One of a kind maratons hobitu zemē

Ulla: Tādi mēs esam – ja plānojam ceļojumu, vienbalsīgi nolemjam paskatīties, vai tajā laikā tajā vietā nav kāds maratons. Tieši tā bija arī ar Jaunzēlandi, uz kuru nolēmām doties medusmēnesī. Biļetes jau bija kabatā, atlika vien pieteikties Motatapu maratonam, ko izdarījām Ziemassvētkos, katrs noliekot zem eglītes otram starta numuru.

Dāvis: Laulības jau arī savā veidā atgādina maratonu. Pirmais posms – pieteikšanās – nes līdzi milzu sajūsmu un dzirksti acīs, par ko visiem gribas pastāstīt.

Ulla: “After this marathon you will never run on-road marathon again!” stāv rakstīts Iconicadventures Motatapu maratona mājas lapā. Drosmīgi. Es pat teiktu lecīgi. Pēc maratona es teikšu – godīgi.

Sagatavoties maratonam īsti nebija laika – ne mums, ne arī ziemai, kas janvārī un februārī izpildījās ar lieliem mīnusiem. Labā ziņa – laulību maratonā finiša laikam nav nozīmes. Galvenais ir izbaudīt.

Dāvis: Otrajā jeb pirmsstarta posmā pēkšņi saproti, ka neesi kārtīgi trenējies, atskārt, ka tas, ko esi labprātīgi izvēlējies, būs grūti, un sāc domāt, vai tas vispār ir vajadzīgs.

Ulla: Latvijas sacensību organizatori var uzsist sev uz pleca. Jaunzēlandē nekas īsti nenotiek kā nolikumā rakstīts. Sākot jau ar to, ka 5.30 sharp jābūt Arrowtown (finišs), no kurienes autobuss mūs nogādās startā. Autobuss atbrauc 6.10 un arī tas ne visus uzņem, esam pārāk daudz. Braucot uz startu, ieraugām vienu identisku autobusu iegāzušos grāvī. Paldies Dievam, tukšs. Tas maratona startu aizkavē par stundu. Putra un dzēriens, ko Maratona veikala Gatis uzdāvina un liek izdzert pusotru stundu pirms starta, darbojas tukšgaitā. Beidzot tiek dots starta šāviens un visi aizskrien kā plēsti, it kā 5 km distancē dotos.

Dāvis: Trešais posms – maratona starts – ir pilns adrenalīna, sajūsmas un pārgalvīgi uzņemta tempa, kad visgrūtāk sevi pārliecināt, ka nav kur skriet, jo visa dzīve.. ui.. ..visa 40 km distance vēl priekšā!

Ulla: Labi, ka rīts ir vēss un diena apmākusies. Tas ļoti palīdz, lai gan pirmie 7 km tāpat ir nogalinoši. Galvenkārt tie iet uz augšu kalnā un īsti nav skaidrs, kā labāk – lēnām skriet vai taupīt spēkus un kāpt.

Dāvis: Ceturtais posms paiet, atrodot savu tempu, kopīgu valodu ar elpošanu, kāju riksi un īsto soli.

Piektajā posmā līdz 20. km uzsvars ir uz distances izzināšanu un gandarījumu par procesu. No vienas puses ir prieks par labo pašsajūtu, bet no otras – nākas atcerēties, ka īstais pārbaudījums vēl priekšā.

Ulla: Esam totāli tūristi – kamēr vietējie (mēs, protams, bijām viseksotiskākie dalībnieki, kas lidojuši 16 000 km, lai piedalītos maratonā?! Vietējie žurnālisti šokā! Lielākā daļa skrējēju bija Kivi kā sevi dēvē jaunzēlandieši.) mērķtiecīgi skrien, mēs raustām tempu, apstājoties un fotografējoties. Bet to nevar nedarīt – tā taču ir hobitu zeme! Starp citu, maratonā galvenokārt skrien sievietes. Pēc gadiem izskatās pieredzējušas, turklāt miesās kuplas, bet kas neparastākais – iet uz priekšu kā mazi tanciņi, iet pat mums smaidot garām. Grūti noticēt, vēl grūtāk – pieņemt!

Dāvis: Sestajā posmā – līdz 30. km – daudz jāstrādā gan ar sevi, gan  apkārtējiem, iedvesmojot citam citu, atgādinot, cik forši, ka pieteicāmies, cik lieliski būs finišā, ka vairs jau nav daudz palicis un vairāk nekā puse aiz muguras – atpakaļ skriet nav jēgas, un vēl miljons citu domu.

Ulla: Esam jau piedzīvojuši pirmās upes. Sākumā Dāvis centās izvairīties saslapināt kājas, bet pie trešās upes atteicās, jo bridiens līdz celim nu nekādi nevar noturēt tās sausas, ja vien viņam nav talants staigāt pa ūdens virsu. Es atkal laimīga – upē atvēsinu ne tikai kājas, bet arī seju un rokas. Un, kad paliek pavisam grūti, skatos apkārt un saviļņojos par dabu. Ko tādu redzot, vienkārši neērti sūdzēties.

Dāvis: Tad nāk „lucky seven” posms jeb slavenie 30-37 km, kuri pārbauda visu, kas līdz šim vienojis un bijis kopīgs… ar skriešanu, protams! Šis nav komplimentu un sajūsmas laiks, drīzāk pārbaude – būt vai nebūt. Želejai, kas negaršo tā kā agrāk, kājām, kas neklausa, vēderu, kurš savukārt pieprasa autonomiju, kedām, kuras piepeši ir izmēru par mazu un krūšu galiem, kuri tieši tagad grib sūrstēt.

Ulla: Dāvim taisnība – 37. kilometrā pēc vairāk nekā 4 stundu skriešanas (brokastis ēdām pirms 7 stundām) man beidzot iestājas bads. Bet nu tāds, ka slikta dūša metas. Trasē nav nekā ēdama, tāpat kā mūsu somās. Ko mēs domājām? Ka pietiks ar želejām? Diezgan naivi – tas taču ir kalnu maratons! Turklāt pēdējie 10 km iet tikai uz leju. Pa šaurām takām, garām lielā ātrumā traucoties duatlonistiem uz velo. Kāju ceļi ir apvainojušies un dusmīgi.

Dāvis: Kad šis posms ir aiz muguras, liekas, ka tuvojamies debesīm jeb iestājas „after stage seven, we go straight to the heaven” – astotais posms. Prieks un gandarījums jau saredzams aiz katra nākamā pakalna aizvien labāk; dažādi melnā, dzeltenā un citu nokrāsu joki, atziņas, sevis un citus nomierinoši vārdi nav kabatā jāmeklē.

Ulla: Pēdējos divos km jāšķērso vismaz 10 ledusaukstas upes. Atsvaidzinoši ir pirmajās piecās, pēc tam jau sāk stindzināt un kājas pavisam vairs neklausa. Bet tad parādās cilvēki, kuri stāv abās pusēs trasei un atbalsta. Tas liek domāt, ka ir tiešām pēdējie metri.

Dāvis: Devītais posms? Triumfs un pateicība par kopā pavadīto laiku, par ideju skriet, par sāpēm, kam spītēts, un sūrumam, kas izdzīvots, par izbaudītajiem 42,195 metriem Jaunzēlandes neatkārtojamās dabas!

Ulla: Un vēlreiz Latvijas sacensību organizētāji var sist sev uz pleca, jo, neskatoties uz to, ka Dāvis mani ienes finišā uz rokām, mūsu finiša laiki atšķiras par 2 minūtēm! Rēķinot vidējo, finišējām 5:05:27.

Visādi citādi pēc maratona iestājas tā unikālā, vienreizējā, neatkārtojamā, fantastiskā, patīkamā gandarījuma sajūta par noskrieto. Neskatoties ne uz ko! Un nākas atzīt, ka šis bija skaistākais maratons, kādā ir skriets. Piedodiet, Ņujorka un Roma!