Ņujorkas maratons: tagad par to var pastāstīt

Mana sacensību diena sākas pussešos no rīta, uz dīvāniņa, kaut kur Manhetenas viducī. Draudzenes brālis žēlsirdīgi atļāva pārnakšņot savā smalkajā 42. ielas dzīvoklī, pašlaik viņa mazais kaliko šķirnes kaķis laiza manu elkoni, bet modinātājs ārdās, lai mani pamodinātu.

Esmu izraisījis pretrunu vētru draudzenes ģimenē savas radikālās teorijas dēļ. Uzskatu, ka uzlādēšanās ar ogļhidrātiem un mierīgs divu nakšu miegs pirms maratona ir daudz svarīgāks par to, kas notiek sacensību priekšvakarā. Un tūlīt es šo teoriju pārbaudīšu. Esmu uztankots ar sliktu ķīniešu ēdienu, un mana nakts bija īsi snaudieni, bagātināti ar uztraukumu.

Lai izvairītos no nervu sabrukuma, viss sakārtots jau iepriekšējā vakarā: novalkātās botas ar rūpīgi piestiprināto oficiālo maratona čipu, skriešanas krekls ar droši piesprausto oficiālo maratona sacensību numuru, skriešanas šorti ar slepenajā kabatā ieņurcītiem 20 dolāriem (es pārbaudu pecunia non olet – nauda nesmird). Pāri visam satraukuma sviedri, no kuriem atbrīvošos uz starta līnijas. Izeju Ņujorkas rītā ar savu oficiālo maratona plastikāta somu, kur salikts pirmsmaratonam nepieciešamais:

• Toma Klensija romāns;

• Paciņa Pim’s cepumu;

• Litrs apelsīnu Gatorade.

Cepumi un Gatorade ir aprīšanai. Toma Klensija romāns – laika aizpildīšanai. Esmu izvēlējies grāmatu, kas laba lasīšanai bez prāta piepūles, tomēr pietiekoši kaitinoša, lai bez nožēlas izmestu pār bortu, kad pienāks brīdis sākt sacensības.

Cilvēki, kuri saka, ka maratonu skriešana ir tīri prāta lieta, manuprāt, runā muļķības. Bet taisnība, ka sacensības uzjunda dažādus garīgos izaicinājumus. Sacensību rītā izaicinājums ir kontrolēt satraukumu. Izejot no daudzdzīvokļu nama atskārstu, ka biju nevajadzīgi lielu daļu nakts pavadījis bažās, ka nevarēšu atrast autobusa pieturu, jo tagad redzu simtiem cilvēku treniņtērpos ar oficiālajām maratona plastikāta somām rokās saplūstot vienā punktā dažus kvartālus uz rietumiem. Bez tam grūti nepamanīt jūdzi garo autobusu rindu, kas tukši virzās pa Piekto avēniju, dučiem brīvprātīgo ar gaismiņām un skrējēju pūli, kas pazemīgi stāv rindā, gaidot autobusu.

„Smaidiet!”, kliedz viena no brīvprātīgajām. Viņai ir skaļrunis, kas izklausās viegli draudošs. „Neviens no jums nesmaida! Būs taču lielisks skrējiens!”

Pirmajā tuvinājumā šķiet, ka NYC maratons ir stāvēšana rindās. Vispirms rinda, lai paņemtu sacensību numuru, tad rinda uz tualetēm un vēl rinda, lai izkļūtu no Centrālparka. Neparasti ir tas, ka rinda četras līdz piecas stundas pa vidu kustās patiešām ātri.

Nopietna stāvēšana sākās jau iepriekšējā dienā, kad nejauši mēģināju apiet reģistrēšanās rindu Javita konventa centrā. Es tiku laipni novirzīts uz galu rindai, kas apvijās ap kvartālu, virzījās uz ūdens pusi un beidzās aiz stūra, sasniedzot ceturtaļjūdzes garumu. Reģistrēšanās bija arī mana pirmā tikšanās ar maratona brīvprātīgajiem, kuros dīvainā veidā apvienojusies rupja efektivitāte ar vissaulaināko priecīgumu. Iedomājieties Šveicē dzīvojošus mormoņus – tomēr kaut kādā veidā visi šie cilvēki nāk no Ņujorkas!

Autobusi ved mūs no Piektās avēnijas uz būvniecības rajonu ārpus Verrazano tilta. Agrāk pienākušie autobusi izkārtojušies dabiskā korāļa formā (maratona organizēšanas līmenis ir šausminošs), fokusējoties uz skrējējiem, kas ierodas Fort Wadsvortā. Šveiciešu mormoņu brīvprātīgie jau tur (6:50!), lai mūs uzmundrinātu. Viņi izskatās pēc vidusskolniekiem. Nedomāju, ka mani vidusskolas laikā kāds izdabūtu no gultas svētdienā, sešos no rīta.

Kad eju cauri vārtiem, saule paceļas virs horizonta – tā dzīvespriecīgi un sarkanos toņos izliekas tik nevainīga, laika ziņas solīja mākoņus, bet rīta debesis ir skaidras un temperatūra draud uzkāpt līdz divdesmit vienam grādam. Maratona skriešanai tas ir par tveicīgu. Es priecīgi pievienoju šo faktu lietām, pār kurām man nav kontroles.

Nākamās trīs stundas paiet mierīgi. Ierodas aizvien vairāk un vairāk cilvēku – šur un tur sāku ievērot pa kostīmam un karogam. Spēlē dažas grupas, bet neviens nepievērš tām uzmanību. Cilvēki drūzmējas pie milzu telts, kur rakstīts “Maizītes” vai pie otras, kas piedāvā “Kafija”, citi izstiepušiem zālienā. Rindas pie tualetēm sasniedz šaušalīgas proporcijas, dažiem galu galā izdodas nolaist tvaiku, bet nepacietīgākie un nekaunīgākie dodas pačurāt mežā.

Kad tuvojas starta laiks, mēs ceļamies un dodamies uz pulcēšanās vietām. Es atbrīvojos no saldumiem un kaitinošā romāna, lai pievienotos pūlim. Redzu ūdens pudeles lidojam pa kreisi un pa labi. Pūlis sāk kustēties uz priekšu, un mēs dodamies caur vēl garāku autobusu korāli, kur tie paši vidusskolnieki mums uzgavilē no visa spēka. Dievs, viņi ir tik brīnišķīgi!

Drīz mēs jau gandrīz esam pie tilta, gaidam startu. Sieviete, kas stāv man priekšā, skaidro, kā raidītājs uz viņas kurpes sazinās ar plaukstas locītavu, lai viņa vienmēr precīzi zinātu savu tempu. Mēs visi esam saspiesti kopā kā marinēti dārzeņi mucās.

0. jūdze

Būkš! Atskan skaļš lielgabalblīkšķis no tilta pamatiem, visi uzgavilē. Es varu saskatīt pirmos skrējējus, kuri sāk kustēties dažus simtus pēdu mums priekšā, un drīz arī mans sektors sāk kustēties lēna džoginga tempā, metot drēbes un ūdens pudeles pāri galvām. Kad pietuvojamies īstajai starta līnijai, ieraugām skanošu kravas auto, kurā sēž grupiņa policistu. Kravas kaste auro dziesmu “Ņujorka, Ņujorka” un poliči ar skrējējiem gavilē kā traki. Es vēl nekad savā dzīvē neesmu bijis tik uzvilkts!

Skrienot uz Verrazano Narrows tiltu priekšā dzirdu priecīgi pārsteigtu sasaukšanos, kas no pūļa nāk uz manu pusi ar tādu pašu ātrumu, kā mēs skrienam. Piepeši es uzkāpju uz tilta un sāku gavilēt pats – tilts lēkā uz augšu un leju, šķiet, ka mēs skrienam pa tramplīnu vai milzīgu ūdensgultu. Izrādās, šie iekārtie tilti patiešām šūpojas.

Mēs skrienam kā viena liela masa – nav nekādas sānu kustības iespējas un nekādu variantu skriet paša izvēlētā tempā. Daži izmisuši skrējēji ir uzlēluši uz apmalēm vai vidus sadaļas joslām, lai varētu skriet  ātrāk. Daži skrējēji kārtojas rindā gar robežjoslu, salutēdami kā godu atdodot un metot izmantotās Gatorade pudeles uz milzīgajiem kravas kuģiem, kas peld zem mums.

1. jūdze

Paiet 13 minūtes, līdz noskrieta pirmā jūdze, un mēs joprojām esam uz tilta. Tas ir pat lēnāk nekā braša pastaiga. Vīrietis pilnā Supermena ekipējumā nekustīgi stāv uz trīs pēdas augsta betona paaugstinājuma un Supermena pozā norāda Bruklinas virzienā. Visi uzgavilē. Virs galvas redzu lielu, ar roku rakstītiem burtiem veidotu zīmi “Hei, Bruklina!” un atkal atskan vārga uzgavilēšana.

4. jūdze

Mēs esam uz Piektās avēnijas, cilvēku pūļa ieskauti. Joprojām ir grūti skriet ierastajā tempā – kad sasniedzam pirmo ūdens galdu, es gandrīz pārkrītu pāri skrējējiem, kas ir pirms manis, jo visi apstājas. Mazi bērni liecas no ietvju puses, lai saņemtu plaukstas sveicienu un kaut kur spēlē skolas orķestris.

6. jūdze

Es pamanu izglītotu, bet pievilcīgu sievieti ar lielu uzrakstu:

MARK!

Kā arī Marka fotogrāfija. Izglītots, bet izskatīgs vīrietis.

Tālāk “4 stundas = sekss!”

Es pabrīnos vai viņi ir pāris vai arī tā ir pārsteiguma motivācija.

12. jūdze

Esam Grīnpointā, Bruklinā – tā ir viena no nedaudzajām vietām ārpus Polijas un Čikāgas, kur polis var pavadīt visu dzīvi bez nepieciešamības mācīties otru valodu. Tie ir mani cilvēki! Es pagaidu līdz ieraugu slāvisku seju grupiņu un nokliedzos “Czy sa tu jacys Polacy?” (Vai te ir kāds polis?) Pūlis uzgavilē! Esmu sajūsmas uzlādēts un nākamo jūdzi pavadu uzjundīdams gaisotni Grīnpointā, bet atlikušo sacensību daļu izkliedzu “Viva Mexico!”, jo esmu atklājis, ka meksikāņu skatītāji uzvedās vēl nevaldāmāk kā mani tautieši. Es uzgavilēju “Viva Mexico!” kādai grupiņai ar tumšām sejām un sāk spēlēt meksikāņu folkgrupa. No nekurienes izritinās milzīgs Meksikas karogs un atskan trakas gaviles. Meksikai ir bijuši vairāki izcili maratona varoņi pēdējos gados, es nezinu vai eksaltētie Ņujorkas fani ir šī fakta iemesls vai rezultāts.

13. jūdze

Pusceļš! Sacensību organizatori caur skaļruni paziņo, ka mūsu temps ir 4:20. Nav slikti, ņemot vērā piespiedus bremzēšanos sākuma posmā. Sāku just, ka manas kājas strādā, bet vēl neesmu pārāk noguris.

15. jūdze

Noguris. Mēs esam uz 59. ielas tilta, ko šķērsojot nokļūsim Manhetenā. Atšķirībā no Verrazano Narrows tilta, šī distances daļa ir zemākā līmenī, tādēļ rodas iespaids, ka pa bezgalīgi garu, metāla tuneli dodamies kalnā. Tas ir ciešanu pilns kāpiens, uz augšu, uz augšu, visi ap mani ir kā salauzti. Grupiņa skrējēju pietuvojas no mugurpuses dziedādami:

Palēnini tempu, tu kusties par ātru

Tev jāpaildzina šis rīts

Vienkārši sperot pa bruģakmeņiem…

Un tad visi pievienojas:

…Meklējot prieku un jūtoties forši.

Eiropiešu skrējēji man priekšā apmainās ar uztrauktiem, bezpalīdzīgiem skatieniem. Viņi ir iesprūduši uz tilta ar simtiem vietējo, kuri acīmredzami ir tikko sajukuši prātā.

16. jūdze

Visi Ņujorkas maratona organizatori stāsta, ka lēnām jāsāk sadzirdēt nenormālus bļāvienus, kad nokļūst līdz Manhetenai. Iespējams, tā ir taisnība, ja skrien 3:00 maratona tempā, bet ar 4:20 tempu šis efekts ir krietni pieklusinātāks. Es atceros pagājušo gadu, kad pats kliedzu kā zirgs un jutu līdzi pūlim. Entuziasms turas ilgi, bet daudziem no klātesošajiem drīz vien aptrūkstās troksnis, ko izdvest.

Pagriežos skrienot no tilta, un te ir mana draudzene, gatava man dot Krispy Kreme. Viņa ir izvēlejusies Boston Creme un Chocolate Frosted, kuru uzdevums būs sniegt man tik daudz cukura, lai es sasniegtu 26. jūdzi. Es noskūpstu viņu un triumfējoši vicinu savu somu uz pūļa pusi, saukdams “Krispy Kreme!” bet viņus tas neiespaido. Nākamās trīs jūdzes paies, kamēr apēdīšu Chocolate virtuli, pa starpām mēģinādams elpot. Boston Creme tiks iznīcināts Bronksā.

Ir karsts, un daudzi cilvēki iet. Mēs nonākam pie sūkļu izsniegšanas punkta, noslaukot pieri varu sagaršot sāli no savas sejas. Esmu svīdis kā traks jau gandrīz trīs stundas.

19. jūdze

Esam pie 115. ielas un pūlis ir ievērojami izretinājies. Manas kājas ir daudz nogurušākas, nekā biju gaidījis un kļūst stīvas – apstājos pie ūdens punkta un noeju vienu kvartālu, pirms atsāku skriet. Nākamās piecas jūdzes būs iešana-un-skriešana, lai neļautu kājām saļimt, ko tās alkst izdarīt. Vīrs ar lielu sintezatoru spēlē viegli uztveramu džeza gabalu. Es apspiežu vēlmi sabradāt viņu. Jātaupa enerģija. Kurš, pie velna, spēlē tuneļu ielas muzikantu mūziku, lai motivētu nogurušus skrējējus?

20. jūdze

Willis avēnijas tilta šķērsošana ceļā uz Bronksu. Tilta daļas ir veidotas no metāla mežģīnēm, tādēļ tās noklāts ar sava veida sarkanu paklāju, kas piešķir sacensībām ceremoniālu sajūtu. Mēs visi esam ārprātā noguruši un līdz Bronksai ir ilga kāpšana. Es redzu skrējēju krekliņā ar uzrakstu “Italia”, kurš nosteberē pa labi, apiedams elektronisko paklājiņu, kam jāmēra mūsu 20 jūdžu kontrollaiks. Neuzkāpšana nozīmē automātisku diskvalifikāciju. “Hei, Itālija!” Es iekliedzos. “ITĀLIJA!” Viņš atskatās, es norādu uz paklājiņu un ar žestikulēju, lai viņš atgriežas un pārskrien tam pāri. Itālis blenž uz mani kādu minūti, tad saprot, bet izskatās pusdzīvs.

Uzreiz aiz tilta stāv milzīgs, ūsains policists saulesbrillēs, tieši kā no kinoprovēm.

“Laipni lūgti Bronksā, lēdijas un džentelmeņi!”, viņš kliedz “Vai jūs zināt, ko cilvēki dara, kad viņi nonāk Bronksā?”

“Ko tad?” mēs visi prasām.

“VIŅI SKRIEN LAUKĀ NO BRONKSAS!”

Vēstījums saprasts.

Mēs skrienam caur melno rajonu, un daži vietējie auro hiphopu. Tas noteikti ir daudz labāk nekā iepriekšējais maigais džezmenis. Netālu no Bronksas-Manhetenas tilta milzīgs puisis ar drediem mikrofonā improvizē regeja ritmus, apdziedot garāmskrējējus.

21. jūdze

Skrējējs spēku izsīkumā atstutējies pret laternas stabu. Viņa krekla priekšu rotā divas brūnas asins svītras. Baltus kokvilnas kreklus vajadzētu pārdot ar zīmīti: “BRĪDINĀJUMS: dabisku šķiedru t-kreklu valkāšana skrējieniem, kas pārsniedz desmit jūdzes, var novest pie nopietniem krūšu galiņu savainojumiem.” Es saviebjos tāpat kā jūs pašlaik. Esmu šādu lietu piedzīvojis līdz kāds negantāks treniņš mani pārliecināja neskopoties ar kārtīga skriešanas krekla iegādāšanos.

Kājas sāk mani biedēt – kad palēninu tempu, lai paietu, cisku priekšējā daļa draud sarauties spēcīgā krampī. Visu savu treniņa skrējienu laikā esmu piedzīvojis vienu krampī saraušanos – sajutu, ka kāju ikru daļā piepeši it kā sasējās mezglā, un sāpes tādas, kā vēl nekad mūžā. Baidos, ka krampji ciskā pat iešanu padarīs pārāk sāpīgu un liks man izstāties no skrējiena. Dodos garām sievietei, kura kliedz: “Konfektes! Sāls! Sāls vai konfektes!” Es palūdzu sāli un dabūju lielu šķipsnu smalkās Morton sāls. Pārāk stipra, lai uzreiz ēstu. Kāda cita sieviete pasniedz ūdens pudeli, kur iegremdēju tur sāli – labākais dzēriens, ko jebkad esmu baudījis.

23. jūdze

Piektā avēnija ar Centrālparku pa labi. Pūlis atkal kļūst blīvāks, nez kāda iemesla pēc mani tas nedaudz kaitina. Viņi tikai vēlas redzēk vraku, kas palicis pāri no amatierskrējēja pēc 23 jūdzēm.

Atceroties Krūšu galiņu vīru, es no brīvprātīgā mediķa pateicīgi paņemu ar vazelīnu pārklātu kociņu un sasmērējos. Skriešana ir brīnišķigs sporta veids.

26. jūdze

Šajā brīdī es vienkārši skrienu uz gaismu.

FINIŠS

Visi smaida un paceļ rokas, kad šķērso finiša līniju. Virs mums ir fotogrāfi, kuri bildē, mēs varēsot pirkt attēlus pēc sacensībām, ja vēlēsimies. Gudri uzņēmēji vai drastisks kapitālisms? Pēc 26.2 jūdžu skrējiena man ir pilnīgi vienalga, kas tas ir. Es paceļu rokas un kā paklausīga aita šķērsoju finiša līniju.

Piepeši visi skrējēji atkal iet soļos, tieši tāpat kā pirms starta. Tālāk stāv rinda ar ļoti laipniem brīvprātīgajiem, kuri katram finišētājam uzkar kaklā medaļu. Cita brīvprātīgo grupiņa izdala plānus alumīnija apmetnīšus, un piepeši attopos sudrabotu un dzeltenu ING maratona logo mežā, kas viegli čab. Trešā brīvprātīgo kompānija izdala mazas labumu somiņas (saturs: ūdens, ābols, banāns, rozīnes un “augsta proteīna satura enerģijas batoniņš”, domājams, lai aizvietotu visas tās olbaltumvielas, kuras mēs zaudējām, kad 23. jūdzē uzdeva kāju ikri.) Visu šo laiku mēs lēnām kustamies augšup pa Centrālparku, starp žogu un UPS kravas auto, kur skrējēji var paņemt savas mantas. Vairāki cilvēki sāk zvanīt pa mobilajiem tālruņiem. Kāds bariņš atgūlušies mauriņā, lai viņus aprūpētu brīvprātīgie mediķi. Kāda sieviete pa labi no manis izvemj pāris malkus ūdens. Es jūtos dīvaini, acis ir pilnas asarām, bet atceros, ka pēc skrējiena parasti māc dīvainas emocijas, tādēļ vienā mierā sāku tiesāt banānu.

Paiet gandrīz stunda, kamēr tieku laukā no parka un pieveicu visu ceļa gabalu līdz Zilajam satikšanās rajonam 79. ielā. Atrodu savu draudzeni netalu no C zīmes, blakus bariņš citu poļu, visi tērpušies sarkanā. Es tieku pie puķēm! Es esmu finišējis!

Nākamo stundu es un pārējie pieci tūkstoši skrējēju ar savām ģimenēm dodas rietumu virzienā, lai atrastu taksi. Mūs paņem brazīliešu šoferis, kurš nespēj vien beigt apsveikt mani un iztaujā par skrējienu, diemžēl galīgi nesadzirdamos toņos. Viņš dalās stāstā par savu skriešanas pagātni, bet es knapi viņu dzirdu. Ožu kā grozs, pilns ar sasvīdušām vingrošanas zeķēm. Šī ir mana zelta stunda, kuras laikā es ticu, ka P.Diddy ir pārtraucis skrējienu. Mana draudzene no savas stāvēšanas vietas nebija viņu redzējusi, un klīst baumas, ka viņš smagi savainojās skrējiena laikā un bija jāizstājas. Es jūtos savu sasniedzis un drošs – visa mana skrējiena stratēģija bija atkarīga no spējas izturībā pārspēt Diddy un izskatās, ka man tas ir izdevies. Ēdu pildījumu no Reese groziņa un slavēju to, kurš izdomāja zemesriekstu sviesta kūciņas taisīt īpaši sāļas.

4:30 pēcpusdienā. Dušas laiks. Šis ir tas brīdis, kad precīzi tiek atklāts, kur ir vistrakākie savainojumi – duša no ķermeņa ieskalo sāli tieši brūcēs. Dzīvokli piepilda mani kliedzieni.

5:00 pēcpusdienā – īss pusstundas snaudiens. Nav tādas pozas, kurā man nesāpētu kājas. Es laikam joprojām esmu sāļš, jo kaķis aizrautīgi laiza manu elkoni. Sajūtu kaut ko smagu un neērtu iekārtojamies uz galvas. Tā ir mana draudzene, kura izmanto mani par spilvenu.

5:30 pēcpusdienā – Mana draudzene, viņas brālis un abi kaķi ir aizmiguši. Acīmredzot mans nogurums ir pārņēmis visu istabu un nogāzis tos, kas nebija tam gatavi. Es izslīdu laukā ar portatīvo datoru, lai atrastu bezvadu internetu un lasītu jaunākās P.Diddy ziņas. Izskatās, ka teju puse interneta atspoguļo manu sakāvi. Kādu sekundi esmu apkaunots, tad atgriežos pie prāta. Esmu pavadījis veselu dienu labas gribas ietverts – sākot ar tūkstošiem brīvprātīgo un organizatoru, kuri sarūpēja brīnišķīgo pasākumu, līdz miljoniem cilvēku, kuri uzgavilēja un beidzot ar visiem labajiem samāriešiem, kuri sniedza man banānus, apelsīnus, ūdeni, sāli – lietas, ko viņi bija pirkuši, lai sacensību laikā dotu pilnīgiem svešiniekiem. Un tagad es redzu, ka interenetā draugi bija sekojuši manām gaitām, sūtot meilus un uzmundrinot mani pret to mašīnu, kas ir P.Diddy.

Es nezinu, kā atgūties no šī stāvokļa. Es nezinu, kā labāk saprast vislabāko no Ņujorkas maratona kā vien caur pašu skrējienu. Esmu absolūti laimīgs, noguris, nespēju uzkāpt pa trepēm, un izsalcis kā vilks. Tā ir ļoti, ļoti laba sajūta.

Paldies jums visiem, kas sūtīja uzmundrinājumus vai devās skatīties skrējienu šajā nedēļas nogalē un mums visiem uzgavilēja. Esmu kārtīgi parādā Ņujorkai.

P.S. Paldies Maciej Ceglowski par atļauju raksta publicēšanai. Orģināls viņa blogā.

Ruta777 tulkojums.