Rit gada 39. nedēļa… Skatoties uz savas skriešanas vēstures pieticīgo diagrammu, ar skumjām jāsastopas ar faktu – mans pēdējais skrējiens ir noritējis gada 31. nedēļā, 6. augustā, Kuldīgas pusmaratona ietvaros. Skrējienu atceros labi, atceros arī sāpes pēc skrējiena, manāmi vājākas skriešanas spējas skrējiena laikā un apziņu, ka kaut kas ir jāmaina…
Matemātika neļaus man sevi mānīt. Nu jau bez skriešanas pavadītas astoņas nedēļas, kaut gan, sākot risināt savu „problēmu”, ar šausmām uztvēru ieteikumus neskriet vesela mēneša garumā. Pieļāvu, ka varu neskriet nedēļu, pusotru… Bet ne jau tik ilgi! Bet dzīvē nekas nenotiek tā, kā mēs to iedomājamies. Gribi sasmīdināt Dievu? Sastādi sev dzīves plānu! Tā tam laikam būs būt…
Tātad, kāpēc es neskrienu? Atbilde ir ļoti vienkārša: mēs saprotam, ka kļūdāmies tikai tad, kad ir sasniegta robeža. Šoreiz pirmais neizturēja mans ķermenis un aktīvi sāka mani brīdināt par to, ka kaut kas nav īsti labi.
Bet nu, visu pēc kārtas: jūnija pirmajā daļā biju atvaļinājumā diezgan neierastā vidē, kurā skriešanas treniņi izpalika. Vairākas nedēļas varētu teikt, ka vispār neskrēju, tomēr jau jūnija beigās bija plānots Ventspils pusmaratons, kuru izlaist negribējās. Tā nu tomēr skrēju, bija grūti, bet noskrēju, turklāt tikai par padsmit sekundēm atpaliekot no personiskā rekorda. Jau tad sajutu, ka man sāk sāpēt papēži, taču domāju, ka tas pāries, jo likās, ka līdzīgas sāpes esmu jau izjutusi kaut kad iepriekš. Turpināju trenēties saudzīgā režīmā, jo sāpes nerimās. Tā nemanot pienāca laiks arī Bruņurupuču skrējienam, kas tiek skriets gar jūras malu. Nekādi nespēju atteikties no šī burvīgā pasākuma – skrēju basām kājām. Sāpes turpināja pieaugt. Bet man nebija miera. Nespēju atteikties arī no Juglas apļu seriāla skrējieniem, un tad, kad ātri (priekš manis) paskriet vairs vispār nespēju, viena apļa vietā skrēju divus – jo bija kauns skriet viena apļa distanci (3,5 km) tādā lēnumā… Par nelaimi šogad skrējējiem ir pārāk daudz motivējošu pasākumu. Lai izpildītu akcijas „Skrien Latvija!” minimumu, nespēju atteikties arī no dalības Liepājas un Kuldīgas pusmaratonā… Par laimi pietika prāta vismaz neizvēlēties dalību garākajā distancē, bet gan tautas distancē. Jāatzīst, ka gan pēc Liepājas, gan Kuldīgas skrējiena pat iešana sagādāja lielas sāpes, par skriešanu nemaz nerunājot… Un tā tas turpinājās. Pēc Kuldīgas vairs neskrēju… Sāku pamazām saprast. Apmeklēju arī ārstu, kas ieteica tomēr uz sāpju laiku atmest domas par skriešanu, aizmirst arī par augstpapēžu kurpēm un fizisko slodzi. Bija skumji, bet vienlaikus arī bija cerība – jo es taču ārstējos!
Tātad man uzstādītā diagnoze: plantārais fascīts (plantar fasciitis). Kas ir šis jaukais papēžus „kutinošais” zvēriņš? Citiem vārdiem sakot, tas ir pēdas saites (fascijas) iekaisums. Kā tas izpaužas? Ļoti vienkārši – sāpes papēdī, kas visasāk jūtamas brīdī, kad celies no gultas no rīta vai vienkārši pēc ilgas sēdēšanas vai miera stāvokļa mēģini paiet… Pirmie soļi reizēm ir vienkārši neizturami. Pēc skrējieniem nākamajos rītos reizēm spēju piecelties vienīgi pieķeroties pie balkona durvju roktura un ar roku spēku velkot sevi augšā. Pirmos soļus varētu raksturot kā izaicinājumu… Ir brīdi jāsaņemas, lai tos veiktu. Ar tālākiem soļiem kļūst labāk. Sāpes mazinās, reizēm gandrīz izzūd, bet tas tik līdz brīdim, kamēr uz brīdi apsēdīsies. Neizklausās pārāk jautri, vai ne?
Šobrīd atskatoties uz to visu, joprojām nesaprotu, kāpēc nevienā brīdī īsti nespēju saprast, ka tas ir reāls nodarījums veselībai. Iespējams, ka to ir grūti saprast, jo grūti atrast konkrētu iemeslu, kādēļ sāp. Jo pārstājot skriet, sāpes nerimstas. Dzerot pretsāpju līdzekļus, tās rimstas tikai uz laiku. Turklāt internetā ir lasāmas šausmīgas atziņas – plantārais fascīts esot hronisks! Tas nav pilnībā izārstējams! Bet tā kā es neatceros konkrētu traumas iegūšanas brīdi, ir grūti pieņemt, ka tagad man ar to būs jāsadzīvo. Visam taču parasti ir cēlonis… Ja nokrīti un sasities, ir pušums un zilums, ja noberz kāju, ir tulzna… Visam taču ir pamats! Tad kā gan esmu tikusi pie šī brīnuma?
Vēršoties pie interneta, atklājas populārākie cēloņi. Plantāro fascītu var izraisīt:
- plakanā vai dobā pēda;
- ilgstoša stāvēšana, staigāšana, skriešana, īpaši uz cietas virsmas;
- pārlieku strauja slodzes palielināšana;
- liekais svars;
- novalkāti vai nepiemēroti apavi;
- dažādas citas pēdu/kāju problēmas, kas ietekmē arī fascijas (pēdas saites) funkcijas.
Droši vien vēl ir dažādi citi iemesli, tomēr tas joprojām nepalīdz man saprast – kāpēc man un kāpēc tagad?
Pēc visu ārsta ieteikumu izpildes (pretiekaisuma/pretsāpju zāļu kurss, saudzīgais režīms, atpūta, ultraskaņas procedūras + ārstnieciskā ziede) kļūst labāk, bet tas līdz brīdim, līdz beidzas zāļu iedarbība. Tā nu dodos pie tehniskā ortopēda, ko ieteicis mans traumatologs-ortopēds, lai saprastu, kas tieši manām pēdām vainas un arī lai tiktu pie individuālām zolītēm. Uzzinu, ka pēda nebūt nebalstās tā, kā vajadzētu. Varētu pat teikt, ka stāvu visvairāk tieši uz papēža, kāds tur brīnums, ka iekaisums nepāriet, ja vislaik to mīņāju? Tomēr ārsts atzīst, ka kopumā nav tik traki.
Tieku pie man piemērotām zolītēm. Protams, zolītes atslogos spiedienu uz maniem papēžiem, bet kā lai es tieku vaļā no sāpēm pavisam, kā lai pasargāju sevi no tām nākotnē? Piesardzīgi jautāju ārstam, vai tas ir ārstējams. Ārsts vilcinās, tomēr saka, ka tas skaitoties hronisks iekaisums, kam var būt saasinājumi. Tātad skaidrs – mums jāmācās sadzīvot – man un plantārajam fascītam… Ceru, ka mums labi veiksies!
Bet pats galvenais, par ko šobrīd aizdomājos – sāpes ir tikai sekas, bet kas ir to cēlonis? Visu mūžu dzīvoju ar nepareizu pēdas izliekumu un pārlieku augsto velvi, staigāju uz milzīgiem papēžiem, staigāju arī nepiemērotos, neērtos apavos (skaistums prasa upurus), staigāju pa jūras smiltīm basām kājām cik uziet, lecu no garāžu jumtiem bērnībā, bet plantāro fascītu tas tomēr neizraisīja… Tātad laikam tomēr jādomā par skriešanas ietekmi uz manu organismu. Bet ne jau skriešanā ir tā vaina, jo mēs taču esam radīti, lai skrietu! Vaina, acīmredzot, ir tajā, kā skrienu tieši es. Tātad vaina ir nepareizā skriešanas tehnikā. Vaina ir papēža sišanā, mīcīšanā un nedomāšanā par to, kā tu skrien, kā piezemējies… Polsterēto papēžu apavi to ļoti veiksmīgi ļauj darīt – lec un piezemējies uz papēža, droši! Par to ir padomāts! No savas puses teikšu tā – tikai tāpēc, ka jums ir lietussargs, nav jāiet stāvēt zem lietusgāzes. Ļoti jauki jau tas ir, ka kāds cits ir padomājis par to, kā Tevi pasargāt, bet pirmām kārtām tas ir jādara Tev pašam! Domā par to, kā Tu skrien, kā piezemējies un kas ir jādara, lai izvairītos no traumām. Kad iekaisīs pēdas saite (vai vēl kas cits), būs jau par vēlu!
Es, protams, neesmu tā, kurai būtu tiesības kādam aizradīt par skriešanas tehniku, taču es to nedaru tādēļ, ka es mācētu skriet labāk par citiem, bet gan tāpēc, ka bieži vien mēs vispār neaizdomājamies par traumām, līdz tās iegūstam.
Iedvesmai vēl viens plantārā fascīta raksturojums no mana bēdu brāļa: There are a few things in this world I would not wish on my worst enemy. Plantar fasciitis is one of them.
Un, visbeidzot, vai pastāv skriešana ar plantāro fascītu? Gan jau pastāv… Vienīgi tagad man būs no jauna jāmācās skriet – jāmācās skriet tā kā bērnībā!
Viens no Latvijā ātrākiem garo distanču skrējējiem Renārs Roze arī mēģina tikt galā ar šo problēmu. Piedāvājam viņa ieteikumus. “Man tā ir mazāk akūta problēma, bet nu sāpju sliekšņi katram gan ir citādi, tāpēc grūti salīdzināt, kuram sāp vairāk. Esmu visai drošs, ka man cēlonis tam bija straujš slodzes un ātruma pieaugums, bet nu gan jau tur bija arī citi faktori, jo piemēram, pie piedzītiem ikru muskuļiem, ja tie nav izstaipīti vai izmasēti uzreiz Ahileja cīpsla un arī pēdas daļēji kompensē to slodzi un sitienu, ko vairs ikru muskuļi nespēj absorbēt.
Reizēm sāp, reizēm nē, reizēm vairāk, reizēm mazāk, bet tas, kas man ir līdzējis to noturēt kontrolējamā stāvoklī ir vingrinājumi pēdām. Dažādi atliecieni ar pēdām uzaugšu/uz leju, pēdu masāža arī masāžas bumbiņas ripināšana ar pēdām, kas masē pēdu. bet Tajā brīdī kad patiešām sāp, pēdu masāža nav nemaz tik patīkams process. Tāpat mēdzu pasmērēt sāpošo rajonu ar kādām smērēm. Jebkurā gadījumā šāda “trauma” nav patīkama, bet tā kā esmu lasījis gana daudzās vietās, ka šai traumai atpūtas režīms īsti rezultātus nedod, jo atsākot sāp atkal un tāpēc skriešanu pametis neesmu.” |
httpv://www.youtube.com/watch?v=6a_xNT_voi0
Ieteikumi, kā vieglāk sadzīvot ar plantāro fascītu vai izvairītos no tā:
- soļa garuma saīsināšana gan iešanas, gan skriešanas laikā;
- skriešanai un staigāšanai izvēlēties plakanu, līdzenu virsmu;
- izvairīties no kalnainām takām un nelīdzenumiem segumiem;
- izvairīties no kāpšanas pa kāpnēm, tā vietā izmantojot liftu, ja tas ir pieejams;
- rūpēties par apakšstilba muskuļu un Ahileja cīpsas elastību, jo tie ietekmē (stiepj) fasciju, tādējādi sekmējot tās iekaišanu;
- veikt pēdu masāžu;
- strādāt pie pareizas skriešanas tehnikas, lai pasargātu sevi no turpmākajiem savainojumiem un esošo problēmu saasināšanās.
km 
-
“…rūpēties par apakšstilba muskuļu un Ahileja cīpsas elastību, jo tie ietekmē (stiepj) fasciju, tādējādi sekmējot tās iekaišanu;”… Varbūt ir jau kādam pagadījies links ar praktisku šī padoma izpildījumu? Pēdējā laikā esmu nonācis pie secinājuma, ka jāpamaina iesildīšanās un staipīšanās rutīna, viena iemesla dēļ, liekas, ka tieši šī kāju daļa bišku pa maz tiek saudzēta kā viņai pienāktos! Veseļojamies un saudzējam sevi!
Veseljojies gan, minikin! :) Prieks buutu Tevi atkal redzeet trasee, neskatoties uz to, ka uudeni arii Tu padod nevainojami ;)
Ar līdzīgu vainu sastapos pagājušajā vasarā, šķiet, liku pat tēmu, taču sāpēja visa pēda, sāpju centrs- papēža priekšējā daļa. Manā gadījumā izraisīja “vardīšlēcienu” vingrojums, kuru reizi vai divas nedēļā cītīgi pildīju stadionā kopā ar citiem vingrojumiem spēkam. Sākumā tā bija tikai trula sāpe ka pie pārpūlēta muskuļa, bet Dobeles triatlonā noskrējienā no kalna fasciju piebeidzu pavisam, finišu sasniedzu jau pēdējo puskilometru spēcīgi klibojot un par normālu staigāšanu kādu laiku nebija runa. Nācās atmest domu par Valmieras maratonu, jo treniņplāns palika pusratā. Taču lieta tāda, ka it kā hronisko vainu tagad nejūtu nemaz. Ja pagājušā gadā šad tad vēl varēja just mazlietiņ velkošu sajūtu, tad šogad gandrīz nemaz. Gandrīz tāpēc, ka citreiz rodas kāda radniecīga sajūta un tad es atceros, ka reiz man bija tāda problēma. Veseļojies, minikin, būs ok. Man šķiet, miera periodu paņēmu kādas nedēļas divas, tad piesardzīgi atsāku. Augustā jau piedalījos vēl vienā triatlonā un rudenī visās ieplānotajās rudens sacensībās, tikai, protams, vairs ne maratonā.
P.S. Treneris rekomendēja māla kompreses, bet es liku tikai pirmajā dienā, kad pastaigāt nevarēju, pēc tam ar ziedēm.
Man arī šogad ir uzradusies šī problēma – dažreiz vairāk, dažreiz mazāk sāp papēžu aizmugures, kur ahileja cīpsla tiek piestiprināta kaulam. Iemesls ir diezgan skaidrs – ikru apakšējās daļas un pēdas iekšējās daļas saspringums, kas mazliet kāju pat iegriež un rada lielu slodzi ahileja cīpslai. Cenšos regulāri gan pats masēt šīs vietas, gan arī iet uz masāžu, un protams kārtīgi izstiept. Tā rezultātā dažreiz pat pilnībā sāpes pazūd, bet pēc ātruma treniņiem atkal uzrodas. Ir doma pēc sezonas, mēnesi paņemt bez skriešanas, uz aizpildīt ar jogu, baseinu, masāžām u.tml. Ļoti ceru, ka tas palīdzēs.
Galvenā problēma hroniskumā, droši vien, ir no tā, ka mēs ikdienā nevaram normāli pārvietoties nenoslogojot šo kājas daļu. Tāpēc arī sanāk tā, ka neskriešana nepalīdz.
Risinājums varētu būt pārvietošanās invalīdu ratiņos (un rezultātā roku trenēšana) uz laiku, kamēr patiešām viss iekaisums izzūd.
Mārtiņ, ja jau tu runā par kājas pagriešanos Tu skrien savām kājām piemērotos apavos? Esi bijis noteikt savu pēdas tipu un tai draudzīgos apavus?
Vispār, jā, tās speciālās zolītes arī būs jāatsāk lietot, savā laikā pat 2reizes ir taisītas, bet nu jau kādus gadus piecus neesmu lietojis, moška palīdzēs, paldies.
http://www.labasortozes.lv/dinamiska-podometrija/pedas/pedu-problemas/92-ahillejs
veselojies, minikin! zinu, cik traki ir neskriet, ja tas tik loti pie sirds!!
Man bija tieši tā pati problēma, izgāju visam tam cauri, pārtraucu skriet, biju pie ārsta, kas izrakstīja gan ultraskaņas procedūras, gan pretsāpju līdzekļus, viss tas protams nelīdzēja, apmēram pēc diviem mēnešiem, sapratu ka ārsti neko prātīgu ieteikt nevar, sāku pati meklēt internetā risinājumu, viens no iemesliem kāpēc sāp uzreiz pēc miera stāvokļa ir tas, ka ievainotie audi sadzīst, kad uzsāk kustību, sadzijušais tiek atkal sarauts, tāpēc lai no tā izvairītos sāku pildīt staipošos vingrinājumus kā minimus 6 reizes dienā, līdzīgus šiem: http://www.sportsinjuryclinic.net/cybertherapist/front/foot/plantarfasciitis/plantarstretch.php
Pa nakti saitēju kāju, lai kāja ir izstieptā pozīcijā, līdzīgi kā šajā saitā http://www.themindrelaxer.com/the-nighttime-plantar-fasciitis-therapy-brace-the-effective-heel-pain-treatment-therapy/ un atsāku skriet, lēni un pamazām, sakostiem zobiem, bet atsāku.
Sākumā tas bija sāpīgi, no rīta pat rāpoju uz vannas istabu, bet ar laiku pārgāja.
Drusku no klasikas!Veci un labi sporta ārsti saka, ka jebkuru traumu jāārstē ar mieru!!Pilnīgu!
Dzīvēs tas izskatās tā-fizioterapija (US ar hidrokortizonu ir OK),pretiekaisuma līdzekļi lokāli un iekšķīgi.Skriet varam atsākt tad, kad tas neizraisa pilnīgi nekādu diskomfortu..tai skaitā sāpes
Pēc ceļa kauliņa līdzīga iekaisuma man tas ievilkās uz 6 mēn.,bet bez sāpēm paskriet varu pat tagad 44g.v.Aploksni par konsultāciju ar sarunāsim..:))))!
Man gan šķiet, ka katrai traumai tomēr savas ārstēšanas metodes. Manam compartment syndrome fizioterapeits ieteica ļoti regulāri un ātri skriet. Tiesa gan ne lielus gabalus, bet tomēr regulāri trenēt un staipīt. Nezinu, vai tas attiecas uz Minikin gadījumu.. varbūt.
Katrā ziņā laiks dziedē un vienā brīdī sāpes vienkārši pāries. Tad tikai atcerēties turpināt novērst cēloņus. Būs labi :)
Mīļš PALDIES par atbalstu un daudzajiem ieteikumiem! Tie man noteikti noderēs! :)
Pagaidām gan skriet vēl diemžēl neesmu gatava. Taisnība gan ir, ka neskriešana nelīdz tikt vaļā no sāpēm, tomēr jāatzīst, ka manā gadījumā skriešana tās diezgan manāmi palielina. Acīmredzot, vajag vēl nedaudz laika.
Bet ne jau sāpēs ir tas galvenais, jo galu galā – varu tās paciest. Tas, ko gribēju teikt, ir – esiet saudzīgi pret sevi. Mēs bieži vien par to aizmirstam!
P.S. Mārtiņ, man liekas, ka Tavā gadījumā problēma ir nedaudz citādāka, saistīta ar Ahileja cīpslu, nevis pēdas saiti (kā man). Tādēļ nezinu, vai Tev der tie paši ieteikumi. Tomēr domāju, ka masāža un stiepšanās vingrinājumi par ļaunu nenāk nevienam skrējējam. ;)
Gan būs labi, izdakterēsies! Man pagāja septiņas nedēļas līdz varēju atsākt lēnītēm pamocīt pēdu. Tiesa, vaina bija cita
Žurnāls Runner’s World pie padomiem, kā tikt galā ar traumu sekām, regulāri iesaka RICE – Rest, Ice, Compression, Elevation. Diemžēl Latvijā to minimāli piemin. Tiesa gan, palīdzēt tas var, ja problēma ir sākuma stadijā.
Mārtiņ, ja sāp papēža aizmugurē. Tā nu nav, ka iemesls ir diezgan skaidrs. Varbūt ka ahileja saites gala iekaisums (tendenitis). Varbūt iekaisusi somiņa, kur ir eļļojošais škidrums (bursitis). Bet varbūt ir tā Haglunda deformācija, ka izveidojies apkaļķošanās (?) perēklis, kas spiež uz nerviem un rada sāpes. Šajā gadījumā to eleganti var atklāt rentgenā. Tā ka aizej pie kāda traumatologa-ortopēda, lai kārtīgāk pārbauda. Ja izaugums ir dažu milimetru biezumā (man pašam bija kādi 3 mm), tad joga vairs nepalīdzēs.
Par traumām:
http://www.runnersworld.com/article/0,7120,s6-241-285–13054-2-1-2,00.html
Kā, sokas, raksta autorei?
Man tāda pati problēma!
Sveiks, Marek!
Paldies par apjautāšanos, man sokas labi! :)
Šobrīd ar neticīgu un klusu prieku varu pačukstēt, ka pēdas saites nav sāpējušas jau kādus vairākus mēnešus. Protams, reizēm saites ir jūtīgas un es vienmēr paturu prātā, ka vecā kaite var atkal saasināties un jābūt prātīgai. Bet kopumā – tas ir pārvarams. Galvenais – nezaudēt pacietību (šis man nebija viegli!:)), ieklausīties sevī un mācēt pasaudzēt sevi, kas reizēm diemžēl ir diezgan grūti izdarāms.
Ja Tev rodas kādi jautājumi, priecāšos, ja varēšu palīdzēt.
Mani šī problēma, moka jau 2 gadus! :-( Nekādi netieku galā. Esmu bijis, pie vairākiem dakteriem, neviens neko konkrētu, nevar pateikt. Varbūt, variet ieteik, ko darīt? Simptomi, tādi paši kā Jums.
Man patiesībā ir grūti ieteikt tādu universālu recepti, kas palīdzētu, jo šis iekaisums diemžēl ir tāda ķēpīga padarīšana, ja tā vispār var izteikties par iekaisumu…
Man vislabāk palīdzēja mēģināšana šo saiti pēc iespējams mazāk noslogot, ja iespējams – neizmantot vispār. Tas nav viegli izdarāms, jo ikdienā taču kaut kā ir jāpārvietojas. Mēģināju, eksperimentēju (jo ārstu ieteikumi nedeva vēlamos rezultātus), valkāju dažādus apavus, mēģināju saprast, ar kuriem labāka pašsajūta. Speciālās zolītes man nelīdzēja nemaz. Speciālās ultraskaņas procedūras grūti novērtēt, jo apmeklēju tās vienlaikus ar pretsāpju zāļu lietošanu…
Tomēr tas, kas, manuprāt, noteikti jāņem vērā, ir veids, kādā pārvietojies. Kad man saite sāpēja, es mēģināju nekāpt uz papēža. Staigājot, tas ir diezgan apgrūtinoši, tas arī ļoti palēnina ātrumu ejot, bet no otras puses, tas samazina saites kairināšanu, kas ir pats būtiskākais. (Jo mazāk staigāsi, jo labāk saitei.) Vēl paralēli noteikti par sliktu nenāks kāda iekaisumu mazinoša ziede uz nakti (es lietoju ziedi no 911 sērijas, kaut ko pret iekaisumiem). Vēl iekaisumu var mazināt ar ledus kompresēm, kas jātur 15 minūtes. Šo gan es pati īsti neizmantoju, jo ar aukstumu neesmu lielos draugos.
Tad, kad jūti, ka sāpes sāk mazināties un vairs nav tik asas un “dedzinošas”, tad var sākt domāt par profilaksi – pēdas saišu stiprināšanu, vingrinājumiem u.tml. Šajā gadījumā noderēs tādi vingrinājumi kā čiekuru/zīmuļu/monētu cilāšana ar pēdu pirkstiem, bumbiņas ripināšana zem pēdas u.tml. pēdu attīstoši vinginājumi.
Vēl savulaik bija atradusi internetā dažādus stiepšanās vingrinājumus, kuriem esot jāpalīdz pie PF. Veicu tos pāris nedēļas, bet nelikās, ka tie īpaši palīdz. Iespējams, ka arī tos prātīgāk veikt tad, kad iekaisums nav saasinājies, bet vnk kā profilaksi. No otras puses, tas viss ir ļoti individuāli un varbūt ir vērts pamēģināt – varbūt Tev tas palīdzēs labāk kā man!
Vai Tev šobrīd iekaisums ir saasinājies – sāp visu dienu? Vai tikai no rīties? Ja tikai no rītiem, tad – cik stipri sāp? Tā, ka paiet var vai arī tā, ka īpaši no gultas kāpt ārā negribas?
Ja šobrīd ir trakākais variants, tad primārais, ko es ieteiktu, ir pēc iespējas vairāk miera saitei.
Ko ārsti līdz šim ieteikuši?
Man savulaik divi ārsti ieteica atšķirīgas lietas. Man radās ieskaids, ka šim iekaisumam nav izstrādāta kāda noteikta ārstēšanas metode, tādēļ katrs ārsts mēģina kaut kā pēc saviem ieskatiem kaut ko ieteikt iekaisuma mazināšanai. Abi ārsti, pie kā bija, man tiešām ļoti centās palīdzēt, bet diemžēl ieteikumi īsti neiedarbojās.
Pēc iedzīvošanās šajā iekaisumā esmu pārgājusi uz minimālajiem skriešanas apaviemo, jo ar tiem es varu izvairīties no piezemēšanās uz papēža. Vispār vislabāk būtu basām kājām, bet ziemā es to neesmu spējīga darīt :) Bet pirms jebkādas skriešanas noteikti jātiek galā iekaisums. Ar sāpošu saiti neieteiktu skriet un arī lieku reizi staigāt. Man liekas, ka es varbūt tiktu vaļā no sāpēm ātrāk, ja nespītētos un ik pa reizei nemēģinātu paskriet ar sāpošu saiti.
Veiksmi Tev un pacietību!
Tā arī ir, ka no rītiem, negribas kāpt ārā no gultas…. Bet, kad iestaigajas, paliek vieglāk, bet dienas otrajā pusē, sāpes saasinās, vai arī tad, kad kādu laiku pa sēžu,. Bieži dzeru pretsāpju zāles, bet zinu, ka tas nav labi, tāpēc, cenšos no viņām izvairīties. Sākumā staigāju uz kruķiem, lai dotu mieru pēdai, bet nelīdzēja, līdzko sāku staigāt, sāpes atgriežas. Tagad lieku ledu klāt. Lietoju ortapediskas zolītes, bet no viņām, sāpes sāka, parādīties, citas vietas. Izņēmu , vinas ārā, un ieliku tikai papēža supinatoru, lai mīkstāks. Staigāju ASICS botēs, lai mazinātu triecienu, jo no kurpēm, sāpes ir lielākas. Doma ir taisīt blokādi, bet tas laikam sāpīgs proces!
Turpināšu eksperimentēt… līdzko, tikšu galā ar sāpēm, došu ziņu… Paldies par atsaucību!
Njā, izklausās pēc trakākā posma. Man likās, ka staigāšanai uz kruķiem būtu jāpalīdz… Varbūt to posmu uz kruķiem vajag ilgāku? Es pati neiedomājos staigāt ar kruķiem, bet trakākajā periodā lēni (tiešām ļoti lēni un pārsvarā balstoties uz pēdas priekšpuses) aizgāju no pieturas līdz darbam (jāiet vien 2 min) un tur gandrīz visu laiku sēdēju. Otra lieta, kas ļoti palīdzēja, ir augstpapēžu zābaki, kas gan galīgi nav nekas veselīgs, bet uz to brīdi man bija vienalga, ka tik mazāk sāp saites. Tie palīdzēja tik pat kā vispār nekāpt uz papēža, jo viss svars bija uz pēdas priekšpuses. Vīrietim gan tas neder, bet varbūt ir arī kādi vīriešu apavi, kas atslogo papēdi? No zolītēm man sāpēja saite visā garumā, ne tikai papēža daļā un vidusdaļā. Liekas, ka zolīte kaut kā pārāk nospiež saiti un vēl vairāk to sakairina. :(
Man kaut kā joprojām liekas, ka pēc iespējas lielāks miera stāvoklis saitei ir vienīgais veids, kā tas iekaisums dabiski varētu mazināties. Jebkura kustība to pa jaunu sakairina. Es saprotu, ka tas ir ļoti grūti izdarāms – nestaigāt utt. Bet arī staigāšana ar PF sāpēm nav nekāda normāla staigāšana un tikai saasina problēmu.
Ja tas nepalīdz, varbūt pamēģini staigāšanu basām kājām un pēdas stiprināšanas vingrinājumus. Man grūti pateikt, vai tas līdzēs ļoti iekaisušai saitei, man kaut kā liekas, ka pareizāk sākumā kaut cik noņemt iekaisumu un tikai tad var sākt trenēt un stiprināt pēdu, bet varbūt var visādi. Esmu lasījusi rakstus, ko rakstījuši cilvēki ar PF, kuriem staigāšana basām kājām un minimālajos apavos ir palīdzējusi. Es gan pati tam pievērsos tikai pēc tam, kad sāpes bija mazinājušās un gandrīz izzudušas, tādēļ nezinu, kā uz to reaģēs ļoti iekaisušas saites.
Turies!
Turēšu par Tevi īkšķus!
Galvenais – atceries, ka to var pārvarēt, kaut arī reizēm liekas, ka tas nav izdarāms, ka mēnešiem nav progressa un liekas, ka arī nekad nebūs. Arī pēc tādiem grūtiem posmiem tomēr ir iespējams tikt vaļā vai vismaz mazināt sāpes.
Lai Tev veicas!
nju tikko izlasiju visu rakstu un komentarus. lasiju jo pasam ir si problema. nezinu isti vai ta kas ir minikin.
Nju man sap papeza aizmugure. isti pie arsta nesanak aiziet. jo esmu arzemes. principa miera stavoklis kajai var but tikai 6 dienas un 7dienas,jo visu laiku ir jastrada. un darbs ir uz kajam. ko darit shada situacija? vilkties lenam nevar. a vai es mineju,ka visu dienu pavadu zabakos? nju ja,tie kas skaitas droshibas zabaki.
cik atceros,problema sakas,kad saku ar vinjiem staigat. plus aktivi trenejos pirms saku sitaja darba. treninjos tika daudz stradats pie staipisanos. Vai varetu but pie vainas,ka saku treneties ar nelielu lieko svaru? treninju slodze bija liela,tur nevareja ta nedaudz iesakt.
Papēža aizmugurē ir Ahileja cīpsla, būsi to pārpūlējis. Atslogot to var staigājot uz augstiem papēžiem vai ieliekot zābakos ķīlīti zem papēža.
Liekais svars nedod papildus slodzi, ja skrien lēnāk, kontrolējot pulsu.
nju labi,ta ka neesmu sieviete. tad aukstpapezu kurpes nederes:D
tur veretu man paradit kadu bildi ka tas kilis izskatas. pilniigi nav nojausmas,kas tas ir.
piedodiet,ka rakstu bez garumzimem.
Tas ķīlītis ir kā paliktnis zem pēdiņas, izskatās šādi: http://www.startfitness.co.uk/product.asp?P_ID=39030
Sporta apavu veikalos internetā tie atrodami pēc atslēgvārdiem “heel pads”. Ir vēl “heel cups” ar augstu papēža bļodiņas malu: http://www.startfitness.co.uk/product.asp?P_ID=42454
Ja nav žēl naudas, var nopirkt kvalitatīvākās Powerstep vai Superfeet pilna izmēra zolītes ar augstāku papēža daļu. Pārējie 100+ latu “customized” varianti jau ir tīri mārketinga produkti.
Cik labi, ka Jūs esat!!! Nejūtos vairs viena šai pasaulē:)
Neskrienu jau 2 nedēļas, lietoju nesteroīdu pretiekaisuma līdzekli Etoricoxibum (dr.domā, ka pietikšot ar 10 dienam). Dr. US procedūras neieteica – pēdā bieza āda un jēgas nebūšot. Ieteica podimetriju un jaunas iekšzoles. Tā kā vecajām nieka 5 gadi un lietojot tās nekādi uzlabojumi netiek novēroti (līdzīgi kā minikin – sajūta, ka iekšzole vēl vairāk kairina to fasciju), tad to droši vien atlikšu kā pēdējo līdzekli, ja galīgi nekas cits vairs nelīdzēs. Priecājos, ka nenāk pavasaris….
Domāju par cēloni, lai pēc izārstēšanās atkal neiebrauktu auzās. Visu laiku esmu skrējusi tikai Kayano (, nu labi, pēdējos 5 gadus). Nekad neesmu skrējusi ziemā. Bet šogad āķis lūpā – nopirku Asics Trabuco un skraidīju pa ziemu. Varbūt apavu maiņa?
liels paldies… savādāk jau pāris mēnešus no rītiem jūtos kā vecs tantuks un nesapratu, kas par lietu tām papēžu vainām… es gan neesmu skrējēja – braucu daudz ar velo un vienkārši daudz staigāju – suņi, dārzs… bērnībā bijušas nopietnas problēmas ar pēdām, atceros, ka uz visādākām procedūrām tiku vadāta, apavus pa māju vecāki lika otrādāk vilkt un citādi “mocīja”… tagad vismaz saprotu, ka tā ir daudziem ;)
Sveiki bēdu brāļi un māsas!
Man jau 5 gadus līdzīga veida problēma, kas sākās pēc pārslodzes un saasinājās sava stulbuma dēļ, ka pie sāpju samazināšanās turpināju sportot, līdz vairs paiet nevarēju. Izstaigāju visādus dakterus, tika veikta haglunda deformācijas operācija…viss velti. Man pat konkrēti neviens nevar pateikt, kas par vainu! Varbūt kāds zina kaut kur eiropā kādu super klīniku, kas ir orientēta tieši uz sporta traumām? Varbūt kāds cits ieteikums?
Mjaa, palasiju komentārus un varu teikt ka esmu viens no bēdu brāļiem. Man problēma sakās ar ahileja cipslas iekausiem, kas pie tam paradijās abās kajās. Speleju es basketbolu, bet viss bija labi lidz nopirku zemos basiša apavus ar mazu papedi, saka sapet viens ahils bet es turpinaju spelet, lidz saka sapet otrs un beigas vairs vispa nevareju paskriet. No sporta bija gruti atteikties, bet nu ar visu to ka nesmu skrejis 6 meneši, bet darbojies tikai svaru zalee, joprojam mocos…. Veicu visādas proceduras, gaju pie terapeitiem un vairākiem dakteriem, visas zales velti. Galvenais kas man saka palidzet pret tenedintu bija NEstiept tos ahilus, kaut visi teica ka jastiepj, relu uzlabojumu sajutu pec pusotras meneša nestiepšanas! Šaja laika es saku staigat ari speciali uztaisitas zolites, jo peda man ir stipri ieliekta. Sakuma pie zolitem bija gruti pierast, bet kad pieradu likas ļoti labi… lidz bridim ka pec pusotra meneša saka vnk sapet kaju apakšas un tad ari saku petit kas ir plantar fasciitis.. Nu no zolitem esmu atteicies un ahilus gandriz nejut, bet kaju apakšu sapes beidz nost. Sap iekšejā mala un parsvarā visdusaļa, protams ari pats papedis. Respektivi lieka ka deg visa pēda. NO ritiem man nav ta ka ir ļoti asas sapes, bet sapes ir vislaik kajas it ka es visu dienu butu stavejis uz kajam, ipaši pedas jutigas kad ilgi stāvi. Ejot ir labaka sajuta. Interesanti ka pedejas ir sapigas tieši bridi kad sedi un kajas tav atstutētas pret zemi, ja apgulies gultā un pedas nav pret zemi, tad sajuta ir labaka. Sāku meģinat stiept, bet tad ahils mazliet jutigaks paliek un ari efektu isti nejutu… Arī nezinu ko darit!
Gadiem ilgi esmu mocijusies ar so problemu. Celoni neesmu apzinajusies lidz sai dienai. Pirms 4 menesiem saku lietot uztura bagatinataju, kas saucas Laminins. Saku to lietot pavisam citu iemeslu pec. Izskatas, ka sis brinumlidzeklis tiesam sakarto VISU organismu. Ik katra sikaka vietina organisma nostajas sava vieta un sajuta ir tada, ka esi piedzimis no jauna. IESAKU VISIEM!!!
VAru dot konsultacijas.
Mans e pasts agritakivleniece@yahoo.com
Labdien! Ka es varetu iegadaties Lamininu?Ar cienu Ilvija
Pirms 4 menesiem saku lietot uztura bagatinataju, kas saucas SKĀBEKLIS. Saku to lietot pavisam citu iemeslu pec. Izskatas, ka sis brinumlidzeklis tiesam sakarto VISU organismu. Ik katra sikaka vietina organisma nostajas sava vieta un sajuta ir tada, ka esi piedzimis no jauna. Iesaku visiem!!!
——
Tas tāds offtopic iepriekš.
Nu, kamōn, vai tiešām cilvēki tic, ka līdzeklis, ar kura palīdzību “izmainās sejas ovāls, izzūd pigmenta plankumi un rētas, nagi kļust veselīgi un stingri, mati ne tikai kļūst biezi un veselīgi, bet pat sirmi mati atjauno savu dabisko krāsu” ir reāls? :D
Tās kāds sarkasms? Es šobrīd apsaldētām sēžas nervam/savilktai ilobiālai saitei/gurnam nelietoju neko un nepaliek labāk un, paldies skriešanas Dievam, arī ne sliktāk.
1. Ja Agrita uz e-pastu neatbild, tad droši vien Google palīdzēs atrast citu izplatītāju. Izskatās, Latvijā tādi ir vairāki.
2. Man patika kritiskais novērtējums http://www.drbillsukala.com.au/nutrition/lifepharm-globals-laminine-independent-review-of-marketing-claims/ (sākotnēji 2012., bet pērn laikam drusku rediģēts). Tam seko milzīgi daudz komentāru un autora atbilžu. Varbūt ir vērts palasīties un padomāt.
Man arī ir ŠIS plantārais fascīts – vai kāds ir mēģinājis teipošanu pie šī? Es nu vienu nedēļu nesāju teipu un šķiet ka paliek labāk, tagad došos pie fizioterapeita un atkal uz nedēļu noteipos manu papēdi!
The Babble Out ir izveidojuši apavu izvēles gidu ar ieteikumiem plantārā fascīta mocītajiem. Varbūt kādam noder.
Gadiem ilga diskusija un daudz bēdu brāļu/māsu. Pievienojos pulciņam. Manā gadījumā vainojama liela slodze (darbs uz kājām +/- 11h) un dobā pēda(liels izliekums). Sakuma sapeja kad stradaju, kad bija brīvdienas, pagulēju mājās dienu vai divas un viss ok, bet kā aizeju uz darbu sāp atkal. Tā sanāca, ka mēneša laikā nonacu līdz tam, ka nepāriet vispār(tas bija tas etaps, kad bail kāpt no gultas un pielikt kāju pie zemes, jo sajūtas bija kā UZLEKT virsū Lego klucītim) . Diagnoze-plantārais fascīts. Izgatavoja man speciālās zolītes, bet labumu nejūtu jo tās izliekums spiež uz sāpošo vietu. Eju uz triecienviļņu terapiju, tā esot visefektīvākā. Ļooti sāpīgs un samērā dārgs prieks(man vismaz tā šķiet) 30 eiro par procedūru (man vajagot 8 proceduras, ). Procedūra 1x nedēļā. Efektu sajutu pēc 3.reizes,gandrīz vispār nesāpēja, bet pec 4.sapes nedaudz ir atpakaļ, nezinu kas isti to ietekmē, jo slodzi it kā nepalielināju, tikai sāku beidzot staigāt uz pilnas pēdas, jo beidzot to varēju. Pateicoties šim rakstam saprotu, ka no fascīta pilnībā vaļā laikam netikt un jāsāk iemācīties sadzīvot. ? paldies par rakstu un dalīšanos pieredzē, ļoti noderīgi.
30 eiro par vienu reizi? Es gāju uz ARSu, tur viena procedūras reize 3 eiro. Pirms procedūras ārsts tieši teica, ka pēc pirmajām reizēm sāpes mazināsies, bet pēc 4. – 5. reizes tās atkal parādīsies, lai nepārtraucu procedūru, jo pēc tam sāpēs pazudīs. Un tieši tā arī bija.
Man ir šī otrā raksta komentāru problēma par iekaisumu pie ahileja cīpslas stiprinājuma vietas, to man apstiprināja ārsts- lika izdzert zāles, smēre, fizioprocedūras-uvč un magnēts. Pēc tā visa palika labāk, bet to visu darīju uzreiz, kad parādījās problēma. Cēlonis esot no slodzes un cietākiem apaviem. Tas viss man bija tikko, nevelku nevienus apavus, kas liekas ka varētu provocēt to visu pa jaunam, jo uz papēža aizmugures vēl ar vien ir tāds kā bumbulis. Ko man ieteica viena pārbaudes veicēja, ka OBLIGĀTI jānēsā kompresijas zeķes! Tas mazināšot spiedienu. Es nezinu kā ir ar sportošanu tajās zeķēs, bet man darbs ir uz kājām, tapēc tas varētu mazināt izraisītāja ietekmi uz problēmu.
Njā, palasījos traki, man gan nebija tik krimināli. Iedzīvojos skrienot palielināju slopdzi, iknedēļas 3×10 km… uz vairāk 10+10+10+20 vai kā tā + vēl iemēģināju dzelkšņa krosenes, kurām nebija nekādas amortizējošās zoles. Darbs arī mēdz būt kājās 2-3 stundas no vietas, bet liekas nebija tika traki, kā te raksta. Palīdzēja zoles no ķīnas ebay. Kaut kas šāds
10Pcs Kinoki Health Detox Foot Pad Patches Plaster Remove Pains Relieve Stress
iekšā kaut kas kādi graudi- pagaršoju salds, sāls ar cukuru? no nēsāšanas visas zeķes un kurpju iekšpuse paliek salda un lipīga. Bet nēsāt var kamēr paliek nehigiēniski, pat pa nakti atstāju
Par cēloņiem un kā to varēja novērst – viss ir kā RR komentāra – pēdas ir jātrenē regulāri un gadiem ilgi (jo ātri pēdas nevar uztrenēt), nevis tad, kad sāp. Atlecieni, palēcieni, vingrinājumi pēdām un loģisks slodzes pieaugums. Tam ir treneri, kuru darbs ir novērtēt audzēkni, dot atbilstošu slodzi un fiziskos vingrinājumus. Trenējoties vieglatlētikā pēdām vingrinājumi tiek tieši vai netieši doti vismaz 3-4x nedēļā(!) un tā visu gadu gadiem ilgi, attiecīgi pēda tiek uztrenēta, rodas labāks atspēriens un, netaisot neloģisku slodzes pieaugumu, ar pēdām viss būs kārtībā. Manuprāt, iemesls traumai – netrenētas pēdas. Tie, kuri ir gadiem ilgi regulāri trenējuši pēdas un tad dabū PF, tie var meklēt iemeslus apavos vai skriešanas tehnikā.
Lasot par šo slimību, vēl pieminētas ir blokādes un kāju ieģipsēšana uz 6 nedēļām. Vai kāds ir ko tādu mēģinājis? Ja zinātu, ka pēc 6 nedēļām pēda vesela, varētu riskēt un pārciest to laiku uz slimības lapas.
Labdien,vai ar šo problēmu ir kāds veicis blokādi?
Jo arī jau gadu dzīvoju ar šo problēmu(neesmu sportiste),bet trica,ka veidojas plakanā pēda no tā ir iekaisums.
Kas jums palīdzēja,varbūt izārstējāt?
Paldies,iepriekš.
Blokāde man līdzēja kādu mēnesi. Šibrīdbakūts saasinājums. Taustos un mēģinu bisu ko.
Jābraukā ar velo kamēr dzīst. Forma nezudīs un papēdim arī labi