Meiteņu Parīzes maratons

Izrādās, ka uz avantūrām maratonu pieveikšanā nav tikai džeki, bet arī meitenes. Četras nekad maratonu neskrējušas skrējējas dodas uz Parīzi iepirkties un… pie reizes arī noskriet savu pirmo maratonu. Kā viņām tur gāja, padomi citām un citiem drosminiekiem un pavisam sievišķīgas emocijās.

Parīzes maratons 2010. gada 11. aprīlī. Izlidojam no Rīgas jau piektdien, divas dienas pirms maratona. Braucām četras draudzenes – Zanda, Agita, Ieva un Linda. Visām mums tas bija pirmais maratons. Agita un Zanda pirms tam bija noskrējušas Nordea Rīga pusmaratonu, bet mēs ar Ievu – garākais 8km. Tātad, nekādas lielās skrējējas nebijām. Idejas ierosinātāja bija Agita, un tieši Parīze – tikai tādēļ, ka skaista pilsēta, skaista trase un laiks – pavasaris. Sākām trenēties diez gan pavēlu – janvārī, un, pateicoties garajai ziemai, tikai zālē un uz skrejceliņa. Ārā sākām skriet tikai no marta vidus, kad nokusa sniegs. Uz skrejceliņa skriet vairāk kā stundu ir gana garlaicīgi un vienmuļi, taču lieliski trenēja gribasspēku un apņemšanos. Divdesmitčetras stundas pirms maratona mēs gluži sieviškīgi nevis atpūtāmies, bet devāmies iepirkties par Parīzes veikaliņiem, ēst pusdienas un būtībā baudīt skaisto Parīzes pavasari. Sestdienas rītā gan izskrējām 6 km pa Elizejas laukiem, kas bija ļoti skaisti – ziedošas magnolijas parkos un daudz līdzīgu skrējēju ielās. Likās, ka visa Parīze skrien. Jāsaka, ka bija tāda piederības un kopības sajūta tādai maratonistu brālībai un Parīze sajutās pavisam citāda nevis kā citkārt, ierodoties kā tūristam. Agita un Zanda maratonu noskrēja 4:23 un 4:11, savukārt mēs ar Ievu virs 5 stundām. Katra izpildījām savus mērķus: Zanda un Agita ne tikai pieveica savu pirmo maratonu, bet izdarīja arī to lieliskā laikā, savukārt mēs ar Ievu godprātīgi izpildījām savu mērķi – noskriet un pabeigt maratonu.

Tā kā Parīzes maratons ir ļoti iecienīts, arī šogad pieteikušies bija 40 000 dalībnieku, no kuriem tikai nedaudz virs 5000 bija sievietes. Jutāmies īpašas.

Līdz ar to 30 minūtes pirms starta vienīgā doma bija – laicīgi atrast savu starta zonu un arī tajā iekļūt, jo skrējēju pūļi bija ievērojami. Protams, divas no mums pareizajā starta zonā neiekļuva un startējām gandrīz pašā pūļa galā. Atskanot starta šāvienam sajūtas bija lieliskas – nu tad beidzot tas ir sācies – tas kam trenējāmies un par ko domājām vairākus mēnešus – mūsu pirmais maratons. Protams, ne vienai no mums nebija nekādas nojausmas, kas mūs patiesībā gaida. Starta līniju šķērsojām apmēram 15 minūtes pēc pirmajiem elites skrējējiem. Sākums skaists un satraukums liels. Izpētot trasi iepriekš, jau savā starpā secinājām – kad redzēsim Eifeļa torni – būs 30tais kilometrs, tātad sāksies citu stāstītais – pats grūtākais posms. Un tiešām, 32-34km bija tas, kur sākās patiesais maratons – bija grūti, kājas sāpēja tā, ka bija skaidrs, ka apstāties nedrīkst, citādi atsākt skriet būs nereāli. Arī daudzie izstājušies skrējēji trases malās un ātrās palīdzības auto ar skrējējiem, noskaņojumu nepadarīja drosmīgāku. Tomēr nevienu brīdi neviena no mums neapstājās un finišējām visas. Finišs bija fantastisks – Triumfa arka, ārkārtīgi liels prieks par izdarīto un patiess aizkustinājums, ka tiešām esam to paveikušas. Uzreiz mums kaklā uzkāra medaļas, izsniedza īpašo maratona beidzēja krekliņu un daudz fotogrāfēja. Jāsaka, ka sajūtas sākotnēji bija nereālas, un tiešām neticējās, ka tas nu ir izdarīts. Un, protams, tā īpašā pirmreizīguma sajūta.

Trīs spilgtākie iespaidi par Parīzes maratonu – patīkama, satraucoša gaisotne Elizejas laukos – cilvēku daudzums un tāda vienotība. Ļoti skaista un interesanta trase: Elizejas lauki, Luvra, Eifelis, Sēnas krasts utt.Tas vien jau padarīja skrējienu daudz vieglāku. Un vēl – tas, ka uz mūsu numuriem bija vārdi – franču līdzjutēji trases malās ļoti bieži  juta līdz un sauca mūs vārdos – ļoti uzmundrinoši un deva papildus enerģiju, īpaši pēc 30 km. Un vēl – manuprāt, izcila organizācija, sākot no čipu un numuru saņemšanas, beidzot ar sagaidīšanu finišā – burtiski katram no daudzajiem tūkstošiem mediķi pienāca klāt un uzprasīja vai viss kārtībā.

Visiem, kuri vēlētos skriet Parīzes maratonu 2011, vispirms ieteiktu noteikti pieteikties ļoti savlaicīgi, jo vietas aizpildas ātri. Gatavoties tam arī daudz savlaicīgāk kā mēs. Un noteikti atrast apmešanās vietu tuvu starta/finiša vietai – Triumfa arkai – tas patiesi atvieglo fiziski un emocionāli, ka no rīta uz startu var aiziet 5-10 minūtēs ar kājām nevis metro, kā arī pēc finiša būsiet laimīgi, ka nav tālu jāiet līdz viesnīcai, jo paiet ir ļoti ļoti grūti. Un arī viesnīcu iesakām atrast savlaicīgi, jo arī tuvākās un par sapratīgāko cenu tiek aizrezervētas jau pusgadu iepriekš. Mēs to izdarījām jau rudenī.  Pirmo reizi skrējējiem noteikti jāatceras par mierīgi startu, jo 40 000 maratonistu var viegli aizraut līdzi sākumā un nemanāmi likt skriet ātrāk nekā ļauj jūsu sagatavotība.  Un iesakam uz startu ierasties ļoti laicīgi – lai paspētu nodot atstājamās mantas un atrastu/iekļūtu savā starta zonā. Parīze ir ļoti skaista, franču līdzjutēji atbalstoši un daudz, mūzika un grupas trases malās interesantas, ūdens un citi uzmundrinājumi ir trasē ik pēc 5 km, jūs laiku pa laikam fotogrāfē profesionāli fotogrāfi, apkārt ir svētku sajūta – tas viss padara Parīzes maratonu satraucošu, priecīgu un, mūsuprāt, vieglāk paveicamu.

Rīgas maratonā labprāt redzētu to pašu organizētības līmeni – gan startā, gan finišā, īpaši pret maratona skrējējiem Rīgā. Īpašie maratona beidzēju krekliņi ir jauka piemiņa, kā arī iespēja sekot/saņemt mobilajā telefona info par laikiem un kilometriem paša skrējiena laikā.

Nākamais maratons nav vēl zināms, bet noteikti tas būs kaut kas interesants un ar kādu īpašu nozīmi.

Pati galvenā doma, izvēloties skriet šo maratonu un arī to izdarot, mums bija un ir – jebkuram cilvēkam viss ir iespējams, ja to patiesi vēlas.  Un jādara tas tikai un vienīgi savam priekam.

Linda

Raksts publicēts sadarbībā ar veikalu “Maratons.” Veikals “Maratons” – visiem, kas skrien.