Priecājieties par savu veselīgo dzīves veidu

Tā kā šobrīd lielākai daļai skrējēju ir starpsezona, tad daži no mums krāj spēkus jaunajai sezonai, citi nodarbojas ar citām aizraujošām aktivitātēm, bet vēl citi turpina aktīvi skriet. Šajā starpsezonas laikā vēlējāmies nointervēt speciālistu, kurš varētu mums sniegt virkni svarīgu ieteikumu, kas jāievēro skrējējiem ne tikai sezonas laikā, bet arī starpsezonā. Tādēļ mēs izvēlējāmies sporta ārsti Marutu Noveičuku.

Kā un kāpēc Jūs izdomājāt kļūt par sporta ārstu?

Ļoti prozaiski. Par sporta ārsti kļuvu, jo gribēju tikt prom no mājām un mācības bija Tartu Igaunijā. Tā tas viss sākās. Bet tur bija konkrētas prasības. Bija jābūt vismaz 2. sporta klasei, man tāda bija. Mācībās arī gāja labi. Tartu bija konkurss – mēs no Latvijas bijām 36 uz 5 vietām. Tikai tagad nu jau gadus desmit tur šādas specialitātes vairs nav. Savienības laikā Tartu bija šīs nozares centrs. No katras republikas uzņēma 5 cilvēkus, mācības bija krievu valodā. Mācījāmies parasto medicīnu pluss klāt vēl specifisko sporta medicīnu.

Ar kādiem sporta veidiem Jūs pati nodarbojāties?

Ar vieglatlētiku. Pamatdisciplīnas bija 100 metri un tāllēkšana. Tajās tad man arī bija nepieciešamā sporta klase, lai iestātos Tartu Valsts universitātē.

Par garākiem gabaliem interese nav bijusi?

Īsti nē, bet pieredze par izturības sporta veidiem man ir no kalnos kāpšanas. Patika kalnu tūrisms. Tajos reizēm bija tiešām grūti – ilgstoša slodze ar 30kg somu uz pleciem, hipoksijas apstākļi  (3000-5000m virs j.l.). Skaitīju pie sevis: ,, nu lūdzu, Maruta, vēl vienu solīti,,.

Mācoties Tartu tajos gados droši vien, ka pārsvarā bija ķīmiskā farmācija? Zināšanas homeopātijā, alternatīvajā medicīnā nāca pēc tam?

Tartu pamatā bija klasiskā medicīna. Plus tika mācīta izpratne par treniņu procesu, par superkompensācijas mehānismu arī sporta bioķīmija, sporta fizioloģija.

Kurā mirklī tad sākās meklējumi alternatīvās medicīnas virzienā?

Tas nebija protests pret klasisko medicīnu. Drīzāk reālajā darbā vienmēr bija nepieciešamība darboties preventīvi, lai sportists ir vesels nevis ārstējams. Kad sportists saslimst, viņš zaudē daudz no jau ieguldītā darba. Darbā kolēģe daktere Gaļina Siņko nodarbojās ar homeopātiju, izmantoja Folla diagnostiku (elektropunktūras diagnostikas metode , ko nopamatojis vācu ārsts Reinholds Folls). Es skatījos, kādi viņai ir rezultāti. Man iepatikās un Folla metode kļuva par manu metodi. Faktiski sākums meklējams vēlmē maksimāli ,,ielīst,, sportistā iekšā, novērst  cēloņus, nevis ārstēt sekas..

Klasiskajā medicīnā īsti nav pieņemts cīnīties ar cēloņiem?

Sporta medicīnā profilakse ir vairāk izteikta nekā parastajā medicīnā. Es sāku strādāt pirms 30 gadiem un tad jau bija pieejami uztura bagātinātāji. Toreiz tos sauca par bioloģiski aktīvām pārtikas piedevām. Parasti cilvēki labākajā gadījumā lietoja vitamīnus.

Sportisti vieni  no pirmajiem sāka lietot preparātu Riboksīns. Pirmie sākām izmantot Mildronātu. Vēl pat nebija kapsulu, profesors Kalvītis iedeva pulverīšus uz PSRS Tautu spartakiādi mums līdz. Tas bija ap 1980. gadu.

Ar to es gribu teikt, ka sportistu un kosmonautu veselības pētijumi ir nozīmīgi visiem pārējiem cilvēkiem.

Tie bija Latvijas produkti?

Mildronāts jā.

Riboksīnu tagad ražo Olainē, bet pirmo mēs saņēmām no Japānas ar nosaukumu Inozīns.

Kāda tagad ir Jūsu klientūra? Cik ir sportisti un cik vienkārši nāk sakopt veselību?

Pie manis pārsvarā visi kļūst par sportistiem, pareizāk sakot, par aktīva dzīvesveida piekritējiem.

Spilgtākais piemērs. Uz pieņemšanu atveda 73gadus vecu pacienti. Viņu atveda, turot zem rokām .Galveinais ieteikums bija staigāt pa istabu turp un atpakaļ, vēlāk pa trepām. Pēc 2 mēnešiem uz pieņemšanu viņa atnāca pati. To it kā vēl nevar saukt par sportu, bet visiem pacientiem ir sporta kartiņas, visi ir sportisti. Ja nopietni, tad mazāk ir ,,parasto,, cilvēku, vairāk sportistu. Ir gan profesionāli sportisti, gan amatierīši, gan aktīva dzīves veida piekritēji.

Vai var teikt, ka jūs pamazām pārvēršat cilvēkus par aktīvākiem sportistiem?

Tagad jau to visi stāsta, arī klasiskā medicīna. Zviedru zinātniekiem ir pat pētījumi, ka aerobais darbiņš – viegls riksīts, nūjošana, visi cikliskie sporta veidi pagarina mūžu, samazina sirds asinsvadu slimību risku. Es jau arī to redzu, cilvēki sākot regulāri kustēties vienkārši kļūst mundrāki.

Padomju laikos Latvijā nebija tik daudz resnu cilvēku. Kur ir problēma?

Jums ir taisnība. ,,Labāka,, pārtika, vairāk pārtikas. Tie, kas dzīvoja Padomju gados atceras – ļoti daudz ko vienkārši nevarēja dabūt. Kad atvēra robežas, skaidrs, ka visus tos līdz tam brīdim nesasniedzamos kārumus gribās nogaršot. Tas ir viens. Otrs – pārtika ir vairāk piesārņota, vide apkārt ir vairāk piesārņota, mūsu organismi vienkārši netiek galā. Tauki no vienas puses ir toksīnu noliktava. Nebūs tauki, toksīni ies asinīs un cilvēks jutīsies vēl sliktāk. Tā kā ar tauku dzīšanu arī jābūt ļoti piesardzīgiem.

Tauki paņem no organisma toksīnus?

Jā, taukos tie uzkrājas. Mazāk nokļūst kādā būtiskākā orgānā.

Vai var teikt, ka dzenot nost taukus, mēs izdzenam no organisma arī toksīnus?

Jā, taču vispirms toksīni nokļūst asinīs. Tāpēc tam ir jābūt pakāpeniskam procesam un tā laikā jādzer ļoti daudz šķidruma.

Vai aktīva dzīvesveida piekritēja ēdienkartei ir jāatšķiras no parasta cilvēka ēdienkartes?

Zināmā mērā, protams, ir jāatšķiras. Pirmkārt sportistam vajag vairāk enerģijas. Mēs bieži vien pie galda sēžot apēdam tik, cik būtu jāēd, lai noskrietu vismaz 5 kilometrus. Pirmkārt, būtu jāatšķiras kaloriju daudzumam, otrkārt atšķirības būtu pa sporta veidiem. Kam vairāk ir nepieciešamas olbaltumvielas, kam ogļhidrāti. Izturībniekiem par kādiem 10% vairāk (līdz 60% no kopējā) vajag ogļhidrātus, spēka sporta veidu pārstāvjiem-  sprinteriem, svarcēlājiem salīdzinoši  vairāk vajag olbaltumvielas.

Pie kādas proporcijas būtu jāpieturas vienkāršam cilvēkam?

Pēc kalorijām 50% vajadzētu būt ogļhidrātiem, 18-20% būtu jābūt olbaltumvielām un tad pārējais ir taukvielas. Bet parastam cilvēkam, salīdzinot ar sportistu, nav tik lielas iespējas taukus izlietot.

Vai tādā gadījumā tomēr sportistiem taukvielas nevajag lietot vairāk?

Proporcijas ir tādas, kā minēju. Vairāk organisms nespēs izmantot, jo taukvielu pārstrāde prasa papildus skābekli. Lai gan par Jāni Daliņu stāsta, ka viņš iepriekšējā vakarā pirms garajiem soļojumiem ir ēdis kārtīgas latviešu speķmaizītes. Ja organisms spēj to pārstrādāt, tad no taukiem jau mēs iegūstam visvairāk enerģijas.

Kā tad ar piesātinātajiem un nepiesātinātajiem taukiem?

Gaļa un speķis ir kārtīgi piesātinātie. Es nedomāju, ka uzreiz ir jāseko šim piemēram, bet tādi nostāsti klejo. Tauki ir sārmus veicinošs produkts. Vairāk tomēr jālieto nepiesātinātās taukskābes.. Zivis, dažādi rieksti, sēkliņas. Linu sēklas, saulespuķu sēklas. Savukārt gaļā un piena produktos būs vairāk piesātināto tauku.

Vai vietai, kurā dārzenis izaug, ir tikai tai vietai raksturīgs mikroelementu kopums, kurus dārzenis no zemes ir uzņēmis?

Ja mēs smalki skatāmies, tad, protams. Bez tam katrai vietai ir sava enerģētika. Mums gan tās enerģijas tagad ir tā nobrukušas … Katrs vārds, nosaukums rezonē ar apkārtējo vidi.

Vai šīs enerģijas var izmantot arī sportisti? Piemēram, apavus saucot mīļvārdiņos?

Protams. Internetā ir tāda filma „Mirnij voin”, angļu versija ,,Peaceful warrior,,. Tur ir par šīm enerģijām. Sportists uzvar, jo ir pārslēdzies uz citām enerģijām. Primārais nav vēlme uzvarēt par katru cenu, grūstoties ar elkoņiem. Parādās cita motivācija. Mēs jau arī, kad ar biatlonistiem pirms Nagano strādājām, piesaistījām enerģētiski spēcīgus cilvēkus, kuri varēja palīdzēt sportistiem nedaudz gan domāšanu sakārtot, gan enerģētiku.

Vai tos varētu saukt par psihologiem?

Psiholoģija pagaidām strādā savādāk..

Cik bieži jūsuprāt sportistam amatierim būtu vērts apmeklēt sporta ārstu?

Ja cilvēks jau ir izglītojies, kas viņam jāēd, ja viņam ir savi treniņplāni, ja viņš neiet uz ekstrēmām slodzēm, pilnīgi pietiktu reizi divas gadā atnākt. Ja treniņi ir krietni intensīvāki uz riska robežas, tad vajadzētu ik pa diviem mēnešiem. ,,Lielos,, sportistus mēs arī ik pa mēnesim skatāmies, pat ik pa nedēļai. Kā viens treniņu cikls ir beidzies,jāpārliecinas, vai nākošo var sākt vai nevar. Protams, ir arī katras dienas pārbaudes – tos pašus laktātus ņem pēc slodzēm.

Tātad amatierim, kurš saprot savu organismu, pāris reizes gadā būtu optimāli?

Jā, ja vien nav ko „sastrādājis”. Tas ir ļoti individuāli, atkarīgs arī no pašsajūtas.

Vai amatierim ir nepieciešams treneris?

Viens prātīgs cilvēks var pats tikt galā. Ja galvenais nav rezultāts, bet gan veselība un labs garastāvoklis. Tagad jau informācijas ir bezgalīgi daudz. No otras puses vienmēr ir vienkāršāk, ja kāds no malas pieskata. Cilvēks ir cilvēks. Vienu mēnesi aktīvi pastrādā pēc tam palaižas. Ja ir treneris, tas disciplinē, tev jārēķinās ar otru cilvēku. Nav obligāti vajadzīgs treners,bet pieredzējis padomdevējs gan. Vismaz sākumā.

Vajag kādu, kas no malas paslavē?

Laiki mainās, mainās arī pieeja. Padomju laikos vairāk rāja nekā slavēja. Domāju, ka labs vārds par skādi nekad nenāk.

Kā ir ar vitamīniem, to atšķirību spēka un izturības sporta veidu piekritējiem?

Ir nianses. Spēka sporta veidos vairāk vajag E vitamīnu. A un E ir antioksidanti, kas neļauj brīvajiem radikāļiem nobendēt šūnas.

Kā no pārtikas vislabāk uzņemt E vitamīnus?

E vitamīns ir taukos šķīstošs. Tas ir sēklās, linu eļļā. A daudz ir burkānos, tas arī ir taukos šķīstošs, tāpēc burkānu sulai vienmēr jāpievieno nedaudz eļļas.

Kādi būtu svarīgākie vitamīni izturības sporta veidos?

Man ļoti nepatīk izdalīt atsevišķus vitamīnus. Ja mēs iedodam par daudz C vitamīnu, mums sāk trūkt B vitamīns. Viena vitamīna esamība paceļ nepieciešamību pēc citiem. Ja mēs otru vitamīnu arī paralēli neiedodam, organismā kaut kas cieš. Tāpēc labāki ir kompleksie vitamīni.

Ja dzer daudz askorbīnskābi, tad jādzer arī daudz riboksīns?

Tādu teoriju nezinu. Riboksīns nav vitamīns.

Kas notiek, ja sportists paralēli vitamīnu kompleksam nolemj tomēr papildus uzņemt askorbīnskābi- C vitamīnu?

Ja pamatā ir komplekss, ir mazāka varbūtība, ka līdzsvars tiks nojaukts. Par C vitamīnu tagad atkal ir lieli strīdi. Kādreiz uzskatīja, ka vismaz 1 gramu dienā vajag. Tagad uzsvars nav uz daudzumu, bet gan uz to, ka jālieto nevis sintētiskais, bet gan dabīgais C vitamīns no acerolas, greipfrūtiem, ķiršiem.

Kā vitamīnu nepieciešamība mainās atkarībā no gadalaika, sezonas daļas?

Ja cilvēks vasarā neēdīs augļus un dārzeņus, viņam vajadzēs visus tos pašus vitamīnus, ko ziemā. Ja mēs neesam tikai uz ,,sviestmaizīšu diētas,,, tad vasarā vajadzētu mēģināt vispār iztikt bez papildus vitamīniem. Amatieriem jau nu noteikti. Vitamīni ir vajadzīgi visu laiku. Ziemā, kad pārtikā to ir mazāk, vajadzētu papildus lietot kādu kompleksu. Vasarā jācenšas viss nepieciešamais uzņemt ar pārtiku. Viss ir atkarīgs no slodžu lieluma.

Kādi būtu pamatieteikumi pareizam uzturam pirms maratona. Pēdējā nedēļa, pēdējā diena pirms starta?

Kādreiz maratonisti lietoja speciālu glikogēna uzkrāšnas metodi. Diētu uzsāka 6 dienas pirms maratona. Pirmās  3 dienas uzturā nelietoja ogļhidrātus, lietoja tikai gaļu, zivis,olas, riekstus, biezpienu. Pēc tam 3 dienas lietoja tikai ogļhidrātus. Ir bijušas tādas shēmas, ka nedēļu neēd ogļhidrātus un pēc tam pēdējā nedēļā pirms starta ēd tikai ogļhidrātus – daudz medu, kūkas. Mums bija laba skrējēja Elizabete Bradu. Viņa mēģināja, bet, šķiet, tas īpaši rezultātus neietekmēja. Mēģināja arī Pēteris Kairo, kam tajā laikā bija rekords maratonā. Pēdējā nedēļā vajadzētu tiešām ogļhidrātiem bagātu pārtiku, kārtīgi paēst arī pēdējā vakarā. Sacensību dienā ir jāskatās,kad un cik ēst atkarībā no tā, cikos ir starts. Pēdējā ēšana ir 2- 3 stundas pirms starta un to nevajadzētu taisīt pārmērīgu. Sevišķi, ja starts ir no rīta. Var ēst putru, var biezpienu, pat omleti var uzcept. Nekas slikts nenotiks, ja tas būs trīs stundas pirms starta. Sākot ar 2 stundām pirms starta vairs neko mutē bāzt nedrīkst. Ieslēdzas insulīna mehānisms, kurš pēc tam vairs nespēj atgriezties normā uz starta brīdi. It sevišķi, ja pirms starta vēl klāt nāk uztraukums. Savukārt minūtes 15-20 pirms starta atkal drīkst nedaudz uzēst. Kādu banānu, želeju, iedzert sporta dzērienu.

Precīzu ēdienkarti nav iespējams pateikt. Sportistam pašam treniņu procesā jāizmēģina dažādi ieteikumi un jāatrod sev piemērotākais.

Sacensībās sākt kaut ko jaunu nevajag.

Ja paēd 3 stundas pirms starta un amatierim 4 stundas maratonā ir normāls rezultāts, iznāk stundas 7 bez ēšanas?

Pēdējais kad ēst ir 2 stundas pirms starta, jo insulīns ir jānomierina. Tad paēdam tieši pirms starta, uz starta brīdi insulīns atkal ir augšā un palīdz vadīt enerģiju iekšā šūnās.

Kādas ir problēmas, ja insulīna līmeni nenomierina?

Ja insulīns ir pacēlies, tas ,,noēd,, glikozi, kas ir mūsu enerģijas rezerve. Ja panervozējam, glikozes noārdīšanās vēl palielinās. Enerģija tiek notērēta līdz startam, kad jāsāk skriet, enerģijas jau trūkst. Organismā var uzkrāt apmēram 2000 kilokalorijas, ko iztērēt distancē. Ja mēs to notērējam pirms starta, distancei paliek mazāk.

Maratonā sportists iztērē apmēram 4000 kilokalorijas. Kur ņemam pārējā kilokalorijas?

Tāpēc ir jāēd arī distancē. Un arī tas neatjaunos visu notērēto. Esmu rēķinājusi. Maratonam aiziet no 3 līdz 4 tūkstošiem kilokaloriju. Ja skrien 4 stundās, tad 2880, ja skrien ātrāk, tad attiecīgi vairāk. Kaloriju patēriņš ir atkarīgs no intensitātes, jo intensīvāk skrien, jo lielāks patēriņš. Kad mēs skrienam uz 60% no maksimālā pulsa, vienādi tiek izmantoti gan ogļhidrāti, gan tauki. Tas būtu visekonomiskākais variants. Kad mēs skrienam ātrāk, tauki vairs netiek izmantoti pilnā apjomā, jo šim procesam sāk trūkt skābekļa. Tad viss iet uz ogļhidrātu rēķina, kuru krājumi organismā nav lieli. Tauku krājumi mums ir „uj, uj, uj”, bet tie netiek izmantoti. Tauki katram cilvēkam atradīsies. Organisms nespēj uzņemt tik, cik mēs notērējam. Organisms var uzņemt apmēram 200-300 kilokalorijas stundā, vairāk vienkārši nespēj. Gremošanas sistēma, uzsūkšanās, produkta pārstrāde par enerģiju – tam visam ir griesti.

Tās 2000 kilokalorijas pirms starta mēs krājam vairākās dienās?

Tieši tā. Aknās, muskuļos uzkrājas glikogēns.

Ja mēs maratonu skrienam 3 stundās, tad visai distancei mums ir maksimums 2600-2800 kilokalorijas? Uz kā rēķina iegūstam trūkstošo?

Tiek ārdīti nost tauki un olbaltumvielas. Pēdējos gados ir mainījusies barošana distancē un tam, acīmredzot ir savs zinātnisks pamatojums. Distancē tagad lieto ne tikai ogļhidrātu un minerālu saturošus dzērienus, bet dzērienus, kuriem ir nedaudz klāt proteīni, attiecībās 3:1 vai 4:1. Tādu katrs pats var uztaisīt, paņemt sporta dzērienu un piebērt klāt proteīnu pulverīti. Gatavi tādi dzērieni ir HIGH5.

Kādā pārtikā proteīni ir sastopami un uzņemami sacensību laikā?

Ir daudz un dažādi rūpnieciski ražotie proteīnu pulveri ( no piena, soja, olām). Riteņbraucēji garās distancēs ņēma līdzi sautētas vistu kājas. Teorētiski var malt riekstus, bet tas ļoti slikti uzsūksies. Vislabāk uzsūksies dzērieni, pēc tam nāks želejas. Zviedri bija pasākuši distancē dot melleņu ķīseli. Tur ir ogu cukurs, ciete, kas ir ļoti lēnām sašķeļams ogļhidrāts. Mellenēs ir arī daudz mikroelementu.

Ir tāds mīts, ka divas dienas pirms maratona daudz jāēd medus. Vai tas ir pamatots?

Tā ir tā pati ideja, izbadināt organismu no ogļhidrātiem un tad tos pastiprināti uzņem, cerot uz glikogēna papildus uzkrāšanos aknās un muskuļos. Medū būs gan mikroelementi, gan vitamīni, gan bioloģiski aktīvas vielas, bet ļoti nedaudz..Vajag izmēģināt dažādas metodes un katram atrast savu.

Skrējējiem vienmēr aktuāli ir jautājumi, kā saudzēt un atjaunot locītavu skrimšļus?

Pirmais ir apavi, ir jābūt piemērotiem apaviem. Jāaiziet pie ortopēda, jāapskatās, kāda ir pēda. Otra lieta ir trases segums. Un trešais – visām muskuļu grupām ir jābūt harmoniski uztrenētām.

Ko jūs saprotiet ar visām muskuļu grupām?

Skrējējiem pamatā  kājas un mugura. Būs nedaudz šķība mugura, viens celis būs vairāk noslogots. Mēs neesam precīzi simetriski. Dažādu iemeslu dēļ. viens muskulītis paplēš locītavu vairāk, cits mazāk, rodas lacītavas disbalns, sāpes. Tad ir vērts apmeklēt fizioterapeitus, uzzināt vingrinājumus, ar kuriem var atjaunot līdzsvaru kustību balsta aparātā.

Speciālists apskatot skrējēju tā uzreiz varat noteikt, kurš muskulis strādā vairāk, kurš ir mazāk trenēts?

Ir lietas, ko var noteikt uzreiz. Lāpstiņa augstāk, zemāk, cik taisns mugurkauls. Bet fizioterapeiti, ar speciāliem paņēmieniem notestē. Pēdējos gados 15 fizioterapija kā zinātne attīstās ļoti strauji. Fizioterapija ir nopietns palīgs ne tikai pie traumām, bet pat pie it kā parastām vēdersāpēm. Izrādās, ka vēderā arī ir mazas saitītes, kāda no tām stāv nepareizi, kad to atbrīvo, vēdersāpes pazūd.

Mums VSK Noskrien forumā pastāvīgi ir diskusijas starp minimālo apavu atbalstītājiem un tiem, kuri uzticas tehnoloģijām. Kāds ir Jūsu viedoklis?

Ja cilvēks visu mūžu pa pļavu, pa lauku ir skrējis plikām kājām, viņš var tā arī turpināt. Viņam tā pēda būs uztrenēta. Ja mēs visu dienu nosēžam birojā pie galda un tad mēģinām skriet, tad tā pēdiņa tomēr būs nedaudz vājāka. Tad labāk, lai apavs tomēr ir.

Vai tas neierauj cilvēku apburtajā lokā, kad skrienot ar apaviem pēdiņas netrenētība progresēs arvien vairāk?

Taisnība ir, par pēdu ir jādomā. Zelta vidusceļš ir jāmeklē. Droši vien nevajadzētu uzreiz maratonu skriet bez apaviem. Pēda ir jātrenē. Ir dažādi vingrinājumi, kā to izdarīt. Piemēram, ar pēdu ripināt pudeli, ar kājas pirkstiem mētāt akmentiņus.

Kas kenijiešus padara tik īpašus kā skrējējus? Augstums virs jūras līmeņa, kurā viņi ir pieraduši skriet no bērnības?

Iespējams, bet tajā pašā laikā hemoglobīns viņiem ir normā. Pretējā gadījumā viņus nelaistu pie starta.

Tas tiktu uzskatīts par dopingu?

Nē, to īsti nesauc par dopingu. Uzskata, ka tas ir bīstami paša sportista veselībai. Var veidoties trombi. Arī mums bija biatlonists, kuram trenējoties augstkalnē vienmēr hemoglobīns bija augšā, nekad nevarēja zināt, vai nobraucot lejā uz sacensībām hemoglobīns normalizēsies un viņš tiks pie starta. Ir tādas retas organisma īpatnības.

Atgriežoties pie locītavām, vai ir kādas vielas vai vitamīni, kas palīdz atjaunot skrimšļus?

Tagad modē ir glikozamīns, hondratīns. Izskatās, ka tie strādā. Kad cilvēks 2-3 mēnešus palieto šos preparātus, locītavas jūtas labāk. Tā kā šie produkti apritē ir tikai gadus desmit, tad arī par blakusparādībām informācijas nav.

Ja mēs salīdzinām šodienu un padomju laikus. Vai traumas no nepiemērotiem apaviem bija smagākas?

Bija gan. Ļoti bieži sākās kaulu plēves iekaisums. Es tajā laikā strādāju tieši ar vieglatlētiem-izturībniekiem. Tās bija lielas mokas ar šo kaiti tikt galā. Ārstēšana ļoti laikietilpīga. Un lielā mērā tas bija no apaviem. Protams, arī no skriešanas tehnikas, bet pie tās jau treneri centās piestrādāt.

Vai skriešana veselībai sader kopā ar maratonu skriešanu?

Būtībā nē. Es nevaru teikt, ka maratona skriešana būtu kas ļoti veselīgs. It sevišķi kā to dara daļa entuziastu. Ja es gribu noskriet vasarā maratonu, tad labākajā gadījumā novembrī sāku gatavoties. Maratonam sportists gatavojas vairākus gadus. Vāc kilometrāžu, viņam ir jāvar mēnesī noskriet 300-400 kilometri. Varbūt es par daudz piekasos, varbūt katram cilvēkam ir jāļauj skriet maratons, taču man šķiet, ka šobrīd tai lietai pieiet pārāk vieglprātīgi.

Vai var teikt, ka treniņu procesā aerobā darbā mēs veselību uzlabojam, lai zaudējums veselībai skrienot maratonu nebūtu tik liels?

Maratonam ir jāgatavojas. Jāgatavojas specifiski. Kaitējumu veselībai pilnībā novērst nevar, bet arī ogļracis, dodoties zem zemes, apzinās, ka tas ir bīstami un kaitīgi. Mēs sēžam pie datora, zinot, ka tas nav visai labi. Tad jau maratons ir labāk. Ir daudz ieguvumu no kustību prieka, pašapziņas. Tāpēc es esmu par maratonu. Bet saprāta robežās.

Pētot cilvēku ķīmiju, tai skaitā ar Folla metodi, jūs ticat, ka skrienot izdalās laimes hormons?

Protams, ka izdalās. Vai tad jūs paši neesat jutuši?

Vai tas nav placebo efekts?

Nē, tas bioķīmiski pierādīts.

Pēc cik kilometriem vai kāda laika posma tam vajadzētu notikt?

Neesmu lasījusi, bet man pagriežot riteni jau pēc 20 minūtēm ir labi.

Vai pareizs ir teiciens, ka mūs nogalina nevis attālums, bet gan ātrums?

Absolūti. To svarīgi ir atcerēties maratona sākumā, neuzsākt pārāk strauji. Ja mēs sākam mēreni (60-70% no maksimālā pulsa), taukus enerģijai ņem vairāk nekā ogļhidrātus.

Kad un cik intensīvi var atsākt trenēties pēc meniska operācijas?

Parasti paiet kādi pāris mēneši pēc operācijas. Atkarībā no tā, cik smaga tā bijusi. Bet pēc tam pakāpeniski var atsākt sportot. Pēc operācijas, cik ātri vien var ir jāsāk vingrot, jāsaglabā kustīgums un jāstiprina muskuļi, kuri apņem locītavu. Protams, menisks mums tā pilnīgi bez savas lomas nav ielikts iekšā, bet sportot var arī bez tā.

Vai ziemas skriešana atšķiras no vasaras skriešanas tīri medicīniskā izpratnē?

Jāuzmanās no aukstā gaisa ,,sarīšanās,,. Ziemas sporta veidu pārstāvjiem biežāk veidojas astma. Arī mūsu biatlonisti viens otrs gribot negribot dabūja lietot tos iekšā pūšamos inhalatorus. Un otra lieta ir apavi – lai kājas neslīd. Tur atkal būs nedaudz cita tehnika, citi muskulīši pieslēgsies, lai nostabilizētu soli.

Jāmēģina elpot caur degunu?

Veicot aerobo darbu tā vajadzētu. Tā jau deguns ir paredzēts, ka gaiss, caur bārkstiņām plūstot, lēnām sasilst. Kaut kāda jēga jau ir arī speciāliem aparātiem. Ja cilvēkam tas netraucē, kāpēc gan ne. Es pati gan tādu lietot negribētu.

Kāda ir jūsu kā sporta ārstes attieksme pret skriešanas trenažieriem?

Labāk kā nekas. Ja nav iespējas skriet ārā, tad var iet uz trenažieri. Mīnusi. Nav svaigā gaisa, skābekli būs grūtāk dabūt. Un tehnika. Tā tomēr atšķiras.

Kā pieradināt organismu pie aukstā gaisa?

Pakāpeniski. Sākt ar 5 minūtēm, tad 10, 15 minūtes. Pamazām likt klāt, līdz nav vairs sajūtas, ka kakls ir kā izbirstēts.

Kā skrējējam cīnīties ar iesnām?

Iesnas nav nekas slikts, jo tās ir cilvēka aizsarg reakcija. Viss ir atkarīgs no iesnu daudzuma. Ja iesnas ir ilgstošas, tad noteikti ir jāārstē, citādi var veidoties deguna blakusdobumu iekaisums. ja Tad ir jāsāk pilināt degunā kādi dabiski pilieni, vai jāskalo deguna dobums ar sālsūdeni, vai ļoti labs paņēmiens ir roku iemērkšana karstā ūdenī. Tā ir ļoti laba metode, kā tikt galā ar iesnām un deguna blakus dobumu iekaisumiem, palīdz ari pie bronhītiem. Tam ir nepieciešama kāda vanniņai vai bļoda, kurā var ielikt, elkoņos saliektas rokas tā, lai ūdens būtu nedaudz pāri elkoņiem. Visi plaušu meridiāna punkti, kuri atbild par plaušām, kaklu un degunu, atrodas ap elkoni. Ja kādu laiku iemērcam elkoņus karstā ūdenī, mēs aktivizējam šos punktus. Recepte ir vienkārša – 10 minūtes elkoņus turam kādos 37 grādos, bet pēc tam ceļam ūdens temperatūru tiktāl, cik var izturēt. Parasti var izturēt līdz kādiem 50 grādiem. Turam vēl 20 minūtes. Vienīgais vajadzētu būt otram cilvēkam, kurš nolej atdzisušo ūdeni un pielej karsto ūdeni.  Tas jādara pirms gulētiešanas un tūlīt pēc mērcēšanas jāiet zem segas, jo notiek intensīvs svīšanas process..

Labi pret iesnām palīdz arī ķiploku gabaliņu piesiešana uz nakti pie īkšķa.

Tā ir laba metode, kuru sauc par Sudžok terapiju. Sudžok metodē izmanto cilvēka plaukstu kā cilvēka ķermeni. Īkšķis ir galva. Ārējie pirksti ir rokas, bet divi vidējie pirksti ir kājas. Mēģina izmantot to roku, kurā puse ir sāpes.  Ar šo metodi var ārstēt arī sāpes kājās, aktivizējot atbilstošus punktus uz delnas.

Kā tikt galā ar kakla sāpēm?

Par kaklu atbild tas pats plaušu meridiāns, kas atbild par degunu, un ārstēšanai var izmantot iepriekš minētās metodes.var mērcēt rokas un masēt attiecīgos punktus. Ja punkts ir sāpīgs,tad tas ir īstais.

Kā Jūs raugieties uz skriešanu apaukstēšanās gadījumā?

Ja tās ir tikai vieglas iesnas un ja treniņš nav spēku  izsmeļošs, bet aeroba slodze līdz kādām 40 minūtēm, tas varētu pat uzlabot pašsajūtu.. Bet ja treniņš būs uz organisma spēka izsīkšanas robežu, slimība saasināsies. Grūti novilkt robežu, kad tāds viegls treniņš var palīdzēt. Ziemas laikā noteikt šādos gadījumos labāk pagriezt kādu trenažieri, nevis iet aukstā gaisā skriet. Ja ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, tad gan nebūtu vēlams sevi vēl fiziski nogurdināt. Pie tam, ja vienu dienu ir bijusi paaugstināta ķermeņa temperatūra, tad vēl vienu dienu pēc temperatūras vajadzētu atpūsties. Ja divas dienas paaugstināta ķermeņa temperatūra, tad attiecīgi atpūta vēl pēc tam divas dienas un tā tālāk.

Kādi ir apaukstēšanās simptomi?

Bieži ir tā, ka ir iesnas un klepus kādas 3 dienas un tad uzlec temperatūra. Tas ir slikti, jo nozīmē, ka sākotnēji bija neliels vīruss, bet pēc tam ir pievienojusies kāda bakteriāla infekcija. Tad jau parasti to ārstē klasiski ar antibiotikām. Ja uzreiz sākas slimība ar augstu temperatūru, tad tā visticamāk ir gripa un tur ar antibiotikām nav ko darīt. Jādzer daudz šķidruma. Man ļoti patīk korāļu kalcijs pie dzeramā ūdens klāt. Jālieto Citrosepts, GripHeels, Aflobīns vai cits homeopātisks pret vīrusu līdzeklis. Ja temperatūra nāk pāri  38,5 jālieto  tailenols  vai aspirīns. Ja pēc 3-4 dienām temperatūra nekrītas, tad gan jāsāk domāt par kādām bakteriālām problēmām. Gripa ir kārtīgi jāizguļ un pie tās pat būs ļoti grūti sportot..

Vai varam uzskatīt, ka ar aerobo darbu mēs varam izvairīties no daudzām šādām saslimšanām?

Tas ir mans garais stāsts. Mēs piesārņojamies, līdz ar to netiek skābeklis no asinsvada līdz šūniņai. Ja nav šūniņai skābeklis, tā ražo enerģiju skābā veidā, radot pienskābi. Organisms negrib pieļaut šīs pienskābes klātbūtni un mēģina to neitralizēt, tērējot enerģiju. Tā ir tā pati enerģija, kas vajadzīga, lai organisms cīnītos ar baktērijām. Aaerobais darbs aerobā sliekšņa līmenī ir tas, kurš palīdz aizvākt skābumu. Ja organismam nav jāneitralizē iekšējais skābums, tad  mums pietiek enerģijas, lai cīnītos ar visām pārējām organisma problēmām. Tomēr arī aerobais darbs nedrīkst būt pārāk garš. Laiks varētu būt trenētiem cilvēkiem ap 45 minūtēm līdz stundai.  Pienskābe aerobā darbā pārstrādājas par  enerģiju, no tās pāri paliek ūdens un ogļskābā gāze.

No kā veidojas „dūrējs vēderā” intensīva skrējiena laikā?

Principā tā ir nesagatavotība attiecīgajai slodzei. Tas varētu būt saistīts ar akniņu, kura gan pati nevar sāpēt, bet var sāpēt aknas apvalks. Aknas apvalks var sāpēt, ja akniņa ir piedzīta pilna ar asinīm, kuras sirds nespēj paņemt atpakaļ. Daļa venozās asinis iet caur aknu, lai attīrītos.Ja šīs venozās asinis ir par daudz, tās nespēj paņemt atpakaļ sirsniņa, jo asinis pa vēnām cirkulē uz tāda kā negatīvā spiediena pamata, kurš rodas no tā, ka sirsniņa rada vakuumu. Ja labā sirds pusīte vēl nav kārtīgi uztrenēta, tā nespēj savākt visas tās asinis, ko kreisā sirds daļa slodzes laikā ir izdevusi ārā. No sāpēm varētu tikt vaļā, ar dziļākas elpas palīdzību radīt tādu kā diafragmas masāžu akniņai, lai to asini padzītu ātrāk ārā. Var, protams, arī mēģināt akniņu censties pamasēt ar rokām. Taču lietderīgi šādos gadījumos nedaudz samazināt tempu.

Ir arī cits skaidrojums šīm sāpēm. Aknas ir asins depo. Slodzē daudz asiņu aiziet uz muskuļiem, aknās to relatīvi trūkst. Noreaģē aknu asunsvadu receptori. Tas izsauc šis sāpes labaja paribē.

Saistībā ar asins cirkulāciju, kāds ir Jūsu viedoklis par modernajiem kompresijas apģērbiem?

Īpaši šajā jautājumā neesmu iedziļinājusies. Protams, ja sportistam ir problēmas ar vēnām, nevajadzētu ļaut tajās asinīm nostāties. Kompresijas zeķes neļauj asinīm kājās palikt, bet spiež  asinis uz sirdi. Līdzīgi kā mēs iepriekš runājām par akniņu. Tomēr es domāju, ka trenēt kājas vajadzētu dabiski. Ja par apaviem es esmu pārliecināta, ka jābūt skriešanai speciāliem apaviem, tad par kompresijas zeķēm domāju, ka tomēr vajadzētu asinsriti mēģināt regulēt pēc iespējas dabiskāk, jo nevar zināt, kas notiksies, kad mēs tās kompresijas zeķes neizmantosim. Ja runājam par sacensībām, protams, varētu pieļaut šādu palīdzību.

Kāds iemesls varētu būt par pamatu sliktai galvas apasiņošanai lielas slodzes laikā?

Asinis jau ir vienas un tās pašas visā organismā. Principā smadzenes ir tā vieta, kuras organisms visvairāk sargā. Taču varētu izveidoties situācija, kad asinis pārāk daudz aiziet uz muskuļiem, lai tos pabarotu, līdz ar to novārtā atstājot smadzenes. Lielas slodzes laikā tomēr paplašinās asinsvadi un tādā gadījumā neskatoties uz to, ka asinis tomēr ir pietiekoši organismā, asinsrite ir apgrūtināta. Taču normālā situācijā organismam vajadzētu atslēgt smadzenes pašas pēdējās.

Ko Jūs domājiet ar skrējējiem veģetāriešiem un vegāniem?

Es domāju, ka nevajadzētu būt nekādām problēmām šādiem skrējējiem, ja viņi jau ilgāku laiku ir ar šādu pārliecību un dzīves veidu. Taču, ja skrējējs ir tikko kļuvis par veģetārieti, manuprāt, varētu rasties problēmas, jo organisms varētu vēl nebūt gatavs paņemt visas nepieciešamās aminoskābes no augu valsts produktiem. Ja skrējējs ir veģetārietis jau 2-3 gadus, tad noteikti var bez bažām skriet pie attiecīgas fiziskās sagatavotības.

Kādiem vajadzētu būt skrējēja ēšanas paradumiem?

Īpaši skrējēja ēšanas pieradumiem nevajadzētu atšķirties, vienīgi jāņem vērā skrējēja dzīves ritms. Pareizi būtu pēdējo reizi ēst ap 18.00. Strādājot un pēc tam skrienot tā galvenā ēšanas reize iznāk ap 20.00-21.00. Nav labi uz nakti pieēsties. Pareizāk būtu, ka pusdienas ir galvenā ēdienreize. Pēc pusdienām paiet kādas stundiņas, kurās pastrādā apēsto. Uztaisa treniņu un tūlīt pēc treniņa padzer „recovery” kokteilīšus, jo pirmajā pusstundā ir ļoti svarīgi uzņemt nepieciešamās barības vielas. Var šos kokteilīšus aizvietot arī ar banāniem, aprikozēm un riekstiem, bet uzsūkšanās būs lēnāka. Nedaudz vēlāk jāietur vieglas vakariņas.

Šūnu atjaunošana, muskulīšu būvēšana notiek naktī, tādēļ aminoskābes jālieto vakarā.

Ja skrējēja dienas kārtība ir saistīta ar diviem treniņiem dienā un rīta skrējiens nav garāks par stundiņu, tad var skriet neēdis. No rīta vēl muskuļos ir saglabājušies iepriekšējā vakarā uzņemtie ogļhidrāti.. Arī pirms 10 kilometru gariem krosiem no rīta varētu neēst, taču mums smadzenēs sēž pieradums, ka ir vajadzīgas brokastis.Tas ir ļoti individuāli. Ūdeni gan vajadzētu pirms rīta rosmes iedzert. Istabas temperatūras ūdens glāzi jādzer stāvot kājās bez pārtraukumiem. Sildīt ūdeni gan īpaši nevajadzētu, jo tādējādi ūdens zaudē enerģiju. Ideālā gadījumā var ūdenim vēl pievienot korallīti, jo tajā ir ļoti daudz mikroelementu. Kad no rītiem pieceļamies, kuņģa muskulītis ir atslābis. Tad, kad izdzeram kādus 300 mililitru ūdens, tas viss ūdens bez šķēršļiem nokļūst zarnās. Ja pievienosim šim ūdenim citronu vai medu, tā kuņģis ,,domās,, , ka tam dod ēst un tik efektīvi neizlaidīs ūdeni uz zarnām. Ja šādu rituāli pirms rīta rosmes skrējējs piekops, tad varēs arī jau pirms rīta rosmes veikt rīta tualetes rituālus. Uz tualeti „pa smago” vajadzētu iet tik reizes, cik reizes dienā ēd. Mūsdienās parasti cilvēks iet uz tualeti tikai labi ja vienu reizi, taču ir arī cilvēki, kuriem pareizi vēders vēl strādā. Protams, ir individuāli izņēmumi, taču būtu jāpiedomā pie iemesliem, kādēļ ir novirzes no šīs normas.

Vai skrienot skrējējs neatņem organismam tos vitamīnus, kuri pēc būtības būtu nepieciešami smadzeņu darbībai?

Pārmērīgas slodzes varētu apgrūtināt smadzenes. Taču mērena fiziska slodze noteikti aktivizē smadzeņu neironus un informācijas pārnešanu uzlabo. Nesen Baltijas sporta medicīnas kongresā tika runāts, ka mērena slodze ar īslaicīgiem paātrinājumiem vislabāk ietekmē neironu darbību smadzenēs.

Ko Jūs mums varētu pastāstīt par organisma atjaunošanu starpsezonā?

Ziema ir pateicīgs starpsezonas laiks skrējējiem, lai patīrītu starpšūnu telpu. Paņēmieni ir dažādi.Sulu kūres, olīveļļa ar citronu, sārmainā ēšana, badošanās. kad ir dilstošais mēnesis. Paņēmieni ir daudz un kādu var skrējējs izvēlēties arī sev. Kaut vai ievērot ūdens stundas uz mēness fāžu maiņām. Šajā sakarā labs ir kalendārs, ko izdod žurnāls 36,6. Šajā kalendārā ir norādītas tās stundas 2012.gadā, kad jādzer tikai ūdeni. Praktiski šāda mēneša fāžu laiks ir 4 reizes mēnesī. Vēl šajā kalendārā ir norādītas atslodzes dienas, kurās ēd tikai tos produktus, kuri rada sārmainu vidi. Šīs ūdens stundas palīdz attīrīt organismu no vielām, kuras veidojas stresa laikā , no vielām, kuras sastopamas mūsdienu pārtikā.

Kādas tad ir tās galvenās organisma atjaunošanās metodes?

Laba, bet ne visai viegla starpsezonas metode ir badošanās. Pirms olimpiādes Nagano badojās visi biatlonisti. Badošanās izskatās tā, ka praktiski neko neēd. Visstingrākajā variantā vispār tikai ūdeni dzer, bet ir variants, ka var kādas divas medus ēdamkarotes pasūkāt pa dienu. Plus vēl papildus lieto mikroelementus. Lietoja pārsvarā Tjanši kalciju, kas ir bagātīgs mikroelementu avots. Tāpat lietoja kaut ko no B grupas vitamīniem. Labi šo badošanos vada Alvis Stankēvičs. Viņš ir dziednieks, treneris un pirts cilvēks. Ja ķeramies klāt šai metodei, tad bez 10 dienām nebūtu jēgas sākt. Mūsu pieredze bijusi no 10 dienām līdz 21 dienai. Šajā laikā var arī veikt aerobos skriešanas treniņus un dažādus nostiprinošus vingrinājumus. Pirms šādas badošanās, protams, ir jāsagatavojas. Vismaz nedēļu pirms tās neēst gaļu, iztīrīt vēderu ar klizmas vai dažādu citu līdzekļu palīdzību. Arī pēc badošanās vajadzētu kādu nedēļu pieturēties pie veģetāras pārtikas.

Ne tik radikāla ir metode, kurā ēd tikai produktus, kuri rada sārmainu vidi. Neēd gaļu, zivis, olas un saldumus. 3 nedēļas ēd dārzeņus, putras un sārmu veicinošos augļus. Papildus jālieto liels šķidruma daudzums. Klasiski ir 30 mililitri uz 1 kg svara. Ja ir slodze, kurā intensīvi svīst, tad vēl šķidruma daudzuma uzņemšana ir jāpalielina. Parasti ziemā kādu puslitru izsvīst. Vasarā gan var visu litru izsvīst. Vislabāk noteikti ir šķidruma uzņemšana ar ūdeni. Man patīk ūdenim pievienot klāt koraļļu kalciju, kurš ir bagāts ar mikroelementiem. Pie sārmu veicinošiem šķidrumiem vēl pieder dažādas dabīgās sulas, zaļā tēja un zāļu tējas.

Nākošā nedaudz maigāka metode ir aknu tīrīšana ar olīvu eļlu. Katru rītu 10 dienas pēc kārtas tukšā dūšā dzer 50 mililitrus olīveļlas ar viena citrona sulu.

Cita akniņu tīrīšanas metode ir viens litrs biešu sulas un divi litri burkānu sulas. Biešu sulu izspiež ātrāk, jo tai ir nedaudz jānostājas, bet pēc tam tai pievieno burkānu sulu un dienas laikā dzer tikai šo sulu savienojumu. Vislabāk to būtu dzert ceturtajā mēness fāzē. Tā drīkst darīt vienu reizi trijos mēnešos.

Vēl viena diezgan ilgstoša organisma attīrīšanas metode ir saistīta ar rīsiem. Pirmā dienā divas ēdamkarotes rīsu glāzē aplej ar ūdeni, otrā dienā otrā glāzē to pašu, trešā dienā trešā glāzē un tā līdz piektajai dienai. Sestajā dienā no rīta nolejam no pirmās dienas rīsiem ūdeni, uzvārām līdz pirmajam burbulim un no rīta apēdam. Tad ieberam glāzē jaunus rīsus, aplejam ar ūdeni un liekam rindas beigās.Ūdens jāmaina katru dienu. Tādu ēšanas procedūru veicam tik dienas, cik katram organisma tīrītājam ir gadu.

Kāda ir Jūsu galvenā darbības joma?

Galvenā mana darbības joma ir saistīta ar cilvēka organisma atveseļošanu, izmantojot zināšanas par organisma piesārņošanās un attīrīšanās mehānismiem (homotoksikoloģija) un, protams, sporta medicīna.

Ja mēs ēdam salīdzinoši pareizi, vai mums arī būtu jēga rūpēties par organisma  atsārņošanu?

Pat dzīvojot ļoti prātīgi, bet neveicot nekādus organisma pasākumus, starpšūnu telpā kaut kas nevajadzīgs varāk uzkrājas, ne ka izdalās. Saistīts ar stresiem, vidi, pārtiku.

Kāds ir Jūsu viedoklis par dopinga lietošanu?

Amatieri taču skrien savas veselības dēļ, tādēļ visvairāk man nepatīk, ka arī amatieru sportā sāk domāt par vielām, kuras tiek uzskatītas par dopingu. Pirmkārt, tas nav godīgi, jo, ja viens lieto dopingu, viņš ir galvas tiesu pārāks. Tad citi arī sāk ko meklēt, līdz ar ko sākas tāda lavīnveida reakcija. Neatļautās vielas ilgtermiņā ir kaitīgas. Tie paši anaboliķi ir kaitīgi, jo pēc tam kauli jūk ārā. Arī augšanas hormoni un androgēnie vīriešu hormoni noteikti ir kaitīgi. Pēc būtības jau jebkura viela, kuru mēs pārmērīgi lietojam, ir kaitīga. Tas pats kofeīns. Domāju, ka to nevajadzētu lietot distances sākumā, jo organisms tā iespaidā izsmeļas vairāk. Jo labāk trenēts organisms, jo labāk tas izturēs kofeīna klātbūtni distances laikā. Jebkurā gadījumā kofeīns izsmeļ organismu vairāk. Pie tam, no maratona, kurā lietots kofeīns, atjaunošanās process būs ilgāks, nekā pēc tā maratona, kurā kofeīns netika lietots. Kādreiz arī kofeīnu uzskatīja par dopingu, atļautā deva bija apmēram 1 tasīte. Kaut gan, manuprāt, Coca-cola ir diezgan liels draņķis, tomēr daudzos izturības skrējienos organizatori to piedāvā.. Galu galā tas ir tas pats kofeīns ar labi daudz ogļhidrātiem.

Vai muskuļu staipīšana pēc skriešanas Jūsuprāt ir svarīga?

Uzsākot skriešanas sezonu ir vispirms jāsaved kārtībā visi kāju un muguras muskuļi. Ir tā saucamās „grīdiņas” vingrinājumi, ar kuru palīdzību iespējams sevi sagatavot skriešanas sezonai. Šie vingrinājumi jāturpina visu gadu vismaz divas reizes nedēļā. Izstaipīt muskuļus tāpat vajadzētu pēc skrējiena vismaz kādas 10 minūtes. Bet jābūt uzmanīgam, jo pēc maratona muskuļi var būt kā akmens un parastos stiepšanās vingrinājumus nemaz nevar izpildīt. Es atceros no savas prakses gadījumu, kad Ļeņingradā spartakiādē Latvijas soļotājs nosoļoja 50 km un ieņēma 4.vietu, viņa muskuļi bija kā akmens un ļoti sāpēja. Toreiz izlīdzējāmies ar siltu vannu, kurā bija mikroelementi. Patiesības labad gan jāsaka, ka tajā laikā tāda stiepšanās metode nebija plaši izplatīta. Faktiski muskuļu stiepšanas vingrinājumi strauji attīstījās pēdejos 10 -15 gados.

Ko Jūs nobeigumā ieteiktu VSK Noskrien biedriem?

Sakārtojiet savus muskulīšus, attīriet savus organismus no liekajiem sārņiem, lai varētu  trenēties atbilstoši saviem izvirzītajiem sezonas sacensību mērķiem. Un galu galā vienkārši priecājieties par  savu veselīgo dzīves veidu.

Paldies Jums

Maruta Noveičuka iesaka ielūkoties skrējējiem arī šādos nacionālajos saitos:

• http://www.velotrenini.lv/trenini/uzturs
• http://www.sportlab.lv/Uzturs.html
• http://www.vipsport.lv/zinas/?id=/zina.php&fid=uzturs_maratona_un_pusmaratona_skrejejiem

Marutai Noveičukai ir privātprakse Rīgā, Pērnavas ielā 62 – 115 un viņu var sazvanīt pa tālruni 29192297.