Skrējiens starp kūtiņām, bet Verdī operu ritmos

Visa cilvēka rīcībā esošā informācija par ārējo pasauli tiek saņemta caur piecām maņām. Pasauli, ko cilvēks pazīst, veido tas, ko redz mūsu acis, dzird mūsu ausis, saož mūsu deguns, sajūt mūsu mēle un satausta mūsu ķermenis. Cilvēks kopš dzimšanas ir atkarīgs no šīm maņām, tāpēc ārējo pasauli pazīst tikai tā, kā to reprezentē piecas maņas. Skrējēji, ja atšķiras no minētā cilvēka, tad tikai ar to, ka ir dzimuši, lai skrietu. Lai skrietu, lielākai daļai skrējēju šīs piecas maņas īpaši nemainās, ja nu vienīgi skrējējs ar citām acīm sāk skatīties uz savu ķermeni un ir tolerantāks pret dažādām ķermeņa sāpēm, bieži vien norakstot to uz „pienskābēm”.

Šajā rakstā es vēlētos īsumā pastāstīt par skrējienu- 14^a maratona & ½ delle terre verdiane (27.02.2011), kurš man paliks atmiņā ar sakāpināto cilvēka maņu buķeti. Bez tam šis skrējiens varētu būt interesants ar to, ja kādam nepieciešams maratonā vai pusmaratonā sasniegt kādu noteiktu kvalifikācijas rezultātu, jo trase ir ātra sakarā ar draudzīgo profilu:

Skrējienā tika plānotas četras distances:

• Maratons no Salso līdz Busseto;
• 10 km no Salso līdz Fidenzai;
• Pusmaratons di Fontanellato ar ierašanos Castello San Vitale;
• 30 km Verdi Fidenze Village, no Fidenza Village līdz Busseto.

Pēdējā distance bija organizēta pirmo gadu un sākotnēji bija plānota startēt kopā ar citām distancēm Salsomandžiorē (Salsomaggiore), taču pēdējā brīdī tika izlemts, ka tās starts tiek pārcelts uz Fidenza Village. Tikai mana priekšlaicīgi sāktā iesildīšanās pirms starta, profesionālais aizdomīgums un atbalstītājas operatīvā rīcība ļāva paspēt uz 30 km skrējiena startu. Itāļu organizatori bija no sirds pārsteigti, ka es esmu plānojis uzsākt skriet 30 km no Salsomandžiores, jo mājas lapā skaidrā itāļu valodā ir publicētas izmaiņas sakarā ar 30 km. Skrējiena starta pārcelšanu, jo skrējiena ģenerālsponsoram – Fidenza Village Outlet labpatikās startu dot savā teritorijā vismaz vienā distancē (maratona un pusmaratona distances bija izplānotas pa šī outleta vidusdaļu padzenot malā šopingotājus).  Tā nu es izkāpu no auto kādas 3 minūtes pirms skrējiena starta. Prakse rāda, ka šādās stresa situācijās man skrējiens parasti izdodas. Līdzīgi kā mans maratona starts Roveniemi no kempera sakarā ar pāreju uz vasaras laiku.

Visā pasākumā piedalījās 1610 skrējēji, kuri sadalījās šādi:

• Maratonā piedalījās 406 skrējēji un uzvarēja  Armuzzi Antonio ar laiku 2:28:33;
• Pusmaratonā piedalijās 391 skrējēji un uzvarēja Yassine El Fathaoui ar laiku 1:10:00;
• 10 km skrējienā piedalījās  277 skrējēji un uzvarēja Ghebrehiwet Faniel ar laiku 0:26:30;
• 30 km skrējienā piedalījās 536 skrējēji un uzvarēja Cabassi Peter ar laiku 1:41:58.

Kopējais profils bija ļoti labvēlīgs maratonam, pusmaratonam un 10 km skrējējiem, jo pirmajos 10 km bija lielākais kritums (no 150m uz 72m virs jūras līmeņa). 30 km skrējējiem kritums bija, bet ne tik „salds”. Lai gan kopumā trase nebija ļoti līdzena, it sevišķi skrienot pa viaduktu, kas gāja pāri ātrgaitas šosejai. Trase vijās pa asfaltētiem lauku ceļiem, kā rezultātā parādījās pārbaudījums vienam svarīgam cilvēka maņas orgānam – degunam. Tik daudz fermiņu savā mūžā nebiju redzējis vienviet divu stundu laika sprīdī. Sāku saprast tos pašmāju protestētājus, kuri nav īpaši toleranti pret Dāņu cūkkopju plāniem Latvijā. Taču no otras puses, ko tur brīnīties. Kā savādāk šis reģions varētu kļūt slavens ar saviem Parmas šķiņķiem. Kā kompensācija par to, skrējēju dāvanu somā bija atrodams viens Parmas šķiņķis, par ko visticamāk nepriecājos es vienīgais. Taču šajā skrējēja dāvanu somiņā bija arī zirņu paciņa no kāda tur sponsora un sporta dzēriena pulveris, kuri man savukārt noderēja. Parmas šķiņķis un vietējā Lambruska dzirkstošā vīna pudele no skrējēju dāvanu somas tika atdota atbalstītājai, kura atzina tos par labu esam.

Kaut gan kopumā itāļi ir samērā iecietīgi pret gaļas neēdājiem, jo pēc skrējiena man izdevās sarunāt, lai skrējienā iekļauto pastas porciju man pasniegtu tikai ar sieru. Pastas dalītāja uz mani līdzjūtīgi paskatījās un Bolonēzes mērces vietā kompromisam pielēja olīveļļu. Īsti itāļu makaroni ar īstu itāļu olīveļļu un Parnazāna sieru, kuru man atļāva vienīgajam uzlikt tik, cik sirds vēlas, bija īstens baudījums manam nākamajam maņas orgānam – mēlei.

Starp lauku celiņiem ik pa brīdim parādījās apdzīvotas vietas. Visas šīs vietas vienoja viena kopīga pazīme – tajās visās bija uzstādīti vairāki skaļruņi, kuri līdzinājās skaļruņiem, pa kuriem padomju filmās paziņo, ka sācies Otrais pasaules karš. Visi šie skaļruņi sacentās savā starpā, kurš skaļāk un tālāk apsveiks skrējējus ar Verdi operas ārijām. Līdz ar to lielākā skrējiena daļa bija baudījums vēl vienam maņu orgānam – ausij. Ja arī varētu teikt, ka man patīk kaut kāda mūzika, tad tā ir klasiskā, taču nebiju domājis, ka Verdi operas var tik ļoti labi uzmundrināt skrējējus.

Skriešanas organizatori bija piedāvājuši mājas lapā četrus iemeslus, kādēļ skriet šo distanci. Viens no iemesliem bija apkārtnes skaistās vēsturiskās vietas. Acis šajā pasākumā tika priecētas gana labi. Kā jau Itālijā, jebkura vieta arī mazās pilsētiņās ir caurvīta ar senu vēsturi, jo arī tie visi ceļi, kas ved uz Romu, ir vēstures mantojums. Kaut arī Expo neizcēlās ar lielu tirgotāju aktivitāti, taču šis Expo bija iekārtots skaistā Salsomandžiores pilī, kuras karaļi un karalienes šajās dienās bija viņu augstības – skrējēji.

Arī finiši bija vēsturiski skaisti. Pusmaratonisti finišēja pie Fontanello pils, bet maratonisti un 30 km. skrējēji pie Verdi pieminekļa viņa dzimtajā pilsētā- Busseto, kura arhitektoniski atgādināja par viduslaiku Itālijas pilsētu uzplaukuma periodu.

Tā kā mans šī gada mērķis ir godam nostartēt Prāgas maratonā, izvēlējos 30 km. distanci šajā pasākumā, jo šāda distance ir labs atskaites punkts par ziemā uzskrieto bāzīti. Jāsaka gan, ka man par patīkamu pārsteigumu, arī priekš Itālijas laika apstākļi bija vēl ziemīgi. Ap +5 grādiem un rasojošs lietus, kurš sākumā gan reizēm parādījās ar cietā agregātstāvoklī. Vējš distances laikā bija samērā jūtams un nez kāpēc skrējējiem liekas, ka tas vienmēr pūš pretim. Tādēļ es nekaunīgi iekārtojos lielāko distances daļu divu vienādos tērpos tērptu, graciozu itāļu aizvējā. Viņi bija ļoti viesmīlīgi un centās pat itāļu valodā ar mani kontaktēties. Uz skrējiena beigām viens no viņiem aizmuka no mums abiem (varbūt tādēļ, ka es nerunāju itāliski), taču otrs līdzskrējējs vairs nevarēja izturēt manu tempu. Kad jutu viņa tempa krasu samazināšanos, tad pieņēmu viena apdzinēja piedāvāto tempu.

Šis skrējiens arī man noteikti paliks atmiņā ar pēdējo maņu – ķermeņa sajūtu, kura priekš vidējā mana tempa 4:26 min/km bija nepieredzēti laba priekš manis. Ne kāda slikta dūša, ne arī kādi reiboņi. Pēdējā kilometrā laikā es pat spēju uzkāpināt tempu līdz 4:15 min/km, bet pēdējie 150 metri tika paveikti ar vidējo ātrumu 3:41 min/km. Pēdējos 150 metrus šādi es varēju nofiksēt, jo mans pulkstenis ir noregulēts uz katra kilometra rādījumu uzskaiti un distances reālais garums bija ap 29.15 km. Ātrais finišs bija saistīts ar manu spēkošanos ar vienu itāļu vecmeistaru (uzvarētāju 55 gadu vecuma grupā), kuru es gan „pieklājīgi” palaidu par pāris sekundēm priekšā. Kā nekā ātruma darbs pa ziemu nebija darīts. Tā pat par sešām sekundēm es nokavēju savas vecuma grupas sieviešu uzvarētājas finišu, kuru gan pamanīju tikai pašā finišā.

Taču jebkurā gadījumā esmu ļoti apmierināts ar savu testa skrējiena rezultātu – 2:09:32. Galu galā tas bija mans pirmais 30 km skrējiens un liecina par to, ka ziemas mēnešos ir labi un pareizi pastrādāts ar bāzīti. Šādu ātrumu tik garā distancē es nekad nebiju spējis uzturēt, jo pat pusmaratona distanci šā skrējiena ietvaros es paveicu par kādām 5 minūtēm ātrāk salīdzinot ar manu personīgo rekordu.

Ja kādam ir interese par nokļūšanu uz šo skrējienu, tad tas ir samērā pieejams cenu ziņā. Man gan tā programma bija plašāka sakarā ar ciemošanos pie paziņas Dženovā, bet ja brauc tikai uz skrējienu, tad izdevīgāk ir lidot uz Bergamo ar Ryanair un tad nomāt auto. Es par auto nomu uz piecām dienām samaksāju ap 120 EUR.  Salsomandžiorē ir pārsteidzoši daudz viesnīcu. Es izvēlējos Hotel Villa Fiorita, kura maksāja 90 EUR par divvietīgu numuru diennaktī. Cenā arī iekļautas pieklājīgas zviedru galda tipa brokastis. Viesnīca ir labā četru zvaigžņu līmenī ar antīku piesitienu un atrodas pāris simts metrus no starta. Šajā viesnīcā ir arī skrejceļš ar pirtiņu, taču arī blakus tai ir parciņš ar iespēju izskriet pa viena kilometra aplīti.

Ja gribiet izbaudīt maza maratona vai citas distances burvību ar pateicīgu profilu un īpaši dārgi neieguldoties izmaksās (ja nu vienīgi neskaitot Fidenzas Village Outlet apmeklējumu), tad šis skrējiens ir priekš Jums.