Mana pieredze Tallinas pusmaratonā 2008

Mana pieredze garo distanču skriešanā ir nepilns gads, bet izskatās, ka šis „vīruss” mani ir pilnībā pārņēmis. Es pat reizēm koķetēju, ka esmu uzsēdies uz „skriešanas adatas”, mierinot sevi, ka tā nav tā sliktākā atkarība. Tallinas pusmaratonu ieplānoju tikai augusta beigās mājas lapas „Noskrien” iespaidā, jo tas saskanēja ar manu plānu gatavojoties Valmieras maratonam.

Ja godīgi, tad Tallinas pusmaratona izvēlei par labu nāca arī fakts, ka mans iemīļotais apavu zīmols ir „Kenzo”, kuru iespējams ir iegādāties pa „draudzīgām” cenām Tallinas „ABC King” veikalos. Tātad, ceļojumā uz Tallinas pusmaratonu man bija iespēja apvienot patīkamo ar nepieciešamo.

Ņemot vērā visus manus mērķus saistībā ar Tallinas pusmaratonu 2008, Tallinā kopā ar sieviņu un dēlēnu ierados jau sestdien, veicot sirojumus pa Tallinas veikaliem un paēdot burvīgas vakariņas „Old Hansa”. Tā kā nelietoju savā uzturā gaļu, tad varēju izbaudīt šajā vēstures apvītajā restorānā burvīgi pagatavotu samu ar pupiņām un grūbu-riekstu piedevām, kā arī uzdzert uz tā visa tumšo alu, kuram pievienots, manuprāt, anīsa ekstrakts (saucās alus uzlējums uz ārstnieciskajām zālītēm).

Iepriekš biju norezervējis interesantu viesnīcu pie pašas vecās Tallinas, ar nosaukumu „Bravo”, kurā man ļoti iepatikās tā saucamie ģimenes numuriņi – divstāvīgs numurs ar tajā iebūvētu studijas tipa virtuvi ar virtuves piederumiem. Lai gan cena tam nebija dārga (70 eiro pa diennakti), arī brokastis bija pieņemamas. Tā kā ikdienā brokastīs ēdu putras, tad sausās brokastis ar jogurtu mani pilnībā apmierināja.

Pusmaratona sportiskā daļa man sākās ar ierašanos uz bērnu Haribo 400 metru skrējienu. Lai gan ņemot vērā dēlēna iesnas domājām iepriekš liegt viņam iespēju tajā piedalīties, taču ierodoties tur un redzot šo burvīgo atmosfēru, nespējām viņam atteikt iespēju piedalīties 4-5 gadīgo skrējienā. Viņam ir 5 gadi un jau no 3 gadu vecuma nodarbojas ar daiļslidošanu 4 reizes nedēļā. Tā kā nebijām plānojuši puikas dalību Haribo skrējienā, nācās viņam skriet džinsos un virsjakā ar konkurentiem, kuri bija ieģērbti skriešanai atbilstošā apģērbā. Par laimi skrējiens noritēja kā plānots un sākās 10:45. Skrējienā ar vēl 2 konkurentiem izrāvās patālu priekšā pārējiem. Distances finiša pagrieziena viens konkurents sāka vilkt manējo aiz jakas, lai apdzītu, bet  viņam pietika apķērības atgrūst konkurentu un finišēt līdz ar to otrajam. Tas bija labs pašapziņas lādiņš puikam un liels prieks par Haribo konfekšu komplektu. Līdz ar to man liekas, ka Tallinas pusmaratons ir viens no draudzīgākajiem ģimenes skrējieniem.

Pēc Haribo skrējiena bija palikušas tikai kādas 10 minūtes līdz pusmaratona startam, tādēļ bija ātri jāsteidzas uz to. Pa ceļam noēdu vienu enerģijas batoniņu un nonācu pie starta pēdējā skrējēju starta grupā, jo iepriekš Tallinas maratonā nebiju piedalījies. Sagatavojos startam – iesmērēju kājas ar „starta ziedi”, saliku kabatās ogļhidrātu želejas, uzstādīju miniatskaņotāju ar audiogrāmatu,  ieslēdzu skriešanas pulksteni un tika dots starts. Diemžēl, pulkstenis nepaspēja „noķert” GPS signālu un sāka „strādāt” tikai pēc kādiem 500 metriem.

Sāku skriet pusmaratonu no pašām beigām tādā iesildošā tempā – apmērām 10 km/h. Pēc 500 metriem jau sāku kāpināt tempu līdz 12 km/h, līdz ar ko sāku daļu skrējēju apdzīt. Jutos diezgan labi un priecājos par labvēlīgiem laika apstākļiem, kaut gan skrienot uz Piritu bija tāds jūtams vējiņš no līča puses. Ņemot vērā diezgan prāvo skrējēju pulciņu, visu distanci neatkarīgi no skriešanas tempa bija kāds, kas sastādīja kompāniju, lai gan diezgan bieži bija kompānijas jāmaina. Pēc kādiem 4 km. „iesēdos astē” vienam pārītim, kurā vīrietis liekas centās iekvēlināt sievietei mīlestību pret sevi komplektā ar skriešanu. Izskatījās, ka vīrietis centās visādi palīdzēt sievietei skriešanā, taču parādoties vecajai Tallinai pie kāda 8 km., kur bija jāskrien pa bruģi kalnā, sieviete nolūza un strauji sāka samazināt tempu, līdz ar ko bija man jāmeklē kāds cits ceļabiedrs. Pēc kādu 40 minūšu skrējiena izlietoju savu pirmo ogļhidrātu želeju skrienot pa veco Tallinu.

Pēc vecās Tallinas distance turpinājās pa parku, kurā bija maskēts pirmais lielais dopings – divās lielajās sildošās koka mucās 8 skaistules bikini, kuras ar ūdens pistolēm uzmundrināja skrējējus. Pēc šī dopinga jau sākās skrējiens lejā pa kalnu, kura gaitā varēja labi atbrīvot saspringtos muskuļus. Tā pirmais aplis bija pabeigts un varēja sākt pievarēt otro apli.

Otrā apļa sākumā mani apdzina tantuks miniatūrā – augumā ap 1,5 metri un tuvu 50 gadiem (kā krievu sentencē – nožki kak ručki, a ručki kak grabļi). Nodomāju turēt līdzi tantukam, kurš centās savukārt no manis aizmukt. Kā es tuvojos, tā tantuks kāpina tempu līdz pat kādiem 14 km/h. Galu galā pie kāda 16 km. tantuks nometa tempu un nācās man atkal mainīt blakusskrējēju. Skrēju kopā ar puisi, kurš skrēja sintētiskajā sporta tērpā un tenisa krosenēs. Kopsolī sākām apdzīt jau spēku zaudējušos kolēģus. Pēc apmēram 80 minūšu skrējiena izlietoju savu otro ogļhidrāta želejas porciju.

Sākoties kalnam uz veco Tallinu puisis sāka kāpināt tempu, kurš man nebija īsti piemērots, tādēļ necentos „turēt” viņam līdz. Pēc kalna pārvarēšanas parkā ar prieku konstatēju, ka dopings nekur nav pazudis, tādēļ skrienot tam garām un saņemot silta ūdens šaltis no nāriņu ūdens pistolēm pacēlu kreklu, atklājot savas krūtis. Taču ņemot vērā to, ka nāras laikam bija igaunietes, viņas tik ātri neaptvēra manu ķermeņa valodu, līdz ar ko es viņu kailās krūtis neredzēju.

Skrējiena turpinājumā ievēroju, ka priekšā pēdējais kalns un no pirmā apļa atcerējos, ka pēc tam vajadzētu turpināties relaksējošam ceļam pa kalnu lejup. Bet liels bija mans pārsteigums, ka pagriezos pret kalnu un kādus 100 metrus priekšā jau rēgojās finišs. Liekas, ka organizatori bija uztaisījuši tādu pārsteigumu otrā apļa beigās novirzot skrējienu pa citu gultni. Finiša ieraudzīšana priekš manis bija kā sprinta pistoles šāviens, jo kaut kā bija vēl pietiekoši spēka palicis priekš pusmaratona nobeiguma ar 18 km/h. Līdz ar to finiša taisnē man izdevās vēl apdzīt kādus 6 skrējējus.

Pēc skrējiena bija protams nogurums, bet sāku just, ka organisms sāk pie garajām distancēm pierast. Ne velti mans Tallinas pusmaratona rezultāts „1:43:24″ ir gandrīz par 10 minūtēm labāks nekā Kuldīgas pusmaratonā.

Līdz ar to uzskatu, ka Tallinas pusmaratons ir devis man labu treniņu Valmieras maratonam un cerību, ka tajā sasniegšu savu šī gada mērķi – noskriet maratonu 4 stundās.

Ar cieņu un cerībā uz noderīgu pieredzi,

sm72