā sameklēt visu nepieciešamo. Reģistrācijas procedūra izieta, ar mammu sēžam ārā, tieši pie durvīm. Šajā mirklī es nevēlos īsti ne ar vienu runāt, es izbaudu tos trakos tauriņus un šķietamās asaras acīs. Apraudos. Mamma, pinot manus matus pie LU, dusmojas, ka nevaru nosēdēt mierīgi. Es šim visam vēl joprojām neticu.
Matīss stāsta drošības instruktāžu, no kuras es vairāk par pusi palaižu garām. Nevarēju īsti sakoncentrēties. Neko nedzirdēju, tikai jutu to dīvaino sajūtu. Un kāda tev būtu sajūta, kad esi BEIDZOT sagaidījis mirkli, par kuru sapņo jau trīs gadus ?
21. jūnijs, plkst. 23:45
Par saviem Rīga – Valmiera plāniem paziņoju facebook un nolieku telefonu somā. Visi apkārt čalo, jautrojas, taisa bildes un rībina bungas. Es tā nevarētu, tajā mirklī biju pārāk emocionāla. Mamma jau ir aizbraukusi mājās pagulēt, cik vien vēl var paspēt. Esmu palikusi viena starp 150 cilvēkiem, kuri visi ir lielāki (un, iespējams, arī pieredzējušāki) par mani.
Kāds tad īsti ir šī skrējiensoļojuma mērķis? Protams, ka palīdzēt skrējiensoļojuma sargeņģelim Undīnei. Sākumā apsolu par finiša laiku neuztraukties, galvenais ir sasniegt otro Latvijas galu. 5 minūtes līdz startam… trīs, divas un nu jau sekundes. Bļāviens, uz ko es esmu parakstījusies?! Tās taču ir drausmas.
22. jūnijs, plkst. 00:00
Starta šāviens (es pat īsti neatceros, vai kāds izšāva kaut ko), un VISI kaut kur aiznesās. Man sākumā bija plāns paskriet, taču noteikti ne tik ātri. Uz kurieni visi tik traki skrien? Viens aiz otra man garām nesās cilvēki, līdz vienā mirklī es pieņēmu svarīgu lēmumu – neskatīties uz citiem. Pārforsēt startu īsti nekad nav bijis manā garā, taču es zinu, cik to viegli ir iespējams izdarīt. Viens luksofors, nākamais, pie visām sarkanajām gaismām apstāties negribas, taču vajag. Tā nu lēnā garā es pat esmu tikusi līdz VEF tiltam. Skatītāji šim skrējiensoļojumam ir daudzi, ar dažiem sanāk papļāpāt pa ceļam. Nebiju noskrējusi vēl 10km, kad jau sāku kaut ko mazpamazām ēst. Īsi pirms starta kārtīgi paēst diemžēl nesanāca, tā nu bija jāpamokās.
22. jūnijs, plkst. 1:43
Gribētos teikt, ka lēnā garā klumpurēju pa Rīgas ielām, beidzot sasniedzot arī Juglu (tā sauktais -1 KP). Īsti necerēju, ka mani tur kāds sagaidīs, bet pieņēmumos biju kļūdījusies – gan mūzika, gan strīpa ar uzmundrinošiem brīvprātīgajiem mani sveicina un gavilē. Forša sajūta. Smaidošos pabrīdinu, ka pirms gada tieši tur arī es stāvēju. Visi nedaudz pieklust, bet tad atskan smiekli, un es, turpinot tipināt, sāku pārdomāt, cik ļoti dzīve tiešām var izmainīties gada laikā. No organizatores un brīvprātīgās es esmu pārtapusi par traku garo gabalu skrējēju, kas nu jau nepilnu 2 stundu laikā ir tikusi uz lielās Tallinas šosejas.
Ārā ir gan tumšas, gan gaišas debesis reizē, fūres nemitīgi brauc pretī. Vai tiešām tiem šoferiem darīt nav ko? Neilgi pēc DEPO es panāku Luīzi, kura labu laiciņu jau man čāpo pa priekšu. Uzsākam tiešām garu sarunu, vairāki dalībnieki skrien mums garām, un es, tā teikt, atdzīvojos. Runājam par visu, ko vien var, es Luīzei palīdzu, kā māku. Pustrijos atceros par sarunāto zvanu ar mammu – tā, lai viņa uz trijiem būtu Garkalnē un mani satiktu KP1. Ar diezgan lielu žēlumu zvanu viņai, modinu augšā un saku, ka ir laiks!
Nepaiet ne pusstunda, es jau ierodos Garkalnē un, skatoties telefonā, noprotu, ka šeit savu ģimeni nesatikšu. Redz, izrādās, ka mamma neesot ticējusi, ka es tik “ātri” tikšu tik tālu, tādēļ ar braukšanu nesteidzās. Man, protams, ir neliels rūgtums sirsniņā (mēs tomēr bijām sarunājušas!), taču atrodu spēku, lai tiktu līdz KP1.
22. jūnijs, plkst. 3:10
Garkalne sasniegta! Apēdu visu, kas vien lien iekšā, ūdens sistēmu pildu pilnu, kā arī piedzīvoju prieka pilnu satikšanos ar fotogrāfi Aiju. Nedaudz pažēlojos, ka nav buljona. Būtu noderējis.
22. jūnijs, 3:32
No KP1 atvadījos ātri, tagad jau tipinu pa šoseju uz priekšu, prieks un laime iezogas manā galvā un dvēselē, kad garām brauc pazīstamais VOLVO ar bagāžniekā guļošiem brāļiem, kuri seko līdzi man telefonā, un mammu pie stūres. Sola mani gaidīt Sēnītē. Patīkams pārsteigums.
Visapkārt mežs, debesis kļūst gaišākas. Mans temps ir aptuveni raksturojams šādi: cenšos ātri iet, ja ieraugu kādu zīmīgu objektu, tad skrienu. Man kā laba motivācija bija arī priekšā esošie dalībnieki. Apdzenu viņus, paskrienot garām un uzmundrinot. Pati arī esmu izdomājusi sev kārtīgu motivācijas frāzi: “Jāskrien līdz kliņķim un ne soli mazāk”.
Tā nu, uz priekšu tipinot, esmu sasniegusi Vangažus, līdz Sēnītei vēl tikai nedaudz. Atmiņās kavējos par saviem pagājušā gada piedzīvojumiem tajā KP (kad strādāju par brīvprātīgo). Toreiz man tiešām, tiešām patika darboties un apkalpot visus skrējējus, žēl, ka tie ātrākie tur daudz neuzturējās.
22. jūnijs, plkst. 5:05
Tie kilometri pa vientuļo un garo šoseju velkas trakoti lēni, taču es cīnos ar sevi, cīnos ar garlaicību. Solos pati sev vēlāk mūziku uzlikt, kā arī, mani taču Sēnītē gaida!
Ieskrienot KP2, sākas mūsu iepriekšnorunātā plāna izpilde – brālis pilda sistēmu un pārbauda ēdienu somā, mamma apčubina kājas, salīmē plāksterus (tagad tie nebija nepieciešami). Šeit es nomainīju zeķes un kreklu, jo no rīta palika riktīgi vēsi, un es negribēju kārtējās hipotermijas lēkmes.
Tiekam galā 10min laikā, es atkal apēdu, ko vien varu, un dodos tālāk. Nākamais etaps gan ir krietni īss, tas man patīk.
22. jūnijs, plkst. 5:47
Lēnām lejā gar Inčukalna pagriezienu, gar Rāmkalniem (tomēr riktīgi sevi pierunāju paskriet) un tā forši gājās uz priekšu. Ģimenes satikšana krietni palīdzēja, arī mūzika un skaistais saules lēkts. Bija forši. Noskaņojums labs. Vispār esmu aizmirsusi tās pirmsstarta asaras un satraukumu, tagad tikai domāju par kustēšanos un finišu. Uhh, cik tas būs labi!!
Starp KP2 un KP3. Rokās nolauztais koks nedaudz palīdzēja pieturēties
22. jūnijs, plkst. 6:35
Nu, nu, cik daudz noskriets? Kur es esmu? Kas te notiek? Ģimene mani forši apčubina, un es saprotu, ka ir laiks. Man ir laiks uzvilkt to slaveno Andra Ronimoisa dāvināto kreklu ar viņa doto svētību un ticību. Ak, cik viegli un forši paliek!
KP3 kā vienmēr valda pozitīva atmosfēra, es jau atkal 10min laikā iztaisos. Nūjas paņemu, jo priekšā gaida baigi trakais 20km gabals. Zinu, ka tas būs smagi, jo man lūzumi vienmēr uznāk īsi pirms pussimta.
Prieks un laime – mans ātrākais piecdesmitnieks (7h 30min)
Negribīgi dodos tālāk distancē. It kā jau riktīgs piekusums, bet atkal mūzika un pozitīvās domas glābj. Ja sākumā tiešām tikai “nūjoju”, t.i. staigāju nedaudz atbalstoties, tad jau pie 50km sāku paskriet ik pa laiciņam. Rīta saulīte jau spīdēja tieši sejā labu laiciņu, kas bija tīri jauki. Tik pat labi šajā mirklī varēju būt mājās un celties no mīkstās gultas.
Virzoties uz priekšu, kā nu mācēdama, iegūstu nākamo sarunu biedreni vārdā Justīne. Runājām mēs tiešām par visu, kas uz sirds, kas patīk un kas nē. Viņa man stāsta daudz par grieķu mitoloģiju un vēsturi, un sazin ko vēl. Es cītīgi klausos. Man patīk paklausīties, kad pati negribu runāt. Tā, ik pa mirklim paskrienot, esam jau diezgan tālu tikušas.
22. jūnijs, plkst. 9:44
Brasla, brasla, braslaaaaa…. JĀ! BEIDZOT! Trakais gabals pieveikts, bez lūzumiem! Esmu par to vairāk nekā pārlaimīga, atļaujos KP4 pavadīt vairāk par 10min. Šeit uzzinu par visiem, kuri izstājušies (vairāki man pazīstamie), kā arī par drauga Edija finišu tieši tajā mirklī… Traks nu gan viņš ir, savukārt, es jau esmu pieveikusi vairāk par pusi.
22. jūnijs, plkst. 10:00
No KP4 izvelkos izbesīta. Nu negribēju, negribēju es tik maz pasēdēt. Nākamo gabalu biju apņēmusies tiešām skriet. Nu tā, ka sakost zobus un tos nieka 13km pieveikt tik ātri, cik iespējams. Bet es vairs nebiju pierunājama. Panāku arī Justīni, kas no Braslas bija izgājusi nedaudz ātrāk par mani, un ļauju viņai runāt. Cenšos sakopot īpaši daudz spēkus ejot cauri mīļajai Straupei un Plācim, kuros ar orientēšanās klubu “Meridiāns” skrieti neskaitāmi treniņi. Atceros, kā ziemās slidojām gar šoseju, skrienot intervālus, kā rāpāmies pie Plāča esošajā tornī un citus sīkumus.
“Vienā brīdī ceļi krustojas ar jaunu un ļoti pozitīvu dāmu – Elīnu, kura cer kļūt par jaunāko R-V finišētāju un vispār priekš saviem 18 gadiem ir reti prātīgs cilvēks. Nu, ja neskaita… Nākamos divus kontrolpunktus sasniedzam kopā, pārsvarā soļojot, bet vietās, kur kalns ved lejā, skrienot. Skriet ar kādu kopā ir daudzkārt motivējošāk. Un sarunāties! Brīdī, kad Elīnas garīgais, šķiet, atkāpjas pavisam, es nez kāpēc viņai sāku stāstīt visu, ko zinu par Ļeņingradas blokādi – tipa, laikam gribēju celt garu, rādot, ka cilvēks ir spējīgāks uz daudz ko vairāk, un ka mēs ar savu pārtiku un dzērieniem esam drošībā, bet, nu, vai vajag jaunam cilvēkam ultramaratona laikā stāstīt par tapešu līmes ēšanu? Diez vai.”
22. jūnijs, plkst. 12:46
Šie 13km mums aizņēma 3 stundas. Sapratu, ka bloķēju Justīnes labo pašsajūtu, un ļauju viņai pilnā pārliecībā kustēt uz priekšu. Toties es savā galvā esmu iestāstījusi, ka man ir miega bads. Vajagot 10min pagulēt… Aha, tā laikam bija viena no manām vissliktākajām idejām JEBKAD. 40 minūtes paskrēja nemanot un brutāli sakot – es vienkārši tās minūtes pazaudēju. Pēc tik trakas atpūtas ne tikai piecelties bija grūti, bet arī spēki vispār nebija atgriezušies. Gandrīz raudot cēlos, uzzinot, ka man neskaitāmi daudzi pagājuši garām. Domas par izstāšanos manī vispār neparādījās, taču lūziens bija uznācis traks un briesmīgs. Nezināju, ko darīt. Laikam jau tik jākust uz priekšu.
22. jūnijs, plkst. 16:42
17km uz Rubeni? Tie bija ļoti garlaicīgi un lēni. Vistiešākajā un briesmīgākajā nozīmē. Visspilgtāk šajās mocībās atceros tik mirkli, kad Surikati man atsūta uzmundrinošu video – traki sapriecājos un nedaudz paskrienu. Neilgi pirms KP Rubenē uznāca traks reibonis, nosēdos ceļa malā, līdz garām braucošā Anita mani nedaudz apčubināja. “Bērns, ko tu sēdi gandrīz šosejas vidū?”.
Tās mazās lietiņas, kas ik pa laikam motivēja, bija iemesls, kādēļ kustējos uz priekšu. Šeit vairs vispār nebija runa par ātrumu, īpaši jau tādēļ, ka es apsēdos gandrīz katrā pieturvietā uz soliņa uz 3min. Šeit bija runa par izdzīvošanu, nepadošanos un kustēšanu uz priekšu, lai vai kādā tempā. Ļoti smagi bija, ļoti. Īpaši jau vienatnē.
Pusotru kilometru pirms Rubenes satieku brāli, kurš paskrējis pretī. No viņa dzirdu, ka Grīviņu pāris atbraucis mani sagaidīt. Ar šo vienu teikumu pilnībā pietika, lai mani saraudinātu un ieslēgtu pēdējās enerģijas rezerves, lai aizskrietu līdz Rubenei. Protams, nonākot tur, ir ne tikai noņemta atzīmēšanās iekārta, bet arī Surikati ir aizbraukuši prom… Bēdas ir lielas, bet ne tik lielas, lai pārspētu uztraukumu par gaidāmo finišu. Lai gan lūziens turpinās, nedaudz labāka iekšējā sajūta tomēr ir.
22. jūnijs, plkst. 17:56
Viss, atlicis tik vēl spļāviens jūrā (var arī teikt, ka kaķa astei pārkāpt pāri). Ar visiem pēdējiem spēkiem veļos augšā no mīkstā krēsla. Ar ēšanu man ir pašvaki, bet tas neuztrauc. Galvā tikai domas par kliņķi.
Brālis ļoti jauki mani pavada nākamos trīs kilometrus. Kustos tiešām traki, traki lēni, bet nu vismaz ne uz atpakaļu! 10km pirms finiša līnijas pie manis atbrauc Valmieras orientierists Migliņš, kurš bija solījies mani izklaidēt. Tempu uzlabot viņam neizdevās un katru reizi, kad sāku skriet, viņš mani apber ar TĀDIEM komplimentiem, ka es patiešām sajutos spēcīga. Tas tiešām bija traks gājiens, īpaši, ja blakus iet vietējais, kurš zina stāstīt par visiem līkumiem un ceļiem, kas ir apkārt.
Vienā mirklī pamanu tālumā 100km atzīmi. Man paliek ļoti priecīgi ap sirsniņu. Negaidīju, ka tur būs sagaidīšana, taču bija! Un pat tāda diezgan tīri forša.
Īss mirklis saprašanas – katrs nākamais solis, ko speršu, būs daļa no mana visgarākā ultramaratona.
Valmieras robežu šķērsojam ap 19:00 vakarā, kad tieši beidzas kontrollaiks. Es par to īpaši nepārdzīvoju, galvenā doma jau bija nofinišēt. Valmieras ieliņas iet lēni, lēni viena pēc otras, Migliņam nu galīgi nesanāk mani piespiest uz skriešanu. Es jau tā, knapi saprotot, kas notiek, cenšos atpazīt dažas vietas. It kā arī sanāca.
Finišs! 22. jūnijs, plkst. 19:46
Ir! Neticu, bet ir sasniegta Valmiera! Likās jau, ka pie kliņķa izplūdīšu histēriskās asarās, taču, par laimi, savaldījos. Sajūtas bija neaprakstāmas. Es tiešām biju laimīgāka par laimīgu. Sapnis piepildīts!
Finiša sagaidītāji bija fascinējoši! Arī dāma pa mikrofonu apstiprina, ka esmu jaunākā dalībniece, kas finišējusi. Paiet, protams, ka ir ļoti grūti, bet tas nav nekas salīdzinot ar tiem tauriņiem vēderā. Arī rakstot un atceroties tās sajūtas, acīs sariešas asaras. Ja esmu godīga – man šīs 19 stundas vēl joprojām liekas kā viens liels sapnis…
Ar autores atļauju pārpublicēts no Elīnas Krēmeres bloga.
km 
-