Sports & meditācija

Pēc nepilnas nedēļas Latvijā viesosies vairākkārtējs pasaulē garākā sertificētā (3100 jūdžu) skrējiena finišētājs, kā arī Ironman un citu atlētisku pasākumu dalībnieks – Stutišils Lebedevs no Ukrainas. Stutišils ir arī pieredzējis  lektors un vairāku grāmatu autors; pie mums viņš vadīs semināru  “Sports un meditācija”, kas sastāvēs no divām daļām.

Sīkāka informācija pieejama afišā un vēl sīkāka informācija pa afišā norādīto tālruni.

Šeit neliels paša gaidāmā viesa raksts par pieredzi pirms viena no startiem pasaulē garākajā skrējienā:

“Pēc daudzām dalības reizēm un finiša līnijas šķērsošanas pasaules garākajā sertificētajā (3100 jūdžu) skrējienā, es varu teikt, ka ticība sev ir pati svarīgākā īpašība, lai mēs dzīvē kaut ko sasniegtu. Es redzēju, izjutu un spēju novērtēt, kā ticība sev palīdzēja man sasniegt manu mērķi. Es domāju, ka daudziem cilvēkiem šī īpašība ir par vāju, lai veiktu būtisku progresu un gūtu panākumus. Mums vienmēr ir dota iespēja piepildīt savus sapņus, bet ticības trūkums saviem spēkiem un bailes kāpt pāri šķēršļiem novelk robežas mūsu spējām.

Lai gūtu jelkādus panākumus, vissvarīgākā ir ticība sev. Par to arī šis stāsts – par neparastu atgadījumu, kurš notika pirms manas trešās dalības 3100 jūdžu skrējienā.

Mans treniņš ticībai sev sākās dienā, kad bija paredzēts doties uz Ņujorku. Mēs ar sievu un meitu bijām atbraukuši uz Kijevas lidostu 50 minūtes pirms mūsu lidojuma, taču tad atklājās, ka esam atstājuši mājās savas pases. Sieva un meita satraukumā nobālēja. Bija skaidrs, ka nav iespējams paspēt aizbraukt uz mājām pēc pasēm un laikā atgriezties atpakaļ, tomēr nolēmu mēģināt to darīt. Tas bija brīdis, kad piedzīvojums sākās…

Parasti braucienam taksī no lidostas līdz mājām nepieciešamas 40 minūtes, bet šoreiz šai laikā es paspēju ne vien nokļūt līdz mājām, bet pat tikt atpakaļ līdz lidostai. Esot taksometrā pat uz sekundi neļāvu savā prātā ielavīties domai, ka tas varētu neizdoties. Apzinājos – ja ļaušos šai domai, tad tās būs beigas: mēs uz Ņujorku šodien neaizlidosim. Iekšējais miers un spēcīgā pārliecība, ka viss izdosies, bija mani glābēji.

Kad atgriezos lidostā, līdz lidojumam bija palikušas piecas minūtes. Reģistrācijas zonas darbiniece izrādījās labs cilvēks un bija gatava mums palīdzēt, jo es biju vienīgais cilvēks no Ukrainas, kam paredzēts piedalīties pasaulē garākajā sertificētajā skrējienā. Viņa piekrita mūs reģistrēt lidojumam, bet datorsistēma to vairs neļāva: oficiālais reģistrācijas laiks jau bija beidzies. Lai kā viņa centās, tomēr reģistrācija nebija sekmīga. Centos būt uzstājīgs sakot, lai mēģina mūs reģistrēt manuāli – datoru uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, nevis radīt šķēršļus. Sievietei nācās zvanīt lidmašīnas pilotam, un pilots piekrita mūs sagaidīt, kamēr reģistrācija tiks pabeigta un mums būs ļauts iekāpt lidmašīnā.

Kā vēlāk izrādījās, pilots lidmašīnā bija paziņojis, ka lidojums aizkavējas, jo jāsagaida VIP pasažieri… Protams, lidmašīnā mēs pirmās un biznesa klases vietām pagājām garām, līdz nonācām ekonomiskajā klasē, kur saņēmām pārmetumu pilnus skatienus no citiem pasažieriem. Kad bijām nokļuvuši savās vietās, spēju vien nočukstēt: “Nevaru noticēt! Esam aizkavējuši Delta Airlines lidojumu par pusstundu!”

Šī pieredze daudzkārt atausa atmiņā skrējiena laikā. Ceļojums uz mērķi sākas, kad iegūsti pārliecību, ka spēj to sasniegt. Nav svarīgi, cik reižu esmu finišējis 3100 jūdžu skrējienā, – katru reizi šī distance ir jauns izaicinājums. Ticība sev, kas nepieciešama šādu mērķu sasniegšanai, ir atšķirīga no mūsu nepastāvīgās un iedomīgās sajūtas “ES (!) to varu”. Šī ticība līdzinās klusai pārliecībai, kas lēni, bet pamatīgi – gluži kā sēkla – aug tevī.

Tajā gadā skrējienā es saskāros ar daudzām grūtībām: spēcīgas lietavas – mēneša norma nolija vienas dienas laikā; bija jāskrien pa pusei saliekušamies uz priekšu, lai pārvarētu spēcīgo vēju, kas arī lauza zarus tuvumā esošajiem kokiem; 40°C karstums, kad cilvēkiem ieteica palikt iekštelpās; bezspēks un miega trūkums, un daudzas citas lietas.

Kopumā, es varu teikt, ka šis unikālais 3100 jūdžu skrējiens priekš manis ir labākā dzīves skola. Es nekad neesmu saskāries ne ar vienu citu pasākumu, kurš ne tikai ir kā pārbaudījums tavām spējām, bet arī padara tevi stiprāku. Un tev ir pilnīga brīvība šo mieru un spēku, ko tu iegūsti no šī skrējiena, izmantot savā ikdienas dzīvē.

Es vienmēr esmu gatavs dalīties savā iedvesmā un motivācijā, kas ir pavērusi man ceļu, lai es sasniegtu pašus augstākos un izaicinošākos mērķus dzīvē.”

Raksta pilnā versija pieejama: http://www.stutisheel.org/motivational-talks/