Par un ap “Meža taku skrējieni”

Foto: Valdis Sviķis

jeb Pašpietiekams intelektuālis VILMĀRS ZEME (V) un smaidīgs apdrošinātājs ROBERTS TREIJS (R), kuri ved mūs mežā

Kas īsti ir «Meža taku skrējieni», kad, kā un kāpēc radās?

V: Biedrība «Meža taku skrējieni» (MTS) radās vienkārša iemesla dēļ – lai taupītu finanšu resursus. Vispirms bija un vēl tagad ir arī SIA «Burģis» (Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca skaidro – tas ir burvis, vārdotājs, pūšļotājs, nevis aplami uzrakstīts ‘bruģis’ vai vienkāršs burtu savirknējums). Katram no tiem sava loma. «Burģis» tika izveidots ar domu organizēt Cēsu Eco Trailu (CET). Biedrības izveidošana bija loģisks nākamais solis. Šādā veidā uzlabojām sadarbību ar pašvaldībām. Veiksmīgāk varam iesaistīties dažādos projektos. Ja domājam par  tālāko attīstību, tad loģiski, ar sacensību organizēšanu vien ir par maz. Jau otro gadu organizējam savu atbalstītāju un interesentu braucienus uz ārvalstu taku skrējieniem. Bijām Polijā, Lietuvā. Arī šogad brauksim. Lielajā talkā biedrība ar savu draugu kopu strādāja Priekuļos, Vaives gravā, kopā ar Priekuļu pašvaldību un Cēsu OC. Šajās jomās darbosimies daudz aktīvāk. Man pašam kļūst garlaicīgi, ja esmu kādu lietu atkodis. Man bija ļoti grūti savākties uz seriāla «Noskrien ziemu» 3. posmu. Nekādas jaunrades, viss skaidrs – kāda trase, kur starts un finišs…

Jauni izaicinājumi veicina attīstību. Varbūt tāpēc neapzināti esam sākuši organizēt savu pirmo rogainingu «Kuiteņa maldonis» (kuitenis ir biezoknis mežā, sevišķi, kur nocirsts vecs mežs, bet maldonis – gadrīz tas pats, kas vadātājs). Lūkosim rudenī rezultātus un tad domāsim tālāk.

R: Viss sakās 2014. gadā, un pie visa vainīgs Vilmārs! Es esmu tikai nosaukuma idejas autors.

Kas bija pats pirmais pasākums? Cik dalībnieku ieradās?

V: Pirmais bija CET pirms gadiem četriem. Dalībnieki – šķiet, virs 200 bija gan.

R: CET 2014. gadā, kurā es palīdzēju 1%.

Kā katrs no jums nonāca šajā «katlā, kas visu laiku vārās»?

V: Es biju vispirms, bet jau uz pirmā CET norises sākumu pievienojās Roberts. Cik atceros, viņš pirmajam CET organizēja uzvarētāju pjedestāla un vēl kaut kādu loriņu izgatavošanu. Jau tad viņš bija ļoti enerģisks. Es pirms tam biju atgriezies no Vācijas, tur sabiju gadus trīs. Tur arī aplipinājos ar skriešanas vīrusu, biju jau šur un tur paskraidījis – Vācijā, Francijā, Luksemburgā. Biju dzirdējis arī par Siguldas kalnu maratonu. Tad arī nolēmu – kāpēc nepamēģināt pašam ko uzrīkot? Pirmais CET man bija vesela universitāte. Sāku no nulles. Nevienu nepazinu, par sponsoriem nemaz nerunājot. Šogad būs jau ceturtais. Nākamgad arī būs. Bet pēc tam? Nevaru atbildēt, nezinu.

R: Visā tajā nonācu pavisam nejauši 2014. gadā, kad uzdūros sludinājumam, kurā Vilmārs meklēja atstarojošus elementus (viņam galvā jau bija skrējiens naktī) – es pieteicos palīdzēt ar domu uzvārīties, nopelnīt uz viņa rēķina. Hmm, nesanāca…

Kad un kā dzimst idejas par jauniem pasākumiem? Nu jau MTS sezona vispār nebeidzas, aptverts viss gads!

V: Katrs pasākums rodas atšķirīgi. Svētku skrējiens «Patriots» radās kaut kā dabiski.Tas sākumā bija plānots kā skrējiens ar draugiem un paziņām Latvijai ļoti nozīmīgā apvidū – Ložmetējkalna un «Mangaļu» māju apkaimē. Kādā saulainā un aukstā ziemas dienā kopā ar Martu un Mārtiņu aizbraucām, tā sacīt, joka pēc uz Ložmetējkalnu. Vēl bija kādi līdzbraucēji. Nekādā gadījumā tas sākumā nebija plānots kā pasākums lielām tautas masām, pat doma tāda nebija. Bet, re, kā viss iegriezās! Seriālu «Noskrien ziemu» Roberts izdomāja. Esot jāskrien arī ziemā. Nu ko, sākām to veidot, un tā pamazām čabinām. Rudens skrējienu «Priekuļu trail» organizēt piedāvāja Cēsu OC vadītāja Rasa Siliņa. Bet tas neradās tukšā vietā. Tam jau bija tradīcijas, mēs bijām tikai to turpinātāji. Laika apdomāt nebija nemaz. Atbilde bija jādot triju dienu laikā, uzreiz pēc 2. CET augustā, bet septembrī jau pasākumam vajadzēja notikt. Apsēdāmies un domājām, ko un kā darīt. Kopēt neko negribējām. Tagad gan to pārsaucām par «Priekuļu taku», lai latviskāk. Domāju, ka šis skrējiens apkārtnes reljefa dēļ perspektīvā būs no «smago» kategorijas. Bet «Zilonis tumsā» radās viena prozaiska iemesla dēļ. Es gribēju noorganizēt mačus – treniņus tiem, kas plāno doties skriet taku skrējienus uz ārzemēm. Tie parasti ir tādi pagari, bieži jāskrien naktī. Lai potenciālie braucēji gūtu pirmo pieredzi skriet mačos tumsā, šādu skrējienu arī uztaisījām. Šogad tam gan nedaudz mainīts nosaukums – «Zilonis Babītē», bet laikam vajadzēja atstāt veco. Tauta jau bija pieradusi.

R: CET, «Zilonis» un «Patriots» bija Vilmāra idejas, kuras es nedaudz palīdzēju uzfrišināt. Savukārt «Noskrien ziemu» ideja radās man. Tajā laika bija populāra «Prāta vētras» dziesma par to, ka gribas apēst ziemu, nu kamdēļ lai nenoskrietu ziemu?

Kāpēc pēkšņi blakus skrējieniem arī rogainings?

V: Pārāk daudz brīva laika, galīgi nav, ko darīt… Ja nopietni, Roberts mani ar šo ideju kādu laiku jau nelika mieru: «Vilmār, taisām rogainingu, nu taisām, Vilmār, rogainingu, taisām!» Kas cits atlika, bija jāpiekāpjas, man mīksta sirds. Pats no šīs idejas nedaudz raustījos viena iemesla dēļ – vai pietiks laika visam iesāktajam. Mēs esam tikai divi, bet gada laikā organizēto pasākumu skaits tuvojas desmit. Nesavtīgi palīdz draugi un ģimenes. Brīvprātīgie palīgi pieslēdzas tikai pasākumos vai īsi pirms tam. Visi minētie sporta pasākumi mums abiem ir uz brīvā laika, ģimenēm un draugiem atņemtā laika rēķina. Es jau pavelkos uz visādām muļķībām… . Pašlaik Sedas rogainings «Kuiteņa maldonis» mani ir ļoti aizrāvis. Kā atbraucu no Sedas, tā burtiski skaitu dienas, kad tikšu tur atpakaļ. Jāpārstaigā lielākā daļa rogaininga teritorijas. Kontrolpunktus vēlos salikt tādās vietās, lai katru no tiem sportisti atcerētos. Nu, vismaz lielāko daļu. Ļoti palīdz vietējie ļaudis pašvaldībā. Katrā ziņā būs ļoti interesants rogainings. Pasakains apvidus – meži, purvi, dīķi, klaji lauki, nešķērsojami grāvji, Sedas pilsēta, sliežu ceļi, kūdras lauki, skatu torņi, veci tilti un šķības laipas… Pašlaik karte par 95% ir gatava.

R: Sanāca piedalīties šāda veida pasākumā un iepatikās, tik ļoti iepatikās, ka pārrunājām, kā mēs to būtu rīkojuši. Tik daudz savstarpēji runājam, ka pēc neilga laika uz papīra jau tika uzrakstītas tik daudzas idejas, priekšlikumi, un Vilmārs līdz ausīm kartēs! Tātad rīkojam, jo pašiem ļoti patīk šāda veida sacensības.

Kā notiek pasākumu vietas izvēle?

V: Kādu brīdi skatījos trasēm vietas tikai pēc viena (!) kritērija – vai tā būs interesanta skrējējiem. To izvēlos pēc savas gaumes un saprašanas. Dažreiz kādu ideju pamet Roberts, tā bija pērnajā «Patriotā».Rezultātā trase bija ļoti laba. Skatos, vai būs labs reljefs, vai būs maksimāli dažādi trases segumi utt. Bet ar retiem izņēmumiem attiecīgā pašvaldība, kurā plānojam sacensības, nav finansiāli bagāta. Tagad jau ir gadījumi, kad pašvaldības pašas piedāvā iespēju attiecīgā pagastā vai novadā organizēt kādu skrējienu. Laikam tiekam novērtēti.

R: Par šo lauciņu atbildīgs ir Vilmārs. Es tik ierosinu, ka, iespējams, būtu forši tur vai tur. Es riktīgi sarežģīju Vilmāram darbu.

Cik reizes nākas būt mežā (purvā utt.), līdz izveidojas redzējums, kur būs trase? Vai to pēc kartēm teorētiski var izplānot, vai arī tas top tikai uz vietas dabā?

V: Par trasēm 100% atbildu es. Īsi sakot, es esmu tas «kretīns», kuru skrējēji lamā brīžos , kad neredz trasei ne malas, ne galu. Šis trašu pētīšanas, plānošanas un vēlāk sagatavošanas posms man patīk vislabāk. Latviski sakot – es «taščījos»! Tad es esmu radošs, varu izpausties. Mežā iešanas reižu skaitu nosaukt nevar. Šī gada «Zilonim» mežā esmu bijis vismaz reizes astoņas plānojot, pētot, lai nav par īsu vai par garu, kur būs «Kultūras kilometrs» utt. Pirms trašu tīrīšanas jāsaņem SIA «Rīgas meži» un a/s «Latvijas valsts meži» atļaujas ar rekomendācijām. Viss darāmo darbu saraksts pirms sacensību starta uz vienas lapaspuses nesaiet. Jāsaskaņo arī ar medību kolektīviem. Gatavojot pirmo «Patriotu», dažas dienas pirms sacensībām uzzinājām, ka «Mangaļu» māju apkārtnē tiek plānotas medības. Tad gan bija situācija, ka nebija nekādas sajēgas, ko darīt, kur skriet un ko raut. Varēja sanākt skrējiens zem lodēm. It kā tematiski jau būtu bijis pareizi. Viss beidzās ar to, ka medību kolektīva vadītājs (krievs pēc tautības) medības atcēla, kolektīva vadītāja ģimene atbrauca uz «Patriotu» un pat piedalījās. Bet vēl jau jāieiet mežā ar trimmeri, zāģi vai zaru šķērēm.

Kartes izmantoju, kur nu bez tām. Pēkšņi esmu uzmeties draugos orientieristiem. Viņiem diedelēju kartes, pārbaudu. Bieži gadās, ka kaut kas nesakrīt vai arī ir izmaiņas dabā – izcirtumi, jauni ceļi, stigas kartē ir, bet dabā pat ieraudzīt nevar… Bet noteikti visu trasi izeju pats, lai man ir priekšstats par to, kas sportistus sagaida. Lai nav stulbi jāatsmaida uz negaidīti uzdotiem jautājumiem. Dažreiz uz mežiem braucam kopā ar Robertu. Viņam jau arī apnīk nīkt pie datora – kā pamatdarbā, tā arī gatavojoties skrējieniem. Vēlas svaigu gaisu paelpot. Pēc idejas jau viņam arī jābūt nedaudz lietas kursā par trasēm, to īpatnībām. Ja nu kāds ko pajautā?

R: Diemžēl, bet man ļoti reti sanāk būt mežā! Esmu pārsvarā pie datora, un tamdēļ man brilles. Pats esmu izplānojis tikai vienu trasi – «Noskrien ziemu» Siguldā. Bez kartēm, vienkārši, jo dzīvoju Siguldā un pa vakariem apvienoju patīkamo (nūjošanu) ar trases meklēšanu.

Ar kuru no visiem jūsu organizētajiem pasākumiem lepojies visvairāk? Kāpēc?

V: Pašam ļoti patika pēdējais «Patriots». Man patika atmosfēra – ugunskurs, lauku virtuve, cilvēku sejas, smaidi. Bijām piestrādājuši, un trase arī bija interesantāka nekā iepriekš, tā vijās gar «Zobenu». Roberta ideja. It kā jau pēdējais CET arī nebija slikts. Bija mīnusi, arī manas vainas dēļ. Brīvprātīgos (ne visus) biju atstājis bez siltām pusdienām… Kopumā arī «Noskrien ziemu» visa sērija nebija slikta.

R: Katram pasākuma ir sava odziņa. Esmu priecīgs un lepns, ka varu būt daļa no visiem pasākumiem, bet lepojos ar seriāla «Noskrien ziemu» izveidi un attīstību.

Kurš skrējiens no pašu organizētajiem sagādājis visvairāk galvassāpju un problēmu? Kas nebija izdevies? Iemesli?

V: Man – pirmie divi CET. Pirmajam CET nebiju pareizi saplānojis savus veicamos darbus. Par daudz uzņēmos. Paldies Cēsu pašvaldības sporta organizatorei Rasai Siliņai! Viņa to visu no malas redzēja un uzņēmās dažas funkcijas. Galu galā jau beigas bija labas. Otrajā CET marķētāja vainas dēļ Uldis Kļaviņš 30 km distancē neuzvarēja Ģediminu. Vēl arvien jūtos vainīgs un atvainojos Uldim. Šim jau vairs tādas otras iespējas nebūs, jo GG (pasaules līmeņa kalnu skrējējs Ģedimins Grinjus) pie mums diezin vai atbrauks. Nevarēsim nopirkt šo prieku… Bet tas ir kā likums, lai kurš ko nav izdarījis, finālā vainīgs ir organizators. Tāpēc sacensību dienā esmu tāds nekāds. Roberts jau apgalvo, ka neesmu runājams, un iet man apkārt ar līkumu. Tik traki jau patiesībā nav, bet tā atbildība, ka esi no sportistiem paņēmis dalības naudu, lielu darbu ieguldījuši brīvprātīgie, pašvaldība ar ielu slēgšanu, policijas ekipāžām, citi sadarbības partneri utt., un tādā situācijā es vienkārši nedrīkstu atļauties kādu neizdarību. Es īstenībā neesmu uzvilcies, bet galva strādā ar tādiem apgriezieniem, ka pašam bail. Tad nevietā izteikts jautājums vai lieks vārds ir kā uguns dzirkstele pie pulvermucas. Šo izjūtu zina tikai tie, kas ir kaut ko organizējuši.  Bet nekad jau nesanāk viss pasākums 100% izdevies. Pēc skrējieniem vienmēr apjautājos finišētājiem par to, kā patika trase, vai bija redzams marķējums un citām lietām. Ja trasē nobrūk marķējums, tad lielākoties sportistiem ir vienalga, cik salda tēja un cik liela ir putras bļoda finišā. Man dalībnieku viedoklis ir ļoti svarīgs. Daudzus es ļoti labi pazīstu, nevaru šos cilvēkus atļauties piekrāpt ar neinteresantu trasi, ar paviršu marķējumu, ar savu un Roberta paveiktā  reputāciju… Letiņi jau ir baigie skopuļi uz labu vārdu teikšanu. Bet, ja kaut kas noiet greizi, tad gan vārdu slūžas vaļā!

R: Visgrūtāk man ir ar CET organizēšanu, jo atbildības līmenis ir visaugstākais, galu galā – starptautisks pasākums! Iemesli – laika un finanšu trūkums. Idejas jau ir, bet diemžēl bieži tās nevar realizēt.

Garākā distance, ko pats esi paveicis? Kad, kur? Kā veicās?

V: Man garākā bija 2014. gadā UTMB. Laikam 168 km kopā sanāca. To noskriet man bija svarīgi. Pēdējos kilometrus no kalna uz leju, uz Šamonī, lēcu polkas solī. Nebija nekāda noguruma, milzīga laimes izjūta. Un bija jau arī, par ko priecāties! Vispirms jau priekš sevis. Visu mūžu esmu slimojis ar astmu, arī tagad zāles vienmēr treniņos vai mačos ir līdzi kabatā. Skolas laikā, līdz pat augstskolas pabeigšanai, biju atbrīvots no sporta nodarbībām. Mācoties Cēsu Meža skolā (tajā pašā, kur CET sportisti nakšņo un ietur maltītes), jau slepus centos vietējos sporta svētkos piedalīties, bet, kad medmāsa ieraudzīja, tad dzinās man pakaļ… Mums skolā bija labs direktors – Egons Bušs. Viņš savukārt centās slimos bērnus iesaistīt sporta nodarbībās, un tad sporta svētkos tēloja aklo, ka neredz mūs sporta laukumā.

Organizatoriem mačos ir jāpiedalās, jāredz, kas notiek pasaulē. Par to es noteikti iestājos. Domāju, ka katrā taku skriešanas sacensību organizētāju komandā ir jābūt kādam, kas kaut ko ir noskrējis. Arī Roberts cenšas iziet kādā trasē. Vēl tāds pagarš gabals, arī pie ultrām pieskaitāms, man bija pirms vairākiem gadiem – «Prāgas simtnieks». Tur bija nedaudz ekstrēmi – starta brīdī 7. decembrī bija -11⁰C. Naktīs (distances garums bija 122 km), pēc orgu teiktā, esot termometra rādītājs noslīdējis līdz pat – 19⁰C. Somās viss ēdamais un dzeramais sasala, viss, kas bija līdzi, tas bija uzvilkts mugurā, un arī no tā nebija jēgas. Kolas bundža grabēja skrienot. Trešā ultra bija aizpērn Zaļā raga salās – 150 kilometri. Tur bija pretēji – ļoti karsts. Ūdens pudeles barošanas punktos bija tieši uz smiltīm zem palmām.

Plānoju jūnija sākumā noskriet savu ceturto ultru – 161 km OH MEU DEUS Portugālē.Tā man pašam sev dzimšanas dienas dāvana. Man pašam ultras sākas no 100 km. Tagad jau pusmaratoni un maratoni tādas vidējās distances vien ir.

Skrienu garos gabalus arī tāpēc, lai skrējēji man nevarētu iebāzt acīs – ā, šis mačus organizē, bet pats neko nevar…  Tāpēc, gribi vai negribi, bet ir jākustas. Īstenībā jau nekāds «krutais» ultramaratonists neesmu. Labi, ja tieku līdz finišam. Citreiz esmu arī izstājies.

R: Neoficiālā ir CET trases aplūkošana un ierakstīšana 48 km garumā, bet oficiāli garākā distance ir pieveikta Polijā 20.05.2017., kad sasniedzu finišu 43+ km distancē pasākumā «Beskidu Cirvis». Par finiša laiku neprasiet, mērķis bija finišēt!

Cik metru lentes marķēšanai vidēji aiziet uz katru pasākumu?

V: Metros nemēru. Nav ienācis prātā. Bet taupīt gan netaupām. Lentes sienam tā, lai no vienas var redzēt nākamo. Labāk vairāk nekā mazāk. Arī virzienu rādāmās bultas lieku tā, lai jau pa gabalu sportisti redz, ka būs līkums un uz kuru pusi būs jāskrien. Tas ir ļoti svarīgi līderiem, kas līkumos ierakstās, «nepārslēdzot ātrumus».

R: Tiešām nezinu, par to atbild Vilmārs. Es esmu atbildīgs par citām lietām, zinu cik numuru, ēdienu, dzērienu, apbalvojumu u.c. lietas pasūtīt.

Kurš izvēlas barošanas punktu ēdienkarti?

V: Sākumā ēdienkartē likām visu ko pēc manas ārzemju startos iegūtās pieredzes. Reiz Francijā skrējienā Trail du Petite Ballon bija vismaz 7 veidu sieri, tikpat daudz salami desas, baltā un melnā šokolāde, mazi un lieli banāni, citrusaugļi, brūnais un baltais cukurs… Vispirms apstulbu, to visu ieraugot. Barošanas punktos skopoties nedrīkst! Obligāti ir augļi, rupjmaize, dažādu veidu cepumi, salami desa, rafinētais cukurs, čipsi, žāvēti augļi, dzērienos liekam tēju, kolu, ūdeni, kādu sporta dzērienu. Ziemā buljons. Nekas īpašs, kā pie cilvēkiem. Ja es dažreiz ierosinu ko samazināt, tad Roberts ir tas, kurš saka – nevajag žņaugties, jo, ietaupot kādus pārdesmit eiro, bagāti nekļūsim, tāpēc sortiments ir un paliek daudzveidīgs. Pie tā izvēles strādājam abi.

R: Mums MTS ir jau izveidojusies savs noteikts standarts, ko dalībniekiem piedāvājam barošanas punktos atkarībā no pasākuma formāta un gadalaika.

Kura skrējiena kura trase pašam patīk visvairāk?

V: Man patika pērnā «Priekuļu traila» trase. Pašam gribējās izskriet. Šogad būs vēl interesantāka. Man jau kā cūkai – jo lielāki dubļi, jo labāk. Ja nopietni, ir grēks neizmantot tās iespējas, ko dod Vaives grava ar tai piegulošajām mazajām graviņām. Latvijas Lielajā talkā sakopām vienu kāpumu. Nebija slikta arī «Noskrien ziemu» Siguldas posma trase. Vienīgi bija ļoti potenciāli traumatiska, t.i., slidena (slidenāks īstenībā bija «Noskrien ziemu» 3. posms Priekuļos!). Tur gan Roberts ļoti labi bija līkumus un kāpumus piemeklējis.

Man ļoti patīk CET trasēs atsevišķi posmi, piemēram, sākot no Rāmniekiem līdz pat Gaujas tiltam. Un tālāk jau arī gar Gauju ir skaisti un interesanti. Šogad CET nebūs grantētais 2 km posms no Kārļiem līdz pagriezienam pie «Saulīšu» mājām uz «Rakšiem» Cēsu virzienā. Ir cits risinājums, un par to ir prieks. Šo variantu ieteica Juris Dzenis.

Pašlaik strādāju pie CET 2018. gada trases. Būs vēl garāka un smagāka, un interesantāka. Tas nav pašmērķis – mērīties ar garumiem. Jātaisa Latvijā maksimāli smagas trases, lai sportistiem, aizbraucot uz ārzemēm, būtu vieglāk. Andris Ronimoiss jau arī pa kalniem neskrien galopa solī palēkdamies, bet cīnās, mēli izbāzis… Nav mums to kalnu, jāizmanto citi dabas resursi.

R: Man patīk Priekuļu mežu apkaime. Tur katru reizi Vilmārs nebeidz pārsteigt ar trases konfigurāciju.

MTS jums abiem ir «brīvā laika izklaides». Kas ir pamatprofesija un ikdienas pamatdarbs?

V: Abi strādājam pamatdarbos. Robertam ir savs uzņēmums, kas visu laiku attīstās un prasa pieskatīšanu, es atkal pa skolu bakstos. Strādāju Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Esmu vecākais pasniedzējs monumentālās grafikas un melnbaltās glezniecības nodaļā, bet, ja nopietni, mācu tur 1. kursam fiziku. Tur aug jaunie dizaineri un mākslinieki. Garlaicīgi nav!  Man ļoti patīk jaunieši, viņu domu gājiens, humors… Mācīties gan retais mācās. Kad mani nokaitina, dzenu uz Rīgas kanālmalu barot pīles. Vismaz kaut kāda jēga. Pats kopā ar jauniešiem jūtos labāk. Patīk arī pasniedzēju kolektīvs.

Liels atspaids pasākumu sagatavošanā un arī norisē ir mana draudzene Aija. Visi teksti sacensību mājas lapās «iet caur viņu». Arī FB garākos sacerējumus viņa caurskata, saliek komatus un garumzīmes. Man ir svarīga latviešu valodas pareiza lietošana. Pietiek jau, ka mežus un grāvjus piedrazojam (arī pats esmu grēkojis, par ko pašlaik kauns). Latviešu valoda uz pasaules mums taču ir tikai viena! No otras puses, ja būsim ko greizu ierakstījuši, mums uzreiz lasītpratēji dos pa ribām. Ir jau bijuši gadījumi…

R: Pēc profesijas esmu atslēdznieks-virpotājs, bet mans maizes darbs ir savs uzņēmums, kuru attīstu, Apdrošināšanas brokeris KOREN. Izveidoju to 2013. gadā, kad atgriezos no Itālijas un biju izpratis šo darbības sfēru.

Citi hobiji bez MTS?

V: Hobiju un interešu man vairāk nekā sunim blusu. Arvien vairāk aizrauj go (sena stratēģiska galda spēle, kas bija pazīstama Ķīnā jau pirms ~4000 gadu). Ļoti intelektuāla spēle. Esmu savācies literatūru, piedalos (gan epizodiski) Rīgas go kluba pasākumos. Pētu vadošo spēlētāju partijas. Mācos. Esmu pārliecināts, ka šī aizraušanās būs nopietna. Jo vairāk iedziļinos, jo vairāk pārsteidz šīs spēles plašums. Vēl internetā vakaros uzspēlēju turnīros šahu. Padomju laikā Cēsīs beidzu sporta skolas Šaha nodaļu.

Interesē nopietna daiļliteratūra, nu, tāda, kas lasāma, lēni izgaršojot teikuma uzbūvi, autora stilu. Lai no tādas literatūras atslēgtos, „repertuārā” ik pa brīdim iekļauju kādu detektīvu. Tagad sevi esmu pieķēris, ka man ir svarīgi, kas ir tulkotājs. Ja tā ir Dace Meiere vai Maima Grīnberga, tad zinu, ka būs laba grāmata, un pērku.

Tāda nedaudz amizantāka nodarbe man ir gaļas mašīnu kolekcionēšana. Saista kā interjera priekšmets. Kolekcijā ir arī interesanti eksemplāri. Nebiju iedomājies, ka ko tamlīdzīgu ir ražojis koncerns Husqvarna. Ir arī viena liela krievu ražojuma gaļas mašīna, izrakta nesen Kurzemē. Laikam jau no kara laikiem, iepējams, kalpojusi kādā karavīru ēdnīcā. Tām tāpat kā zeķēm atkarībā no lieluma ir izmēri – cipariņš uz sāniem. Ja kādam kūtspakaļā kāda lieka mētājas un nav paredzēts lietot, labprāt kā dāvanu pieņemšu.

Interesē portugāļu valoda. Gar to jau vairākus gadus grābstos. Rindu gaida ķīniešu valodas mācību grāmatu kaudze. Interesē grafēmu attīstības vēsture un kā no tām tiek veidoti hieroglifi. Pats arī reizēm cenšos kādu ķeburu uzzīmēt.

R: Jau kopš 2009. gada mans hobijs saistīts ar radio vadāmiem modeļiem (neizsapņotais bērnības sapnis jeb bērnu spēlītes pieaugušajiem). Piedalos sacensībās, šad tad patrenējos un tagad nopietni cenšos atgūt 2012. gadā sasniegto – uzvaru 1/8 Buggy elektro modeļu klasē jeb Latvijas labākā braucēja godu.

Kā trenējies pats? Cik bieži? Vai regulāri? Viens vai ar kādu kopā?

V: Netrenējos. Manā vecumā trenēties? Ha, ha! Labi, ka varu vēl vispār kājas kustināt. Līdz pensijai 10 gadi. Ja akurāt ārā nelīst, tad izeju paskraidīt. Pērn rudenī Garkalnē badmintona turnīrā satraumēju kāju, tagad pēdējā mēneša (aprīlis) laikā tikai atsāku skriet nopietnāk, ap 40–50 km nedēļā. Protams, tas ir maz, salīdzinot ar citos gados pieveiktiem nedēļas apjomiem. Kādas 3–4 reizes nedēļā paskriet sanāk. Patīk skriet vienam. Vispār – esmu pašpietiekams…

R: Man patīk, un baudu sagādā nūjošana. Diemžēl, bet nesanāk trenēties regulāri, jo visu laiku atrodas kādi argumenti to nedarīt…