Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!/ Ojārs Vācietis/
Viss sākās ar ideju par simbolisku pasākumu 18.novembrī par godu mūsu valsts 95. dzimšanas dienai. Laikam ritot sazīmēta karte Latvijas karte Rīgas robežās un izvēlēts jauns datums 17.novembris, lai nepārklājās ar citiem svētku pasākumiem un skrējieniem. Lasīt tālāk.
Divas uzvaras divos kalnu ultramaratonos mēneša laikā – nebija vietas diskusijām mēneša skrējēja izvēlē. Jau tad – pavasarī, kad sekojām līdzi Mārtiņa gaitām Madeiras salā (Mārtiņš finišēja 4.vietā Madeira Island ultra trail sacensību 115 km distancē), viņa vārds pavīdēja kandidātu sarakstā, bet tika atlikts malā ar domu “gan jau viņš vēl parādīs”. Un žūrija nebija kļūdījusies – parādīja ar’! Lasīt tālāk.
Īstenībā jau nekur nebiju pazudis, jo, lai nepiedalītos Siguldas Kalnu maratonā (SKM), man vajadzēja iesniegt Ņergām attaisnojošu kavējuma iemeslu. 100 km skrējiens tā ar sakostiem zobiem, bet laikam tika pieņemts kā attaisnojums… Ja nopietni, tad ”kļūdu labojumu” jūlija Viļņas 100niekam sāku plānot jau dažas dienas pēc atgriešanās no Lietuvas, jo ne viss tajā gāja/skrējās gludi. Lasīt tālāk.
Ja uz Monblānu es aizbraucu atpūsties un paskatīties, kā tad citiem skrienas, tad Somijā viss bija savādāk, daudz savādāk, jo rudens, tai skaitā, Oktobris pienāca nemanot. Lasīt tālāk.
Izvēloties septembra mēneša skrējēju mums nebijis gadījums – divi laureāti. Septembrī notika Pirmais Baltijas Baso pēdu ultramaratons, kura organizēšanā neiztika bez OreMan un minikin jeb Edgara un Alīnas Renču līdzdalības, šis arī bija galvenais izvēles kritērijs, kāpēc mēneša skrējēja godā šoreiz divi skrējēji. Viņi arī uzskatāmi par redzamākajiem baskāju kustības pārstāvjiem Latvijā, Latvijas Baskāju skriešanas biedrības dibinātāji. Edgars ar savu ārējo tēlu nešaubīgi pievērsis uzmanību, sākotnēji ar “dīvainajiem” apaviem, vēlāk jau skrienot basām kājām, bet nu jau kļuvis populārs kā trakais no Pļavniekiem, kurš ziemā skrien pa rajonu tērpies šortos, T-kreklā un mazapģērbtās kājās. Un nu jau pierādījis, ka basām kājām un minimālajos apavos var skriet ātri – šogad sasniedzis virkni personīgo rekordu – Valmieras maratonu pieveicis ar laiku 3:10:16 un dienu pēc intervijas Siguldas pusmaratonā jauns rekords 1:24:25 (par vairāk kā 2 minūtēm ātrāk kā nesen Kuldīgā uzstādītais iepriekšējais personīgais rekords). Alīna pēc ilga pacietības un traumas ārstēšanas perioda Valmierā beidzot atkal noskrēja pusmaratonu, bet līdz tam bija sastopama sacensībās trases malā kā nenogurstoša atbalstītāja ne tikai savam vīram, bet arī citiem skrējējiem, vasarā metusi izaicinājumu sev un savām pēdām, mēnesi no vietas skrienot katru dienu basām kājām. Un ārpus tā vienmēr smaidīga un pozitīva!