Skrējiens “Jānis, Jānītis” Cēsīs

Cēsis. 23.06.2012. Apmācies. Nedaudz līņā. Pils parks. Reģistratūra. Izstāvot rindu tiekam pie saviem numuriem. Tie kuri reģistrējās uz vietas tiek pie piecdesmit santīmu bonusa – auduma numuriem, tie, kuri bijuši čaklāki un reģistrējušies iepriekš, tiek pie papīra numuriem. Līdz startam stunda. Sāk līt. Noskatām Pils parkā vienīgo nojumi – Kārļa kalna lapeni un līdz startam ērti iekārtojamies tajā.

Starts. Līst. Noskrien bariņš startā vēl kopā. Starts aiz parka uz ielas braucamās daļas, kā gan savādāk. Atskanot starta šāvienam, visi 6km un 12km skrējēji izstiepjas. Skrējiens ir sācies pa Palasta ielu augšup. Tāds neliels kāpumiņš pašam iesākumam. Te raitā solī garām paskrien IngaZ. Es ar InguK turpinu mierīgi skriet. Kad pirmie 500metri pievarēti tad pagrieziens pa labi uz Gaujas ielu. Krustojumā stāv trases tiesneši un sinhroni viens aiz otra sauc „6km taisni” un „12km pa kreisi”. Viss ir saprotams. Mēs pa kreisi pa Līgatnes ielu. Asfaltu nomaina zemes segums. Vietām kāds palielāks akmens. Jau no pagājuša gada atceros šī iela bija izrakņāta, remontdarbi. Skrienam.

Pametot acis pulkstenī abas secinām, ka temps ir uzņemts ap 5:10min/km. Bet, ja tā tīri labi skrienas, jāskrien. Panākam InguZ uzmundrinām, garām esam. Iela iet nedaudz uz leju, tad atkal nedaudz kalnā, tad taisnīte. Lietus pieņemas spēkā. Pēc pievarētiem pirmajiem trīs, četriem kilometriem lietus tā līst, tā līst gluži kā pa Jāņiem. Viss jau būtu labi, ja vien cieto zemes segumu nenomainītu smukas skaistas, slapjas, mīksti grimstošas un galīgi neskrienamas smiltiņas kāda puskilometra garumā. Tātad foršs zemes segums komplektā ar lietus aizlijušām acīm, kuras ik pa brītiņam jāizslauka, lai vismaz nedaudz redzētu, kur likt kāju. Pēc tam normāls asfalts, lietus, kā arī ķiķināšana no aizmugurē skrienošajiem gan par to, ka šādā laikā nemaz ūdeni nevajag līdzis stiept, gan par plānoto finiša laiku ar tempa turētājiem uz 2h15min. Mēs atkal ieskrējušās. Mans superīgais papīra numurs lēnām sāk jukt laukā. Neilgi pirms piektā kilometra pagrieziens un noskrējiens uz leju. Tiek apsvērta doma kā drošāk pa dubļaino maliņu vai pa slapjo asfaltu ripot lejā. Uzstādot ātruma rekordus, visi ir ieskrējušies, ka tādā pat tempā ieskrien meža takās un pirmos mazos kalniņus nemaz nepamana. Ja nu vienīgi kādu mazu peļķi un slapju zaru. Apdzenam pa kādam skrējējam. Ievērtējam skriešanas ātrumu, kurš ir plus mīnus nemainīgs. Paskrienam garām Vāļu kalnam, Ozolkalnam (nedaudz iespaidīgi kalni, atmiņas) un prom šaurākā meža taciņā. Baltās botas iegūst nedaudz dubļainu nokrāsu. Vēl pāris līkumi, pāris meža takas un pirmais dubļainais noskrējiens. Apkārt apskriet nevar. Tik parādu, re te labajā pusē ir vēl dubļaināka taciņa, kur dullie ar velo augšā stūmās. Pa taciņu, pa dubļiem, pāri koka tiltiņam nedaudz uz priekšu un klāt ir visu varenais dubļainais stāvais kāpums. Lēniem maziem solīšiem tipinu augšā. Nedaudz slīd (ai, kā noderētu meža botas).

IngaK turas līdz, apdzenam vēl pāris skrējējus. Taciņa maina virzienu un paliek slidenāka, bet lēzenāka. Uzmundrinu, ka vairāk šādas vietas trasē nebūs. Maziem solīšiem pa maliņu, nedaudz paslidinos, pēdējais kāpumiņš, augšā esmu. IngaK nedaudz iepaliek. Viņai neliela atpūta reizē ar kāpšanu/iešanu. Tā vien ir, jau savi 7km noskrieti. Taciņa gar aizaugušu pļavu, kurā zied suņuburkšķi un āboliņš. Krustojumā vīrs norāda pa kreisi lejā. Ieskrienos, paslidinos. Aizmugurē skrienošais, ko apdzinu nokomentē „Ar tādu tempu galā būsi ātrāk nekā 2h15min”. Atraucu, ka „pagaidīšu finišā aiz finiša līnijas, ja līdz finišam neapdzīsi!”. Līkums uz leju tur smilšains, izdangātas slidenas saknes, slidens, tiltiņš, pagrieziens. Ar palēcieniem lejā. Kreisajā pusē Gauja. Ceļš līdz šosejai turpinās pa Mūrlejas ielu. Šai lidojošā kilometrā noķeru pārīti priekšā skrienošos. Atskatos, IngaK ar turpat vēl netālu aiz muguras. Uzkalniņš, šosejas šķērsošana. Autosatiksme apturēta uz brīdi kamēr mēs šķērsojam ielu. Tad pa kreisi, pa Peldu ielu, segums – grantēts. Metrus simts aiz pagrieziena dzeršanas punkts. Tas ne kas, ka visu laiku ir lijis, bet dotajā mirklī pierimies, ūdens netiek smādēts. Drīz glāzīte piebiedrojas pārējām uz ceļa.

Skrienu, līkums, kalniņš, līkums, kalniņš, koks, koks, mežs, mežs. Noķeru vēl vienu priekšā skrienošo. Tālumā uz grantētā ceļa redzu vēl divus, kuriem lēni, bet mērķtiecīgi tuvojos. Lēnām galvā rēķinu, ka panākšu, apdzīšu un aizskriešu, jo attālums jūtami sarūk. Aiz viņiem tālumā vēl viens skrējējs. Atskatos atpakaļ attālums uz šo pusi palielinās. Tā gadās. Noķēru priekšā skrienošos, bet tālāk skrienam visi trīs kopā. Temps visiem labs (otrs lidojošais kilometrs) viens otru pieskata, neatpaliek. Beidzot parādās kilometru atzīmes „3km līdz finišam”. Mēs tik skrienam un ķeram priekšā esošo. Krasta iela ar savām ēkām aiz muguras, tad Gaujaslīču un Viestura iela. Pagrieziens uz Lenču ielu jeb pēdējais pusotrs kilometrs. Lieki piebilst, ka pēdējais ir pret kalnu, ne īpaši stāvu, ne īpaši lēzenu, bet kalnu. Pēdējo kilometru iekarošanu iesākam visi kopā turot viens otram tempu, te visi vienā rindā blakus, te viens no mums vairāk pa priekšu, te atkal visi kopā. Neviens neatpaliek. Tomēr, kalna vidū netālu no veikala pametu pēdējo kilometru kompāniju un aizskrienu, jo priekšā esošais ir jānoķer (lieki piebilst, ka priekšā skrienošā bija meitene). Ir grūti, bet panāku viņu. Divatā iekarojam kalnu. Pretī jau finišējis nāk Arvis un uzsauc, ka tālu vairs nav, tikai nedaudz, pēdējie metri. Tie kuri finišējuši, tiem jau viegli teikt. Pārspriežam, ka līdz galam tiksim, bet īpaši ātrāk paskriet nevaram. Vecums. Hihi. Tepat ar roku aizsniedzams ir Pils parks. Policisti laipni norāda, ka tagad skriešana notiks pa parku, palaiž mūs pirms mašīnām pāri ielai.

Pēdējie 500metri. Garām paskrien viens no pēdējo kilometru kompānijas vīriem. Lai tie jaunie skrien. Arī Pils parkā ir pauguri. No viena tāda lejā, otrā augšā. Taciņa gar dīķi. Noķertā kompānija aizskrien. Trepītes. Finiša taisne. Finišēju sekundi aiz viņas. Finiša tiesneši žēli noskatās uz manu smuko dzelteno papīra numuru, kurš sadalījies divās daļās karājas saspraudēs pielipis pie krekliņa, un mēģina izskaitļotas, kas tur gan ir rakstīts. Protams, lietus jau atkal līst. Finišā sagaida Artūrs ar suni. Drīz atskrien arī IngaK, vēl kādu brītiņu pēc viņas arī IngaZ. Organizatori finišētājiem sagādājuši sieru, alu un ūdeni. Es izvēlos pirmo un pēdējo. Pastāvam, atvelkam elpu, bet aiz mums tikai finišē un finišē pārējie 12km distances dalībnieki. Līst.

Nobeiguma vietā. Pirmās sacensības, kuras pavadītas pamatīgā lietus gāzē (līst kā pa Jāņiem), tā jau nebija ne vainas. Pagājušā gada rezultātu uzlaboju par četrām minūtēm. Trases solītie 12km izvērtās par 13.19km. Bet dēļ tā finiša kalna ir vērts braukt vēl.