Skriešana ir varen labs veids kā tikt pie labām sajūtām. Daba, brīvība, citi skrējēji, patīkamā pēcskrējiena sajūta un vēl milzumdaudz citu lietu ir tās, kas skrējienā rada patīkamas sajūtas. Jā, mēdz būt arī reizes, kad sajūtas nav tik labas – kad karstums nav izturams, kad enerģija beigusies, bet līdz finišam vēl labs gabals skrienams, kad vienkārši ir grūti. Bet vairumam no mums ir kaut kāds mērķis, kāpēc mēs skrienam, kāpēc no jauna aujam kājas un dodamies skriet, par spīti grūtajām reizēm. Un labās sajūtas ir viens no šiem dzinuļiem.
Taču tāpat kā skrējiens rada sajūtas, arī mēs varam radīt patīkamu skrējienu, vadoties no savām sajūtām, tādā veidā arī sekmējot labas sajūtas skrējiena beigās. Sacensības daudziem ir cīņa – cīņa ar konkurentiem, cīņa ar pulksteni, taču bieži vien tieši cīņa ar pulksteni ir tā, kas, vismaz man, traucē pilnībā izbaudīt skrējienu. Skrienot pulkstenī tiek salīdzināts temps ar iepriekšējās reizēs iespēto, tiek salīdzināts temps ar cerēto vai vēlamo ātrumu, taču tas rada papildu spriedzi, it sevišķi reizēs, kad faktiskais temps atšķiras no vēlamā. Tāpat, piemēram, stadionā temps ir vienmērīgs, bet asfalta skrējienos bieži vien trases reljefs nav pilnīgi līdzens un temps var būtiski mainīties atkarībā no tā, vai skrējiens ved pret kalnu vai lejup no tā, un, ieciklējoties uz konkrētu tempu, var piemirsties, ka kāpumā temps dabiski saruks. Arī šogad maratonā Diseldorfā, pārāk cenšoties noturēt iepriekš cerēto un sākumā uzņemot ātrumu, organisma enerģijas rezerves beidzās, kad līdz maratona finišam vēl bija daudz kilometri skrienami. Galu galā pulkstenis jau nezina kādas ir tavas šodienas sajūtas, cik viegli vai grūti tev skrienas, bet kaut kāds ātrums minūtēs uz kilometru ir pilnīgi vienāds gan vieglās, gan grūtās dienās, tikai būs dienas, kad šis ātrums būs piemērots, un dienas, kad ir vienkārši jāskrien lēnāk. Protams, daļējs glābiņš šajā ziņā var būt vadīšanās pēc pulsa, bet arī pulsa sliekšņi labās un sliktās dienās atšķiras.
Kā izvairīšanos no šādas liekas skrējiena kontroles esmu atklājis skriešanu sacensībās pavisam bez pulksteņa. Treniņi ir treniņi, tiem gan ir konkrēti uzdevumi, kurus var kontrolēt vienīgi ar pulksteņa palīdzību, tāpat pulkstenis bieži vien ir vajadzīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka noteiktā laikā pēc skrējiena ir jābūt mājās, un, protams, arī treniņdienasgrāmatas papildināšanai treniņā pavadītais laiks ir svarīgs ieraksts vēsturei. Bet sacensībās ir citādi. Tu stāvi uz starta, un vairumā gadījumu mērķis ir noskriet, tik labi, cik vien iespējams. Un iepriekš cerētais temps var būt gan par ātru, gan arī reizēm par lēnu tam, uz ko tavs organisms konkrētajā dienā ir spējīgs.
Tā nu kopš jūnija jau piecas sacensības esmu skrējis bez pulksteņa. Ventspils pusmaratonā gan pulkstenis katra apļa beigās bija redzams, bet tik un tā noteicošais, arī Ventspilī, bija manas sajūtas skrienot. Neapšaubāmi, maksimālā rezultāta sasniegšanai, skrienot bez regulāras tempa kontrolēšanas savā pulkstenī, vajadzīgas zināmas iemaņas, bet kontrolēt jau mums patīk, jo esam pieraduši, ka distancē ir kilometru atzīmes, kur tad nu kontrolēt tempu var uz nebēdu.
Tāpat kā vairums rekordu garajās distancēs tiek sasniegti, pieveicot distanci vienmērīgā, vai pat nedaudz ātrākā tempā distances otrajā pusē, tāpat arī sajūtu skriešanā mērķis ir sadalīt spēkus tā, lai startā uzņemot tempu spētu noturēt līdz pat finišam. Svarīgākais, kas šādā vienmērīgā spēku sadalē ir jāatceras, ir tas, ka sākums bieži vien šķiet viegls, reizēm pat pārāk viegls, bet nogurums pakāpeniski distances laikā uzkrājas un uzņemtais temps rada arvien lielāku piepūli, ideālā variantā tieši finišā sasniedzot brīdi, kad organisms ir tā noguris, ka tālāk skrienot tempu nāktos samazināt.
Nevar teikt, ka man ir pilnīgi ideāli veicies ar šādu vienmērīgu spēku sadali, tomēr rezultāts tam ir kaut vai tas, ka pēc visiem šiem skrējieniem ir bijusi varen patīkama sajūta finišā, pat neskatoties uz to, ka spēki ir bijuši izsmelti. Lai arī praktiski visi šie bezpulksteņu skrējieni ir sanākuši ar ātrāku distances otro daļu, tomēr konkurentu klātbūtne ir piespiedusi koriģēt uzņemto tempu, un reizēm sākums ir bijis pat pārāk lēns patiesajām spējām, toties tad beigas sanākušas varen ātras, jo spēka vēl ir atlicis daudz.
Katrā ziņā droši vien augstākā pilotāža sajūtu skriešanā noteikti būtu pieveikts maratons, vadoties tikai un vienīgi pēc sajūtām, noskrienot to maksimāli ātrā un vienmērīgā tempā. Bet Tu, mans lasītāj, pirms skrien maratonu bez pulksteņa sāc ar mazumiņu – sajūti sevi un sajūti skrējienu!
P.S. Sajūtu skriešana ņemta no Renāra Rozes bloga.
km 
-
Šis zināmā mērā atbilst arī manai pārliecībai par to, ka skriešanai būtu jābūt patīkamai, un sacensībās tieši tempa skatījumi bieži vien šo prieku grauj. Arī esmu apsvēris kādreiz kaut ko noskriet bez palīgdatiem, bet pieradums dara savu, vēl neesmu saņēmies.
Bet šodien LSC skrējienā Tu, Renār, laikam tomēr skrēji ar pulksteni? Piefiksēju to atsildīšanās laikā jau pēc finiša. Vai arī sacensības bija bez?
100% atbalstu. Atsakoties no jebkurām palīgierīcēm mēs paaugstinām abpusēju saskaņu ar savu ķermeni un uzticēšanos tam.
domāju,ka LSC skrējienus Renārs uztver kā treniņus, lielisks veids kā noskriet treniņu. Varbūt pensionāri tur iet “uz pilnu klapi”.
SKRIEŠANA IR BAUDA,JĀSKRIEN AR PRIEKU,NE SEVI MOKOT.ES LABĀK JŪTOS GAROS SKRĒJIENOS,bet nu esmu pieradis ar GARMINU skriet gan,pieradumam arī liels spēks.Vajag,vajag pakontrolēt pulsu un tempu. Katram ir savas ambīcijas,plāniņš,arī LSC skrējienos – cits bliež uz pilnu klapi,citam labs treninš,cits atnācis izkustēties,….
vienmeer skrienu tikai peec sajuutaam, nekad nav liidzi laiks. finishaa vienmeer paarsteigums ir rezultaats, jo – nav ne jausmas cik aatri skriets (ja vien apla beigaas nav pulkstenis) =) kaut gan mana sacensiibu pieredze ir maza, liidz shim ir izdevies sadaliit speekus sameeraa pareizi – PEEC SAJUUTAAM =)
Jā, Oreman, tā arī bija, ka sestdien LSC skrējiens Mežaparkā tika izmantots kā labs tempa treniņš. Tāpēc arī pulkstenis uz rokas bija :)
Kādus 20 gadus atpakaļ visāda veida elektronikas pieejamība bija stipri ierobežota. Pat varētu teikt, brīžiem nebija vispār. Un neko. Iztika gluži labi i bez pulsometriem, i bez online kilometru rādījumiem. Bez tam, liela daļa Latvijas rekordu garajās distancēs (piemēram 5000m, 10000m) uzstādītas vēl daudz senāk nekā 20 gadus atpakaļ, kad ne tuvu nebija ne Garmini, ne Polari u.c. Kā redzams, ne jau šie pričendāļi nosaka rezultātu iespējamo augstvērtību. Pats kādreiz skrēju bez visa tā un viss bija čikeniekā. Pulsu pēc skrējiena vai starp atkārtojumiem var pats izmērīt to uztaustot un, ja ir ilgstošāka treniņu pieredze, pēc pašsajūtas var saprast, vai iet jau pa šerpu un kurā pulsa zonā aptuven atrodas. Jāsaka gan, kad pamazām ienācās elektronika, labprāt to izmantoju. Vienkārši, kad, piemēram, tumsā un putenī aizskrien jau ārpus apdzīvotām vietām kādu 20-nieku noskriet, patīkami ieslēgt pulkstenī gaismu, redzēt, ka arī ekstrēmākos apstākļos viss tiek kontrolēts un ar šo pulksteņa esamību tumsā jūtama neliela civilizācijas piedeva.:)
Manuprāt, lai atļautos skriet bez pulksteņa, pirms tam jāieliek nopietns pamats skrējienā kopā ar pulksteni. Man šajā sakarā atmiņā ir Aigara Matisona stāsts par to, ka viņam patīk pusmaratonos skriet vienā tempā ar Jeļenu Prokopčuku, jo tad nevajagot skatīties pulkstenī, jo Jeļena skrienot tik vienmērīgi, kā labi iestādīts pulkstenis. Savukārt mēs- “vēl ceļa sākumā esošie un rezultātus sasniegt gribošie” vēl kādu laiku nevarēsim bieži atļauties šādu izšķērdību- skriet bez pulksteņa. Kaut vai piemērs no nesenā Paulig nakts skrējiena. Aizmirsu mājās pulksteni un sākoties skrējienam izdomāju- skriešu ka pakaļ tai mazai un ņiprai skrējējai, kas man skrien pa priekšu. un ko Jūs domājiet- tā izrādījās Jeļizarova, kas man sākumā tik ātri “ievilka”, ka beigās bija zināmas mocības Ventspilī un nakts vidū:) Būtu man pulkstens, uzreiz būtu sapratis, ka tas nav mans temps un trenētības līmenis:)
Tātad – lai skrietu bez pulksteņa, ir vispirms jāiemācās no mugurpuses atšķirt Prokopčuku, Jeļizarovu un citas … ēē … ceļa ZVAIGZNES. :))
sm72, skriešana pakaļ kādam citam jau vairs nav Tavu sajūtu, bet gan tā otru sajūtu skrējiens ar Tavām kājām :) Protams, sacensībās savstarpējā cīņa ar citiem sportistiem ir viens no sacensību pamatelementiem, bet Tavu skriešanas ritmu ideālā gadījumā būtu jāvada tavām personīgajām sajūtām nevis vēlmei turēties kopā ar kādu citu skrējēju. Protams, tas ne vienmēr ir tik viegli izpildāms.
Tur jau tā lieta Renār, ka šā brīža mans trenētības līmenis man liek sajūtas nomainīt ar disciplinēto GPS pulksteni. Ja nu notiks brīnums un spēšu pavirzīties uz Tavu trenētības līmeņa pusi, tad varēšu stoiciski filozofēt par sjūtu regulatoriem:) Protams, ka visu nelaimju cēlonis šajā sakarā ir manas ambīcija, kurām līdz pagaidām netiek mans trnētības līmenis:D Bet kā teicis vecais kalvadosa dzērējs- vēl nav zināms kam skanēs zvans:)
Lūk, pie kā noved trenēšanās trenera virsvadībā:)Atmet ambīcijas, atmet treneri, atmet GPS un ķer skriešanas kaifu. To atļauj jebkurš trenētības līmenis.:):):)
Manuprāt, Ainār, Tu esi sajaucis cēloņus ar līdzekļiem. Trenera pakalpojums ir līdzeklis, nevis cēlonis:)Kaifs ir ļoti subjektīvs fenomens. Cits ķer kaifu no kaut kā atmešanas, bet cits no sevis novešanai līdz kādam agregātstāvoklim. Pie tam, laikam ejot, šīs kaifa izpausmes vienam un tam pašam cilvēkam var mainīties:)
Es skrienu, tu skrien, mēs skrienam un katram no mums ir savas sajūtas skrienot. Kaifs rodas skrienot ar vai bez pulksteņa.
Trenera pakalpojums ir līdzeklis noteikta līmeņa un rezultātu sasniegšanai – taču vienlaikus var būt arī cēlonis kaut kam citam. :)
pirms 20-30gadiem mebija taadas elektronikas, bet bija labi mehaaniskie hronometri. es taadu lietoju liidz 90-to gadu vidum , kad saaka paraadiities leetie kjiinieshu elektroniskie. bet toreiz kaut arii nebija GPS, toties vareeja ljoti labi skriet pa lielajiem un mazaakiem autoceljiem, jo pirmkaart toreiz nebija tik intensiva autokustiiba, un otrkaart ne tikai uz lielajaam shosejaam ,bet arii uz taada neliela grants celja kaa piemeeram Ugaale -Cirkale (13km) bija kilometru stabi taa kaa bija iespeejams treninja laikaa itvert viduu preciizus tempa skreejienus. bet ja es kaut kur skrienu garos leenos gabalus pa jaunu trasi, tad to es maajaas paarmeeru peec karteem ( tur jau nav tik buutiski neliela novirze)
Var teikt, ka skrienu bez pulksteņa. Vismaz tas nav uz rokas un skriešanas laikā netiek lietots. Pirms starta ieslēdzu hronometru un to ielieku dziļā kabatā. Pēc tam izņemu tikai finišā, lai nofiksētu laiku. Vados tīri pēc sajūtām. Organisms ir pietiekami advancēts, kurš pats dod daudz signālus, kurus ir jāmēģina saklausīt un pareizi interpretēt.
Sākumā bija grūtāk, kad visi tie signāli kopā radīja troksni un arī tikai dēļ neatbilstošas distances izvēles savām spējām.
Es arī reizēm vēlos būt viena no tiem cilvēkiem, kas ieziet ārā skriet bez pulksteņa un vienkārši skrien, kur acis rāca, cik un kā grib… Bet es tā diemžēl nevaru. Man jāzina, cik noskrēju, cik ātri, cik ilgi. Man jāzina, vai ir kāds progress, vai es varu ko uzlabot, vai varu kaut cik vairāk vai ilgāk, vai ātrāk noskriet. No vienas puses liekas – neinteresanti. Bet no otras – varbūt ir tieši otrādi. :)
kaut kas man šodien ar pareizrakstību… (piektdiena laikam)
*iziet
**rāda
Tieši tāpēc šim mērķim var izmantot sacensības. Trases garums zināms, rezultātu finišā Tev pateiks – par šīm lietām skrienot varēsi nedomāt, un skrējienu varēsi izbaudīt daudz vairāk, nevis kontrolējot katra kilometra starplaiku.
Garmin ar GPS lietoju kopš 2008.gada 2,5 gadus, pašlaik šī ierīce nav piedabūjama pie samaņas un tā tam pašlaik būt … ceru, ka tikšu pie nākamā, tik ļoti bijām sadraudzējušies :)
Nu ko lai saka … būtībā tā ir visai privāta lieta, vai skriet ar, vai bez partnera – viens var skriet vientulībā, cits nevar iztikt bez partnera treniņu laikā … te nav par ko diži diskutēt – “vecajos labajos laikos, kad zāle bija zaļāka, un debesis zilākas … “, kurus paspēju izbaudīt pēc pilnas programmas, sākot no 30m distances, beidzot ar vairākiem maratoniem, tādu ierīču nebija, bet es neteiktu, ka šībrīža tehnoloģijas diži maitātu mani – kam tā lieta ir nepieciešama, kaut vai paškontrolei vai disciplīnai, tas to arī izmantos … tempa izjūta nāk ar ļoti lielu pieredzi, te ar pāris gadiem vai pāris tūkstošiem var nepietikt, un, ja vēl pa vidam ir kāds lielāks pārtraukums, tad tā laika (sekunžu izjūta)zūd … ja skrieni vienkārši lai būtu kustība, tad nekādas ierīces nav nepieciešama, tikko ir kāds lielāks mērķis, rekords, vai kas līdzīgs, tā parādās arī ierīces – kaut vai tas pats pulkstenis …
Bija brīži, un ik pa brīdim, kad tas digitālais treneris ir baigi nepieciešams … kā gaiss, lai dzītu uz priekšu … citreiz labāk apskatīties, tikai finišā … bet, kad viss līdz kaklam, gribi atpūsties, tad ir šis brīvais lidojums …
Piekrītu – kriešana ir nodarbe, kurai gadzētus nevajag. Vajag tikai gribēšanu. :)