Puerto Vallarta pusmaratons

Lai arī kāds no VSK Noskrien ir jau piedalījies sacensībās Ziemeļamerikas kontinentā, tomēr šķiet Edgars Puriņš ir pirmais, kas sacensībās piedalījies Meksikā. Viņš novembra beigās piedalījās Puerto Vallarta pusmaratonā, kas gan oficiāli tiek saukts par “Medio Maraton Turistico & 10K Riviera Nayarit.”

Izskatās, ka Nueva Vallarta (tā ir pilnīgi jauna pilsētiņa, kas ir liels kūrorts ar super truper viesnīcām, bet bez dvēseles) ir izkonkurējusi Puerto Vallartu šī pasākuma organizēšanā. Kā jau rakstīts virsrakstā, tas ir “turistico” un tas tiešām tā ir. Pie kam Nueva Vallarta, atrodas pavisam citā pavalstī, kas saucas Nayarit, nekā Puerto Vallarta – Jalicso. Bet, nu, kaimiņi, un zināt, kā iet kaimiņiem.

Meksika, līdzīgi kā ASV arī iedalās štatos vai pavalstīs.  Ja Puerto Vallarta ir pilsētiņa (255 tūkstoši iedzīvotāju un pat līdz 400 tūkstoši tūristu) ar dvēseli, tad Nueva Vallarta ir pilnīgi no jauna uzbūvēts kūrots, kas ir viesnīcas, viesnīcas, palmas, viesnīcas, golfa laukumi, palmas, kanāli ar jahtām, viesnīcas, viesnīcas. Viss ko atpūtnieki var vēlēties. Uzreiz jāsaka , ka Puerto Vallarta (PTO Vallarta) ir dievišķīgi skaista pilsēta, kamēr Nuevo Vallarta (atvainojos NVO Vallartas iedzīvotājiem) ir vienkārši ierobežots all-inclusive cietums.

Pirmais organizatoru apsolījums bija, ka tas ir ļoti skaists skrējiens cauri brīnišķīgam ainavām. Uzreiz teikšu – nekas tāds nebija. Tikai palmas un tās šeit nav eksotika. Bet, nu, neskriesim notikumiem pa priekšu.

Starts, kā jau siltajās zemēs bija nolikts uz 7.00. Ierodamies estancionamiento (autostāvvieta) ap 6.30 un ir palicis maz laika lai nokļūtu startā, bet kaut kā ātri aizskrējām – paspēju iesildīties, kas teikšu godīgi šeit ir lieki – no rīta, bez saules, ir jau 20-24 grādi.

Viss kā parasti, ir numurs ar 4 piespraudītēm, kas jāpiesprauž uz krūtīm un laika ņemšanas čips, kas jāpievieno kurpei. Nekādus ēdamos vai dzeramos līdzi neņemu, jo ir apsolīts, ka ik pa 3 km būs elektrolīts un ūdens. Paņemu līdzi tikai sāli.

Man tika 212 numurs, starta koridorā varu ieņemt vietu priekšā, jo pēc manām aplēsēm 21km skries tikai kādi 120 skrējēji. Kopējais limits 1000 dalībnieku, jo ir arī 10km distance.

Pirms starta viss ir nopietni, kā jau Meksikā – ir jūrnieku rota, kas paceļ karogu, tiek nodziedāta Meksikas himna un tiek dots starta signāls – ar divām pistolēm. Starp citu – man ļoti patika, jo visi dzied himnu, un dzied no sirds. Es apņemos uz nākošo skrējienu noteikti iemācīties Meksikas himnu.

Pirmie 10 km paiet meklējot sarunu biedrus vai tos kam sekot, tāpēc neliela atkāpe, kā gatavojos.

Paskatoties savā skriešanas grafikā, varu tikai palielīties ar Rīgas pusmaratona 1:49, un Nordea 1:45 rezultātiem. Neesmu skrējējs, mana stihija ir tomēr slēpošana. Bet jutos labi, manos plānos bija, labākajā gadījumā ieskriet 1:40, bet ne sliktāk ka 1:50.

Jūnijs – 14 km pa mēnesi (sakarā ar pārvākšanos uz Meksiku)
Jūlijs – sorry, bet 35 grādos paskriet nevar – 0 km
Augusts – joprojām 35 grādi vidējā temperatūra – noskrēju vienu reizi  5 km, no rīta, pilnīga pirts.
Septembris – 42 km  pa mēnesi, jo biju Latvijā un “gatavojos” Siguldas kalnu maratona 33km
Oktobris – jau labāk – 80 km mēnesī, plus Siguldas 33km = 113 km, viss Latvijā
Novembris – pirms Puerto Vallartas pusmaratona paskrēju 30 km, arī pa kalniem (Mexico)
Nedēļu pirms pusmaratona nedarīju neko citu kā dzēru alu un atzīmēju Latvijas dzimšanas dienu .

Trasē meklēju “domubiedrus”, kas nebija vienkārši, jo 10km un 21 km palaida kopā, bija jāskatās uz numuriem. Dzeltienie – 21km, oranžie 10km. Atradu vienu triatlonistu, kas izskatās bija nolēmis treniņu apvienot ar piedalīšanos šajā pasākumā. Viņš ieraugot manus Vibramus, kārtīgi izsmējās un teica , ka izskatās kā “mono patas” – pērtiķa pēdas. Nu labi, es pie sevis noteicu un 16 km, kas man parasti pusmaratonos ir kritisks, sajutu, ka varu paskriet ātrāk, teicu triatlonistam “adios”  un aizskrēju. Tā arī viņu neredzēju – tikai finišā, kad jau biju atsildījies.

Tā ari mierīgi novilku līdz finišam, nekādu nogurumu nejutu, skrējās viegli. Ja pirms 16km gāju 4:47, tad pirms finiša biju sasniedzis kārotos 4:45 min vidējo ātrumu uz km, kas man finišā dotu plānoto labāko laiku 1:40 un būtu uzstādījis savu personīgo rekordu pusmaratonam.

Bet, kā jau Meksikā, viss ir aptuveni, finišs pietuvojās pārāk ātri, finišēju 1:37;34, baigi labi – it kā. Paskatos savā GPS, bet tur rāda ka esmu noskrējis tikai 20.49 km.

Tāpēc es sākumā pasmējos, ka tas ir tāds patiešām tūristu pusmaratons. Bet ja ekstrapulētu vidējo ātrumu 4:45 uz 21.097 km – sanāktu tuvu 1:40, jo pēdējos 5km skrēju ātrāk, tā kā esmu ļoti apmierināts ar rezultātu, kas manā vecuma grupā deva 9. vietu no 43. dalībniekiem, vai aptuveni 26. vietu no 116 skrējējiem visās vīriešu grupās. Protams,  visi rezultāti ir aptuveni, jo ne es ne organizatori droši vien nezin kopējo dalībnieku skaitu. Oficiālie rezultāti spāniski.

Visā visumā – kopsavilkums:
– distances garums – fui !
– daba – garlaicīga
– “round trip” lidojums no Rīgas – 500 Ls (uzturēšanos es noorganizētu pie sevis, ja atrastos kāds trakais)
+ organizācija – perfekta
+ barošana – ik pēc 3 km varēja papildināties ar labu elektrolītu, tas tiešām bija jūtams
+ medaļas – no “tīra” zelta – loti kvalitatīvas, cepuri nost !
+ katram krekliņš piemiņai iekļauts dalības maksā
+ dalības maksa 450 peso – ap 18 Ls
+ pusdienas pēc un balle dienu pirms starta
+ ļoti patriotisks noskaņojums
+ labi laika apstākļi – būtu grēks neteikt perfekti

Pēc finiša tie, ko noskrēju pēdējos 5km brīnījās par maniem Vibram apaviem – paskaidroju, ka tie ir divas reizes vieglāki un nerada traumas, cik nu varēju ar savām ierobežotām spāņu valodas zināšanām. Daži vietējie aizdomājās. Tā kā tie kas vēl domā par minimālajiem apaviem varu pateikt sekojošo – izmēģiniet, bet neforsējiet sākumā, varat pie OreMan vai manis pakonsultēties:
– kopš sāku skriet ar Vibramiem – nekādas sāpes ceļos, potītēs vai kur citur, nekādas vispār – “nada”
– sāp tikai muskuļi, ja neizstaipās vai pārforsē, bet ātri pāriet
– Vibram apavus velk kājās bez zeķēm un nav nekādu noberzumu – nekādu!
– vidējais skriešanas ātrums palielinās par 10 procentiem uzreiz un tam ir tendence palielināties
– kurpes ir vieglas, abas kopā sver ap 300 grami un uz 20km to jūt, nekādi noberzumi un zili nagi. Siguldā 33km skrēju ar Salomon Speedcross un pazaudēju vienu kājas nagu. Vibrami tur nebūtu labi, jo slīdētu pa dubļiem. Tas ir Vibramu trūkums, ka nav riktīgas dubļu radzes
– skrienot pa bruģi, nevar izmežģīt potīti, jo kāja jūt jebkuru nelīdzenumu, un Vajartā man bieži iznāk skriet pa bruģi, kas ir daudz sliktāks nekā Rīgā.

Edgars par Meksiku un skriešanu raksta blogu – http://par-visu-un-par-neko.blogspot.com