Stokholmas Jubilejas maratons

Viens maratons un deviņi dažādi skrējēji.

Mareks Šīrants (sm72), četrpadsmitais maratons.

(pievērst uzmanību 3:12-3:14)

Trase izrādījās ļoti kalnaina, tādēļ sanāca diezgan strauja tempa raustīšana, kas īpaši labi neatsaucās uz labsajūtu. Nav brīnums, ka 1912.gada Olimpiskajā maratonā tie letiņi “nolūza”. Jāsaka paldies organizatoriem par ļoti biežiem dzirdināšanas punktiem, jo sākotnēji klimatiskie apstākļi bija saulaini un pārāk silti. Īpaši patika pacilātā atmosfēra stadiona finišā ar glāzi garšīga bezalkoholiskā šampanieša un salīdzinoši labs skatītāju atbalsts daudzās trases vietās.

Ja nebūtu tik kalnaina trase, varētu ieskriet klasisko maratonu trīs stundās. Paeksperimentēju ar tempu, lai saprastu sevi un gūtu pieredzi priekš nākošā maratona.

Skrēju Olimpisko distanci, jo šajā pasākumā uz to lika galveno uzsvaru, un tādēļ, ka sapratu, ka nevarēšu pie šīs kalnainās trases ieskriet klasisko distanci trīs stundās.

Nākamais maratons: Valensijas maratons

Jānis Jekševics (janis.jeksevics), otrais maratons.

Trase bija negaidīti kalnaina, kas sagādāja pamatīgas problēmas distances otrajā daļā, vairākas reizes nācās pāriet soļos. Nepareizi novērtēju savus spēkus, kā rezultātā pirmo pusi veicu 13 minūtes ātrāk kā otro. Iespējams, ja būtu sadalījis savus spēkus proporcionālāk, rezultāts un pašsajūta finiša būtu labāka. Ļoti palīdzēja daudzie līdzjutēji, kas deva papildus spēkus un motivāciju. Patīkami, ka dzirdināšanas punkti bija tik bieži, praktiski katrā mazliet padzēros un aplēju skaustu ar vēsu ūdeni. Šīs bija grūtākās sacensības, kurās esmu piedalījies.

Nepieciešams krietni vien vairāk kilometru treniņos, lai pasākums būtu baudāms arī pēc 25km. Pirms maratona izvēlētā ēšanas sistēma strādā labi (R. Rozes aprakstītā organisma badināšana bez ogļhidrātiem un pēc tam trīs dienu intensīva to uzņemšana). Nepieciešams vairāk par šo painteresēties un striktāk ievērot ēdienkarti.

Maratons ārpus dzimtenes robežām ir krietni vien baudāmāks kā mājās. Esot dzimtenē, līdz pēdējam ir vēl desmitiem lietu, kas ir jādara un jāpaspēj, atliek krietni vien mazāk laika baudīt pašu sagatavošanās procesu. Iesaku katram kaut ko noskriet ārpus dzimtenes un uz pasākumu ierasties vismaz divas dienas iepriekš.

Divi kilometri beigās vairs lielu lomu nespēlēja, pašsajūta atļāva, tāpēc skrēju pilno distanci. Pie viena varēja arī divreiz izskriet cauri stadionam.

Nākamais maratons: Valmieras maratons.

Ivars Dzērve (Ivars), pirmais maratons

Jau no rīta pamostoties sapratu, ka nav “skrienamā diena” – tāds vispārējs smagums ķermenī,  pakāpšanās pa trepītēm dobji atbalsojās deniņos, it kā maratonu būtu jau noskrējis.  Tomēr, tā kā biju tik pareizi gatavojies ar ogļihdrātu bremzēšanu/uzlādēšanu, atturēšanos no kafijas un alkohola, pastiprinātu šķidruma uzņemšanu, utt, galu galā arī 107 EUR gluži tāpat negribējās atdot, tad gāju uz starta ar domu, ka izstāties vienmēr var paspēt, bet var arī NOSKRIET.  Drošības pēc ieliku kabatā arī Stockholm Card, ja nu atpakaļ jābrauc ar vilcienu :) .  Jostiņa ar savu enerģijas dzērienu un želejām līdzi, lai arī nedaudz vairāk jāstiepj, tomēr pārbaudītas vērtības. Želejas biju paņēmis ar aprēķinu, lai nenonāktu līdz organisma tauku dedzināšanas spēju pārbaudei, bet visu ceļu nodrošinātos ar ātri pieejamo enerģiju.  Gatavošanās posmā biju notestējis 5:15/0:45 skriešanas/iešanas režīmu, kas man ļāva salīdzinoši viegli trīsdesmitnieku pieveikt ar ~ 6:30 min/km, kas pirmajam maratonam būtu pat ļoti labs temps. Tomēr kalnainā trase ātri vien mani no šī ritma izsita, jo kaut kā stulbi būtu skriet pret kalnu un tad iet lejā soļos. Tā nu cīnījos ar kalniņiem kā prazdams, cenšoties vienīgi tomēr kaut kā turēties zem 7:00 min/km. Nezinu, kurš kilometrs, bet redzu Mareku, kurš pavisam nedaudz aiz līderu grupas skrien jau atpakaļ. Lai veicas! Mani panāk un apdzen Signis, kurš startējis nākamajā grupā 10 minūtes vēlāk. Šķiet, tas ir ap kādu 13. – 14. km. Paralēli kalnu radītajām problēmām arī motors šodien nebija sevišķi noskaņots uz varoņdarbiem – jau pie 15. km pulss bija augšā līdz 150, tā kā nācās piebremzēt, lai nepārbaudītu Zviedrijas medicīnas līmeni.  Pusceļu – 20 km – sagaidīju jau totāli noplīsis. Nekādu “sienu” neizbaudīju – laikam tāpēc, ka lēnām rāpos tai pāri visu ceļu no 20. līdz 42. kilometram. Sajūsmināja mani zviedru aktīvā līdzi jušana un uzmundrināšana, kas nebija izsīkusi pat tad, kad garām skrēja piecu un sešu stundu maratonisti. Daudzi bija salikuši trases malā galdiņus, nobruņojušies ar Alus kastēm, desiņām, un visas dienas garumā varēja izklaidēties, skatoties uz jocīgajiem, kas sevi pakļauj šādam pilnīgi nevajadzīgam stresam un veselības bojāšanai.  Lai gan likās, ka ceļš nekad nebeigsies, tomēr olimpiskais stadions ar 40 un 42 km izvēli klāt gan. Kārdinoši bija izbeigt tās mokas jau pie 40 km, tomēr kaut kādas morālā spēka paliekas sagramstīju, lai atkal skrietu ārā no stadiona pēc pēdējiem 2 kilometriem. To, cik šie pēdējie kilometri bija grūti, jau visi, kas skrējuši, tāpat zina, nav man te, ko atkārtoties.  Finišs ļaužu pilnā stadionā, medaļa, ūdens, krekliņš, recovery paka un tad jau varu piebiedroties pārējiem, kas jau paspējuši pārģērbties un nosalt.  Viena lieta no darāmo darbu saraksta ir atķeksēta. Vairs nekad. Ja nu vienīgi vēl – paskatīties, vai līdzenuma maratons ir tikpat grūts, un tad vairs nekad.

Pirmā pieredze – maratonu var uzorganizēt perfekti. Pačurāt 10, 5, 2 minūtes pirms starta – lūdzu, bez rindām. Bez rindas nodot un saņemt savas drēbes – lūdzu.  Trasē izvēlēties, ko dzert – ūdeni, enerģijas dzērienu, tēju, kafiju, apēst citronu, banānu, apelsīnu, enerģijas batoniņu – lūdzu. Pat piecu stundu maratonisti netika apdalīti. Finišā nemīņāties uz vietas, meklējot ūdeni – lūdzu, viss kā konveijerā.  Otrā pieredze – jaunekļiem ar teju pusgadsimtu plecos maratons ir grūta pieredze un man joprojām nav pārliecības par to, ka tas ir jāatkārto. Sajūtas finišā, vakarā, naktī un nākamajā dienā ir tālu no “laimes hormona”.  Trešā pieredze – slavenais video ar tiem džekiem, kuri pēc maratona nevar uzkāpt pa trepēm, ir feiks.  Pēc maratona nekas nesāp, pa trepēm var ne tikai kāpt, bet arī skriet, un to stīvo steberēšanu ir izdomājuši džeki, kas grib pazīmēties, lai visi redz, cik grūtu darbu viņi ir izdarījuši.  Ceturtā pieredze – minimālajos apavos var noskriet maratonu un justies labi gan distances laikā, gan pēc finiša.

Nākamais maratons: ja nu tāds kādreiz būs, tad tikai ārzemēs. Un trases profils būs apstāklis.

Ivars Šleiners, pirmais maratons

Iepējami maksimāli labi ar šī brīža izjūtām un domām pirms tam, ja nav pilnīgas nojausmas kā. Ir laika trūkums treniņiem. Skrienu patiesībā savas veselības uzturēšanai. Pieredzē ir tikai pusmaratoni un nedaudz agrāk 24h rogainigs.  Otrā puse distancei fiziskā dēļ, protams, gāja par 1h ilgāk. Pietrūka savlaicīga želejas paciņa, kura “atradās 6km tālāk”. Bez krampjiem un tulznām ar līdzjūtību pret tiem, kam tā nepaveicās.

Nākamais maratons: ne tik drīz.

Aivars Veiss (Aivars), vienpadsmitais maratons

Stokholmas jubilejas maratona starts un finišs bija stadionā, kurš var lepoties ar vislielāko uzstādīto pasaules rekordu skaitu vieglatlētikā. Tas un stadiona simtgadīgā vēsture, fakts, ka trase izveidota, atkārtojot 1912.gada olimpiskajās spēlēs veikto distanci, nevarēja neatstāt suģestējošu iespaidu un piešķīra šim pasākumam īpašu šarmu.

Zināju, ka trase būs kalnaina, bažījos, ka jūlija vidū Stokholmā drīzāk būs karsti nekā vēsi, tāpēc ātrai skriešanai negatavojos, nolemjot pilnībā izbaudīt skriešanas svētkus un Finiša Sajūtu. Tas arī man izdevās!

Šajā rakstā izlaidīšu visu to, kas saistās ar maratona EXPO, pirmsstarta kopīgo noskrieniešu foto un tamlīdzīgām lietām. Sākšu ar to brīdi, kad devos uz savu starta koridoru, un pabeigšu ar to brīdi, kad šķērsoju finiša līniju. Par pārējo, iespējams, citreiz un/vai citā vietā.

Pulcējoties starta koridorā pirms ieiešanas stadionā, satiku Raiti – viņš gozējās saulītē. Tā ap pusdiviem dienā aizvējā jūtami karsēja saule, palikt tur man nešķita laba ideja, tāpēc, meklējot ēnu, devos uz beigu galu. Tur jau omulīgi bija iekārtojies Andulis, kurš vienmēr ir izcēlies ar savu apdomību un viedumu. Tā, izvairoties no burzmas, es kopā ar Anduli pirmās starta grupas pēdējā rindā iegāju stadionā. Arī uz stadiona skrejceliņa izdevās atrast ēnu, papozēt fotogrāfiem un, izmantojot pēdējās dažas minūtes pirms starta, arī vēl kārtīgi pastaipīties.

Starta šāviena zalve, ko izpildīja ķēniņa Gustava armijas sešpadsmit kareivju ierinda kā no kinofilmas „Velna kalpi”, bija tik varena, ka lika satrūkties. Pat puspasaules maratonos sabijušais Andulis teicās tādu grāvienu iepriekš nevienos mačos nesastapis – dižgabala starta vēstījums mūsu piejūras ķeizarpilsēteles pusmaratonā salīdzinājumā tāds vārgs pļukšķis vien esot (Anduļa teikto nepierakstīju, tāpēc to restaurēju pēc atmiņas).

Pirmais aplis bija stadionā pilno tribīņu priekšā un tas, protams, bija ļoti pacilājošs brīdis un pozitīvi uzskaņoja turpmākajam skrējienam.

Pirmo kilometru biju turpat blakus Andulim. Tad nāca pirmais kalniņš un ceļš veda lejup. Skrējās raiti un lielas burzmas nebija. Taču pēc brīža manu sajūsmu piezemēja atskārsme, ka atpakaļceļā šis pats kalniņš būs jāpievar pretējā virzienā – pret kalnu, un tas nebūt vairs nebūs tik jautri. Ar to pašu brīdi es samazināju ātrumu un sāku skriet sev tīkamā un komfortablā ātrumā, aktīvi vērojot apkārt notiekošo. Man konkrēta plāna vai izstrādāta grafika šim maratonam nebija. Vienīgais, ko man nebūtu gribējies, tas ir, pavadīt distancē vairāk kā četras stundas – pirms nepilniem diviem mēnešiem tā es biju nesteidzīgā solī turējis tempu Rīgas maratonā.

Bija daži skrējēji, kuri bija tērpušies pagājušā gadsimta sākuma apģērbā, vairāki, kuriem bija daži vēsturiski aksesuāri, daudzi, tajā skaitā arī Andulis, kuri bija galvā uzsējuši organizatoru sarūpētos baltos lakatiņus, kādus bija lietojuši vēsturiskā 1912.gada skrējiena dalībnieki.

Īpaši pacenties bija gaišmatains puisis ar lielām ūsām elegantā un nevainojamā melnā smokingā ar vesti, baltu kreklu, tauriņu, galvā cilindru un iespaidīgu spieķi padusē. Jau pa gabalu varēja redzēt, cik gan viņam, nabadziņam, bija karsti, kā jau ap desmito kilometru lija sviedri, taču turējās viņš apbrīnojami cēli un iznesīgi. Es viņu uzslavēju un teicu, ka, manuprāt, viņš ir labākais un ir pelnījis pirmo vietu vēsturisko tērpu konkursā, ka es balvu būtu piešķīris tieši viņam.

Turpceļa lielāko daļu es pavadīju divu izcili atraktīvu itāļu sabiedrībā. Viņi nepārtraukti komunicēja ar skatītājiem – gan lieliem, gan maziem, tādejādi pozitīvi „uzvelkot” arī pārējos līdzskrējējus. Viens no itāļiem neizlaida gandrīz nevienu iespēju sasveicināties ar bērneļiem un/vai viņu māmiņām ceļa malās. Brīžiem viņš pat apstājās un paskrēja atpakaļ, lai varētu tikt pie ceļa pretējā pusē sveicienam pastieptajām plaukstiņām. Arī es tā aizrāvos ar augstāk minēto personu sveicināšanu, ka pēc kāda laika konstatēju, ka arī manā leksikā ir ienācis un pamatīgi aizķēries itāļu „čau”.

Tā laiks un kilometri pagāja nemanot. Tik vien kā ievēroju vienu stāvu kāpumu un vēl stāvāku noskrējienu lejup. Sarēķināju, ka atpakaļceļā šis nopietnais izaicinājums varētu būt ap 33.kilometru, un tāpēc nolēmu vēl vairāk pietaupīt savus spēkus.

Distancē satiku arī dažus savus kolēģus. Pirmais pretim kā dzeltena raķete lidoja sm72. Tas notika tik pēkšņi, un ātri, ka paspēju tik kaut ko īsu un nesakarīgu viņam uzsaukt. Nebiju gaidījis viņu tik tuvu skrējiena līderiem, nodomāju, ka vēl taču pat simts cilvēku nav skrējuši pretim! Pēc krietna laika manīju Jāni, taču viņš nepamanīja mani. Dzirdēju, ka kāds uzrunā mani, atskatoties pamanīju Raiti. Turpceļā vairs nevienu nepiefiksēju. Atpakaļceļā satiku vienīgi Signi.

Atpakaļceļš šķita daudz garāks un ilgāks – ainavas jau vienreiz redzētas, cilvēku ceļa malās mazāk, itāļi kaut kur pačibējuši, bet pats galvenais – kājas sāka kļūt arvien smagākas. Vienu labumu gan varēja atrast – atpakaļceļā bija iespēja vērot pretim skrienošos.

Atmiņā palicis brazīlietis, ietinies karogā, rokā turot un spaidot kaut kādu zaļu un pūkainu rotaļlietu, kura izdvesa dīvainas skaņas. Iespējams, tas bija tas pats skrējējs, kurš no starta stadionā pa apli visiem pa priekšu aiznesās „mērkaķa” ātrumā un tad, apstājies pie izejas no stadiona, vicināja savas valsts karogu.

Netālu no Sigņa skrēja vīrietis ar no metāla stieplēm veidotu konstrukciju, kura novietota uz galvas tā, lai tajā iestiprinātais burkāns atrastos sprīdi priekšā degunam.

Bija francūži, kuri bija pielikuši lielas ūsas, galvā uzvilkuši bereti, kā apmetni pie pleciem piestiprinājuši savas valsts karogu, rokā paņēmuši bageti. Protams, arī zviedrietes, kuras uzvilkušas baltas mežģīņotas, cakainas zeķu gumijas…

Pat neraugoties uz visu iepriekš minēto, mans solis ar katru nākamo kilometru pamazām kļuva lēnāks un lēnāks. Kāpums, par kuru biju bažījies, izrādījās vieglāks nekā biju gaidījis, taču noskrējieni no kalna lejā vairs nešķita tik tīkami un gaidīti. Arī tajos bija jāsāk īsināt soļus. Sāku jau domāt par to, kāpēc man bija jāpiesakās uz Tallinas maratonu, kurš notiks jau pēc pusotra mēneša. Ir taču tik forši paskraidīt tāpat vien – nekur nesteidzoties un tik, cik tīk. Un ne grama vairāk.

Ar laiku parādījās arvien vairāk „staigātāju”. Vienu no tiem kādā kāpumā uzrunāju, aicinot nepadoties, jo finišs vairs nav tālu. Uzrunātā izrādījās dāniete, kura tūlīt pat atsāka skriet. Teica, ka šis esot pirmais maratons, kurā viņa esot uz mirkli pārgājusi soļos. Šis viņai esot pēc skaita 19.maratons, bet tik grūts un kalnains pirmo reizi. Arī man uz brīdi pazaudētā motivācija skriet bija atgriezusies! Konstatējām, ka Rīgas un Kopenhāgenas maratoni parasti notiek vienā un tajā pat dienā maijā, papļāpājam vēl par to un šo, tad, novēlējis saglabāt spēku un labu noskaņojumu līdz finišam, devos tālāk, jo šis temps man tomēr šķita par lēnu. Sapratu, ka tad, kad nav garlaicīgi, ir pavisam cits smeķis skriešanai, tāpēc turpināju komunicēties.

Panācu vienu somu. Arī kādu kilometru nopļāpājām. Viņam nākamais maratons Helsinkos augustā, arī viņš teica, ka tik kalnainu maratonu kā šis, viņš vēl nav skrējis.

Vienā no kāpumiem panācu vienu plikpēdiņu zviedru, kurš kustējās pavisam, pavisam lēni. Biju ievērojis viņu jau kādā no pirmajiem kilometriem tieši sev priekšā. Sarunu neuzsāku, jo viņa seja bija pilna ciešanu.

Arī ar frančiem man saruna neizdevās. Viņi gan runāja daudz un ātri, taču es gandrīz neko no teiktā nesapratu. Tāpēc mums bija grūti uzturēt sarunu, kaut gan runāt viņiem patika un to viņi darīja ar prieku. Kādu laiku paklausījies viņu jautrajā tērgāšanā un mēģinājis uzminēt, ko viņi man jautā, diezgan drīz atvadījos un skrēju tālāk.

Pēc tam kādā kalniņā starp „staigātājiem” sazīmēju abus „savus” itāļus. Ar neviltotu prieku, ka šamējie atradušies, un platu smaidu uzsaucu viņiem turpceļā patapināto „čau!”, tādejādi paužot savu sajūsmu par atkalredzēšanos. Abi redzami atplauka, atdzīvojās, taču aicinājumam sekot neatsaucās. Ja tā labi padomā, tad viņi jau tos 42 kilometrus varēja jau ar uzviju būt noskrējuši, metot līkločus, lai sasveicinātos ar līdzjutējiem abās ceļa pusēs.

Stadions tuvojās, pēdējā kalniņā „staigātāju” bija vairāk nekā skrējēju. Kā pēc pasūtījuma sāka rasināt sīks spirdzinošs lietutiņš. Vēl kreisais pagrieziens ap tumši brūno stadiona vārtu mūri un es jau esmu uz sarkanā paklāja – stadiona skrejceliņa, tūkstošiem skatītāju pilno tribīņu priekšā. Tablo rāda 3:48 ar sekundēm. Izbaudīdams mirkli, sarēķinu, ka man pēdējai cilpai divu kilometru garumā ir vēl 12 minūtes ar „astīti”, lai iekļautos četrās stundās, jo starta līniju šķērsoju vairāk nekā minūti pēc „velna kalpu” naidnieku un Rīgas atslēgas tīkotāju starta šāviena zalves.

Pirmais kilometrs ved lejup no kalniņa, pēc apgrieziena punkta – atpakaļ. Lejupceļš padodas viegli un es domās apceru finiša saldmi. Esmu aizsapņojies tā, ka nepamanu un nesadzirdu pretim skrienošā Raita sveicienu. Tā vismaz viņš apgalvo, ka tur tajā laikā bijis un mani uzrunājis. Būs vien viņam jātic.

Pāris simtus metrus pēc pagrieziena atpakaļceļam uz stadionu manu uzmanību piesaista zviedrs, kurš, kaklu snaikstīdams, no pretējās puses, kas ved uz leju, pārskrien trases manā pusē, kas jau vijas augšup kalniņā, un it kā, pēkšņas vajadzības spiests, dodas krūmiņos. Pēc mirkļa viņš mani jau apsteidza. Es palūkojos atpakaļ – jā, no šīs vietas var saskatīt apgrieziena punktu un skaidri redzēt, ka tajā nav novietotas čipu kontroles ierīces. Izrādās, ka arī starp mūsu pārjūras ziemeļu kaimiņiem atrodas šādi eksemplāri.

Šo epizodi man neizdodas izmest no galvas līdz pat ieskriešanai stadionā. Taču nonākot uz sarkanā paklāja skatītāju pilno tribīņu priekšā visas negatīvās emocijas tiek kā ar slotu aizslaucītas un pārņem Finiša Sajūta. Ja Aivars703 ar lielo burtu raksta vārdu „alus” , tad es – „Finiša Sajūtu”. Un to es šoreiz izbaudu lēni un nesteidzoties! Stokholmā tā bija aptuveni 300 metru garumā, tik tālu pa skrejceļu bija līdz karaliskajai ložai, taču arī šis attālums, lai kā arī negribētos, skrienot pat pa kādu no ārējiem celiņiem, kādreiz beidzas ar finiša līniju. Un tad arī pēc brīža viss ir beidzies un arī sakāpinātās emocijas noplakušas… Lai atkal nokļūtu līdz šim īpašajam dvēseles stāvoklim, ir jāgaida Tallinas maratons pēc pusotra mēneša. Maratons ir beidzies, lai dzīvo maratons!

Nākamais maratons: Tallinas maratons

Andulis Šmidlers (Andulis), septiņdesmit ceturtais maratons

* Kalniņi prasīja vairāk enerģijas, nekā gaidīju! Lustīgi skrēju labi ja ~19 km, tad kļuva grūtāk. Laikam jau tomēr pārķēru mazliet 5.-15. km posmā… Ap 22.-23. km sajutu labās kājas Ahileja cīpslu. Kaut kas jauns, jo krietnus četrus gadus tā nebija sāpējusi (kopš NRM-2008). Pēc 400mg ibumetīna komplektā ar paša saražotajiem endorfīniem – pierima, normāli tiku līdz finišam. Nākamajās divās dienās gan manāmi sāp pie slodzes, jāklibo.

* Izdevās varens finiša uzrāviens pa stadionu, pats par sevi pabrīnījos.

* Laiks gandrīz ideāls – vasarai. Sākumā drusku saulīte, pasilts; drīz apmācās. 22…19 ºC. Galvā biju retro stilā uzsējis organizatoru izsniegto kabatdrānu, to pēc ~7 km gan noņēmu – saules vairs nebija, tikai velti sautēja pakausi. Vējiņam to (pakausi) appūšot, jutos labāk.

* Skatītāju atbalsts lielisks! Uzdrošinos apgalvot – labākais, kāds pieredzēts visos maratonos… ja nu varbūt vēl Barselonā vietām bija kas līdzīgs…

* Noorganizēts labi. Īpaši patika atmosfēra iepriekšējā dienā maratona expo – pirmajās stundās atgādināja lauku zaļumballi pirms 100 gadiem. :) Daudz tautas tā laika apģērbos, leijerkastnieks centās, un tā… Pa expo un olimpisko stadionu dzīvojos vairākas stundas. Noskatījos 20 minūšu filmu par 1912. gada olimpiādi (zviedri malači, arhīvā saglabājuši simtgadīgus kadrus). Pastaigāju līdz ekskursijai pa stadionu.

* Būtu jauki, ja šo turpmāk organizētu kaut vai reizi 10 gados. Līdz 200-gadei – baidos, ka pārāk ilgi būs jāgaida.

* Ja jau bija iespēja noskriet visu – kāpēc gan to neizmantot? Esmu drusku pārsteigts, ka 42,195 km veicēji palikuši mazākumā. Gaidīju, ka būs otrādi.

Nākamais maratons: Daugavpils 50km un droši vien Valmieras maratons

Raitis Gržibovskis (raitis1898), sestais maratons

Šis kopumā bija mans 6. maratons, bet “tikai” pirmais ārpus Latvijas. To apvienoju ar kuģošanu pirmo reizi ar prāmi un būšanu pirmo reizi Zviedrijā.

No Rīgas izbraucu jau ceturtdienas pēcpusdienā un Stokholmā biju piektdien no rīta. Samērā veiksmīgi izdevās nokļūt līdz stadionam. Būtu pat pagājis garām, ja nebūtu daudzie cilvēki skriešanas apģērbā – no ārpuses stadions man vairāk atgādināja nocietinājuma mūri. Maratona EXPO dabūju numuru, lakatiņu, ko varēja siet uz galvas, nobildējos kopā ar “Noskrieniešiem”. Tālāk jau devos meklēt tūristu informācijas centru, lai tiktu pie sava “City Card”. Tā kā jēdzīgas kartes man nebija, sanāca nostaigāt kādu lieku stundiņu, līdz beidzot šo info centru atradu. Pēc tam vēl neliela pastaiga līdz savam hostelim, kas atradās pašā vecpilsētā (Gamla Stan). Pēc nelielas atpūtas jau devos tālāk- uz Vasa muzeju apskatīt burinieku. Pie muzeja bija diezgan gara rinda, kas tomēr ļoti ātri kustējās uz priekšu – dabūju pagaidīt tikai kādas 15min. Apskatījis kuģi, devos tālāk uz Aquaria Water Museum un beigās vēl Skansen – zviedru “Brīvdabas muzeju”. Pašā vakarā vēl aizbraucu līdz Globe Arena, lai apskatītu pilsētu no augšas. No visas šīs staigāšanas bija izdevies iegūt palielu tulznu uz papēža, tāpēc vakarā vēl domāju, kā un vai nevajadzētu nolīmēt to, lai maratona laikā netraucē, tomēr sestdienas rītā izskatījās, ka būs OK.

Sestdien pirms maratona kārtīgi izgulējos, mazliet ieēdu un, paņēmis līdzi tikai somu ar dzeramo, devos uz metro. Tajā rītā izskatījās, ka lielākā daļa pasažieru ir tādi, kas dodas skriet. Izkāpjot no metro, vienkārši devos līdzi skrējēju pūlim, līdz nokļuvu līdz mantu nodošanai. Ieradies biju ļoti laicīgi, tāpēc, atdevis somu, devos paskraidīt/pasildīties. Vienā brīdī sapratu, ka pirmsstarta bildēšanos esmu nokavējis, tāpēc devos uz pirmsstarta pulcēšanās koridoru, kas tobrīd jau bija diez gan pilns.

Aptuveni  10min pirms starta tikām ievesti stadionā. Sajūta fantastiska, skatītāju atbalsts milzīgs. Pēc brītiņa – starts. Jau no paša sākuma man bija doma, ka neesmu ieradies rezultāta dēļ, tāpēc iesāku skrējienu pavisam mierīgi. Pirmo kilometru biju noskrējis netipiski lēni- 5:46. Pēc tam gan ātrums mazliet palielinājās, bet centos mazliet bremzēt ar domu, ka atpakaļceļā spēkus vajadzēs, lai tiktu augšā visos tajos kalniņos, kur bija tik forši skriet lejā. Ļoti palīdzēja nepārtrauktie skatītāju saucieni. Atmosfēra trasē un tās malā vienkārši fantastiska. Pirmā puse pagāja ļoti viegli. Rezultāts pirmajā “pusmaratonā” ~ 1:50. Diezgan ļoti nebiju steidzies. Atpakaļ skrienot, viss it kā likās tīri labi līdz aptuveni 30.km. Pēc tam “sākās maratons”.  Jo tālāk skrēju, jo mazāka bija vēlme mēģināt uzskriet katrā nākamajā kāpumā. Diezgan sāku zaudēt ātrumu. Jau Rīgā biju izlēmis, ka skriešu maratonu tādu, kāds tas ir mūsdienās, t.i.- pieveikšu tos 42km, nevis palikšu pie “tikai” 40km atzīmes. Ieskrienot stadionā, kur bija jāizvēlas, kuru distanci skriet, tiku pie nežēlīga dūrēja sānos. Rezultātā paskriet nevarēju vispār. Kā mēģināju skriet – dūrējs klāt. Tā tos atlikušos 2km praktiski nogāju – laiks divos kilometros ap 18 minūtēm. Lēni, lēni paskrēju tikai mazliet pirms ieskriešanas atkal stadionā un pēdējo gabalu pa stadionu. Tāpat kā startā – arī finišēt stadionā, kas ir pilns ar skatītājiem, ir vienkārši fantastiski. Rezultāts – sliktākais manu maratonu vēsturē – 3:58:52. Bet ne tas rezultāts ir svarīgs – galvenais, ka ir pieveikts šāds neatkārtojams maratons. Ja turpceļš uz Stokholmu bija mierīgs, tad atpakaļceļā nakts vidū tā cītīgi sāka šūpot kuģi. Kādas divas stundas nevarēju normāli pagulēt – sajūta ne pārāk laba. Bet mājās esmu ticis, tā kā viss ir labi.

Nākamais maratons: Valmieras maratons.

Ģirts Dejus (dzii), trešais maratons

Sākotnējais temps sanāca par strauju.  Vainot var visu, sākot ar pārtrenēšanos, pārāk lielu šķidruma uzņemšanu, pastaigām iepriekšējā dienā, kā arī visu citu. Vēlāk, kā ierasts, nāca “otrā elpa” un jau varēju finišēt skrienot, nevis soļojot.

Jābūt mazāk optimistiskam par spējām, ko jau zināju, bet nevarēju pretoties. Šobrīd plānots atkal ieturēt lielāku treniņpauzi līdz nākošajam maratonam. Skriešana netiek pamesta, bet noslēgta vienošanās par nepieciešamo pusmaratona laiku, lai skrietu nākošo maratonu.

Soļojot pa vidu nolēmu, ka nebūšu pelnījis skriet klasisko distanci. Kā arī nevēlējos pārlieku samocīt sāpošo pēdu.

Nākamais maratons: nav plānots

Dmitrijs Ničipors (dima.h2o), piecpadsmitais maratons

Bija jau feini. Ierados Stokholmā sacensību dienā no rīta. Svētku sajūta nepameta ne brīdi. Starts un finišs Olimpiskajā stadionā – fantastika, tādas sajūtas nebija izbaudītas nevienā maratonā. Oficiālais starts 13:48, kur tas redzēts? Kādus pirmos 10 km skrējām kopā ar Jāni, izklaidējām viens otru. Labs kalnu treniņš sanāca ar iespēju pieminēt simtgadīgus varoņus. No pasākuma tikai tas labais.

Tauta, kad brauciet no Stokholmas centra uz Skavstas lidostu ziniet, ka pēdējais autobuss aiziet 20:00. Visi kas ieradušies, piemēram, 20:25, nonāk pie retoriska jautājuma – a ko tagad? Var patusēties autoostā līdz kādiem 00:15, tad jūs met ārā. Atkal jautājums – a ko tagad? Līdz kādiem 01:30 var iet uz dzelzsceļa staciju, met ārā. A ko tagad? Līdz kādiem 02:00 var patusēties metro uz palodzītes. A ko tagad? Pastāvēt līdz 03:30 laukā un sēsties autobusā uz lidostu. Un jā, Skavstā pa nakti palikt lidostā nedrīkstot, vismaz ne guļammaisos. Nu kaut kā tā, interesanti. Šī bija mana īstā izturības pārbaude šoreiz, maratons tāda izklaide vien.

Nākamais maratons: Tallinas maratons

Sacensības rezultāti (meklēt pēc Lettland)