22.jūlijs, 2:30 naktī. Vakar noskrieti 100km pa 10h35min. Biju viena no trim drosmīgajām sievietēm, kuras uzdrošinājās nostāties uz starta līnijas un noskriet. Pēc neliela afterparty un divu stundu miega es jūtos moža, ka varētu kalnus gāzt, ja vien tās kājas nesāpētu. Bet, ja sāp kājas, tad atliek izmantot rokas un, kamēr nav zudušas finiša emocijas, uzrakstīt pāris vārdus.
Sāksim ar šī brīža sajūtām. Sāp kājas! Ir grūtības izkāpt no gultas, guļot grūti pagriezties uz otriem sāniem. Bet vai tad kāds gaida, ka pēc 100km noskriešanas nekas nesāpēs? Bet, ticiet man, šīs sāpes ir tā vērtas – laimes sajūta, šķērsojot finiša līniju, bija vienkārši neaprakstāma.
Kā tas sākās? Palasiet noskrien.lv un ne tādas vien idejas ienāks prātā, bet, ja pietrūkst drosmes pieteikties, ir jāparunā ar tiem, kam drosmes diezgan. Kā saka Ainārs: „Katram pašam jāpieņem lēmumi, bet nemēģinot jau neko nesasniegt!”Vēl labāk man patika otra viņa doma: „Ir tāda lieta kā intuīcija, ja doma ienāk prāta, tad tā ir jārealizē. Doma atnāk, kad tai ir jāatnāk, pēc tam darbu sāk prāts un cenšas pasākumu apstādināt.” Tā gandrīz arī notika, bet agrs rīta skrējiens ar Aināru līdz Babītei ļāva iemidzināt prātu un sākas botiņu pucēšana Viļņai. Pavisam klusi un nemanāmi, lai neviens nesagrautu manu jau tā vārgo pārliecību, ka es to varu.
Kad esi jau pieteicies, sarunājis naktsmājas, transportu, tad atliek tikai noskriet!
21.jūlijs, 7:00 no rīta, Viļņa. Laiks apmācies, mazliet drēgns – ideāls, lai skrietu. Neliels bariņš pārgalvīgo nostājas uz starta līnijas – deviņi latvieši, no viņiem divas meitenes. Mazliet trakas, bet trakajiem taču pieder pasaule! Visi nostājušies, lai skrietu un noskrietu. Lai skrietu 100km piecdesmit apļos.
Pirmie 30km. Skrienu ar kungu no Lietuvas. Šķita, ka viņa draugi, ko mēs apdzinām, labprāt būtu viņa vietā, jo skriet ar vienu no trīs meitenēm tomēr ir ekskluzīvi. Tajā posmā lietuvietei Sadai kompānijā bija cits lietuviešu skrējējs, bet Martai (maffija) – Mārtiņš. Bet pārējiem – nekas. Pēc 30km kungs izbadējās un pieturēja paēst, bet es turpināju tālāk viena. Lai gan viena es nejutos – šķita, ka trase pilna ar savējiem – uzmundrina, aprunājas, brīžiem patur viens otram tempu vai kaut vai tikai uzsmaida. Dzo, Ainārs, Valdis Ņilovs, Tuksneša vētra (jeb citiem pazīstams kā vētras putns), Mārtiņš, Arne, Lielkuilis un, protams, Maffija – visi kā viena liela, traka ģimene, kurā arī lietuvieši tīri labi iederējās.
Bet ne jau tikai trasē ir atbalsts. Katra apļa galā kā bonuss ir mūsu līdzjutēji – Artūro, A.Dudelis, lieliskās Aināra un Dzo ģimenes, kas nevienu apli nepalaida garām bez uzmundrinājuma vārdiem vai nesniedzot nepieciešamo atbalstu. Viņi bija lieliski, sevišķi mazās meitenes, kuras aplaudēja, paskrēja līdzi pa pļavu, sagaidīja un pavadīja katrā aplī. Viņām vajadzēja pa Garminam izsniegt – domāju, ka tur arī pietiekami daudz noskrieto kilometru būtu.
42 kilometri – 4h05min. Nav slikts maratona laiks. 50km bija mērķis noskriet piecās stundās – mērķi izpildīju. Atlikušajam ceļam man ir tikai viens mērķis – noskriet! Piecdesmitajā kilometrā apzinos – vēl tik pat – tātad daudz! Pēc mana plāna man tiek pasniegts pleijeris, kas dod skriešanas enerģiju vēl 16km – labai mūzikai ir nozīme! Lūzums pēc 66.km jeb 33. apļa – patika man skaitīt apļos, jo šķita, ka tad jāskrien mazāk. Apēdu pirmo un vienīgo želeju – šķebinoši saldu, pat nezinu vai tas palīdz, pieņemsim, ka palīdz. Informācijai – pārejā laikā dzeru rīkotāju sarūpētu ūdeni un izotonisko dzērienu, pēc kāda 30.km ik pa pāris apļiem ieēdu – kopā kādi 4-5 banāni, viens cepums, trīs šokolādes šūniņas, ¼ ābola un izdzēru divus A.Dudeļa brūvējumus un divas atšķaidītas kolas glāzes.
80. kilometrs – sāp kājas, ka ātrāk sanāk iet nekā skriet. Miksējam iešanu ar skriešanu. Galvā jau tāda sajūta, it kā būtu finišējusi. Dīvaina sajūta, ņemot vērā, ka priekšā vēl 20km. Šos kilometrus veicu smaidot, uzmundrinot citus, nu jau visi lietuvieši, kuri vēl bija trasē, kļuva par draugiem, laimes hormoni, šķiet, vairojas ar katru pieveikto soli. Pēdējos 10km vairāk gāju nekā skrēju, bet tik ātri soļojusi, šķiet, es vēl nekad nebiju.
Biju aizliegusi puisim, kurš skaita apļus, līdz brīdim, kad atliks pieci, teikt cik vēl atlikuši. Teicu, ka negribu zināt. Bet tad… pieci apļi, četri apļi, trīs apļi… Mazās meitenes sagatavojušas Latvijas karogu ar ko šķērsot finišu. Finiša zonā jūt līdzi ne tikai savējie, bet arī lietuvieši, šķiet, ka viņi neticēja, ka mēs ar Martu finišēsim – jaunas, smaidīgas un vēl skrien. Šķiet, ka viņiem tas bija kulturālais šoks. Pēdējais līkums – es skrienu, karodziņš rokā un priekša visi tie, kuri finišēja un tie, kuri visu dienu pacietīgi gaidīja šo mirkli. Sajūtas neaprakstāmas: ”Es mīlu šo skriešanas dzīvi!”
km 
-
Ak tu, varone! :))
Un vēlreiz suminam!:)
Jāatzīstas, ka dāmām pietika spēks arī afterparty:)
Gramatas “Dzimusi, lai skrietu” otrai dala vairakas nodalas jau rezervetas?
Atkārtošos jau ar foruma komentāru – trakie!! Visi! Bet meitenēm vislielākā apbrīna. Spēt noskriet 100 km un finišā smaidīt… to vajag mācēt! :)
Kādi plāni nākotnei?
Super! :)
Ja finišs ar smaidiņu,tad viss OKEY ! Mūsējās ,īstas SUPERMEITENES ! Nu, novēlu gan nepārskrieties,lai nepazūd skriešanas prieka.
visu cieņu!
kad izlasa kaut ko tik ievesmojošu skriešanai un redz smaidīgas meitenes 100km finišā, rodas jautājums- kā var neskriet?! :)
Nereāli!!! Supermeitenes skan tā diezgan necili. ULTRAMEITENES!!! :D
Trakajiem pieder pasaule :) Un galvenais,ka smaids uz lūpām un vispār neizskatās,ka bijis grūti :) Malači :)
Malacis. Apsveicu. Saviem mazbērniem es varēšu stāstīt ka es kādreiz, kads pats vēl skrēju, palīdzēju noskriet pirmo Maratonu. Viens nepieklājīgs jautājums – cik Tev ir jānoskrien, lai finišā nebūtu spēka lēkāt un smieties? Man tāda sājūta, ka pēc tava nākamā varoņdarba – 24 stundu skrējiena – Tu tāpat lēkāsi un priecāsies un smaids no sejas nozudīs tik tajā brīdī, kad ēdīsi želeju. Vēlreiz apsveicu! Tu esi īsts izaicinājums mums, večiem, kas ar gudrām runām un samocītiem ģīmjiem kaut ko mēģina sasniegt un Tu, maza meitene, ar smaidu atbrīvoti mūs vienā rāvienā atstāj jaņos. Lai izdodas nākamie plāni.
ņemot piemēru no Tevis apsolos, nakamajās 1000 dienās saņemties un noskriet gludo Simtnieku.
Malači! Visi, protams. Meitenēm īpašs apbrīns. Trakiem pieder pasaule… :)))
Super!Tas ir vienkārši apbrīnojami! Lasīju tavu stāstu un smaidīju, un varu iedomāties, kādas bija tavas sajūtas pārskrienot finiša līniju ar Latvijas karodziņu!!! Skrējēji jau saprot viens otru!!!
Tādus cilvēkus ir vērts apbrīnot!
Visi debitanti – bet ultrameitenes it īpaši – ir pārliecinoši pierādījuši rakstā minēto Aināra Otro Domu. :)
Ko līdzīgu teicis arī slavenais alpīnists Reinholds Mesners: “Cilvēks var visu, ko viņš grib. Un normāls, vesels cilvēks grib tikai to, ko viņš var.”
Atkārtošos, bet vēlreiz visu cieņu! Un mums 100km noskrienošu meiteņu ir 2x vairāk kā lietuviešiem ;)
Apsveicu! Skriešanas projekts izpildīts 100%. Ļoti iedvesmojoši. Meitenes var. Novēlu tā turēt kanti ar visu pārējo dzīvē!
Šogad jau mūsu pulciņš bija itin kupls – vismaz pietika cilvēku, lai meitenes pēc finiša uzurātu.
Jātur pie vārda visi, kuri jau vakar un šodien publiski pieteicās tuvākajos gados mēģināt. Domāju, ka meitenes vislabāk pierādīja, ka nav šī distance nemaz tik traka.
Ar Andri Dudeli pēc finiša spriedām, ka vajadzētu tomēr vienu gadu savākties visiem, kuri var. Ar to pirmkārt domājot Gunchu, Aigaru Salenieku, Anatoliju Macuku u.c., kuri pēdējos gados ir labi skrējuši.
Un tad jau nākam gad dalībnieki no Latvijas būtu skaitāmi vairākos desmitos.
Respect meitenēm!!! DZO vnk zvērs… varēšu nākamgad ūdeni padot (JA dZO PIEKRITĪS…), Vvarbūt vēl Ainars ļaus pirmos 50km paskriet līdzās. Valdis, nu neklausās čalis nevienu…, no tā arī tāds rezultāts, bet noskriets tomēr ir un tas ir labs rezultāts.
P.S. Ainar,visiem savākties diezin vai izdosies, jo plānot vasarā 100km … es to nedarīšu nekad, šoreiz Jums paveicās ar laiku (pagājušā gada rudenī pat septembra vidū Windschotenā +26), nākamgad tā var arī nebūt, tāpēc šādam distancēm tikai pavasaris/rudens…vasarā – Vaidava,Cēsis, Siguldas tilti un “veco ļaužu spartakiāde” manā gadījumā :) utt.
Kad es beidzu skolu, tad skolas direktore tā arī pateica, ka šajā klasē meitenes ir stiprais dzimums. Iekš VSK Noskrien ar tā izskatās :)
Lasu un smaidu… :)
Guncha,
ar laiku tiešām paveicās. Visu laiku tā arī īsti neiesila, reizes 4-5 uzlija, no kurām 2-3 tā kapitāli. Tikai pirmais gāziens bija drusku par ātru jau ap 8 no rīta 10.-15. kilometrā, pateicoties kuram jau sākumā dabūju kapitālu tulznu. Bet trase uztaisīta tā, ka 1/3 iet caur tādiem džungļiem, kur ne saule, ne lietus netiek iekšā. Tad jau manīs, kuros datumos nākamgad sagudros taisīt.
Mums jau tāpat sanāca “veco ļaužu spartakiāde” – Džo un man vecuma starpība ar pirmo divu vietu ieguvējiem ap ~10 gadiem un vairāk. Es tā paskatījos, ka vispār biju viens no vecākajiem, ja neskaita leišu rūķus, kuri skrien katru gadu:)
Tu jau saprati – mūsu gadījumā ar 1 minūtes starpību starp rezultātiem, mēs varētu reāli viens otru pavilkt, lai izlīstu no 8 stundām. Tik bieži jau nav tādu iespēju paskriet kopā, šogad sarunās nonācām pie kopsaucēja, ka šī distance tomēr ir intravertiem sadomazohistiem:)
Pašai joprojām jāsmaida, kad atceros to emocionālo pārdzīvojumu finišējot :) Un pēc tam priecājoties, kad Marta finišē :)
Vēl man bija tas gods redzēt kā Dzo finišē… katrā finišā tik daudz pozitīvu emociju.. tur vienkārši nevarēja nesmaidīt :))) Paldies visiem, kas tur bija un juta līdzi un tiem, kas priecājas par mums :) Un prieks, ka manas emocijas liek pasmaidīt! :)
Aivar703.. es gribeju pārbaudīt vai pēc 100km vēl spēšu smaidīt un lēkāt-izrādās, ka 100km ir par maz, lai izdzēstu smaidu no manas sejas. :)
Tiem,kas satraucas ka pārdegšu… šogad vairs tāda veida neprātības nav plānotas-rūpēšos par sevi un saaudzēšu! :)
Šādi raksti ir kā “vīrus”, kas ieperinās galvā un nelaiž vaļā , kamēr pats nepamēģini.
Evita nebeidz pārsteigt :) Gan ar varēšanu, gan uzdrīkstēšanos.
Super bilde!
Apbrīnoju un apsveicu. Lai arī nevaru saprast, kāpēc tas (100 km) vajadzīgs.
Vēlreiz suminu Evitu un Martu,par skriešanas gara uzsturēšanu un izturību-tik grūtā distancē.
Noskriet 100km-tā nav joka lieta,tam vajadzīga ļoti liela griba un spējas pārbaudīt sevi.
Meitenes ir nepārspējamas ar savu skaisto,vieglo skriešanu-SUPER!!!
Sveicu,sveicu mūsu Latvijas-jaunās ULTRAMARATONISTES!
2. bilde spēcīga un rēcīga, trīs kārumnieki pelēči sarkankreklīti nemēģina noķert.
Tak viņi jau ar pieredzi, viņi zin, ka 50 apļu laikā ne reizi vien sanāks satikties, tā kā nav jēgas pūlēties un ķert rokā :D
Ivar, nav tas vajadzīgs. Piekrītu, tas ne visiem ;) Pats arī nejēdzu milzumdaudz lietas paveikt, kaut gribētos, taču laikam pārāk maza tā gribēšana
Kādēļ tos (100km) vajag? Man patika kādas ultramaratonistes(tagad neatceros vārdu) teiktais: “Es skrienu 100km tādēļ, ka es to varu” :)
Lai cik jocīgi neliktos es ar savu patreizējo domāšanu, iespējām, spējām un interesēm par skriešanu saku līdzīgi par maratonu, kam tos 42km vajag – vai nepietiek ar 21km? :) Un saku to tikai tāpēc, ka man pilnīgi pietiek ar 21km distanci man tas garums patīk un redzu gana daudz izaugsmes iespēju šajā jomā, kad tas apniks – gan jau skats pavērsies arī uz 42km un Ultramaratoniem.
Paskatoties jaukos skatus no dažādiem UTMB video – zinu, ka kādu dienu es būšu viens no viņiem!
xorix, taupīsies maratonam līdz 42 gadu vecumam? :)
Vairums normālo cilvēku nesaprot kāpēc būtu jāskrien pusmaratons. Tā taču ir nevajadzīga sevis mocīšana!
Ja tevi sāk publiski citēt, laikam laiks pensijā:)
Jā, jā, jā, Ainār! Man vismaz būs kādas cerības nākošgad!:)))
Nākošgad sāksim citēt Tuksneša vētru (vai neizklausās skaisti? :)
Oi nē, tad tik vien kā pī un pī sanāks:) Savukārt, ja Ainārs dosies pelnītā atpūtā, tad ir cerības vismaz par vienu vietu kopvērtējumā pakāpties augstāk. Lai gan, tad man nebūs ar ko sacensties, tiesa, ar viena gada nobīdi, jo, piem., šogad uzstādījums bija “palīst”zem 9h20 min., jo tas bija Aināra pagājuša gada rezultāts.
Ne tik strauji, nākamgad man vēl jāizskrien no 8 stundām. Un izskatās, ka pēc gada mūsu varētu būt paliels pulciņš.
Nē nu sākās!!! :)
Pastāv jau iespēja vietu uzlabot arī trenējoties:)
Ar tādu “aizmuguri” ne tikai 100 varētu noskriet! ;)
Es “ir ” par slinku, lai trenētos!:)
Nez kādēļ man šķiet, ka no Tuksneša vētras dzirdēju, ka “nekad vairs”… jeb man izlikās? ;)
Bet, protams, ka nekad, nekad, nekad vairs ……:)
malacīte!Visu cieņu!
Vēlvienreiz var pārliecināties,ka viss ir galvā..
Ir vajadzīga laba fiziskā bāze(ikdienas treniņi) + apdomīga galva uz pleciem(lai nepārdegtu) + mazliet veiksmes (labi laika apstākļi, pareizie konkurenti u.c.) Ā, pats galvenais – mīlestība pret skriešanu.
Šķiet, ka eees piemīt pilns komplekts no nosauktā. Veiksmes faktors, protams, ka mainās katrās sacensībās. Izturību, veiksmi un jaunus izaicinājumus arī tupmākajās gaitās!
Ja kaut kas sāp, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Ieteiktu aiziet pie ārsta, nopietni.
heh, traka, kas traka, trakoti labā nozīmē. Visu cieņu!
Malacis! Nākošgad atkal jāskrien?
:) Ja līdz nākošajam gadam nekļūšu prātīgāka, tad nāksies skriet :)
Pirmajās 10 diennaktīs pēc simtnieka jau atkal saskrieti 70,82 km. Liekas, kļūšana prātīgākai vēl nav gaidāma. :)
Nu a ko darīt, ja patīk skriet!? :) Bet es jau lēnītēm un prātīgi :)
Atradās mirklītis laika tādēļ uzrakstīšu…
Jo tuvāk nāk šī gada Viļņas skrējiens, jo biežāk dzirdu jautājumu-“Vai Tu šogad skriesi?”
Neskriešu es šogad! :) Tas ir prātīgās Evitas lēmums. Neprātīgai Evitai katru reizi par Viļņu iedomājoties rokas pastiepjās pēc kediņām un gribās doties ceļā.
“Kādēļ neskriesi?” Nākamais visu iemīļotais jautājums :)
1. Nejūtos gatava. Un neticu, ka divreiz var izskriet uz adrenalīna rēķina, pie tam sevi nesatraumējot.
2. Negribu skriet 100km, lai cīnītos ar kaut ko:
-negribu cīnīties ar savu pagājušā gada finiša laiku
-negribu nonākt situācijā, kad jāizlemj varu vai nē un balstoties uz pagājušā gada veikumu izlemt, ka varu, lai gan nevarētu.
3. Gribu, lai nākamreiz, kad skriešu 100km, tas atkal būtu pilns pozitīvu un jau aizmirstu emociju, gribu lai tas atkal būtu kas jauns un lai man atkal nebūtu svarīgi cik ātrā laikā es to izdarīšu, bet svarīgākais būtu Noskriet. :)
Tā kā šogad atbalstīšu visus drosmīgos ar domām un jau tagad novēlu katram Noskriet tos 100km un Martai izdarīt to, ko pagājušajā gadā neizdariji-kjipa netusēt barčikā, bet skriet!!!! :)
Man šķiet ļoti simpātisks prātīgās Evitas lēmums, to atbalstu, jo parasti rīkojos līdzīgi. :)
Kaut es spētu būt tik prātīgs.
Izvēlies – Ņerga vai prātīgs.. :))
Prātīgā Evita varbūt nākamgad nogaršos Laulasmā pasākumu? Šķiet, tas būtu pašā laikā (Aivars neļaus samelot) – ja jau par Viļņu tādas domas..
Iesildīšanās iespējama jau šī gada beigās :)
Anduli, Tu kā tāds mazs velnēns, kas sēž uz pleca un baksta “neprātīgo Evitu” ;)
Prātīgā uz šito tikai pateiktu “Paskaties uz saviem 2-3km ikdienas skrējieniem-kam Tu gribi iegalvot, ka ar tiem var Ultras skriet?!” ;)
P.S. Prātīgajiem skrējējiem vajag tik pat foršu palamu izdomāt kā Ņergām. Lai gan šobrīd es tīri labi jūtos arī kā “Fiziskā nabadzība” ;)
Evita, Tu savā profilā sen skatījies, ka tik pieticīgi par “2-3km”? ;) Laikam pa miegam skrien tos 20+km treniņus? :):):) Pat ja ultrām liekas par maz, vienalga nu gluži tik pieticīgi arī nevajag, sabiedēsi tos, kas skrien mazāk ;)
Prātīgā, neesi Tu tik nabadzīga, kā izliecies :)
Ja pat es spēju Meremoisas mežiņā dažus km pieveikt, tad ikdienas skrējējai ar krietni (3x) lielāku kilometrāžu šaubīties vispār nepiestāv ;)
Tur jau ir šo igauņu daudzstundīgo pasākumu jaukums: skrien, cik gribi, tik un tā [kaut ko] uzvarēsi. Var arī nedzīties pakaļ papagaiļiem :))
Vai ne? Var jau tur tā rāmi un pieticīgi – vienus 42 km vienā dienā, tad 42 km vienā naktī un tad, lai nesamestos garlaicīgi – vēl vienus 42 km citā dienā :D Un ja iepatīkas, var sagaidīt nākamo nakti un atkārtot :D No meža prom nedzīs :)
Ak jūs.. :D
Tur jau tā lieta, ka tad kad sāc skriet ir grūti apstāties pie 42km, ja ļauts skriet vairāk, ja citi skrien vairāk utt.
Es sev apsolīju šogad visu darīt ar mēru-mazliet paskriet, mazliet padejot, mazliet joga utt.
Kā jūs domājat-vai man sanāk? Pāgājušajā mēnesī pieņēmu izaicinājumu 30jogas nodarbības -30dienās=izpildīju; nedēļā vismaz 2-as salsas ballītes un tad jau šķiet, ka vēl varētu ja tik labas ballītes un laiks būtu :); tad vēl neskrienoši/nedejojoši draugiem + ģimene; mazliet šaušaligo izklaižu, piem.,Mežakaķis,Gumijlēkšana (par pārējiem hobijiem nerunāsim-tiem laika neatliek)… un tad vēl sirdi moka nemiers, ka trūkst laika skriešanai :) Nu nešķiet man ka tas viss atbilst “viss ar mēru”
Tādēļ neklausīšos mazos velniņus, kas stāsta par 42km+42km+42km utt ;)
Un arī tos kas par 10km+10km utt 10 reizes :)))) Cik labi, ka Liepājas pusmaratons ir tajā pašā dienā, kad Viļņa :)))
He, man bija – cik labi, ka Viļņa ir tajā pašā dienā, kad Mulgi :D [Un rezultātā – neskriešu ne tur, ne tur!]
Tajā dienā ir Positivus, tas nenozīmē, ka skriets netiks… bet nekādu sacensību un neko daudz.
Evit, Tavu lēmumu atbalstu :)
Lasu: “…42km+42km+42km utt…” un nāk matemātisks smiekls, bet vispār “TurpuŠurpu Maratons” jeb “Līdz veikalam un atpakaļ” varētu būt neslikta avantūra, tāda 50 jūdžu parodija (~80, 42×2), mhēēē neparmaz un nepardaudz, saprāta robežās.