Pirmo reizi kā īsts funkcionārs jeb stāsts par Pasaules čempionātu 100 km skrējienā

Sagatavošanās posms Pasaules čempionātam 100 km skrējienā man personīgi noslēdzas ar lēmumu nepiedalīties, tā vietā rast iespēju izoperēt menisku, jo sāpes kreisajā kājā pēdējos gados sāka traucēt ne tikai sacensību laikā, bet pat vienkārši ejot pa ielu. Lētāko magnētisko rezonansi atradu Liepājā. Zvans Irīnai Štūlai Pankokai un varēju doties uz Liepāju. Diagnoze: meniska plīsums un vēl komplektā vecs saites plīsums, par ko pat nezināju. Lēmums – rīt uz operāciju. Tā izrādījās sarežģītāka nekā bija domāts, bet viss notika ātri un pavisam nesāpīgi, par ko paldies slimnīcas personālam un personīgi ķirurgam Uldim Ārgalim.

Viena diennakts slimnīcā un varēju ar komandas biedriem Aivaru Uzolu, Ināru Fjodorovu un Viktoru Suborinu doties uz Viļņas lidostu, no kuras tālāk uz Bergamo. Jau iepriekš biju nolēmis ņemt līdzi māsu Aiju un sievu Larisu, jo nezināju vai pēc operācijas varēšu pārvietoties pats. Nebija tik traki, drošības kontrolē lidostā pat aizmirsu savu kruķi, ko smaidot atnesa Lietuvas izlases masieris Aļgidas. Pirmais pārsteigums mūs gaidīja Bergamo lidostā – nevarējām nomā paņemt auto, tāpēc tika pieņemts lēmums pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Izrādījās, ka nav dārgi, vienīgi uz vilciena biļetēm nebija uzrādītas pārsēšanās stacijas un mēs pabraucām garām dažas pieturas. Otrai mūsējo grupai jau bija vieglāk, jo visu ceļu izstāstīju viņiem pa tālruni. Kad iebraucām Serenjo, likās, ka šoreiz ar organizatoriskiem jautājumiem viss būs kartībā. Pie stacijas gaidīja brīvprātīgie, kuri ātri mūs aizveda uz reģistrācijas vietu. Reģistrācija aizņēma vien dažas minūtes, bet tad sākās transporta uz naktsmītnēm gaidīšana 4 stundu garumā. Paspēja atbraukt mūsu otrā grupa – Anita Liepiņa, Valdis Ņilovs, Viktors Suborins un Mišele Mičele. No krievu sportistiem uzzinājām, ka viņu lielākā daļa izmitināta augstu kalnos, kur apkārt vēl sniegs. Beidzot arī mūs salādēja autobusā un ilgi veda pa vietējiem ceļiem. Naktsmītnēs nonācām jau pa tumsu, tikai sapratām, ka tas ir klosteris kalnos. Vakarā tas šķita ļoti skumji. Bet no rīta visu kompensēja apkārtējie dabas skati un saulainais laiks.

Sacensību rītā pamodāmies jau piecos ar sauli un putnu dziesmām. Brokastis un autobuss uz starta vietu. Organizācija tipiska dienvidniekiem. No autobusa mūs izlaida trīs kilometrus no starta un pat vietējie skrējēji nezināja, uz kuru pusi iet. Kad sapulcējāmies starta vietā, uzzinājām, ka starts pārcelts par 40 minūtēm vēlāk. Pirms starta  kopējs foto ar Lietuvas, Igaunijas un Baltkrievijas pārstāvjiem. Es pajokoju, ka ielikšu bildi internetā ar parakstu, ka Baltkrievijas treneris prasa politisko patvērumu Baltijā. Laikam joks nebija īsti vietā, jo baltkrievu treneris pazuda momentā. Piedraudēju Krievijas veterāniem, ka dzīšu viņus ar kruķi.

Uz starta stājās 246 skrējēji no 37 valstīm. Uzreiz no starta līderu grupa ar vietējo mīluli Džordžio Kalkateru priekšgalā paņēma tempu uz jaunu pasaules rekordu. To līdz galam izturēja tikai pats Džordžio. Starpība starp viņu un sekotājiem sasniedza pat 10 minūtes, lielā mērā pateicoties viņam, mēs vīriešu komandu konkurencē ieguvām 17. vietu. Vairāku stipru komandu sportisti netika līdz galam pilnā 3 cilvēku sastāvā, jo nolūza cīņā ar līderi.

Mums arī negāja viegli: izstājās Ināra, pēc 65. km Anita sajuta sāpes un nolēmām neriskēt ar viņas veselību, jo komandas ieskaite sievietēm tik un tā vairs nesanāca. Kad Valdis aizgāja pēdējā aplī, cerējām, ka viņš spēs izskriet no astoņām stundām, bet šoreiz nepaveicas un nācās samierināties tikai ar personisko rekordu. Aivaram pietrūka pieredzes, viņš šo distanci skrēja pirmo reizi. Mišele (viņai ir dubulta ASV un Latvijas pilsonība) gāja pēc sava grafika, mēģinot izskriet no 9 stundām, bet beigās mazliet nolūza. Viņa, startējot Latvijas izlasē svarīgos mačos, jau trešo reizi pēc kārtas labo personiskos rekordus. Mazliet nepaveicās arī Viktoram, viņš bija ļoti tuvu medaļai savā vecuma grupā, uz ko mēs ļoti cerējām, bet diemžēl finišā ceturtā vieta. Rezultātus var apskatīt http://www.iau-ultramarathon.org/, nelielu sacensību video.

Tā pagāja kārtējais Pasaules čempionāts 100km skrējienā. Priecīgais Džordžio Kalkatera, kurš savā dzimtenē vinnēja ar trases rekordu. Ģērbtuvēs raudošais krievs Aleksejs Izmailovs, kurš atdeva cīņai visus spēkus, kuram kopā ar izlases biedriem funkcionāri atņēma medaļas – vēl pirms Pasaules čempionāta dzirdēju, ka Krievijas izlasē ieviests vecuma cenzs, bet negribēju tādām muļķībām ticēt…

Latvijas čempionāts 100 km skrējienā notiks 21. jūlijā Viļņā. Pieteikties var www.baltic100km.lv  vai pie manis Ventspils pusmaratona laikā (pēdējā iespēja par zemāko cenu). 50 km Pasaules kausa posms un Latvijas čempionāts 19. augustā Daugavpilī www.42km.lv,  Pasaules čempionāts 24 stundu skrējienā Katovicē Polijā 9./10. septembrī, visa informācija 28344558

Raksta autors: Andris Dudels