Motivācija skriet treniņos sastāv ne tikai no paša apņemšanās, plāniem un tauvojošām sacensībām, bet arī no dažādiem sīkumiem. Maza motivācija ir virtuālās nozīmītes, ko var iegūt pierakstot savus skrējienus šeit. Viena no tām ir tāda, kuru iegūst tas, kurš pirmais no rīta ir gājis skriet. Šo nozīmīti ir ļoti grūti dabūt savā īpašumā, jo reti kurš spēj piecelties agrāk par Ingu un noskriet. Viņa to dara gan ziemā, gan vasarā. Katru rītu noskrien piecus kilometrus, jo skriešana ir viņas bauda. Pie tam, tieši pusmaratons Nordea Rīgas maratonā viņai pagājušo gadu bija pirmais.
Pirmais jautājums ko prasu visiem – kāpēc tu skrien?
Atbilde ir vienkārša – ļoti patīk! Īstenība tā ir viena liela bauda – brīvība, enerģija, spēks un pozitīvisms. Un, ja vēl tiec laukos pie dabas… Skriešana no rītiem pamodina un iedod dienai tādu foršu iesākumu. Es dzīvoju Rīgas centrā, bet rīts, kad pār pilsētu aust saule un uz ielām ir tikai sētnieki un kaķi, un gaiss pat smaržo. Jā, arī centrā. Un tad nu nemanot gribas smaidīt. Vakaros savukārt atšķetina visus mezgliņus galvā, kas pa dienu izveidojušies, un ļoti labi kompensē ofisā pavadītās stundas. Vēl man liekas, ka ļoti vienkārši it kā nemanot skriešana sakārto cilvēku – gan fiziski, gan garīgi. Bet īstais vārds kopumā, kāpēc skrienu laikam ir viens – skriešana ir bauda.
Kāpēc sāki skriet?
Tā pa īstam – man vienmēr gribējies kaut ko fiziski darīt. Laikā, kad vajadzēja vakarus brīvus, visvienkāršāk bija aiziet paskriet no rīta. Tā tas sākās, un šobrīd darbdiena bez ik rīta piecīša ir savādāka darbdiena. Garākus gabalus gan sāku skriet gatavojoties tieši savam pirmajam pusmaratonam. Pirms tam no tādām ilgām aktivitātēm priekšroka tika dota velosipēdam.
Bērnībā sportoji?
Aktīvi kaut ko darīju vienmēr, bet to nevar īsti par sportošanu nosaukt. Bērnībā man vairāk bija dejošana, un fizkultūra nebija mīļākā stunda. Biju sīka un nevarēju izpildīt normatīvus. Vienīgi slēpot un slidot ļoti patika, kā arī tās āra un pagalma aktivitātes, kas visiem bērniem. Vidusskolā gan fizkultūra jau bija topā – nomainīju skolu, un skolotājam arī droši vien bija nozīme. Atceros, ka pēdējā klasē pat gāju skriet krosiņus pa vakariem, lai labā laikā jūdzi noskrietu.
Kā atradi VSK Noskrien?
Neatceros īsti, kā tas notika, bet, manuprāt, lasīju kaut ko par skriešanu un saite “aizveda” uz noskrien.lv. “Iekritu” un tā arī neesmu tikusi ārā. Forums ir superīgs izziņas līdzeklis.
Pēc pievienotiem skrējieniem, bieži var redzēt, ka skrien divas reizes dienā. Nav par daudz?
Varbūt tā liekas, bet rīta skrējieni neskaitās – tā ir pamošanās. Kaut gan kilometri kopā sakrīt. No rīta nevaru atļauties garākus skrējienus, bet īstais kaifs ir tieši garajos, tāpēc garos – vakaros un brīvdienās.
Pagājušo gadu Rīgā noskrēji savu pirmo pusmaratonu. Speciāli gatavojies?
Jā, noliku priekšā Nordea Rīga maratona mājas lapā esošo treniņu plānu, skrēju pēc tā. Sākumā lielākās šaubas bija par garo treniņu, jo tētis, kurš jaunībā bijis lielais orientierists un daudz skrējis, mani visu laiku baidīja. Viņš teica, ka es nezinu, ko nozīmē 20 kilometrus noskriet, ka tas nav tā kā 3 stundas ar riteni braukt. Plānu man sanāca pārpildīt, vēl paralēli gāju arī uz zāli un baikiem. Kā jau teicu iepriekš, tieši garais treniņš iedeva pārliecību par to, ka varu un noskriešu. Īpaši tāpēc, ka sanāca neplānots un spontāns – gāju skriet mazāku distanci, bet beigās faktiski visu pusmaratonu pieveicu.
Un ne brīdi nebija vēlme paslinkot?
Vēlme paslinkot nebija vispār, jo arī līdz pirmajam pusmaratonam visu laiku kaut ko darīju – ik rīta 5-iishi, sporta zāle, body bike, velo, slēpes, snowboard. Jja ārā labs laiks, vispār nevaru telpās nosēdēt. Tā kā – nekāda slinkuma! Ja nu kādreiz no rītiem ļoti miedziņš, bet tad parasti padomāju, cik labi būs pēc skrējiena.
Ziemā skrēji?
Skrēju, skrēju… Šoziem gan man decembris un puse janvāris dēļ traumas neskrienošs, bet paguvu arī sniega, ledus, sala skrējienus izbaudīt – tāda gara tā ziema šogad.
Ko tu ieteiktu akcijas “Uzdrošinies noskriet” dalībniekiem, lai viņiem būtu vieglāk sagatavoties pirmajam pusmaratonam?
Tā būs fantastiska sajūta, kad šis darbiņš būs padarīts. Pirmais vienmēr ir īpašs. Tāpēc – nezaudēt ticību sev un mērķim. Puse no uzvaras ir galvā, otra puse treniņi. Ja ir grūti, varbūt var sevi palutināt vienu reizi un pēc tam ar dubultu spēku uz priekšu. Nu tā, lai prieks nomāc nogurumu!
Par maratona noskriešanu neesi domājusi?
Ilgi domāju, ka pusmaratons ir mana distance. Varbūt tā arī ir, bet noskriet 20km vairs nav izaicinājums. Un uz laiku es laikam tik ļoti nekoncentrējos. Lai gan – vienmēr jau gribas ātrāk kā iepriekš. Lielākais, ko esmu noskrējusi ir 30 kilometri, un toreiz bija sajūta, ka varētu skriet vēl. Tā arī bija pirmā reize, kad “iesēdās” doma par pilno maratonu. Sapnis, ko realizēt, ir, bet sapņus jau skaļi laikam tomēr nestāsta. Tas būs man ļoti īpašā vietā. Galvenais, lai ar veselību viss kārtībā. Manējie gan uzskata, ka pilnais maratons meitenēm nav jāskrien. Es gan uzskatu, ka vienu jau var. Viņi gan uzskata arī, ka tik daudz vispār nav jāskrien. Īpaši mamma, kura ir ārsts, un es zinu, ka viņa grib tikai labu un uztraucas par manu veselību.
Tev ir bijusi kāda trauma?
Traumas ir sāpīgā tēma. Īpaši pēc šīs ziemas. Smagi man gāja ar tikšanu galā ar sevi un ierobežošanu, bet arī lika apstāties, padomāt un ieklausīties. Diezgan daudz es tomēr skrienu un nemāku sevi brīžiem piebremzēt, kad vajadzētu. Un neuzņemu tik daudz, cik organisms patērē, tāpēc arī traumas. Ļoti mācos šo, lai nebūtu tā, ka dabūju piespiedu atslodzi, tādēļ, ka pati neesmu sevi palutinājusi. Es vienmēr smejos, ka “like all emotional people, i have a problem with resisting.” Bet citādāk – šoziem pirmo reizi pēc vairāk kā desmit gadiem saslimu, nu neatceros, kad pēdējoreiz būtu slimojusi . Man jau liekas, ka daļēji tāpēc, ka nevarēju skriet. Skriešana ļoti norūda un stiprina.
Kā esi tikusi pāri?
Vasarā noteikti tikt galā ir daudz vieglāk – ir velo, pludmale vai vienkārši zaļa pļava. Ziemā – grūti. Bet visgrūtāk ir noskatīties uz citiem skrienošajiem, zinot, ka pats nevari.
Ko tu vēl bez skriešanas dari?
Man patīk pie dabas – pludmale, velosipēds, mežs. Nedēļas nogalēs mani pārsvarā pilsētā neatrast, īpaši vasarā. Varbūt tādā veidā es izlaužos un aizbēgu no pilsētas. Vēl ļoti manējā nodarbe ir kūku cepšana. Ziemā – svētdienu vakaros, vasarā – svētdienu rītos. Māju sajūta. Pati gan viņas ēdu maz, foršais ir procesā. Kad uznāk iedvesma, pastaigāju ar fotokameru – tas gan tā retāk un diezgan vienatnē. Klejot un ķert mirkļus. Un jā – ceļošana, ceļošana, ceļošana. Viena no lielajām mīlestībām. Mierīgajos brīžos es esmu ar grāmatām, žurnāliem, filmām un mūziku.
km 
-
uh! Pozitīvs raksts, pozitīva attieksme! Lai izdodas pirmais maratons! ;)
Jauks rakstiņš.INGA – VIENU JAU VAR ! LAI IZDODAS !
paldies =) IR jaaizdodas! =)
Lasīju un priecājos – forši gan ir tie mūsējie, skrienošie! Taču savādāk jau nevar būt, ja cilvēks dzīvo, izbaudot katru dienu, viņš vienkārši nevar būt sadrūmis īgņa!
Khmm … paskatoties noskrieto … Dažam vīram būtu ko turēt, lai uztītu šādu kilometrāžu, nemaz nerunājot par noķeršanu sacensību distancēs. Tā tik turpināt!:)
Man jau liekas, ka Inga ir tāds kā nazītis, labā nozīmē
[…] vecuma grupā Inga, ar kuru mums nesen bija intervija rakstā „Skriešana ir bauda,” izcīnīja otro vietu, zaudējot tikai pusmaratona uzvarētājai Dacei Linai. Viņa pati pēc […]
Tādas dīvainas sajūtas šodien…un atcerējos šo interviju ar ing_u par maratonu. Man šodien arī pateica, ka meitenēm maratons nav jāskrien! Ja nu viņas esot galīgas “mērdeles”(šis vārds tika paskaidrots kā 35-40kg smagas), tad varot, bet savādāk – nē. Sabeigšot ceļus, gūžas un vispār veselību. Atklāti sakot, no cilvēka, kas noskrējis Rīga – Valmiera un gandrīz 10 maratonus, to negaidīju. Tagad zinu kā jūtas cilvēks, kuram sagrauj sapni. :(
Ceru, ing_a, ka Tavu sapni par maratonu neviens nesabradās! Lai Tev izdodas! :)
vargans, “mērdelēm jāskrien maratons?!” Kas tā par smalkjūtību daža labi zināma personāža stilā?! Ceļus var sabeigt jebkurš cilvēks, skrienot bez jēgas un saprašanas – pašam ir daži maratoni un skrienu joprojām ar baudu, cik atļauj pašlaik laiks, bet tas tiešām ir dzīves stils … viss ir iespējams, izšķir spīts, uzņemšanās un kā vienmēr slāpes! Ne jau noskriet maratonu ir sarežģīti, bet gan pieklājīgi sagatavoties!:) Kas ar to maratonu saslimst, ilgi pēc tam no tā netiek galā … un kas teica, ka Biķernieku maratonu nevar atkārtot, varbūt ne pa autotrasi, bet kaut kur tepat Valmierā?:)
Mošķi, tāds šodien bija ārsta-ķirurga viedoklis, kad biju aizgājusi uz konsultāciju. Zinot, ka viņš pats ir ļoti aktīvs cilvēks, tad negaidīju no viņa šādu tekstu. Ja nu ļoti gribot skriet, tad varot 3 reizes nedēļā pa 3km, max 5km. Labāk tomēr esot slēpot vai braukt ar riteni. Un vispār meitenēm sportā neesot, ko darīt. Mani iebildumi, ka skrienu priekam un lēni čunčinos viņam nelikās ievērības cienīgi. Lai metot to visu pie malas un no galvas ārā. Ģimenes ārsts gan neko neiebilda, ka gatavojos maratonam – ieteica tikai prātīgi un nesasteigt. Tagad gaidu savu reakciju, jo neesmu to visu vēl “sagremojusi”. Ceru, ka spīts manī uzvarēs padošanos.
es pie tādiem “speciem” uz konsultācijām nez vai otrreiz ietu … pie kam ģimenes ārsti biežāk ir gudrāki, tātad klausi ģimenes ārstu :) Nevajag sagremot – “spau ālā” – kā saka brāļadēls!;) Tā jau var pateikt, dzīvot ir bīstami, varot nomirt … tā ap 90 ;)
Ja konsultants bija vecis, tad nav ko viņu klasīt, jo viņā ir pamodusies vīrieša greisirdība pret sievietēm skrējējām, un it sevišķi ja ir bijušais skrējējs, jo pats vairs nevar vai negrib skriet un tādēļ cenša citiem uzspiest savu viedokli. Cilvēkam pašam jāpieņem lēmums, vai grib būt vesels vai skatīties sportu televīzorā, jo ir tikai divas iespējas, rīt zāles vai sportot.
Pikol, tas konsultants, vecis, piedāvāja arī alternatīvas opcijas – velo un slēpošanu. Ja būsi godīgs līdz galam, tad atzīsi, ka paralēli skriešanai ir arī citas iespējas sportošanai, turklāt katram ir savas piemērotākās un atbilstošākās.
Man vislabāk patīk skriešana un to es iesaku arī citiem. Taču es nekādā gadījumā nenoniecinu citus sporta veidus.
Vargan, lai sirds būtu mierīga, sameklē vēl kādu citu ārstu-ķirurgu un ar saviem “papīriem” aizej pie tā un tikai tad izlem.
paldies, vargan! un, ja veselība Tev atļauj, neļauj sabradāt arī savējo!
Kad pirms trim gadiem sāku skriet centos visu darīt pareizi un apmeklēju sporta ārstu. Viņš teica ka es nevaru skriet – sirds pārsitieni, pulss liels. Pēc tam citu iemeslu dēļ izgāju visas sirds pārbaudes un sirds vesela kā rutks. Vakar biju uz testu LOVā un tur ārsti teica, ka rekordists nebūšu, bet skrien cik gribi.
Vargan, ing_a
mēs visi esam būtnes ar 100% brīvu gribu, paši izvirzām savus mērķus un tad tos realizējam. Ja mēs ievērotu visus ierobežojumus, ko mums it kā vispārīgās kārtības un miera labad mācīja bērnudārzā, skolā, augstskolā, ja mēs visi darītu tikai tā kā sabiedrībā ir pieņemts (interesanti, kurš gan konkrēti ir pieņēmis?) pasaule būtu pelēka, nebūtu neviena izcila sasnieguma ne kultūrā, ne zinātnē, ne sportā. Ja gribam, mēs varam. Klausieties sevi ne gudrus padomus no malas.
Piekrītu gan Signim, gan Ainaram – vajag vairāk ieklausīties sevī, nevis ārstos vai citos “ekspertos”. Man liekas, ja skrien un to dari ar prieku, ļaunumu nekādu nevari sev nodarīt un kā Sigņa gadījumā, pat visticamāk sirdi sakārtot!
Galvenais visu darīt ar mēru un ar prieku, jo lielākā daļa jau mēs kenijiešus neapdzīsim :)
es domaaju, ka vargans ieklausiijaas sevii un taapeec gaaja pie aarsta.. ne jau taapeec, ka nebija, ko dariit. skreejeeji ir stipri, viss buus kaartiibaa! gan ar domaam, gan gribu, gan meerkiem =)
Vargan! Dīvains tas ārsts, kurš uzstāda diagnozi nevis indivīdam, bet kādai cilvēku kategorijai. (šajā gadījumā sievietēm) Šādi ieteikumi neizklausās nopietni, tomēr noteikti neieteiktu ignorēt ko tādu, kas attiecas tieši uz tavu veselību. Un noteikt aizej vēl vismaz pie kāda speciālista. Kad man bija problēmas ar vairogdziedzeri, gāju pie trīs endokrinologiem un katra viedoklis atšķīrās. Pieņēmu to, kas man patika vislabāk. :)
…lielā asara ir noraudāta, sirds mierīga un ar vēsu prātu viss tiek sakārtots. Izskatās, ka pikols ir diezgan precīzi noraksturojis situāciju. Var piekrist ārstam, ka svars man ir par lielu, bet tas nebūt nenozīmē, ka neskrienot būšu kā “mērdele”. sm72 bija kaut kur minējis feinu salīdzinājumu… Un arī es piederu pie cilvēkiem, kas pat tikai elpojot pieņemas svarā. Pat pie Murjāņu slodzes ar 400km mēnesī, biju bumbulis. Tāpēc, lai viņš sadakterē manu kāju, ja būs tur kas dakterējams, jo pagaidām tur cīpslas kapsuliņā esot uzkrājies šķidrums, kas netraucē, bet manīšot, kas notiks vēlāk. Bet neļaušu sev iegalvot, ka sievietēm nav jāskrien! Vakar biju Rīgā, izņēmu Rīgas Nordea maratona un sporta laboratorijas konkursā vinnēto balvu – Adidas micoach. Lasīt VSK Noskrien forumu atmaksājas! :) Iekrātā info lieti noderēja. Gatis “Maratonā” apskaidroja, kā ar to verķi apieties, tā kā būs papildus interesants stimuls iet paskrieties. Šodien sabiju pie kardiologa, izbraucu ar vello slodzes testu – viss esot vislabākajā kārtībā. Izturība esot ļoti laba un sirds esot jau gatava maratonam, tā kā tur tika dota zaļā gaisma. Botas plauktā nelikšu, bet rīt atkal aušu kājās un septembrī noteikti būšu Valmierā! Iespējams, ka spīts būs vislabākā motivācija! Noteikti nepadošos! Neļaušu savu sapni bradāt kājām, bet piepildīšu to!!!
Tev gan ir milzīga apņēmība un izskatās, ka ne tikai apņēmība, bet arī visi līdzekļi, lai mērķus īstenotu – galvenais jau ir sirds! turies!
vargan, neķer kreņķi!
Gan veselība atļaus un viss būs kedās! Arī par to lieko svaru pārāk nav ko iespringt. Galvenais, ka ir vēlēšanās un varēšana nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. To jau daram katrs pats sev – savai veselībai. Un, ja sanāk ar savu darbošanos vēl kādu aizraut, tas ir vēl foršāk. Pie teļļuka gulētāju un datorspēļu fanātiķu jau tāpat ir pietiekamā vairumā.
Prieks par to, ka vargans ir atradis risinājumu. Līdzīgās krustcelēs šobrīd arī es esmu nokļuvis un šobrīd meklēju savu tālāko ceļu. Kad būšu atradis risinājumu, tad arī ko vairāk pastāstīšu. Taču šobrīd kādu laiku man būs bez skriešanas baudīšanas jāiztiek.
Ar vargans viss būs kārtībā,bet ar AIVARU gan ir smags jautājums.ĻOTI,ĻOTI CERU ,KA NEBŪS TIK TRAKI KĀ RĀDĀS – paies kāds laiciņš,un AVARS BŪS UZ STRĪPAS – VESEĻOJIES un TIEKAMIES FRANKFURTES TRASĒ !
Paldies visiem par atbalstu! Tā ir fantastiska sajūta, ka apkārt ir domubiedri un skriešanas draugi! :)
Didzi, ar Aivaru arī viss būs kārtībā – tur pat 2 domu nevarētu būt! Ar ko viņš ir sliktāks par Varganu? Kas tā par vīriešu diskriminācija?! :))
Mošķi,tā nav nekāda driskiminācija,Aivaram tā lieta ir stipri vien nopietnāka,bet protams – ĻOTI CERU,KA VISS BŪS KĀRTĪBĀ.
Skatos un Aivaram viss ir kārtībā. Skrēja, skrien un skries. Ar kājām tagad daudziem it kā ir problēmas, ja ir paziņas starp ārstiem, var droši apvaicāties par šo tēmu.
arii mani vakar skrieshanas teema noveda liidz asaraam un paardomaam. bet – skreeju un skrieshu un baudiishu!! ar 2x lielaaku paarlieciibu! ir cilveeki, kas nekad to nesapratiis, bet zinu, ka ir tachu tik daudzi, kam skreejiens sagaadaa prieku!
[…] kādu, kurai Nordea Rīgas maratons bija pirmais. Inga Pelša (ing_a) pirms gada teica, ka skriešana viņai ir domāta baudai un pirmais maratons tika noskriets tieši tā. Baudot. .saraksts img {display:inline;float: none; […]