Skrienu uz bibliotēku

Nordea Rīgas maratonā pirmais pusmaratons nebūs tikai akcijas „Uzdrošinies noskriet” dalībniekiem. Iedvesmojoties no viņiem tam gatavojas arī citi skrējēji un skrējējas. Smeļas iedvesmu akcijas dalībnieku treniņu dienasgrāmatās, mācās no viņu kļūdām un pusmaratonā, lai arī kas, tiks līdz galam.

Nordea Rīgas maratonā tev būs pirmā reize kad skriesi pusmaratonu?

Jā, esmu reģistrējusies pusmaratonam un tā būs pirmā reize, kad vispār skriešu tik garu distanci.

Noskriesi?

Tā kā vairāk kā 2 nedēļas no skriešanas plāna nācās izlaist traumas dēļ (šajā laikā daudz staigāju, bet no skriešanas bija jāatturas), tad nevaru par 100% apgalvot, ka visu distanci noskriešu, bet līdz finišam noteikti tikšu. Ja vajadzēs, kaut vai aizrāpošu, jo tad zināšu, cik daudz man vēl jātrenējas, lai šogad noskrietu pusmaratonu. Mans plāns B, ja neizdosies Rīgā, ir noskriet pusmaratonu Valmierā.

Vai tu gatavojies pēc kāda plāna?

Sāku trenēties pēc  noskrien.lv mājas lapā publicētā plāna skriešanai 4x nedēļā, bet plānā nācās ieviest korekcijas iegūtās traumas dēļ. Atsākot skriešanu pēc traumas, mēģinu tomēr ieklausīties savā ķermenī, tāpec var teikt, ka skrienu pēc sajūtām, mēģinot pieturēties pie plāna – ja nesanāk skriet 4x nedēļa, cenšos noskriet nedēļā plānoto kilometru skaitu.

Kāpēc sāki skriet?

Nebūtu godīgi teikt, ka es sāku skriet. Drīzāk atsāku, jo skolas gados biju aktīva dažādos komandas un individuālajos sporta veidos, tajā skaitā katru pavasari un rudeni braucu uz Šmerli skriet krosu, piedalījos skriešanas seriālos un vienreiz pat skrēju Tautasdziesmas maratonā. Toreiz par katru noskrieto kilometru varēja dabūt uz papīra izgatavotas Lielvārdes jostas vienu centimetru. Es dabūju 15 cm garu Lielvārdes jostas gabaliņu. Kopš studiju uzsākšanas Rīgā uz vairāk kā 10 gadiem sportu pavisam pametu un tikai pagājušajā vasarā atsāku skriešanu. Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka bija uznācis nogurums. No sākuma gāju uz sporta klubu, bet, pavasarim tuvojoties, likās, ka nebūtu slikti tomēr svaigā gaisā pasportot. Atsāku skriet, jo man patīk to darīt un, jo vairāk skrienu, jo vairāk atceros visas tās sajūtas, kas ir skriešanas laikā un pēc skriešanas, un jo vairāk man patīk. Pagājušajā vasarā skrēju galvenokārt gar jūru un skrējienu noslēdzu ar peldēšanos, kas man kalpoja par ideālu dienas noslēgumu. Un no savas pieredzes varu teikt tā, ka tās dienas, kurās skrienu, ir garākas, jo pēc skriešanas ir tāds enerģijas pieplūdums, ka tā pietiek arī citām lietām, kuras savādāk nepadarītu.

Gatavojoties pusmaratonam, kas tevi motivē doties treniņā?

Viena lieta, kas mani motivē ir vēlme uzlabot savu pašsajūtu skriešanas laikā un spēju noskriet vairāk. Pagājušajā gadā, kad sāku skriet, es knapi varēju noskriet 2 km. Noskriet tos 5 km Nordea Rīgas maratonā pagājušajā gadā man nemaz nebija viegli. Pagājušajā vasarā noorganizēju „Skrienu uz bibliotēku” komandas dalību „Zelta kedā”. Mūsu komandā skrēja arī toreizējais kultūras ministrs Ints Dālderis. Es ar lielām pūlēm noskrēju 5 km, bet viņš ar smaidu sejā visus 15 km. Man toreiz likās, visu cieņu ministram, kurš savā darba grafikā var atrast laiku, lai trenētos un spētu noskriet tik garu distanci. Netrenējoties tik garu distanci noskriet nav iespējams. Mani motivē doma, ka, laikā, kamēr es sēžu mājās un tikai domāju par to, ka vajadzētu doties skriet, kāds cits (iespējams vēl vairāk aizņemts kā es) trenējas, lai smaidot atkal noskrietu pusmaratonu vari arī, lai to izdarītu pirmo reizi.

Kā motivators darbojas arī doma par to, ka pēc treniņa būs gandarījums un, iespējams, labāka pašsajūta nekā pirms tam. Palīdz arī labs laiks, var izbaudīt pavasari. Īpaši, ja sanāk laiks aizbraukt līdz Mežaparkam vai citur, kur skriet ir daudz patīkamāk, nekā pa ietvi gar mājām un mašīnām.

Pēdējā laikā bieži ieskatos arī noskrien.lv mājas lapā, īpaši paskatos, kā iet „Uzdrošinies noskriet” dalībniekiem. Palasot viņu komentārus, secinu, ka man iet diezgan līdzīgi. Iedvesmojos un mēģinu turēt līdzi.

Un kas traucē?

Dotajā brīdī man traucē iegūtās traumas, ar kurām jārēķinās treniņa laikā. Otra lieta ir laiks, kuru jāmēģina sadalīt starp darbu, mājām un hobijiem. Bet nu no otras puses, tās ir tikai tādas atrunas, jo citi taču to laiku atrod.

Kāda trauma tev bija? Ar skriešanu saistīta?

Jā, pareizi to laikam sauc par lielā liela kaula stresa sindromu (trulas sāpes apakšstilba priekšpusē), kas parasti laikam rodas galvenokārt divu iemeslu dēļ: nepiemēroti apavi vai arī skriešana pa cietu virsmu. Man sanāca tā, ka vienlaicīgi nopirku jaunus skriešanas apavus un sāku skriet pa asfaltu, jo maratonā jau būs pa to jāskrien. Pagājušajā gadā skrēju galvenokārt tikai pa jūrmalas smiltīm un nekādu sāpju, sūdzību nebija. Tagad sanāca tā, ka sāpes bija tādas, ka pat paiet nevarēju, kur nu vēl paskriet. Aizgāju pie ortopēda, kurš apstiprināja to, uz ko jau man pašai bija aizdomas. Uztaisīju arī podometrijas testu, kura rezultātā izgatavoju savai pēdai piemērotas ortopēdiskās pēdiņas. 2 nedēļas ārstējos ar medikamentiem, atturējos no skriešanas un izskatās, ka būs ok. Pirmajā treniņā pēc pārtraukuma bija tā, ka sāpes vienā kājā tomēr atkal lika par sevi manīt un tāpēc nolēmu pamēģināt skriet vairāk uz pēdas priekšpuses, nevis no papēža kā līdz šim. Ar šādu skriešanas tehniku sāpju vispār nav un izskatās, ka tā arī jāturpina.

Tev draugi un radinieki skrien?

Man ir draugi, kas sporto, bet ir tikai viens, kurš skrien. Viņš pagājušajā gadā noskrēja savu pirmo pusmaratonu un viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kura skrējieniem es sekoju sociālajos tīklos un no kura iedvesmojos skriešanai.

Ko tu vēl bez skriešanas dari?

Lai arī es neesmu no tiem cilvēkiem, kas gadu mijā uzstāda mērķus nākamajam gadam, tomēr šis gads ir tas, kad es to priekš sevis esmu izdarījusi. Bez pusmaratona man šogad ir arī otrs lielais mērķis – pabeigt disertāciju, kuras rakstīšana ir iekavējusies. Ja noskriešu pusmaratonu, tas man dos ticību saviem spēkiem un palielinās motivāciju sasniegt arī otru mērķi.

Lai arī pagaidām nolikta maliņā, tomēr lielu vietu manā dzīvē ieņem mūzika, īpaši koru mūzika. Esmu no tiem cilvēkiem, kas, braucot mašīnā pagriež skaļāk un dzied līdzi. Šogad skrienot esmu nolēmusi mūziku neklausīties, jo, klausoties mūziku, emocionāli tā „uzvelkos”, ka aizmirstu, ka pareizi jāelpo un tas ļoti traucē skriešanai, jo sevišķi, ja esi iesācējs.

Bez citiem hobijiem mans hobijs ir arī mans darbs, kas saistīts ar bibliotēkām. Strādāju projektā „Trešais tēva dēls”, kas palīdzēja visās vairāk kā 800 publiskajās bibliotēkās nodrošināt bezmaksas internetu, jaunus datorus, apmācības un citus labumus tiem cilvēkiem, kuri iet uz bibliotēku. Mans uzdevums ir novērtēt, kā „Trešais tēva dēls” ir mainījis un ietekmējis to cilvēku dzīves, kas izmanto bibliotēku pakalpojumus. Aptaujājot cilvēkus par to, kādā veidā viņi nokļūst līdz bibliotēkai, daži atbildēja, ka skrien. Tā radās ideja par „Skrienu uz bibliotēku” komandu „Zelta kedā”, kas noteikti skries arī šogad.

Fotogrāfijas autors: Ingus Drulle