Rīga – Valmiera 2012

„Skrējiensoļojumus Rīga – Valmiera cilvēki reizēm jokojot sauca par Gladiatoru pastaigu,” atceras Jānis Motivāns. „Tam bija savs pamats, jo 24 stundās pa asfaltu vajadzēja pieveikt 107 kilometrus no Brīvības pieminekļa Rīgā līdz Sīmaņa baznīcai Valmierā”¹.

Tāda dīvaina sajūta pārņem, izbraucot vēlā vakara stundā uz starta vietu. Tik vien kā mēness spoži debesīs spīd. Jo tuvāk pilsētas Rīga centrs, jo liekāka rosība manāma. Starta vieta nemainīga – Brīvības pieminekļa pakāje.

23:45 – Palēnām pie Brīvības pieminekļa sāk slapstīties uz pārējo fona izlecoši tipāži skrienamtērpos un ķiverēs.

23:53 – Brīvības pieminekļa pakājē vientulīgi mētājas pāris skrienamapavu pāri, soma, klusums.

00:00 – Kopbilde pie Brīvības pieminekļa. Ceļu apņēmīgi uzsāk 8 kungi, 1 dāma un es.

00:01 – Sagaidot luksofora zaļo signālu, mēs sākam ceļu pa naksnīgajām Rīgas ielām. Pēc pirmajiem metriem var redzēt, kurš plāno lēnām un mierīgi tikt līdz galam, kurš aiziet starta atrāvienā un nav saredzams skatam. Pie Cēsu ielas pabraucam garām  pāris policijas ekipāžām. Šie tikai nosmaida redzot trīs mirgojošus velo un vēl tikpat daudz skrējēju vestēs ar lukturīšiem uz galvas.

00:29 – Pārskrējis pāri VEF tiltam no mums sirsnīgi  atvadās Jupe. Viņa ceļš tālāk ved uz mājām.

00:49 – Pirmā maiņa pie Alfas ir notikusi. Artūrs uz velo nomainīja skrienošo Aivaru703. Šeit arī rodas pirmā doma atrast, kur uz veloceliņa atrodas pārējie skrējēji, jo pie manis ir Sirke’s ūdens. Tālu nav jāmeklē, tepat pie Šmerļa viņa skrien. Manu groziņu papildina jaka un lukturītis, ja nekaita iepriekšminēto 1,5l ūdens pudeles katram.  Pa ceļam līdz gāzes uzpildes vietai tiek pacelts atstarotājs „uzmanību skrējējs”.

01:01 – Pievarēti pirmie 10km. Notiek kārtējā maiņa, šoreiz auto. Vēderā pazūd pirmais batoniņš.

01:11 – Secinu, ka ārpus Rīgas ir par vēsu. Nakts kā nekā. Plāns atrast pašu tumšāko vietu uz šosejas (pietura „Autoserviss”), no somas iz/uzvilkt rociņas, vējjaku un atstarojošo vesti. Radot satraukumu ne vienā vien autovadītājā. Vēlāk gan no savas vestes šķīros par labu Sirke, jo skrējēji vestē ir labāk pamanāmi – redzi un esi redzams! Kopā noskrienam līdz pat Garkalnei ir gan kompānija, gan velo gaisma.

02:03 – Garkalne un gandrīz ceļā pavadītas divas stundas. Beidzot pamanīta 20km ceļa zīme ar atstarotāju. It kā ir nakts, bet tik gaišs kā dienā. Pēc brītiņa melna tumsa. Ak, pareizi bija izgaismota gājēju pāreja. Tilts pār dzelzceļu un kārtējā maiņa. Dzintars gaidot savu maiņu (Arvi) pacienā mani ar marcipānu. Tilta otrā pusē Artūrs gaida savu maiņu (Aivars703). Pāris minūtes pastāvējuši, es dodos tālāk ceļā, tad Artūrs apjautājas pēc savas jakas. Būtu zinājusi vai būtu pabļāvis, pie savas jakas būtu ticis daudz ātrāk. Kā nekā nieka 20m attālumā stāvējām. Tā interesanti sanāca. Sagaidu Sirke, apjautājos cik tālu skries, jo pie manis ir viņas ūdens un jaka. Domājot, ka kādus 30km noteikti – ir izsaukta mašīna atpakaļceļam. Iedodu lukturīti labākai ceļa redzamībai.

02:58 – Gandrīz Vangaži. Nez no kurienes pretī lido viens tipāžs ar atstarotājiem un lapiņu. Guncha skrien atpakaļ pretī. Uz jautājumu vai nav sajucis virzienu noliedzoši māj ar galvu un paziņo, ka tagad lepnā vientulībā dodas atpakaļ Rīgas virzienā. Pa to laiku Sirke ir pievarējusi savus 30km un paliek Vangažos gaidīt auto.

03:44 – Tusējamies Murjāņos starp pirmajiem luksoforiem. Tālumā parādās pirmās gaismas pazīmes. Rīts ilgi nebūs jāgaida. Ēšanas pauze, man. Daži priecājas, ka būs jāskrien lejā no kalna, daži par to, ka Murjāņu kalniņus pievarēs ar velo. Maiņa pēc diviem kilometriem.

05:05 – Apaļās piecās stundās pievarēta pusdistance. Uz šosejas Rīga – Valmiera aizvien vairāk sāk parādīties auto. Vairs nevaram kā normāli cilvēki pa visu šoseju ripināt kā naktī. Šādi braucot un lavierējot starp luksoforiem, ceļu remontu un mašīnām Arvis nobrauca no labās ceļa daļas un pazaudēja daļu banāna. Saule kā spoža poga ir gandrīz uzlēkusi un ēdelīgie odi ar modušies. Tas gan nenozīmē, ka ir silts. Ir patīkami vēss. Man sāk nāk miegs, spilventiņu lūdzu un sedziņu arī. Nepietiek, ka gribu gulēt, man sāk salt, jo pēc ilgstošas atpūtas ir tik grūti saņemties uzsākt braukt, jo ir labi pastāvēt, paēst, papļāpāt  un neko nedarīt. Tad vēl tās aukstās un siltās gaisa bedres uz šosejas, ne šis, ne tas. Artūra jakai nav ne vainas, neiešu jau visu ceļu velti vadāt. Pudeļu krājumi tiek papildināti/apmainīti.

6:27 – Zvana Dina, jautā, kur esam? Pēdējais ko atceros, ka redzēju drīz būs Straupe. Tā arī bija. Kas no tika pa šo laiku? Maiņas, bet protams. Atpūtas gulēšanas pauze uz šosejas – bija labi (tik tā ķivere nedaudz traucēja). Paliek karsts. Saulīte sāk rādīt savus zobiņus.

06:47 – Straupe. Pievarēti 72km. No Valmieras drīzumā ieradīsies papildspēki Dina un Didzis. Saulīte, silti, sāk parādīties nogurums. Arvis ar Artūru ietur maltīti. Skriešanas solis paliek arvien lēnāks un lēnāks. Pedāļu mīšana arvien ātrāka un ātrāka. Ātrāk tiec maiņas vietā – vairāk laika paliek atpūsties, pagulēt paēst. Pa vidu gan Rīga 78km un Valmiera 29km, gan Valmieras rajons.

08:00 – Jau 84km pievarēti. Notiek kārtējā maiņa ne tikai velo skrējēju vidē, bet arī kārtējo reizi Dzintars savas iešļūcenes nomaina pret skriešanas čībām. Lieki piebilst, ka nevajadzīgās lietas skrējiena laikā ērti iegūlās manā groziņā –  čības, cepure un vienai kompānijai arī ķivere (nogrozu galvu). Mašīnas, autobusi, mašīnas aizvien vairāk sāk pa šoseju vazāties. Aivars atradis savu maiņas pieturu, sēž un gaida jeb sauļojas saulītē.

08:39 – Mūsu jau tā kuplo pulciņu 8 kungi, 1 dāma un es, Rubenē papildināja Dina. Aivars703 dikti lielās, ka tagad savā skrējienā izspiedis ātrumu zem 6min/km. ir jau taisnība, ka pēdējie kilometri visiem skrienas tā lēnāk. Pārējie skaita noskrietos kilometrus, kam jau noskriets maratons, kam tikai piecdesmit kilometri. Aiz Vaidavas satiekam vēl vienu velo atkarīgo. Ziņo, ka Didzis no Valmieras atskrējis un pievienojies bariņam. Bet viņi tālu priekšā aizskrējuši. Ir jau tā, ka dažādi tempi tiem skrējējiem.

09:41 – Ir sasniegta maģiskā 100km robeža. Mūsējie skrien pa šosejas maliņu bariņos. Spidometrs rāda nobrauktus 100km, bet ceļa malā zīmi neredzu. Atceros tikai frāzi aplī pirms trijstūra. Piebrauc pavadošā mašīna, hehe, šie maģisko 100km zīmi noslēpuši šosejas otrā pusē. Gaidām atpalicējus. Ērti atlaidusies auto bagāžniekā ar muguru pret somām. Man sāk nākt miegs. Šamējiem mieru neliek dunduri, a man ta kas…

09:46 – Plāns uz pēdējiem 7km sekojošs – visi kopā veic pēdējos kilometrus līdz Sīmaņa baznīcai. Viņi – skrējēji pa vienu pusi, mēs – velobraucēji pa otru pusi. Lielais apvedceļa aplis, tad Rīgas iela visā tās garumā pa trotuāru. Valmiera mūs sagaida ar patīkami atspirdzinoši svaigu laiku jeb termometrs uz tirdzniecības centra “Valleta” rāda +30C.

10:45 – Tātad, ja kādam ir aktuāli tad esam finišējuši pie Sīmaņa baznīcas ar finiša laiku 10h31min3sek. Kopā 8 kungi, 3 dāmas un es. Kaut kā tā.

Tālākais jau kā pie koptreniņiem pieņemts. Certas ģimene bija sarūpējusi brīnumgardu brokastu skābeņu zupu un iekūrusi pirtiņu – tiem, kam ar esošo dabīgo pirti ir par maz. Pati nesapratu ko vairāk gribu ēst un gulēt vai gulēt un ēst. Tiku pie abiem. Pa dienu gulētas divas stundas, varētu ilgāk, bet tad jau visus transportus uz Rīgu nokavētu. Ap pus5 pēcpusdienā mūsu ceļš ved autoostas virzienā. Es ar Aivaru703 ar autobusu (es ceļoju atsevišķi, velo – atsevišķi), bet Dzintars ar Artūru izlēmuši uz Rīgu doties ar velo. Piebilde, viņi tika līdz Cēsīm (Cēsu kalniņi piebeidza). Arvis paspēja pazust ātrāk māju virzienā. Jāpiebilst – laimīgie Valmierieši, viņiem mājas rokas stiepiena attālumā.

Nobeiguma vietā. Nezinu kā pārējiem, bet man tīrais braukšanas jeb kustības laiks ir tikai 6h….. Ko es darīju pārējo laiku? Atpūtos, pieskatīju, uzmundrināju, iemūžināju un ziņoju.

¹ Avots: http://www.sporto.lv/raksts/ka_lauku_janis_florbola_galvaspilsetu_veidoja

Žurnāls: Sports, 05.Apr.2007, Nr.66