Par to, ka šogad atkal varētu doties uz Hānju,tā īsti nemaz nedomāju. Man šis rudens vairāk bija kā sevis savešana kārtībā un pārliecības atgūšana, ka īslaicīgās veselības likstas bija tikai nejauša sakritība, kas kaut kad pāries un, ka atkal varēšu atgriezties vecajās sliedēs jebšu man nekas netraucēs skriet vai braukt ar velosacensībās. Tāpēc uz jautājumu, ko es domāju par Hānju,atbildēju, ka pajautā man to vēlreiz, kad būs pēdējais brīdis pateikt, vai braucu. Pēc Līgatnes Stirnu buka savu pārliecību par to, ka viss ir labi un ka man pēc sacensībām vai to laikā atkal nepaliek slikti, atguvu. Tā sāku kalt plānus oktobra mēnesim. Galu galā, man tak bija Hānjaspārnestā dalība uz šo gadu, bet tas man neliedza pētīt sacensību kalendāru un kalt jaunus plānus. Igauņu purvu maratonu jau pērn biju izstrīpojusi no šī gada plāniem. Jā, tur ir smuki un man tur patīk, bet pagaidām ar diviem gadiem pēc kārtas man pietiek. Tad manu uzmanību piesaistīja Kuršu treils, kuram radās ģeniāla doma – es varētu skriet 44km un attiecīgi tad nedoties uz Hānju. Kur notika novirze no mana plāna, es nezinu, bet zinu tikai to, ka pieteicos Kuršos uz 22km un aizrakstīju Ivaram, vai pērnajā gadā e-pastā apsolītā, pārnestā dalība uz šo gadu ir spēkā. Atbilde ilgi nebija jāgaida, protams, ka ir spēkā. Tagad atlika tikai tāds sīkums kā aizbraukt un noskriet.
Vēl esot mājās, cītīgi katru dienu pētīju laika prognozi un tā kā tā nedaudz, bet mainījās uz to ne pārāk labo pusi, tad tas lielu sajūsmu neraisīja. Būs lietus, būs vēsi, būs pa tādu draņķa laiku jāskrien. Brīdī, kad krāmēju mantas, es vēl nezināju, pa cik ļoti draņķīgu laiku būs jāskrien, bet līdzi sakrāmēju vienu skrienamo komplektu – asicsmeža botasar plāno zoli; ziemas skriešanas zeķes; slēpošanas virsbikses ar vindstoperi, kuras jau Hānjuiepriekš ir iepazinušas; plāno skriešanas kreklu; jauno lietus jaku, kurai jau tur esot tika veiktas dažas koriģējošas ķirurģiskas manipulācijas, lai man tā jaka būtu ērtāka; plānos skriešanas cimdus un bufu. Blakus salieku praktiski otru tādu pašu komplektu. Ja nu pēkšņi būs sauss, tad trešajā kaudzē nolieku silto garrokukreklu, TGC265 finišētāja vesti un pa virsu uzmetu vēl vienu garrokukreklu un vēl vienu bufu. Tai pat laikā uz sevi esmu dikti dusmīga par to, ka ņemu līdzi tik daudz liekas drēbes, labi zinot, ka man pat pusi no tā visa nevajadzēs. Jā, man nepatīk ņemt līdzi liekas mantas, kuras zinu, ka nelietotas tiks atvestas atpakaļ.
Ir piektdienas vakars. Jau atkal pētām laika prognozes un spriežam, ko kurš ir atradis. Aivars teic, ka pa dienu bija atradis tīri optimistiskas laika prognozes, kuras sola maz nokrišņus. Es uz šo iebilstu, ka tā nu gan nebūs, ka nu jau kaut kādu draņķībuno gaisa sola jau no paša rīta, tad sniegu, tad padaudzlietu untad kaut kad vēlāvakarā tas viss pāries. Tātad slapjš būs visu laiku. Nav jau tā, ka es nebūtu skrējusi pa lietu, bet no rīta būs tikai 0°C un pa dienu iesils līdz +5°C. Ilgi skatos uz savu drēbju kaudzi un mēģinu saprast labāko variantu rītdienai. Neko labāku tā arī neizdomāju, kā pirmo komplektu vilkt uz startu, tad līdzi paņemt pārvelkamo otro komplektu un otrā maisā joka pēc iemetu silto kreklu ar vesti, ja nu pārstās līt, tad varbūt gribēšu pēdējiem diviem apļiem uzvilkt šīs drēbes, lai nav jāskrien lietus jakā. Trešo plāno kreklu atstāju istabiņā. Tāpat ir skaidrs, ka pirmais aplis tiks pavadīts lampas gaismā, jo maz ticams, ka man šogad gribēsies kādam sēdēt astē, lai ko redzētu zem kājām, it īpaši, ja debesis ir nomākušās.
Starts.Nedaudz līņā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem starta signāls netiek dots no pūļa, jo Ivars jau pērn ir savācis savus 100 maratonus un šogad vairs neskrien visu pēc kārtas. Septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Skrien tikai visiem pakaļ. Pirmo reizi samulstu vietā, kur maratonisti atdalās no ultrām, jo nez kāpēc saminstinājos, ka esmu dzirdējusi otrādi un esmu aizskrējusi nepareizi. Drīz, apdzenot kādu no skrējējiem, manu, ka viss kārtībā – viņam ir baltais numurs. Dzeltenie numuri bija maratonistiem, bet sarkanie – ultradāmām. Aplis kā jau aplis.Kaut kādi līkumi, kaut kādi kalniņi, kaut kādas takas. Aiz pļavas spīd ezers. Tad pretīgais kalns, it kā lēzens un skrienams tāpat kā visi, bet kaut kas man tajā nepatika, varbūt slīpums uz vienu pusi, varbūt izskalojumi. Lielajā kalnā aiz pagrieziena pirmo un vienīgo reizi uzskrienulīdz pusei. Nebūs. Foršs noskrējiens. Lēnām aust jauna diena. Pēc pirmā apļa atdodu lampu Sandrai un pie sevis nosmejos, ka tagad varētu arī finišēt.
Otrais līdz piektais aplis.Uzausa jauna diena. Trasē aizvien vairāk nevar saprast, kurš ir kuras distances skrējējs. Arī mani no mugurpusesnevar atšifrēt, jo numura jostiņa jau sen kā ir uzrāpusies līdz viduklim un paslēpusies zem jakas, bet pati pirmā apļa vidū uzliku kapuci, tādējādi mulsinot pārējos. Pirmā apļa smidzeklinomainīja lietus. Vēl pēc maza brītiņa otrā apļa beigās sāk snigt. Galvā nekas cits kā “uzsniga sniedziņš balts” vai “apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim” neieskanējies. Tā teikt galva kā tukša muca skan un acis piekaltas taciņai vai kādam no priekšāesošajiem skrējējiem. Nekādu domu, nekas. Kādā brīdī paskrienu garām Lāsmai un uz viņas jautājumu, vai man aizvien ir karsti, atbildu apstiprinoši, jā, man ir karsti. Bet nu jāpieciešas. Trešā apļa beigās noķeru Aivaru un pie sevis nosmejos, ka viņš iepriekšējā vakarā teica, ka es jau šo noķeršu savā otrajā aplī un varēšu iedot lampu, lai noliek maisā. Jau tad zināju, ka tā tas nebūs. Starta/finiša zonas kontrolpunktā esmu iecienījusi siltu tēju, kādu banānu un gurķi. Man ir labi, es pagaidām neko vairāk negribu. Vienīgi tas ēšanas laiks pulkstenī varētu pīkstēt kādā no dzeršanas punktiem, nevis kādas minūtes piecas vai vairāk aiz tā. Nu tā, lai var mierīgi apēst kārtējo želeju, izmest papīrīti, padzerties un doties tālāk. Bet, kas tev to dos. Snieg, lielām baltām pārslām slapjšsniegs. Skaisti. Zeme palika balta. Otrā dzeršanas punktā siltais sporta dzēriens iet uz urā. Aiz šīs telts ir burvīgataka gar ezeru. Tik burvīga, ka tur vējš pār ezeru vienubrīd tā ieskrējās, ka sniegu horizontālipūta. Nē nu šī vieta man patika arī tādēļ, ka es zināju, ka trase iet uz otru pusi un paliek vieglāka, ka ir jāuzkārpās augšup taipretīgajā kāpumā, jāuziet tajā kalnā un tad jau tik sīkums aizskriet līdz stadionam.Kurā brīdī no ēkas iekšas izstiepu savu želeju maisiņu ārā un uzliku uz kopējā galda, neatminos, bet tā bija viena no labākajām idejām, ko noskatīju darām citus. Nav jau tā, ka jostā nebūtu sabāzusi gandrīz visu vajadzīgo trasē līdzi, bet, ja var tik ērti papildināt krājumus – ideāli. Bet, ja cimdus izvelk no jostas un atstāj somā, jo slinkums lieki staipīt līdzi, tad nākamajā aplī sāk salt plaukstas.
Vai zināt, ar kādu sajūsmu ieraudzīju ķilavmaizītes? Apkārtējie igauņi jau nesaprata par ko man tāda sajūsma. Atšķirībā no iepriekšējās reizes Hānjā ķilavmaizītesne tikai uz mani skatījās un teica – apēd mani, bet šoreiz es tās arī ēdu. Vienā brīdī Ivars nosmējās par mani, jo man numuru nevar redzēt un dāmas galda otrā pusē tak nezin, kā ar mani runāt, uz ko atmetu ar roku un atbildēju, ka putra ir putra un dubļi nav dubļi. Un galu galā, ne jau pirmo reizi igauņu sacensībās piedalos. Šo to jau esmu iemācījusies. Un, ja pavisam čābīgi, tad, parādot ar pirkstu, viss top skaidrs.
Sestais un septītais aplis.Pieveikti nedaudz vairāk kā 30 kilometri ar astīti. Beidzot uzvilku cimdus. Vai es ko minēju, ka aizvien snieg tā kā pa Ziemassvētkiem? Un, ka aiz asfaltētā posma mulčasposmslēnām, bet neatlaidīgipārvēršas dubļu zampā. Ka vairākās vietās trasē ir ne tikai sniega sega, bet arī milzupeļķes; ka daži trases posmi ir jāveic zigazagāno vienas puses uz otru; ka dažas vietas uz takas nu jau ir jāskrien pa sūnām un tā smukā taciņa caur mētrājiemir palikusi dikti dubļaina; ka kājas aizvien vairāk un vairāk ar katru apli paliek slapjākas; ka pļava pārvēršas par mazu mini purviņu; ka tas pretīgais kalns paliek aizvien slīpāks un dubļaināks; ka tam lielajam kalnam noskrējienspaliek aizvien dubļaināks. Taisnības labad es vēl priecājos, ka manas botasdubļos turasļoti labi un ka tas man nav šķērslis tur noskriet lejā. Vai es kaut ko minēju, ka nu jau kājas pēc iekāpšanas slapjumā vairs neapžūst tik ātri kā sākumā un, ka ir sajūta, ka visu laiku būtu slapjas, aukstas? Vai es minēju, ka kārtējo reizi iekāpjot mulčāšoreiz apļa beigās pirms stadionā gribas kliegt – kāpēc atkal? Vai es minēju, ka šajā aplī domāju, ka varbūt ir jāapstājas un jāuzēd tā bukstiņputra, jo 100km uz želejām, tēju un banāniem es neizvilkšu. Man vajag normālu ēdienu. Un kaut kur tam visam pa vidu man sāka sāpēt ikri, kaut kur vilka augšstilbuaizmugurē kā reizbrīdī, kad jāskrien uz augšu, un pilnai laimei vēderpreseizdomāja saspringt tā, it kā es pirmstam būtu vairākas stundas no vietas vingrojusi, un plecu daļa arī kaut ko īdēja. Nu labi, priecājos, ka no rīta abas potītes nosēju ar elastīgo saiti, lai netaisa man te visādus brīnumus. Un tās atšķirībā no “rāmja” uzvedas godīgi. Laime pilnīga. Bettikmēr aizvien snieg skaists, slapjš sniegs.
Astotais aplis. Stāvu, ēdu putru. Kārtējo reizi noskatos, kā es ar Mārtiņu samaināmies vietām. Te viņš man pa priekšu, te es viņam pa priekšu. Tā jau ir, viņš pirms kalniņiem sabremzējas un uziet augšup ar nūjām, es tajos tomēr vēl uzskrienu. Vismaz kaut ko es varu izdarīt. Skrienu un kārtējo reizi pieķeru sevi pie domas, ka neko nedomāju, nedungoju, pat mūziku neklausos. Tas, protams, bija līdz brīdim, kad vienā brīdī sāku prātot, kāpēc man ir tik štruntīgi. Nu labi, sāls tabletes vienu brīdi izlaidu, bet tikai tāpēc, ka piemirsu par tām, bet tāsajūta, ka gandrīz viss ir slikti, mani nepamet. Aizejot aplī, paēdu, padzēros. Viss it kā ir kārtībā.Tai pat laikā galvā iezogas doma, ka varbūt tajā Kuršu treilātomēr nevajadzēja skriet tik ātri, bet vajadzēja tos 22km pievarēt lēnām un ar baudu. Tad varbūt tagad būtu vairāk spēka un enerģijas. Bet ko nu vairs. Skrienu, bet tā sajūta, ka trūkst enerģija un vajag atpūsties,mani mulsina. Konfektes pat pirmīt saēdos. Nez, pēc šī apļa vēlreiz ēst putru, bet vai palīdzēs? Nezinu kā, bet līdz dzeršanas punktam, kur dāma zināja, ka šai jāielej sporta dzēriens, biju sapratusi, kas par vainu. Man salst. Ne tā, ka drebu vienā drebēšanā, bet man nemanāmi ir piezadzies aukstums, ar kuru organisms vairs netiek galā. Un tagad organisms visu enerģiju tērē, lai sasildītos, nevis skrietu. Nav jau brīnums, ka pēc vairākkāpiecām stundām lietū un sniegā viss ir izmircis. Jā, no cimdiemes izgriezu ūdeni.
Devītais aplis. Ieskrienu finiša zonā un mēģinu uz tiem ekrāniem kaut ko saprast. Ar kādu trešo reizi jau sapratu, kur jāmeklē savs vārds, tas ir, labā ekrāna augšējā rindiņā. Vienīgais, kas man kaut ko no tā visa izsaka, ir apļu skaits, kuru man pasaka priekšā viens no laika ņēmējiem. Labi, lai ir piebeigti astoņi apļi. Tagad jāsakrāmē pilns šķīvis ar pārtiku, jāpaņem savs želeju maisiņš, mantu maiss un jātiek iekšā siltumā. Pēc cik ilga laika es atkal izlīdīšu ārā, man nav ne jausmas. Vienu zinu – tad, kad būšu atjēgusies. Iekštelpās, protams, notiek ballīte. Ieraugu Aiju un nesaprašanā jautāju, ko šī te dara. Uz ko viņa atbild, ka vajadzēja atjēgties, esot grūti. Kamēr Aija meklē savu mūziku, es lēnām pārģērbjosun secinu, ka man visas mugurā esošās drēbes ir slapjas. Nu labi, to jau sapratu, pirms šī apļa ieejot tualetē. Pārvelku kreklu un skaļi nosmejos, ka pirms nedēļas tā arī skrēju – sporta augšā un pusgarās biksēs, bet tagad otro reizi dzīvē pārvelku drēbes sacensību laikā (tās trakās Kanārijasneskaitās, tas pasākums bija no citas operas).
Tai pat laikā Hannes man jautā, cik skrienu – nu kā ultru, bet kāpēc man ir savādāks numurus? Uz ko atbildu, ka meitenēm ir sarkanie numuri. Protams, Hannes grib zināt, kura no meitenēm es esmu – ceturtā, piektā, sestā. Ja godīgi, man nav ne jausmas, es zinu tikai to, ka “šestjringi do finiša”. Un pie sevis nosmejos, ka nekādi nevaru atcerēties, kā krieviski ir apļi, bet zinu, ka igauniski apļi ir ringi. Iekšā ir tik labi. Var pasēdēt, paēst, padzerties un ne par ko nedomāt. Vienā brīdī atceros, ka man somā ir Inas aizlienētais masāžas rullis. Uh, kā kājām tas patika. Kājas pēcāk man pateicību parādā nepalika, tas ir, vairs trasē neīdēja. Vienai igauņu dāmai gados ar tas rullis raisīja interesi, bet pirms tam man nācās paskaidrot, ka neko nesaprotu, ko viņa saka. Parādīju uz sava numura karogu, uz ko viņa nedaudz nokļūdījās, teikdama, ka tas ir Lietuvas karogs. Nē, tas ir Läti. Un, tad jau saruna pārgāja man nedaudz saprotamākā valodā. Jā, viņai arī patika tas rullis.
Velku mugurā Monblānāizbrāķēto lillālietus jaku, jo, redziet, tā ir pašrocīgi līmēta ar makgaivereniun tas pēc Monblānastandartiem nedod garantiju, ka viņa izturēs lietu. Par šo pie sevis kārtējo reizi noķiķinu. Uzvelkupieskaņoto lillā bufuun koši oranžoscimdus un esmu gatava pieveikt atlikušos apļus. Vismaz man tā šķiet. Ak, jēziņ, cik ārā ir bezdievīgi auksts. Zobs pie zoba neturas, rokas trīc, pati trīcu. Kaut kāda ziema pēkšņi iestājusies. Ātri, ātri vienu siltu tēju un jādodas aplī. Protams, ja tas būtu tik vienkārši.
Pa asfaltu skrienot, kājas īsti neklausa, mulčair tik slapja un samirkusi, ka caur pēdām iziet ledains aukstums. Debešķīgiskaisti. Šis aplis būs uz izdzīvošanu, varbūt pat pēdējais, ja nespēšu sasilt. Salst, salst, salst. Man un salst, smieklīgi. Lai nu kuram, bet smieklīgi tāpat. Kaut kā kustos uz priekšu un saprotu, ka no šī brīža arī pēdas atlikušolaiku 24/7 būs slapjas. Izvairoties no liekiem slapjumiem, ar kādu slapju egles zaru dabūju pa kājām. Paldies, vēja māt. Tagad pie miesas pielīp arī slapjās bikses. Nu jā, tās es nepārvilku, jo nekādi negribēju vilkt nost slapjās botas. Otras sausās zeķes jau bija, bet negribēju kustināt neko apavos. Par to, ka varbūt vajadzēja skriet ziemas botāsar gtx,es aizdomāšos tikai nākamās dienas vakarā mājās. Tā, līkumojot pa tā jau tukšo trasi un kādu apdzenot, pēc kādām divdesmit minūtēmsiltums atgriezās, bet… no kurienes izlīda tā tulzna, m? Klau, cienītā tulzna, es tev piedāvāju divus variantus – lien atpakaļ, no kurienes izlīdi un netraucē man skriet, jo tad mēs mājās vakarā saudzīgi ar adatu ar tevi parunāsim, vai arī pārplīsti un netraucē. Ilgi nevarēju saprast, ko tā tur darīja, bet izvēlējās pati pārplīst jeb precīzāk – pāris kilometrus plīsa. Pie dzeršanaspunkta neviļus pamanu, ka botāmvirspuse sānos ieplīsusi. Skaisti, to vēl mājās vajadzēs lāpīt. Pļava aiz dzeršanaspunkta ir kaut kāda pretīga, žļukstošazampa. Tas pretīgais kalns ir palicis vēl pretīgāks, jo ne šis ne tas tajā uzskriet. Varbūt uziet? Vismaz tajā kalnā var atpūsties un uzēst želeju. Vispār pēdējos apļos es tieši tur ēdu, jo nedaudz pamainīju ēšanas režīmu. Līst, līst, līst.
Desmitais līdz divpadsmitais aplis. Kas notika šajos apļos, vairs neatceros. Atceros tikai to, ka lietus vienā brīdī pieņēmās spēkā. No trases pazuda sniegs. Dubļi. Dalībnieki trasē aizvien vairāk izretojāsun palika mazāk. Pirmā dāma mani apdzina par apli. Galva aizvien skanēja kā tukša muca, domas galvā neraisījās tā, kā tām normāli būtu jāraisās šādās ultrāskā, piemēram, “kāda kāposta pēc man to vajag”, “cik vēl ilgi”, “varbūt finišēt?”, utt. Nē nu labi. Domu galvā vispār nebija, tikai piekaltais skatiens zemei, marķējuma, dubļiem. Tāpat mūzika aizvien nebija ieslēgta. Kaut kas neriktīgi. Tagad pēc katra noskrietā apļa skatījos ekrānā. Laikam jau tāpēc, lai salīdzinātu, ka manāprātā esošais apļu skaits sakrītar reāli noskrieto apļu skaitu. Te Ivars skaidrā latviešu valodā man sauca apļus (jā, viņš pavisam nedaudz māk komunicēt latviski, bet nedaudz).
Kādā brīdī ēšanas zonā parādās Aivars un jautri pajautā, kā man iet un uzreiz piebilst: “Labi, labi es pazūdu.” Uz ko es nokomentēju, ka man teica, lai es nelamāju nevienu. Un es pie tā arī pieturos. Tas, protams, neattiecas uz kalniem, dubļiem, laikapstākļiem, bet to neviens mežā nedzird, ko es tur noburkšķu ik pa laikam.
Aizskrienu kārtējā aplī, bet nepamet sajūta, ka kaut kas atkal nav tā, kā vajadzētubūt. Sāls tabletes apēdu, jiftīgokofeīna želeju nedaudz ieēdu, bulciņu apēdu, banānus arī, tēju sadzēros. Bet, tad kāpēc man atkal kaut kas nav labi. Pag, ko tas vēders protestē. Ar tevi sarunājam tā, ka ir jāiztur līdz apļa beigām, labi. Atkal gribas atpūsties. Pat tas smukais posms gar ezeru nedod mieru.
Trīspadsmitais aplis.Lieki piebilst, ka pēc trasē pavadītām desmit stundām pārvilku kreklu otro reizi. Pie sevis gan nosmīnu, ka šis siltais garrokukrekls bija paņemts līdzi ar domu – ja pārstāslīt un varēs to uzvilkt ar vesti. Bet tagad priecājos, ka tas “ja nu” atradās otrā somā. Lai nebūtu garlaicīgi, es to kreklu nemaz nevaru pati uzvilkt. Sivēns sarullējies un kaut kur iestrēdzis uz manis. Labi, ka bez manis telpā ir kāda igauņu dāma, kura palīdz man to kreklu atrullēt. Ai, ja vajadzēs, tad pēc nākamāapļa manis pēc varu uzvilkt arī to vesti. Galvenais, lai ir siltiun nesalst. Apskatu, vai jaunā lietus jaka nav izžuvusi, jo tādā gadījumā varētu uzvilkt to. Nē, nav. Nu nekas, turpināšu skriet ar lillā jaku. Ūdeni jau tā cauri nelaiž. Dāmas pie galda teic, ka man vēl divi apļi un viss. Nē, nē. Trīs apļi un viss. Es tomēr labāk zinu. Vispār jau ir forši, kaviņas, kā vienmēr,uz beigām paliek runātīgākas un jau pašas visu ko piedāvā. Tāpat seko līdzi tam, cik tev apļi vēl palikuši. Uzlieku galvas lampu un pazūdu mežā.
Lai arī aizvien līst kā pa Jāņiem, trase žūst un nu jau vietām var izskriet sausām kājām. Tagad labākā trajektorija ir taisnākā. Nē, peļķēm cauri es neskrēju, bet vairs tik cītīgi arī nemeklēju labāko vietu, kur nebūtu lielākie dubļi. Vienā brīdī gan samulsu, jo pēkšņi attapos, ka kādu laiku esmu tikai skrējusi un nemaz uzmanību marķējumam neesmupievērsusi, bet tas tāds izbīlis tikai uz īsu brīdi, jo, ja paskatās kārtīgāk zem kājām ir pilnīgi un noteikti noprotams, ka es atrodos uz trases. Pus trasēieslēdzu lampu, jo pār Hānjuir nolaidusies tumsa. Tas noskrējiensno tā lielā kalna ir maigi sakot ir palicis tāds interesants. Nepietiek, ka tur tagad ir nenormāli milzonīgadubļu jūra, kura nu jau pat man sagādā nelielas grūtības, lai pa viņu cilvēcīgi ne četrāpus uz dibena tiktu lejā. Tad tā arī ir vienīgā vieta trasē, kur ir migla. Bet kā tu cilvēks te vari normāli paskriet, cik nu normāli var paskriet pēc vairāk kā pieveiktiem80 kilometriem? Toties ir tik smuki aiz sevis redzēt lampiņas.
Četrpadsmitais aplis.Tā mulčamani vairs neuztrauc. Viņa ir pretīgi slapja un nu jau man ir vienalga. Nedaudz ar savu bļaustīšanos iztramdu divus skrējējus, kuri jau kuroapli pēc kārtas cītīgi iet. Viņiem gan ir raksturs šādā laikā staigāt pa trasi. Es viņu vietā sen būtu izstājusies. Šis ir pirmais aplis, kad es beidzot aizdomājos, ka man ir jāiztur vēl šie divi pēdējie apļi un es būšu uzvarējusi. Jā, uzvarējusi. Manis pēc es varu būt kaut vai ceturtā vai piektā no dāmām vai sazinkura vēl, bet es tāpat būšu uzvarējusi. Vispār man nav ne jausmas, kura es esmu. Es būšu uzvarējusi un bijusi stiprāka par tiem sasodītajiem, draņķīgajiem laikapstākļiem kuri, lai arī kā centās, mani nepiebeidza. Jāatzīst,ka daudz netrūka un es būtu padevusies pēc kāda desmitā apļa. Toties tagad es būšu noskrējusi visus apļus, lai arī daudz lēnāk, nekā abas iepriekšējās reizes, bet tas mani vairs neuztrauc. Skrienu un atceros, kā manā pirmajā Hānjā2014. gadā bija pilnmēness un pēdējos finiša apļos sāka snigt. Smaidu.
Piecpadsmitais aplis. Laimonis man paziņo, ka es esmu trešā. Aija man priekšā ir kādas 10 minūtes un jautā, pa kuru brīdi es viņu palaidu priekšā, jo biju noķērusi un apdzinusi. Tas notika droši vien tai laikā, kad pārģērbos otro reizi. Igaunieteaiz manis ir kādas desmit minūtes. Desmit minūtes nav daudz, bet nav arī maz. Dzirdu, ka Ivars kaut ko krieviski Laimonim ar Aivaru saka. Īsti nesadzirdu un pārjautāju, ko viņš teica. Ivars esot teicis, ka var redzēt, ka man pēdējais aplis. Uz ko sejā iezogas viltīgs smīniņš un nogrozu tikai galvu.
Pēdējais aplis, pēdējais. Kāpēc pēdējais aplis ir tik mokoši grūts un garš? Kāpēc ir sajūta, ka pēkšņi vairs nevar paskriet un, ka es velkos tik lēni, ka mani kāds apdzīs par apli. Kāpēc pēkšņi uznāca mežonīgs sagurums? Kāpēc kājas vairs negrib tik raiti uzskriet kalniņos, kā visus iepriekšējos apļos? Kāpēc? Mežā praktiski neviena nav. Nav pat tas čalis ar nūjām, kas kādu laiku turējās netālu no manis. Nav arī tie divi čaļi, kas iet. Neviena nav. Ir tikai lietus, kas pārgājis smidzeklīun es. Nē nu tiešām, visi tie kalni ir palikuši stāvāki. Es vispār skrienu pa pareizotrasi? Šis slēpošanas kalns pēdējo reizi, pēdējo. Šī smukā mētrājutakapēdējo reizi. Tas noskrējiensarī pēdējo reizi. Tie līkumi, tās peļķes… Dzeršanas punktā lepni paņemu savu glāzīti, kura jau dažu pēdējo apļu laikā ir mainījusisavu atrašanās vietu, padzeros silto sporta dzērienu un tieši tik pat lepni to izmetu miskastē. Es te vairs šodien neatgriezīšos.Mūzika tā arī palika neieslēgta, jo galva kā tukša muca skan.
Mulčapirms stadiona ir apžuvusi. Stadionā dubļi nav vairs tik daudz kā iepriekš. Lietus jau ar kādas pāris minūtes mitējies. Novelku kapuci, izslēdzu lampu. Pēdējais! Es te vairs šodien neatgriezīšos. Ir – 13h5min54sek.
Nobeiguma vietā. Vai es te atgriezīšos nākamgad? Visticamāk, ka nē. Mans stāsts par skriešanas Hānjuir izsapņots ar trīs simtiņafinišiem un vienu maratona+ finišu. Ja nu vienīgi es atkal kādreiz nesagribēšu abas Hānjasvienā gadā…
Pēcvārds. Kamēr es pāris stundas pēc finiša, jau esot mājā, cenšos atrast ērtāko pozu, kā pagulēt vai pasēdēt gultā, jo sāp visas maliņas, spilvens par cietu un sega par šauru, tikmēr mani draugi Rīgā mani piesaka nākamajam skrējienam. Manāskriešanas komandā ir spēks.
Latvijas čempionāts 100km skriešanā, šķiet, allaž ir bijušas gada grūtākās sacensības. Par tām ne reizi nav palikušas rožainas atmiņas, un tomēr piedalos jau trešo reizi. Zinu, būs vajadzīgs laiks, lai atgūtos, zinu, ka tas mani padarīs vēl lēnāku, iespējams, saasināsies kāda trauma, pēc nedēļas vēl 24h rogainings… bet dzīvojam tak tikai vienreiz. Nu tad pēc pilnas programmas.
Daugavpilī ierodamies vēlu sacensību priekšvakarā. Vakariņas un saldumi – kā nu bez tiem, kaut sirdsapziņa šņāc ausī visādus neglītus vārdus, mierinu viņu, ka rīt tak visu noskriesim un drošu roku stūķēju mutē riekstiņus ar iebiezināto pienu. Līdz 23:00 vakariņu lietas ir nodarītas un būtu tā kā jādodas gulēt, jo rīt jāceļas ir agri, tomēr nē – Vāveres taču ir atbraukušas uz sacensībām, tas nozīmē, ka viņām jāpucējas. Tā nu kādas pāris stundas pavadu čirkojot matus – Lindai, Ilzei un visbeidzot arī sev. Man patīk kā viņas izskatās – tādas draiskas merilinas. Pozitīvās emocijas ņem virsroku pār nogurumu. Viss ir forši, atliek tikai ar cerībām gaidīt rītu, kas pienāk un nemaz nedomā kavēties.
6:00 modinātāji zvana cits caur citu. Dzirdama arī rosība viesnīcas gaitenī. Abas ar Lindu esam gana apzinīgas, lai celtos augšā un sāktu gatavoties. Darbu daudz – jāatjauno Lindas frizūra, jāpaēd, jāsaģērbjas, jāuzziež sauļošanās krēms, jāsajauc sporta dzērieni, jāpanervozē, jāpaēd vēlreiz… Kur palikusi Ilze? Viņa neatbild uz ziņām. Kad viss šķiet apdarīts, nokāpjam lejā uz virtuvi, kur pamielojamies arī ar organizatoru sagādāto brokastu piedāvājumu. Biezpienmaizes ir brīnišķīgas, tomēr aizrauties ar nepārbaudītām lietām nevar, ka nesagriež vēderu. Mums vēl atlicis apēst Sēklu musa sagādātos batoniņus, bet tas jādara kopā ar Ilzi, no kuras vēl aizvien ne ziņas, ne miņas. Starts jau pēc 40 minūtēm. Ejam meklēt. Paverot viņas numuriņa durvis atklājas sekojošais – abi Limanāni apķērušies, saldi čuč ierušinājušies šaurās gultiņas apakšējā stāvā. Nē, nu mīlīgi, bet vai jums prāts?! Tūlīt taču jāskrien! Dabūjam Ilzi ārā Vāveru kopbildei. Tā nu, mums te viens gadījies pidžamā.
Pirms starta drudzis. Saliekam uz galdiņiem līdzņemtās želejas, dzērienus un kas nu kuram vēl ir licies noderīgs. Man paķērusies līdzi pretkrampju smēre īpaši karstam laikam, neesmu mēģinājusi, bet kāpēc gan ne, jo krampji ar mani pēdējā laikā ir uz „tu”. Tā izrādās pretīgi smirdoša. Nu forši, tagad es te tāda smirdīga skraidīšu…
Tuvojas starts, 100 un 50 km veicēji tiek aizsūtīti pretējos virzienos. Starp mums laikam būs kāda puse no apļa. 100km skrējēji ir tāds krietns pulciņš. Starts. Apjautājos, vai trase ir marķēta – saņemu atbildi, ka nav gan, bet apmaldīties nevarot. Aha, labi, pa ceļam pirmajā aplī redzu vietas, kur būtu pakasījusi pakausi, ja pārējie nebūtu droši skrējuši tālāk. Iesākumā skrienu kopā ar Laimoni un Martu. Baltkrievu meitene Tatsiana un Sandra aizskrējušas pa priekšu jau no starta. Gribu būt apzinīga un sākt lēnām, domāju, ka izvēloties turēties līdzi Martai būšu trāpījusi desmitniekā, jo viņa parasti iesāk ultras mierīgi un prātīgi. Tomēr jūtu, ka neturu līdzi viņas tempam. Man padomā ir skriet uz 5:40, taču tagad skrienam uz 5:30. Mani panāk Gunta, un kādu brīdi skrienam kopā, tomēr arī viņa man ir par ātru – negribu visu sabojāt, turēšos pie plāna, vēl jo vairāk tāpēc, ka Kāpiņa kungs man ir ieteicis sākumā turēt pulsu 140-145 sitienu robežās, bet man tas ir ap 150-155. Diena ir karsta, saprotu, ka viegli nebūs jebkurā gadījumā, tādēļ mierinu sevi, ka šāda taktika, iespējams, atmaksāsies.
Pirmās pāris stundas aizrit mierīgi. Skriet ir viegli, nekas nesāp, ir karsti, bet ne neizturami. Velkos visām meitenem astē, bet tā, lai vismaz kā mazi punktiņi tālumā, trases taisnākajos gabalos Marta un Gunta būtu saskatāmas. Līderi apdzen un apdzen, neticami ātrais Jesko, šķiet, to dara katrā manā aplī. Drūpijs nemitējas dziedāt, ukraiņu puisis, kas seko viņam pa pēdām, apdzenot mēdz izmest pa komplimentam, Kristaps un Dainis ir ļoti nopietni, bet Džo ir kaut kāds aizdomīgi slapjš – nez vai trases otrā pusē gāž lietus? Mani panāk Sigita un paslavē par to, ka esmu gana prātīga, lai turētos visām aiz muguras. Es – prātīga? Es tak to daru tāpēc, ka vienkārši esmu lēna. Man, protams, ir mērķis, nē, labāk to saukt par sapni – iekļauties 10h. Ir šaubas, vai šajā karstumā tas ir iespējams, bet nu gribēt nav kaitīgi. Sāku labāk saskatīt Guntu, viņa izģērbjas skrienot. Noķeru un lūkojos pēc Martas. Kaut kur tālumā pavīd oranžs punktiņš. Ķert? Nē, labāk ne, vēl daudz stundu priekšā. Un kur ir Tatsiana un Sandra, kādas viņas vispār izskatās? Tatsianai, šķiet bija sarkani zaļš baltkrievu formas tērps, kā izskatījās Sandra? Neatceros – sejas nav mana stiprā puse – kaut kādus rūsganus matus startā manīju un koraļsārtu krekliņu. No viņas man tā kā bail – Gunta, kas sakās viņu pazīstam, mana iztēlē ir uzbūrusi tādu specdienesta kareives tēlu, kas robežojas gluži vai ar karotājprincesi Ksenu.
Apļu skaits jau sen ir sajucis, bet kurš gan kam tādam var izsekot. Cenšos ēst pēc plāna, bet ierastās Isostar želejas dažreiz aizstāju ar garšīgajām Sēklu Musa konfektēm. Neticami, bet tiešām palīdz. Varbūt nedaudz sausas, tomēr nesalīp un atšķirībā no uzkarsušajām želejām neizaicina manu vemšanas refleksu. Cenšos regulāri dzert, jo karstums turpina pieņemties spēkā.
Trasē neesam tikai mēs, skrējēji, cilvēki te brauc atpūsties – ar skrituļslidām, ar velosipēdiem vai vienkārši pastaigāties. Kad mani apdzen kāds tukls onkulīts uz riteņa un paziņo, ka tikko tak mani jau ir redzējis, saprotu, ka Linda ir sākusi pietuvoties. Droši vien tie rozā formastērpi ar plikajām mugurām no aizmugures izskatās diezgan līdzīgi. Panāku Martu. Kādu brīdi skrienu aiz muguras, bet tad eju pļāpāt, jo man ir garlaicīgi. Pamanu, ka mans labākais draugs Garmins sācis mānīties. Tas ir dīvaini, skrienu kā līdz šim bet temps rādās 16:50 min/km. Neiespējami. Salīdzinu ar Martas pulksteni un konstatēju, ka manējais atpaliek jau par kilometru. Esmu dusmīga un vīlusies, jo turpmāk vienīgie rādītāji, kam varu sekot ir pulss un distancē pavadītais laiks. Ap 30. kilometru mums ir iespēja vērot Jesko satriecošo finišu, viņu pēdējā aplī uz velosipēda pavada sacensību direktors, lepni paziņodams, ka tur nāk Latvijas jaunā rekorda īpašnieks. Forši gan, ja var skriet tik ātri. Turpinām kopā ar Martu, kādu brīdi, pretējā virzienā skriedams, mūs izklaidē Matīss. Bišku nomācoša sajūta, kad redzi, ka citi jau finišējuši, bet tev vēl skriet un skriet… Pat nemanu, kur pazaudēju Martu. Panāku Ilzi, komandas biedra satikšana ir vismaz kāda krāsaina (rozā) pārmaiņa saules nomocītajā, vienmuļajā priežu mežā. Trasē valda kaut kāds panīkums, šķiet, ka skrien tikai kāda saujiņa cilvēku. No aizmugures pielavās Linda, paziņojot, ka ķer mani jau kādus 10 apļus. Viņai atlicis vēl tikai viens, ak laimīgā! Man nav ne jausmas, cik ir noskriets, bet nu, ja Lindai vēl viens, tad jau es arī esmu apmēram pusē. Turos viņai aiz muguras, lai varētu redzēt čempiones finišu. Eh, kapēc jāskrien vēl tik daudz? Pēc pāris apļiem apjautājos rezultātus vērojošajai meitenei finiša zonā, cik tad man vēl atlicis. Viņa saka, ka noskrieti jau 51km. Sākumā tam nepievēršu uzmanību, bet tad saprotu, ka nav labi, jābūt vairāk kilometriem! Esmu satraukusies – šajā karstumā negribu spert nevienu lieku soli, kur nu vēl kilometru. Panāku Sandru un apjautājos cik viņa noskrējusi – izrādās par apli vairāk… Bet mēs taču esam vienā aplī! Skaitam būtu jābūt vienādam! Sandra aizmūk, bet man tagad cita bēda. Kamols iespiežas kaklā domājot, ka jānoskrien viens lieks aplis. Es taču neko nevaru pierādīt, jo sasodītais Garmins vispār rāda, ka esmu noskrējusi tikai 40 km. Starta zonā pieskrienu pie atbildīgās personas un vēlreiz prasu cik esmu noskrējusi – viņa atbild to pašu, ko iepriekšējā aplī – 51 km. Tas nu ir par traku! Paziņoju, ka ja mans pazudušais aplis neatradīsies, tad stāšos ārā. Un es to saku nopietni. Šķiet, ka paziņoju to visiem, kas vien ir gatavi klausīties. Kur gadījušies, kur ne, nākošajā aplī tie pazudušie kilometri ir atrasti, un man, diemžēl, nākas turpināt sacensības. Karstums sit augstu vilni. Trase ir tukša. Sen mani nav apdzinis neviens līderis, vai viņi vispār ir dzīvi? Un Tatsiana, vai viņa ir reāla? Kāds viņu ir redzējis? Sandra gan tepat vien ir. Es viņu redzu taisnajos gabalos kaut kur priekšā. Pēc murgaini karstiem un grūtiem 60 kilometriem esmu gatava izstāties. Tāpat vien, tāpēc ka vairs negribu. Neredzu jēgu šīm ciešanām. Starta zonā tieku uzmundrināta, bet mani tas tikai kaitina. Turpinu spēlēties ar domu par izstāšanos. Pilnīgi skauž, ka Linda un Ilze saposušās vāverkleitās var relaksēti tusēties ēniņā starta zonā. Un es jūtos briesmīgi, nē, nožēlojami. Kāds man saka, lai neuztraucos par Sandru, jo viņa lūzīs, kāds cits apgalvo, ka muļķības – viņa jau nu nelūzīs. Protams, ne – viņa taču ir tā karotājprincese. Ai, tas manu pārliecību nešķoba – es jau esmu salūzusi. Kurš tad nezina, ka esmu baigā lūzēja. Ultrās vispār mani vajadzētu iepakot kastē ar uzrakstu „fragile”.
Apļošana turpinās kā iestrēgusi filma. Labi, ka priedes vietām sniedz ēnu, jo gabaliņi, kur to nav, ir gluži vai nāvējoši. Linda ir izpalīdzīga, menedžē manas dzērienu pudeles un neskopojās ar uzmundrinājumiem, tomēr uzzinot, ka man atlikuši vēl 24 km, viņai izsprūk: „Vai, cik daudz!” Tas gan veikli tiek labots apgalvojot, ka nē, nu nav jau nemaz tik traki. Nu, protams, ja aiz muguras nebūtu jau trīs reizes vairāk. Vispār tas mani nedaudz uzjautrina un atlikušos kilometrus es velkos Sandrai pa priekšu. Bet es esmu pagalam. Pēdējos divdesmit kilometrus atļauju sev brīžiem pāriet soļos. Reiz pat paejos kopā ar Georgu un nekautrējos žēlabaini sūkstīties. Tomēr viņš mani pārsteidz – tik pilns dzīvesprieka un optimisma it kā šīs nebūtu sasodītas 100km sacensības, bet pēcpusdienas pastaiga. Sakautrējos, par savu tizlumu, saņemos un skrienu tālāk. Vecais vīrs mani ir aizkustinājis līdz asarām. Kad man atlikuši vēl 8 apļi, sākas masveida finišēšana. Nez no kurienes izlīdušie puiši (var jau būt, ka biju iegājusi sevī un viņus vienkārši nepamanīju) tomēr skrien un noskrien savus 100 km līdz galam. Pēdējais no viņiem finišē, kad man atlikuši vēl 3 apļi. Nepanesami gari apļi, kuros esam palikušas vien mēs ar Sandru, iedomu tēls Tatsiana, kā arī ultraleģendas Georgs un Viktors. Jo tuvāk nāk finišs, jo biežāk dzirdu, ka Tatsiana nav tālu un es varētu viņu panākt. Tātad viņa nav tikai iedomu tēls. Štrunts par Tatsianu, man bail, ka Sandra mani varētu noķert, es zinu, kā tas ir – pakāst ultru pēdējos kilometros, nav diez ko jautri. Atzīšos, ka tas Latvijas čempiones tituls, kaut ar nīkulīgu rezultātu, šķiet visai kārdinošs. Tomēr čīkstēšana un pat asaras teju katra apļa sākumā neizpaliek. Pēdējos 2 apļus mani izklaidē kāds vietējais puisis, kas šķiet visai ieinteresēts par trasē notiekošo. Nākas viņam skaidrot, kas šis ir par pasākumu, kāpēc mēs, dīvainīši to darām, un pie viena arī pažēloties skaidrā krievu valodā, jo latviski viņš neprot. Redzētās šausmas viņu iedvesmo, un viņš apsola pieteikties kādām tuvākajā laikā notiekošām vietējām skriešanas sacensībām.
Nezinu, vai ir iespējams pārvietoties vēl lēnāk. Mani tagad noķert būtu vieglāk kā atņemt bērnam konfekti. Par laimi Sandrai laikam arī nav viegli. Finišs.
Kāds atviegojums. Apguļos uz galda, pilnīgi laimīga. 10h36m32s. Jā, ir bijis labāk un nē, mani tas šobrīd neuztrauc. Tas tituls ir mans. Ja kāda šobrīd varētu labāk, tad būtu to izdarījusi, vai ne? Vai tas bija to moku vērts? Nezinu, man ir slikta dūša un sāp viss, riebjas viss, un spēki ir mani atstājuši. Kāds jaunsargs mulsi paziņo, ka viņam jānes prom tas galds, uz kura es guļu. Atrūcu, lai atrod sev citu galdu, ko nēsāt. Drīz jāfinišē Sandrai, tātad jāgatavojas apbalvošanai. Pār manu līķi es iešu uz apbalvošanu tāda sasvīdusi un nesapucējusies. Kaut no tās stadijas laikam nav tālu. Viesnīcā mani gaida vāverkleita un duša. Man jātiek tur. Sarežģīts uzdevums, man vienai nav pa spēkam. Labi ka ir Linda. Un Andris. Tieku gan līdz viesnīcai, gan trešajam stāvam. Duša. Nevaru nostāvēt. Tā ir publiskā duša, nevajadzētu sēsties ze… pļukš. Ūdens ir silts un patīkams, un man tik ļoti gribās dzert. Fui, pat nedomā par to! Mmmm, spirdzinoši! Pēdējiem spēkiem pieceļos, aizstreipuļoju uz numuriņu un sabrūku gultā. Zinu, ka jādodas uz apbalvošanu, cilvēki taču gaida! Labi, apģērbties es varu, piekāst kosmētiku un to ligzdu, kas man uz galvas. Savācam arī mantas un pēc dažiem mokošiem mirkļiem esam atpakaļ uz apbalvošanu.
Patīkami, bet grūti nostāvēt. Nēsā. Smaidu caur zobiem, bet jūtu, ka nebūs labi, kaut nu tas ātrāk beigtos. Bet nē, vajag vēl tādu foto un šitādu, un vēl vajag Rīga-Valmiera uzvarētāju krekliņus nofotografēt… Apžēliņ. Kāds savāc manas trofejas, man atliek vien aizvilkties līdz mašīnai. Tik tālu es netieku. Pusceļā nometos uz soliņa un vemju. Raudu, vemju un atkal raudu. Sāk kratīt drebuļi. Kaut kur, kādas mašīnas bagāžniekā ir kauss un šķīvis ar uzrakstu „Latvijas čempions” Bet vai tas bija tā vērts? Es nezinu. Šķiet, labākais, kas ar mani šogad noticis ir tas, ka netiku izlozēta Spartatlonam. Bet būs jau vēl citi gadi.
Latvijas čempionātu 100km skrējienā biju nolikusi par savām pēdējām sacensībām. Kāpēc vajag pēdējās sacensības? Tāpēc, ka Amoliņas jaunkundze grasās pārtapt par Neijas kundzi. Kāpēc jāskrien 100 kilometri? Tāpēc, ka gribu. Tāpēc, ka ceru rudenī aizbraukt uz kādu no lielajiem ultru čempjiem. Tāpēc, ka gribu notievēt pirms kāzām.
Jo tuvāk nāk, jo vairāk bail. Nejūtos īsti sagatavojusies, jo pavasarī gripa mani noņēma no Rīga-Valmiera trases un vēl kādu mēnesi neļāva normāli skriet. Vispār kaut kāds pretīgs tas vīruselis… It kā nekas, nekas, bet neko fizisku padarīt arī nevar. Bet maratonu noskrēju, Stirnu bukus noskrēju, tad jau, nedomājot par rezultātu, arī 100 kaut kā notipināšu!
Gatavošanās kāzām paņem traki daudz laika, tāpēc arī uz Daugavpili sanāk izbraukt tikai vēlu vakarā. Naktsmītnēs esam ap vieniem naktī. Stress, aizmigt nevar. Pie brīvprātīgo palīgu pienākumiem pieliktie jaunsargi dauzās pa to viesnīcu. Nuja, kas ta viņiem tur ko uztraukties par to, ka rīt tantēm un onkuļiem 100km jāskrien! Pirms 6:00 viņi jau ir augšā un turpina dauzīties un cirst durvis. Esmu neizgulējusies, bet noskaņojums sakarīgs. Sataisos un eju uz startu. Cik apļu jāskrien? Daudz. Smejamies par to, ka Andra nolikums ir Andra nolikums – kā būs, tā būs.
Ir karsts jau no paša rīta. Nožēloju, ka uzvilku krekliņu ar īsajām piedurknītēm. Vajadzēja vilkt vispār bez tām. Sākumā skrienas normāli, cenšos sevi bremzēt, lai neizšautu visu pulveri jau sākumā. Ripināmies kopā ar Daci. Saprotam, ka spēkus vajag taupīt, bet vienalga drusku parunājamies. Viņa kaut kur noklīst, skrienu viena un sāku kaut ko domāt pa savu galvu. Paliek grūtāk. Tad vēl grūtāk. Nu paga, paga, ko tas nozīmē? Vēl pirmās rokas pirksti visi nav nolocīti, mazo apļus skaitot, bet es jau kalkulēju? Zinu, ka šādā karstumā un nepietiekami sagatavotai nav svarīgs rezultāts, bet finišs. Kļūst grūti elpot. Atbrīvojos no krekla. Pārspraužot numuru pie sporta krūštura, pārspraužu pušu pirkstu. Ai… Starpfinišā atdodu kreklu un tempju šķidrumu. Visa esmu slapja, mati sāk traucēt. Nu ko tā stulbā bize var dauzīties pa muguru? Sapinu matus copē. To darot, pāreju soļos, bet atsākt grūti. Eju, skrienu, eju, skrienu… Nav pat vēl 20km. Elpot kļūst vēl grūtāk. Nolemju paiet ilgāku gabaliņu, lai atjēgtos, bet atjēgties nesanāk. Pār manu galvu nāk tikai sajēga, ka 100 nu točna šodien nevajag. Sāku domāt, ka vajag noskaidrot, vai ir iespējams pārkvalificēties uz 50km. Draugi skrien garām, uzmundrina, jautā, vai viss kārtībā. Cenšos kaut ko atbildēt un saprotu, ka nekas nav kārtībā. Es nevaru normāli parunāt, jo es nevaru normāli paelpot. Spiež diafragmu. Staipu vēderu, mēģinu nomierināties, bet virsū sāk nākt kaut kas līdzīgs pavisam vieglai panikai. Es nevaru paelpot! Ir pilnīgi skaidrs, ka nebūs arī 50km, jo es esmu novilkusies tikai 20 – vēl 30 es nevarēšu. Mēģinu paskriet, lai ātrāk tiktu līdz starpfinišam, bet tas ir vēl trakāk, nekā iet. Pretī nāk Krišjānis, pasaku viņam, lai atnes man ūdeni un sadabū mediķi. Viss, tas ir viss. Amoliņas jaunkundzes pēdējās sacensības ir beigušās.
Stāstot mediķei, ka nevaru paelpot, man uznāk raudiens. Nevis par to, ka esmu izstājusies, bet par to, ka es nevaru paelpot. Mediķe mani nogulda, mēra asinsspiedienu, skaita pulsu un cenšas konstatēt, vai vajadzētu saukt ātros un taisīt kardiogrammu. Konstatē to, ka man diafragmā ir spazmas un sirdī pārsitieni. Guļu ēniņā uz guļammaisa, ļauju ap sevi čubināties un domāju par dzīvi. Priecājos, ka man ir draugi, kas palīdz, kā var. Kad jau jūtos normāli, sāku vērot sacīkstes. Ziniet, interesanti! Ne jau katru dienu sanāk tā no malas pavērot čempionātu! Pārceļos tuvāk trasei, cenšos uzmundrināt. Vēlāk, kad jau jūtos žiperīgāka, stājos pie darbiem – kaut ko padot, kaut ko iemaisīt. Laimoņa žļurgaini šķidros buljona kubiņus, no kā jātaisa auksts buljons, es vēl ilgi atcerēšos! Skrējēji pārsvarā izskatās visai bēdīgā stāvoklī. Kas vēl nav izstājies, tas grib izstāties. Kas ir izstājies, tas laimīgs, ka nav nosprādzis. Vispār jau gribēju uzreiz pēc stāšanās ārā braukt mājās, bet vai tad to var izdarīt, kad tik daudz savējo skrien un visiem gribas kaut mazliet atvieglināt to ceļu? Bet ko tu daudz atvieglināsi – jāskrien vien pašiem.
Vienā brīdī sāku skumji domāt par to, ka lielie rudens čempionāti man ies secen. Nu nekas, var jau būt, ka garo distanču skriešanai jātaisa brutāls restarts. Amoliņa savu ir izdarījusi, Neija lai sāk visu no pamatiem. Tad Džo man prasa, vai es skriešot 24h Eiropas čempī. Ha, kurš tad pēc šitās izgāšanās mani uz turieni ņems? Tas neesot stāsts par ņemšanu, bet gan par pierunāšanu. Hm… Skrējējas actiņas iemirdzas. Ja nebūs, ko ņemt, ļaušos pierunāties! Vēl jau līdz rudenim ir laiks. Kas zina, varbūt arī izdodas satrenēties! Bet tas jau būs rudenī. Tagad ir tagad, un tagad Amoliņa savu ir noskrējusi.
Bet tas vēl nav viss! Pamazām taisoties mājās, Marta man paziņo, ka nākamajā dienā man Jūrmalā esot jāskrien xTrail sacensībās. Tas vēl pie tam ir tas Jūrmalas gals, kurā es parasti skrienu. Hm… Hm! Varbūt vēl izdodas visu beigt uz patīkamas nots! Nākamajā dienā pamostos, paēdu brokastis un apņēmīgi eju uz startu. Bieži jau tā negadās, ka uz startu var aiziet kājām! Saprāta trenkāta, pierakstos uz īsāko distanci. Tikai 8km. Jānoskrien lēni, prātīgi, ar prieku, lai var atgūties no tā iepriekšējās dienas sarūgtinājuma par nepabeigto distanci.
Starts! Nez kāpēc aiznesos kā plēsta. Ai, kāda starpība? Kad saprotu, ka tiešām esmu uzsākusi par ātru, ir jau par vēlu sabremzēties, ir jātur līdz galam. Ieslēdzas sacensību gars. Hiēna kož citus pa vienam vien nost. Bauda tā skriet un just, ka nemaz tik lēni nav! Var jau būt, ka tas ir neprāts, bet ko lai dara – saprāts pie manis piezogas tikai izņēmuma kārtā. Čik čirik pa jūras smiltīm un finišs klāt. Lielisks skrējiens! Jūtos tik labi! Pamielojos ar augļiem, apsēžos ēniņā un esmu laimīga, tiešām laimīga. Man patīk skriet, man tas nereālīgi patīk, un es to šodien izdarīju godam! Amoliņas pēdējās sacensības ir beigušās ar finišu.
Bet pagaidiet, arī tas vēl nav viss! Klimstot gar rezultātu dēli, ieraugu, ka Amoliņas jaunkundze savu eksistenci beidz uz pjedestāla! Ko sadarīs Neijas kundze, es nezinu. Es viņu vēl nepazīstu, bet man tāda baigā aizdoma, ka uzvārds var mainīties un gredzenu skaists uz pirkstiem arī, bet pjedestāla garša joprojām būs viena no saldākajām. Punkts. Pagaidām.
“Kas ir svarīgāks – mācības vai sports?” – auroja mana sākumskolas klases audzinātāja, kad es negribēju iet uz rajona matemātikas olimpiādi, jo man tajā dienā bija peldēšanas treniņš. “Sports,” es atbildēju. Tā nebija atbilde, ko gaidīja audzinātāja, es dabūju piezīmi dienasgrāmatā, lekciju par to, ka nedrīkst glabāt talanta sveci zem pūra un diplomu “par sasniegumiem mācību olimpiādē”. Varbūt tiešā tā viena treniņa man pietrūka, kad es gala pārbaudījumā biju kripucīti no tās robežas, aiz kuras bērniem piedāvāja trenēties nopietnāk. Varbūt arī nē, to es nekad neuzzināšu. Turpināja krāties mani diplomi par sasniegumiem mācībās, man prognozēja spožu intelektuālu nākotni un gribēja sūtīt uz skolu gudriem bērniem (varat iedomāties, kur es visus pasūtīju). Biju teicamniece ar bizēm, brillēm un tizliem teicamnieču svārciņiem. Labas atzīmes visur, izņemot fizkultūru – vienīgo mācību priekšmetu, kas man patika. Es mūždien biju pēdējā, mūždien dabūju ar bumbu pa galvu, mūždien mani beidzamo izsauca tautasbumbā. Vienvārdsakot, tizlene. Bet man patika! Tēvs man bija pastāstījis, kā ir stāvēt uz pjedestāla. Diezgan nežēlīgi, ņemot vērā, ka man bija ārsta atbrīvojums no sporta (ko es neizmantoju), bet es tomēr priecājos, ka es uzzināju, kā tas varētu būt. Mans mīļākais TV kanāls bija Eurosport. Es būtu atdevusi visas savas teicamās atzīmes, lai tikai būtu kaut vai pēdējā tādās lielās sacensībās. Vai vispār jebkādās sacensībās. Visi tie cilvēki man bija varoņi. Bet kur nu, ar manu veselību un spējām man nebija cerību pat uz starta iziet, kur nu vēl par kādiem pjedestāliem sapņot! Nācās vien iet pildīt mājasdarbus.
Pēc 20 gadiem es saņemu ziņu: „Negribi uzskriet 100km Pasaules čempionātā?” Ko? Es? Protams, ka es gribu! Atbilde ir jādod tagad, laika sagatavoties vairs nav, atliek cerēt uz svaigumu un gatavoties morāli. Jaunas botas man vajag jau sen. Nopērku. Jaunus auskarus arī man vajag. Priekšnieces meita man uzdāvina pupuķa spalvas. Es uz pauzes. Top pasaulē foršākie auskari. Lielais priekšnieks gāž melno humoru par sēru vainagu, ko veiksmes gadījumā var viegli transformēt par uzvarētāja lauriem. Visumā cilvēki apkārt ir pozitīvi. Protams, ka saņemu pa kādam tekstam no sērijas „kāda jēga braukt, ja nevari uzrādīt pasaules līmeņa rezultātu”, bet cenšos tādus ignorēt.
Pasaules čempionāts… Kaut kas prātam neaptverams. Kā es līdz tam nonācu? Laikam jau tad, kad brīdī, kad jau grasījos klauvēt pie doktorantūras durvīm, es tomēr nepieklauvēju, jo galvā skanēja audzinātājas mūžsenais jautājums: „Kas ir svarīgāks – mācības vai sports?”- „Sports!” Ar sportu gan šoreiz tam nebija nekāda sakara. Nestudēt un nepiepildīt uz mani liktās cerības bija mana brīvība. Ko gribu, to daru! Gribu skriet PČ – skrienu PČ! Tā kā man piedāvāja pēdējā brīdī, tad nevienai čempionei vietu neesmu atņēmusi un sirdsapziņa ir tīra. Es jau neesmu vainīga, ka dāmas, kas skrien ātrāk par mani, netiek, negrib vai kādu citu iemeslu pēc nebrauc uz to čempi.
Nu jau es sen zinu, ka pat drūmākie čempioni ir pavisam normāli cilvēki. Braucot uz Nīderlandi, rēcam, smejamies, nokūpinām busā kontaktu, cenšoties uzvārīt ūdeni, ciematiņā veidojam mahinācijas ar ēdināšanu un orientieristu stilā atrodam īsāko ceļu uz veikalu pāri valnim, kas apaudzis ar nātrēm, usnēm un rozēm. Līst pirmās asinis.
Nākamajā dienā jāaizbrauc uz Brēmeni pēc Daces, kas ierodas ar lidmašīnu. Jā, izrādās, ka, braucot uz čempi Vinshotenā, var pa ceļam paķert ekskursiju Brēmenē. Man patika karuselī Brēmenes muzikantu stilā izvizināties uz gaiļa. Pēc obligātajām procedūrām jāpaspēj uz gājienu Vinshotenā. Nevaram atrast, kur tas sākas, mūsu apsviedīgais treneris, kuru esam iesaukuši par Laika Pavēlnieku, esot atvests pie kaut kādas baznīcas ar lieliem pulksteņiem. Ieraugām kaut kādu pilsētas shēmu, atrodam baznīcas, orientieristu stilā paņemam azimutu un pēdējā brīdī paspējam uz gājienu. Mūsu izpildījumā tas ir diezgan haotisks, bet tāds ir arī mūsu valsts plāksnītes nesējs – norīkotais ķipars uz uzraksta jāj kā uz zirdziņa, kapā krūmus un mēģina neitralizēt korejiešus. Jā, korejieši ir jocīgāki par mums, jo viņi fotografē visu, pat televizorus! Uz beigām haotiski paliek pilnīgi visi, mums pievienojas vīri, draugi un šoferis, un paēdam arī visi. Visi ir atslābuši un nemaz neizskatās tik nopietni, kā it kā vajadzētu būt Pasaules čempionātā. Vakarā vēl saņemam numurs un visādus štruntiņus, ieskaitot baltu lapu. Tā laikam testamentam. Mūsu līdzjutēji apspriežas: „Manējai ir gurķi, nebūs jāskrien uz veikalu.” – „Ja tas būtu tik vienkārši! Tu jau nezini, ko viņa gribēs!” Jā, ultraskrējēju vīri ir gatavi dekrēta dīvainībām.
Sacensību rīts. Es esmu pārbijusies. Kā lai noskrien 100 kilometrus? Trīcu un drebu, bet pārējie šķiet normāli. Saliekam uz sev rezervētā galda kārumus, nofočējamies, izejam lidostas cienīgu apskati un esam gandrīz pašā priekšā. Kā par brīnumu, neviens nenonesa no kātiem. Man acīs aizkustinājuma asaras. Pasaules čempionāts…
Pirmo kilometru nepamanu, otrajā pamanu sabrauktu ezi. Skrienas viegli, saprotu, ka jātaupās, bet arī neitrālajā ātrumā ripo labi. Ārā ir vēss. Priecājos par pilsētu, ir lieli svētki – par godu mums vietējie ir izrotājuši pilsētu ar vimpeļiem, karodziņiem, baloniem un citiem rotājumiem. Sagādāts ūdens un sūkļi, iedzīvotāji taisa piknikus un uzmundrina. Viņi pat manu vārdu uz numura izlasa pareizi! Kaitinoša ir tikai viena vieta, kas smakas ziņā sacenšas ar Lido un Gan Bei – kaut kāds bārbekjū. Vismaz nākas ātrāk skriet, lai ātrāk tiek prom.
Hops, jau otrais 10km aplis! Joprojām ir viegli. Kontrollaiks ir 12h, bet es klusībā ceru uz 11h. Pagaidām ir rezerve, ko es tērēšu vēlāk. Trase jau mazliet izretojusies, ir brīvāk.
20 km noskrieti, joprojām viegli. Mans lielākais fans ir ukraiņu treneris. Vispār pastāv tautu draudzība un citu valstu pārstāvji mani uzmundrina. Es viņus arī. Iepazīstos ar Larsu no Dānijas. Viņš skrien ātrāk. Laikam nav valsts izlasē, bet parastajā ieskaitē. Vēl ir 50km skrējēji un 10x10km stafešnieki. Daži palido garām, dažiem lidoju garām es. Ap 25.km sāk tā kā spiest, tā kā sāpēt sāns. Bonusā sākas pretvēja posms, kas rezultējas ar plīsienu. Nopietni? Plīsiens 25.km? 100km sacensībās? Tā nav godīgi! Par laimi, pēc dažiem km tas pāriet, bet tālāk jau skrienu mierīgāk.
30km noskrieti, pie galdiem drusku apstājos ieēst. Paliek grūti skriet. Pārsvars pār savu 11h plānu ir iekrāts, bet tūliņ jau tērēsies nost. Sākas svelme. Grūti… Nolemju pie galdiem no somas paņemt cepurīti. Paliek arvien grūtāk un grūtāk. Atceros atziņu – ja gribi skriet, skrien 5 kilometrus, ja gribi mainīt savu dzīvi, skrien maratonu, ja gribi runāt ar Dievu, skrien ultru. Es runāju tikai ar sevi: „Gribēji skriet Pasaules čempionātā? Ta nepīksti un skrien!” Nesaprotu, kā es to paveikšu, bet pārsvars pār sevi joprojām ir. Bet nav noskriets pat maratons…
Aiz muguras 40km, pārsvars saglabājas. Pie ēšanas es prasu, kā lai es noeksistēju vēl 60 kilometrus. „Uz desas un gumijlāčiem,” iesaka Daces vīrs. Desu negribu, glikozes končas gan pagrābju. Nuja, var jau viņas arī pa ceļam ēst, kā es turpmāk arī daru. Cepuri aizmirstu paņemt, tāpēc daudz laistos ar ūdeni. Runāju ar sevi. Zinu, ka Latvijā manām gaitām seko līdzi, pati sev arī esmu devusi solījumu noskriet tieši tik ātri, cik es varu. Tālumā pamanu Daci. Eu, ta jau nav tik bezcerīgi ar mani! Saprotu, ka neesmu viņu noķērusi, vienkārši viņai ir uznācis plīsiens. Noķeru un cenšos aizdzīt uz priekšu. Viņa prasa, kā mēs to paveiksim, es saku, ka nezinu. Starpfinišā esam aptuveni reizē.
Nu tā, puse. Kā esmu pie tualetēm, tā liekas, ka vēl nevajag, vēl var izciest. Plānoju iztikt ar vienu atliešanas reizi. Ir tik ārprātā grūti! Trasē ir vietas, kur paskriet nevaru, tur mazliet pastaigāju, dzerot ūdeni. Kaut kad ap šo laiku ik pa brīdim satieku Larsu. Viens otru uzmundrinām. Šķiet, ka tagad būšu ātrāka par viņu. Nepamanīju, kā ēdināšanā man pagāja garām Dace, bet tagad atkal redzu viņu priekšā. Jānoķer! Ja es būšu pirmā no latvietēm, nebūs tik traki! Noķeru.
60km pieveikti, iet septītais aplis. Drūmi. Plānoju, kā iekļauties kontrollaikā. Neko daudz neatceros. Cepures man joprojām nav, bet nevajag arī, atkal ir foršs laiks. Cenšos iesēsties astē aziātei, jo aziāti tak zina, ko dara. Nē, šitā nezina, skrienu garām. Kaut kāds vecs onka, kas izskatās kā nāvei parādā. Tas arī izskatās prasmīgs, bet nav. Skrienu garām, bet nevaru īsti to izdarīt. Šķiet, šajā aplī Māris, apdzenot par apli, domāja, ka man ir slikti. Nācās pielikt pūles, lai aizdzītu viņu uz priekšu.
70km aiz muguras. Treneris liek iedzert I vitamīnu. Es klausu. Kur tie gadi, kopš pēdējoreiz dzēru Ibīti! Tas esot, lai nesāk nekas sāpēt. Celis un sēžas nervs jau ierunājās, bet es viņus apklusināju, jo Pasaules čempionāts tak! Augšstilbi gan ir kā laukakmeņi. Kad palikuši 27km, atgūstu smaidu. Tas jau ir reāls attālums! Tas vairs nav kosmoss! 11h plāns atkal ir reāls. Galvā ir, bet kājās nav. Nevaru paskriet, bet vismaz noskaņojums labs. Trases tiesnešiem gan es izskatos nespējīga turpināt ceļu. „I`m ok, I`m just tired!” – „Oh, you are tired… Ok, that can be!” Fū, tiku no viņiem vaļā. Pamanu, ka mana bize ir pārvērtusies dredā. Nevaru to pat izjaukt, tāpēc sataisu copē. Jūtos uzpucējusies.
Pieveikti 80km! Jesjesjes! Tas jau ir pavisam reāli, mans finišs Pasaules čempionātā ir ar roku sasniedzams! Pie ēdināšanas saucu Krišjānim, ka drīkst sūtīt uz mājām ziņu, ka es atkal smaidu. Pārrunas ar sevi. „Tak skrien lēnāk, tāpat tādu tempu nenoturēsi!” – „Es nemāku…” Sāk likties, ka es nemāku neko. Velkos pa trasi, bet rodas plāns finišēt 10:30. Tas ir reāli. Zinu, ka daži gaida no manis 10h, bet kaut kāds saprāts man galvā tomēr ir un es labi zinu, ka kājas mani vairs nenes. Piesienos kaut kādam kaķim. Viņš ir foršs. Trasē dzērājs kaut ko bļaustās, bet, kad man garām panesas itāliete, saprotu, ka tas ir itāļu treneris. Viņš nesas pakaļ itālietei un spridzina balonus. Fuj, labi, ka mūsējais treneris tikai saka: „Nu, Gunta, ko tu apstājies? Ņem pudeli un skrien!” Starpfinišā man nozvana ar zvanu, lai zinu, ka pēdējais aplis. Kā biatlonā. Man patīk!
Pēdējais aplis. Iekšās nekā vairs nav, tāpēc nekas arī ārā nevar iznākt. Velkos, cenšoties to tomēr izdarīt godam. Sāk līt smaržīgs lietus. Pasaku paldies visiem atbalstītājiem, no kuriem jutu personīgu attieksmi. Tas kungs dzirdināšanā, kas neļāva mani dzirdīt nevienam citam, bija brīnišķīgs! Un tas pāris, kas teica, ka esmu lieliska. Un tā tante, kas nepagurstoši turēja plakātu. Tie mediķi trases malā… Ko, mediķi? Jā, es laikam atkal izskatos slima, jo viņi man piesienas. Ejiet dēt, „I`m just very tired!” Jāmūk prom. Nu jau viss, nu jau pēdējais kilometrs. Komentētājs izsauc manu vārdu, paceļu rokas un esmu finišējusi! 10:06:42!
Pēc finiša man apliek milzīgu dvieli un atkal prasa, vai viss kārtībā. Ko, vēl viens? Ā, nē, nu jau viss, nu jau mani vairs nenovāks no trases. Sāk likties jauki, ka man paprasa, kā es jūtos. Klunkurēju garām gardumu galdam, uzrodas Krišjānis. Lieku, lai viņš aizved mani apsēsties. Atrodu solu, bet apsēsties nevaru. Nu nevaru un viss! Kājas nelokās! Ja pēc Rīga – Valmiera finiša es lēkāju, tad tagad nespēju apsēsties! Pēc zināmiem pūliņiem tomēr tieku ar šo uzdevumu galā. Sēžu lietū, dvielis apkārt, esmu noskrējusi tos trakos 100 kilometrus un skatos telefonā, ko manējie man sarakstījuši. Šķiet, ka mājās ir gājis karsti! Esmu uzveikusi Larsu, strīpu ar citiem cilvēkiem, 12 stafetes komandas, bet, pats galvenais, savu “es nevaru”. Man nav ne jausmas, vai mani parādīja Eurosport, un tas arī ir vienalga. Galvenais, ka man sekoja līdzi manējie. Smejos un ar aizkustinājuma asarām lasu apsveikumus.
Ļauju sevi vest vakariņās un visur, kur vajag. Gribu gulēt. Lieku no trīsstāvīgās gultas manu veļu nocelt uz pirmo stāvu. Pačalojam ar meitenēm – mēs visas trīs finišējām un dabūjām komandas ieskaiti Latvijai. Visas noskrējām sev labā laikā. Un sākas kaut kādi smiekli par galīgi neko, atslābums un pārguruma pilns miedziņš.
Latvijas čempionāts 100 km skriešanā ir viens no tiem, kuru, pieveikusi pērn, izlēmu, ka ultras skriešu, bet šito ārprātu nekad vairs neatkārtošu. Lasīt tālāk.
Nē, nav runa par noskrietiem 100 km vienā rāvienā. Esmu noskrējis savus pirmos 100 km vienā mēnesī, kas priekš manis ir nereāls sasniegums, tāpēc varu noteikti atļauties ko iespamot. It kā biju plānojis šovakar pēc ikvakara krosa šo to padarīt investoru labā, bet nolēmu izdarīt ko lietderīgāku.
Kāpēc sāku skriet?
Pirmkārt, atkal pa vīlēm saplīsa man darba bikses un nācās piedzīvot kaunpilnus brīžus. Lai arī mani parametri nemaz nav tik lieli, tomēr uz sarežģītākām kustībām (piemēram, šņorējot kurpes) es jutu, ka manis biksēs ir par daudz. Piemetināšu, ka no 75 kilogramīga studenta 10 gadu laikā esmu uzdzīvojies līdz 97 kilogramīgam biroja darbiniekam, kurš praktiski visas 9-10 stundas pavada sēžot pie datora.
Otrkārt, lai arī pie savas vēdera “riepas” jau biju pieradis, pēdējā laikā savu palielo krūšu dēļ (esmu vīrietis), it īpaši uzvelkot ko maķenīt apspīlētāku, sajutos gluži kā padsmitniece, kurai arī rodas diskomforts no jaunajām pārvērtībām savā ķermenī. Un tas vairs nelikās forši.
Treškārt, tiešām bija pienācis brīdis, kad vakarā, atgriežoties no darba caur bērnudārzu (+ 2x nedēļā vēl stundu bumbulējot bērnu sporta nodarbībās), īsais vakars pagāja dīvānā ar pulti rokās. Sajutos kā mēbele. Smagums vilka pie zemes un nespēju saņemties kaut mazliet pakustēt. Mājas darbus uzkrāvu uz sievas kakla.
Ceturtkārt, briesmīgā rīšana vakaros un it īpaši svētku reizēs (vai ciemojoties pie viesmīlīgajiem radiniekiem) mani pēc tam dzina depresijā. Kāpēc tik daudz jārij… Ziemassvētkos vien pa vairākām dienām, baudot smeķīgos lauku labumus, varēju 3-4 kilogramus uzēst. Savukārt vakaros visu laiku tika virināts ledusskapis un gatavotas ikvakara vēlās karstmaizītes. Daudz siera, majonēze, gaļas šķēle, saldā tomātu mērce un baltmaize…
Domāju, uzskaitīju gana daudz iemeslus skriešanas (+ papildus dažādiem vingrojumiem rītos/vakaros + ēdienkartes/ēšanas paradumu maiņai) uzsākšanai. Nācās sevi mainīt, lai kaut kas dzīvē mainītos. Lai arī pagājis ir tikai mēnesis un esmu noskrējis jau pirmos 100 km, saprotu, ka jāstrādā ar sevi būs dikti ilgi. Kilogramus esmu zaudējis kādus 3-4. Un vakaros vairs nejūtos piebāzts ar pārtiku, jo rīšanas vietā ar bērniem pēc krosa noskriešanas dodos laukā baudīt vēl pavēso/vējaino vasaru. Un kā par brīnumu arī tam pietiek spēka un laika.
Ja runājam par pašu skriešanu, tad sajēgas par tehniku man vēl nekādas nav. Skolas laikā padevās izcili īsās (60 m) distances, bet no garajām (3-5 km) gribējās pēc finiša nomirt. Šobrīd dēļ savas masas (kas normāla auguma vīrietim pat varbūt ir OK) un nesagatavotās fiziskās kondīcijas nespēju paskriet ātri. Tāpēc skrienu lēnā solī 5 – 7 km un 2 reizes bez nekādām piepūlēm esmu noskrējis 10 km (atgādināšu, ka skrienu mēnesi). Jau sākumā sev noteicu, ka skriešu tik ātri/lēni, cik varēšu un sevi nepārpūlēšu (lai neuznāk riebums). Un tā arī ir, ka pēc skrējiena (un tā laikā) jūtos ļoti labi, sānos nekas nedur, vēmiens nenāk un tikai kājas sūdzas – tās ir nogurušas. Šobrīd esmu pamanījis, ka neskrienu vairs kā Flinstons (ķermenis stāv uz vietas un kustās tikai kājas), bet kustos ar visu augumu un skrējiens jau sāk līdzināties skriešanai, nevis ātrai soļošanai (jo iesākumā tiešām likās, ka es ātri soļoju, jo nebija brīžu, kad abas kājas vienlaicīgi atrastos gaisā). Mani soļi palikuši garāki un stiprāki. Domāju, ka tagad varēšu piestrādāt lēnām jau pie ātruma. Pagaidām galvassāpes man sagādā asarojošās acis. Kontaktlēcas jau pāris reizes esmu ar roku izberzējis laukā, savukārt brilles slīd no acīm nost.
Tas ir mans īsais stāsts. Domāju jau uz vasaras beigām paskriet kuplākā skaitā kādos masu skrējienos, kas te augšā baneros grozās. Šķiet ļoti interesanti!
km 
-