23.-24. jūlijā Raunas apkārtnē notika Eiropas čempionāts rogainingā. Tajā piedalījās 5 aktīvi kluba biedri, kas pārstāvēja 3 dažādas komandas. Šis būs atskats par to kā katram ir gājis. Brīdinājums – pārlieku iedziļināšanās orientēšanās lietās rada neglābjamu atkarību. Un būs ilga lasīšana, kā nekā 24h rogainings.

Ing_a. Komanda “Run4Sun is the plan”

Sākšu ar to, ka vispār nesaprotu, kā uz šo pasākumu parakstījos – mani pieteica nezinot, un es piekritu. Orientēšanās esmu totāls iesācējs, un arī Mareks ir tāds pats, tādēļ šogad drusku tika pabraukāts uz Magnētiem un pavasarī noiets Kandavas 12h rogainings kopā ar kādu, kas zina, kas ir orientēšanās daudz labāk par mums – nu tā, lai saprastu, kas tas vispār ir.

Vēl pāris nedēļas pirms starta domāju priekš kam man tas vajadzīgs, bet tā kā bijām sarunājuši iet nesteidzoties, tad patiesībā starta dienā jutos mierīgi un relaksēti.

Ļoti patika atmosfēra sacensību centrā, daudz pozitīvu emociju deva tas, ka sastapu daudz pazīstamo!

Izplānojām it kā diezgan pieticīgu distanci, bet pašā sākumā iekūlāmies tādos purvos, no kuriem nezinājām, kā tikt ārā – tas paņēma daudz laika. Tad arī sapratām, ka visu sazīmēto visticamāk nenoiesim. Pēc purviem gāja diezgan gludi. Pie kontrolpunktiem sāka parādīties jau “ziloņu takas”, kas ļoti atviegloja meklēšanu. Pa ceļam ik pa brīdim roka pastiepās pēc kādas avenes, mellenes vai meža zemenes. Gailenes gan laidām gar degunu. Mana mamma tagad zina labākās brūkleņu vietas tajā apkārtnē! Kad sāka krēslot, daba palika tik skaista – saulriets. Mums gadījās būt tieši ezera krastā – tāda idille. Pēc tam vakariņas pie mednieku un sarkanais mēness! Šito riktīgi izbaudījām un arī grūti vēl nekas nelikās!

100 punktu bijām iecerējuši sasniegt ap deviņiem vakarā pa gaismu, bet sanāca vienos naktī – un dabūjām mēs viņu ar mazu riņķošanu, bet dabūjām! Pašā gājiena sākumā kaut kur acīmredzot pastiepu ceļgala saites, un šeit rāpojot pa kalnu un brikšņiem augšup un pēc tam lejā sāpēja riktīgi. Bet nu nesāku čīkstēt, un laikam ceļgals to novērtēja – pēc tam sāpes pārgāja gandrīz vispār, vai nu arī es pati pieradu pie. Pēc tam gan nakts melnumā baigos neceļos iet neriskējām, tāpēc izvēlējāmies ceļu tuvumā esošos punktus, kuru gan nebija daudz. Attālums gan pamatīgs.

Tā mēs gājām, gājām, uz rītu jau palika grūtāk koncentrēties, vienā brīdī domāju, ka varētu aizvērt acis un iet ar acīm ciet! Ļoti nāca miegs virsū, taču laikam ir robeža, kurai jātiek pāri un tad atkal ir labi.

Pašās beigās riktīgi nočakarējām 71. punktu un izgājām no kartes – īsumā: nogājām liekas 2h un attiecīgi kilometrus. Bet nu nebija vairs iekšā nenormāli meklēt! Ejot uz finišu pie 43.punkta sastapām vēl pazīstamu komandu, kura bija galīgi beigta, tā mēs kopā visi paši par sevi pasmējāmies un žužinājām uz finišu!

Tagad jau gandarījums par izturēto ir, grūtums aizmirsies. Kopumā ap 80km un 22h20min.

Un vēl tik labi bija, ka mani uzreiz aizveda uz Cēsīm mājās, kur mamma salutināja, izgulējos un vakarā jau bija žirgtums.

Ja nebūtu skaisto dabas skatu, pļavas, mežu smaržas un sienāžu dziedāšana – diez vai izbaudītu šo pasākumu, jo tieši tas iedeva enerģiju un smaidu!

Jā, un vēl loti svarīgi, lai komanda ir uz viena viļņa. Mums tā bija – bez lielām ambīcijām, bet ar iespējami lielāku baudu! Secinājums – izturība ir, bet plānošanas un orientēšanās prasmes nāk ar pieredzi.

Tehniskie dati – http://erc2011.rogaining.lv/results/teamresult_253.htm

MRX. Komanda “Run4Sun is the plan”.

Tad nu pāris vārdos par ERC 2011. Cik nu daudz var iekomentēt cilvēks, kas pirmo reizi mūžā orientējās šajā pavasarī Kandavas 12h rogainingā un īsi pirms ERC 2011 apmeklējis apmēram 5-6 Magnēta posmus, lai daudzmaz sadraudzēties ar apvidu, karti un kompasu. Patiesībā, ERC 2011 pieteicos vēl krietni pirms Kandavas mačiem – kolēģis Ervīns „izreklamēja.” Vēl kāds komandas biedrs tālu nebija jāmeklē un ilgi nebija jāpierunā – Inga (tā pati, kura Ing_a), šķiet, piekrita pat nedomājot.  Tā nu nolēmām piedalīties gan Kandavā (treniņam), gan ERC 2011. Kandavas mači, patiesībā, deva ļoti labu stimulu un iespēju apgūt orientēšanās pamatus, kopā ar Ingu un Ervīnu veicām vairāk kā 60km distanci, no kuriem vairāk kā 40 tika noskrieti un savāktais punktu skaits ļāva ierindoties 12-ajā vietā savā grupā. Iegaršojās. Jāsaka gan, nekāds orientēšanās entuziasts pēkšņi nekļuvu, drīzāk vairāk uzrunāja sacensību formāts un piegarša. Nu patīk sevi pamocīt un pārbaudīt visādos vairāk vai mazāk ekstrēmos apstākļos, tāpēc 12-24h sacensību ilgums jau pats par sevi uzrunāja. Un lai arī 24h rogainings vairāk būtu pielīdzināms ilgstošai iešanai, ne skriešanai, tomēr, āķis lūpā bija un sacensību dienu gaidīju ar lielu nepacietību. Protams, īsi pirms ERC 2011 izskrienot burtiski dažus Magnēta posmus, nekādas ilūzijas neloloju, ka arī nekādas lielas ambīcijas neizvirzīju – ar Ingu uzreiz nolēmām piedalīties vispirms „just for fun”, paskatīties, ko nozīmē 24h rogainings un ar ko tas „jāēd”, pavērot un pārbaudīt sevi, gūt pieredzi.

Tieši tādā vieglā noskaņojumā arī pamodos sacensību dienā 05:00 no rīta… Nekāda satraukuma vai mandrāžas, kāda var dažreiz piemeklēt pirms kaut kādiem atbildīgajiem pasākumiem. 630gr želejas, 5L neatšķaidīta sporta dzēriena ilgstošām slodzēm, 5 batoniņi, 4 „desmaizes”, lukturis, kompass, camelback, drēbes dienai un naktij, kabatiņas kartēm un leģendām, 20 Ls kājsargiem un vēl virkne visādu sīkumu – viss savās vietās… Vēl jāpaķer pase – jāparāda sava griba un nostāja, lai pēc tam vismaz sev nav ko pārmest. Makaroni apcepti olā, 2 tunča maizes, kafija, un varu doties Cēsu virzienā, kur jāsavāc Inga un ap 09:00 jābūt Ķieģeļceplī uz reģistrāciju. Inga jau gaida, iemetam mantas bagāžniekā un gar balsošanas iecirkni uz Raunu.

Rīts vairs nav dzestrs. Laika apstākļi neprognozējami, lai arī meteo dienesti ar lielu varbūtību solīja negaisu un stipru lietu, tomēr gaisā virmo tīri vasarīgas sajūtas. Rodas pamatotas aizdomas, ka šoreiz iztiksim bez lietus, vismaz pirmajās 12-16h noteikti. Telšu pilsētiņa, autostāvvieta pļavā, kas ātri vien „piebriest” ar mašīnām. Pieteikušies teju 700 cilvēki. Pārsvarā visi smaidīgi, rāmi un pārsteidzoši pozitīvi. Atmosfēra nav tik nokaitēta, kā pirms dažiem citiem nopietniem mačiem… Tikai pēc „elites” pārstāvju acīm var nojaust, ka viņi ļoti nopietni noskaņojas, kaut ko prāto, kaļ stratēģijas un meklē visas iespējamās sviras un mehānismus, kurus iedarbināt, lai pietuvotos sev izvirzītajiem mērķiem. Kartes izdalītas un pusotra stunda paskrien nemanot plānojot, domājot, modulējot situācijas un savas gaitas distancē. Pārbaudam vai viss ņemamais līdzi ir savās vietās. Organizētāji baigi uzsvēra uz obligātā ekipējuma klātbūtni, īpašs akcents bija uz svilpēm, dēļ kurām dažām ārzemju komandām pat draudēja diskvalifikācijas īsi pirms starta. „Check in”. Līdz startam nepilnas 30 minūtes. Vēl tikai daži smaidi fotogrāfiem.

Atskan starta signāls un rāmais, smaidīgais, labestīgais pūlis pārtop skudru pūznim līdzīgā veidojumā, kur katrs dodas savā virzienā, savā kaujā, dūrē sažmiedzis karti un visu savu gribasspēku. Kā jau visos šādos masu startos – sajūtas pacilājošas un aizkustinošas. Ervīns ar savu komandu dodas pretējā virzienā – cita stratēģija, citāds maršruts. Pirmos pāris km skrienam – kaut kā „neceļas rokas” vienkārši iet :) Lai arī apzināmies, ka šajā reizē nekāda skriešana nebūs un ilgstoši to nemaz nevarētu un nevajadzētu piekopt, jo kopumā būs jāpieveic līdz pat 100km. Pirmie punkti mums ieplānoti purvos. Šķiet daļēji pareiza stratēģija – labāk izpeldēties sākumā, kamēr vēl svaigs. Vēlāk saprotam, ka šai stratēģijai īsti nav nozīmes, jo izpeldēties tajā apvidū varēja daudz kur citur un visas distances garumā, drīzāk būtu jācenšas saplānot maksimāli sausāko maršrutu. Tā pa īstam slapjuma un sausuma nozīmi ievērtēju tikai  krietni vēlāk, kad distancē pavadījām ap 16-17 stundām… bet par to vēlāk. Šobrīd vēl tikai otrā, trešā stunda. Punkti nāk negribīgi. Nekādi nevaram adoptēties pie kartes mēroga – visu laiku gribas „durt” ātrāk, pierasts tomēr pie Magnēta formāta. Pirmie 6 punkti padevās lēnām, bet bez rupjām kļūdām… Vienkārši jāpierod pie mēroga, mierinām sevi. Apvidus purvains, bet daudzās vietās karstuma dēļ ir diezgan sauss, vismaz sākotnējā posmā. Ļaujamies kārdinājumam un ik pa laikam notiesājam pa kādai mellenei, meža avenei vai brūklenei. Ogu nežēlīgi daudz un tās ir neticami gardas…  Ar Pierīgas mežos pielasītajām „sīkaļām”  nevar salīdzināt. Meža aveņu aromāts tik spēcīgs, ka šķiet, tas pavada mūs vēl labu laiku, kad „plantācijas” jau sen beigušās.  Punkts 66. Laikam tam ciparu salikumam tiešām ir kaut kāda sava „maģija”, tas ir pirmais, ko mums tā arī neizdodas atrast, nokļūstam totāli pārplūdušajā teritorijā un īsti nespējam noorientēties. „Uz čuju” izbrienam pie blakus (t.i. apmēram 1km attālumā) punkta 47. Laikam esam nedaudz satriekti un izmisuši, bet varbūt pārāk piesardzīgi, tāpēc nespējam paņemt arī maršrutā neieplānoto 47.punktu. Tas liek mobilizēties. Apspriežam turpmākās gaitas un nolemjam paņemt salīdzinoši vieglus 34. un 40. punktus un tad veikt pamatīgāku maršruta korekciju, ņemot vērā nobīdes no laika grafika un savas spējas/ambīcijas.

Kartes malas, kas jau pirms starta tika aprakstītas ar „smalkajiem” aprēķiniem, pamazām apaug ar jaunām piezīmēm… Inga, gluži kā A.S.Puškins savās kladēs, uz kartes malām piefiksē visas mūsu gaitas un korekcijas.  65., 74., 95. punkti nedodas viegli, bet tomēr vēl esam uz ieplānotā maršruta. Nenoliedzami palīdz arī citu rogaineru atstātās pēdas dabā – iemītās taciņas, pieplakusī zāle, pa kādam nolauztajam zaram – tas viss sniedz norādes, ja vien iespējams tās saskatīt. Kur pēdas ir acīmredzamas, nosaucām tās par „ziloņu takām” :) Pašus ziloņus gan nesastapām… Redzējām skaistu stirnu. Tā burtiski pārdesmit metru attālumā, veicot dažus neiedomājamus atspērienus, no jaunaudzes aiztriecās meža biezoknī. Pamazām atstājam purvaino apvidu, kas nenoliedzami priecē. Uz kartes parādās vairāk ceļu, taciņu, stigu, ko var izmantot vieglākai pārvietošanai un punktu iegūšanai. Tuvojas saulriets. Debesis skaidras, sārtas, ne mākonīša. Garām ik pa laikam paslīd pa kādai viensētai vai saimniecībai – viss sakopts, siena ķīpas un ruļļi, pauguri un ieplakas, apstrādāti lauki un pļavas… Vidzemes neatkārtojama ainava un vasaras vakara smarža. Šur un tur nosmaržo pēc pirts, pie vienas lauku mājas paliels radu saiets – māja acīmredzami izveidota par vasaras rezidenci. Kāds grillē gaļu… Smarža vienkārši „nogalina” !!! 33.punkts, esam distancē 10-to stundu, atļaujamies uztaisīt garāku pauzīti, atvilkt elpu, pārģērbties nakts posmam, pirms tumsas iestāšanās pārplānot maršrutu. Nolemjam turpmākās korekcijas ieviest ik pēc 1-2 punktiem, atbilstoši apvidum un savām sajūtām, bet globāli nenovirzoties no sākotnējā kursa. Atceļā no 33.-ā satiekam Aivaru – sasveicināmies. Aivars skrien – laikam atslogo muskuļus, kas tiek darbināti iešanas laikā. Ātri atvadāmies, paziņojot, ka grasāmies iet visu nakti. 38. un 25. punkti, viss notiek samērā raiti un viegli. Sastopam daudzas komandas, kas virzās uz starta/finiša zonu – 25.punkts atrodas ~1.5km attālumā no sacensību centra. Acīmredzot daudzi nolēmuši pārlaist nometnē dažas tumšākās stundas, uzēst karstas vakariņas, atpūsties vai pat pagulēt… katram sava stratēģija. Mums nav divu domu – iesim līdz galam, tāds jau arī bija mērķis. Apmēram pusnakts. Neskatoties uz sākotnējām bažām un šaubām, nolemjam tieši naktī tomēr ņemt šķietami sarežģītākos un „dārgākos” punktus. Sākām ar „100”… goda lieta ! :) Simtnieka ieņemšana jau vien būtu atsevišķa stāsta vērta, bet nu lai paliek… ar trešo piegājienu mums izdodas ne bez citu palīdzības, tomēr tikt pie kārotā „100”, lai arī tas prasīja 1.5h… tādēļ nolemjam vairs nesekot sākotnējam maršrutam un izsvītrojam nākamos 3 punktus un virzāmies uzreiz uz 97. Stratēģija paliek pavisam elementāra – purvos un ezeros nelienam, ņemam tikai vērtīgākos punktus un tikai tos, kuri daudz-maz sasniedzami no ceļiem, takām, viegli „sataustāmām” stigām un pļavām. Rezultātā veicamie attālumi starp punktiem krietni pieaug, tāpēc jātur samērā augsts temps. Aizrāvāmies, gandrīz paskrienam garām takai, kas ved uz 97. punktu. Labi, ka viens cienījamā vecuma pārstāvju pāris pēkšņi „iznira” no meža brikšņiem, ieskatījos kartē un sapratu, ka ir pēdējais laiks „šaut” mežā… 16 stundas distancē, jau var just, ka domāšanas spējas sāk pieklibot, koncentrēties paliek grūtāk. 97-ajā punktā, kur būtu no knapi saskatāmas stigas jādodas mežā, atkal „ieduram” par ātru. Labi, ka virsū uzskrien kāds soms vai zviedrs, kas pats apvaicājas un laipni pastāsta par pareizo virzienu. Tiekam pie kārotā 97. Pēc stundas un 11 minūtēm paņemam arī 67. Turpmāk visi attālumi starp punktiem paliek vismaz 1 stundas gājienā, jo pa vidam neņemam 83. un 68. (to gan izdarījām prātīgi, jo kā vēlāk uzzināju, arī orientieristi ar 20 gadu stāžu tieši šos punktus neatrada…). Vēl viena stunda un esam pie 28. Rītausma. Apstājoties, paliek vēsi. Sāk smidzināt viegls lietutiņš, bet tas pat labi – vismaz aizdzen miegu. Tieši pēc 28.punkta uz pusstundu acu plakstiņi palika tik smagi, ka likās, vairs nav spēka tos pacelt, bet izdodas saņemties un jau pēc brīža organisms atkal ierindā, tikai kājas palikušas smagākas, bet kopumā pašsajūta laba un esam apņēmības pilni turpināt distanci un tikt vēl pie vismaz 5-7 stabilajiem un pāris rezerves punktiem, aizvadot sacensībās apmēram 22-23h. Kaut kādā brīdī apsēžos izkratīt no apaviem dažus dīvainā kārtā iekšā tikušos zarus un akmentiņus, kas jau sākuši manāmi traucēt. Te apjēdzu, ka pēdas, ka slapjajos apavos sutinājās jau vairāk kā 16 stundas, ir pamatīgi noberztas un piepampušas no mitruma un slodzes… āda jēla, sačokurojusies un jutīga, tulznas pārklāj gan papēdi, gan visu pēdas apakšu no lielā pirksta un pa visu „spilventiņu”… Sapratu, ka esmu pamatīgi kļūdījies ar zeķu izvēli un paslinkoju, pirms sacensībām neuzlīmējot vārgajās vietās plāksterus, ka arī sapratu, kāpēc tik neapdomīgi bija jau distances pašā sākumā iekļaut „ūdens posmus”, tādā veidā uzreiz saslapinot kājas un drēbes. Tā mēs gūstam dārgo pieredzi :) Tulznas arvien vairāk liek par sevi manīt, tāpēc turpmāk soli speru savādāk, kas saudzē pēdas, tomēr rada papildus slodzi kāju muskuļiem kopumā un mugurai. Vēl pēc nepilnas stundas esam pie 29.punkta, dēļ nepareizās gaitas nogurums pastiprinās, bet tomēr esam apņēmības pilni pamatīgi „izķemmēt” kartes „augšu” pie pašas Raunas un sacensību centra apvidū. Vēl pēc 20 minūtēm šīs ilūzijas izgaist, kad pēc stiprām durstošām sāpēm kreisajā pēdā saprotu, ka tulznas ir pārsprāgušas un vietām āda ir „sarullējusies”, atstājot jēlas gaļas  gabalus, kas pie katra soļa atsaucas ar karstām un caurdurošām sāpēm. Distancē esam 17.5h, apstāties vai pat izstāties kaut kā negribas, Inga lai arī ir piekususi, tomēr izskatās daudz svaigāka. Skaidrs, ka jāvelk tālāk!!! Autobusa pieturā mēģinu kaut cik glābt stāvokli – novelku apavus un uz traumētām vietām uzlieku kosmētikas noņemšanas apaļos „tamponus” un uzlīmēju plāksterus… nedaudz palīdz. Nolemjam paņemt vēl vismaz 3 punktus (71., 41., 43.) un tad doties uz finišu, pa ceļam varbūt paķerot vēl 1 vai divus… Sākām iet. Temps nokrities apmēram uz pusi, eju kā pīle, balstoties uz pēdu ārmalām, tādā veidā mazinot slodzi uz pārsprāgušajām tulznām, kas jau sāk līdzināties čūlām. Pamazām pierodu pie sāpēm un nu jau sāk likties, ka nav nemaz tik traki, vienīgi jūtu, ka tāda ikdienai netipiska gaita atņem ļoti daudz spēku. Brienam pa pļavu, 71.punkts atrodas kaut kur aiz kraujas, pāri upītei, pēc kartes šķiet, ka pavisam elementāri, neskatoties uz to, ka būs laikam jābrien pāri. Dabā skats izrādās citādāks… apvidū, kurā jāatrodas punktam, upe met vairākus līkumus un tai pievienojas vēl 1 vai 2 citas upītes, izveidojot pamatīgu upju/strautu „zirnekļtīklu”, kurā mēs pamanāmies apjukt. Nogurums, pieredzes trūkums, stress, sāpes dara savu – vairs nespējam pienācīgi koncentrēties un arī motivācija zūd, jo apzināmies, ka no vēl iecerētiem punktiem varēsim savākt labākajā gadījumā tikai trešo daļu. 71.tā arī nespējam atrast, vēl jo vairāk – neapdomīgi klīstot ap punktu, pamanījāmies „iziet no kartes”… Tagad gan ir auzas. Neiedziļināšos vairs sīkumos, bet ar nedaudz rūgtuma un vilšanās (vismaz man) sajūtām nolemjam vairs nēksperimentēt un virzīties uz šosejas pusi, kurai, kā mums šķita, bija jābūt kaut kur netālu… un tad vēl tikai 2 punkti un finišs. Lietus turpina smidzināt, bet tas netraucē, vismaz noteikti aizdzen miegu. Inga paslēpusies zem jakas kapuces. Sarunas vairs kaut kā nevedas. Tuvojas 20-tā stunda. Kļūst skaidrs, ka šajos mačos savu „kulmināciju” jau esam sasnieguši un  tagad tikai ar cieņu japieliek punkts.

…Vairs neko nestāstīšu par sāpēm, nogurumu, vēju un vēso lietu, ka arī klusumu, kas pārsvarā valdīja mūsu komandā… Rezultātu izdrukā tas viss arī nav redzams. Tur ir tikai 3 stundas un 15 minūtes, kas mūs atdalīja starp 29.punktu, kad vēl bijām optimisma un apņēmības pilni un 43.punktu, kad satikām Ervīna komandu… 3 garas stundas un 15 minūtes, ko droši var norakstīt uz pieredzes trūkumu un ko no otras puses var nodēvēt par lielisku pieredzi ! Tie ir gandrīz 15km bez neviena punkta un ārpus laika un telpas. 15km, kuros mēs vienalga palikām lieliska komanda, cīnītāji. Beidzot atnācām uz 43-šo. Skatam paveras bēdīga aina – Ervīns ar samocītu seju sēž uz zemes un nekas neliecina, ka viņš būtu gatavs un gribētu celties un kaut kur vēl pārvietoties. Izrādās, viņa kājas arī piemeklēja līdzīga liksta un viņš ir saguris cīnīties ar tulznām, atdauzīto lielā pirksta nagu, sabeigtām potītēm un sāpošo celi… Uzmundrinām, paķircinām viens otru, nu jau sejās parādās smaids. Atvelkam elpu, apmaināmies ar pēdējo vairāk kā 20 stundu spilgtāko notikumu atstāstiem un sākam virzīties uz finišu. Vēl nieka 1.5-2km gar šosejas malu. Pretīm Rīgas virzienā bieži aiztraucas pa kādai mašīnai ar Magnēta zīmītēm – laimīgie, ar nelielu skaudību noskatāmies mēs… daudzi jau dodas mājās. Daži uzpīpina, pasveicinot… garām traucas fūres, atstājot mūs pamatīgā šļakatu mākonī… vēl 1000m… 500m… viss. Mācību stunda 22hh un 18min. garumā ir beigusies !!! Lai ar kā, esam pelnījuši sevi paslavēt. Lieliska pieredze, saskaņots darbs un komandas gars. Smaidiņš fotogrāfam. Čeck Out… neticas, ka šis bezgalīgais gājiens ir beidzies. Emocijas pagaidām vēl nesaprotamas. Ir gan nepadarītā darba sajūta, gan milzīgs gandarījums. Divējādi. Pārģērbjamies. Noskatos, cik daudz dalībnieku nometnē pārvietojas stīvām kājām vai klibodami, daudzi vienkārši guļ pļavā vai pie teltīm… Nē, skaidrs, mēs taču esam malači ! Ar visu savu nelielo pieredzes bagāžu esam tikuši galā ar visām situācijām, nevienu mirkli nebija šaubu, ka mēs to varam un darām to ar baudu, izgaršojot pasākumu. Paldies, „Run 4 Sun”, paldies Ingai !!! Atstāju viņu Cēsīs un dodos uz mājām. 43h nomodā. Ap pusnakti tik aizmiegu.

Nākamās divas dienas darbā esmu šortos un čībās :D Bepantēns un plāksteri mani sabiedrotie Vēl pēc pāris dienām jau ceru atsākt skriet.

9.Eiropas Čempionāts rogainingā nākamgad tepat kaimiņos – Lietuvā, pie Kauņas… Gaidām reģistrācijas sākšanos !!!

Dina. Komanda “VSK Noskrien”

Viss sākās ar to, ka pagājušā gada rudenī uzzināju, ka tepat Latvijā, Vidzemē, Raunas apkārtnē notiks Eiropas čempionāts 24 h rogainingā, tādēļ radās doma piedalīties, jo tā bija iespēja bez atlases mačiem, bez iekļūšanas izlasē startēt Eiropas čempionātā. Pateicoties VSK Noskrien forumam atradu komandas biedreni Vizbulīti un atlika tik gaidīt 23.jūliju. Īpaši šim pasākumam negatavojos, skrēju, kā parasti, orientējos, kā parasti.

Rudenī viens paziņa – mežu pārzinātājs piedāvāja doties pārgājienā uz Slapjuma kalnu (rogainingā tas bija KP ar vislielāko vērtību), lai rastos priekšstats, cik brikšņains un purvains būs mežs. Tā nu vienā lietainā novembra dienā neliela „dullo” grupiņa devāmies „iekarot” Slapjuma kalnu. Pēc pārgājiena sapratu, ka vasarā tajā apvidū nekāda vieglā pastaiga nebūs.

Vēl vienu nelielu daļu no rogaininga apvidus (KP 22, 23, 49 rajonu) biju iepazinusi jūnija sākumā LČ orientēšanās garajā distancē, kad maldījos pa purviem un brikšņiem.

Tagad par pašu rogainingu.

Kartes tika izsniegtas plkst.9.30 un bija iespēja 2h plānot un rēķināt, kādus un cik KP meklēsim. Tā kā Vizbulīte orientēšanās pamatus ir apguvusi tikai šopavasar un arī es ar savu ilgo orientēšanās pieredzi par savām spējām pārliecināta nebiju, nolēmām vairāk ņemt tos KP, kas ir tuvāk ceļiem un nav dziļos purvos, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu sausas kājas. Plānojām, lai kaut kad naktī atgrieztos sacensību centrā un paēstu organizatoru solīto zupu un nedaudz atpūstos. Bija grūti ieplānot mūsu pārvietošanās ātrumu, taču mums izdevās paņemt plānotos KP un tieši pusnaktī ierasties centrā.

Plkst.12.00 tika dots starts un devāmies pretim piedzīvojumiem. Vairāki KP bija tādos pauguros pļavās, no kuriem visapkārt pavērās brīnišķīgi dabas skati. Tā nu brīžiem priecājāmies par skaistajām Latvijas ainavām, brīžiem lauzāmies cauri aizaugušiem izcirtumiem, lai izkļūtu uz ceļiem. Pirms 19iem nokļuvām Drustos, kas bija mūsu tālākais punkts kartes labajā lejasdaļā un līdz naktij bija jātiek atpakaļ. Ap 19.30 pienāca tas brīdis, kad nācās saslapināt kājas, jo, lai tiktu pāri grāvim, bija līdz ikriem jākāpj ūdenī. Mierinājām sevi ar to, ka tikai pēc 7h iešanas saslapinājām kājas. Pēc neilga brīža, mēģinot pārlēkt citam grāvim (pirms KP 77), viena mana kāja līdz celim iestiga purvainā grāvī un sabijos ne pa jokam. Pamazām tuvojās tumsa un pamazām tuvojāmies sacensību centram. Garām lauku mājām centāmies paiet garām piesardzīgi, lai nepamodinātu suņus un nesaniknotu saimniekus, kas mums arī izdevās. Tieši pusnaktī ieradāmies centrā, ātri novilkām slapjos apavus un devāmies paēst. Ēdienkarte bija bagātīga – nakts vidū paēdām frikadeļu zupu, makaronus ar kotleti un salātiem un padzērām tēju. Tad nolēmām, ka teltī jāatguļas. Uzlikām telefonā zvanu uz plkst.2.00 un mēģinājām atpūsties. Vizbulītei izdevās aizmigt, bet es tā uz pasūtījumu nekad aizmigt nevaru, bet vismaz guļus stāvoklī atpūtināju organismu. Tad modāmies, sakopām nedaudz tulznainās kājas un ar karstas kafijas glāzītēm rokās ap plkst.2.50 devāmies pēc nākamajiem KP. Nakts tumsā devāmies pa Pleskavas šoseju uz Raunas pusi, ņēmām mazāk vērtīgus punktus, jo negribējās naktī doties dziļi mežā. Raunai tuvojāmies ap 5iem, bija jau gaišs. Raunā viens KP bija Tanīskalnā, kurā uzrāpāmies pa stāvāko vietu (lai trenētu kājas :D), bet uz otru punktu, kas bija superskaistās Raunas pilsdrupās, kāpām augšup pa stāvām trepēm. Tā nu pie reizes apskatījām divus nozīmīgus tūrisma objektus.

Tālāk izejam no Raunas un dodamies atkal pa ceļiem, pļavām un mežiem meklēt punktus, jo laika līdz finišam vēl daudz, bet nogurums kājās un galvā diezgan pamatīgs. Piefiksējam, ka vakar mūsu solis pa ceļiem bija ātrs un garš, bet tagad liekas, ka ejam uz vietas. Nākamais piedzīvojums sākas ar to, ka, ejot uz vērtīgu punktu (KP 81) pēkšņi uz ceļa pretim mums nāk paliels vilku suns. Mēs piesardzīgi apstājamies un gaidām, kāda būs suņa reakcija, bet viņš tik skatās un neko nesaka. Tad Vizbulīte saka sunim: „Labs suns, ej mājās!” Kā par brīnumu suns paklausa un iet uz savu māju pusi un mēs piesardzīgi viņam līdzi, jo uz to pusi ir mūsu punkts. Ik pa brīdim suns atskatās uz mums, bet mēs tik uzmundrinām viņu, ka viņš ir labs suns, lai iet mājās un viņš mums klausa un pie savas mājas ceļa gala palaiž mūs garām un paliek mums aiz muguras. Piedzīvojums ar suni mums beidzās veiksmīgi un devāmies tālāk. Ap 9iem pie KP 49 mūsu izplānotais maršruts it kā beidzas un domājam, kurus punktus vēl varētu paspēt, jo tik ātri finišēt negribas. Ejam vēl uz pāris punktiem, uzēdam lielas mellenes, jo šajā apvidū beidzot parādījies normālāks mežs. Pie KP 22 atklājam vietu, kur pēc pāris nedēļām būs ļoti daudz un lielas brūklenes, kas šobrīd vēl ir zaļas. Man pat rodas doma atbraukt lasīt brūklenes. Sajūsmināmies par brūklenēm un dodamies vēl pēc viena punkta. Pa ceļu ejam ļoti lēnām, bet laiks arī velkas ļoti lēnām, bet vairāk tuvumā nav punktu, kurus varētu paņemt. Tā nu paņemam pēdējo punktu un ļoti lēnām ejam uz finiša pusi, jo negribas finišēt ātrāk par plkst.11iem. Finišā tomēr atzīmējamies 10:59:44. Pēc finiša milzīgs nogurums kājās un galvā, bet ir arī gandarījums, ka mēs izturējām.

Pēc maniem aptuvenajiem mērījumiem (ar diegu pa karti) nogājām vismaz 88.6 km, bet varbūt arī vairāk.

Pēc finiša un vēl tās dienas vakarā saku sev, ka vairs uz 24h mežā nedošos, bet pēc pāris dienām saprotu, ka „āķis lūpā” un piedāvāju Vizbulītei nākošā gada maija sākumā atkal pārbaudīt sevi nākošajā Eiropas čempionātā Lietuvā un Vizbulīte neteica nē. Nākošreiz būs cits apvidus, cita karte, citi KP un citi piedzīvojumi. Tieši tas man šajā visā patīk, ka nekas neatkārtojas un pēc daudzu orientieristu teiktā un savas pieredzes varu teikt, ka šis apvidus bija viens no sarežģītākajiem Latvijā. Brīdinu visus, ka rogainingu pamēģināšana ir bīstama, jo, kas to ir pamēģinājis, grib vēl un vēl :D

Tehniskie dati – http://erc2011.rogaining.lv/results/teamresult_119.htm

Vizbulīte. Komanda “VSK Noskrien”

Vārdu “rogainings” pirmo reizi izdzirdēju pagājušā gada septembrī. Sapratu, ka tās ir kaut kādas sacensības, bet ko tajās dara – nebija ne jausmas.

Orientēties jau gribēju iemācīties pagājušajā vasarā, bet darbs tāds (jeb tā saucamais Mērfija likums) – laikos, kad notiek Magnēti, man jāstrādā.

Beidzot, šā gada janvārī, man izdevās atrast pasniedzēju, kura aptuveni 2 stundās pastāstīja galveno par orientēšanos un rogainingu. Vairs tikai palika šīs zināšanas pamēģināt praksē.

Tad forumā ieraudzīju, ka viena meitene izmisīgi meklē komandas biedru Eiropas čempionātam 24 stundu rogainingā. Izklausījās ļoti vilinoši un es pieteicos. Paldies, ka mani pieņēma bez priekšzināšanām un pieredzes. Treniņa nolūkā vajadzēja piedalīties 12 stundu nakts rogainingā Kandavā (bet tas jau ir cits stāsts).

Nedēļa pirms sacensībām.

Darba nežēlīgi daudz, laiks atpūtai un ēšanai maz, treniņiem nemaz. Steidzīga pasūtījuma dēļ naktī uz piektdienu gulēta tikai viena stunda (tieši tā nakts, kurā Aivars703 ieteica vislabāk izgulēties!) Piektdienā darbs līdz 21.00. Mājās ierados ap 22.00. Sapakoju somas un tikai ap pusnakti aizeju gulēt.

Sestdiena.

Pamostos 15 minūtes pirms zvana. Tas ir 5.15. Bez steigas paēdu brokastis, pārbaudu, vai viss nepieciešamais paņemts līdzi. Brīdi pirms iziešanas atsakos ņemt līdzi guļammaisu (lai nekristu kārdinājumā gulēt ilgāk nekā paredzēts).

Uz Raunu braucu kopā ar Aivaru703 un viņa komandas biedru Sandi.

Ar Dinu tiekos sacensību vietā. Izņemam numuriņus un līdz kartes izsniegšanai maksimāli sagatavojam savu ekipējumu, lai pēc iespējas vairāk laika varētu veltīt distances plānošanai.

Karte dabūta. Plānošanu uzsākt grūti, jo pieredze ir minimāla. Cenšamies ņemt tos punktus, kuri vieglāk sasniedzami un izskatās sausāki.

Nedaudz rēķināšana: attālumi starp punktiem pa taisno un pa aptuvenajiem apkārtceļiem; vidējais ātrums uz 1 kilometru; kur mums vajadzētu atrasties ap 7 vakarā; cikos vajadzētu ierasties nometnē, lai paēstu apsolīto soļanku un atpūstos. Distanci pēc atpūtas plānojam īsāku, ar iespēju pamainīt maršrutu atkarībā no pašsajūtas, laika apstākļiem un kontrollaika beigām.

Sacensības

Dalībnieki sapulcējušies starta aplokā un ieņēmuši to virzienu, kurā atrodas viņu pirmais kontrolpunkts (KP). Nekādu starta šāvienu nedzirdēju. Vienkārši – dalībnieki sāka kustēties. Kāds ātrāk, kāds lēnāk, kāds skrēja. Zinot, ka priekšā vēl 24 stundas, sapratām, ka jātaupa spēki.

Mani, kā asfalta skrējēju, garie ceļa gabali nebiedēja. Vairāk baidījos no bezceļiem un Raunas neskartajiem mežiem. Jau pirmā taciņa, kas nogriezās no ceļa samazināja manu pārvietošanās ātrumu. Izcirtumi, celmi, kritušie koki, zaru čupas, nātres manā augumā… Dina itin veikli ar to visu galā, bet es, baidoties gūt traumas, mazliet bremzēju. Centos neatpalikt.

Tieši KP atrašanās vietu parasti noteica Dina. Viņai tik ātri tas izdevās! Paskatās kartē, paskatās uz apvidu un – rokā ir! Es arī skatījos kartē, tad apkārt, it kā kaut ko sapratu, bet daudz lēnāk (pieredzes vēl trūkst).

Mēģinājām skriet. Nesanāca. Neskrējās. Mazliet no kalna, bet tas arī viss. Pēcpusdienā sāka sāpēt galva (laikam no negulētās nakts) un pāris stundas tā arī nosāpēja. Sajūtas mazliet sirreālas: saule, sutīgs, bet ne karsts, kalnainie lauku ceļi, pamestas ēkas, drupas – tur taču kādreiz dzīvojuši cilvēki. Lauki – nopļauti, apsēti, aizauguši. Purvi, ūdenī nomiruši koki, bebru aizsprosti, kaut kur purvos dzirdamas dzērves, naktī griež grieze, pļavā atspīd nezināma dzīvnieka acu pāris. Skaisti skati. Īsta bauda dvēselei. Īpaši jau tā brūkleņu plantācija. Un tas viss – tikai 24 stundās!

Bet nu par galveno. Tā mēs gājām vienu KP ņemdamas pēc otra. Viss kā kartē iezīmēts. Līdz vakaram kājas man vēl bija sausas, bet te no viena skaistā KP ejot prom, netiekam grāvim pāri pa sauso. Skatāmies – vēl 2 komandas brien pāri. Nu un mēs arī. Bija tur viena igauņu komanda – tēvs ar 13 gadīgu meitu. Mums sakrita vairāku KP secība. Viņš mums pat roku pasniedza, lai no grāvja vieglāk izkļūt. Dikti jau pieklājīgs un meitene baigas malacis, neskatoties, ka viņai kājā lapsene iedzēla. Braši turējās.

Ar slapjajām kājām tad arī sākas pats interesantākais. Āda čokurojas, kaut kur veidojas tulznas, pēdas sāk sāpēt – tiesa gan, ap pusnakti, kad dodamies jau nometnes virzienā. Tādā riktīgā tumsā paņemam 2 KP. Pa meža ceļu iet bailīgi. Sabiedēja organizatori riska dokumentā ar visādiem dzīvniekiem:)

Beidzot esam nometnē. Kārotās soļankas vietā mums iešķiebj frikadeļu zupu un tiekam arī pie makaroniem ar kotleti. Pēc labas ēšanas nolemjam 1,5 stundas atpūsties, pagulēt. Atrasties guļus stāvoklī ir ļoti patīkami, lai arī nekāda aizmigšana nesanāk, tomēr kājas ir atpūtušas, arī prāts skaidrāks. Izejot no nometnes paņemam vēl rīta kafiju – ideāls sākums.

Pēdas tomēr jūtīgas un, pēc pāris KP paņemšanas pa rīta rasu, sāk sāpēt. Pēc kāpiena Tanīsa pilskalnā un Raunas pilsdrupās jau sāp kājas visā garumā – gandrīz līdz viduklim. Pavisam citi muskuļi, ne tie kas pēc skriešanas. Jau parādās klibošanas pazīmes. Pēda zemei tuvojas saudzīgāk. Tomēr varonīgi turamies pie sava plāna. Tiesa gan – ar citiem ātrumiem.

Kādā ceļa posmā mūsu priekšā stāv milzīgs suns. Nezinot, kāda būs reakcija tuvojoties, mēģinām viņu uzrunāt. Izrādās vārdi nav tālu jāmeklē. Pietiek vienkārši pateikt “sunīt, ej mājās” un viņš, galvu nodūris, asti nolaidis pagriežas uz māju pusi, lai pēc pāris metriem apstātos, atskatītos un sagaidītu vēl vienu uzaicinājumu iet mājās. Tā mēs uzzinājām, kur viņš dzīvo :)

Atkal paņemti KP, pamainām maršrutu, laiks atļauj aiziet pēc viena tālāka punkta un paņemt 2 tuvākos. Vēl stunda līdz finišam. Secinām, ka varētu paņemt vēl vienu KP, bet atpakaļ būtu jāskrien – un to mēs noteikti nevēlējāmies darīt. Tāpēc finišējām stundu agrāk.

Pēcvārds

Labs darbs, kas padarīts. Otrās dienas rītā secināju, ka pirms 24 stundu sacensībām ir jāgatavojas, jāatpūšas un, pirms tādās piedalīties vēlreiz, nopietni padomātu (tagad – nedēļu pēc – nedomājot teiktu JĀ).

Dīvaini, mēs rogainisti, mokām sevi un pēc tam (bez maz vai) lielāmies, kuram lielākas tulznas, vai kurš klibāks.

Bija mums kļūdas. Tās ņemsim vērā piedaloties nākamajās sacensībās. Pieredze jākrāj!

Sekas: Nu sanāca, ka gandrīz nedēļu nebija iespējas kārtīgi izgulēties (tikai 4-5 stundas naktī). Līdz beidzot man bija iespēja gulēt 6 stundas. Pamošanās noritēja 3 etapos un sekojošos spriedelējumos:

1.Rīts, ārā līst, lietusmētelis palika mājās, sacensības, KP jāmeklē….bet es taču esmu mājās!

2.Darbs! Autoskola 9.00 vai 14.45? Kas par dienu?… Piektdiena – tad 14,45

3.Pasūtījumi! Kas, kam šodien jāatdod, kas steidzīgs? …Nav steidzamu pasūtījumu?

Vēl stundu varu pagulēt :)

Ļoti, ļoti jauks pasākums. Rogainings man noteikti patīk labāk kā vienkārši orientēšanās. Vajag tikai trenēties:)

Aivars703. Komanda “Klejotāji”.

Šis bija mans sešpadsmitais Rogains. Tiesa tikai otrais diennakts garumā. Komanda Klejotāji. Pārinieks – Sandis ar kuru pievarēti veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi kopā jau 12 pasākumi. Par pieredzes trūkumu sūdzēties nevaram. Uz savas ādas (tiešā nozīmē) esam izbaudījuši daudzas lietas ko un kad NEVAJAG darīt Rogainā. Izdomāt maču stratēģiju laiks bija atliku likām – par piedalīšanos bija izlemts jau 9 mēnešus iepriekš. Tiek nolemts nakts melnumā (ap vieniem, diviem) atgriezties nometnē un atpūsties. Otro piegājienu sākt ap četriem no rīta ar svaigiem spēkiem un krietni vieglāku mugursomu  – atkrīt lukturis, siltais krekls, mazāk želejas.

Pirms sacensībām es ar Vizbulīti vēl Siguldā veicu Pilsonisko pienākumu (Sandis nepiedalās, jo izrādās ka atrast mājās pasi ir daudz grūtāk nekā kontrolpunktus). Pusdeviņos no rīta esam sacensību centrā. Tiek veiktas standartprocedūras – uzcelt telti, sakrāmēt drēbju otro kārtu ko vilkt nākošā rītā, uzpildīt ūdenssistēmas, sagatavot otru mugursomu (to gan neizmantoju), nolīmēt kājas, sasmērēt paduses un cirkšņus, nopūsties ar pretmošķu aerosolu. Pa starpām šīm darbībām tiek kaut kas apēsts, ko izdodas nočiept no Dinas un Vizbulītes. Savas brokastis esmu aizmirsis mājās. Sandim prasīt neuzdrīkstos – zinu – kodīs pretī. Pusdesmitos saņemam kartes. Sākas nopietns pusotru stundu darbs – trases plānošana. Uzreiz ir skaidrs, ka trases augšu virs šosejas atstāsim rīta cēlienam. To daļu nemaz neplānojam. Pēc sajūtām un iespējām saplānosim no rīta dzerot kafiju nometnē. Atliek tikai uzzīmēt maršrutu 42 – 46 kilometru garumā jeb 120 – 130 cm uz kartes (pa gaisa līniju) ar maksimāli daudz punktiem. Domāts kontrolpunktu (KP) vērtību summu (KP vērtību norāda pirmais cipars, izņemot KP 100 – tā vērtība ir 10). Mūsu stratēģija. Pēc iespējas ilgāk nelīst purvos (kartē zili svītroti laukumi) un aizaugušos izcirtumos (zaļi svītrojumi uz dzeltena fona) kā arī meža bezceļu apgabalos (balts vai zaļi svītroti laukumi). Jācenšas turēties pļavu un atklātu vietu rajonā (kartē dzelteni laukumi). Maksimāli jāizmanto ceļu un taciņu tīkls. Kartes apakšējais labais stūris ir kā radīts smukai pastaigai. Tagad tik atliek sakārtot vēlamos punktus kaut kādā sakarīgā secībā un uzmērīt distanci. Ik pa laikam padiskutējam par smuko  aplīti (no punktu viedokļa) kartes apakšā pa vidu 91-48-93-78-90-85. Tomēr to plānā neietveram, jo nomaldīties un brist pa purviem n-tās stundas neatsver teorētiski savāktie vērtīgie punkti. Tur var vairāk zaudēt nekā iegūt. Šā paša iemesla dēļ tiek izmests KP99 (kas izrādījās ļoti pareizs lēmums, jo daudzas komandas pa purviem bradāja lieku pusstundu vai vairāk meklējot šo punktu). Iezīmējam izvēlēto ceļu 24-50-35-100-97-62-45-61-77-32-84-44-57-94-70-89-93-80. Pēc ieplānotā KP80 nevaram atrast labu risinājumu mājupceļam tāpēc uzskicējam 80-33-74-72-65. Tālāk nezīmējam jo ir divi varianti, vai nu paņemt 40-34-nometne vai pa taisno uz nometni. Beigu posms mums abiem nepatīk, bet neredzam citu risinājumu. Pašpikoju no Dinas un Vizbulītes. Viņu izvēlē mums neder. Līdz startam gandrīz vēl stunda. Veicam pēdējos priekšdarbus – ar Dinas gādību Finalgons tiek ierīvēts mugurā, lai arī pēc 10 stundām varētu pieliekties un izlīst caur džungļiem. Dodamies uz starta aizgaldu, kur izlaižos guļus zālītē. Lielākā daļa dalībnieku ir atlaidušies un vēl pirms starta mēģina pēc iespējas vairāk atpūtināt kājas.

Starts. Tauta izklīst vairākos virzienos. Tikai retais metas skriet. Mūsu virzienā dodas paliels pūlis. Nemēģinu pat skatīties kartē – pirmos KP varēs paņemt barā. Pie pirmā – KP24 izveidojas paliela drūzma. Tas atrodas stāvā nogāzē, apkārt daudz sakritušu koku. Atzīmējamies un dodamies uz nākamo punktu. Nu jau pūlis ir izretojies. Daļa ir aizgājusi uz rietumiem pēc KP55. Garo gājienu pāri pļavai veicam pa ātrāko sportistu iemītu taku. Nepļautā zāle dažbrīd sniedzas līdz padusēm. Saprotu, ka arī pa pļavām, kur nav pļauts un nav iemītas takas, nekāda ātrā pārvietošanās nebūs. Grāvja krustojumā nopīkstinām nākamo KP50. Tagad uzmanīgi pārlienam grāvi un pa pienākošā grāvja austrumu pusi laužamies uz bebru dambi, lai šķērsotu pienākošo grāvi (melna svītriņa zem KP50). Dzirdami plunkšķi un lūztoši zari – kādam nav paveicies – kājas slapjas. Pa riktīgu, drusku mitru džungli tiekam uz meža takas. Pagaidām viss veiksmīgi – kājas praktiski sausas. Tālāk taka pāriet ceļā – murgā. Pa šo ceļu pēdējo reizi braukts kādus 5 gadus atpakaļ. Traktora vai baļķvedēja rises, dažviet 80 cm dziļas, pielijušas ar ūdeni. Tas vis pamatīgi aizaudzis ar bērziņiem un kārkliem. Ceļš noklāts ar koku zariem krustu šķērsu. Pa džungli iet vieglāk nekā pa šādu ceļu (vismaz ātrāk noteikti). Pie sevis lūdzos lai šādu ceļu turpmāk būtu pēc iespējas mazāk. Ceļš beidzas veca izcirtuma vidū. Mūsu grupiņa, kādas 5 komandas, kāpelējot pa izcirtumā atstātiem zariem meklē nākamo taku. Taka tiek atrasta un pa to tiek uzkāpts kalnā pēc KP35. Pirmā stunda pagājusi – 10 centimetri (3.5km) noieti – viss iet pēc plāna. Nākamais, KP100, paņemas ļoti viegli. Vienīgais, augstu jākāpj, jo tas atrodas apvidus augstākajā vietā – Slapjuma kalna galā. Tiem, kas šo punktu ņēma no austrumiem vai ziemeļaustrumiem, dikti nepaveicās. Ieskats – http://erc2011.okzk.lv/index.php?subaction=šowfull&id=1309800441&arčive=&start_from=&ucat=33 Pēc KP100 satiekam kolorītu jauniešu komandu no Krievijas. Meitene startē sniegbaltās plandošās treniņbiksēs. Tādas tās bija startā. Tagad viena kāja pilnībā ir dubļu krāsā. Satikām šo komandu arī vēlāk, ap saulrietu. Daži gaiši pleķīši liecināja, ka bikses ir gaišā krāsā. Pēc KP100 nākamā stunda ir tikai iešanas vaina (dažbrīd kādus gabaliņus lēni paskrienam pa ceļu) – taka, ceļš, taka KP97, atpakaļ uz ceļu un pa to līdz mājām pie KP62. Pie mājas ir nolikti lieli buduļi ar ūdeni – dzirdināšanas punkts. Mēs tikai padzeramies vēso ūdeni, noskalojam seju un dodamies tālāk pa pļavu. Pirmā pauze ieplānota 6.stundā. Priekšā redzama tik viena komanda un tā pati no KP62 dodas uz ziemeļiem. Mēs dziļā vientulībā pinoties dadžos un citās piņķerīgas puķēs mēģinam izlauzties uz ceļu austrumos. Paejot pa ceļu tiek sasniegta arī pamatīga mūra celtne, precīzāk sakot, pāris sienas kas no tās ir palicis. Drupu aizmugurē ir kārotais KP45. Pie kontrolpunkta nez no kurienes sarodas vēl vairākas komandas – visi igauņi. 3 stundas, 30cm (10.5km) – viss iet pēc optimālā plāna. Tā kā praktiski visu laiku ejam, neskrienam, nogurums nemaz nav jūtams. Kājas pilnīgi sausas. Tas mitrums kas bija ticis iekšā brienot pa ūdeņainiem brikšņiem no čības ir izspiests (ļoti laba SALAMON 3D ULTRA īpašība) uz zeķes atkal ir sausas. Tuvojoties apdzīvotai vietai lauki paliek arvien sakoptāki. Parādās kaut kādas civilizācijas pazīmes. Pārejot lauku (par laimi nopļautu) pirms KP61, dodamies purviņā lai paņemtu šo punktu. Mums par laimi, izdodas izlavierēt pa ciņiem un koku saknēm un gandrīz ar sausām kājām paņemt KP61 un tikt atpakaļ uz lauka. Apejot govju baru izejam uz ceļa un dodamies līdz sānceļiņam uz KP77. Mazais – 6mm baltais gabaliņš no ceļa līdz grāvja sākumam nav nekāds pastaigu mežs – tas ir kaut kas līdzīgs džungļiem, kur cilvēki sev ceļu izlauž sparīgi vicinoties ar mačetēm. Mums mačetes nav – vienā rokā kompass, otrā karte. Rokas vicinam, lai aiztrenktu rijīgos asinssūcējus. Ar piepūli tomēr tiekam līdz pļaviņai un pēc brīža mūsu krājumā ir arī KP77. Grāvis pie KP ir gandrīz sauss – sīka urdziņa (ļoti būtiska lieta turpmāk). Ejot pa pļavu uz dienvidrietumiem nonākam pie grāvja (no KP uz leju pa kreisi). Tuvumā ir pastrādājis velna iemiesojums BEBRS. Mazais grāvītis ir pārvērties par 3 metri platu grāvi. Esam spiesti atgriezties atpakaļ pie KP, pārkāpt grāvi un grāvim pa otru pusi lauzties ārā uz ceļa. Tālāk nolemjam riskēt un pļavu šķērsot pa diagonāli (priekšā jāšķērso vismaz 2 grāvji). Pļava (lielākā daļa) ir nopļauta un tālumā smuki redzams pagura gals ar birztalu, kur atrodas mūsu nākamais mērķis KP32. Pa 75% viss izdodas veiksmīgi – tiek samērcēta Sanda viena kāja. Izmetot nelielu loku pa aizaugušo birztalu – iznāk gandrīz viņu apiet, tiek atrasts arī KP32. Pusceļā uz nākamo punktu mūs noķer lietus. Lai neliedētos, stāvam zem ozola. Diemžēl pēc 2 minūtēm lietus (nopilināja pāris piles) ir beidzies un nav nekāda iemesla neiet. Turpinam ceļu uz KP84. Kartē pāri grāvim uzzīmēta laipa vai bebru dambis. Sākumā grāvis ir gandrīz sauss, tikai tā gultne izskatās dubļaina. Iesaku iet gar grāvi uz priekšu līdz laipai, jo grāvja dibens var izrādīties viltīgs –  zampa, kur kāja iestieg līdz celim. Neuzmanīgi ejot kāja ieslīd bebra vai cita lopa izraktajā bedrē un es ne tikai nokrītu vēkšpēdus, bet arī samērcēju kāju. Grāvja galā protams nekādas pārejas nav – tikai jau riktīgi plats un dziļš grāvis. Ejam atpakaļ un forsējam grāvi šaurākā vietā (veiksmīgi, ar sausām kājām) un pāri pļavai paņemam KP84. Atpakaļ nākot saīsinot ceļu šķērsojam zirgu aploku. Zirgi ir tālākajā galā. Esmu teorētiski izrēķinājis, ja viņi gribēs mani noķert, es spēšu aizskriet līdz aploka malai. Zirgiem mēs neliekamies interesanti. Atlicis pēdējais KP pirms atpūtas pauzes. KP44 tiek veiksmīgi atzīmēts un steigšus uz priekšu līdz dzirdināšanas punktam. Šoreiz tā ir aka. Momentā tiek norautas čības, noņemta mugursoma un 20minūšu lielā pauze var sākties. Apēdu visu līdzpaņemto vistas gaļu (maizi nelietoju, jo tā prasa daudz uzdzert ūdeni). Izdzeru visu atlikušo elektrolītu dzērienu no sistēmas. Apskatu kājas – viena maza tulzna sāk veidoties zem īkšķa. Noteipoju to riktīgi un profilaksei uzlieku vēl pāris plāksterus uz papēžiem. Sandis nolemj mainīt zeķes. Turpmākās 7 stundas Sandim rokās ir ne tikai kompass un karte, bet arī slapjas zeķes, ko vicinot viņš žāvē. Papļāpājam ar komandām kas arī atpūšas pēc piecarpus stundu gājiena.  Pašlaik viss notiek pēc vislabākā scenārija. Mēs pat drusku apsteidzam grafiku. Tik jauki ir gulēt zālītē ka nemanot paiet 25 minūtes. Ūdenssistēma uzpildīta, kuņģis arī piebāzts pilns un pa virsu uzliets vismaz litrs ūdens. Atpūtušies, mazliet klunkštoši lēnām dodamies tālāk. Kādu pusstundu iesim ļoti mierīgi, lai kuņģis pamazām tiek galā ar nenormālo kaloriju daudzumu kas jāapstrādā. Pusceļā uz KP57 pretīm nāk pazīstama komanda – VSK Noskrien. Lai izskatītos zolīdāk – mēs pat paskrienam pretī Dinai un Vizbulītei. Pārmijam pāris vārdus un dodamies tālāk ceļā. Jau pa gabalu saskatāms koks kalna galā pie kura ir KP57. Tālāk ejot 800 metrus atpakaļ pa pļavu apliecot purvaino mežu dodamies uz KP94. Ceļš ļoti nosacīts – pāris reizes braukusi mašīna pa nopļautu lauku.  Izlaužoties cauri nelielam mežam, nonākam atkal pļavā. Kartē iezīmētā ceļa vietā ir veseli trīs (viens par otru sliktāki) ceļi. Paņemam virzienu un veiksmīgi ieejot mežiņā tiekam pie grāvja, kur arī satiekam KP94. Plānojot tālāk distanci mēs jau nometnē nospriedām, ka grāvi, ja nevarēs šķērsot sausām kājām – neforsēsim – iesim apkārt uz dienvidiem līdz ceļam un tad pa ceļu. Paejot drusku uz ziemeļiem no punkta ieraugam improvizētu laipu pāri iespaidīgam grāvim. Jebkuras ķīniešu stalažas ir daudz stabilākas par šo tiltiņa konstrukciju. Tas viss ļogās un koks, kas piesists un pie kura varētu pieturēties, iet nevis paralēli laipai, bet šķērsām un ir pienaglots tikai vienā pusē. Lai kā būvētājs ir gribējis, lai visi iet gribētāji iekrīt šajās lamatās (nokrīt ūdenī grāvja vidū), mēs tomēr veiksmīgi tiekam pāri šai konstrukcijai. Tālāk jau vienkārši – izlauzties caur mazu mežiņu, tad caur saaugušiem kārkliem un esam klajā, no kokiem tīrā kalna pakājē.  Pāri kalnam uz ceļa, nogriežot stūri pāri pļavai gar mājām uz nākamā ceļa, kalna augšā koku pudurī tiek piefiksēts KP70. Kāpjot no kalna lejā tiek papozēts fotogrāfam. Padzeramies no kannām ūdeni – ceļa malā ir dzirdināšanas punkts. Paejot pa ceļu uz ziemeļiem satiekam vīru kas rupjiem vārdiem mēģina govju baru pārdzīt uz citu ēdamlauku pāri ceļam. Mums jātiek pa ceļu uz priekšu. Saimnieks neapdomīgi saka ka varam nebīties un iet pa ceļu uz priekšu. Diemžēl tajā brīdī, kad mēs gājām garām ragainajām, tās tā sabijās, ka skaļi maurodamas atkal izklīda pa lauku nepareizajā ceļa pusē. Vēl ilgi varēja dzirdēt kā vīrs bļauj vākdams kopā savus lopiņus. Tālāk ejot pa ceļiem, takām un tīru izcirtumu nekas interesants nenotiek, līdz mēs nonākam pie mājām, kas ir blakus KP89. Paskaidrojums – olīvzaļā krāsa nozīmē apdzīvota teritorija – pagalms, dārzs. Tā arī bija, ceļš ieveda viensētā. Kreisajā pusē  ir dzīvojamā māja, labajā pusē kūts, šķūnis un drusku tālāk vircas bedre. Mums jātiek tieši uz priekšu. Priekšā aploks, pie kura ieejas sadrūzmējušās govis. Lielas. Ragainas. Sandis iesaka lēnām iet caur aploku gar govīm. Es nejūtu sevī nekādu vēlmi tēlot varonīgo kovboju. Pa taisno es šeit neiešu. Sandim nekas neatliek kā piekāpties, jo ja arī viņš tiks cauri, tāpat būs jāmeklē mani, lai turpinātu ceļu. Tā mēs pa aplinkus ceļiem, caur tukšākiem aplokiem (tur bija tikai pāris jaunās govis) tikām cauri. Tālāk vienkārši – uzkāpjam kalnā un gar izžuvušu grāvi sasniedzam KP89. Astoņas stundas un pa taisno noiets 24km (kartes 69 cm). Jau kādu laiku iepriekš esam nolēmuši neiet pa taisno no 89 uz 92, bet ar līkumu ejot pa ceļu paņemt KP37. Satiekam latviešu puišu komandu, kas kā nākamo ir izvēlējusies KP92. Sakam, ka iesim apkārt un jokojot norunājam randiņu pie KP92. Ja KP37 paņemas ļoti viegli (tornis bij redzams gandrīz kilometru iepriekš), tad KP92 tik viegli nedevās. Aizaugušas pļavas, krūmu puduri un viegli saburzītais reljefs mēģināja mūs novest neceļos. Tomēr vienā krūmu aizaugušā pļavas stūrī tiek pamanītas kādreiz varenas mājas drupas. Turpat arī KP92. Tālāk seko viens no bīstamākajiem (no orientēšanās viedokļa) trases posmiem. Mums jāaiziet pa aizaugušiem laukiem uz rietumiem līdz purva sākumam, tad ejot uz ziemeļiem jāšķērso grāvis un caur brikšņiem jātrāpa uz pļavas mazo apendiksu. Tas mums izdodas labi – netrāpām gluži uz pļavas sākumu, bet līkumiņš ir neliels un kājas nav īpaši samirkušas (tiesa vairs nav sausas). Tālāk izejam uz ceļa pie mājām un pa ceļu virzamies uz KP80. Palēnām sāk piezagties nogurums. Nogurums nenāk viens. Samazinās koncentrēšanās spējas, kas palēnām pāriet pilnīgā nespējā saprātīgi spriest par situāciju sev apkārt. Sākas KĻŪDU laiks. KP80 ir pēdējais ko līdz rīta cēlienam paņemam bez kļūdām. Kaut līdz nākamam, KP33 pa taisno ir tikai 5cm(1.75km), reālais gabals pa ceļu metot lielu līkumu ir krietni lielāks. Ejot pa ceļu īpaši nesekojam savai atrašanās vietai. Gan jau nonāksim pie asā līkuma un tad piesiesimies kartei. Dabā aso līkumu ir vairāk, arī noietā attāluma izjūta palielinoties nogurumam ir notrulinājusies. Gandrīz aizejam šķērsām nogriežoties pa baļķvedēju ceļu krietni pa agru (šis ceļš nav kartē). Mūsu plāns – pa ceļu nonākt tieši rietumos no punkta un tad pa pļavām gar grāvi tikt līdz punktam (jāšķērso tikai viens maziņš purviņš ar grāvi pa vidu) izgāžas. Mēs palaižam garām pļavu – to no ceļa sedz krūmi. Aizejam līdz ceļu krustpunktam un tad pa ceļu līdz pļavai KP ziemeļrietumos. Sākam brist pa pļavu, bet pēc kādiem 30 metriem izdomājam ka esam pa ātru iegājuši un dodamies atpakaļ uz ceļa. Kad priekšā ieraugam mājas, saprotam, ka esam aizvilkuši pa tālu un nekas cits neatliek kā no krustojuma pa ceļu doties uz dienvidiem pēc nelaimīga KP33. Esam punktu paņēmuši pa visgarāko iespējamo ceļu tam patērējot gandrīz stundu. Uz ceļa mums pretī no KP nāk Inga un MRX. Izskatās ļoti mundri un apmierināti. Par Ingas izteikto frāzi – mēs tā mierīgi – es vēl ilgi domāju, ko gan tā nozīmē. Strauji sāk satumst. Arī galvā. Ja fiziski viss ir kārtībā, tad domāšana vairs tik raiti nevedas. Arī mitrās kājas lēnām sāk čokuroties. Atzīmējamies, un laižu lai Sandis iet pa ceļu atpakaļ, kamēr es pārvilkšu beidzot svaigas, sausas zeķes un sagatavošos naktij – izpakošu lukturi. 700 metrus noskrienu. Bauda skriet ar svaigām mīkstām zeķēm. Tālāk dodamies tieši uz ziemeļiem līdz lielajam grants ceļam. Krustojumu sasniedzam jau krietnā tumsā. Sandi palaižu pa priekšu un pats riktēju lukturi uz galvas. Nekādi neizdodas saslēgt luktura vadus ar aķīti. Lukturis negrib degt ne lūdzams. Nu jau ir pilnīgi tumšs. Beigās atmetu visam ar roku un skrienu pakaļ Sandim, kas jau aizgājis krietni tālu. Sanda luktura gaismā beidzot redzu savas nelaimes cēloni – nolocījusies viena kontakta kājiņa. Atlokam, saspraužam un ieslēdzam. STRĀDĀ. Nu varam droši doties tumsā. Galvenais nepalaist garām kreisajā pusē stigu. Vairākas reizes liekas ka stiga ir sasniegta, bet paspīdinot no dažādiem leņķiem gaismu secinām, ka vēl jāpaiet uz priekšu. Un tad jau starp koku galotnēm iezīmējas tumša debess strēle. Stiga ir sasniegta. Paejot pārdesmit metri uz priekšu ceļa labajā pusē tiek sazīmēta taciņa, kas mūs izved klajā kalnā. Tālāk stingri jāturas pie virziena – no kalna augšas tieši uz dienvidiem. Viegli tiekam pāri grāvim, palaužamies pa džūksni, pārejam mazu pacēlumu un sākam meklēt KP74. Spīdinam uz visām pusēm ar cerību ieraudzīt KP atspīdumu (kontrolpunktiem ir klāt mazi atstarotāji). Mežs ir diezgan aizaudzis, egļu sausie zari ne tikai slāpē gaismu, bet nepatīkami ķeras drēbēs un luktura vadā. Pēc desmit minūšu meklēšanas pieņemam lēmumu doties atpakaļ līdz grāvim, piesieties pie pļavas un iet mežā vēlreiz. Atkal nekā. Pēc kāda laika paeju krietni vairāk uz dienvidiem lai pēc tam mēģinātu tikt pie grāvja no sāna. Beidzot. Priekšā nozibsnī gaismiņa. Izrādās, mēs esam punktu meklējuši neaizejot līdz viņam kādus 100metrus. Meklēšana mums paņēmusi vismaz 20 minūtes. Man ir nelabas aizdomas, ka šī nav vienīgā kļūda. Tā arī notiek. Nolemjam neņemt KP72, bet uzreiz doties uz KP65. No sākuma viss iet gludi – braši čāpojam pa stigu līdz galam, tālāk drusku  pa taciņu.. Kaut mežs ir aizaudzis, iet ir viegli, jo šeit ir gājušas daudzas komandas un ir iemītas takas. Esam nonākuši punkta rajonā, bet no kalna, kam vajadzētu būt priekšā nav ne vēsts. Tikai liels purvains apgabals. Izteiktu taku arī vairs nav. Laikam esam aizgājuši krietni vairāk uz rietumiem. Apmetam mazus lokus pa apvidu un nolemjam atgriezties uz lielās takas pie kalna. Pēc brīža pretīm nāk igauņu komanda un apgaismo mūs. Izrādās, mēs esam kļūdījušies jau pašā ceļa sākumā – īstenībā taciņa no stigas atdalās krietni pirms kalna un tas ko mēs uztvērām par briksni, tas kartē atzīmēts balts  – parasts mežs. Ar igauņu palīdzību mēs ātri nonākam kontrolpunkta apkārtnē. Tagad tikai pēc leģendas, kalna malā jāatrod koks kur piekārts KP. Grūti mežainā apkārtnē, kur ir vairāki neizteikti pauguri, atrast īsto koku. Pēc kāda laiciņa beidzot izdzirdam igauņu prieka izsaucienu un ejot skaņas virzienā veiksmīgi (nosacīti) atzīmējamies KP65. Atkal notērētas liekas 20 minūtes.Tālāk dodamies uz ziemeļiem, veiksmīgi atrodam taku un pēc brīža jau esam iznākuši uz grants ceļa. Mums piebiedrojas vēl viena latviešu komanda. Izlīkumojot pa ceļu nogriežamies pa kreisi un pa aizaugušu ceļu dodamies KP40 meklējumos. Kādreiz pa šo ceļu ir arī kāds braucis – tagad tas ir tā aizaudzis, ka dažbrīd ir tikai viena rise kas atgādina sausu grāvi. Es atslēdzos. Vienkārši ķeroties aiz sakritušiem zariem un ciņiem klumburēju uz priekšu. Ir vēl trīs cilvēki, kas zin kur jāiet – gan jau aizvedīs pareizi. Ceļš sadalās divās mazās paralēlās aizaugušās taciņās. Mēs ejam katrs pa savu taku. Tad abas takas beidzas mazā klajumā it kā pie pauguriņa. Atliek tik noiet kādus 150 metrus uz rietumiem un būs mednieku tornis pie kura atrodas kārotais kontrolpunkts. Blakuskomanda pazūd no mūsu redzesloka. Mēs laužamies pa purvaino mežu. Ne pēc 100, ne 200 metriem nav nekādas paugura vai torņa pazīmes. Man nav ne jausmas kur mēs atrodamies. Pēc minūtēm 15 satiekam komandu kas ir jau paņēmusi punktu. Sandis noskaidro virzienu. Pēc 200 metru iešanas nekas nemainās – mežs ir – punkta nav. Vēl pēc pāris loku uztaisīšanas mēs pēkšņi ieraugam torni, kas vientuļi stāv mazas pļaviņas vidū. Tā arī es ar Sandi vēl līdz šodienai neesmu sapratis kur mēs klīdām veselu pusstundu.  Tālāk pa smuku meža ceļu tiekam līdz šosejai. Pirms šosejas padzeramies no lielajiem bunduļiem ISOSTAR dzērienu (dzirdināšanas punkts). Drusku uz priekšu un pāri ceļam pa iemītu taku dodamies meklēt KP34. Sākas lielākais murgs. Apkārtne ir necaurejama – vai nu blīvi saauguši kārkli vai puskaltušas eglītes. Pa apkārtni ir izbradājušies daudz cilvēki. Pēc n-to loku brišanas pa džungli piedāvāju iet uz nometni. Sandis pierunā vēl pameklēt. Atnāk viena komanda – ielien briksnī – nobļaujas un aizskrien. Izmeklējamies pa to apkārtni. Punkta nav. Atnāk cita komanda arī pameklējas un iet prom. Saka ka punktu nav atradusi. Pēc brīža arī mēs padodamies un dodamies uz nometni lai uztaisītu Lielo pauzi. Vēlāk noskaidrojām, ka punkts bija krietni dziļāk mežā, uz ziemeļiem un tas ko mēs noturējām par grāvi, īstenībā bija pārplūdis purviņš. Drusku pirms trijiem sasniedzam nometni. Plānoto laiku esam pārtērējuši gandrīz par pusotru stundu. Vēlreiz pārliecinājāmies – mēs nemākam naktī orientēties.

Nometnes ēstuvē satiekam Dinu un Vizbulīti. Viņas jau ir atpūtušās un dodas prom punktu medībās. Mēs riktīgi pieēdamies. Es vēl padzeru stipru kafiju un dodamies uz telti kādu laiku pagulēt. Pirms tam uzvelku svaigas drēbes. Pieceļamies drusku pāri pieciem. Sateipojam kājas, uzpildam somās dzeramo un dodamies uz virtuvi brokastīs. Drusku uzēdam, padzeram kafiju. Ēdot izplānojam maršrutu. Ārā ir pamatīga rasa un izskatās ka būs lietus. Šoreiz ir īpaši svarīgi pēc iespējas ilgāk noturēties uz ceļa vai vismaz takas, lai pēc iespējas vēlāk tiktu izmērcētas kājas. Plāns – ar līkumu pa šoseju līdz Raunai 43-29-71-41-31. Tālāk pēc iespējām – 63-56-36-59-54-79-58… vai 63-56-36-81-42… Piedāvāju Sandim no rīta uzskriet. Sandis nepiekrīt – tā mēs ātri ejot pa ceļam paņemot KP43 aizejam līdz KP29. Sāk smidzināt smalks lietutiņš. Tas netraucē, pat palīdz saglabāt mundrumu un turēt straujo tempu. Tālāk nolemjam nogriezt distanci un dodamies gar uzartu lauku uz austrumiem un nonākam uz Raunas ceļa. Pa ceļu nonākam līdz māju pievadceļam. Pagriežamies pa kreisi un dodamies uz māju pusi. No māju pagalma lēnām iznāk divi palieli suņi un lēnā gaitā nāk mums pretī. NEREJ, ASTES NELUNCINA – tātad nikni – kodīs. Sajūtas nepatīkamas. Mums nav kur nogriezties. Sandis iesaka ieiet blakus rudzu laukā un nogaidīt kamēr suņi paiet garām. Galvenais neskatīties viņiem virsū. Suņi ik pa laikam apstājoties un mūs nopētot lēnām pa ceļu paiet garām. Mēs ļoti lēnām un prātīgi iznākam uz ceļa un dodamies tālāk uz māju pusi. Suņi turpina ceļu uz šosejas pusi, bet pa laikam atskatās uz mums. Viņi pat nekautrējas pamīlēties. Suņu dēļ mēs esam zaudējuši vismaz 15 minūtes. Tikuši līdz mājām, dodamies tālāk uz gravas pusi, kur čalo upīte. Upīte ir sadalījusies vairākās straumēs veidojot saliņas – uzreiz neizdodas atrast īsto upes līkumu. Pēc pāris minūtēm KP71 ir atrasts un varam doties atpakaļ uz ceļa. Astoņos no rīta izstaigājām Raunu, apskatot ievērojamākās pilsētas vietas – kalnu un pilsdrupas, pie viena paņemot punktus 41 un 31.Tālāk labs gabals pa ceļu līdz pļavai. Pļavā zāle gara, samirkusi. Pēc brīža kājas slapjas. Iējot no pļavas stūra brišņos – Sandis atslēdzas. Viņam karte vai galva sagriezusies pa 45 grādiem un viņš mēģina mani pierunāt iet neceļos. Saprotu, ka nav vērts izskaidrot situāciju bet turpinu lauzties uz dienvidrietumiem un pēc brīža KP61 veiksmīgi paņemts. Sandis atkal ‘iebrauc’ kartē un dodamies atpakaļ pa pļavu uz lielceļu. KP56 nesādā nekādas grūtības. Daudzas komandas ir iestaigājušas riktīgu ‘ziloņu taku’. Nākamā punnta, KP36 paņemšana arī nav nekākā sarežģīta, vien aizejam drusku pa tālu pa blakus taku. Kļūdas labošana  neaizņem vairāk par 2 minūtēm. Tā kā līdz finišam atlikušas tikai 2 stundas, nolemjam iet pa maršrutu 81-42-58-23-Finišs. Klusībā pie sevis nolemju Sandi pierunāt uz papildus KP22. KP81 nedodas tik viegli kā plānots. Pa ceļam mežs ir riktīgi aizaudzis ar kārkliem. Pēc sajūtām kalnam jau sen vajadzētu būt – bet nav. Vienīgais mierinājums – ir daudz cilvēku pēdu – tādad virziens pareizs. Pēc brīža arī stāvais kalns kura augšā atrodas kārotais kontrolpunkts. Pavadītais laiks distancē liek sevi manīt – vairs ne tik raiti iznāk pārkāpt visas saknes un bedres. Arvien biežāk sāk ķerties kājas. Labi ka tālākais ceļš pārsvarā pa grants ceļu. KP42 ņemam tīri pēc virziena. Dabā ir daudz vairāk kalniņu nekā kartē. Bet tie ir nelieli  – ietilpst vienā augstumlīknē, tāpec uz kartes naparādās. Kad jau sāk iezagties satraukums par pareizu virzienu – ieraugam kontrolpunktu. Atlikusi stunda un piecpadsmit minūtes. Pēc maniem aprēķiniem šādā tempā turpinot varam paņemt arī KP22. Starauji dodamies pakaļ KP58. Šķersojam grants lielceļu. Uzņemu laiku, lai zinātu, cik aizņem ceļs turp līdz KP un atpakaļ. Veiksmīgi pēc takas līkuma izejot caur mežu tiekam uz nākamās takas. Pa taku pāri trim pauguriem un tad jau jābūt labajā pusē punktam. Steidzotis gandrīz aizskrienu pa taku tālāk nekā vajag. Labi ka Sandis piefiksē atrašanās vietu un atsauc atpakaļ. Atzīmējamies kontrolpunktā un steigšus dodamies atpakaļ. Izejot uz grantenieka piedāvāju paskriet un pa ceļam ieiet pēc KP22.  Vēl atlikusi 41 minūte. Sandis nepiekrīt. Godīgi sakot arī mani drusku baida KP22. Tas atrodas izcirtumā, kalnā. Var gadīties visādi brīnumi. Nolemjam KP22 neņemt un dodamies pēc KP23. Drusku sāk berzt vienu papēdi. Nav vērts līmēt – finišs pēc nepilniem 2km. Izmīdītā taka no ceļa līdz KP23 pilnīgi ataisno nosaukumu ‘ziloņu taka’. Daudzās vietās dubļos kājas riktīgi iestieg. Uz pēdas tomēr viena izmirkusī rieva neiztur un ieplīst. Iešana uzreiz kļūst nepatīkamāka. Pēc punkta paņemšanas mierīgi dodamies uz finišu. Pa ceļam pretīm skrien pāris komandas kas vēl cer laikā paņemt KP23. FINIŠS. Pēc tam duša, Alus, riktīgas pusdienas, Alus. Vakarā mājās slēdzot durvis nepatīkami sasitu pirkstu kauliņu. Tā ir lielākā un sāpīgākā trauma. Ar to gribu teikt, ka Traumu var dabūt jebkur – tas ne vienmēr ir atkarīgs no sporta veida bīstamības. Esam savākuši 189 punktus, noiets pa ‘ģaisa līniju’ 61.32km jeb 83.5 reālkilometri, palikušas neizmantotas 8 minūtes. Sacensību protokolā esam gandrīz pa vidu. No 282 komandām esam ierindojušies 148.vietā, 87. savā grupā, 30. Latvijā savā grupā. Mēs tomēr varējām pagūt paņemt to nelaimīgo KP22.  Palēnām ar Sandi sākam kalt plānus par nākamo Eiropas čempi – tas notiks 5.-6. maijā Kauņas apgabalā.

Tehniskā informācija http://erc2011.rogaining.lv/results/teamresult_69.htm

Daudz interesantu bilžu no pasākuma diennakts garumā ir sabildējuši fotogrāfi, kas arī strādāja 24 stundas http://erc2011.rogaining.lv/index.php?galeriju_saraksts&z=7