Stipro skrējiens 3

„Atkal, tu?”
„Nē, nē” smiedamies atsaucos, rādīdama savu dzelteno aproci.
Apmēram šādi iesākās mans līdzbraucējas ceļojums uz „Stipro skrējienu 3” Cinevillā.

Ideja par līdzbraucēju radās kā vienmēr iepriekšējā vakarā. Transports tika sarunāts ar vārdiem, tad no rīta ap 9.00 zvani. Vienā no sarunām apsolīja mani izvārtīt dubļos, jo kā es braucu tikai skatīties. Tā kā auto izbrauc no Valmieras puses, tad man ir daudz, daudz laika. Tieši tik, lai precīzi aizietu līdz pieturai (kurai pabrauca garām) un iekāptu iekš Indras auto uz Brīvības ielas vidū pirms luksofora. Ceļš līdz Tukuma – Jelgavas šosejai, kā jau pie mums ierasts. Jo tālāk, jo jautrāk. It īpaši Jūrmalas apvedceļš ar daudzām mazītiņām bedrēm gandrīz visa ceļa garumā. Pagrieziens, tad 7km un policijas ekipāža laipni norāda braukt vien tālāk līdz nākošajam krustojumam. Un no šī brīža smaids no manas sejas nepazuda, jo Es ieraudzīju to mašīnu jūru, kuras izstiepušās brauca gan mums pa priekšu, gan tās, kuras sekoja mums. Vēl jo vairāk stāvlaukums pilns ar mašīnām (otrā pusē bija vēl viens tik pat pilns stāvlaukums). Dalībnieki kā skudras pārvietojas un pucējas kā nu kurš māk. Lai nu kā. Dalībnieki sapucējušies, numurus sasprauduši jautri čalo. Organizatori dod pēdējos norādījumus, ka katrs neizietais šķērslis ir +10minūtes pie rezultāta.

Uz starta pirmās stājās dāmas. Daudz dāmas. Kā jau valsts svētkos pieņemts – himna. Un tikai pēc tam starta šāviens. Nevar saprast, kas vairāk dalībnieki vai līdzjutēji.

Starts. Visi skrien pa pļavu tuvāk pirmajam šķērslim, līdzjutēji visus uzmundrina kā vien var. Pirmais pārbaudījumu – skrējiens šķērssāniski pāri kartupeļu vagām, tikai bez kartupeļiem. Klupdami krizdami, kājas augstu cilādami visi tiek pāri. Pārskrējiens un jau nākamais šķērslis jau dubļaināks un slapjāks. Vispār jau pirmos šķēršļus īsti neredzēju, jo nedomāju, ka viņi ir tik tālu izkaisīti. Nu labi klātbūtnes efekts pie katra no šķēršļiem līdzjutēja lomā ir iespaidīgs. Nākamais līdz kam paspēju aizskriet bija tīreļa purvs. Grāvis, bedre vai kā viņu tur sauc ar daudz peldošiem salmu mučkuļiem. Indra jau iznāk nedaudz sagurusi. Iedomājies kartupeļu lauku rudenī! Dubļainu, savagotu un ar sagāztiem baļķiem. Forši, ne? Augstu kājas cilādama Vizbulīte un Indra pieveic arī šo šķērsli. Ja augstu, tad augstu. Pēc kārtas piektais ir trepes iesākumā augšā un tad tik pat slīpeniski lejā.  Es jau piekusu skrienot blakus. Pārskrējiens un visi nonāk pie kafijas maisiem, kuri šūpojas. Runā, ka tas esot bijis viegli, jo maisi nav devuši gaidīto efektu (gāzuši nost no kājām). Guļbaļķu mājiņa – pirtiņa, dzeloņdrātis, dažāda augstuma sienas. Izskatās jau viegli, bet cauri viņai tiek tikai kāpelējot augšā un tad lejā. Sarežģīti. Grīdu mazgāt rāpojot pa zemi ir forši, bet vēl foršāk ir rāpot pa zāli pāri baļķiem, kam bonusā ne pārāk augstu virs galvas ir novilkts metāla siets. Un tā lēnām un pacietīgi kādus 30 metrus.

Es neesmu dubļus bridis. Kā skrien tā ieslīdi dubļu bedrē. Lai tiktu ārā ir roka jāpieliek, lai visi mēs uz priekšu tiekam. Un tā trīs reizes pēc kārtas. Jautāsiet kādas meitenes izskatījās – dubļainas, laimīgas, nogurušas, apņēmīgas. Runā, ka mežā esot bijis vieglāk – tikai koki, kuri nedaudz traucēja skriet. Un tas ierakumu grāvis ar ūdeni arī nekāds dižais nebija. Atpūta.

Taupot savus spēkus izlaidu pāris posmus. Bet nav viegli skriet ar fotoaparātu vienā rokā un Indras jaku otrā. Tā brīdi uzkavējos pie tīkla. No tās cilpas viņi visi iznāca viscaur slapji un nedaudz netīri pabijuši kārtīgos ierakumos. Šeit stāvot ieraudzīju daudz pazīstamu seju. Atgriežoties pie tīkla. Tas ir kaut kas tāds pa kādu bērni kāpelē. Ja skriesi pāri, kāja iekritīs dubļos/ūdenī. Mēs jau nebūtu līdzjutēji, ja nepateiktu, ka ir jāripo pāri nevis jālien kā to daži darīja.

Bija pagājušas šķiet 20 vai 30 minūtes, kad starts tika dots puišiem. Viņi bija daudz reizes vairāk un skrēja daudz ātrāk. Tikai trase vairs nebija pirmā svaiguma. Par komandām nemaz nerunājot.

Esi spēcīgs, rokās ir gana daudz spēka, vari iztikt bez peldes. Ja ne tad lieku reizi samērcēties līdz kaklam dubļainajā ūdenī arī nebūs nekāda vaina. Labi, ka ir virves, jo pa slapjo maliņu grūti būtu tikt augšā. Laimīgie laiku neskaita, bet pieveiktos šķēršļus gan. Ā, muciņas pa trīs. Viens divi un pāri, un vēlreiz viens, divi un pāri. Labi, no malas jau izskatās vienkārši. Vēl viena cilpa līdz kurai nepaspēju aizskriet. Jo bildējamie paliek aizvien vairāk un vairāk. Varbūt ne vairāk, bet izstiepjas gan. Un man nākas nedaudz paskraidīt. Iedomājies upes gultne tā uz metriem 200m varētu būt. Ar skaistām smilšainām malām un mālainu augsni apakšā sajukumā ar ūdeni. Forši. Kājas tādā cilāt nav diez ko ērti. Pārdomu brīdis par to, cik kārtīgi aizsēji apavus. Kas ilgi lien pa dubļiem, tas vēl ilgāk kāpj pāri aizsargvaļņiem. Pirmais elementāri, otrais jau grūtāk, trešais ar pakāpienu uz siena ruļļiem, tad ar striķu palīdzību līdz augšai. Pāri un vēl atpakaļ lejā. Ne viens vien sauc pēc palīdzības. Viegli jau nav. Organizatori arī nesolīja, ka būs viegli. Kamēr Indra kāpa, Vizbulīte vēl tikai skrēja, lai kāptu. Kamēr Vizbulīti bildēju, Indra jau bija aizskrējusi un pievarējusi lielo siena ruļļu kalnu un pazudusi kārtējā cilpā. Kur visus dalībniekus gaidīja foršs Rīgas sargu ierakumu tunelis pieneņu pļavā un, protams, Ložmetējkalns.

Riepas, riepas, riepas. Daudz riepas. Ne tikai plakanā virzienā uz lauka, bet arī sakrautas lielā kaudzē. Otrā pusē putas. Bērnība ne viens vien vannā ir salējis  putas un tās taisījis vēl lielākas. Tad šeit ir katra bērna sapnis daudz, daudz, daudz putas. He, putu ceļš norāda dalībnieku tālāko virzības gaitu pāri tramvaja sliedēm, pāri koka tiltiņam taisnā virzienā uz auto placi. Puiši šeit leca no viena auto uz otru, bet meitenes pievarēju katru mašīnu divas reizes (augšā un lejā). Dzelzceļa tilts, pieneņu lauks, niedres un ugunsdzēsēji. Tā jau ir. Ja drēbes paliek netīras, tad viņas ir jāmazgā. Putas bija, tagad skaista ūdens šalts (pēdējiem dalībniekiem jau vairs netika ūdens, bet gan vēl nedaudz dubļu šalts). Pirmo jau visi redzēja, bet otro gan nē. Mums skatītājiem otrā sagādāja vairāk jautrības.

Vecāki bērniem māca, ka uz dzelzceļa sliedēm un zem vilciena vagoniem spēlēties nedrīkst. Bet te dalībniekiem jālien zem dzelzceļa vagoniem tupus/rāpus. Arī ar uguni neļauj spēlēties, bet te gluži kā Jāņos visi skrien un lec pāri ugunskuram – trūkst tikai Jāņu zāles un vainadziņš. Tālākais skats gluži kā no Rūdolfa mantojuma – pirtiņa, dīķis un dalībnieki laimīgi peld viņam pāri. Trases tiesnesis sauc, ka dziļākā vieta tikai 2m. Varēja arī nepeldēt, ja nu galīgi pa aukstu un slapju likās, tad tikai bija jārēķinās ar liekām 10 soda minūtēm. Pēc tam, protams, jāsasildās izskrienot krosiņu pa tuvējo pļavu. Runā, ka tur bija pāris maziņas nenozīmīgas šķēršļu bedres. Es nezinu. Es jau stāvēju un gaidīju apņēmīgos dalībniekus pie pēdējiem šķēršļiem – slidkalniņa, kuram par pamatu paņemts visticamāk kāda futbola laukuma vārtu tīkls. Ja slidkalniņš, tad slidkalniņš – visātrāk lejā tikt ir šļūcot uz dibena nevis augšpēdus rāpjoties lejā. Daudziem tas arī izdevās. Vēl tikai izrāpošana cauri tunelim un pēdējie finiša metri. Tos pēdējos paskrēju līdzi Indrai un nemaz nevar teikt, ka viņai lēni gāja. Drīzāk es ar visu viņas jaku un foto netiku līdzi. Pārējos gan jau sagaidīju aiz finiša līnijas. Neilgi pēc tam finišēja arī Vizbulīte, Katrīna, Edgars un citas pazīstamas un mazāk pazīstamas sejas.

Nobeiguma vietā: Lai nu ar ko, bet ar kedām (nejaukt ar tautas valodā sauktām skriešanas botēm), nav prāta darbs skriet un vēl pa nelīdzenu pļavu, piedevām.