Sunward Fordyce. 52km meditācijai

Nosaucu šo rakstu par 52km meditācijai ne jau tāpēc, ka tajā pietrūka emocijas, bet gan tāpēc, ka cauri visam skrējienam nāca līdzi pavediens, kurā daļa no prāta bija pavisam mierīga, bez šaubām par finišu vai par pašsajūtu galā. Daļa no manis bija pārliecināta, ka līdz finišam es tikšu, dzīva un vesela, neatkarīgi no tā, kas mani sagaida ceļā.

Nedēļas pirms skrējiena bija pārpilnas ar dažādiem pārdzīvojumiem. Lai arī bija skaidrs, ka pa divarpus atvaļinājuma nedēļām paspēšu atkopties gan no pēdējo darba nedēļu stresa, gan no paprāvās ziemas kilometrāžas, pirms starta gadījās pāris epizodes, kas ieviesa zināmu šaubu elementu manā pārliecībā par sevi.

Pirmkārt, tas plānojās mans pirmais maratons+ skrējiens minimālajos apavos. Veicot pirms tam tikai vienu maratonu un to pašu uz melnās lentas, nebiju īsti droša, kas būs ar manām kājām/pēdām pēc finiša.

Otrkārt, tikko saārstējusi savu iliotibiālo saiti, atvaļinājuma pirmajās dienās sāku just, ka labajai kājai viena cīpsla sāka dziedāt skumjo dziesmu par pārslodzi. Pāris naktis bija ļoti nepatīkamas. Par laimi, ar ledu un pretiekaisuma smēri izdevās turēt sāpes ciešamā līmenī. Papildus tam, kāpjot iepriekšējā nedēļā Table Mountain, nepatīkami sarāva tās pašas labās kājas lielos muskuļus. Stiepos, smērēju zirgu smēri un cerēju uz brīnumu.

Treškārt, pāris dienas pirms sacensības, kad biju nedaudz atpūtusies no elektroniskās dzīves vides (nē e-pastiem, tvitterim, facebook-am un arī noskrien lapai!), nolēmu pameklēt kādu informāciju, kas tad īsti mani gaida. Šis ir vienīgais bloga posts, ko atradu. Tas bija pilns ar atklāsmēm – kalnaina trase, diezgan sarežģīts skrējiens (ja spēji nofinišēt šo, garantēts, ka finišēsi Comrades!). Lieki teikt, ka man, plakana asfalta meitenei, uzreiz piemetās viegla panika. Pāris izmisušas sms ziņas māsai un draudzenei un nekas cits neatlika kā pieņemt likteni – mainīt to vairs nebija manā varā, ko velti satraukties.

Skrējiens tika solīts pa Suikerbosrand dabas parku. Lai agrajā rītā nebūtu jāmaldās, iepriekšējā vakarā aizbraucām ar draugu līdz parka ieejai. Iekšā mūs nelaida, bet laipns apsargs paskaidroja, ka ieeja pareizā, no rīta jāpabrauc pāris km uz priekšu un tur būšot organizācijas nometne. Vēl tikai atliek aizbraukt uz Joburgu (tā vietējie sauc Johannesburgu) pēc manas draudzenes, kas tur dzīvo jau kādus 6 gadus, un esam gatavi rītam.

Numuru izņemšanu atsevišķi aprakstīt negribu. Varat palasīt tajā pašā blogā ierakstu par šo gadu. Divos vārdos, es nebiju gaidījusi no skrējējiem to, ka viņi spēj pārvērsties plēsošos zvēros. Galu galā, skriešana taču novada lieko agresiju, vai arī es kaut ko nepareizi sapratu? Pie sava numura tiku, kad pulkstenis jau rādīja 5 pāri 6 (starts: 6:00). Piespraužu (vēl plus pāris minūtes) un sākam soļot uz starta līniju. Kad soļojam jau kādas 3-4 minūtes, mani sāk mulsināt, ka pārējie uz startu skrien, tāpēc pametu savus draugus un nolemju arī uzskriet. Pēkšņi man ienāk prātā, ka esmu jau trasē. Neliela aptauja starp blakusskrējējiem apstiprina manas bažas. Tad arī ieslēdzu pulsometru (kurš nomirst pēc 2km) un vēl pēc brīžā – endomondo. Ir jau 13 minūtes pāri 6.

Pirmie 3-4km ir plakani un salīdzinoši ātri. Sajutu to vienotību ar skrējējiem, kā parasti ir pirmajos sacensību kilometros. Skrējēju ir daudz – 52km distancei organizatori minēja skaitli 700, daudzi izmanto šīs sacensības Comrades treniņiem un kvalifikācijai. Pēc zīmes 4km sākas ceļš augšup. Ik pa brīdim paskrienu, bet diezgan ātri pieņemu stratēģisku lēmumu pret kalnu nevis skriet, bet intensīvi soļot. Pie tāda kavējuma startā ir skaidrs, ka par personālajiem rekordiem runas vairs nav un par galveno mērķi kļūst tikt līdz starta līnijai.

Atmiņās pēc pirmiem kalniem bija atvieglojuma sajūta – ja visi kalni tādi, izdzīvošu. Līdz atzīmei 10km ceļš paiet augšā-lejā, augšā-lejā, ar mazākiem kalniņiem. Lejā ļauju strādāt gravitācijai un skrienu, ko kājas nes, lai gan pirmā doma, ka pēc tam es šo nožēlošu – nesoties lejā, kāju pirksti diezgan pamatīgi sitas pret priekšējo daļu. Mani izbrīna, ka vietējie tā nedara – viņi uztur vienmērīgu tempu gan lejā, gan augšā. Laikapstākļi ir žēlīgi – saule ir uzaususi, bet gaiss ir vēss. Skati ir burvīgi, kalni, austošs rīts, vietām zaļi koki, vietām dzeltena zāle. Mani pārpilda vienotības sajūta ne tikai ar blakus skrienošajiem, bet arī ar apkārtesošo dabu.

Sākas kārtējais kalns, un es atkal piekopju soļošanu. Šajā nodomā neesmu vienīgā un augšā skrienošo ir krietni mazāk kā kāpjošo. Kalns liekas nebeidzams, un kad šķiet, ka aiz pagrieziena kāpums noteikti beigsies, pagriezienam pienākot, izrādās, ka tā nebija pat puse. Kad samierinos ar to, ka kalns bezgalīgs, kāds skrējējs, kas acīmredzami ir pavisam vietējais (izbrauc trasi ar riteni katru otro nedēļu), izstāsta man, ka kalns turpināsies vēl kādu kilometru, tad būs vieglāk. Bet vēl esot kādi trīs kalni pēc tam. Viņu acīmredzami uzjautrina mans stāsts, ka nāku no pavisam plakanas zemes un ka šeit esmu nejauši. Novēl man nesteigties un nepadoties.

Nekas nav bezgalīgs un trase galu galā ir aplis, 4km garais kāpums beidzas un esam augšā. Skati ir neaprakstāmi. Nevaru īsti saprast – skrienam caur mākoņiem vai caur miglu, sākumā pat nodomāju, ka ugunsgrēks (šobrīd ir sausā sezona un ugunsgrēki nav retums). Bet ieskrienot baltajā mutulī, tam nav ne smaržas, ne garšas, nedz temperatūras. Koku kļūst mazāk, toties zāle sniedzas skrējējiem līdz pleciem un dažreiz augstāk.

Pēc kādiem 23km kāds blakusskrējējs pamana man kājās Merell un apjautājas, kā jūtos. Nedaudz papļāpājam par apaviem, minimālismu un pārejas periodu. Uz to brīdi man jau sāk svilt pēdas, bet daudz par to nedomāju – to es nevaru mainīt un nevaru padarīt mazāku, līdz ar to uztraukties nav vērts. Patiesības labad man jāsaka, ka tāda bēda man mēdza gadīties arī parastajos skriešanas apavos un vienmēr gadās augstpapēžu kurpēs. Šīs sāpes ir pazīstamas, es pat teiktu, ka mājīgas, zināmas, savas un sen pieradinātas.

Pēc kāda brīža sākam ripināties lejā, vismaz es sāku. Pārējie skrien no kalna lejā daudz lēnāk – tādā pašā tempā kā augšā. Kādu brīdi bieži tiekamies ar diviem vīriešiem no viena kluba. Kad tiekamies pirmo reizi, es eju un viņi, skrienot man garām, sāk teikt, ka jāskrien. Teksts ir draudzīgs, bet mājošie žesti gan tādi, it kā ušinot nepaklausīgu mājdzīvnieku uz priekšu. Atbildu, ka es nekur nesteidzos un ka vissvarīgākais tomēr ir finišs. Viņi arī uztur vienmērīgu tempu un no kalna skrien tikpat lēni kā kalnā, tāpēc visu attālumu, ko viņi mani apdzen pret kalnu, es iedzenu gravitējot no kalna lejā. Pēc kādiem padsmit kilometriem gan viņus pazaudēju.

Pēc 40km kļūst grūtāk, arī temperatūra ceļas un vējš vairs nav vēss, bet gan karsts. Kļūst grūti, tāpēc, kad gribas pasoļot plakanajā ceļa posmā, nolemju to veltīt kārtējai ēdiena pauzei. Kad atsāku skriet, vieglāk nekļūst. Spēlēju spēli “tikšu līdz tam krūmam”, “un vēl līdz tam mirušajam kokam”. Domāju tikai nogriežņos. Tāda neesmu vienīgā – pret kārtējo kalnu man garām paskrien 3 vīru grupa. Tiekot līdz žoga beigām, viens no viņiem skaļi un priecīgi sauc “Beigas! žoga beigas!” un visi kā pēc komandas pāriet soļos, emocijas viņu sejās it kā būtu finišu sasnieguši. Aga, nodomāju, ne es viena tik gudra, spēles ar sevi spēlēt, šie reku spēlē komandā.

Vēl pēc brīža trases malā meitene cīnās ar acīmredzami nestrādājošo kuņģi. Ja es būtu viņas vietā, es palīdzību negribētu, nepatīk man tie brīži, kad mani vājumā pieķer, tāpēc nestājos. Pēc mirkļa nākamais skrējējs jautā, vai palīdzību nevajag, un saprotu, ka mans lēmums nestāties bija pareizs. Tikai vēl pēc 300m atceros, ka man līdzi ir Smecta, kas viņai varētu palīdzēt, bet griezties atpakaļ nav spēka.

 Ceļa posms no aptuveni 40.km līdz beigām ir vismierīgākais manā prātā. Fiziski, protams, ir grūti, nogurums, karstums, degošas pēdas. Bet ir skaidrs, ka tas ir posms, kura dēļ viss tika uzsākts. Jo 52km distancē 42km ir tikai puse.

 44km in 4hours 44 minutes – dzirdu endomondo balsi un iedomājos, ka Matīsam tas noteikti patiktu.

 Kad paliek 5km līdz finišam, atstāju draudzenei balss pastkastē ziņu, ka var sākt plānot tikšanos finišā. Viņi ar manu draugu – ne viens, ne otra sevi par skrējēju neuzskata un, starp citu, abi minimālajos apavos – viens Merell, otra – Vibramos – avantūristiski nolēma noskriet/noiet pusmaratonu. Redz, lai neesot jāgarlaikojas, mani gaidot. Uztveršot to par pagaru pastaigu kalnos. Abi finišēja – draudzene ap 2:30, draugs nedaudz vēlāk.

Pēdējais gravitējums no kalna un vēl 3km līdz finišam. Laiks tuvojas pusdienlaikam, kļūst aizvien karstāk, jūtu, ka mans saules aizsarglīdzeklis beidz savu darbību, asfalts kļūst pavisam ass. Tagad vairs neskaitu kokus un krūmus, atgriežoties tuvāk civilizācijai, var skaitīt arī stabus – 2 stabus skrienu, vienu – eju. Tad 2 skrienu, 2 ejus, jo karstumā pukst sirds un solās kāpt pa muti ārā. Iedzenu džeku, ar kuru runāju par Merell, paskrienam/paejam kopā. Pēdējā kilometrā viņš saka “Man škiet, mums pakaļ brauc tavi atbalstītāji”. Pagriežos un tiešām redzu savas draudzenes norūpējušos seju, mēģinot noķert mani fotokadrā un draugu pie stūres. Saku “Paskrienam, tomēr jāsaglabā skrējēja gods.” Kad aizbrauc mašīna, atkal pārejam soļos. Finišs kā jau finišs, emocijas beidzās vēl pirms pāris kilometriem, kad gribējās raudāt aiz noguruma. Šobrīd emociju jūra ir pavisam mierīga, ar pilnmēnesi, medaļa neliekas interesanta, ūdens ir vienīgais, kam tagad ir spēks pār mani. Izdzeru vairākas glāzītes.

Tikmēr tieku bildēta, uzzinu, kā gāja maniem draugiem pusītē, atpūšos, staipos. Ir pagājušas jau kādas 10 minūtes un ieraugu finišējam tos divus vīrus, kas mani ušināja skriet. Esmu tikai cilvēks, tāpēc pār mani pāršalc prieka un lepnuma vilnis, ka esmu ātrāka par viņiem, ka, neskatoties uz soļošanu, finišēju ātrāk. Lēkāju kā mazs bērns, kas ticis pie negaidītas konfektes.

Kopējais oficiālais laiks ir 5:44:11, ko atradu raceresults.co.za zem vārda Unknown. Kā jau minēju forumā, esmu 274. no 606 finišētājiem un 41. no 129 dāmām. Tīrais laiks varētu būt ap 5:35-5:40, pavelkot nedaudz garāku manu pulksteņa laiku. Oficiālā distance ir 52km, bet es teiktu, ka ir 51km ar astīti. Ja kādam gadīsies kādreiz martā būt DĀR, iesaku šo skrējienu pamēģināt!

Kopsavilkums: Pirmās sacensības, kad nevienā brīdī nepavīdēja doma, ka ir par grūtu. Nevis grūti, bet par grūtu, ka nevarēs, ka varētu stāties ārā. Un man vairs nav bail no attāluma. Vismaz no tā, kas ir nedaudz vairāk kā maratons. Šoreiz attālums likās tikai cipars galvā. Minimālajos apavos skriet ultramaratonus var un vajag – man nebija nedz tulznu, nedz zilo nagu, nedz jaunu traumu! Ak jā, vēl viena svarīga piezīme – ja ļoti vajag, nomazgāties pēc ultras var arī miniatūrajā izlietnē!

P.S. Tā kā taupot telefona bateriju priekš endomondo, bildes pa ceļam netaisīju, atlasīju dažas internetā – lai rodas priekšstats par to skaistumu, ko izbaudīju.