Pasaka par Monblānu

Pasaka par Monblānu.

Kas, kur, kā un par to kā mums tur gāja.

Jeb stāsts ir garš un stāstam ir beigas.

Trešdiena. Lidosta. Pasu kontrole. Gara, gara rinda. Lidmašīna. Lidojam. Mākoņi. Pāris stundu lidojums. Un esam klāt. Itālija, Bergamo lidosta. +39C vasara. Ātri sameklējam savu bagāžu, nokārtojam pēdējās formalitātes ap mašīnu un ar lidostas busiņu nokļūstam auto stāvvietā, kur mūs gaida Renault mašīnīte. Priekšā trīs stundu garš ceļš, ievērtējam autobāni, kalnus, dabu. Emīls visu laiku stāsta Kapeņu stāstiņus kā ir skriet kalnos. Labi, labi, lai jau priecājas par mums pārējiem. Ceļš paiet nemanot. Vēl atlicis 11km garais tunelis, kurš savieno Itāliju ar Franciju un esam klāt Chamonix. Nedaudz pamaldamies pa pilsētu līdz atrodam savu naktsmītni. Ārā ir tumsa. Šovakar paredzēts brauciens līdz veikalam, vakariņas un tad gulēt.  Bet vispirms pilsētā satiekam citus latviešus, kuriem tāpat kā Emīlam starts ir nākošajā rītā (25.08). Pa šīm pāris minūtēm uzzinām būtisku informāciju, ka ejot uz expo līdzi jābūt somai ar visu obligāto ekipējumu – cītīgi pārbauda. Vēl daži vērtīgi padomi un dodamies mājup.

Ceturtdiena. Emīlam starts ir 10:00, bet līdz tam viņam jāpaspēj izņemt numurs un nodot vispārējai pārbaudei savu somu. Un tas viss ir jāizdara agri no rīta ap 7:00. Atzīstos es tai laikā gulēju. Atverot acis pa logu paveras pasakains skats uz kalniem. Kalni no abām pusēm veido tādu kā ieleju pa kuru tālumā lidinās paraplānisti. No otras istabiņas paveras pasakains skats uz sniegotiem kalniem. Lēnām celdamies un veldamies kārtojam somu, kuru atrādīt expo. Ik pa brītiņam no vienas vai otras istabas atskan sauciens vai tas un tas ir vajadzīgs un kas vēl aizmirsts, jo obligātā ekipējuma sarakts ir diezgan pamatīgs un garš – soma, mobilais telefons, krūzīte (150ml), ūdens rezerve (min 1L), 2 pieres lampiņas un rezerves baterijas, folija sega, svilpe, elastīgā saite, ēdiena rezerves, ūdens un vēja necaurlaidīga jaka ar kapuci, garās skriešanas bikses vai pusgarās skriešanas bikses un garās zeķes, siltā otrā kārta (plīša jaka vai termoveļa), cepure vai bufs, siltā cepure, silti ūdensizturīgi cimdi, ūdens izturīgas bikses, pase, 20€. Kā arī ieteicamās nūjas (tās gan nestiepām līdzi).

Rīts ir saulains un pat ļoti silts +30C, ja ne vēl vairāk. Vasara. Jo tuvāk pilsētas centram, jo vairāk dalībnieku – ļautiņi ar somām un aprocēm, kuras norāda par piederību kādai no UTMB distancei. Nākošais ir stāvvietas atrašana automašīnai. Ja ņem vērā, ka francūži auto novieto kā pagadās, tad atrast kādu puslīdz normāli brīvu vietu ir pagrūti. Bet pēc vairākkārtējas riņķošanas pa stāvlaukumu beidzot atrodam vietiņu, kur novietot savu auto. Tālākais ir tirdziņa apmeklējums, kur var atrast visu nepieciešamo skriešanai sākot no suvenīriem līdz pat kalnu zābakiem. Iegādājamies suvenīrkrūzītes, kuras salocītā veidā aizņem ļoti maz vietas un noderēs arī skrējienā. Un mierīgā garā dodamies uz expo. Kur tad bez rindas. Labi, ka viņa nav gara (ārpusē) un ātri tiekam telpās, jo ārā ir karsts. Stāvot rindā izpētām dalībnieku sarakstu visām distancēm, aizpilam aptaujas anketu un pēc nepilnām 30min paši tiekam pie reģistrācijas un 20€ iemaksāšanas par čipu. Nākošais ir ekipējuma atrādīšana. Visu ko tu no rīta smuki somā sakrāmēji tagad tik pat smuki izkrāmē uz galda, lai līdzi iedotajā lapiņā atķeksētu, ka viss ir kārtībā. Liels bija izbrīns un jautājums vai tās ir visas ēdiena rezerves (divas želejas, ko paņēmu līdzi) sekoja atbilde „Nē, jūs ko. Mājās ir vēl”. Nu labi, rezerves baterijas gan biju piemirsusi paņemt, šeit gan nācās ar nopietnu seju skaidrot, ka tās arī ir mājās tāpat kā ēdiena rezerves. Pārējiem arī mantu pārbaude ir gājusi pa mierīgo. Tā laimīgi un smaidīgi stājamies jau kārtējā rindā, lai apmaiņā pret parakstīto lapu tiktu pie dalībnieka aploksnes ar numuru un citu svarīgu informāciju. Vienlaicīgi pie somas tiek piestiprināts savilcējs. Šķiet, kā zīme, ka ar somu viss kārtībā. Un atkal jau nākošā rinda, kur uz rokas tiek apsieta lentīte ar čipu. Mēs visi tiekam pie smukām zaļām lentītēm ar CCC burtiņiem. Kur tad bez rindas, bet šoreiz tā uz mums neattiecas, jo mēs skriesim CCC. Tāpēc aizlienam garām. Nākošais galdiņš ar kuru autobusu brauksim. Pēc nelielas smieklu pauzes izlemjam mūsējais būs 7:15 (tiekam pie smukām biļetēm). Un visbeidzot pēdējais – mantu maiss, saspraudes, miskastes maisiņi, somiņa želeju, ēdienu papīriņiem un krekliņš. Kopā expo esam pavadījuši vairāk kā stundu. Pāris bildes un varam doties prom. Ak, jā paspējām piemirst, ka ārā ir karsts. Smaidīgas bildes ar numuriem un somām uz kalnu fona. Iekš auto atstājam somas, tās staigājot pa pilsētu nevajadzēs. Pilsētā apmeklējam pāris sporta veikalus. Tur iepērk ko nu kurš. Gatis tiek pie jauniem šortiem, Dima pie cepurītes un mēs visi pie mazām jostas somiņām, kur ielikt telefonu, fotoaparātu skrienot. Tā kā pilsētā ir svētki nedēļas garumā tiekam pie pāris eiro atlaides pirkumam. Pilsētā satiekam pāris latviešus novēlam veiksmes skrējienā. Veikalā iepērkam pārtiku un kolu pusdienām, vakariņām un finiša rītam. Smaidīgi laimīgi dodamies uz stāvlaukumu un tad mājās.

Pusdienas. Daudz makaroni un atpūta. Kamēr Gatis guļ diendusu, Dima atpūšas džakuzi. Tai pat laikā Emīls skrien jau kuro stundu. Ārā pamazām sāk līņāt. Kalnu vienā pusē parādās divas varavīksnes. Neko nedarīdami nosēžam vēl kādu stundu. Vajadzētu jau šodien atpūsties un nestaigāt, bet vai tad tas ir iespējams. Nolemjam, brauksim vēlreiz uz pilsētu. Finiša arka ir jāredz. Šajā pastaigas reizē nedaudz vairāk izstaigājam pilsētiņu. Ievērtējam kalnus, protams, no visiem redzes leņķiem. Mājiņas maziņas, uz visiem balkoniem puķes. Vēl, kas interesants cauri Camonix tek upe, manuprāt, kārtīga kalnu upe, kurai pāri iet nebeidzams skaits tiltu, kuru margas lielākoties rotā puķes. Tā pastaigājoties pie viena no tālskatiem pa 0.20€ aplūkojam Mont-Blanc sniegoto virsotni. Skaisti. Sameklējam finiša laukumu, sabildējamies pirms arkām, jo pārliecība neļauj iet tām cauri. Mēs vēl paspēsim. Ātri, ātri vakariņas pa 6€, Latvijā gan tāda pat porcija maksā 2.55Ls un atpakaļ uz mājām.

Nav jau ko daudz stāstīt, bet pārdomāti sakārtot somu ir ko darīt. Nezinu kā puiši, bet es visas mantas biju izkrāmējusi pa visu istabu. Sākot ar to ko rītā vilkšu vienā kaudzītē līdz man šito visu vajag līdzi. Pirmais ūdens necaurlaidīgajā maisā pazūd plīša jaka, tad lietus jaka, bikses, cimdi, cepure. Tālāk somā iestūķēju maisiņu ar lampām un rezerves baterijām, tad folija sedziņa un elastīgā saite. Līdz beidzot savu vietu atrod arī pārējās enerģijas rezerves un tukšā pudele. Pase un nauda ērti iekārtojas ūdens necaurlaidīgā maisiņā un vienā no soms iekškabatām. Ārējās kabatas tiek aizpildītas ar enerģijas rezervēm, krūzīti. Mazajā somiņā telefons un fotoaparāts. Pie somas piesienam nūjas. Dzeršanas sistēma tiks uzpildīta no rīta. Ik pa brītiņam pārbaudām vai kaut kas nav piemirsies.  Pārrunājam sīkumus – cikos jāceļas un gulēt. Nav jau nemaz tik viegli aizmigt pirms lielā starta, bet nu cenšamies.

Piektdiena. Modinātājs nepielūdzami zvana 6:20. Rīta tēja un kaut kas tiek uzēsts. Fiksi saģērbjamies, piepildām dzeršanas sistēmas un aidā uz pilsētu. Mums autobuss atiet 7:15, pirms tam gan jāizstāv rinda un jāskatās kurā no visiem autobusiem tiekam iekšā. Pa ceļam pāris pirms starta bildes. Pārbrauciens līdz Itālijai, Courmayeur. Viens autobuss, otrs autobuss un tā visu laiku, lai laicīgi atvestu 1800 dalībniekus. Uzrāpjamies startā pa ielu augšup. Visapkārt skan mūzika un redzami satraukti dalībnieki un līdzjutēji. Līdz startam tikai divas stundas. Doma sēdēt ārā tiek noraidīta – pavēss. Tāpat pastāv iespēja, ka pienāks kāds no organizatoriem un lūgs paradīt somas saturu – krāmē atkal visu laukā. Jā dažiem nepaveicās. Mēs visu to redzot ātri un  ērti iekārtojamies skolā, vienā no atvērtajām klasēm. Tas nozīmē, ka var pasnaust vēl pāris stundas un ieturēt brokastis pie viena. Grīda gulēšanai ir pašā laikā, tikai citi dalībnieki ik pa brītiņam atvainojas kāpdami man pāri. Bet ko darīt, ja ieņēmu vienu no labākajām vietām –  pie durvīm. Gatis ērti iekārtojies uz krēsla pie tāfeles, bet Dima izgūlies uz galdiem. Nepaiet nemaz tik ilgs laiks līdz klase pilna ar dalībniekiem. Līdz startam palikusi vēl stunda, bet visiem aizdomīgi sāk pīkstēt mobilie telefoni. Francūži pirmie izstāsta prieka vēsti: „CCC: important storm. Change track: directly to Bertone. Champex – Chamonix, alternative route avoiding Bovine, Catogne, Tete aux Vents. 93km, 5100mD+”. Tātad būs par 5km mazāk, bet vai vieglāk, nez? Heh, tagad ir skaidrs, kāpēc tik rūpīgi pārbaudīja ekipējumu. Nu labi, štruntīgu laiku jau iepriekš solīja. Pusstunda līdz startam. Nolemjam, ka būtu laiks lēnām virzīties uz startu. Izejot ārā laiciņš tā neko – spīd saulīte un ir silts. Palūdzam kādam no dalībniekiem mūs nobildēt. Un tad katrs uz savu koridoru. Gatis uz pirmo, es ar Dimu uz otro starta koridoru. Starta laiki arī dalīti pirmie aizskrien 10:00, tad nākošie 10:10 un beidzamie 10:20. Sēžam koridorā klausāmies kā apkārt francūži sarunājas, neko nesaprotam. Brīdī, kad kaut ko stāsta mikrofonā starta koridoros iestājas klusums. Pēc brīža to pašu stāsta angliski un neko nevar dzirdēt, jo visi sarunājās. Īsumā, organizatori nogrieza paris virsotnes un 500m augstuma starpībā, jo tur plosās negaiss un snieg.

Starts. Maģiskais laiks – 10:10 un skanot dziesmām, aplausiem, bungām arī mēs dodamies ceļā. Iesākumā trase ved caur Courmayeur līkloču. Visapkārt līdzjutēji, orķestri. Sajūtas fantastiskas un tas viss jau pašā startā. Es teiktu tie ir svētki dalībniekiem. Trase izmet līkločus cauri pilsētai neiztrūkstoši ar mazītiņiem kāpumiem. Tālāk trase ved kalnos, ceļš paliek aizvien stāvāks un stāvāks. Daudzi pāriet soļos. Pēc neilga pārdomu brīža pievienojos, jo mans skriešanas ātrums ir tieši tāds pats kā apkartējošo ātrums. Vēl nedaudz un skatam paveras pirmais serpentīns – taciņa, kur pārī pa divi pielietojot nūjas var tikt augšā. Paskaties uz augšu, paskaties uz leju – dalībnieku jūra. Taciņa ir klāta ar akmeņu plātnēm. Uz vienu pusi kalns uz otru pusi smuka nogāze, kuru brīžiem aizsedz koki. Tālumā – kalni, kalni, kalni. Mēs tikai kāpjam augstāk un augstāk. Ilgi nav jāgaida, kad skatam paveras starta pilsētiņa kādus metrus 750 zem mums. Brīžiem parādās skrienamas taciņas. Un drīz jau arī pirmais kontrolpunkts. Tiek nopīkstināts čips uz numura. Tas tik nozīmē, ka  pirmie 5km ir pieveikti ar laiku 1h22min25sek. Šeit arī pirmais kontrolpunkts, kur izdzeru divas glāzītes ar kolas dzērienu un dodos projām. Tie jau nebūtu francūži, kas neizbļaustītos, ka starp mums ir arī latviešu meitene. Patīkami. Sabildēju pāris foto un prom. Ceļš ved pa mazu kalnu taciņu gar nogāzi. Ideāla vieta skriešanai, tā arī visi dara. Apkārt kalni, kalni, kalni. Otrā pusē dzirdami kalnu strauti. Protams, esam mākoņos kā nekā 2000m augstumā. Ideālas taciņas skriešanai. Nūjas pārmaiņus abās rokās vai vienā. Līkumojot gar kalnu nogāzi augša lejā ir iespēja izbaudīt gan mazus strautiņus, kuriem viegli pārlēkt pāri gan tālumā smuki redzēt dalībniekus, kuri jau ir aiz līkuma un vijās augšup pa kalnu. Visapkārt smaržo mežs un puķes. Ilgi nav jāgaida un klāt ir nākošais kontrolpunkts. Šeit smuki paveras skats uz sniegotiem kalniem. Atkal kola, sirsniņmājas apmeklējums, kuras laikā saplīst numura stiprinājums. Tā gadās, ja numuru piesprauž pie elastīgās jostas. Ar mediķu palīdzību numuru salīmējam ar plāksteri. Kalni sauc nav ko kavēties. Nākamo posmu vairs neatceros, tik vien kā kalni taciņas, augšā lejā. Aizvien Itālija, aizvien skrienam, aizvien kalni, serpentīni. Jau paliek interesantāk. Ne tikai noskrējieni uz leju, bet jau līkumaini noskrējieni pa serpentīnu – samērā stāvu un ar maziem pagriezieniem. Vienā brīdī iešaujas doma prātā cik vēl, vai jau nepietiek. Kad esi ticis lejā tad kāp vien atpakaļ. Šīs taciņas ar smilšu segumu bez akmeņiem. Pēdējais lielais noskrējiens ir tieši pirms kārtējā kontrolpunkta – Itālijā, Arnuva. Uzēšanai tiek piedāvāti banāni, siers, desa, šokolāde, batoniņi, maize, musli, tēja, ūdens, un protams, ka kola. Nedaudz iestiprinos, nomazgāju seju, piesēžu un izbirdinu no apaviem sabirušos akmeņus (kā man tagad noderētu tie štruntiņi, kurus uzvelk virs botēm vismaz nekas nesabirtu botēs). Šis kontrolpunkts ir gandrīz izžuvušas upes pakājē. Dalībniekiem uztaisīts mazs tiltiņš, lai nav jābrien pa slapjumu. Pirms tiltiņa liela zīme – FOTO. Fotogrāfu tur bija daudz, kuri aicina smaidīt. Šeit arī sākas nākošais kāpiens – skrējiens kalnos. Trase ar līkumiem, skrienama. Apkārt vairāk vai mazāk pauguriņi. Nez no kurienes bērnu bariņš aktīvi atbalsta visus garām skrienošos. Patīkami. Aiz kārtējā līkumā paveras pasakains skats, cik uz priekšu redzi skrējēju čūska kilometri trīs noteikti. Secinājums ārprāts un jākāpj kalnā. Tiltiņš pāri upītei un tad sākās… kāpiens kalnā ar vēju jeb kurš kuru. Līkumojam pa kārtējo stāvo serpentīnu. Nevar saprast, kas vairāk paņem spēku cīņa ar vēju vai tikšana augšā. Kā es dievinu nūjas (par to, ka viņas mēdza pašas saīsināties šeit nav ko pieminēt). Man liekas, ka es kāpu veselu mūžību tā jau droši vien arī bija. Vējš tāds negants auksts un stiprs. Domu par stāšanos un jakas vilkšanu atmetu būs vēl grūtāk uzsākt. Kalna augšā zvana Emīls un stāsta, ka jau finišējis – izstājies kā arī novēl izturību tik līdz galam. To tiešām vajadzēs. Drīz atskan „Hallelujah” kāda dalībnieka somā un līdzkāpējos atskan ķiķināšana. Šī dziesma bija tieši, kas vajadzīgs. Kāpiens vainagojas ar cerībām – kontrolpunkts. Otrpus ir aizvējš, nosacīts. Pasēžu nedaudz, sameklēju somā jaku. Tā kā viņa ir pāris izmērus lielāka kā man vajadzētu es viņu ērti pārvelku pāri somai. Vismaz vējš man neko nepadarīs. Lai nebūtu tik karsti attaisu visas iespējamās ventilācijas vaļā. Nedaudz pacīnos ar kapuci, kura par katru cenu grib plivināties pa gaisu un ķerties matos. Tagad tik uz leju pa kalna pakāji līdz pat nākošajam līkuma aiz kura graciozi plīvo Šveices karogs. Ierastā ainava – aitas kalnos. Taciņa pa kuru skrienam zemes ceļš, vietām gan vajag izvairīties no atstātajiem dzīvnieku labumiem. Telefons nopīkst, pārslēdzas Šveices zonā (šausmīgi dārgas telefonsarunas). Skrienam, skrienam, skrienam. Taciņas pāraug akmeņainās taciņās. Vietām izskrienot „bļodas” ir jāliek lietā nūjas vai arī uzmanīgi jākāpj – slidens. Protams, var skriet arī droši pāri tikai tādā gadījumā jāatceras, kur somā ir noglabāta svilpīte. Vienā brīdī paliek silti un jaka tiek iestūķēta somas ārējā kabatā līdz nākošajai reizei. Esam kaut kur kalnos lejā rēgojas mazītiņš ciematiņš. Līkumots noskrējiens pa serpentīnu lejā. Šeit sāk par sevi atgādināt ceļi. Nepatīk viņiem tā augšā lejā padarīšana. Pastāvu atpūšos. Atkāpei. Nav tā kā izskatās, ka visu laiku pārvietojos. Ēdu arī. Vai nu tā bija želeja, vai enerģijas betoniņš pa ceļam. Tāpat neiztikt bez dzeršanas – arbūzu enerģijas dzēriens iet tīri labi pie sirds. Lejā ciematiņā vietējie piedāvā uzpildīt sistēmas vai vienkārši tāpat padzerties ūdeni. Lai arī līdz nākošajam kontrolpunktam ir kādi labi ja 5km skrienami, es izmantoju pauzi un kārtējo reizi izkratu no apaviem akmentiņus, kuri traucē dzīvot. Tā jau nebūtu Šveice, ja visapkārt nedunētu zvani. Jā, jā govis pārvietojas pa aploku. Ceļa stabs norāda, ka dodamies La Fouly virzienā. Mēs tik kāpjam, kāpjam un kāpjam. Jau augstāk kalnā, jo pretīgāks vējš. Lai varētu paiet ir jāsasveras kalna virzienā, lai vējš neaizpūš. Šis ir negants, steigšus velku ārā jaku, kura uzpūšas kā balons. Pilnai laimei sāk smidzināt lietutiņš. Citi skrējēji atraduši patvērumu šķūnī un aizvējā tiek pie vēju aizturošas kārtas. Serpentīns uz leju. Uzsmaidu fotogrāfam un skrienu, skrienu vēl. Rokas stiepiena attālumā rēgojas liela balta telts – kārtējais kontrolpunkts. Pa priekšu brauc mašīna ik pa brītiņam apdzenot skrējējus. Taciņas beigas ar saknēm, nedaudz asfalts, līdzjutēju ovācijas (neiztrūkstoši apbrīnas vērti teksti: ”Viņa ir no Latvijas!”) un kontrolpunkts – La Fouly. Mmm, silta sāļa nūdeļu zupiņa, kola, banāni, maizīte, desa. Pirmo reizi iepildu kolu līdzpaņemtajā pudelē. Pie sienas novietotais plakāts norāda, ka pieveikti jau 40km pulkstenis saka, ka jau ir 18:02 (salīdzinājumam Siguldas 55km tika pieveikti 8h11min, bet šeit ir vājprātīgi kalni – viela pārdomām).

Pirms atstāju La Fouly nolemju jaku uzvilkt kārtīgi t.i. zem somas. Tomēr vakars un paliek vēsāks. Ceļš ved ārā no pilsētas pāri tiltam otrā pusē. Skrienamas takas – meža ceļi. Kalnu upītes šķērsošana pa diviem dēļiem, otra pusē šķiet tā pati upe tikai izžuvusi. Takas, taciņas. Šosejas mala. Nokāpiens no šosejas un kārtējā tiltiņa šķērsošana. Skriešanu nomainu uz soļošanu, jo beidzot manas pēdas sāk protestēt par skriešanu pa asfaltu. Ar La Sportivām nav nekāda bauda skriet pa asfaltu. Tā es soļoju cauri kārtējam ciematam uzgraužu batoniņu. Arbūzu enerģijas dzērienu vairāk negribas. Pie vienas no mājām stāv noliktas ūdens pudeles. Padzeros. Ir labi. Soļoju tālāk – nav spēka paskriet, tikai ātri iet. Vēl pēc kilometra diviem, bērni sazīmējuši zīmējumus, ka šeit ir ūdens punkts, kurā var padzerties. Pie galdiņa saimnieko piecgadīgs puika un salej glāzītēs visiem gribētājiem ūdeni. Pilsētiņā uzmanību piesaista rūķu dārzs. Drīz pēc tam seko pasaku mežs. Pirms tam gan beidzot man apnīk fakts, ka ir karsti (jakai visas ventilācijas vaļā) un es viņu novelku, ielieku somā. Ir uznācis neliels apnikums. Gribas dzert ūdeni, ne kolu, ne enerģijas dzērienu. Arī želejas nepalīdz motivācijai – saldas. Tā arī kāpju augšā pa pasaku meža serpentīna. Sāk parādīties pirmās domas par autobusu. Pusceļā mazais kontrolpunkts, ūdens, ūdens, ūdens. Turpinu kāpt augšup. Viens ir skaidrs, ja nākošais nav siltais ēšanas punkts tad mūsu ceļi šeit šķirās un es dodos uz autobusu. Pārāk daudz gribas ūdeni, nekādu saldo želeju. Un vispār. Satumst, paliek vēsāks. Lampiņu vēl īsti negribas ņemt laukā, jaku vilkt ne tik. Ejot ir pietiekami silts tāpat. Pūces, bebri, vāveres un citi kokā izgrebtie dzīvnieciņi ir mani sabiedrotie. Jo augstāk kāpju, jo vairāk autobuss vilina. Beidzot! Ir! Champex – Lac. Kontrolpunkts ar ēdināšanu. Ieejot teltī komentētājs mikrofonā paziņo, ka mums ir viesi no Latvijas. Es tai brīdī esmu knapi spējīga nostāvēt un balstos uz savām nūjām jebšu nekāda. Uz siltajām vakariņām rinda. Pirms tam gan var cienāties ar rozīnēm, batoniņiem, desu. Tā palēnām šķīvītis aizkrāmējas ar maizīti, rozīnēm, desu, tieku pie makaroniem un mērcītes, zupiņas un tējas. Saņemot savu dienišķo makaronu devu pie sevis nosmīnu, ka velns pat bada laikā mušas ēd – tas gan vairāk domāts par rozīnēm un mērci. Apsēžos pie tukša galdiņa. Blakus piesēžas puiši no Anglijas. Sarunas gan nevedas, jo neesmu spējīga neko sakarīgu atbildēt. Makaroni ir dievīgi tādi riktīgi sāļi, mērcīte arī.  Brr, sāk salt. Apvelku jaku. Puiši apjautājas vai viss kartībā. It kā jā tikai sāka salt. Vēders pilns, bet apziņa, kā jāizēd viss, jo tā vajag. Silta zupiņa – šausmīgi sāļa. Ir labi, būšu dzīvotāja. Apkārt teltī vada rosība, kāds pusdieno, kāds jau pārvelk siltās drēbes. Tur pat skan dzīvā mūzika. Lēnām izvelku no somas savu plīša jaku, cimdus, bufu, lampiņu. Malējās kabatas sakrāmēju atlikušās pārtikas rezerves, lai nav pa somu jārakņājas. It kā jau nav tik auksti, tagad, bet ja visi ģērbjas tad es arī. Cimdus un bufu ielieku somā kabatā. Piestiprinu lampiņu un esmu gatava atstāt šīs jaukās telpas. Vēl tik sirsniņmājas apmeklējums. Lai arī pulkstenis rāda 21:35 un 55km aiz muguras, ārā ir auksts – cimdi, bufs tūlīt tiek likti lietā. Pievienojos bariņam cilvēku, tumsā kopā jautrāk iet. Noskatos, kā pieturā stāv divi autobusi ar dalībniekiem. Lai jau. Bet mēs dodamies tālāk gar ezeru. Un sāk līņāt, tad līt. Zem vienas no nojumēm apvelkam lietus drēbes – manā gadījumā bikses.

Nakts. Tumsa. Līst. No asfalta posma pārvācamies uz meža taciņām. Ik pa brītiņam tālumā spīd marķējums. Apkārt esošie francūži savā starpa sarunājas. Vienā brīdī nākas šos apbēdināt, ka mana dzimtā valoda nav franču. Pēc minūtēm 20 sāk likties, ka mana jaka laiž ūdeni cauri, vismaz pie somas lencēm noteikti. Neko darīt. Brienam tālāk. Meža takas nomaina taciņas, uz augšu, uz leju. Pa dubļiem, nedaudz. Tik pēc skaņas un lampiņas gaismas var nojaust, ka brienam gar upīti. Pagrieziens, tad vēl viens. Trepītes uz leju. Šķērsojam ielu. Uzmanīgi noslidināmies pa taciņu lejā. Soļojam pa lauku. Līst, ka pa Jāņiem. Taciņa gar šosejas malu, tad mežs. Tālumā spīd gaismas. Uz šķērsojamajiem ceļiem abās pusēs uzstādītas signāllampas, lai autovadītājus tumsā brīdinātu par maziem meža dīvainīšiem, kur te lielā pulkā apkārt vazājas. Tā arī sanāca, ka vienā brīdī 10 – 15 ceļotāji šķērsoja ielu. Vēl pāris līkloči. Tālumā lejā redzama pilsētiņa. Un lietus tikai līst un līst. Sāk parādīties pirmās domas, ka plīša jaka arī ir slapja. Piedurknes tādas pasmagas. Un tā vēl saucas lietus jaka. Izsoļojam cauri pilsētai meklēdami marķējumu. Taciņa iet augšā, tad lejā. Klajā laukā spīd liels krusts, paejam tam garam. Pabrienam pa pļavu. Šķērsojam kārtējo ielu un, protams, kāpjam augšā pa serpentīnu. Līdz uz ceļa bulta norada pa kreisi. Un kā tālāk? Elementāri, pārkāp pāri margai, pa trepītēm lejā un atrodies vīnogu laukā. Puiši šeit bija pa dienu, pa gaismu. Dima uzcienājās ar vīnogām. Es esmu gatava atdot puskaraļvalsti, nē kaut vai piecas par ūdens izturīgu jaku. Jā bikses ūdeni nelaiž cauri, štrunts par tām, bet tā jaka… Aiz vīnogulāja tālākais ved pa kalnu taciņām ar akmeņu plātnēm. Lejā spīd pilsēta, bet te augšā riktīgi forši zibeņo (ja šī dabas parādība izraisa nepatīkamas izjūtas, tad kalnos nav ko darīt) uz brīdi aizsitot elpu – uz pussekundi visu izgaismojot. Labi, ka pērkons nogrand diez ko patālu. Pie pilna prāta negaisa laikā, izmirkusi kalnos neatrastos. Bet tagad neko. Apšaubāmas kvalitātes metāla tiltiņš – piesists pie klinšu sienas. Šo pārskrienu ar vienu domu ātrāk pāri. Dima teica, ka uz leju nav spējis paskatīties caur redelēm. Negaiss pierimst, lietus arī. Serpentīns, atkal. Dubļains segums. Ik pa brītiņam priekšā ejošais atskatās vai aiz viņa ir sekotāji. Es ar’ tā darīju. Vietām spīd marķējums. Negaiss mūs aplaimoja diezgan ilgu laiku. Tālumā spīd pilsēta. Līst. Kontrolpunkts – organizatori nopīkstina čipus. Norāda virzienu tur pa to ielu augšā. Mēs tikai ejam un ejam aizvien augstāk, galu kā nevar tā nevar redzēt. Iedomājies Siguldas pilsētas slēpošanas kalnu varbūt ne tik stāvu un tagad tādus piecus sešus pēc kārtas, forši ne. Jau kādu laiku sapņoju par nākošo kontrolpunktu un folija segu somā jeb kā es viņu zem plīša jakas pavilkšu. Nedaudz salst. Cenšos iestāstīt, ka man ir silti un viss ir baigi forši. Un tad, kur vēl pus divos naktī vietējie cienā ar kafiju? Pārsimts metrus tālāk šķūnī varēja iestiprināties ar ko grādīgāku. Serpentīns seko serpentīnam. Soļojam rindiņā gar ielas malu tad pa taisno cauri zālājam augšā, un tā vairākas reizes pēc kārtas. Līst. Mūsu rindas paliek aizvien šķidrākas un šķidrākas. Izlienot uz kārtējā asfalta posma atskatos vai ir sekotāji. Vienā no šādām reizēm ceļa līkuma mūs sauc cilvēki pie sevis. Norāda, kur jāiet, jo pēc marķējuma sanāk, ka jālien augšā pa sienu. Turot rokā trīs dažādu veidu baterijas piecreiz pārjautā vai tiešām nevajag rezerves baterijas. Tas viss pus četros no rīta, lietū. Uz jautājumu cik līdz finišam šie atbildēja, mēs nezinām neesam organizatori. Laime pilnīga. Nākošais ko atceros, ka beidzot nokļuvu Trient. No cerētā siltuma tur nebija ne vēsts, tēja arī remdena. Mans plāns kaut kur maliņā ietīties folijā izgāzās, jo tā darīja visi. Novilku cimdus – izgriezu lieko ūdeni, novilku jaku – nopurināju, novilku plīša jaku – no piedurknēm izgriezu lieko ūdeni. Ar organizatoru palīdzību folijā tiku pie cauruma, kur izbāzt galvu. Ietinos, uzvilku slapjo jaku, tad otru jaku. Jūtos kā kosmonauts. Salst aizvien. Zinu būs siltāk, tik vēlāk. Apmainu lampiņu. Pulkstenis rāda 4:17 no rīta. Mans ceļš ved aiz pagrieziena pa ielu uz priekšu, daudzi paliek sēdēt pieturā gaidīt autobusu. Ar vācieti nospriežam jāiet tālāk. Ja jau tik daudz noiets, tad ko vairs. Atkal kāpjam, lietus mitējies, tas priecē. Gatis šeit sagaidīja autobusu.

Rīta cēliens. Meža ieloks. Neprasiet, kurš serpentīns pēc kārtas, bet asfaltēts garš serpentīns. Pieci no rīta un TĀDS miegs, ka uz vietas miegu ciet. Paiet nevaru grīļojos. Tas sīkums. Bet kā var migt ciet ejot? Nelīdz ne sparīga nūjošana, ne ātra iešana. Turpmāko pusstundu cīnos kā mācēdama. Trīs soļi uz augšu, noskurinos, izberzēju acis. Atkārtoju iepriekšminēto vēlreiz. Priekšā ejošais puisis arī iet nedaudz grīļodamies. Vienīgā doma ir apgulties un pagulēt. Apziņa sauc uz priekšu.  Serpentīns kā nebeidzas tā nebeidzas. Būtu vismaz seguma maiņa, nekā. Pēc pusstundas ilgām mocībām nāca apgaismība. Pus sešos saule lēca. Tas saullēkts kalnos, burvīgs. Ir kur acis piesiet. Kalni otrā pusē aizvien vairāk izgaismojas, paliek gaišāks. Arī ejamais ceļš mainās. Soļojam garām slēpošanas trasei, tad lejā pa meža ceļu – serpentīnu. Nu labi, šeit daudzi aizskrien garām. Es tā uzmanīgi lejā. Ceļi dod signālu lēnām pār tiltu. Gribās skriet, bet nesanāk. Mazītiņa aizmigusi pilsētiņa. Un uz leju, pa kalnu nogāzi. Atbalstoties uz nūjām pagriezienus vieglāk izņemt, parādās saknes. Vēl nedaudz un kontrolpunkts Vallorcine. Runā, ka naktī šeit esot kūries ugunskurs. Neko tādu nemanīju, bet lielo sildītāju teltī gan. Mmm, siltums. Tēja, garšīgas maizītes, batoniņš. Tie paši angļu puiši piedāvā žāvētus ķiršus. Izbirdinu akmeņus no apaviem. Atguļos uz soliņa. Ir labi. Izejot no viesmīlīgajām telpām pus astoņos no rīta dzirdu apbrīnas vērtus vārdus „Viņa ir no Latvijas”.

Pēdējie 15km. Ved garām dzelzceļam. Iepriekšējais kontrolpunkts bija uzcelts blakus stacijai. Man tur ienākot vilciens aizbrauca pilsētas virzienā. Sazvanos ar pārējiem, noziņoju, ka palikuši pēdējie 15km. Visapkārt kalni. Govis ganās. Abās pusēs saceltas teltis, jaunieši sāk celties. Es soļoju tālāk. Jā, soļoju jau visu nakti. Paskriet nevaru vairāk tagad tikai eju. Izeju uz asfalta, blakus iela. Vientulīgi aizbrauc pāris mašīnas. Skaista taciņa gar pašu ceļu. Uz asfalta redzams, ka šeit pievienojas garā distance. Jau iepriekš manīju marķējumu nākam lejā no kalniem. Ja iesākumā gāju lēni, tad saprotu, ka varu arī ātrāk. Soļoju ātri. Pret asfaltu dzirdama nūju atsišanās. Pašai šķiet, ka ceļš uz priekšu iet pietiekami ātri. Noskrējiens uz leju caur pilsētiņu. Telts, čipu pārbaude. Noziņoju, ka esmu pilsētā. Tikai citā… 10km pirms finiša. To man neviens nepateica. Cerības uz ātru finišu izgaisa brīdī, kad šķērsoju dzelzceļu un ieraudzīju akmeņaino kalnu. Neliels dzīves apnikums. Cik vēl ilgi? Tas kalns vienreiz nebeigsies? Nu kur var būt tik asi akmeņi. Paiet nevaru, sāp ceļi. Augšā kāpjot atbalstos uz nūjām. Lieku pilnu pēdu, jo akmeņi manai apavu zolei sit cauri – pēdas sāp. Nokāpt nevaru viss tas pats tikai simts reizes grūtāk. Apsēžos uz akmens izberu kārtējo sabirušo akmentiņu devu, paliek tā kā labāk. Pamēģinu skriet – bezcerīgi. Iedzeru kolu, nepalīdz. Līkloči gar dzelzceļu akmeņainā taka vijas augšup, tad nedaudz lejā. Otrā pusē redzama kaut kāda pilsēta, leja šalko upe. Es tikai eju. Un cīnos ar vispārējo apnikumu. Cik vēl? Zinu, ka beigās kalns iet uz leju. Pie katra noskrējiena ceru, ka beidzot, beidzot būs pilsēta. Nekā. Un tā stundu, ja ne ilgāk. Pa brītiņam apdzen kāds skrējējs raitā solī. Es arī tā gribu. Lai arī paliek siltāks novelku cimdus un cepuri. Un atkal augšā, nē. Vienā no ieplakām organizatori nolasa čipus. Uz jautājumu cik līdz finišam uz rokas pirktiem parāda pieci. Paldies vēja māt, paldies. Neatkārtošos, bet tās akmeņainās taciņas, tās taciņas… bija labas. Pagāja stunda. Ieraudzīju pilsētu. Ātri ejot nūjas nevajag. Sāku smaidīt un dungot pie sevis. Līdz finišam caur pilsētu pēdējais kilometrs. Pagrieziens, taisnīte, pāri ielai apturēta satiksme, apsveikumi no finišējušiem dalībniekiem, pagrieziens, pilsētas centrs. Ar barjerām norobežots koridors pilns ar gājējiem, kādam uzsaucot bravo vai apsveicu, ceļš atbrīvojas. Eju un smaidu. Nez no kurienes parādās Gatis un pavada gandrīz līdz finišam. Finiša ieskrienu, prieks un laime. Es finišēju ar laiku 24h59min2sek. Organizatori cenšas izrunāt manu vārdu. Ar apbrīnu nosaka, ka es no Latvijas. Rokas spiediens no organizatoriem. Tālākais tiek atņemti abi čipi. Tai pat laika kļūstu par 20€ bagātāka. Savā īpašumā iegūstu Finisher CCC vestīti. Drīz klāt pārējie latvieši. Dažs tā arī pateica, ka neticēja, ka finišēšu. Tā gadās. Ik pa brītiņam pīkst izmirkušais telefons nāk apsveikuma īsziņas. Heh, izrādās, ka telefons un fotoaparāts naktī pa lietu ir nedaudz izmērcēts. Izžūs. Spēka nostāvēt vairāk nav. Sēžu un dalos iespaidiem. Drīz sāk palikt vēsi. Tikt līdz mašīnai ir nākošais posms. Lēnām un prātīgi.

Mājup braucot Gatis un Dima stāsta savus iespaidus. Man viss ir sajucis vienā veselumā. Otrais stāvs, kola, vanna. Sāku justies pēc cilvēka, ja vien kreisais celis nebūtu divas reizes lielāks nekā vajag. Saite sastiepta sāp kā arī neļauj locīt celi. Elastīgā saite nedaudz palīdz. Četratā braucam uz pilsētu pusdienās, paķerot līdzi numurus. Ieejot pusdienu telpā uzradām numurus, onka pārbaudot savas zināšanas ģeogrāfiskās zināšanas nosauc Rīgu, jā mēs no Rīgas. Pusdienās pasta vai kartupeļi (prosas putra), vistiņa, siers, pica, uzkodās katrs izvēlas ko grib – cepumus, rozīnes, pudiņu, ābolu. Dzēriens kola. Pēc kāda laika pievienojas pārējie latvieši. Ilgstoša pusdienošana velk uz miegu. Ārsta apmeklējums manam celim, paliek labāk. Pastaigājam pa pilsētu, iepērkam vakariņas/brokastis un vēl šādus tādus nieciņu. Lai arī nupat paēdām mājās nesmādējām makaronus ar sieru. Nav tā ka visu laiku gribas ēst drīzāk ik pa brītiņam un nedaudz. Šodien (sestdien) laiciņš ir silts (+24C) ar vējiņu. Dzakuzī ir silti. Pēc skrējiena tieši laikā. Ar kādu stundu pietika. Aizgāju krāmēt somu, kad tad, ja ne tagad. Ar diviem piegājieniem sakrāmēju, pirmajā aizmirsu paris drēbes ielikt. Kamēr puiši atpūšas ārā man ir plāns nedaudz pagulēt, lai vakarā varētu paskatīties garās UTMB distances finišu. Kā tad. Kā un no kā pamodos es nezinu, bet pulkstenis nepielūdzami rādīja pus viens naktī. Viņi esot mani modinājuši (var jau būt, es šo faktu neatceros). Tā trijatā izstaigājuši pilsētu, redzējuši kā finišē līderi.

Svētdiena.  Modinātājs. 5:20. Āra ir +6C. Mašīnā silti. Braucam mājup. Kalni attālinās, autobānis, tunelis, brokastis vienā no benzīntankiem. Jo ilgāk braucam, jo gaišāks paliek un siltāks arī. Lidostas stāvvietā atstājam mašīnu. Drīz lidostā. Sapakojam bagāžu. Pases kontrole. Izeju caur vārtiem, ņemu somu, man saka pagaidiet. Panika. Nē, šie savā starpā: „Re, skaties betmens!” Tas par manu atstarotāju. Lidmašīna. Paris stundu lidojums. No saulainās un siltās Itālijas atgriežamies Latvijas ziemā. Sagaidītāju un apsveicēju pulks. Mājas. Sarēķinot visu kopā šis piedzīvojums kopā izmaksājis ap 500 mūsu naudiņām. Ja prasīsiet par ēšanu atgriežoties. Nav tā kā gribās visu laiku ēst, ēst, ēst. Organisms prasa pa daļām, nedaudz un bišķīt saldu. Pirmajā dienā nepilnus sešus kilometrus garā pastaiga līdz veikalam un atpakaļ man bija par daudz, atpakaļceļš ar atpūtas pauzēm – pastāvēju.

Pēcvārds. Lai arī pēc finiša teicu, ka nebūšu mantkārīga un ļaušu piedalīties citiem jau tagad ir zināms, ka šis piedzīvojums tiks vēl kādu reizi atkārtots. Pēc nedēļas neko nedarīšanas (nedaudz pabraukājos ar velo) atsāku skriet. Divas dienas pēc kārtas. Jūt, jūt tos kalnus un nogurumu. Izskrēju vienu garo lēno skrējienu, vilkos kā blakts pa līmi vidēji 7:30min/km tā bija labi. Tik ceļi jūtīgi. Ātrāk skriet arī negribas. Atpūta. Nākošo reizi skrējās jau ātrāk 6min/km, tik ceļi iesākumā grib komfortu meža taciņas vai zālīti gar asfaltu. Cik ilgi tā būs nezinu. Nav jau nekāda Sigulda tomēr. Ēst pirmo nedēļu gribās regulāri pa mazām porcijām. Ik pa 2h pietieka ar vienu šerbeta gabaliņu starp ēdienreizēm. Nav tā, ka varētu iztukšot ledusskapi. Naktī miegs arī labs.

Nobeiguma vietā. Tā arī nesapratu vai finišā ierados 58sekundes pirms kontrollaika beigām vai tomēr stunda palika rezervē.