Ziemas skrējiens- tas attaisno savu nosaukumu, jo par spīti rudenīgi siltajam laikam, kas pieturējies jau vairākus mēnešus un ļāvis ikdienas treniņiem ģērbties vienā velokreklā, šodien gaisā virpuļo retas sniegpārsliņas un arī vēja brāzmas ik pa brīdim atgādina, ka ziema ir gan pienākusi.
Tā kā esmu ieradusies laicīgi, pietiek laika pagrozīties pa Ozolnieku halles vestibilu un aplūkot citus skrējējus. Iestājos rindā reģistrācijai, kur kāds censonis ar mani sasveicinās un piedāvā ziemas jakas iegādāties, cik noprotu – tas ir no mūsējiem. Tikai nepaprasu, kā tad viņu sauc. Toties jaunas meitenes, kas, šķiet, pirmo reizi ir Ozolniekos, jo agrāk nav manītas, uzreiz ievēroju, jo – pirmkārt, meitenes mazākumā, otrkārt, konkurentus jau vienmēr ievēro…
Viena no viņām man kādu atgādina, tādēļ uzreiz jautāju, vai viņa nav no VSK Noskrien. Ir gan, laumiic, redzēta līdz šim tikai bildēs, bet kopā ar draudzeni atbraukusi izbaudīt Ozolnieku jaukumus.
Izskrienu nedaudz pasildīties, pastaipos, lai neiedzīvotos traumās vai muskuļu sāpēs un gaidu startu. Šogad esot arī viesi no Lietuvas, paziņo organizators. Redzu, ka atbalstīt ieradies sm72, taču skrējējiem nepievienojas. Un – skrējiens var sākties. Bērniem, kā parasti, 2,2km, sievietēm -5km, bet vīriešiem -atkarībā no vecuma, un lielai daļai šoreiz jauns distances garums – 15km. Atkal ir dzeršanas punkts ar tēju, šokolādi un rupjmaizi enerģijai un spēkam, bet tas – garā gabala skrējējiem. Visi nošausminās, skatoties uz maniem plikajiem stilbiem, jo laiks tiešām sāk palikt ziemīgs. Bet saku, ka skrienot būs patiešām karsti!
Kā vienmēr, iesāku strauji kopā ar bērniem, kas vienmēr izraujas priekšā un pirmos 200m cenšas, cik spēj, taču pēc kāda gabaliņa redzu kādu sparīgu meiteni, kas pārliecinoši aiznesas garām. Kā vēlāk uzzinu, tā ir Ilona Marhele, es varu nemaz necensties sekot, viņa ir viena no top-skrējējām. Protams, vesels bars puišu, kas skrien 3 apļus jeb 15km, aizskrien garām, varu tikai iedomāties, kā viņi tādā ātrumā spēj noskriet trīsreiz garāku distance nekā man paredzēta. Bet distance- katrs koks, katrs pagrieziens zināms, katra māja un pat suņi katru reizi tie paši aiz sētas rej. Tūlīt aiz čempiones man paskrien garām Dace, kas sev mērķi priekšā laikam jau izvēlējusies, taču arī viņai līdz tādiem ātrumiem vēl par agru. Traucē arī asais pretvējš, kopā ar retu sniedziņu.
Kad tiekam uz grants ceļa, skrējēji jau izretojušies, man neviens tuvumā neskrien, tikai bariņš pa priekšu un rindiņa aiz muguras. Pie pašas šosejas mani panāk Ozolnieku onkulītis, kas startā teica, ka distances beigās mani „pavilkšot”, šoreiz ļauju paiet garām, lai gan citas reizes ir izdevies apsteigt. Taču pārāk atrauties- to gan ne, spiežu pakaļ, bet šoreiz kaut kā smagāk nekā citas reizes. Un pat nezinu, vai kāds lieks kilograms nācis klāt, uzsākot samērā sēdošu dzīvesveidu ar darba gaitu uzsākšanu, vai pārāk garas distances pēdējā laikā skrietas, nokaujot to gandrīz pusminūti ātruma – laiks mani neiepriecina un norakstu to uz auksto pretvēju.
Kādas trīs minūtes pēc manis finišē laumiic, arī liels malacis, personīgais rekords uzstādīts, un, kā vēlāk izrādījās, iegūta trešā vieta grupā. laumiic gan nepaliek, ar riteni dodas uz Ozolnieku staciju – viņai vēl lieli plāni šai dienai, taču es apbalvošanu gan esmu apņēmusies sagaidīt, lai gan 15km skrienošie vēl tikai distancē un laika pārpārēm. Aprunājamies ar sm72 un teicamnieku, pēc tam dodos uz tuvāko veikalu, jo tukšais vēders liek sevi manīt.
Tad jau apmetos sporta halles tribīnēs un vēroju bērnu futbola maču, kas patiešām uz mani atstāj milzīgu iespaidu. Mazie – ne vecāki par desmit gadiem, bet tāds cīņasspars, tāds azarts! Bez tam laukumā izlaiž arī meiteni ar blondiem, gariem matiem, kopā ar puikām! Viesi no Igaunijas, mazie Tallinas futbolpuikas, tiekas ar dobelniekiem, te nu arī es neizturu un ja ne ar uzsaucieniem, tad vismaz žestiem un dedzīgiem aplausiem atbalstu mūsējos, no kaimiņpilsētas.
Pēc tiešām ilgas gaidīšanas sagaidu apbalvošanu, saņemu savu „zelta” medaļu, diemžēl ar novecojušo gadu, bet šajā ekonomiskajā situācijā Ozolnieku klubam tas piedodami, jo viņi vismaz ir tie, kas organizē un popularizē, balstoties vien uz entuziasmu un skriešanas mīlestību. Pie pirmās vietas grupā tiek arī teicamnieks, jo medaļu šoreiz pietiek visiem – arī tiem, kas skrējuši sev nolikumā neparedzētas distances. Pie godalgas tiek arī ilksy un citi VSK Noskrien biedri, kurus vēl neesmu iemācījusies atpazīt.
Bez tam man pēc šis skrējiens manā sportiskajā dzīvē ienesis patīkamu un iedvesmojošu jaunumu – vairākas dienas pēc skrējiena pazvanīja kāds Jelgavas novada treneris un piedāvāja pievienoties viņa treniņu grupai. Neskatoties uz to, ka man ir jau 30 gadu un ierobežots treniņu laiks! Tagad reizi nedēļā tiekos ar sportistu grupu uz kalna un trenējam spēku un izturību, arī trenera padoms vienmēr ir zelta vērts. Trenēties un nepalaisties slinkumā iedvesmo solījumi par jūtamām izmaiņām manā rezultātā un tas, ka nu man ir treniņu plāns un kādam būs jāatskaitās. Pačukstēšu vēl – biju plānojusi skriet pavasarī maratonu, bet nu laikam pasākums atliekams – treneris teica, pēc 7 gadiem!!!
km 
-
Labs raksts ro. Pie tam interesanti, ka Jelgavas novadā ir arī skriešanas pulciņš:) Vai tur ir kādi noteikumi (piemēram- nieres ziedošana), lai pievienotos tam pulciņam?:D
labs raksts! :) Nez kāpēc jāskrien maratonu tik pēc 7 gadiem? :) Vai treneris arī paskaidroja iemeslus? :)
Paldies tam, kas ievietoja rakstu!
Jā, Jelgavas novadā ir, darbojas jau n-tos gadus, Lediņos, bet no Ozolniekiem tas atšķiras ar to, ka 1) vēl neoficāls, bet mēs to labosim, lai viss ir oficiāli un var projektos naudiņu dabūt; 2)tur netrenējas dažādu paaudžu cilvēki kā Ozolniekos, bet sportisti un es esmu vecākā grupā, pamatā perspektīvi jaunieši. Treniņi 4x – 5x ned, es tieku 1x un trenēšu tajā spēku, jo treniņi notiek uz teju vienīgā kalna novadā.
Par 7 gadiem- man netapa gan īsti skaidrs, bet es to saprotu tā, ka trenerim jau neinteresē, cik tu vari noskriet, bet cik ātri to vari izdarī, rezultāts. Kamēr nebūšu spējīgs maratonu skriet ātri, tam pasākumam nav jēgas. Laikam jau bāze jākrāj visu šo laiku, jo es trenējos tikai 5 gadus kopumā un intensīvi tikai divus, tas ir par maz, lai organisms veiksmīgi izturētu lielas slodzes, arī pieredze personīgā to rāda.
Smuks un garšīgs raksts, patiešām. Treneris pajokoja :)
kādēļ pēc 7 gadiem?
Vairāk izskatās, ka treneris pajokoja. Padomā par to, kādā vecumā taisies skriet savu pirmo maratonu :) Protams, tas nav rādītājs. Kampars skrēja savu pirmo maratonu ap 40 gadiem, bet nedomāju, ka tas viņam ir lielākais pluss. Ja viņš būtu gribējis, varēja izdarīt to agrāk un ar lielākām izredzēm sasniegt vēl labāku rezultātu. Par to bāzi būs patiesība, bet ne jau nu 7 gadus krāsi un neskriesi maratonu :)
Ro, Tu esi ļoti labi uzrakstījusi! Man lasot pat aukstus drebuļus uzdzina skats, kuru iztēlojos, ka Tu skrien plikiem stilbiem, kad “gaisā virpuļo retas sniegpārsliņas un arī vēja brāzmas ik pa brīdim atgādina, ka ziema ir gan pienākusi”. Brrrr…..:)
pilnai laimei labie cilvēki varētu pielikt klāt arī rezultātus :)
Paldies, ka patika! Ja jau rakstu nemācēju ielikt, rezultātus tiešām neprotatīšu pielikt, tādus kā forumā pie tēmas par Ozolniekiem. Man ļoti bilde pie raksta patīk- toreiz nebija gan sniegs, bet, skatoties bildē, pat man veidojas priekšstats, ka bija gan :D.Un ar plikiem stilbiem, njā, auksti :D Īpaši, kad aiz loga -18.
Aivar, pēc tādas recenzijas man uznāca tādi drebuļi, kas lielāki par tiem, kas man varētu būt treniņu laikā pēc ilgas stāvēšanas uz vietas :))
Ro – ir mums daži skrējēji, kas cauru gadu sacensībās piedalās ar īso treniņtērpu – viens no tiem ir Tev, droši vien, labi zināmais Seļivanovs :)
Par to sagatavošanos maratonam padomā gan – vispārējā fiziskā sagatavotība ir svarīga lieta, bet nevajag pārspīlēt :)
Viss atkarīgs no pieraduma. Cilvēka organisms pie visa pierod. Ja esi pieradis skriet īsajā formā, tad tas nekādas problēmas nerada arī vēlā rudenī. Studiju gados “pulciņā” mums atspārdīja kājas un muguras trapeces (audzēja “dzelzs bikses un kreklu”), lai attiecīgie muskuļi no pieraduma vairs nejustu sāpes:)
Brr :))
Paldies par rakstu, ro! Palika žēl, ka neesmu bijis pasākumā.
Daudz vairāk žēl gan būtu, ja Tev nāktos TIK ilgi gaidīt līdz maratonam. Manuprāt, tas ir cilv… nu, precīzāk, SKRĒJĒJA TIESĪBU pārkāpums. :))) Vai nevar kaulēties? :))
Rezultāti (ja negribas meklēt):
http://www.skriesim.lv/index.php?goto=eD2d5Ec9RF&KEY=zp6ASwQWsxSw
Sveiki,nu protams skrien maratonu tad kad esi gatava tam ne jau 7g gaidiisi to briidi tu tak vari maratonu skriet kā teniņu lēnā garā vai ari 30 km mežaparkā un kad ir bāze tad jāskrien to var izdarīit ari par 1-2 gadiem, noskriet maratonu lēnām var 50%no uz zemes dzīvojošiem cilvēkiem tā lūk.