Piedzīvot, pārdzīvot, izdzīvot jeb 24h pasaules skriešanas čempionātā

Ir daudz un dažādi veidi kā cilvēki mēdz pārbaudīt savu spēju robežas. Skrējējiem viens no šādiem izaicinājumiem ir 24h distance. Jā, jā, zinu, ka ir arī 48h un visādas kalnu ultras, bet par to šobrīd pat iedomāties nav vēlmes, tāpēc īsā fotoreportāžas veidā sniegšu ieskatu Latvijas komandas gaitās no līdzjutējas viedokļa.

Principā čempionāta skaistās un ne tik ļoti baudāmās puses labi ir ieskicējusi maffija kalendāra komentāros. Šī gada pasākumā bija līdzīgas sajūtas, tikai tam visam vēl pipariņu piemeta samērā nedraudzīgie laika apstākļi. Kā tas viss sākās un par ko galu galā izvērtās?

Latvijas komanda ceļā uz Holandi devās jau trešdienas rītā, lai paspētu piedalīties sacensību atklāšanas parādē. Mēs ar Džo, dažādu sadzīvisku apstākļu vadīti, izlēmām par labu lidojuma opcijai piektdienas pēcpusdienā. Pamājām ardievas tveicīgajām Rīgas ielām, lai pēc pāris stundu lidošanas, izkāptu Eindhovenā, kur vēsās vēja pūsmas lika noprast, ka steigšus jāmeklē somā kāds siltāks džemperis. Lidostā mūs sagaida divi smaidīgi puiši – Ainārs un šoferītis Eģiks, kuri atteikušies no iespējas piedalīties pasta party, lai atbrauktu mums pakaļ un aizvizinātu uz nakšņošanas vietu. Brauciena laikā Ainārs sniedz mums informāciju par komandas biedru piedzīvojumiem divu dienu garumā un top skaidrs, ka garlaicīgi nebūs ne mirkli. Esam klāt. Naktsmītnes izrādās jauks eko kempings meža malā.

Lielākais tulpju ziedēšanas trakums, šķiet, ir garām, bet kempinga teritorijā pilnā plaukumā ir ķirši, ābeles un dažādi košumkrūmi (otrā stāva logs ir Latvijas komandas meiteņu istabai, bet dzeltenā tulpe – puišu uzmanības apliecinājums viņām).

Beidzot komanda ir pilnā sastāvā – Linda, Ainārs, Arne, Vilnis, Valdis, Jānis, mūsu šefs Andris, šoferītis Eģiks un atbalsta team Arnes sievas Evitas un manā personā. Esam dažādi raksturu ziņā, bet tas netraucē būt saliedētiem un draudzīgiem, jo izskatās, ka galvenais vienojošais elements ir tas, ka neviens nav apdalīts ar humora izjūtu. Tā kā uz makaronu ballīti nepaspējām ierasties laikā, tad mūsējie ir čakli pastrādājuši, lai sarūpētu visu iespējamo ēdiena sortimentu pirmā stāva puišu istabiņā. Melniem jociņiem dzirksteļojot tiek vakariņots un apspriesta rītdienas sacensību taktika.

Laiks doties pie miera – meitenes uz otrā stāva istabiņu, kur viņas pieskatīs Arne, pārējie pirmā stāvā, ”lux” numuriņā, ar āra terasi un ērtiem dārza krēsliem, būtu vēl dažas dienas jādzīvo gan jau, ka parādītos arī baseins. Par komandas labsajūtu/komfortu vienmēr gatavs parūpēties mūsu stūres karalis un ceļu pārvaldītājs.

Pēc samērā trausla naktsmiera ataust svarīgās dienas rīts. Vēss un apmācies. Pulksten 8:00 dodamies ēdamzāles virzienā, lai pabrokastotu. Vērojot mūsējo šķīvjus var secināt, ka ēšanas paradumi pirms sacensībām visai dažādi. No ievārījuma maizēm līdz prāvai olu kaudzītei. Aināra padomam gan visi pievērsuši uzmanību – gaļa šorīt netiek ēsta gandrīz nemaz.

Pēc brokastīm dodamies atpakaļ uz istabiņām, lai mazliet palaiskotos pirms garās dienas, kas priekšā.

Atkal tiekam pie kārtējās vitamīnu devas humora veidā un izskatās, ka nekādi papildus stimulatori skrējējiem nebūs vajadzīgi. Laiks aut kājas, lai dotos uz Steenbergen pilsētu, kur norisināsies čempionāts.

Busiņu novietojam netālu no Latvijas izlasei iedalītās telts, tāpēc ātri vien izdodas iekārtot vietu, kura turpmākās 24 stundas būs mūsu mājas. Dalām nojumi ar vecajiem paziņām lietuviešiem un norvēģu komandu. Savukārt blakus iekārtojušās Argentīnas, Itālijas un Vācijas izlases. Puiši izkrauj visu, kas varētu noderēt diennakts skrējienā. Arī šeit vēlmes visai atšķirīgas. Šokolāde, rieksti, marinēti gurķi, vitamīni, želejas u.c. brīnumi. Linda izrotā mūsu galdu ar bazilika podiņu. Tas laika gaitā izrādās ne tikai skaists dekors, bet ļoti atsvaidzinošs našķis ar kuru labprāt cienājas arī citu komandu dalībnieki.

Vēl mirklis jāatvēl smaidīgai pirmsstarta kopbildei, jo pēc finiša jau nevar zināt, vai būs atlicis vēl tik daudz spēka, lai kaut ko tādu darītu. Beidzot visi kaujas formās un vēsturiskais mirklis ar LV komandu 2013.gada pasaules čempionātā top iemūžināts fotokadrā. Voila!

Pēc nepilnām 15 minūtēm tiek dots starta signāls, un skrienošie trakie jeb varbūt traki skrienošie no visas pasaules ir sākuši ceļu pretī sevis izvirzītajiem mērķiem. Sākumā burzma ir liela un mūsējos saskatīt pagrūti, bet brīnumainā kārtā izdodas pat noķert fotoobjektīvā Aināru.

Apņēmīgi garām aizskrien Linda.

Pagūstu ieraudzīt arī Arni un Džo aiz staltajām nīderlandiešu mugurām.

Nu ko – piedzīvojums ir sācies! Mums ar Evitu pamazām izkristalizējas atbalsta komandas taktikas vadlīnijas. Viņa specializējas veselības kokteiļu jaukšanā un pasniegšanā, es strādāju pie pasūtījumu koordinēšanas un mūsējo atpazīšanas, bet Andris ar ērgļa aci pieskata mūs visus un uztur draudzīgus kontaktus ar citu valstu delegāciju vadītājiem.

Viss nerit gluži kā plānots, jo Džo pats sev un arī visiem citiem par pārsteigumu pirmajās stundās ir uzņēmis visai raitu tempu, tāpēc nemitīgi dzirdam komentētājus piesaucam Latviju. Tas viennozīmīgi motivē ne tikai LV komandu, bet neapšaubāmi arī citu valstu skrējējus vicot ātrāk. Godīgi sakot ir mazliet vienalga, ja kādam šāda taktika šķiet nepareiza, jo PR nostrādāja lieliski un latvieši tika pieminēti visu 24h garumā.

Pirmajās sešās stundās viss noris skaisti un plūstoši. Mūsējie spara pilni un smaidīgi. Ainārs ar Valdi smuki velk pa priekšu norvēģu bariņam. Izskatās cerīgi. Pie labiem apstākļu un spēku samēriem komandai ir cerības pacīnīties par vietu pirmajā desmitā.

Vilnis paspēj ne tikai skriet, bet arī parunāties ar citiem skrējējiem un pastāstīt Evitai burvju dziras recepti.

Savukārt mūsu vienīgā, drosmīgā meitene Linda nesatraucas par spēcīgajām sāncensēm, jo viņai savi mērķi un motivācija, kurus nespēj ietekmēt apkārtējo viedokļi. Kopā ar kaimiņiem lietuviešiem priecājamies par viņas vieglo soli un smaidu sejā.

Arnes frontē viss bez pārmaiņām – pilnīgs relax un pārliecība. Iegriežoties pitstopā katru reizi novēl mums izturību. Sīkums, bet patīkami, jo patiesībā uzmundrināmi jau būtu skrējēji, nevis līdzjutēji.

Vienojošais komandas gars bija jūtams visu sacensību laiku, ikviens, kurš piestāja pie mums, apvaicājās, kā klājas pārējiem.

Patīkamu pārsteigumu sagādāja arī Holandē dzīvojošie latvieši, kuri ieradās atbalstīt mūsu komandu abas dienas. Paldies Zanei ar ģimeni un viņas mammai! Ir labi apzināties, ka pat skaistā Nīderlandes mazpilsētā mīt savējie, kuri jūt līdzi mūsu komandai arī naktī, kad lietus mijas ar krusu un ejot ciemos pie draugiem lepojas ar to, ka Latvija ir pārstāvēta pasaules čempionātā.

Kaislības virmo, emocijas sit augstu vilni un lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas pēcpusdiena. Vilnis ķēries pie īpašiem stiepšanas vingrinājumiem.

Linda paņēmusi mazu pauzīti, lai izlasītu noskrieniešu viedokļus un uzmundrinājumus. Tie uztur vajadzīgo humora devu.

Arī kolorītais nīderlandiešu pūtēju orķestris rūpējas par to, lai skrējēji saglabātu raito soli.

Vienīgais faktors, kas bojā mazliet omu ir visai mainīgie laika apstākļi – saule ir pazudusi, vējš pieņemas spēkā un sāk aizvien biežāk, nesaudzīgāk līt…

Leišu puiši jau izmanto pirmos atraktīvā masiera pakalpojumus.

Lai pavērotu notiekošo un sasildītos ar organizatoru sarūpēto buljonu, dodos nelielā trases apgaitā. Nonāku pie tablo tieši brīdī, kad parādās Džo vārds. Nav slikti.

Novērtēju arī nakšņošanas iespējas hallē un saprotu, ka man laikam šī „ekstra” nešķiet tik vilinoša, lai palaistu garām iespēju būt 24h sacensību aculieciniecei kaut reizi dzīvē.

Kamēr vēroju pārējos dalībniekus, Džo ir Evitai nākamajā aplī pasūtījis krēslu, kur apsēsties, lai nosvinētu pirmo simtnieciņu. Nu, neko darīt – skrējēju vēlmes mums likums. Andris rauc pieri par šādām kaprīzēm, bet skaļi pagaidām neko nesaka. Pēc brīža ietīts siltā guļammaisā, meiteņu apčubināts, Džo laimīgi smaida.

Jānis ir devies atkal krāt kilometrus, laika apstākļi kļūst aizvien nejaukāki un Lindai tiek piešķirtas ekskluzīvas tiesības izbaudīt lietuviešu masiera stiprās un gādīgās rokas.

Esam jau pieradušas, ka Vilnis ik pa laikam sašūpo telti, veicot stiepšanās vingrinājumus, tad pamāj ar roku un dodas nākamajā aplī.

Satumst vakars un sāk parādīties pazīmes, ko Marta sacensību komentāros dēvēja par neglīto pasākuma pusi. Diemžēl arī mūsējos piemeklē dažādas likstas – pārsvarā „lien ārā” vecas traumas un lietotā uztura + stresa radītās fizioloģiskās problēmas. Jāatzīst, ka arī ārā valdošais aukstums, klusums (tā kā trase atrodas dzīvojamā zonā, tad pa nakti mūzika un komentāri tiek pārtraukti) un lietus situāciju neuzlabo. Īsi pēc pusnakts, trasē paliek vien Džo un Vilnis, lai sasniegtu savus personīgos mērķus, jo cīņa par augstākām vietām komandu vērtējumā ir galā. Veselība tomēr ir galvenā un turēties atlikušo nakts daļu uz farmācijas līdzekļiem nav vajadzības. Secinājumus katrs noteikti izdarīs pats, ko darīt lai nākamās 24h stundu sacensības būtu ar pozitīvāku apļu bilanci kā šīs, jo ir jau skaidrs, ka noteikti tādas būs. Kārdinājums izcīnīt cīņu līdz galam taču ir, vai ne?

Tā kā nakts ir patiesi auksta, tad tiek pieņemts lēmums – tos, kuri beiguši sacensības, vest uz kempingu kaut dažas stundas sasildīties un atvilkt elpu. Andris izlemj, ka Ainārs paliks sacensību vietā, gadījumā, ja kādam no mūsējiem rīta pusē būs vajadzīga palīdzība. Tātad paliekam trijatā, lai pieskatītu Jāni un Vilni. Ar nepacietību gaidu rītausmu, jo nez kāpēc šķiet, ka gaismā viss ir pozitīvāk un labāk. Mūsējie izbauda ne tikai lietu, bet arī krusas gāzienu. Drēbes slapjas, kurpes žļurkst un man jau lāsteka pie deguna piesalusi, neskatoties uz savilktajām drēbju kārtām. Pie apziņas uztur fakts, ka ir divi „nenormālie”, kas vēl skrien, Aināra melnais humors un karsts buljons. Andris ik pa laikam ziņo kādi rezultāti, lai gan situācija uzaustot rīta gaismai jau ir apmēram izkristalizējusies un aptuvenās pozīcijas rezultātu tabulā arī.

Patiesībā rīta cēliens ir visai smags arī mums kā atbalstītājiem. Kopā ar Aināru un Andri esam uz brīdi piesēduši, lai sasildītos un atpūstos, gala rezultātā visi klanāmies  putnu treļļu ieaijāti. Puiši aiziet lūkot rezultātus, bet es nolemju vēl minūtīti pasēdēt – un, nolikusi galvu uz želeju kārbas, izslēdzos. Džo gan vēlāk mierināja sakot, ka esmu nogulējusi tikai vienu apli. Lai nu tā būtu.

Beidzot atspīd ilgi gaidītā saulīte un visu komandu līdzjutēji sastājušies celiņa saulainajā pusē, lai sasildītu nosalušos kauliņus.

Mūsu puiši iegājuši zināmā autopilota stadijā – Vilnis vienkārši riņķo garām variējot tempu dažādos ātrumos.

Džo piekopj piecu apļu taktiku ( ar 1-2 minūšu pauzi pa vidu).

Vislielākais prieks par Lindu, kura pēc dažu stundu atpūtas hallē, ir apņēmības pilna soļot līdz sacensību beigām. Prieki ātri beidzas, jo ķermenis tomēr saka, ka šoreiz vairāk nevajag, ja nav vēlme dabūt nopietnu traumu uz ilgāku laika posmu.

Mūsējie pamazām ripina kilometru pēc kilometra, un beidzot sākās pēdējā skrējiena stunda. Izskatās, ka Džo sasniegs sev izvirzīto mērķi, bet Vilnis vispār ir paveicis acīmredzamo – neticamo. Lietuvieši jau sagatavojuši koka klucīšus ar numuriem un Lietuvas karogu, lai dotos veikt goda apli.

Arī Linda ceļas kājās, lai dotos izbaudīt tās īpaši eiforiskās sajūtas, ko sniedz finišs cauri tev uzgavilējošam pūlim.

Džo ar Vilni, paņēmuši numurus, steidz pēdējā aplī.

Ierodas arī pārējā Latvijas komanda, atskan beigu signāls un trakais piedzīvojums ir galā. Emocijas virmo gaisā. Zviedrietes guļ zemē apskāvušās un skaļi raud aiz laimes, krieviete bezspēkā saļimst, itāļi auro, un viss celiņš piebārstīts ar koka klucīšiem (Džo vēlāk atzīs, ka pirmo reizi savā skrējēja mūžā izjutis tik pacilājošas sajūtas). Trases tiesneši veic mērījumus, bet mēs sagaidām Latvijas komandu.

Tā kā Džo pēdējā brīdī ir paspējis šķērsot kilometra atzīmi un pirmais ticis pie nomērīta rezultāta, tad sastopam viņu jau atpakaļceļā no finiša vietas.

Pēc mirkļa pievienojas arī Linda un Vilnis ar Latvijas karogiem.

Apsveikumi, smaidi, mazas svinības ar glāzi vīna un norvēģu piedāvāto pudiņu, arī mazliet nožēla par to, ka pārējiem šoreiz nebija lemts piepildīt uzstādītos mērķus. Un tai pat laikā apziņa, ka šis pasākums ir tikai vēl viens solis ceļā uz nākamajām sacensībām, kurās noteikti izdosies sasniegt iecerēto. Pārējais jau ir tikai lirika…

Šis pavasarīgais Holandes ziedu klēpis lai ir kā maza pateicība visiem Latvijas izlases dalībniekiem, kā arī Andrim, Evitai un mūsu šoferītim! Bija prieks būt kopā ar jums.

P.S. Piedodiet, nenoturējos. Tātad – vai kādam ir nojausma no kāda vērtīga priekšmeta ir šī detaļa?

Milzīgs paldies VSK Noskrien par atbalstu, viedokļiem un uzmundrinājumu visas diennakts garumā!