Biedriem

Dažos vārdos par manu pirmo kalnu piedzīvojumu.

ISTRA 2015 pieredzes konspekts iesācēja acīm un citām maņām.

Lasot ir jāklausās: Don’t let me down, https://www.youtube.com/watch?v=KcHrwbnxick

Laiks iet uz autobusu. Nu ko puikiņ esi ieberzies, tagad vairs runāšana nelīdzēs būs jāstrādā ar kājām un galvu un jācīnās ar rozā bebriem, kas šajos kalnos esot kā biezs. Iekāpjam autobusā un ceļš uz startu nu ir sācies. Andris protams sēž  mierīgs (ja atmiņa neviļ, pat satraucās vai sanāks augstuma metri, jo nekur tādus kārtīgus kalnus neredzot), viņam nav tā pirmā reize, mani gan moka dažādas domas par to kā Tas būs, jo nav tādas kalnu pieredzes un nezinu īsti, ko nozīmēs tie 7002 augstuma metri. Autobuss brauc pa ne pārāk stāviem klanu ceļiem un klāt esam. Ātri izbirstam no autobusa un sākam iepazīt apkārtni. O! Izrādās barošana ir arī startā dod uzkodiņas, ko neriskēju ēst, bet pica (it īpaši, ja tikko ir no krāsns) ir cita lieta, un tad nu nekautrējos un saēdos picu. Par ko gan vēlāk vēders pirmās stundas atgādinās.
Šāda tāda bildēšanās un tiek dots starts.

1

 

Startēju no pašām beigām, jo kur gan steigties, ja jau kontrollaiks ir 48h (te ir vietā atgādināt par maniem mērķiem 1) Finišēt, 2) Finišēt kontrollaikā un 3) Nepalikt pēdējam). Pirmajā kilometrā jau Andris priecīgi smīnot sāk attālināties. Turpinu ripot lēnām no kalna, jo joprojām neesmu iemācījies noskriet no kalna daudzmaz saprātīgā ātrumā, ir pat reizes kad “upload” ātrums būtiski pārsniedz “download” ātrumu. Urā! Esmu ticis lejā no pirmā kalna, kas ir apmēram 3.5 Ziediņkalni (turpmāk arī šajā apcerējumā visi kalni tiks mērīti SI mērvienībās “Ziediņos”). Lēns viegls skrējiens gar Adrijas jūras piekrasti un pirmais kāpiens var sākties. Jāuzkāpj ir nieka ~4.8 Ziediņos, kad pirmais kāpiens veikts, galvā tiek risināta problēma kā lai pieveic augstāko dolomītu karjerā atrodamo dolomīta čupu, kas lepojas ar ~17.25 Ziediņu augstumu, bet no otras puses galvā iemitinās doma, ja jau ar šo kalnu tikšu galā, tad jau pārējie tāds nieks viens būs.
Kur gadījies kur ne klāt ir arī pirmais kontrolpunkts Plomin. Uh! Kur te tik daudz cilvēku un neviens nekur nesteidzas visi ēd, dzer runā un izklaidējas. Kontrollaiks nav joka lieka, tamdēļ iedzeru spēka kolas dziru un dodos tālāk. Kāds pārsteigums! Atkal jādodas pret kalnu. Stampāju savā nodabā pa mazliet akmeņainu dolomītainu ceļu, kas vijās pret kalnu un pēkšņi saprotu, ka nav redzams vairs neviens karodziņš.

2

Hmzz nu, ko! Vēl nav pat 20km un jau esi pazudējis ceļu? Tomēr pieslēdzot racionālo smadzeņu sadaļu, pirms manis gāja, un redzu lampiņas arī nākam, nu būs laikam jāsāk komunicēt. Jautāju un atbildē saņemu, nesatraucies un turpini, karodziņi būs. Un tiešām pēc pāris līkumiem tie parādās, tā ka atliek bez stresa turpināt krāt augstuma metrus. Kādā brīdī (aiz neko darīt, bet patiesībā tāpēc, ka praktiski visiem lielajiem puikām un meitenēm ir nūjas) pagatavoju (ne bez bebru palīdzības) sev nūjas, un tiešām mazliet vieglāk ir kāpt pret kalnu, ja piepalīdz arī ar rokām. Turpinu kāpt un priecāties, ka nelīst solītais lietus, bet lēnām pa koku spraugām solīto bebru vietā sāk parādīties migla, kāpienā uz otro CP, dažbrīd redzamība ir ne vairāk kā 10m,  bieži tik dzirdama nūju skrapstēšana priekšā un aizmugurē, bet varbūt tie ir bebri, kas asina zobus. Lai atrastu ceļu nākas sekot ne tikai karodziņu marķējumam, bet arī balti sarkanajam taku marķējumam, kas gan neatspīd tumšajā miglā. Lai nepazustu nākas laiku pa laikam iet uz čuju, un apstāties lai miglā varētu saprast, kur ir nākamais karodziņš. Pēkšņi dzirdamas balsis un kautkas gaišs. Jep esmu kautkā ticis līdz 2 CP. Atkal daudz cilvēku, visi šiverējas un nekur nesteidzas, un pareizi vien, jo nav jau lāga, ko tanī miglas mežā darīt. Es gan iedzeru kārtējo kolas devu uzpildu savu ūdens pudeli un dodos kopā ar citiem ezīšiem miglā. Priekšā ir lielākā no dolomītu čupām. Palicis tik prātā ka bija pastāva taka un Vojaka kalna galā kontrole. Augšā ir tikts, tagad kaut kā jāmēģina tikt lejā. Īsumā sakot ezītis atkal pazūd miglā. Lejupceļā, kā jau tas bija gaidāms, kā stāvošam man garām paripo citi ezīši. Ezīši protams tiek satikti tusējot lielā baltā teltī, kur pilni galdi ar ēdamo. Ikdienā baltmaizi neēdu, bet tā tā tik garšīga, tik garšīga ka pieēdos tā, ka nu vajadzētu pietikt līdz galam. Šis izrādās arī pirmais CP ar laika kontroli. Punktā lai tiktu tālāk bija jāierodas 11h, esmu ieradies 9h, jeb līdz ar nagiem. Nu, ko bija CP forši bet jādodas tālāk miglā.

3

Daudz kilometrus ir foršs ceļš, kas labi skrienas. Bet visu laiku jau nevar būt labi, labo ceļu nomaina kalns, kas šķiet palicis pāri pēc akmeņlauztuvēm, šis šķiet bija vistehniskākais posms. Šinī posmā pirmo reizi tā pa īstam noderēja nūjas – viena kāja palika starp akmeņiem un pats gāzos uz priekšu, bet izdevās atspiesties ar nūju, kas tomēr salūza, bet kamēr tā lūza tikmēr izdevās atspiesties arī otru un gan pats gan kāja palika vesela, bet tālu nebija līdz beigtai potītei/kājai. Pēc nosacīti īsa brīža sasniedzu akmeņu krāvuma augstāko punktu. Atzīmējoties sanāk nesaprašanās ar tiesnešiem – parādu numuru un seko teksts: O! Latvia, Verpakovskis, uz ko atbildu kāds pie velna (tulkojumā WTF) Verpakovskis, I am Ceksters, dabūju labojumu futbolist, futbolist, tad man beidzot pieleca un ar lepnumu, ka kāds nekurienes esoša meža vidū zin Latviju un tās futbolistus, slēdzu iekšā ķirzakas režīmu un dodos lejā.

4

Pa ceļam lejā sāk dziedāt putni un paliek pamazām gaišs. Necik ilgi un klāt nākamais punkts. Un kaut likās, ka iepriekšējā punktā esmu paēdis, ka pietiks līdz beigām, bet nekā atkal gribas ēst, tad nu ēdu un ēdu. Eh cik var ēst, ir sākusies jauna diena, un jādodas tālāk. Tālāk maršruts ved pa ceļu, kas pat ir skrienams, tik visam labajam pienāk gals, un atkal ir kāpjamais gabals, kas uzved dažu Ziediņu augstumā un atkal ved lejā. Tālāk atkal ir ideāli skrienams zemes ceļš, uz kura apdzenu vairākus konkurentus. Un it kā nepietiktu ar to, ka priekšā atkal ir kalns atkal sāk līt. Uzvelku jaku ielieku pazeminātājā pārnesumā un dodos lietum pakšķot augšā. Augšā tiesneši noslēpušies teltī, uzmet aci numuram un novēl Good Luck. Pēc brīža arī saprotu kāpēc. Lejup ved dubļaina un ļoti slidena taka (vēlāk gan izrādīsies, ka šī taka salīdzinot ar citām bija ļoti labā stāvoklī). Te tad arī salaužu otro nūju, kas palīdz izvairīties no kritiena atmuguriski uz akmeņa. Domājot par SKM dubļu konsistences līdzību arī šīs takas dubļu konsistenci, turpinu ceļu. Urā lejā atkal garš skrienam gabals. Šajā brīdī starp mani un starpfinišu atlikuši tikai nieka trīs kalni. Pirmie divi salīdzinoši garlaicīgi, jākāp pa akmeņainu pļavu līdz augšai tad lējā un atkal augšā. Pēdējā pļavas kalna lejā kārtējais dzīvības (lasi – barošanas punkts), te bez baltmaizes dod arī zupu. Paēdu pa visu naudu un dodos pēdējā augstajā kalnā ~12,5 Ziediņi. Kāpju kāpju. Hmzz kāpēc kontrole ir kalna lejas daļā? To gan drīz uzzināju, jo ja kontrolētājs būtu ar savu busiņu uzbraucis augšā kur tam bija jābūt, tad būtu nopūsts tikpat ātri lejā. Man atšķirībā no viņa nav izvēles un karodziņi nepielūdzami aicina mani doties pa ceļu augšā kalnā. Šis kalns droši vien daudziem dalībniekiem bija liktenīgs, jo bija pamatīgs vējš ar lietu. Pirmo ceļa daļu kalnā priecājos, ka man kedas rotā Goretex uzraksti, bet drīz tik priecīgs nebiju, jo botās ūdens salija iekšā ar lietu un smuki žļurgājās, ka pat stiprajā vējā to varēja dzirdēt. F* to goretex, un kapēc līdzi gružu sargus nepaņēmu, būtu noderējuši. Spītējot vējam turpinu, jo pēc šī kalna gaida solītais starpfinišs, bažas tik ir par slapjajām kājām, jo īsti vīri rezerves zeķes un citas līdzīgas lietas uz starpfiniešiem nesūta. Par rokām, kas daļēji nejūtīgas arī nav 100% pārliecība, ka tās līdz nokāpienam no “vēja/lietus kalna” izturēs.

5

Tomēr tāds viegli sasalis tieku līdz kraujai un var sākties kāpiens lejā. Ap kāpiena vidu rokās sāk parādīties sārtums, tātad būšu dzīvotājs. Apņemos arī nākamreiz paņemt līdzi gružu-sargus un ja ne nopirkt ūdensizturīgus cimdus, tad vismaz paņemt līdzi plastmasas maisiņus, ko uzvilkt uz rokām. Kāpju, kāpju kāpju. O! Mazs ciematiņš, Yes! Esmu starpfinišā. A kas tad tas? Ceļš aiz ciemata turpinās uz leju – izrādās esmu veicis tikai pusi no kāpiena. Pīī un pulkstenis arī izdveš žēlu pīkstienu un pārstāj uzskaitīt visādus svarīgus distanci raksturojošus ciparus. Vēl viena mācība – vajadzēja nest līdz arī pulksteņa lādētāja vadu. Eh, parādās arī stāvie asfalta posmi, tie ir mans bieds, jo pa tiem nu galīgi neprotu tikt lejā. Yes! Redzu īsto ciematu un starpfinišu. Esmu glābts, jo pēdējā brīdī pārdomāju un kādu mazumiņu mantu atsūtīju uz starpfinišu. Starpfinišā paēdu, uzvelku kreklu ar garajām rokām. Izleju no kedām ūdeni, izgriežu zeķes, apņemos uz nākamo reizi nopirkt mazu dvielīti un rezerves zeķes. Ārā var dzirdēt, ka laikapstākļi aicina sportistus doties tālāk. Tad nu aizdomīgi viegli izdodas piecelties un dodos ceļā. Paņemu savas koka Salomon nūjas un dodos raitā riksī pilsētas centra virzienā. Pilsētā pie tilta palikusi tikai zīme ar virziena bultu, kāds nelietis, karodziņus (noteikti rozā bebrs) nenoskaidrotas personas aiznesušas sev līdzi nenoskaidrotā virzienā, parādās vientuļš skrējies, kurš uz manu bažīgo jautājumu saka: Don’t worry, follow me, i know right direction.

6

Tā arī ir pēc kādiem 300-400 metriem parādās atkal karodziņi – esmu glābts. Tikkai sākas jauna problēma dolomītus nomaina dubļi un upe, kas tika šķērsota reizes 15x, arī ceļi pļavās kurus sabojājis bēgošs ziloņu pūlis. Vienā brīdī parādās cerība, ka nu būs jākāpj kalnā un tur jau dubļu nebūs. Bet ka tevi divi deviņi, gaidītā dolomītu kalna vietā ir dubļu kalns. Salīdzinājumam ir jāuzkāpj ~3.7 stipri dubļainos Ziediņos. Pēc dubļiem kādu gabalu ir daudzmaz ciešams un skrienams segums. Ierodos Hum ciemā, kas kā vēlāk izrādās ir pasaulē mazākais ciems, kurā dzīvo tikai 17 iedzīvotāji. Daudz nevar uzkavēties jādodas tālāk, saule jau lēnām un neatlaidīgi ripinās lejā no kalna. Dodoties lejā uzkrāju uz katras kājas apmēram 2kg dubļu. Dubļi dubļi ir tas ko atceros no nākamajiem 10km. Priekš šķiet mazs kalniņš nu tāds kā ceļa remonta konusiņš, pa mālainiem dubļie kārpos augšā un nevaru saprast, kas par lietu, ir sajūta, ka tas kalns ir vēl “under construction”, jo nekādīgi nebeidzas (pielietojot dažādas dedukcijas metodes atklāju, ka mazais “konuss” ir gandrīz 200m augsts). Tomēr arī sliktām lietām pienāk gals. Esmu augšā aprunājos ar pāris suņiem, kas kautko rej horvātiski un mēģinu izdomāt, kā pa stāvo asfalta ceļu tikt lejā. Sākumā izmantojot dubļu krājumus šļūcu, bet tie ātri beidzas, tad nu ripoju kā varu, gan ar vienu sānu gan ar otru sānu, gan atmuguriski. Tālāk daudzmaz plakans dambis kura galā kārtējais kontrolpunkts. Pēc dambja seko iznīcinošs šlūciens gar bezgalīga garuma grāvi, kas atrodas bezgalīgi lielas pļavas malā, pat sāku ilgoties pēc kalna, kam jābūt kautkur priekšā. Kājas esmu bezgalīgajā pļavā nomazgājis un esmu gatavs rāpties. %!@#%!@#$ ka tevi divi deviņi, šis kalns ir klāts ar dubļu dolomītu maisījumu. Šis kalns piedevām vēl ir viltīgs, kā liekas, ka augšā esmu tā izrādās vēl tomēr viens mazais Ziediņš jāuzkāpj. Tikt no kalna lejā var tikai šļūcot, tad nu šļūcu no vienas takas malas uz otru. Tiekot lejā ar baudu noskrienu līdz nākamā kalna pakājei un slīdējiens augšup var sākties. Šī kalna augša palikusi prātā ar to ka no šī punkta līdz finišam ir vairs tikai maratons, un kās tad nevar maratonu noskriet, esmu dzirdējis, ka pat Binija skriešot maratonu, tad ko tad es, tad jau es arī varu. Ieēdu, un novēlu vienam censonim, kas taisās iemigt ar labu nakti un dodos lejā. Sākums ir daudzsološs – bruģis, bet (šeit ir visādi nesmuki vārdi), sākas atkal dubļi, dubļi un vēl drusku dubļi. Ir arī labās ziņas – palikuši vairs tikai divi kāpumi un piedzīvojumi var sākties. Kāpjot pirmspēdējā kalnā, sāk jau mazliet nākt miegs un sāk rēgoties skrienošas ēnas.

7

Praktiski pabeidzot kāpienu izbeidzās arī lukturis, bet man taču ir powerbank, nu tik lādēšu nu tik būs. Eh, bet nevar izrādās darbināt lukturi un to lādēt vienlaicīgi nevar. Un  ar to nepietiek izrādās arī, ka powerbank nesatur bezgalīgu daudzumu mAh (ar 6000mAh var tikai vienreiz uzlādēt telefonu un lukturi, bet otru lukturi nebiju nemaz paņēmi līdz jo biju sabaidīts, ka jutīšu katru gramu, tā tomēr nebija taisnība, somu vispār nejutu), tad nu tagad domāju, kā atrast ceļu līdz CP, un ko darīt tālāk? Gaidīt gaismu kontrolpunktā, spīdināt ceļu ar telefonu utt. Kautkā taustoties izdodas tikt līdz kontrolpunktam. CP gaida glābiņš izrādās šis ir advancētais punkts un atdodu lādēties savu luktura bateriju, dēļ baterijas lādēšanas punktā pavadīju 30-40 minūtes. Kamēr lādējas iedzeru zupiņu ieēdu kārtējo baltmaizes devu un parunājos ar vienu Krievijas skrējēju, kas saka, ka šogad esot skarbi, nākot miegs un pagājušo gadu jau esot šajā laikā bijis finišā. Kamēr lādējās baterija, krievs kopā ar itāli izpīčājas un dodas ceļā. Ciešos ciešos, un neizturot spriedzi dodos tālāk ceļā. Atlicis viens kāpums un divi ripojieni lejā. Tā, kā esmu punktā ilgi atpūties ēnas vairs pa priekšu neskraida. Ir jauna pieredze, rādās cilvēki, trases karodziņu vietā, gribas arī gulēt. Dažkārt apsēžoties lai izkratītu sakaltušos dubļus no kedām, ir sajūta, ja vēl tikkai sekundi turpināšu sēdēt, tad turpat arī uzreiz aizmigšu. Lai neaizmigtu IR jāskrien. Tieku līdz nākamā kalna trešdaļai un atkal lukturim baterija sausa. Nācās improvizēt un kā saka “idiom po priboram”, šādi gandrīz palaižu garām pagriezienu. Kontrolpunkts par laimi ir vāji apgaismotā pilsētā. Tātad par luktura nespīdēšanu nediskvalificēs, tik uzjautā vai nenākot miegs.

8

Nē nē, atbildu, es nemaz nezinu kā tas ir, kad nāk miegs. Feiskontroli esmu izgājis un man arī apsola tēju nākamajā punktā, laiks doties. Par laimi sāk jau pamazām izklīst tumsa un var dot virsū gāzi, jo kārdina solītā tēja. Ierodos nākamajā punktā, kas ir kādā vecā mājā ar šausmīgi čīkstošām durvīm. O! Kas tad te. Kopā redzu trīs guļavas, divi guļ smuki ietinušies sedziņās, no tiem viens ir iepriekš satiktais itālis, krievs savukārt aizmidzis sēžot. Šo skatu ieraugot aizmirstu par tēju, ātri ieēdu un ar domu lai jau guļavas guļ dodos, bet durvju čīkstoņa pamodina krievu, pasveicinu un mūku prom. Pēc brīža kamēr beru ārā kārtējos dubļus un akmeņus krievs mani panāk. Nākamos 8km noskrienam kopā pat brīžam ar tempu 7min/km. Tad pienāk akmeņains noskrējiens un krievs nebremzējot pazūd aiz līkuma. Pēdējais lielais punkts ir mini kalnā pilsētā Buje. No Buje vairs tikai 14-15km. Dodoties ārā no Buje satieku divus vietējos. Kad Tu startēji? Piektdien 19:00. Un joprojām skrien? Neprāts kautkāds. Novēl veiksmi. Un raitā rotaļīgā solī aizskrien lejup pa asfalta kalnu. Pēc Buje seko pļavas pļavas un pļavas, turpina skanēt it kā mūzika, lai gan telefons sen, kā izslēgts. Rādās arī cilvēki kur to nav. Vienvārdsakot garlaicīgi nav. Pēc šosejas šķērsošanas garām panesas divi dalībnieki, kas pēc ātruma spriežot tikko startējuši. Pēc moku pļavām sākas pilsēta. Pretī iznācis Dzintars, sākumā jau likās, ka rādās, bet nē ir tomēr īsts, un izskatās, ka nav skrējis (lasīt nav izvēlējies pareizo distanci), tad nu kopā lēnām pieveicam pēdējos metrus. Finišā atļaujos pat raitāku soli.

9

Secinājumi:

Jāiepērk vieglākas nūjas, jo Solomon koka ražojumi nebija ērti un viegli lūza.
Beidzot jāiemācās ne tikai uzkāpt kalnā, bet no tā arī sakarīgā ātrumā noskriet lejā.
Nekad neapstājies, jo kaut tu kusties gliemeža ātrumā, katrs solis, katrs centimetrs samazina attālumu līdz finišam, jeb tulkojumā, pat ja guli, tad guli mērķa virzienā.
Tu esi stiprāks nekā tu domā, jo doma, kas nepamet manu galvu, ka no manas disciplīnas izstājās apmēram puse no startējušajiem.
Iespējams vajadzēs atkārtot, sacensību režīmā, jo pietrūka “viss ir slikti brīžu” (lasīt ir liela varbūtība nākamgad atkal pacīnīties ar Istras akmeņiem)

Laikam varēju veikt distanci ātrāk, jo varēju samērā brīvi kāpt pa trepēm. Tik tas, ka rādās gļuki un nāk miegs.

Ir lietas, ko nevar izmērīt, nevar nopirkt un nevar salīdzināt un tā ir tava pieredze, tas ir tas ko tu esi izdarījis un tās sajūtas pieder tikai tev, un jo grūtāk tās ir nākušas, jo vērtīgākas ir. Darot šādas neikdienišķas lietas Tu iepazīsti sevi un uzzini, no kāda materiāla esi gatavots, ko tu nevari. Kā arī Tu atšķirībā no Valda (Zatlera) zini, kas Tu esi.

100 Istras jūdzes

Skrējienā ap Engures ezeru līdz galam netiku. Jau iepriekš biju ieplānojis saudzēt kāju, tāpēc pievienojos citiem, kuri pēc 25. km devās uz pirti. Tur arī nejauši sanāca noklausīties sarunu par UTMB. Tie, kuri varot apskriet apkārt Monblānam, gan esot “monstri”. Viņi jau varot skriet, cik vien daudz gribot, un nekad nenogurstot. Toreiz īsti negribējās sagraut puišu ilūzijas ar stāstu, ka tepat pirtī sēž viens Monblāna “monstrs” ar sāpošu kāju… Vēlāk, Istrā, šo leģendu atcerējos vēlreiz.

23.04.15 - 6

Istras 100 jūdžu starts bija piektdienas vakarā. Organizatori ar autobusiem skrējējus nogādāja uz starta vietu. Braucām kopā ar Aigaru. Gaisā valdīja UTMB cienīga atmosfēra. Labinas mērs bija ieradies sveikt sportistus. Starta laukuma malā esošā picērija visus cienāja ar kanapē maizītēm, biezpiena bumbiņām ar pūdercukuru, kā arī bezgala garšīgām picām. Es gan savus picas gabaliņus pamanījos ietīt papīra gabaliņā, lai apēstu pa ceļam uz kādu no nākamajiem kontrolpunktiem. Kamēr Aigars ēda picas, bet pāris meitenes ar starta numuriem steidzās izsmēķēt vēl pēdējās pirmsstarta cigaretes, es mēģināju sameklēt kādu, kam soma būtu lielāka, nekā man. Beigās arī izdevās sameklēt kādus trīs skrējējus ar vēl apmēram mana izmēra mugursomām.

23.04.15 - 3

Startā visi aizskrien nenormālā ātrumā. Es pats gan saprotu, ka iesildīties vēl paspēšu, tāpēc lielajiem skrējējiem pakaļ nedzenos. No starta jāskrien pa kalnu uz leju, pēc tam daži nelieli kāpumiņi, līdz sākas viens no lielākajiem kāpumiem visā trasē. Pāris stundas pēc starta krēslu strauji nomaina tumsa, un sacensības var sākties.

Sāku atcerēties kaut ko par Almas un Matīsa stāstīto par Istras akmeņiem. Visur mētājas dolomīta bluķi. Visnežēlīgākie ir tie, kuri ir paslēpušies zālē. Drīz vien secinu, ka pietrūkst iemaņu skriešanai pa šādu segumu. Toties priecē tas, ka joprojām redzu daudzus citus skrējējus. Iepriekš biju domājis, ka tik maz (ap 200) skrējēju 100 jūdžu garā distancē pagūs pamatīgi izretoties. Realitātē, daudzus kilometru desmitus pavadīju, skatoties uz vienām un tām pašām sejām.

Trases lielais kāpums ar saviem serpentīniem stipri atgādina Monblānu. Atšķirībā no turienes, Istrā pievienojās arī migla. Tāda, kādu vietējie sakās neatceramies redzējuši. Migla turpinās gandrīz visu nakti. Priecājos par savu labo lampu, taču arī lampa nepalīdz regulāri nepazaudēt trasi. Kalnu virsotnēs ir īpaši traki, jo migla mijas ar mākoņiem. Vienu brīdi ir sajūta, ka kalns ir pilns ar uz visām pusēm tekalējošiem skrējējiem. Atrast ceļu paliek arvien grūtāk. Noskrienu lejā pa taciņu, un attopos palielā sniega kaudzē. No aizmugures dzirdu jautājumu “Are you sure”? Esmu spiests atbildēt, ka “not really”. Kopīgiem spēkiem izdodas atrast trasi. Pēc dažām minūtēm redzu, ka kāda cita skrējēja nepamana karodziņu. Uzsaucu, ka trase ir šeit, par ko saņemu skaļu “Thank you!”.

Pēc kāda brīža mani noķer kāda poļu meitene. Uzzinu, ka viņa pārstāv vegānu komandu. Poliete ir ātra, pie tam skrien ar kaut kādām dīvainām kurpēm. Kopīgiem spēkiem apsteidzam veselu baru ar citiem skrējējiem. Īpaši ātri ir noskrējieni, kur cenšos sekot polietei, liekot kājas uz tiem pašiem akmeņiem, kur viņa. Nūju viņai nav (nevajagot!), taču lejup no kalna viņa ir iemanījusies skriet tiešām veikli. Migla joprojām ir tāda, ka trase tiek regulāri pazaudēta. Kopīgi ar polieti izstrādājam savu sistēmu. Brīdī, kad trase sadalās, bet nav skaidrs, kur skriet, katrs ejam pa savu ceļu, uzkliedzot, ja izdodas ieraudzīt karodziņu. Metode strādā tīri labi.

Arvien uzstājīgāk sevi sāk pieteikt vēders. Tur viss galīgi nav tā, kā vajadzētu. Vienā brīdī priekšā skrienošā poļu meitene apstājas, un prasa, vai es arī esot dzirdējis kviecot mežacūku. Nomierinu viņu, sakot ka mežacūka ir tikai mana vēdera izdotās skaņas. Vēl varu paskriet, bet vēders rada arvien lielākas mocības. Līdz ar rīta gaismiņu poliete atdzīvojas, apēd želeju, un aizskrien pa taciņu uz leju vienkārši neticamā ātrumā. Tik vien kā paspēju novēlēt veiksmi.

Debesu slūžas paveras dažus kilometrus pirms pusceļa jeb 87. kilometra. Pat nepaspēju dabūt no somas lietus jaku. Pārāk gan nesatraucos, jo maiņas maisā mani gaida sausas drēbes. Var redzēt, ka lietus citu skrējēju omu nav īpaši uzlabojis. Kontrolpunktā visi staigā gariem, drūmiem ģīmjiem. Paņemu sausas drēbes, iestumju iekšā makaronu šķīvi, un negribīgi dodos uz kontrolpunkta izeju. Nu jau līst kā pa Jāņiem.

Mani drīz vien noķer kāds vietējais skrējējs. Viņš stāstīja, ka tikai nesen sācis skriet. Pagājušajā gadā finišējis 65km distancē, nu gribot noskriet 173km. Izskatās, ka steigas viņam nav. Viņš cerot, ka drīzumā būšot jauki, skrienami zemesceļi, tur arī paskriešot. Novēlu viņam veiksmi un mēģinu skriet tālāk. Drīz arī tieku līdz jaukajiem ceļiem, kurus minēja horvāts. Izrādās, visi ceļi ir zem ūdens. Izskatās, ka sacensību otrā diena paies ne mazāk jautri, kā pirmā.

Lijis ir tiešām pamatīgi. Dubļi dažkārt ir līdz pat ceļiem. Kurpes jau sen piesmeltas ar dubļiem. Pagaidām gan mani tas neuztrauc. Vienkārši kaut kā jātiek uz priekšu. Īpaši grūti ir kalnā. Kājas slīd atpakaļ, kurpes aplīp ar biezu mālu kārtu. Brīžiem ir grūti dabūt kurpi ārā no dubļiem. Nokasīt dubļus nav jēgas, jo netrūkst jau citu dubļu. Atšķirībā no Siguldas, šeit dubļi ir krietni lipīgāki. Vienīgais prieks par to, ka arī citiem laikam iet sasodīti grūti.

Kalnā ir auksts, nežēlīgi auksts. Netālu no kontrolpunkta gaida autobuss ar trīcošiem skrējējiem. Kontrolpunkts ierīkots tādā kā tunelī pie kalnu mājiņas. Vējam ir visas iespējas ieskrieties. Glāzes lido pa gaisu. Redzu, ka kāds skrējējs darina lietusmēteli no atkritumu maisa. Brīvprātīgie tikmēr noskatās, kā es uzvelku lietus bikses, cepuri, abus bufus un lietusizturīgos cimdus. Mēģinu pēc iespējas ātrāk tikt prom no kalna, jo nu jau arī mani sāk kārdināt iespēja lejā doties ar autobusu.

Nu jau palicis tikai maratons līdz finišam. Īpaši ātri gan kustēties vairs nesanāk. Secinu, ka varu paskriet apmēram tādā pašā ātrumā, kā tad, ja ātri eju. Skriet vairs nepūlos. Ejot ievēroju, ka daļa skrējēju ir nežēlīgi pārsaluši. Nopriecājos par savu UTMB ekipējumu, un lietusjakai virsū uzvelku arī plēves lietusmēteli. Vismaz drusciņ siltāk. Kādā kontrolpunktā ir elektriskais kamīns, ļoti gribas uzkavēties ilgāk, taču izstrebju organizatoru iedoto kafiju, un tenterēju vien tālāk. Mana lampiņa otrajā naktī joprojām darbojas lieliski. Kilometri dilst, lai arī palēnām. Visgarākie šķiet daži pēdējie pa Umagas apkārtnes pļavām. Pāris kilometrus pirms mana finiša, sev aiz muguras pamanu skaistu saullēktu. Finišā ierodos agrā rītā, gandrīz precīzi 36 stundas kopš starta.

23.04.15 - 1

Morāle? Kā raksta UTMB rīkotāji savā šīs nedēļas vēstulē, obligātais ekipējums ir o-bli-gā-ts. Bet vispār Istras 100 jūdzes ir ļoti jaukas sacensības, ar organizācijas līmeni, kas ir tieši tāds pats, kāds UTMB, tikai ar divreiz zemākām izmaksām. Silti rekomendēju tiem, kuri vēl svārstās par iespēju piedalīties nākamgad.

100 kilometri/jūdzes Istras pussalas akmeņos

 MapOfIstra

Uzziņai – Istras pussala – Horvātijas austrumu  daļa, atrodas Adrijas jūras pašā ziemeļu daļā.

Maršruts „100 jūdzes” – Umaga-Buzeta-Labina – Koromacno

Maršruts „100 km” sākas no Buzetas

Lasīt tālāk.

Western States 100 jūdzes

Visi zin, ka ASV ir tāds Western States 100 jūdžu ultramaratons – viens no slavenākajiem ultramaratoniem pasaulē. Bet vai daudzi zin, ka tas radies kā zirgu skriešanās sacensības un tikai vēlāk tajā sākuši piedalīties arī skrējēji bez zirgiem? Par to arī šis stāsts. Lasīt tālāk.

Maratonu var noskriet jebkurš

Šis tomēr nebūs stāsts par maratona noskriešanu. Šis būs stāsts par to ko cilvēks var. Ja grib. Jā, parastais viduvējais Latvijas iedzīvotājs. Un Nāves ielejā, Sahārā un Alpu kalnos vairākas dienas pavadot skrienot var finišēt ar Latvijas karogu rokās. Ja grib. Artūrs pirms dažiem gadiem nebija skrējējs, bet nu viņš ir labākais un pieredzējušākais ultramaratonists Latvijā un skriešanas ziņā viņam vairāk izaicinājumu nav. Lasīt tālāk.