Stirnu buka Pelēkais kardināls

Viņam kūp galva! Ne tikai no rezultātu skaitīšanas Stirnu buka sacensību dienā, bet arī no ideju pārpilnības. Skrējieni, pasākumi, komandas, asprātīgi joki, tostarp arī šis žurnāls, ko turi rokās.  Ja endorfīni būtu narkotikas, tad viņš būtu mafijas krusttēvs, kurš radījis atkarīgo impēriju. Un viņš jau ir. Pamanāmākais aizkadra Stirnu buka dīdītājs – Signis Vāvere.

Uzvārda izcelsme?

Manam uzvārdam nav nekāda sakara ar VSK Noskrien Vāveres komandu un Stirnu buka Vāveres distanci. Pirmā ir meiteņu komanda un otro skrien bērni un iesācēji. Bet, jā, esmu katru no Vāverēm nobučojis un mani aicina uz viņu ballītēm. Un Stirnu bukā visbiežāk esmu skrējis tieši Vāveres trasi, jo man ir bērni un pats taku skriešanā esmu iesācējs.

Kā tevi izdevās pielikt pie strādāšanas Stirnu buka sacensību laikā?

Stirnu bukā nokļuvu, jo mācīju Rimantam taisīt web lapas un viņam tas diez ko labi nesanāca. Tāpēc pirmajā reizē vajadzēja palīdzēt ar dalībnieku reģistrāciju. Un iedod tik vellam mazo pirkstiņu. Rimants ir džeks ar vīziju, viņam ir izteikta uztvere par dabas skaistumu un viņš katrā Latvijas nostūrī atradīs, ko apbrīnot. Es nekad nespētu savirpināt teikumu – “izcili ainaviskas vietas,” lai arī man pašam šķiet, ka esmu gana romantisks. Mežs ar taku ir mežs ar taku un pēc trīsdesmitā kilometra man ir vienalga, vai tur ir “senču senās dabas svētvietas” vai Rīga-Valmiera šoseja. Šoko ir vīrs ar vārdu. Sakodīs zobus, norīs apvainojumu, bet izdarīs. Tāpat, lai kas ar mani notiktu un lai ko es pats par to domātu, Gints pateiks kā ir – skarbi un patiesi. Mūsu mākslinieki Mareks un Aldis. Lai arī ne vienmēr mans praktiskums saskan ar viņu mākslu un lai arī nevaru ciest, ka nenotiek pēc mana prāta, bet Stirnu buka bildes ir izcilas, mājas lapa, žurnāls, Stirnu buka krekli ir baudāmi, skaisti. Droši vien neviens nezina, ka Mārtiņš bija tas, kurš Rimantam turēja roku un iedrošināja, romantiskās vīzijas ielika plauktiņos; viņš spēj visu pragmatiski noregulēt. Un visas Stirnu buka meitenes, kas ceļas kopā ar mums, palīdz visur, kur var, dara lietas, ko ikdienā nedara. Un tas arī piesaistīja Stirnu bukam, ka vari būt daļa no kaut kā tik spēcīga, ka kopā ir sanākuši cilvēki, kas dažu gadu laikā kļūst par draugiem. Un tā jau nav nekāda strādāšana – Stirnu buks ir dzīves veids.

Stirnu buka laika ņemšanas komanda ar bosu

Tu paspēj gan pats mežā ielēkt, gan pastrādāt, lai citi lec?

Pirmos gadus varēju arī pats skriet, bet, tā kā man skriešana pa takām un pauguriem baigo baudu nesagādā, atradu arvien vairāk un vairāk lietu, kur iesaistīties. Šogad jau man piešķīra rāciju un austiņas, un varu staigāt apkārt ļoti svarīgs. Pagājušo gadu pārsvarā skrēju kopā ar mazo bērnu, jo pirmie kilometri gāja diezgan raiti, bet pusceļā kājiņas palika maziņas un vairāk nevarēja paskriet. Tagad esmu iesaistījis mammu, vēl dažus, kas paskrien kopā ar bērnu. Bet pats jau smejos, mani bērni pa šiem gadiem jau tā iejutušies Stirnu bukā, ka paši atbrauc un vakarā tikai jāatceras, cik tad no viņiem jāsavāc uz mājām. Piereģistrēsies, atradīs, ar ko kopā skriet, noskries, dabūs ēst un pat dažreiz tiks pie bezmaksas saldējuma vai končām.

Vai tu vari mierīgi laika ņēmēju komandu diriģēt, kamēr citi lec mežā?

Kopš Stirnu buks pats nodrošina rezultātus, atkrīt jautājums – skriet vai neskriet. Viss laiks aiziet vērojot, kā skrien četri tūkstoši buku un ka tik kāds nepazūd. Lai visi Jāņi un Pēteri būtu piereģistrēti kā puiši, vāveres neskrietu Lūšu distanci, bet tik un tā mežā vienmēr kaut kas notiek. Kad nolēmām darīt paši, mums teica – problēmas būs, izdošanās ir atkarīga no tā, cik labi būsiet sagatavojušies tās risināt. Tā nu tā Stirnu buka diena paiet un galu galā redzi tikai tos, kas ir uzvarējuši vai tos, kuriem nav kaut kas sanācis un ir izstājušies. Bet man ir paveicies ar komandu. Reāli varu visu dienu sēdēt pie datora un darīt to, ko vislabāk māku. Mārtiņš tiek galā ar visu tehniku, brauc uz mežu, gādā elektrību, sakarus, savelk vadus un puiši visu pieskata, un parūpējas par daudziem sīkumiem. Vēl neesmu apmierināts un tas arī motivē darboties, domāt un risināt.

Kāda nākamā lielā avantūra ‘niez’?

Himalaji rudenī. Man patīk formāts, kur katru dienu skrien saprātīgu distanci un galā tiec pie kaut kā liela. Un šāds risinājums ir izveidots Nepālā apkārt Manaslu virsotnei, kura ir pasaulē astotā augstākā. Deviņās dienās 170 km ar Manaslu bāzes nometnes apmeklēšanu 4800 m augstumā un pārejas šķērsošanu 5160 m augstumā. Gulēšana klosteros un aizskriešana līdz Tibetas robežai. No distances viedokļa nekas traks. Vairāk noskrēju septiņās dienās. Bet šeit būs nopietni kalni, visam jābūt līdzi, un nebūs veikali un internets. Tikai tu un tavs skrējiens. Un vēl Rimants.

Tavi trīs sapņu skrējieni, pirms kļūt par vectētiņu?

Nu, lai kļūtu par vectētiņu, ir deviņu mēnešu jautājums, un viss atkarīgs no Danielas, nevis no manis. Bet viņa ir prātīga, un man vēl ir kādi pieci gadi.

Kad es skatījos filmu par Barkleja maratonu, domāju, ka tas ir kaut kas, kur es gribētu piedalīties. Skaidri zinu, ka nevaru to izdarīt, bet iekšā kņud. Negribētu tās mokas 60 h garumā, lai finišētu, un gadus pirms tam, lai satrenētos, bet piedalīties gribētu. Tas būtu viens labs sapņu mērķis.

Otrs ir populārākais multi-stage Marathon des Sables. Viss pašam jānes līdzi; smiltis, karstums, hardcore. Es visādām tādām figņām neticu, bet, kad finišēju savā pirmajā šādā pasākumā Urālos un taisījāmies doties mājās, tad Permas lidostā bija izstāde par Marathon des Sables. Tāda kā norāde uz nākamo mērķi. Tur gan ir daži izpildāmi mājas darbi. Kolka-Dubulti un Rīga-Valmiera plāns man nedodas rokās. Bet tas tuksneša maratons ir otrs sapņu mērķis.

Trešo man grūti izvēlēties. Biju dažus gadus atpakaļ izdomājis skriešanas projektu ar septiņiem dažādiem maratoniem tepat Latvijā – Lattelekom Rīgas maratonu svētdienā, Rīga-Sigulda pa šoseju pirmdienā, Serpentīna maratonu otrdienā, maratonu stadionā trešdienā, pa pludmali ceturtdienā, maratonu pa taisno no punkta A uz punktu B piektdienā un, izmantojot savu šarmu, – Stirnu buka Lūsi maratona garumā sestdienā. Vai arī izskriet maratona ceļazīmes. Ja kaut kur Latvijā un ceļa zīmes rakstīts “Valmiera 42” vai “Muļķu ciems 42”, tur ņemt un aizskriet. Bet vecums nenāk viens, idejas un sapņi ir lielāki par varēšanu. Bet tā ir laba atruna, jo esmu sasodīti slinks. Kārtīgi trenētos un noskrietu maratonu ātrāk par 3:15 kā nieku. Bet, ja jāizvēlas, tad finišēt Vilkaču maratonā.

Ko tu ēd vai pīpē, lai visam ņemtu enerģiju?

Man ļoti garšo pasta un alus. Bet būtu labi, ja tas tā nebūtu. Un bieži jau nevis enerģijā ir problēma, bet laikā. Skrienot maratonu, nevar gribēt izglābt darba incidentu, aizvest bērnus uz ballīti un nomazgāt traukus. Gribētu skriet maratonu katras brīvdienas, iemācīties labāk spēlēt bungas, rakstīt kulinārijas šoviem scenārijus, vairāk laika veltīt bērniem, ierīkot mazdārziņu, doties pārgājienos vai suni uztrenēt par cirkaču. Tai pašā laikā gribu neko nedarīt, klausīties dziesmas, skatīties seriālus, pētīt ēdienu vēsturi vai spēlēt videospēles ar bērniem.

Sometimes you eat the bear, and sometimes, well, he eats you

Kā sieva tevi iztur? Četri bērni, darbi, skriešana, skriešanas ceļojumi… Kāds ir laimīgas laulības dzīves noslēpums?

Neiztur. Esmu neprecējies. Mazie bērni pusi laika dzīvo ar mani un mēģina mani izturēt. Bet nedomāju, ka bērni, darbi vai skriešana ir pie vainas. Laimīgas laulības dzīves noslēpums droši vien ir tur, ka tu to otru spēj izturēt tādu, kāds viņš ir. Un dikti mīli. Attiecības ir kā maratona skriešana. No sākuma pārķer startu un viss liekas forši, skaisti, rozā brilles. Vienalga, ka asfalta maratonu esi sācis skriet ar treila apaviem un liekas nesvarīgi, ka nākamais dzeršanas punkts ir pēc mūžības. Svarīgs ir tikai tas otrs vai maratons. Pēc desmit kilometriem arī viss vēl ir labi. Varbūt dažas kilometru atzīmes, ka līdz finišam vēl 36 kilometri, ir likuši tev aizdomāties, ka nebūs nekāda pastaiga parkā, bet spēka daudz, viss patīk un tikai smaidi. Pusē jau ir nogurums, labāk gribētu alu iedzert, nevis saņemties un pamasēt mīļotai saskrietās kājas. Tālāk jau aiziet sevis žēlošana, kāpēc man vienmēr jāmazgā trauki, jādāvina puķes un jāizņem bērni no dārziņa, kāpēc dusmojies, ka atnāku no rīta mājās sapriecājies. Pēc trīsdesmitā kilometra jau besī viss – ne tā pielikts rāmītis, pārāk ziņkārīgi esi paskatījies uz māsu vai, kā es reiz dzirdēju, – tramvaja sliedēm grūti pārcelt kāju skrienot. Protams, ir arī laimīgie brīži un finišs, medaļa kaklā, glāze pelnīta alus. Vienīgi attiecības te nebeidzas un visu vajadzētu atkal no sākuma un tā, ka tie grūtie kilometri nav tik grūti, vai arī, ja ir grūti, tad domā par to sākuma eiforiju vai finiša baudu. Attiecības ir maratons, kas nekad nebeidzas. Neizstājies, kad grūti, un pēc finiša neieslīdi eiforijā, bet gatavojies nākamajam.

Skrienot Vilkaču maratonu

Vai tici horoskopiem?

Es zinu, ka esmu Jaunava, bet neticu viss. Tur jau nav īsti, kam ticēt. Cilvēka dzīvē viss notiek tā, kā tas cilvēks grib, lai notiek. Nav tādas laimīgās vai nelaimīgās dienas, kad veiksies mīlestībā vai kad neiet no mājas ārā. Ir tādas, kad tu gribi, lai viss sanāk, un centies pielikt pūles tam, lai izdotos, un tādas, kur laid gar ausīm, nepievērs uzmanību vai dari pavirši. Bet saprotu, ka kaut kam ir jātic, uz kaut ko ir jāpaļaujas. Ja nevari uz sevi, tad uz ģimeni, reliģiju, dabas spēku, bet ne horoskopiem.

Vai plāno atsākt rakstīt savu kulināro blogu?

Es laikam nevarētu būt rakstnieks, jo nespēju sevi piespiest rakstīt rakstīšanas pēc. Ir brīži, kad gribu savas domas, sajūtas, pārdzīvojumus un piedzīvojumus uzrakstīt, un tad to daru. Droši vien sasniedzu sava kulinārā bloga kulmināciju ar ikmēneša slejām Dienas ēdiena lapā, un viss. Nevaru teikt, ka nekad vairs, bet ne tagad. Visas grāmatas gan vēl stāv centrālajā vietā dzīvoklī un pa retam kāda tiek beidzot izlasīta vai atdāvināta draugiem, kuri atver savus restorānus.

Larry – 1700+. maratons, Signis – trīspadsmitais

Par ko gribētu blogot?

Ja es par kaut ko gribētu blogot, es to darītu. Ja nenopietni, tad par to, kur labi maksā un nav jāiet uz darbu katru dienu. Bet tagad pa retam sajūtu prieku no tā, ka man ir ko uzrakstīt par skriešanu. Ka manis uzrakstītais ir kādu pavilcis kaut ko noskriet, saņemties un izdarīt vai vienkārši pasmaidīt. Stirnu buks paņem daudz brīvā laika un mēs paši šo Stirnu buka latiņu paceļam arvien augstāk un augstāk. Blogošanai jau vajag daudz laika, kad domām brīvi aizceļot, tā, ka droši vien neko vairāk par šo žurnālu no manis nesagaidīsiet.

Kāpēc tieši bīgli?

Ir vairākas tādas lapas, kur tu saliec parametrus – dzīvoklis, daudz jāskrien, jāpatīk bērni un ārā iznāk bīgls. Nav tie paši gudrākie, vairāk klausa savam degunam un nevis tev, bet ļoti patīk skriet un var noskriet daudz, bērnus uzskata par saviem cilts brāļiem un ļoti mīlīgi izskatās. Ejot ar bīglu pa pilsētu, var dabūt ļoti daudz uzmanības. Nu vismaz bīgls.

Vakars Zilajos kalnos ar Gintu Konošonoku

Kāds bija tavs pirmais skrējiens un tieši kāpēc sāki skriet?

Manuprāt, desmit reizes stāstīts stāsts. Šis mans skriešanas posms sākās pirms desmit gadiem. Pirms tam skrēju skolā, biju rajona čempions krosā, piedalījos orientēšanās sacensībās. Bet pirms desmit gadiem man vajadzēja kaut kādas pārmaiņas dzīvē. Ārsti nevarēja atrast, kur ir vaina manai biežai slimošanai, novēla visu uz slēpto stresu un ieteica vairāk uzturēties svaigā gaisā. Tā es sāku skriet. Bet skriet skriešanas pēc man trūka motivācijas un nolēmu trīs gados satrenēties uz maratonu, kā arī par visu to procesu rakstīt blogu. Tā pēc brīža radās VSK Noskrien, izveidojām labāko tempa turētāju komandu Baltijā, nostiprinājām skriešanas vīrusu Rimantam un, man šķiet, skrējēji no VSK Noskrien vēl aizvien ir vairākumā Stirnu bukā. Un tāpēc katrs Stirnu buks ir kā satikšanās ar labiem draugiem un veciem domubiedriem.

© Es esmu Stirnu buks Ι 03 Piebalga I 2018. I Pilna žurnāla versija pieejama šeit.