Skrienam kalnus gāzt, jeb Nike Siguldas kalnu maratons 2010

Es arī nesaprotu tos cilvēkus, kuri šitā mokās, kur viņiem prāts. Nu priekš kam tas vajadzīgs. Nevar normāli kā cilvēki skriet. Nē zin viņiem vajag braukt vēl uz Siguldu un tur mocīties pa visādiem kalniem, trepītēm, dubļiem, meža biezokņiem, ūdens šķēršļiem. Un vēl pa tumsu. Man tiešām trūkst vārdu, jo viņiem tiešām nav ko galīgi darīt, lai šitā visu dienu mocītos.

Pēdējās oktobra nedēļās klasiskais aplītis apkārt mežam tiek nomainīts uz jaunu klasisko aplīti pa mežu un kalniņiem. Tāpat maiņu piedzīvo arī skriešanas apavi un puskrēslā tiek izmēģināts arī lukturītis. Nūjas pēdējā (piektdienas) vakarā veiksmīgi atceļo no Valmieras (paldies Līvai) uz Rīgu.

Oktobra pēdējā sestdiena. Modinātājs bļauj, ka ir pēdējais laiks celties un steigties uz vilcienu, lai brauktu uz Siguldu. Tējas krūze, soma, nūjas, atslēgas. Stacija. Vilciens kā vienmēr nāk skaļi paziņodams par sevi. Iekāpt nepareizajā vagonā arī nav iespējams, jo jau aiz pirmā vagona logiem māj Inga ar Aivaru703. Vagona vienā galā jau tusiņš rit pilnā sparā. Sarunas tikai par un ap gaidāmo skrējienu Siguldā. Kāds stāta par savu skrējiena taktiku, kāds par ieplānoto laiku, kādam šis skrējiens būs pirmais, kādam otrais. Bet visus vieno viens skriet Nike Siguldas kalnu maratonā 2010.

Vilciens pienāk Siguldas stacijā un no viņa rīta agrumā izkāpj vesels bars ļautiņu un dodas Siguldas panorāmās rata virzienā, lai piereģistrētos un saņemtu savu ilgi gaidīto numuru. Ierodoties starta vietā rudens baudītāju pulciņš sadalās un pazūd reģistrēties attiecīgi pie jauno pieteikumu, 11km, 33km vai 55km galdiņa. Kad ilgi kārotais numurs un saspraudes ir saņemtas tad laiks sarunām par rudens prieku baudīšanu ar citiem līdzatkarīgajiem. Laiciņš ārā jauks – drēgns un pūš tāds riebīgs vējš. Pulkstenis rāda, ka pēdējais laiks doties taisīties. Dalībnieku vajadzībām ir uzslieta telts – karoga krāsās, kur var pārģērbties visiem kopēja un, kura uz sacensību laiku kļūs par mantu glabātuvi. Lai arī līdz startam ir vēl laiciņš rinda uz sirsniņmāju ir jāizstāv. Svēta lieta. Krekla kabatas tiek piekrāmētas ar želejām un enerģijas batoniņiem. Lampiņa nolikta un atstāta uz galda līdz vēlākam. Vēl nūjas un es ir gatavs startam.

Organizatori aicina doties lejā uz startu. Jā jau pirmais pārbaudījums tikt lejā ar sausām kājām un bez krišanas. Vienkāršākais veids kā tik lejā ir nogulties, izstiept rokas un noripot. Tik nez kāpēc visi izmanto uzmanīgas kāpšanas metodi, lai tiktu lejā pa Siguldas pilsētas slēpošanas kalnu. Kurš nebūt nav tik sauss kā izskatās, dubļi, zāle, koku lapas, pāris stāvas vietas jeb viss ko var vēlēties. Tā lēnām un pamazām lejā sarodas skriet gribētāji. Sarunas. Sarunas. Sarunas. Vēl tik tiek piemeklētas skrējiena kompānijas un visi viens otram novēl veiksmes tikt līdz galam.

Starts. Rudens baudītāji dodas iekarot pirmo 400m garo kalniņu. Kurš ātrāk, kurš lēnām nesteidzoties. Kāpju lēnām baudot dabu priecājoties, ka man ir nūjas uz kurām atbalstīties tā tomēr kāpiens/skrējiens ir vieglāk pievarams. Kur steigties arī īsti nav. Vēl visa diena priekšā. Ātrākie pa priekšu, lēnākie iepakaļ. Ja vēl kāpiena laikā Aivara703 mugura bija redzama blakus, tad jau pēc brītiņa tā rēgojās 150-200m pa priekšu.

Starta kalns jeb pirmais kāpiens. Mēs te lejā. Mums jātiek tur augšā. Piecas minūtes un esam uzkāpuši. Neliels skrējiens pa asfaltētām ieliņām gar pilsētas slimnīcu un tad jau slidināšanās lejā pa Lakstīgalu gravu. Dublīši, taciņa, dublīši. Apšaubāmas kvalitātes tiltiņš un trepītes augšā. Tālāk trase ved gar Bobsleja trasi, tad pāri ceļam lai nākamos kilometrus skrietu pa taciņu, protams, ka slidenu ar lapām klātu gar Gauju. Līkloču pāri maziem tiltiņiem, mazītiņām ieplakām, kalniņiem cauri dublīšiem. Pāris inerces skrējieni – dubļaini, protams, pāri tiltiņam. Garām Kaķīškalna slēpošanas trasei. Tad augšā pa mazām trepītēm, te lejā, te atkal augšā vēl nedaudz pāri pļavai un skatam paveras Ķeizarskata kalns (72m). Tā nu katrs kā mācēdams rāpās augšā. Katrs solis tik likts uz kalnā izveidotām trepītēm. Labi, ka ir nūjas, uz kurām atbalstīties. Tas kalns rudens baudītājam tāds viltīgs. Augšpusē koki saauguši diezgan cieši kopā vai nu lien cauri vai ej apkārt. Augšā paveras burvīgs skats uz Gauju un starta kalnu. Ceļš ved tālāk bez lieliem pārsteigumiem. Vēl daži skrienami gabali. Rudens baudītāji izretojušies kā gara čūska vijas viens aiz otra. Līkums un trase sadalās īsā 11km distance pa labi, 33km un 55km distance pa kreisi. Aiz pirmā līkuma seko jauns pārsteigums – upīte. Tiltiņš – upītei šķērssāniski pārkritis koks, kuras šķērsošana prasa nedaudz līdzsvara sajūtu pāris metru augstumā virs zemes. Protams, varēja jau arī pa taisno, bet pašā sākumā saslapināt kājas neviens negrib. Un tas jau trases 4.5km, kas būs tālāk? Tālāk neliela nūjošanas izpaušanās un viena lēzena kalna iekarošana, pagrieziens un ar lapām piebirusi taciņa. Nokritis koks un taciņa turpinās. No lapām metās raibs gar acīm. Neko skrienam tālāk. Nedaudz brikšņi sakrituši koki, avenāji, dubļaina taciņa tālāk uz leju vēl nedaudz uz leju. Pagrieziens, pļava, atkal taciņas, un atkal uz leju.

Noskrējiens pa smiltīm lejā, skatam paveras smilšu kalni. Skrienam tālāk neko ļaunu nenojauzdami. Un te aiz līkuma skaistā smilšu karjera mala. Salīdzinājumam tāda kā klinšu siena kāpējiem. Nedaudz drūp, kad tu cītīgi centies tikt augšā. Uzmanīgi kājas liekot var tikt augšā. Viens neapdomīgs solis un tu noslīdi pusmetru uz leju līdzi paraujot pārējos. Mežs, neliels uzkalniņš un tad jau pietiekami plats meža ceļš. Pārskrienam pāri ceļam, blakus norāde „Izgāztuve slēgta”, un turpinām tālāk skriet. Trase ir skrienama bez lieliem pārsteigumiem. Sāk parādīties nepārvarama vēlme padzerties. Personiskais kilometru skaitītājs rāda jau 9km. Urrrā! Drīz, drīz jābūt ilgi gaidītajam dzeršanas punktam. Skrienu tālāk. Pāris noskrējieni no kalniņiem, pa laipiņām un koka tiltiņiem. Vienā no šādiem noskrējieniem blakus parādās Inga. Hmm, vai nu es šodien lēni skrienu vai Inga skrien ātri. Aivara703 mugura pazuda jau uzreiz pēc upītes šķērsošanas. Kā dažs labs teica – Mums vēl visa diena priekšā. Skrienam pa mežu, plakanu. Neticami, bet fakts. Izskrienam uz vienas no taciņām pie Gaujas. Protams, ka dubļainas un lapām klātas. Pa malām var redzēt bebra kunga darbus un nedarbus. Līkloči gar Gauju, mazi tiltiņi. Taciņas malas ar niedrēm aizaugušas vai no abām pusēm ar peļķēm ierobežotas.

Jau skrieti 11km un trasē pavadīta 1h16min. Kur ir apsolītais dzeršanas punkts? Pļava. Tālumā rēgojas Kājinieku tilts. Tas labi. Mierīgi pārceļamies otrpus Gaujas un turpinām rudens baudītāju ekskursiju pa taciņām, taciņām, dubļainām ar lapām klātām taciņām. Jauna atrakcija laipiņas arī apšaubāmas kvalitātes un ar izlūzušiem dēlīšiem pāri nelielām upītēm. Pārāk ilgi tika skriets pa plakni. Šeku reku, parādās vēl vienas trepītes augšup. Kaut kur lejā palika klintis un aizas. Trepītes lejā, 90 grādu pagrieziens un atkal lejā. Apšaubāmas kvalitātes dēļu laipiņas starp visādiem sakritušiem kokiem. Tas piešķir burvību. Paskrienam garām mazai klinšu alai. Ar slaidu lēcienu tiek pievarēta dubļu peļķe un skrienam tālāk. Ar katru noskrieto soli aizvien vairāk tiek sapņots par dzeršanas punktu distances vidū. Iepriekšminētajās trepītēs tiek panākta Dina, mēs ar uzmundrinājuma saucieniem aizskrienam tālāk. Nūjas tas ir labi, kad vajag kāpt kalnā vai lejā, pārējā laikā nedaudz apnicīgi stiept līdzi. Rokas nogurst. Neko darīt. Skrienot tiek izlemts šo apli ar nūjām, nākamo bez un tad uz to pēdējo atkal ar. Skrējiens turpinās pa pļavu. Un ir pļavas otrā galā pulcējas rudens baudītāji. Ilgi gaidītais dzeršanas punkts ir nu jau pēc gandrīz 13km un trasē pavadītas 1h30min.

Laipni apsveicināmies un uzreiz jautājam kas šodienas piedāvājumā. Tēja, ūdens un enerģijas dzēriens. Uzkodās tiek piedāvāti pīrādziņi, banāni, apelsīni, šokolāde un cukurs. Tēja, tēja, tēja. Viena otra trešā. Šokolāde. Kas var būt labāks par šo. Banāns. Kabatas saturs tiek nedaudz atvieglots un vēderā pazūd daļa no enerģijas batoniņa. Pateikušies par viesmīlību, atvadījušies ar vārdiem pēc pāris stundām tiksimies dodamies tālāk.

Skrējiens tālāk turpinās pa pļavu. Prieki bija īsi. Kalns. Kāpjam augšā, lai neliktos tik garlaicīgi ir nedaudz jāpieliecas un jāizlien pa apakšu zem koka, kuru rotā trases marķējums. Vēl nedaudz augšā, vēl nedaudz dublīši. Nav jau nekāds brīnums, ka dubļi ir vairāk nekā parasti, jo daudz kāju pāru ir šo ceļu mērojuši. Esam Krimuldas apkārtnē. Taciņas, taciņas, laipiņas, tiltiņi, augšā, lejā. Trasei labajā pusē krauja, kreisajā rēgojas Krimuldas sanatorija, dzeltenais Gaisa tramvajiņš. Izskrējuši no meža biezokņa uz serpentīna ceļu tālāk mēroja augšup. 11km aizskrēja pa labi lejā. Tālāk gar mājām, gar ielu. Eu, autobuss pagaidi mūs. Pāri pļavai. Jau kādu brīdi man ir kompānija – lietuviešu skrējējs cienījamā vecumā. Distance garākā. Uzzinu, ka viņa draugs, kuram 70 gadi arī skrien garo distanci un, ka atbraukuši no Kauņas. Tikuši līdz pļavas galam nogriežamies pa mazītiņu taciņu lejā. Un smaids rotā mūsu sejas. Brikšņi, brikšņi un vēlreiz brikšņi komplektā ar nedaudz tā teikt dubļainu mīkstu segumu. Atrodam īsto trajektoriju jeb lielāko līkumu kā apiet šo posmu lienot cauri un pa apakšu sakritušajiem kokiem un saldajā ēdienā upīte. Šķērsošanai paredzēts pārkritušais koks. Var arī pārlekt kā to izdarīja mans turpmākais ceļa biedrs. Mēs jau skrējām trijatā. Izskrienam cauri vienas mājas pagalmam, tad pa ielu uz priekšu garām tiesnesim un atkal pazūdam brikšņos. Šajā ceļā posmā panākam Ingu. Mēs vēl joprojām nesteidzamies, mums vēl visa diena priekšā. Neviltots prieks ieraugot trepītes uz leju, soliņš (otrajā aplī ar Māriņu tur arī pasēdējām un atpūtāmies), trepītes, tiltiņš, trepītes uz leju. Vēl viens smaidīgs tiesnesis. Ja līdz šim šķieta, ka dubļi bija nedaudz tad šeit bez komentāriem. Daudz dubļu, daudz. Skrien pa kuru malu gribi visur slapjš un kājas grimst. Paliek nedaudz labāk, parādās taciņa. Zem mums Gūtmaņa ala. Skrējiens ved lejup pa kalnu. Eglītes un slidens noskrējiens. Pieturoties pie eglītēm izslidināmies lejā. Paskrienam garām serpentīnam, tālāk pa asfaltēto celiņu pāri Gaujai. Trepes, trepes, trepes. Lēnām kāpjam augšā jau pēc trasē un pirmajā aplī pavadītājam 2h45min ieraudzītu starta finiša zonu.

Starta/finiša zonā ieskrienam smaidīgi. Kā nu ne. Ir iespēja tikt pie tējas, pīrādziņiem un citiem gardumiem. Nūjas ir pirmās, kuras tiek pamestas likteņa varā līdz nākamajam aplim. Ir jau ērti kalnos tikt augšā ar nūju palīdzību, bet man pārējā laikā viņas apnika stiept. Tēja, tēja, tēja. Pīrādziņi, banāni, šokolāde. Beidzot ir pienācis laiks apēst vienu želeju tādējādi atbrīvojot aizmugurējo kabatu no smaguma. Ar apelsīnu garšu, ūdens virsū nav jāuzdzer tāpat šķidra. Fu, kur negaršīga. Noskaloju ar ūdeni. Sirsniņmājas apmeklējums svēta lieta. Lietuvietis jau aizskrējis, es ar Mārtiņu arī drīz turpinam ceļu.

Otrais aplis kā jau otrais aplis. Tas pats tikai vēl labāk un bez nūjām. Skrienam. Drīzāk jau to var saukt par tipināšanu. Kājas galīgi negrib klausīt. Kamēr ceļš prasa skrējienu ir jāskrien. Jāsaka kā ir viegli nav. Kalni tie lielie prasa nedaudz vairāk izturību un piepūli, lai tiktu augšā. Nūjas jau nav līdzi. Skriešana mijas ar iešanu. Secinājums skriet tomēr ir vieglāk nekā ātri iet. Tā mēs trijatā lēnām čunčinam uz priekšu. Ķeizarskatā mūsu draugam lietuvietim parādam starta vietu. Pie ūdens šķēršļa tiek padota roka, lai vieglāk tiktu pāri. Kalns, protams, ejams. Trases tiesnesis nosauc, ka viņam jau garām aizskrējuši kādi 60 rudens baudītāji. Mēs tikai skrienam. Elegants lēciens pāri nokritušajam kokam, brikšņi, taciņas. Drīz arī smilšu karjers. Šoreiz četrāpus un esam augšā. Skriet negribas. Runājam par šo to neko. Vēlreiz paslidināmies pa koka tiltiņu. Pirmās cilpas tālākajā galā pretī brauc divi riteņbraucēji. Pagriežamies gar Gauju. Kā kāds lēzenāks/stāvāks kalniņš tā ejam. Visu laiku maināmies ar lietuvieti vietām. Te visi bariņā, te mēs pa priekšu, te viņš mums garām. Vēlreiz nopētām bebra kunga darbus un nedarbus. Kājnieku tilts. Sākam skaitīt cik tad ir jau noskriets šai aplī un cik vēl atlicis līdz ēšanas punktam pļavā. Trepītes augšā uz vienu no skatu torņiem. Mūsu draugs rāda uz Bobsleja trasi pretējā krastā un jautā kas tā par ēku. Taciņas, apšaubāmas kvalitātes dēļu tiltiņš. Tālumā parādās pļava. Nepamet sajūta, ka tūlīt, tūlīt būs tēja. Pāris līkumi, vēl viens krūmu pudurītis un ir. Tas nekas, ka tēja beigusies. Arī ūdens un enerģijas dzēriens ir garšīgs. Un vēl tie debešķīgie pīrādziņi. Šeit vēderā pazūd atlikusī daļa no enerģijas batoniņa. Un pāris gabaliņi no Hematogena. Banāni, šokolādīte, cukurs. Atvadāmies ar vārdiem pēc pāris stundām tiksimies vēlreiz. Ilgi gaidītais kalns ar nokritušo koku pāri. Taciņas, tiltiņi, laipiņas. Pie serpentīna pa kreisi. Cauri Krimuldai, gar pļavu. Es gandrīz aizskrēju garām. Un atkal brikšņi, upīte, trepītes. Dubļi palikuši vēl lielāki. Garām paskrien lietuviete un nosauc, ka viņai pēdējais finiša aplis. Kaut kur no aizmugures parādās arī Diegabikse. Tā trijatā turpinām ceļu. Šoreiz pie mājas rosās saimnieks. Mēs aizskrienam. Precīzāk teikt aizvelkamies tālāk. Eglītes un jau redzam serpentīnu vienā pusē un priekša asfaltēto celiņu. Gaujas tilts un trepītes uz Panorāmas ratu šodien jau otro reiz, bet vēl ne pēdējo. Pēdējiem spēkiem tiekam augšā.

Organizatori pa gabalu jautā vai mēs uz finišu. Pēc intensīvas mūsu galvas grozīšanas pārlabo šiem vēl mazais aplis veicams. Starta/finiša zona. Tēja, tēja, tēja. Spēka nav. Ideāla vieta, kur nedaudz atbalstīties ir galds. Pēc šāda izgājiena veiksmīgi tieku pie krēsla. Vēl tikai pīrādziņi derētu, tie arī tiek padoti ar visu kasti. Lai var izvērsties. Banāni, apelsīni. Šokolāde jau apēsta. Nekas. Izvelku no kabatas otru želeju. Garšo jau labāk, bet tāpat negaršīga. Uzdzeru ūdeni. Jau pievarēti 44km un trasē pavadītas 6h15min. Lēnām paņemu nūjas. Un lampiņu iemetu kabatā. Bez tās mūs orgi tālāk nelaiž. Spriežam cik ilgā laikā varētu pievarēt 11km apli. Mārtiņš saka, ka būtu labi stundā. Būsim reāli labi, ja pusotrā.

Pēdējā aplī aizejam jau pēc trasē pavadītām 6h30min. Katrā ēšanas punktā vidēji pavadījām 10-15minūtes. Mūsu lietuviešu draugi jau devušies trasē. Diegabikse palika sēžot. Lai cik tas dīvaini nebūtu ir sajūta, ka nevis skrienam, bet lidojam. Šī iespēja netiek laista garām un skrienam, kamēr vēl ir spēks. Caur lakstīgalu gravu, pāri apšaubāmajam tiltiņam, garām Bobsleja trasei. Uzsaucam lietuviešiem veiksmi un prom esam. Kaķīša kalna pakājē sanāk neliels kritiens. Vakars nenāk viens. Šai kalnā uzejam. Ķeizarskatā prieks kāpt augšā. Ar nūjām vieglāk. Skrienam tālāk. Ilgi gaidītais pagrieziens uz mazo apli. Aizskrienot tajā atzīstam, ka pats labākais palika garajā cilpā. Secinu, ka skrienot šo mazo apli esmu veiksmīgi iemācījusies skriet ar nūjām. Uz kājnieku tilta uzlieku lampiņu. Sāk krēslot un satumst. Tālākais aizvien pa lielāku tumsu. Visi dubļi manējie. Skrien un klausies, kā dubļi zem kājām žļurkst. Prieks klausīties. Pa trepītēm gan uzmanīgi. Slīd. Pa tiltiņiem arī. Ar lampiņu uz galvas redz 3-5metrus uz priekšu. Pļava, drīz jābūt dzeršanas punktam. Ik pa brītiņam skan komentārs cik daudz un cik ilgi ir skriets. Pie dzeršanas punkta pieskrienam ar jau tradicionālo jautājumu, kas šodien piedāvājumā. Saēdamies daudz apelsīnus (garšīgi bija) un šokolādi. Atvadāmies un pasakāmies par pusdienām visas dienas garumā. Un turpinām ceļu pa pļavu līdz kalnam. Nelielu izveicību prasa palīšana zem koka. Tālāk viss kā parasti, tik ar lampiņu jāmeklē marķējums. Taciņa augšā lejā, tiltiņi, tiltiņi un tiltiņi. Es ik pa brītiņam pajautāju vai tiešām mēs te skrējām. Vai tiešām trase nav izmainīta. Neatceros vairs šo trases vietu. Pāri Gaujai viņā krastā spīd Sigulda. Skaisti. Caur krūmiem priekšā kā gaisma tuneļa galā spīd serpentīns. Pāris metri un beidzot arī mēs laimīgi pagriežamies skrējienam lejā pa serpentīnu. Asfaltētais celiņš līdz Gaujas tiltam. Gaujas tilts. Un pēdējais kāpiens augšup. Pakāpieni ar katru brīdi sarūk. Diegabikse sajūt otro elpu un aizskrien. Vēl pēdējie 300metri un finišs.

Trasē pavadīts nedaudz vairāk kā astoņas stundas. Smaids no sejas nepazūd pat tad, kad nesanāk iegūt kāroto medaļu par 55km beigšanu. Tās viņiem beigušās. Tā nu es medaļu tagad gaidu pa pastu. Organizatoru piedāvātā putra ir vairāk nekā garšīga. Tiek piedāvāti banāni, apelsīni, šokolāde. Uz jautājumu, kurš mani iecels un izcels no vilciena atbildes nav. Aiz manis vēl finišē abi lietuvieši un brītiņu pēc viņiem arī Armands85.

Pļavā vientuļi stāv vien pāris somas, kur rīta agrumā rotājās mantu telts. Manai somai blakus garšīgu ābolu maiss. Burvīga sajūta ir tikt sausās drēbēs, tas nekas, ka aukstās, bet sausās. Drēbes pārvilktas, soma sakrāmēta, nūjas atstātas garas. Cik labi ir izstaipīties, izstaipīties un vēlreiz izstaipīties. Eju un smaidu. Pēkšņi arī telefons zvana kā traks. Tas pie lietas piederas. Kola un Kaķu mājas kūkas. Vilciens pēc pusotras stundas, autobuss arī nekursē. Tā (es, Armands85 un MAKRO) sēžam autoostā dzeram tēju un gaidām vilcienu. Parunājam skrējienu. Sēžam stacijā un dzeram tēju. Gaidām vilcienu. Vilcienā konduktore pajautā, ko tad mēs Rīgā tik vēlu darīsim. Uz ko seko skanīga atbilde, braucam mājās. Gribējām ātrāk, bet transports negāja.

Izkāpjot Rīgā no vilciena smaids no sejas nav pazudis. Uz mājām pa naksnīgajām ielā nevis eju, bet lidoju. Prieks, kur tu rodies. Ledusskapis, ledusskapis, ledusskapis. Nākamās divas dienas bija mans labākais draugs un kompanjons.

Mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam.
Mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam.
Vārdi māca, bet vienmēr bij’ zināms, ka piemēri aizrauj.
Tad būsim kā piemērs mēs tiem, kas dīkstāvē aizaug!