Septiņi Vecgadi

Tradīcijas manī vienmēr izraisījušas divējādas sajūtas – no vienas puses tā ir tāda drošības sajūta, stabilitāte, piesaiste kaut kam, jo vienmēr zini, ko darīsi konkrētā laikā un vietā, zini, kas tur notiks, un tev ir sajūta, ka piedalies notikumā, kas ir lielāks par tevi, par paaudzēm, par visu citu mainīgo ikdienas ritmā.

Bet no otras puses man vienmēr pakausī ir bijis jautājums – kāpēc es piedalos kādas tradīcijas turpināšanā? Kāpēc mēs katru gadu turpinām vienu un to pašu, kas varbūt ir iesācies pavisam nejauši un jēgpilni, bet vienā brīdī kļūst vienkārši par rutīnas lietu un vairs tajā nemeklējam jēgu un neuzdodam jautājumu “kāpēc tieši šādi?”, un turpinām to darīt tikai tāpēc, ka tā esam darījuši iepriekš.

No savas bērnības nevaru atcerēties pāāārāk daudz tradīciju, ko mēs kā ģimene būtu katru gadu darījuši, bet viena gan man ir ļoti spilgtā atmiņā – Vecgada sagaidīšana radu pulkā vecmammas mājās. Tā ietvēra latviskiem ēdieniem bagāti klātu galdu, sarunas ar radiniekiem, Laimes aku jeb dāvaniņu makšķerēšanu, Salaveča gaidīšanu un dāvanu saņemšanu pret pantiņa noskaitīšanu, tad iešanu ārā sagaidīt pusnakti un noskatīties uguņošanu. Varētu teikt, ka pirmos aptuveni 20 dzīves gadus Jaungadu sagaidīju tieši šādi.

 Kad dzīve iegriezās jaunās sliedēs un Vecgada dienā attapos, dzīvojot un studējot citā valstī, atceros savādas sajūtas – nekad šī Vecgada diena nebija pavadīta citādāk kā pie vecmammas. Gandrīz vai nezināju, ko darīt. Nezināju, ko citi dara šajā dienā. Tas ir kā skriet katru dienu no vietas veselu gadu un tad pēkšņi vienu dienu izlaist. Bet jāsaka, ka tajā gadā kaut kas mainījās – pārtraucot šo spilgto bērnības tradīciju, es sapratu, ka savā dzīvē varu veidot pati savas tradīcijas, ka tas ir tikai dabisks process, mums pieaugot un veidojot pašiem savas dzīves. Mēs drīkstam izvēlēties, ko turpināt darīt un ko nē.

Galu galā manai vecmammai, kas tradīciju aizsāka pirms gadu desmitiem, bija sava motivācija, cita situācija, citas dzīves iespējas un vīzija. Viņai patika uzņemt viesus, patika pulcēt ap sevi savus radus, patika gatavot ēst un skatīties, kā ar katru gadu paaugušies mazbērni. Savukārt mēs, viesi, visus šos gadus labprāt izdzīvojām viņas vēlmes un vīziju. Taču, mums pieaugot, ir laiks veidot savas tradīcijas un izdzīvot savas vīzijas.

Interesanti ir šo rakstīt tieši Vecgada dienā. Brīdī, kad es atkal sev dzīvē pārtraucu kādu citu – šoreiz 7 gadus ilgušu – Vecgada tradīciju. Pavisam nejauši, skriešanas draugu mudināta, 2012.gada decembra nogalē aizsāku braucienus uz Vecgada dienas 12 stundu skrējienu Igaunijā – “Dream of the Final Night“. Nevaru gan uzņemties visu tradīcijas dibināšanu uz sevi, jo bez braukt gribētājiem un skriešanas draugiem, kas bakstīja un mudināja, šī nekļūtu par tradīciju, bet brīvprātīgā piespiedu kārtā pirmajā gadā uzņēmos brauciena organizēšanu, un pārējos gados jau to nācās turpināt, jo to biju darījusi iepriekš. :) Tā kā šī tradīcijas daļa gan ir mana vaina un nopelns vienlaikus.

Īsumā – šis tradicionālais brauciens ietvēra izbraukšanu kopīgā “klases ekskursijas” formāta autobusā 30.decembrī no Rīgas, iekārtošanos kopīgā viesnīcā Tallinā un pēdējos gados par tradicionālu kļuva leģendārās pankūku iestādes Kompressor apmeklēšana 30.decembra vakarā. Nākamajā rītā ar autobusu devāmies uz sacensībām, pa ceļam piestājot pie Keilas ūdenskrituma un uztaisot kopbildi, un tad jau plkst. 12.00 startējām 12 stundu skrējienā ar finiša brīdi tieši pusnaktī jeb gadumijā. Skrējiens notika 1 kilometra aplī pie jūras Harju apriņķa Meremõisa piejūras mežiņā. Pēc finiša un apbalvošanas nu jau Jaungada naktī devāmies uz viesnīcu, lai atkal celtos no rīta, noskrietu stīvo kāju koptreniņu un dotos mājup. Intensīvas, piedzīvojumiem un pozitīvām emocijām pildītas dienas bija neizbēgami garantētas katram “ekskursijas” dalībniekam.

Šogad – astotajā tradīcijas gadā – autobuss ir devies bez manis, bet sajūtas, pārtraucot savā dzīvē šo tradīciju, šoreiz jau ir priecīgas, ne apjukušas. Man ir prieks par piedzīvoto pēdējo 7 gadu laikā, prieks, ka tradīcija ir dzīva skrējēju sirdīs un prieks, ka varēju būt daļa no šīs tradīcijas aizsākšanas un turpināšanas. Tajā pašā laikā prieks ir arī par jaunu sākumu un par tūkstoš un vienu iespēju, kā sagaidīt Jauno gadu turpmāk.

Paldies katram, kas kaut vienu reizi piedalījās braucienos! Ticiet vai nē, bet šie braucieni mainīja gan manu, gan citu cilvēku dzīves vislielākajā mērā – šo gadu laikā nepilno 3 dienu ekskursijās tika likti pamati jaunām attiecībām, jaunām ģimenēm, jauniem dzīves mērķiem, tika krietni tālāk pārliktas savu spēju robežas, tika pārdomātas dzīves un šaubas pārvērtās ticībā un pārliecībā. Man bija gods un neizmērāms prieks to visu piedzīvot. Lai dzīvo skriešana, un sveicieni jums jaunajā gadā!

2012.gadā skrienam pretim 2013.gadam