Spartatlons 2014. Aizkadrā.

Pārdomas par Grieķijas braucienu sākotnēji tika paredzētas glabāšanai ģimenes arhīvā, tāpēc jau iepriekš brīdinu, ka formāts nav pateicīgs ātrai lasīšanai un ieteicams tiem, kuri ir patiesi ieinteresēti, kā skrējiens pa vēsturiskajām takām izskatās no atbalsta komandas skatu punkta.

Vairs neatceros īsti brīdi, kad Jānis paziņoja par dalību Spartatlonā. Laikam jau esmu apradusi, ka ultra skrējieni aizvien biežāk parādās Džo skriešanas „ēdienkartē”. Ir bijuši simtnieciņi, 24 stundu trakums un  Transgrancanaria, pēc kuras šķita, ka varbūt nevajag pašlaik vēl mērķēt uz sacensībām, kur ir kalnains reljefs. Protams – Džo viedoklis izrādījās akurāti tieši pretējs manējam, jo šajā skrējienā esot tikai viens, mazs kalniņš. Iespējams, ka tur savu artavu piesvieda skaistais Itālijas Alpu maratons pavasarī un Matīsa azartiskums jautājumā par Latvijas Spartatlona komandas veidošanu. Kad sacensību mājas lapā ieraudzīju parādāmies Jāņa vārdu, tad sapratu, ka septembra jubilejas nāksies svinēt Grieķijā.

Dalībai vēsturiskajā skrējienā no tiem, kas kvalificējušies un izlēmuši pieņemt šo izaicinājumu, ir 6 latvieši – Valdis Ņilovs, Matīss Vecvagaris, Laimonis Skadiņš, Pēteris Cābulis, Jānis Actiņš un vienīgā daiļā dzimuma pārstāve Marta Zumberga. Bet atbalsta komandā esam pieci – Sigita, Artūro, Dzintars, Mārtiņš un es. Pirms brauciena visa Latvijas komanda viesojas mūsmājās, lai tuvāk viens otru iepazītu un pārrunātu organizatorisko pusi.

23.septembra rītā braucam uz lidostu, lai kopā ar pārējiem VSK Noskrien spartiešiem dotos iekarot jaunas sportiskās virsotnes. Visi mūsējie, kuri plānojuši lidot ar šo reisu, ir ieradušies un saskaitīti. Pēc dažu stundu lidojuma izkāpjam Atēnu lidostā un steigšus metam nost savilktās drēbju kārtas. Grieķija mūs sagaida ar svelmi un stipru vēju, kurš līdzinās karstā gaisa plūsmai no fēna. Šķiet, ka sportistu izturība pēc pāris dienām tiks nopietni pārbaudīta. Atēnās esam rezervējuši dažādas nakšņošanas mītnes, tāpēc lidostā komandas ceļi uz laiku pašķiras. Mēs ar Džo noliekam mantas viesnīcā un laiskā solī ejam apskatīt seno pilsētu. Skatāmā ir daudz – Nacionālais dārzs ar noslēpumainām taciņām un bruņurupuču dīķi, Zeva templis un, protams, Akropole.

Kamēr staigājam pa vēstures takām, ir satumsis un iestājies tveicīgs dienvidu vakars. Nolemjam, ka jāuzkāpj vēlreiz līdz zvaigžņu gaismas apmirdzētajai Akropolei un jāapskata Spartatlona starta vieta. Tumsā pamanām klints bluķu krāvumu, kuru tūristi ir noslidinājuši līdz stikla kalna spīdumam, bet šķiet, ka no augšas var redzēt visu pilsētu. Rādu Džo, ka viens trakais rāpjas kalnā ar visu riteni. Jānis ieklausās un saka, ka kalna galā kāds runājot latviešu valodā. Nu ko, rāpjamies mēs arī augšā. Protams, kas tad vēl, ja ne mūsējie, iekarojuši virsotni – Matīss, Laimonis, Valdis, Pēteris, Sigita, Artūro un Dzintars ar riteni. Lūkojoties uz naksnīgajām Atēnām, iet vaļā skaļas diskusijas par turpmākajiem plāniem. Pēc brīža šķiramies, lai rīt satiktos jau citā pilsētas daļā, kur gandrīz visi nakšņosim vienuviet. Pirmā diena noslēdzas mājupceļā uz viesnīcu noraugoties trokšņainajā un dzīvespriecīgajā grieķu nakts dzīvē.

24.septembra rītā pamostoties, atceramies, kā vakar iemigām, klausoties varenā cikāžu orķestrī. Džo auj kājās skrienamkurpes un dodas apgūt Atēnu ielas, bet man laiks krāmēt ceļa somas. Pabrokastojam, izrakstāmies no viesnīcas, sagādājam Vodafon interneta karti, lai varētu vieglāk turpmākajās dienās komunicēt ar mājās palicējiem& līdzjutējiem, un braucam uz vienu no oficiālajām Spartatlona viesnīcām Glyfad rajonā. Ceļš ar tramvaju ilgst gandrīz stundu, bet ir tā vērts. „London”, kurā izmitināta Latvijas komanda, atrodas gandrīz pie pašas jūras. Iečekoties viesnīcā, izrādās, var tikai tad, kad ir apmeklēts oficiālais expo netālu esošajā „Fenix” un saņemta starta paka. Dodamies turp. Zālē pie reģistrācijas galda padsmit cilvēku rinda, kura nekust uz priekšu. Ir interesanti pavērot dalībniekus, starp kuriem manāmi daudzi pieredzējuši ultramaratonisti un Spartatlona uzvarētāji.

Mums priekšā stāv Polijas pārstāvis, kurš piesaistījis sev uzmanību ar to, ka ceļu no mājām uz Grieķiju noskrējis, līdzi velkot visu nakšņošanai un sacensībām nepieciešamo. Viena no organizatorēm uzrunā Džo, piedāvājot pētījuma ietvaros veikt veselības pārbaudes testu, kurš sevī iekļauj tūlītēju asins analīžu ņemšanu. Viņai nākas samierināties ar pieklājīgu atteikumu. Esam paguvuši izstāvēt rindu un dabūt visu vajadzīgo. Kamēr es krītu kārdinājumā un iegādājos kafijas krūzīti ar pasākuma simboliku, ierodas pārējā Latvijas komanda. Viņi ir braukuši ar metro uz Glyfad un pēc tam mērojuši prāvu gabalu kājām. Viesnīcā papusdienojam un sadalāmies pa numuriņiem. Džo ar Laimoni, Valdis ar Matīsu, Pēteris ar mūsu igauņu draugu Pēteri. Lai mums ar Sigitu, kā atbalstītājām, nebūtu jādodas meklēt naktsmājas citur, tad puiši vēlīgi izmitina savās istabās. Latviešiem tiek pirmais stāvs un iespēja vakaros sarunāties sēžot uz blakus balkoniem. Martai ar Mārtiņu gan istabiņa stāvu augstāk, bet Dzintars ar Arturo nakšņos Atēnu centrā.

Beidzot ir kāda stunda brīva, kuru izmantojam, lai aizstaigātu līdz zilajai, kristāldzidrajai jūrai un izvērtētu vietējā rajona veikalu piedāvājumu. Nemanot pienācis vakariņu laiks. Ēdamzāle piepildās ar sportistiem – argentīnieši, vācieši un, protams, arī mūsu kaimiņš – igauņu Pēteris, par kuru vēlāk jokojam, ka viņš guļ un ēd kopā ar latviešiem, bet izklaidējas ar draugiem no citām valstīm. Arī mūsu komanda nepilnā sastāvā vakariņo kopā,un sākas garas sarunas par gatavošanos lielajam notikumam. Tiek apspriests nododamo mantu saturs un pasmaidīts par plānotajām skrējiena stratēģijām. Jāpiebilst, ka ar apetītes trūkumu mūsējie nesirgst – porcijas uz šķīvjiem izskatās pamatīgas. Diena noslēdzas ar nelielu pastaigu, vakarēšanu pie vīna glāzes un sarunām caur balkoniem. Mēs ar Džo tiekam pie ekskluzīvas divvientulības romantikas ar cikādēm un snaudošu Babītes Čingonu aiz stiklotajām balkona durvīm. Laimonis nolemj, ka istabā ir pārāk tveicīgs un, spartiskā mierā paņēmis matraci, pārvācas uz dzīvi ārā.

25.septembris

Diena pirms Spartatlona. Gaisā pamazām sāk virmot spriedze. Pēdējā iespēja vēl pārplānot trasē līdzi ņemamās/nododamās mantas, kuras jāsapako maisiņos, jāaplīmē ar īpašu sacensību logo uzlīmi un jāuzraksta dalībnieka numurs.

Tā kā es kā oficiālais atbalstītājs esmu apņēmusies būt klāt visos kontrolpunktos, lai pasniegtu vajadzīgās lietas, tad mēs ar Džo pēc nesteidzīgām brokastīm varam vien morāli atbalstīt Laimoni sarežģītajā pakošanās procesā. Laika nav daudz, jo mantas ir jānodod „Fenix” viesnīcā līdz pusdienlaikam.

Čingons un abi Pēteri aizsteidzas, bet mēs ejam laiskoties uz pludmali. Jūras dibens ir klāts ar akmentiņiem, un, pasperot pāris soļus, jau attopies satriecoši siltā, sāļā un ļoti caurspīdīgā ūdenī līdz viduklim. Tā arī pavadām atlikušo dienas daļu – mirkstot jūrā un baudot saules peldes. Ir tik labi. Prieki nav pārāk ilgi, jo mūs gaida atkal grūts un nopietns pārbaudījums – pusdienas. Gardi papusdienojuši, dodamies katrs uz savu pusi – Džo atpūsties uz istabiņu un pārskatīt līdzi ņemamo ekipējumu, bet es izvēlos vēl stundiņu pavadīt pie jūras.

Pa to laiku Dzintars ir paspējis iegādāties oficiālo Spartatlona atbalsta komandas atļauju, lai varētu, braucot trasē ar riteni, palīdzēt Laimonim un arī citiem mūsējiem. Tas šoreiz nevienam gandarījumu nenesīs, tikai mazliet sarūgtinājumu gan. Jo izrādās, ka sacensību organizatori noteikumus var mainīt, kad un kā vēlas.

Vakarā paredzēta oficiālā pirmsstarta sapulce, kurā jāpiedalās gan dalībniekiem, gan atbalsta komandai, tāpēc pamazām sportisti no visām tuvējām viesnīcām plūst „Fenix” virzienā. Mēs beidzot esam pilnā sastāvā – sastopam smaidīgos Martu & Mārtiņu un mūsu velo atbalsta komandu – Dzintaru & Artūru. Organizatori sapulci sāk, iepazīstinot skrējējus ar Spartatlona jaunākajiem dalībniekiem. Daļa ovāciju tiek arī Latvijas komandai, jo mūsu Marta ir otra jaunākā no sacensību sarakstā esošajām dāmām. Tad seko īsa informācija par pasākuma norisi un jautājumu/atbilžu daļa. Te arī sākas dīvainības no organizatoru puses. Tiek gūts apstiprinājums jau iepriekš izskanējušajām baumām, ka atbalstīt dalībniekus ar velo tomēr nedrīkstēs. Tas ir pirmais šoka moments. Nākamais – tiek paziņots, ka visām lietām, kuras dalībniekiem trasē vajadzēs, ir jābūt nodotām organizatoriem. No atbalsta komandas neko ņemt nedrīkstēs. Speciālos gadījumos ir iespēja vajadzīgo nodot konkrētā kontrolpunkta darbiniekiem, lai tas pasniedz skrējējam vajadzīgo. Šis brīdis izraisa stresu arī mums ar Sigitu, jo puiši ir paļāvušies uz to, ka pasniegsim nepieciešamo. Pēc sapulces beigām vēlreiz mēģinām noskaidrot pie organizatoriem, vai esam pareizi sapratušas. Diemžēl izrādās, ka jā – grieķi ir atļāvušies izmantot savas tiesības un pamainīt atkal kaut ko. Šeit rodas jautājums – kāpēc tad vajadzīga atbalsta komanda? Mazliet vīlušies dzirdētajā, ar Jāni un Sigitu braucam uz Atēnu centru, jo ir jāizņem autonomā mašīnas, lai rīta gaismiņā varētu startēt. Pa ceļam izrunājam iespējamos scenārijus saistībā ar želeju/drēbju nodošanu. Džo nolemj neiespringt un skatīties, kā rīt viss norisināsies realitātē, jo citas alternatīvas jau vairs tāpat nav. Un izrādās, ka pareizi dara, jo situācija vēlāk izrādās pavisam savādāka. Mierīgi izdosies gan visu vajadzīgo atdot, gan arī uzmundrināt un apčubināt mūsējos. Tā teikt, tikai sīka iebiedēšana a la grieķu stilā, droši vien, lai neveidotu lieku haosu kontrolpunktos. Mums tas nostrādāja pirmajās trijās satikšanās reizēs, pēc tam jau mācījāmies no pieredzējušiem kolēģiem. Piemēram, ungāru skrējējam līdzi brauca busiņš ar atbalsta komandu, mazu farmācijas noliktavu un ēst gatavošanas iespējām uz vietas.

Esam ieradušies pilsētas sirdī mazliet par agru, tāpēc izmetam nelielu līkumu pa vecpilsētu – Sigita tiek pie suvenīriem, bet man izdodas pierunāt Jāni sameklēt aptieku, kurā ir nopērkams magnijs. Ir sajūta, ka ar divām no Latvijas līdzi paņemtajām pudelītēm varētu būt par maz. Beidzot „Avis” kantorī veiksmīgi saņemam kompaktus Hyndai & Škodas auto un varam ļauties visai interesantajai Grieķijas satiksmes plūsmai. Visvairāk emociju sagādā mopēdi un moči, kuri ir simtiem. Tie parādās nez no kurienes un tikpat zibenīgi pazūd. Izskatās, ka pagrieziena rādītāji vairumam auto pilsētas centrā nestrādā.

Laimīgi atgriežamies „London”. Mūs gaida vakariņas, kuras izvēršas arī par nelielu Latvijas komandas kopsapulci pirms nākamās dienas starta. Tiek nolemts, ka, lai neradītu lieku risku skrējējiem (un viņus nevarētu diskvalificēt par noteikumu pārkāpumu), velo tiks atstāti mājās. Atbalsta komandu sadalām uz diviem īres auto. Mēs ar Dzintaru vienā, Sigita ar Artūru un Mārtiņu otrā. Būdama visai introverta būtne, pirmajā mirklī nesajūsminos par iespēju tikt pie ceļabiedra visu 24 stundu garumā, lai gan, protams, rēķinājos, ka nāksies atbalstīt mūsējos. Sarunājam ar puišiem, ka gaidīsim viņus pirmajā oficiālajā līdzjutēju kontrolpunktā, uz kurieni no Akropoles starta vietas ved līdzjutējiem paredzētais autobuss. Mēs ar Sigitu esam izlēmušas mierīgi, rīta gaismiņai austot, atstāt pilsētu un nebraukt uz Atēnu centru, lai vērotu startu.

Vakars pirms lielā notikuma paiet visai rāmi. Mazliet vēl jāpieliek pūles, lai sapakotu pareizajās somās visu, jo mantas ir jāizvāc no numuriņiem un jāatstāj glabāšanā. Tā kā mums ir divi auto, tad nospriežam, ka ņemsim visu bagāžu līdzi.

Piestiprinām mašīnas logam organizatoru dotās uzlīmes un konstatējam, ka diemžēl nestrādā salona apgaismojums. Tas nozīmē, ka rīt nāksies izlīdzēties ar pieres lampiņu, ja tumšajā diennakts laikā būs vajadzība kaut ko sameklēt somās.

Kādu brīdi vēl mierīgi istabā pārrunājam rītdienas iespējamos scenārijus un tad dodamies pie miera. Brīnumainā kārtā izdodas pat aizmigt un pagulēt dažas stundas.

26.- 27.septembris

Pēc modinātāja zvana klusiņām pieceļamies un cenšamies netrokšņot, jo Laimonis vakarā izlēma, ka gulēs ½ stundu ilgāk par mums. Dodamies brokastīs. Džo mēģina tikt pie karsta ūdens savai līdzi paņemtajai putrai. Laipnā grieķu meitene nav informēta par Jāņa nepatiku pret kafiju un piedāvā ūdeni ņemt no automāta. Pēc īsas skaidrošanas problēma tiek zibenīgi atrisināta un putra izdodas vareni garda. Esmu nolēmusi šorīt beidzot normāli pabrokastot, jo nevar zināt, kā diena iegrozīsies un kad būs laiks, lai mierīgi paēstu. Kā par spīti, tieši šorīt uz galda pārsvarā tikai sausmaizītes un dažādi džemi. Vai nu rīts par agru, vai tiek domāts par to, lai spartieši nepārēstos. Labi, ka vismaz kafija manā jaunajā Spartathlon krūzē ir stipra un uzmundrinoša. Diezgan raitā tempā esam pabrokastojuši un dodamies uz istabiņu, kur sastopam Laimoni. Arī viņš šorīt dodas brokastot ar savu līdzpaņemto pārtiku.

Pēc brīža viesnīcas foajē piepildās ar satraukti čalojošiem sportistiem un viņu atbalstītājiem. Mēs pamazām kārtojam mantas pa mašīnām un sabučojam savus spartiešus.

Aši pagūstu nobildēt mūsējos, un tad jau autobuss dodas uz sacensību starta vietu. Arī mēs ar Sigitu kāpjam mašīnās, lai lēni un nesteidzīgi brauktu uz pirmo vietu, kur, pēc maratona garuma distances veikšanas, sportistiem ir oficiāli ļauts pirmo reizi sastapt atbalsta komandu. Ārā vēl aizvien ir tumšs, līņā lietus un, lai arī vēl pavisam agrs rīts, Atēnu ielās jau izveidojušies nelieli sastrēgumi. Jānis ir salicis vajadzīgos punktus GPS ļoti precīzi, tāpēc bez maldīšanās atrodam īsto mazpilsētiņu. Esam pāris stundas pirms plānotā laika, un kāds jautrības pilns brīdis mums paiet, meklējot vietu, kur jābūt kontrolpunktam. Pamanām tikpat izmisušu smagā auto šoferi, kurš acīmredzot arī meklē to pašu, ko mēs, jo vēlas izkrāmēt pārvietojamās, sacensībām paredzētās sirds mājiņas no savas mašīnas. Pacietīgi vērojam procesu un gūstam apstiprinājumu tam, ka esam pareizajā vietā. Īsu brīdi pēc ķemertiņu uzstādīšanas parādās arī pārējā organizatoru komanda, lai uzburtu laika ņemšanas paklājiņus, atspirdzinājumus un akurāti sakārtotu sportistu atstātās mantas. Apvaicājamies organizatoriem, ko mums darīt ar lietām, kuras nododamas mūsu skrējējiem. Grieķiete mūs mierina, sakot, ka viss būs labi, viņai esot padsmit gadu pieredze Spartatlona organizēšanā. Uzticamies un nododam savas paciņas viņas gādīgajās rokās. Pa šo laiku ceļmala un blakus esošais benzīntanks ir piepildījies ar atbalsta komandu mašīnām. Amerikāņi, ungāri, vācieši un citu valstu pārstāvji čalo un ar satraukumu gaida pirmos skrējējus. Solītais autobuss ar atbalstītājiem no Atēnām gan vēl nav ieradies. Saņemam Dzintara zvanu, ka tas apstājies dažus kilometrus pirms punkta un nav zināms, kad brauks tālāk. Puiši izlēmuši, ka nāks kājām, jo mums spraukties atpakaļ ar auto pa ļaužu pārpildīto trasi šobrīd būtu neprāts. Beidzot dzirdam, kā tālumā cilvēki uzgavilē pirmajiem skrējējiem. Jau pa gabalu esmu iemācījusies atšķirt pēc skriešanas soļa vairumu latviešu ultristu, tāpēc ieraugot ne mirkli nešaubos, ka tas ir Valdis. Ju-hū! Pirmais! Pēc 3:08 pieveiktas maratona distances. Metamies uzmundrināt un fotografēt. Valdis aši padzeras un smaidīgs dodas tālāk, kavēties ilgi nedrīkst, jo viņam uz papēžiem min Kurilo. Man par pārsteigumu, tālumā parādās dzeltenais VSK Noskrien krekliņš.

Neticu savām acīm, bet tas tiešām ir Džo. Arī viņš izmanto atspirdzinājumu galda piedāvājumu, paņem vajadzīgās lietas no organizatoriem (tās ir sakārtotas pēc numuriem uz galda) un prom ir. Parādās aizvien vairāk skrējēju. Uzgavilējam Laimonim un beidzot sagaidām arī samirkušo un mazliet nosalušo atbalsta komandu.

Pieņemu lēmumu doties uz otro plānoto atbalsta vietu, jo ceļš ir svešs un laiku nokļūšanai uz nākamo punktu rēķinu ar krietnu rezervīti. Sigita ar puišiem paliek gaidīt pārējos mūsu skrējējus. Mēs braucam uz 82. kilometru. Pa ceļam Dzintars mašīnā uzkur pirtiņu, jo no samirkušajām drēbēm piemeties neliels drebulis. Galapunktā nonākam visai veiksmīgi un diezgan ātri – vēl kāda stundiņa jāgaida līdz ieradīsies pirmais sportists. Izlokām kājas, apskatām kontrolpunkta iekārtojumu un tiekam pie atbalsta komandai paredzētajām siltajām pusdienām. Kamēr pusdienoju, mani uzrunā amerikāņu komandas līdzjutēji –viņi uzslavē Valdi un Džo par teicamo sākumposmu. Es pastāstu, ka mums ir vēl vairāki spēcīgi komandas skrējēji un saku, ka, protams, zinu arī dalībnieku, kuru viņi atbalsta. Kurš gan nav dzirdējis par Jonathan Olsen? Galu galā mūsējie ir cīnījušies kopā arī 24h sacensībās. Amerikāņu sejās parādās gandarīts smaids. Saule sāk karsēt aizvien spiedīgāk, un pulksteņa rādītāji neglābjami tuvojas brīdim, kad vajadzētu parādīties kādam no līderiem. Amerikāņu smaidīgās sejas pastiepjas mazliet garākas, kad viņi pamana, ka tuvojas nevis Olsens, bet Valdis, kurš vēl aizvien ir līdera pozīcijā.

Viņš tiek sagaidīts ar grandioziem aplausiem, fotografēts, filmēts un visādi citādi apbrīnots. Var redzēt, ka saules stari ir mazliet nogurdinājuši mūsu līderi – viņš izrāda vēlmi pažēloties par to, ka kaut kas kājā velkot. Mēs pacietīgi mājam ar galvu, ka saprotam, cik tas ir grūti, piesolam viņam magniju un mudinam doties tālāk. Kamerām zibsnījot, Valdis metas trasē. Pamazām parādās nākamie skrējēji, tai skaitā arī Džo. Viņiem nākas lavierēt starp kravas automašīnām, jo satiksme kļūst aizvien dzīvāka, bet punkts ir ierīkots pie krustojuma rūpnīcu rajonā. Džo sūdzību nav, bet var redzēt, ka karstums dara savu. Iespējams, ka te arī tiek pieļauta galvenā stratēģiskā kļūda, kura atsauksies uz skrējiena rezultātu. Bet par to mazliet vēlāk. Džo atsakās no silta ēdiena, tāpēc tiek padzirdīts, apčubināts un palaists tālāk. Arī Laimoņa gadījumā scenārijs ir visai līdzīgs. Kad Čingons pēc īsas pauzes ir devies tālāk, mēs sekojam viņa piemēram. Jādodas uz vietu ar skaisto nosaukumu “Ancient Korinth”. Taisnības labad jāpiebilst, ka tā kā ieskats par to, kas notiek kontrolpunktos ir dots, lai izvairītos no ārprātīgi gariem memuāriem, tad turpmāk tikai par spilgtākajiem momentiem no Spartatlona. Man tāds pienāk visai drīz un es ar to nebūt nelepojos. Šī ir pirmā pieredze ar autovadīšanu ārpus Latvijas, lai gan braucu jau padsmit gadus. Jāatzīstas, pirms sacensībām neiedziļinājos trases reljefā un, apsolot Džo stūrēt atbalsta auto, biju visai vieglprātīga, uzticoties viņa teiktajam, ka nekādi stāvie kalni nebūšot. Nu tādi, kā bija Kanārijās, noteikti nē. Tuvojoties Korintai, ceļš kļūst aizvien šaurāks, līkumaināks un stāvāks. Lieki piebilst, ka es savukārt aizvien bālāka. Kad brīnumainā kārtā esam tikuši pilsētiņas centrā, kura vairāk izskatās pēc milzīga skatu laukuma ar krodziņiem kaut kur mākoņos, mīlīgs grieķu puisēns smaidot rāda, ka apstāties var uz tās šaurās ieliņas, kura pēc manām sajūtām iet absolūti vertikāli uz leju. Vai tiešām viņš neredz šausmu pilno izteiksmi manā sejā? Šeit es pirmo reizi saprotu, ka Dzintars ir ideāls ceļa biedrs, kurš ne tikai uztur možu garu sarunājoties, bet arī absolūti mierīgā, profesionāla autoinstruktora tonī, sniedz padomus kā novietot mašīnu apstākļos, kad tas šķiet pilnīgi neiespējami. Ju-hū! Mission imposible ir paveikta. Atlīpu no sēdekļa, lai sameklētu vajadzīgās mantas un ietu lūkoties, kur atrodas kontrolpunkts. Tas ielikts centrālajā laukumā, kur nesteidzīgi pusdieno tūristi un brīnās par dīvaiņiem, kuri ik pa brīdim paskrien garām. Esam ieradušies tieši laikā, lai uzmundrinātu Valdi. Šķiet, ka šis punkts viņam nav nācis pārāk viegli un balsī dzirdamas nelielas šaubas. Mudinam viņu atspirdzināties un doties tālāk. Kad Valdis ir izzudis skatienam šaurajā ieliņā, es izmantoju pauzīti, lai iemūžinātu fotokadrā seno pilsētu un lūkojos, kur var dabūt ledus kafiju, lai mazinātu tveices radīto sagurumu. Diemžēl sapnis par laiskošanos dīvānā, baudot veldzējošu dzērienu, izkūp gaisā, jo laukumā ierodas Čingons. Laimonis vien uz pāris minūtēm piestāj laukumā, lai paņemtu vajadzīgo no Dzintara. Brīdi, kad viņš atstāj punktu, tajā ierodas mazliet saguris Džo.

Viņš mūsu patīkamajā sabiedrībā pavada minūtes desmit – sēžot krēslā, tukšojot magnija pudelīti un tērzējot. Tad arī viņam tiek dots laipns mājiens, ka tomēr nāksies skriet tālāk. Brīnumainā kārtā man izdodas, nesabuktējot nevienu auto, izkļūt no skaistās pilsētas.

Līkumojam starp olīvu audzēm no punkta uz punktu visas dienas garumā, ik pa brīdim apmainoties ar informāciju par trasē notiekošo ar Sigitu, Artūro un Mārtiņu. Katrā no turpmākajiem punktiem ir kāda epizode, kura spilgti iespiedusies prātā. Zevgolatio Čingons pārbiedē grieķu kundzītes novelkot zeķes, parādot asiņainās tulznas un pieprasot adatu, ar ko tās pārdurt.

Tam viņas īsti nav gatavas, tāpēc Laimonis atrisina šo problēmu saviem spēkiem, iztiekot bez paģībušām sievietēm. Latviešu atbalsta komandas meitenēm, piemēram, Rīga-Valmiera skrējienā, tā taču nebūtu nekāda problēma, vai ne? Ceļš uz Halkion ciematiņu atkal ved kalnos. Noliekot mašīnu stāvvietā, sajūtam spēcīgu deguma smaku. Satraucos, ka mūsu auto īsi pirms tumsas iestāšanās ir sācis kaut kas svilt. Ja nu kas, lai vēl pirms nakts iestāšanās var paspēt izsaukt palīdzību, kuru nomas kantoris ir mums apsolījis. Dzintars ķeras pie darba, pārbauda vitāli svarīgās vietas mūsu dzelzs rumaka organismā un konstatē, ka visam vajadzētu būt ok. Nomierinos un gaidu mūsu varoņus ieskrienam ciematā. Stāvot ceļa malā, kur atrodas galds ar atspirdzinājumiem, secinām, ka stiprā degošas gumijas smaka veidojas no garāmbraucošajām mašīnām, jo kalns ir stāvs un sajūga pedāļi tiek svilināti uz nebēdu. Pēc mirkļa parādās Valdis. Priecājos, redzot, ka viņš ir atguvis ticību saviem spēkiem un atkal smaida.

Ar Laimoni un Džo arī viss izskatās cerīgi. Tā kā sāk jau krēslot, ar puišiem tiek apspriesti jautājumi, kad, kur, kā tiks mainītas siltākas drēbes un ņemti lukturīši. Turpinam ceļot pa Grieķijas lielceļiem, ceļiem un brīžiem, šķiet, taciņām, kur spējīgas iziet vien kalnu kazas. Jāsaka, ka, iestājoties tumsai, orientēties apkārtnē paliek arvien grūtāk. Pāris reizes nesaprotamies ar telefonā ieprogrammēto karti un izmetam liekus līkumus, bet pilnīgi noteikti varu apzvērēt, ka tādās vietās diez vai savā dzīvē pie pilnas saprašanas un vadot auto vēl nonākšu. Laimīgi nokļūstam Malandreni ciemā. Kontrolpunkts ierīkots Mr.Dede’s krodziņā, kur pilnā sparā iet vaļā nedēļas nogales burziņš: dzīves svinēšana a la grieķu stilā. Krodzinieks apstaigā galdus, piedāvājot viesiem prāvus jēra ciskas cepešus un vīna karafes. Pašā priekšplānā novietots galds ar dalībnieku paciņām un dzērieniem. Omulīgā grieķu publika uzgavilē laukumā ieskrienošajiem sportistiem. Izskatās, ka daļa no skrējējiemto pat nepamana – dažs mocās ar krampjiem kājās, citu nomoka fizioloģiskas problēmas. Mūsējie turās braši: Valdis smaidīgs, Laimonis pēc iepriekšējā punktā izbaudītās masāžas arī možs, gribētos vien, lai Džo jūtas mazliet spriganāks, tāpēc domāju, kā palīdzēt. Bet visi ir sagaidīti un palaisti tālāk distancē.

Šeit mūsu nelielajā ceļojumā pienāk kritiskais punkts. Nezinu, kādas mēness fāzes ietekmē mūsu saprātu, bet ceļā uz vietu, kur esam sarunājuši, ka Džo pirms lielā kāpiena kalnā pārvilks siltākas drēbes, apmaldāmies. Pareizāk sakot, uz lielās autostrādes pabraucam garām norādei, kur bija jānogriežas no lielā ceļa. Tā kā tas ir maksas ceļš uz kura apgriezties nav iespējams, tad Dzintars noskaidro, ka nākamā iespēja nogriezties, lai tiktu uz mums vajadzīgo punktu, ir krietni patālu. Saprotam, ka varam nepaspēt noķert Džo, tāpēc meklējam risinājumu, ko darīt. Izlemjam doties uz nākamo vietu, kura ir jau pēc kalna, lai gaidītu viņu tur. Drošības labad turamies kopā ar citas valsts atbalsta komandas auto, lai nenošautu atkal greizi. Nonākot pareizajā pilsētā, sadabūjam organizatorus, kuriem lūdzam nodot ziņu Džo, ka mēs nebūsim sarunātajā vietā, bet gaidīsim nākamajā. Grieķi ir uzdevuma augstumos – viņi nakts laikā saceļ kājās trīs ciematu šefus, lai dabūtu vajadzīgo telefona numuru un nodotu ziņu. Nespēju iedomāties, kā jutās Dzintars šīs stundas laikā, piedzīvojot manas emociju izpausmes. Adrenalīna vilnis, nakts drēgnums un bezspēcīgas dusmas par to, ka biju tik neuzmanīga, darīja savu.

Šķiet, ka šī bija pēdējā vieta, kur distancē satikām Valdi, pēc tam jau viņš mūs sagaidīja finišā. Salonā tiek sakurta pirtiņa, lai sasildītos, nomierinātos un atpūstos. Uz brīdi iemiegu, un pamostoties ieraugu Čingonu jau dodamies projām no punkta. Īsais mirklis ir bijis pietiekams, lai mazliet tiktu galā ar satraukto prātu un nogurumu. Jāsaka, ka atceroties, kā izskatījās Džo, kad mēs viņu pēdējoreizi sastapām un zinot, ka viņam priekšā bija distances stāvākais kāpums, atkal sāku nervozēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka diviem mūsējiem (Martai un Pēterim) jau ir nācies pārtraukt dalību skrējienā. Par laimi, beidzot Jānis parādās un izskatās daudz enerģiskāks kā pirms tam – nakts vēsums ir piešķīris viņam otro elpu. Džo atsakās no siltajām drēbēm, uzvelkot vien termokreklu, pasmejas par mūsu autobraukšanas nedienām un prom ir. Vēlāk viņš pastāsta, ka pirms kalna viņu speciāli sagaidījis viens no galvenajiem organizatoriem, lai nodotu ziņu par to, ka nebūsim šeit. Džo ar viņu sirsnīgi patērzējis, padalījies iespaidos par noskrieto un tikai tad devies tālāk, tā arī līdz galam nesaprotot, kāpēc esam izlaiduši šo punktu. Jūtos atvieglota, ka viss nokārtojies labāk, nekā biju cerējusi, un apņemos vairs nepieļaut šādas kļūdas. Viens no veidiem, kā to darīt, ir braukt, vadoties pēc ceļa norādēm un uz ceļa savilktajām bultām. Tā kā drīz jau ausīs gaismiņa, tad to izdarīt kļūs krietni vienkāršāk. 57.punkts Zevgolatio pēc sajūtām atrodas nekurienes vai Šreka purvāja vidū: neliels miestiņš ar absolūti lielisku strūklaku galvenajā (un vienīgajā) laukumā, kurā izmazgāju no acīm rīta nogurumu, lai varētu sagaidīt uzlēcam sauli. Saprotot, ka bez gulēšanas un ēšanas tomēr nevarēsim iztikt, aši apēdam sasmērētās maizītes un izlemjam uz maiņām pagulēt.

Kad Čingons ir sagaidīts un pavadīts tālāk, ir Dzintara kārta nosnausties. Es drebinos, priecājos par skaistajiem dabas skatiem un uzturu dzīvespriecīgu garu kontrolpunkta dāmām un teļa lieluma sunim, kurš laiskojas mašīnas piekabē. Ilgi to nesanāk darīt, jo Džo ir paātrinājis soli, atguvis daļu iekavētā, cik nu tas iespējams, un klāt ir. Šeit arī tiek labota stratēģiskā kļūda, kuru minēju raksta sākumā. Kautrīgi piedāvāju Jānim pāri palikušās maizītes ar svaigo sieru un kaltētiem tomātiem eļļā, būdama 100% pārliecināta, ka viņš no tām atteiksies. Mans skrējējs ne tikai notiesā visas, bet saka, ka kārojoties vēl kaut ko sāļu. Es viņam jokojoties iesaku uzēst šķipsniņu sāls, uz ko saņemu atbildi, ka te jau nav. Pastāstu, ka jau kopš pirmā punkta uz visiem galdiem ir atrodami trauciņi ar sāli. Džo inspicē ēdienu klāstu, patiesi atrod sāls paku un ķeras tai klāt. Viņš pabeidz brokastot un dodas pieveikt nākamo posmu.

Kā noskaidrojām pēc sacensībām, tā izrādījās pareizā un īstā “raķešdegviela”, kura šoreiz bija nepieciešama. Īslaicīgi palīdzēja arī Čingona iedotā tūbiņa ar aminoskābēb, bet sāļus uzņemt bija vēlams jau otrajā kontrolpunktā. Iespējams, tad arī rezultāts būtu tuvāks plānotajam. Diemžēl sacensību sākumposmā par to neiedomājās ne pats skrējējs, ne es. Šī bija laba mācība turpmākajām sacensību reizēm par to, kam būtu jāatrodas somā, sevišķi tad, ja jāskrien tveicīgos laika apstākļos.

Modinu Dzintaru un arī mēs ripinām tālāk. Palicis pavisam salīdzinoši nedaudz – vien četri punkti līdz finišam. Sāk mākt miegs. Aprēķinam, cikos mūsu skrējēji varētu ierasties Tegea, uzliekam modinātāju un aizmiegam. Pamostamies gandrīz vienlaicīgi ar Laimoņa ierašanos punktā. Viņam radušās nelielas veselības problēmas, tāpēc viņš šajā vietā uzkavējas mazliet ilgāk, izmanto organizatoru piedāvāto iespēju atlaisties uz saklātajiem matračiem un pārdesmit minūtes atpūsties. Kamēr risinam Čingona ķibeles, punktā ieskrien arī Džo. Izskatās, ka pēc sāls ēšanas viņš atkal ir ticis zirgā. Sadzirdu ar karstu tēju un saku, lai tipina tālāk. Arī pati paņemu krūzīti karstā un saldā dzēriena, bet pusi izlaistu zemē, jo no aukstuma nežēlīgi dreb rokas. Grieķu meitene smejas, piedāvā iet kopā paskriet ar mani kādu kilometru, lai sasildītos, jo viņai arī salstot. Dzintars modina Čingonu, kā tika likts. Izskatās, ka nav viegli atsākt kustēties: pat skatoties no malas liekas ļoti sāpīgi. Taču Laimonis saņemas un spītīgi dodas pretī finišam.

Ceļš rītausmā vijas cauri pasakaini skaistām vietām pretī Spartai &Leonīdam, un tajā brīdī nešķiet svarīgi, cik noguris, nosalis vai izsalcis tu esi. Ir vien priecīgs satraukums par piedzīvoto mirkli. Toties, kad priekšpēdējā punktā nākas samērā ilgi gaidīt, liriskās sajūtas izplēnē, saprotot, ka, atskaitot tās pāris tomātmaizītes, vairāk nekas nav ēsts, kopš pamesta viesnīca.

Pamanu, ka no stāvlaukuma kafejnīcas visi nāk ar kafijas krūzēm. Žigli aizsprintoju pēc savas ikrīta devas. Saimniece ir laipna un nesteidzīga – viņa aprunājas ar katru no rindā stāvošajiem atbalsta komandu pārstāvjiem. Uzzinām, ka kādreiz ceļš gājis gar veikaliņa otru pusi un ka leģendārais grieķu skrējējs – Spartatlona uzvarētājs Yiannis Kouros ir viņas goda viesis un biežs ciemiņš. Mans laika limits ir izsmelts, tāpēc zibenīgi tieku galā ar gardākajiem Cēzara salātiem, kādus jebkad esmu ēdusi (plastikāta kārbiņā no lielveikala) un stiprāko kafiju mūžā. Pārspēj visus itāliešu variantus bez pūlēm. Sabīstos, ka nepiemetas sirdsklauves no šāda brūvējuma, bet ko nu vairs. Spēka pilna dodos atpakaļ. Dzintars tikmēr iegrimis aizraujošā sarunā ar kādu atbalstītāju. Visi nepacietīgi gaida savējos. Džo ir klāt. Atbrīvoju viņu no termokrekla, pieres luktura, ļauju mazliet panašķēties ar gardumiem un sūtu tālāk. Vēl pēc brīža Dzintars līdzīgu procedūru veic ar Čingonu, kurš atguvis pazaudētos spēkus un atkal skrien gana raitā solī. Iedomājos – diez ko šobrīd dara Valdis, kā viņam klājas?

223.kilometrā sagaidām Jāni, bet Laimoni ilgāk gaidīt nevaram. Izlemju braukt uz pēdējo punktu pirms Spartas, jo esmu apsolījusi savam spartietim tīru kreklu ar atbalstītāju simboliku, kurā finišēt.

236.km benzīntankā ieskrien Džo, viņš minūtes desmit pavada, pļāpājot un pārspraužot numurus pie krekla. Tad atvadu buča un solījums sagadīt finišā ar Dionīsa cienīgu dzērienu. Džo priekšā pēdējie 10km, bet mēs traucamies atpakaļ raudzīt, cik tālu Laimonis ticis. Sastopam viņu vienā no punktiem, kur atbalstītāji nedrīkst sniegt savu palīdzību, tāpēc varam vien uzmundrināt un pateikt, ka gaidīsim viņu pie Leonīda, jo atlicis vairs pavisam nedaudz. Laika līdz prognozētajam Džo finišam nav atlicis daudz. Lidojam uz Spartu un noķeram viņu pāris km pirms krišanas Leonīda apskāvienos. Rodas problēmas ar mašīnas novietošanu, jo viss ir pārpildīts. Galu galā sprinta solītī dodamies virzienā, kur jābūt finiša zonai. Dzintars ieaurojas “Džo! Re, kur Džo!” un metas skriet cauri pūlim ar ātrumu, par kuru nebūtu jākaunās pat Boltam. Es žēli paraugos uz savām slīdošajām vasaras klikatām un mēģinu tenterēt nopakaļ, cik ātri vien tas ir iespējams.

Nonākot galā redzu, ka Džo dzer no mēra dotā kausa, tiek pie diviem olīvzaru vainadziņiem, neskaitāmiem foto zibšņiem, bučām, rokasspiedieniem un pūļa gavilēm. Redziet, katru, kurš ir finišējis Spartatlonā, spartieši uztver kā slavenību un izturas pret viņiem ar milzīgu cieņu. Vēlāk jokojām, ka Valdis, ja būtu gribējis, bez piepūles būtu ticis pie daiļas grieķu sievas. Beidzot arī man izdodas apsveikt Džo ar finišu. Sastopam Pēteri un ļoti smaidīgu Valdi.

Ticiet man, viņam ir pamatots iemesls smaidīt – ne kurš katrs var ierindoties 10.pozīcijā Spartatlonā. Esam patiesi lepni, ka mums ir tāds komandas biedrs.

Valdis pavada Jāni uz zonu, kurā atrodas masāžas galdi, bet Džo atsakās no piedāvātajām procedūrām un baltajām čībiņām. Sameklējam labāko skatupunktu Leonīda tuvumā, lai pamanītu brīdi, kad Laimonis finišēs. Sildāmies saules staros, vērojam laimīgās finišētāju sejas un mazliet sākam svinēt paveikto, baudot sarkanvīnu, kuru biju apsolījusi Jānim sagādāt.

Ilgi sēdēt nesanāk, jo jādodas apsveikt Laimoni ar finišu. Viņš, atšķirībā no Džo, neatsakās no masāžas un baltajām čībām. Kamēr Laimonis relaksējas, izdalām mašīnā esošās mantas pēc piederības un stūrējam viesnīcas virzienā, kura mūsu gadījumā atrodas tieši finiša koridora taisnes galā. Saņemot atslēgas, tiekam laipni informēti, kur būs klāts vakariņu un brokastu galds. Serviss ir labs, numuriņš pieklājīgs. Lai gan šobrīd mūsu prasības ir visai piezemētas – karsta duša un mīksta gulta. Dušu izmantojam nekavējoties, pusdienas arī, gulēšanu gan atliekam, jo pēc mūsu aprēķiniem drīz finišēs Matīss. Steidzamies atpakaļ pie Leonīda, pa ceļam sastopot arī Sigitu un pārējo komandu. Pagūstam atrast vietas pirmajā rindā, lai pievienotos sajūsminātajiem grieķu līdzjutējiem, kuru tagad ir krietni vairāk nekā tad, kad finišēja Džo, un uzgavilētu mūsu liepājniekam.

Saviļņojošs ir mirklis, kad redzi tuvojamies skrējēju ar Latvijas karogu uz pleciem. Gandarījums un prieks par to, ko puiši paveikuši. Kad Matīss ir saņēmis olīvzaru vainagu, dzēris no kausa un ticis apsveikts, varam viņu atstāt Sigitas gādīgajās rokās. Sarunājam tikties rīt, svinīgajās pusdienās pie mēra, un šķiramies, lai dotos katrs uz sev iedalīto viesnīcu. Mīkstās gultas vilinājums ir pārāk kārdinošs. Džo vēlas kāju masāžu. Mazliet uzburkšķu, ka varēja jau nu ļauties daiļajām grieķietēm finiša zonā, bet neliedzu viņam šo mazo prieciņu. Uzliekam pulksteni, lai no rīta neaizgulētos, un dodamies pie miera. Īsi pirms ieslīgstu miegā, saņemu ziņu, ka Artūro un Dzintaram neesot, kur palikt. Vienīgais, ko varam piedāvāt, ir paklājs, jo nelielajā istabā ir vien gulta, galds, pāris krēsli un miniatūra izmēra priekštelpa starp drēbju skapi un vannasistabu. Saku, ja puišiem šāds ekstra komforts der, lai nāk tik šurp. Džo jau sen atslēdzies un, izdzirdot klauvēšanu pie durvīm, īsti nesaprot, kas notiek. Aši izskaidroju lietas būtību, ielaižu viesus, ierādu karaliskos apartamentus un dodos atpakaļ pie miera. No rīta mostamies ar sajūtām, kādas bija pēc ballītēm ļoti agrā jaunībā, proti – uz paklāja guļošiem jauniešiem. Iesmejam ar Džo par sevi un grieķu bohēmu.

Vai ir dzīve pēc Spartatlona? Protams, ka ir. Kāda? Mazliet lēnāka un nesteidzīgāka, bet tikai nākamajā dienā, kamēr jaunizceptie spartieši atgūst kāju vingrumu. Gana daudzi no viņiem vēl nākamajā dienā redzami šļūcam pa ielu baltajās čībās. Mums diena Spartā aizrit ātri.

Kopbilde pie Leonīda (tiem, kuri paspēj ierasties) un tad jau braucam uz pusdienām pie Spartas mēra. Tās tiek rīkotas pilsētas nomales krodziņā un nav ne miņas no iestīvinātas gaisotnes – komandas, sapulcējušās ap galdiņiem, bauda vīnu un dalās atmiņās par piedzīvoto. Tad seko īsa uzruna, dāvanu maiss piemiņai no Spartas (ar olīveļļu, vīnu, olīvām un citiem labumiem) un varenas pusdienas.

Visi runā, neviens tā īsti neklausās un ir īsti grieķisks burziņš. Mēs pārāk ilgi nekavējamies, jo jādodas atpakaļ uz Atēnām, lai nodotu mašīnas autonomā. Paķeram līdzi Dzintaru, Sigita – Artūro, jo puiši mitinās Atēnās netālu no vietas, kur ir mūsu galamērķis. Pārējie brauks ar busu. Tā kā atpakaļceļā stūrē Džo, tad varu vēlreiz nesteidzīgi aplūkot vietas, kuras turpceļā nepamanīju. Skaisti tie kalni, skaisti. Laiks paskrien nemanot – esam atgriezušies lielpilsētā. Atvadāmies no puišiem un veiksmīgi tiekam vaļā no auto. Atgriezušies viesnīcā pavakariņojam, aizstaigājam līdz zvaigžņu apmirdzētajai jūrai un liekamies uz auss.

Pēdējo dienu izmantojam lēnām, garām pastaigām, mirkšanai jūrā un Spartatlona noslēdzošajam notikumam – svinīgajām vakariņām. Lai tajās iekļūtu, ir jāuzrāda ielūgums iespaidīga auguma grieķu Apolonam. Pasākums ir visai efektīgs,ar bagātīgi klātiem, izsmalcinātiem galdiem, apbalvošanu un dejām uz skatuves.

Tāds daiļi pielikts punkts stāstam par Grieķijas piedzīvojumu, lai gan vairāk jādomā, ka izsaukuma zīme. Un šķiet, ka šis varētu būt viens no tiem sportiskajiem izaicinājumiem, kuru Džo kādreiz vēl varētu atkārtot.

Arī pēc atgriešanās mājās viss ir iekārtots tā, lai dzīve pēc Spartatlona nebeigtos. Noskrienieši mūs sagaida lidostā kā hokeja komandu pēc uzvaras pasaules čempionātā – ar ziedu pušķiem un strūdeli. Seko bilžu skatīšanās vakars Dzegužkalnā, jo Matīss ar Rozamundi ir ieplānojuši Sporta muzejā visus interesentus iepazīstināt ar Grieķijā paveikto. Jāsaka, ka, mums par pārsteigumu, zāle ir pilna ar cilvēkiem. Tas sniedz cerību, ka arī turpmāk Latvija tiks godam pārstāvēta vēsturiskajā skrējienā.

Kādi ir secinājumi tagad, kad pirmā jūsma mazliet noplakusi? Noteikti ir vērts braukt uz Grieķiju, lai skrietu Spartatlonu, protams, attiecīgi pirms tam sagatavojoties. Pēc redzētā un Džo teiktā – grūts, bet skaists skrējiens. Un noteikti ir vērts ņemt līdzi atbalsta komandu. Tas ir lielisks piedzīvojums arī viņiem. Varu apgalvot, ka mans adrenalīna un laimes hormonu slieksnis bija tuvu maksimālajai atzīmei. Vislabāk nosvinētā dzimšanas diena nedēļas garumā un sava veida meditācija, varētu teikt – mana Indija.

Kā ir, ja ceļojumā dodies ar komandu? Interesanti. Tev jāiemācās tikt galā ar sevi un pieņemt vēl bariņu ļaužu. Katram ir savi vājuma brīži, kuri izgaismojas, kad esi noguris vai izmisis, un katram ir sava saulainā puse, ar kuru iepriecināt pārējos. Piedzīvojām visu, un šķiet, ka tieši tā izpaudās komandas gars – spējā ar smaidu risināt visdažādākos jautājumus.

Daudz sportisku un sadzīvisku ainiņu palika nepastāstītas un glabāsies vien 2014. gada dalībnieku & atbalstītāju atmiņās. Bet tas tikai tāpēc, lai motivētu lasītājus pašus piedalīties Spartatlonā un sajust to, ko piedzīvojām mēs!

Pirmo reizi sakrājusies tik varena kaudzīte ar sirsnīgiem paldies vārdiem:

• Evai un visam “RIX Technologies” kolektīvam par finansiālo atbalstu un līdzi jušanu Spartatlona laikā!
• Matīsam par idejas dzirksteles pārvēršanu ugunskurā!
• Dzintaram par mieru & pacietību 24 stundu garumā!
• Brīnišķīgajai Latvijas komandai par cīņassparu un kopā būšanu!
• Un, protams, VSK Noskrien varenajai saimei, kura dzīvoja līdzi Grieķijas notikumiem vairāk kā diennakti!