VSK Noskrien burvība ir tā, ka komanda apvieno ne tikai skrējējus, kas piedalās dažādos skrējienos Latvijā, ne tikai tos drošsiržus, kas dodas uz svešām zemēm, lai skrietu kopā ar vairākiem desmit tūkstošiem skrējēju, bet arī skrējējus parastos. Viņi savā nodabā vienā mēnesī noskrien vairāk nekā dažs labs sacensību fanāts. Viņi skrien veselībai un savam priekam. Tā nu neliela intervija ar vienu no viņiem. Daini.
Kad sāki skriet?
Vasarās skrēju ap sakņu dārzu. Šovasar tā pirmoreiz noskrēju ap 3 kilometrus. Radās doma rudenī skriet arī Rīgā. Tā sāku ar 1. septembri. Skrienu pa vienu un to pašu maršrutu – ap parku pie katoļu un pareizticīgo semināriem. Riņķis ir precīzi 1 jūdze, 1.6 km.
Kāpēc sāki skriet?
Ir paticis skriet vienmēr, bet nebija doma, ka sākšu tā sistemātiski, katru dienu. Nu, kad esmu sācis, atklāju, ka tas man ir ļoti izdevīgi. Lielāko dienas daļu jāpavada pie datora. Sēžot paliktu slims, tāpēc bieži esmu augšpēdus un dators uz vēdera. Skriešana ir ģeniāls atklājums, kas man palīdz nepalikt par invalīdu.
Bērnībā sportoji?
Skolā biju pie tiem, kas atbrīvoti no fizkultūras, jo biju slimojis ar kaulu tuberkulozi. Bet sportot gribējās. Visu ko esmu darījis, pat braucis ar kalnu slēpēm. Kādu īsu laiku trenējos pie alpīnistiem sporta klubā Lokomotīve, tur arī bija jāskrien. Līdz kalniem gan netiku. Pat slavenajā Aldara tornī baidījos uzkāpt.
Kā atradi VSK Noskrien?
Pierakstīju savus skrējienu rezultātus datorā. Pēc trīs mēnešiem atklāju, ka lapā VSK Noskrien ir jauka datu bāze, kur rezultāti krājas un tos var samērā ērti apskatīt un ieraudzīt, ko dara citi skrējēji. Par lapu man pateica sievas brālis, kas skrien Magnētā.
Vai piedalies sacensībās?
Nē. Jaunībā vienās lokālās skrēju 1 kilometru. Biju otrais. Pirmais noskrēja zem trim minūtēm, es biju virs trim. Tagad brīnos, vai tiešām tik ātri varēju nocilpot. Tagad man km nesanāk piecās minūtēs.
Kāpēc nepiedalies?
Kaut kad jau gribu piedalīties tajā pašā Veselības seriālā. Decembra beigās gandrīz jau aizjozu uz Daugavas stadionu, bet nobijos. Tagad pagaidām nejūtos drošs, ka varēšu ko noskriet. Kad sāku skriet, nezinu, cik varēšu apļus noskriet. Gribas iet uz sacensībām ar drošumu, ka varēšu noskriet visu distanci. Kaut gan droši vien sportistus par to nenošauj, ja viņi ir spiesti izstāties.
Kas būtu vajadzīgs no sacensību organizatoriem, lai dotu lielāku drošību un piedalītos arī kautrīgie?
Es jau pat neesmu aizgājis un apskatījies, ko prasa tādam no ielas. Cik redzu no informācijas, ka var nākt uz Veselības skrējieniem jebkurš. Vienīgi skrējēju dienasgrāmatā izlasīju bargu teikumu, ka “jāiepazīstas ar sacensību noteikumiem”. Uz ko tas attiecas? Varbūt lapā var nopublicēt, ko tas nozīmē? Nu orientējoši kaut vai…
Kāds ir skriešanas mērķis? Maratons vai kas cits?
Manā vecumā neko nevar plānot. Ja uz to pusi ies, kāpēc ne? Bet varbūt ātrāk skriet kādu vidēju distanci? Ko sacīs miesa un veselība. Man nav pulsometra un nevaru izmērīt pulsu skrienot. Nezinu pat to.
Vai tu trenējies pēc kāda noteikta plāna?
Man jau patiktu sacīt apstiprinoši, bet droši vien – nē. Savā vecumā sekoju, ko mana miesa saka par manu jauno hobiju. Ja iesāpas kāda kāja, jākoriģē sava skriešana. Katru dienu izejot uz skrējienu cenšos sev noteikt, ko darīšu, bet bieži skrējiena laikā savu nolūku koriģēju. Tā ka kāda stihiska plānošana vai pašorganizēšanās notiek.
Ko tu vēl bez skriešanas dari?
Esmu pensionārs, 62 gadi, bet strādāju Latvijas universitātē. Matemātikas institūtā. 20 gadus biju pasniedzējs teoloģijas fakultātē, mācīju senās valodas. Esmu LELB mācītājs, bet tagad vairāk tā kā emeritēts. Nu, latviski sakot – tas pats pensionārs. Mani zināmas aprindas pazīst kā Jaunā Bībeles tulkojuma līdzdalībnieku. Kopā ar savu skolnieku Aleksandru Biti pārtulkojām Jauno Derību latviešu valodā.
km 
-
Man arī ir zināmas cerības līdz tādam svarīgam vecumam novilk kopsolī ar savu skriešanas atkarību:)
Visu cieņu. Tā tik turēt :)
Skatos, ka Dainis katru nedēļu pieveic vidēji vismaz 50 kilometrus – tas skriešanas iesācējam ir daudz. Var teikt arī citādi – tas, kurš regulāri spēj pieveikt vairāk nekā 50km nedēļā, vairs nav nekāds iesācējs, turklāt, ja mēs runājam par tik cienījama vecuma personu! :)
Jauka intervija, patīk šādi un dažādi stāsti. Dažādība ir labi :)
Malacis!
Tagad tā skriešana atkal nāk modē un tad nu sanāk, ka arī pensionārs var kļūt modīgs :)
Un saka, ka tā esot lāga lieta, ja pensijā ejot rodas jauni hobiji. Īpaši – ja veselīgi. Un arī krustbērniem prieks – vismaz skaidrs, ko dzimšanas dienā dāvināt! :))
Apsveicu Daini ar šodien veiktajiem pirmajiem sacensību kilometriem! Turklāt diezgan žigliem!
Lieliski! Ar to jau ir interesants Tautas sports, ka tur piedalās visi, kas ir uzdrīkstējušies pārkāpt pāri savai astei neatkarīgi no vecuma grupas!
Ventiņos veterānu mačos V40 grupā skrēju astes galā, ar dažādiem piedzīvojumiem tiku pie 3.jaunatnes sporta klases 1500m – jūtos kā “jaunietis” :) Pēdējais, visai pieklājīga “apmēru” sportists, izstājās 2 apļus līdz beigām, Kad pajautāju, kāpēc viņš tā izdarīja? Teica, ka esot ļoti grūti skriet (sāpot muskuļi un vēl kas), un daudzi esot tikuši garām par vairākiem apļiem … no vienas puses jau tā ir, kad psiholoģiski ir grūti, fiziski ir grūti, bet ar vēsu prātu padomājot – nevari skriet līderiem līdzi, skrieni savā tempā un esi labāks pa sevi, kaut vai ātruma ziņā salīdzinot ar pēdējo laika treniņiem. Līdz finišam tiec, tas jau ir daudz (vismaz iesākumā), vēlāk gribēsies uzlabot rezultātus, vai vismaz būt labāks par kādu konkurentu – tas jau ir dzinulis.
Lai veicās Dainim! Cepuri nost par uzdrīkstēšanos vien!:)
Lasīju interviju un smaidīju! :)