Polijas Neatkarības dienas skrējiens

Kamēr citur svin Lāčplēša dienu, tikmēr citi Polijā, Varšavā piedalās XXIV Neatkarības dienas skrējienā.

Rīta cēliens. Brokastis. Autobuss. Numuru izņemšana mazā puspagrabiņā. Neiztrūkstoša pirms starta pulcēšanās vieta, šoreiz pie kādas skolas trases malā. Apkārt valda rosība, kāds iesildās, kāds nodod mantas. Tālumā orķestris spēlē mūziku. Kādu brīdi pirms starta no skatuves tiek iesildīta publika, mēs gan neko nesaprotam, jo runāšana notiek poļu valodā. Tas nemazina prieku palēkāt tāpat. Pirms starta, saklausījušās gudros padomus, nostājamies pie TT 0h45min, Kuldīgas dāmas pļāpā pie TT 0h40min, kuram jau pašā sākumā aizlidoja ap roku aptītais balons. Lieki piebilst, ka bariņš pie ātrākā laika top lielāks.

Starts. Pirms starta skan Polijas himna, visapkārt saklausāms skanīgs vīru koris, skaidrs, kas ir lielākoties apkārtējie dalībnieki. Šķērsojot starta līniju kreisajā pusē, pie starta stāv goda sardze, aiz viņiem svarīgākās personas. Pacilājoši. Lai arī iela nav īpaši plata, tas netraucē skriet savā izvēlētā ātrumā. Skrējēji lielākoties savos sarkanbaltajos kreklos veido Polijas karogu. Šādas krāsu proporcijas tiek ievērotas gandrīz visus 10km. Pirmie kilometri paiet aplūkojot tos dalībnieku tūkstošus, kuri ir priekšā, ka arī atbalstītājus trases malās.

Trase sākumā plakana, nedaudz augšup-lejupejoša. Tālumā redzama jaunā apbūve ar stikla namiem un visādiem citādiem torņiem, trases malās aug ozoli ar rudenim tik piemērotām brūnas nokrāsas lapām (jāpiebilst, ka Varšava lutināja ar laiku +12 un sauli). Ap otro kilometru pirmais kalniņš jeb tilts, tālāk tramvaja sliedes. Un atkal taisns gabals. Nav pagājušas 15minūtes, kad pretī brauc trases mašīna ar milzīgu pulksteni un aiz tās lielā atrāvienā sekojošs skrituļslidotājs (jā, viņus trasē palaida pirms skrējējiem). Vēl pēc kāda laika ap pieveikto 4.km pretī paskrien skrējēju līderis. Skriet paliek interesantāk, jo tagad ir ne tikai jāskatās, kur pats skrien, lai neuzskrietu virsū kādai nožogojošajai barjerai (dažas bija nejēdzīgi izvirzītas trasē) vai kādam citam skrējējam, bet var arī pavērot pretī skrienošos ātrākos skrējējus, vienlaikus cenšoties atpazīt mūsu pašu ātros skrējējus. Nedaudz pirms 5km atzīmes un apgriešanās atpakaļ kreisajā pusē dzied vietējais koris, kurš izpelnījās skrējēju neviltotus aplausus. Kārtējā čipu nolasīšana.

Saule silda, bezvējš, dzeršanas punkta nav, paliek nedaudz par siltu (tā ir, ka līdz galam neizpēta laika prognozes un paņem līdzi skrienambikses ar siltinājumu). Skatam paveras tie dalībnieku tūkstoši, kas ir aiz tevis. Tāpat kā līdz šim, arī tagad skats pievērsts pretējai pusei. Ik pa brītiņam jeb ik pa 1km trases malā izliktas kilometru atzīmes. Vietām traucē skriet barjeras. Vietām ir nepieciešams apskriet kādu priekšā lēnāk skrienošo. Pie kāda 7.km skrējēju pūlis atbrīvo ceļu operatīvajai mašīnai. Ja vajag, tad vajag. Ilgi gaidītais tiltiņš. Otrā pusē nesteidzīgā solī pārvietojas nūjotāji. Atbalstītāji paliek aizvien vairāk un skaļāki. Protams, nepietiek, ka kreisā potīte nedaudz protestē, vēl sānā parādās dūrējs. Forši. Samazinu tempu, tuvumā paturot esošos skrējējus. Vienā brīdī gan šķiet, ka daži no tiem mani izvēlējušies kā kompāniju. Pārsimts metrus viss labi, turpinu skriet tāpat kā iepriekš. Lieki piebilst, ka pēc kilometra tas pats. Tālumā redzams finišs ar karogiem.

Pēdējais kilometrs. Prātā tiek izrēķināts, cik daudz laika nepieciešams, lai sasniegtu finišu. Ar otro reizi prātīgi sanāk paātrināt tempu. Apdzīt vienu priekšā skrienošu dāmu, kura mani apdzina pāris kilometrus iepriekš. Mazs prieciņš. Gandrīz 400metrus pirms finiša pamanu Džanitu, uzsaucu, ka vairs nav tālu. Finišs. Pulkstenis rāda, ka trasē pavadītas 0h49min44sek (rezultātos 0h48min55sek). Liela smuka medaļa.

Atlikusī diena Varšavā. Pēc kaimiņu – Ventspils Maratona Kluba – 3 gadu svinībām dodamies vecpilsētas virzienā. Ja sākumā ar autobusu (autobusus nelaiž pilsētā), tad tālāk ar kājām gar upi, kā orientieri pareizam virzienam paturot stadionu. Virs pilsētas riņķo helikopters, ielās manāmas policijas mašīnas, tālumā dzirdami šāvieni – droši vien svētkiem par godu. Vecpilsēta skaista, klusa ar daudzām vēsturiskām ēkām, kuras par godu Neatkarības dienas svinībām izskatās cēli. Pie pieminekļiem, ēkām karogi, ziedi, gaismas. Skaisti, klusi un mierīgi.

Tik vēlāk atgriežoties viesnīcā tapa skaidrs, kāpēc tie autobusi, mašīnas un viss pārējais. Nemieri…

Nobeiguma vietā. Vienas no retajām sacensībām, kur skriets mazāk par ierastajiem 21.097km. Ar svētku noskaņu. Droši var teikt, ka Varšavā izbaudījām atvasaru.